Kāpēc aizstāvēt Latviju?

Jautājums, vai aizstāvēt Latviju, kļūst aizvien aktuālāks, jo Krievija neslēpj savu vēlmi turpināt iesākto Ukrainā, ja pēdējā zaudēs karu tuvākajā laikā. Rodas loģisks jautājums, kurš aizstāvēs Latvijas valsti, kādā veidā un vai vispār tas tiks darīts. Šajā rakstā pacentīšos apskatīt tēmu no dažādiem skatu punktiem, lai varētu uzdot pareizos jautājumus un rast skaidras atbildes. Šī tēma ir ļoti bīstama valsts varai un kontrolējošiem dienestiem, tomēr, mēs taču pieņemam, ka Latvijā ir vārda brīvība, kas nozīmē, ka varam runāt par visu interesējošo.

Sākšu ar to, ka mums jāpieņem fakts, ka cilvēki ir samērā racionālas būtnes, ja runa ir par viņiem pašiem un samērā iracionālas, ja runa ir par kopējo sabiedrības labumu. Spilgtākais piemērs bija 2008. gada finanšu krīze, kuras rezultātā uz neatgriešanos valsti pameta vairāk kā 400 tūkstošu cilvēku, ar dažādu kvalifikāciju un darba spējām. Pie tam daudzi jau braucot projām teica, ka neplāno atgriezties atpakaļ arī pēc tam, kad finanšu krīze beigsies. Ja skatāmies no Latvijas valsts viedokļa, šāda masveida migrācija bija īstermiņa atvieglojums valdībai, bet ilgtermiņā būtiski bremzēja valsts izaugsmi un labklājību kopumā. Rezultātā mēs redzējām, ka cilvēki savu labklājību lika augstāk, nekā sabiedrības kopējo labumu un arī pašlaik reti kurš plāno braukt atpakaļ no tiem, kuri pārceļas ārpus valsts.

Tagad iedomājamies situāciju, kad pie Latvijas robežas stāvēs 200 tūkstošu liels karaspēks un būs gatavs uzbrukt. Skaidrs, ka Krievijas uzbrukuma gadījumā cilvēku dzīves kvalitāte un rocība kritīsies daudz dramatiskāk, nekā 2008. gada krīzes rezultātā. Tas nozīmē, ka iepriekšējas labklājības noturēšanas motivācija cilvēkos būs daudz lielāka, kas pastiprināsies ar dzīvības draudiem. Pie tam, atšķirībā no 2008. gada, tagad katram ārzemēs ir radinieki vai draugi, angļu valodas zināšanu līmenis sabiedrībā ir augstāks un arī naudas cilvēkiem ir vairāk, lai ātri pārceltos uz Rietumiem.

Rezultātā varam izdarīt secinājumu, ka reāla apdraudējuma gadījumā daudzi cilvēki vienkārši aizbrauks projām, jo būs tāda iespēja un motivācija to darīt.

Tagad apskatāmies citu cilvēku daļu. Mums ir ļoti liels skaits cilvēku gan latviešu, gan krievu, kuri atbalstīs Krievijas armijas uzbrukumu. Tie būs gan nepilsoņi, gan korumpētie ierēdņi, gan daļa Latgales iedzīvotāju, kuriem Krievijas televīzijas kanāli ir lielākā cieņā nekā latviešu, kaut vai valodas vai satura kvalitātes dēļ. Daļa iedzīvotāju jau pašlaik ir apvainojušies uz Latvijas valsti, gan valodas jautājumā, gan krievu sistemātiskas diskriminācijas dēļ, kas notiek kopš 1992. gada. Šādi cilvēki klusībā cer, ka būs iespēja revanšēties par visām sāpēm, ko noteikti izmantos Krievijas propagandas mašīna, kura to jau pašlaik dara nepārtraukti pašā Krievijā un ārpus tās.

Līdz ar to redzam, ka Latvijā ir divas iedzīvotāju grupas, kuras noteikti nepretosies Krievijas armijai, bet vienkārši vai nu aizbrauks projām, vai pat gaidīs ienaidnieka karaspēku.

Tagad beidzot nonākam līdz jautājumam, kāpēc mums aizstāvēt Latviju, un nonāksim pie secinājuma, ka tāda iemesla nav. Tāds iemesls netiek definēts arī no valsts puses. Šeit paskaidrošu detalizētāk. Lai kāds vēlētos ziedot savu dzīvi, dzīvību un pat savu ģimeni, lai Latvija kā valsts izdzīvotu un pretotos daudz spēcīgākam ienaidniekam, jābūt racionālai un skaidrai motivācijai, kas atsvērs velmi doties projām. No vienas puses tas varētu būs nekustamā īpašuma apjoms vai uz iekšu vērsts bizness. No otras puses varētu būt radinieki, kuri fizisku iemeslu dēļ nevar aizbraukt. Papildus iepriekšminētajam, jābūt izredzēm izdzīvot. Cilvēki nekad masveidā neies labprātīgi karot un ziedot savu dzīvību, ja viņiem nebūs pārliecības, ka karu var uzvarēt.

Augstākminētais liek uzdot jautājumu, kāpēc aizstāvē Latviju, nevis aizbraukt projām vai padoties. Kāpēc ir jāpretojas un ko tieši cilvēki sargās un par ko cīnīsies? Un tagad nepatīkama atbilde, kas ir desmitu gadu korupcijas un zagšanas rezultāts. Latvijā ir samērā slikta medicīnas sistēma, zema līmeņa izglītības sistēma, augsta korupcija, briesmīga nodokļu sistēma, neefektīva tiesībsargājošā sistēma, zemas kvalifikācijas ierēdniecība un monopolizēta politiskā vide, kas mākslīgi liedz politikā ienākt ne ar valsts eliti vai augstāko ierēdniecību saistītiem cilvēkiem. Šī visa rezultātā arī uzņēmējdarbības vide kopumā pie mums ir samērā bēdīga, kas liedz daudziem cilvēkiem pašrealizācijas iespējas. Un tagad vēlreiz jautājums, vai šo visu cilvēki ir gatavi aizstāvēt, liekot uz galda savu dzīvību? Vai Krievijas režīms ir pietiekami baiss un vai Rietumos ir tik slikti, lai nepadotos Krievijai no vienas cilvēku grupas skatu punkta un neaizbrauktu no otras cilvēku grupas skatu punkta? Vai mūsu politiķi spēs palikt uz vietas līdz pēdējam, kā Ukrainas vadība, nevis pirmajiem evakuēties no apdraudētās teritorijas?

Tika uzdoti daudz nepatīkami jautājumi, uz kuriem valsts un sabiedrība kopumā nevēlas atbildēt, jo pati atbilde var izrādīties daudz nepatīkamāka, nekā sākotnēji šķiet. Neapšaubāmi, karš ir briesmīgs un riski to sagaidīt katru dienu pieaug, bet daudzi joprojām dzīvo, it kā 2000 km attālumā nebūtu kara un it kā Krievijā nebūtu ļoti agresīvs, totalitārs režīms. Ja gribam, lai Latvija eksistētu vēl ilgi, tad mums katram un kopā visiem ir jāatbild uz fundamentālu jautājumu, kāpēc mums jāaizstāv Latviju?

Tiesības kā universāls lielums

Nekad neesmu slēpis to, ka nodarbojos ar juridiskām lietām ikdienā, kas ļauj skatīties uz pasauli caur cilvēku noteikumu un priekšrakstu prizmu. Likumi un citas sabiedrības normas ir universāls rīks, caur ko var analizēt sabiedrību un noteiktu indivīdu. Labi, ja pie šīs analīzes ir pievienota izpratne par cilvēku bioloģiju, jo likums un bioloģija ir vienots veselums un patiesībā visi likumi izriet no cilvēku bioloģijas. Nelielas pārdomas par šo tēmu.

Jau senajos laikos un antīkajā Grieķijā cilvēki sāka runāt par dabiskām tiesībām, kuras piemīt cilvēkam no dzimšanas. Mūsdienās tās ir ietvertas, piemēram, ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā vai Eiropas Cilvēktiesību konvencijā. Tās varam viegli atrast Latvijas Satversmes astotajā nodaļā. Ļoti vienkāršojot, dabiskās tiesības ir tiesības uz dzīvību, cieņu, drošību un pašrealizāciju pēc cilvēka spējām un vēlmēm, ievērojot citu cilvēku tiesības.

Līdzīgas tiesības uz dzīvību un cieņu ir atrodamas gandrīz visu valstu likumos un bija atrodamas lielākajā daļā sabiedrību vēl no akmens laikmeta cilšu laikiem. Arī ciltī nedrīkstēja bez iemesla nogalināt citu tās pašas cilts pārstāvi, par ko bija paredzēts sods. Tāpat gandrīz visās valstīs gan mūsdienās, gan agrāk atradīsiet laulību aizliegumu tuviem asins radiniekiem, aizliegumu zagt, aizliegumu neizpildīt līgumisko vienošanos, aizliegumu darboties pret valstī vai ciltī pastāvošo kārtību ar agresīviem līdzekļiem. Tādu piemēru ir ļoti daudz un tas, kas vieno šos piemērus, ka tie ir izveidojušies no seniem laikiem, pie tam izolēti, gan Āzijā, gan Amerikā, gan Eiropā un Āfrikā.

Secinājums ir vienkāršs, ja katrā cilvēku grupā veidojas samērā līdzīgi sabiedrības un sabiedriskās dzīves organizācijas noteikumi, tad varam pieņemt, ka tas rodas nevis kā cilvēku intelektuālā darba rezultāts, bet gan bioloģisku procesu iespaidā. Tam pamatā ir evolūcijas cīņa, kurā piedalās visas dzīvības formas.

Cilvēki un arī daudzi citi dzīvnieki, kā, piemēram, vilki, delfīni, skudras un pērtiķi spēj izdzīvot vienīgi esot lielā grupā. Savukārt, lai grupa būtu noturīga un spētu konkurēt ar citām grupām, nepieciešama stingra kārtība un spēja nodrošināt kārtību. Bioloģiski tas izpaužas, kā dopamīna, oksitocīna un endorfīnu izstrādāšana un nokļūšana smadzenēs, kad īpatnis rīkojas pareizi, un daudzu citu neirotransmiteru un neiromediātoru nokļūšana smadzenēs, kad cilvēks rīkojas slikti priekš savas grupas, kurai tas pieder. Rezultātā katram no mums ir pazīstama sajūta, kad reizēm pat rīkojoties pareizi no likuma viedokļa, iekšēji šķiet, ka tiek darīts kaut kas nepareizi. Piemēram, māte ziņo policijai par to, ka viņas dēls nozaga veikalā trīs ābolus. No likuma puses, šī ir ļoti laba un apsveicama rīcība, savukārt no bioloģiskā skatu punkta, tas noteikti nenesīs mātei prieku, jo tie ir viņas gēni un no evolūcijas viedokļa mātes interesēs ir, lai dēls apaugļo maksimālu sieviešu skaitu un turpina viņas gēnus, nevis pavada laiku ieslodzījuma vietā, kad faktiski viņam šāda iespēja būs liegta vai ļoti apgrūtināta. Savukārt valstij, kā lielai cilvēku grupai, ir izdevīgi, lai visi iedzīvotāji rīkotos godīgi un nezagtu veikalā pārtiku, jo droša vide paaugstina ražotāju motivāciju ražot vairāk pārtikas un tā rezultātā visiem kļūst pieejamāka, jo lielāks apjoms ļauj samazināt pārtikas cenu. Tādējādi viena indivīda intereses ir pretējas vairākumam un māte šajā gadījumā dara pareizi un saņem par to endorfīnu, kas kompensē negatīvas emocijas par dēla ieslodzīšanu.

Ņemot vērā augstāk minēto, var rezumēt, ja likums ir pretējs cilvēku evolūcijas interesēm, tad visdrīzāk agri vai vēlu tas tiks atcelts. Savukārt, ja cilvēka rīcība ir pretēja evolūcijas interesēm, tā arī tiks aizliegta un sodīta. Šāds apgalvojums ir pareizs, jo likumi izriet no cilvēku dabiskajām vajadzībām, kas transformējas dabiskās tiesībās. Ņemot vērā, ka cilvēka bioloģiskā uzbūve visur ir vienāda, tad arī likumi lielā mērā visā pasaulē ir ļoti līdzīgi. Savukārt to atšķirība rodas gadījumā, kad cilvēki sāk veidot likumus par sarežģītiem tehniskiem vai ekonomiskiem procesiem, piemēram, būvnormatīvi, kuri ir atkarīgi no klimata un iežu struktūras, kā arī pieejamiem būvmateriāliem. Bet arī būvnormatīvu princips ir cilvēku drošība un tiesību uz dzīvību ievērošana, un šie principi ir vienādi visā pasaulē.

Nobeigumā redzam, ka labāka tiesību izpratne var veidoties, ja tiek pievērsta uzmanība bioloģijas izpētei un ar to saistīto materiālu apguvei. Tikai zinot likuma pamatmērķi no bioloģiskā skatu punkta, ir iespējams to izskaidrot un pareizi interpretēt, ņemot vērā patiesās cilvēka un sabiedrības vajadzības.

Par lāča plēšanu

Daudziem Lāčplēša diena aprobežojas ar svecīšu nolikšanu, kaut arī tai ir dziļa jēga, kas plēšās pāri emocijām un jūtām. Vienmēr var uzdot jautājumu, vai pašlaik Latvija ir tā valsts, par kuru cīnījas un atdeva dzīvību tā laika karavīri. Īsi par Lāčplēša dienu kopsakarā ar tagadējiem notikumiem.

Revolūciju organizē romantiķi, bet pabeidz korumpēti ierēdņi, veiksmīgi tiekot galā ar pirmajiem. Līdzīgi ir ar karu, kad uzvaru izcīna varoņi, bet pie varas sasēžas ciniski meļī, manipulātori un zagļi, kuri varoņu vārdus sāk izmantot savas popularitātes celšanai un propagandai. Toreiz viens no spilgtākajiem piemēriem bija nākamais dikators Kārlis Ulmanis, šoreiz tā ir koleģiāla cilvēku grupa.

Ja Brīvības cīņās daudzi cilvēki patiesi cīnijās par brīvību un neatkarību, tad pašlaik mēs redzam, ka Latvijā brīvības paliek mazāk. Tā nelieliem gabaliem un maziem soļiem mēs pārvēršamies par autoritāru valsti, bez viena diktatora, bet cilvēku grupu, kura ar šo uzdevumu ļoti labi tiek galā. Jaunā vienotība, kurai derētu padomāt par nosaukuma maiņu uz Vienotā Latvija, kur tāpat kā Krievijā par līdera kritizēšanu draudz ar cietumsodu, pēc būtības kontrolē varas struktūras un tagad mēģina demontēt demokrātiju, nosakot, ka pašvaldības vadītājiem un to vietniekiem jābūt pielaidei valsts noslēpumam, savukārt pielaides jautājumu lemj tā pati Vienotība. Lai nebūtu garlaicīgi, koalīcijā tika paņemta partija, kuru faktiski vada cilvēks, kuru dēvē par oligarhu un kurš atrodas gan zem starptautiskām sankcijām, gan tiesājamās personas statusā.

Vārda brīvība arī pamazām tiek demontēta, nosakot Krimināllikumā dažādus ierobežojumus un sodot par viedokļa paušanu, tajā pašā laikā izsniedzot pilsonību Krievijas režīma oligarham, kurš bija šī režīma autors un joprojām ir. Tāpat turpinās sankcionētu detaļu piegāde Krievijai, kaut arī mutvārdos tiek izteikts atbalsts Ukrainai.

Arī ekonomika Latvijā ir vāja tieši vājas politiskā vadības dēļ. Faktiski 30 gadu laikā iedzīvotāju skaits samazinājās par vienu miljonu. Augstas cenas, neproporcionāli zemas algas attiecībā pret reālo dārdzību un grūti pieejami dzīvokļi. Zema dzimstība, augsta korupcija, slikta medicīnas sistēma un noārdīta izglītības sistēma.

Tāda ir Latvija, par kuru 1919. gadā savas dzīvības atdeva drosmīgi karavīri, cīnoties par ideāliem un sapņiem. Jautājums, vai zinot nākotni, viņi joprojām izvēlētos cīņu līdz nāvei vai arī vienkārši aizbrauktu projām? Pašlaik politiķi un arī lielā mērā sabiedrība kultivē to uzvedību un tās vērtības, pret ko cīnijās Latviešu strelnieki, tajā pašā laikā nelietīgi paņemot un eksplotējot viņu varonību un veikumus, kaut arī paši pirmie stāvētu rindā lidostā, lai ātrāk pamestu dzimteni.

Klauvējiens pie durvīm

Var uzdot jautājumu, kur esmu palicis pa šo laiku, kamēr blogā nav neviena ieraksta? Atbilde būs vienkārša, strādāju, braukāju, mācos un atpūšos. Ļoti daudz laika tiek patērēts apgūstot jaunas zināšanas un prasmes. Paralēli pasaulē turpina notikt trakas lietas un šodien īsumā par to, kur esam, kur ejam un kas notiks, pie tam samērā ciniski.

Par Ukrainas karu. Kaut arī tika iedots liels ieroču skaits, kas ļāva vinnēt laiku, tas netika izmantots, lai cīnītos ar korupciju, transformētu valsts pārvaldi un reformētu publisko iepirkumu sistēmu. Arī tiesu vara Ukrainā netika reformēta pēc būtības, nevis formas. Rezultātā, izsniegtie līdzekļi un nauda netiek efektīvi izmantota, politiski, izskatās, ka Ukrainā būs autoritārs režīms, iesaukšana armijā notiks līdzīgi kā tā notiek Krievijā un par 5000 USD joprojām jebkurš vīrietis varēs izbraukt no valsts. Ņemot vērā, ka pašlaik jau ir iestājusies spēku paritāte, tad visdrīzāk esošā frontes līnija tiks fiksēta miera līgumā pēc kāda ilgāka laika. Rezultāts ir negatīvs abām pusēm, bet pašlaik izskatās visreālākais.

Par Izraēlas un Palestīnas karu. Mani izbrīna ebreju neizpratne, kāpēc liela daļa izglītotas pasaules ir Palestīnas pusē. Atbilde vienkārša, jo tāda ir taisnīguma izjūta. Ja vienas tautas pārstāvji masveidā pērk zemi citā valstī un pēc tam pasludina neatkarību, parasti to sauc par separātismu un valstij ļauj tikt galā ar nemierniekiem. Izraēlas gadījumā 80 gadus atpakaļ tika atļauts nemierniekiem organizēt savu valsti. Līdzīgi, ja tagad krievu oligarhi Lielbritānijā pasludinātu neatkarību, jo tiem pieder milzīgs aktīvu un zemes apmērs un no kuriem, starp citu, lielākā daļa arī ir ebreji. Līdz ar to cerēsim, ka konflikts atrisināsies mierīgi, bet man ir lielas šaubas par to, ņemot vērā iepriekšējo jautājuma risināšanas gaitu, kā arī abu pušu lielo atbalstu no dažādiem avotiem.

Par Latviju. Nesaprotu, kāpēc Jauno vienotību vēl nav pārdēvējuši par Vienoto Latviju, jo stils un metodes ir līdzīgas. Akceptēt, ka Krievijas oligarhs iegūst Latvijas pilsonību un kontroli pār Latvijas Balzāmu, pēc tam iet koalīcijā ar Latvijas oligarhu, kas var būt vēl sliktāk? Un joprojām būs idioti, kas balsos par šo veidojumu. Tajā pašā laikā netiek veiktas reformas izglītībā un medicīnā. Joprojām tērējam vairāk nekā nopelnam, joprojām Latvija ir viena no korumpētākām valstīm Eiropas Savienībā un arī samērā nabadzīga uz attīstītās Eiropas fona, joprojām ļoti augstas darba spēka izmaksas un energoresursu cenas. Šāds rezultāts.

Klauvējiens pie durvīm notiek tad, kad vismazāk to gaida, bet tas liek piecelties un jautāt, kas ir otrpus. Pagaidām izskatās, ka ziemas periods būs mierīgāks un biežāk varēšu veltīt laiku rakstu darbiem blogā. Kaut arī Twitter ir pēc būtības miris, paliek vieta šeit, kur var izpausties un dalīties ar pārdomām.

Latvijas parāds Ukrainai

Sabiedrībā bieži var dzirdēt izteicienus, ka mēs ļoti daudz maksājam par Ukrainu inflācijas un lielo rēķinu izskatā. Diemžēl ne visi cilvēki saprot, ka patiesībā mēs maksājam ļoti mazu cenu un esam Ukrainai parādā daudz vairāk un šaubos, ka jebkad varēsim atmaksāt viņiem par upuriem un zaudējumiem, ko viņi cieš, lai mēs dzīvotu pārticīgi un komfortabli. Šoreiz īsumā par to, ka Latvija ir parādā Ukrainai.

Gadu atpakaļ Krievija sāka aktīvu karadarbību pret Ukrainu, tādējādi atjaunojot uzbrukumu, kas tika sākts 2014. gadā. Mērķis bija ļoti vienkāršs, okupēt Ukrainu un pēc tam to pievienot Krievijai. Tas nesanāca. Pagājušā gada laikā Ukrainai izdevās atgūt 20% savas teritorijas un šogad plāns ir atgūt vēl vairāk. Latvija sniedza lielu atbalstu šai valstij gan piegādājot ieročus, gan humāno palīdzību. Tāpat liels skaits iedzīvotāju ziedoja Ukrainai naudu un citas vērtīgas lietas.

Tomēr, daudziem ir neizpratne, kāpēc mums ir jāmaksā augstas degvielas un apkures cenas, kā arī kopējā inflācija nežēlīgi apēd ne tikai regulāros ienākumus, bet arī iekrājumus. Taču šeit svarīgi apzināties, ka tā tik un tā ir ļoti maza cena salīdzinājumā ar to, ja Ukraina nepretotos un Krievijai izdotos to ātri iekarot.

Jautājums, kāpēc? Atbilde ir acīmredzama, pēc Ukrainas sekotu Moldāva, par ko Krievijas medijos samērā atklāti runāja gadu atpakaļ un arī pašlaik tādas domas tur pavīd. Tāpat runa bija un pašlaik ir par Baltijas valstīm. Visdrīzāk Igaunija un Latvija tiktu okupēta tuvāko gadu laikā. Pie tam pēc ātras uzvaras NATO valstīm sāktos panika un visi noticētu, ka Krievijas armija tiešām ir otrā pasaules armija un pretoties tai ir bezcerīgi. Līdzīgas noskaņas bija pēc Krimas, kad Krievija pēc būtības tika cauri sveikā un saņēma mazu sankciju apmēru, kas vairāk bija vērstas uz pašu Krimu nevis Krievijas ekonomiku kopumā.

Kas notiktu okupācijas gadījumā? To mēs ļoti labi redzam no vēstures, kas risinājās pagājušā gadsimta vidū. Krievija ievestu savu karaspēku. Pirms tam turīgākā iedzīvotāju daļa aizbrauktu uz Rietumeiropu, savukārt trūcīgākie un neizglītotākie paliktu šeit. Tad Krievija izvērstu plašas represijas, daļu, kuri būtu pret režīmu, nogalinātu, sievietes masveidā izvarotu un bērnus daudziem atņemtu un aizsūtītu uz Krievijā esošajām ģimenēm. Šķiet neticami, bet tieši to Krievija pašlaik dara Ukrainas okupētajās teritorijās, pie tam par lielāko daļu no noziegumiem mēs vēl nezinām un tie tiks atklāti tikai pēc teritoriju atbrīvošanas.

Tagad vēlreiz jautājums, vai tiešām, ņemot vērā sekas, mēs maksājam daudz par karu Ukrainā? Noteikti, ka nemaksājam, jo augstas cenas mēs pārdzīvosim un varēsim turpināt būvēt savu valsti kā nu mākam, toties brīvi un dzīvi. Līdz ar to vienmēr, ja nākas diskutēt ar kādu par Ukrainas atbalstu, atgādiniet viņiem par alternatīvu, kas varētu iestāties, ja Ukraina padotos.

Ko palasīt?

Bieži sanāk sarunāties ar cilvēkiem un diskutēt par kādām tēmām, kas ir ļoti komplicētas un sarežģītas, apskatot vairākus aspektus un skatoties no vairākiem rakursiem. Reizēm sanāk vilties saruna biedrā, kad saproti viņa zināšanu līmeni un izpratni par pasaulē notiekošo. Zināšanu ir maz un izpratne ir vāja. Ko darīt, lai tā nenotiktu un jūsu rīcībā būtu pietiekami daudz patiesu faktu un jūs labi orientētos dažādās tēmās? Atbilde vienkārša, lasiet kvalitatīvu materiālu, izmantojot drošus avotus un veiciet analīzi paši.

Sākšu ar atkāpi. Mēs dzīvojam pasaulē, kas ir racionāla un loģiska, savukārt mūsu smadzenes to uztver tieši pretēji. Lai izdzīvotu, nav nepieciešams augsts intelekts, ko pierāda fakts, ka lielākā daļa dzīvības formu uz zemes ir bez jebkāda intelekta, piemēram, baktērijas. Intelekts spēj padarīt dzīvi komfortablāku vai tieši pretēji neciešamu. Tāpēc daudzi cilvēki dzīvo vadoties uz instinktiem, uz ko fokusējās reklāmas devēji, politiķi un jebkurš cilvēks, lai manipulētu ar citiem, tajā skaitā jūs. Ieraudzīt pasauli tādu, kāda tā patiesībā ir, izlaužoties cauri emociju un fantāziju sietam ir grūti un daudzi to nekad arī neizdara. Viens no svarīgākajiem elementiem ir patērēt informāciju no avotiem, kuri stāsta par realitāti vai vismaz rada iemeslu par to domāt.

Personīgi es sen esmu atteicies no daiļliteratūras, jo tā ir tukša un bezjēdzīga. Izlasot tiesas spriedumus, tur ir daudz lielākas drāmas, emocijas un traģēdijas, pie tam balstītas uz reāliem notikumiem ar risinājumiem. Tāpēc viens no informācijas avotiem, ko es pats patērēju ir tiesas spriedumi. Ja vēlaties tos palasīt, tad manas.tiesas.lv pie anonimizētiem spriedumiem atradīsiet jūru ar materiāliem (saite: https://manas.tiesas.lv/eTiesasMvc/nolemumi). Ja šķiet, ka Latvijas tiesas spriedumi ir par garlaicīgi, var palasīt Anglijas tiesas spriedumus, tie ir citādāki, ar labāku aprakstu par noziedznieku un upuru emocionālo pasauli un motīviem (saite:https://caselaw.nationalarchives.gov.uk/). Ja nu kādam ir daudz laika un velme iedziļināties cilvēku un valstu dzīvē, var palasīt Eiropas Cilvēktiesību Tiesas spriedumus, tie ir gari, labi strukturēti un parāda valstu institūciju neefektivitāti un pārkāpumus (saite: https://www.echr.coe.int/Pages/home.aspx?p=caselaw/HUDOC&c=). Visneinteresantākie spriedumi, bet patiesībā ļoti svarīgi ir Eiropas Savienības Tiesas spriedumi, bet tos es neiesaku lasīt cilvēkiem bez juridiskas izglītības, jo neko no tiem nesapratīsiet, tie ir pārāk tehniski (saite: https://curia.europa.eu/juris/recherche.jsf?language=en).

Skaidra lieta, ka ar spriedumu lasīšanu varētu būt pagrūta un tos var lasīt brīvos vakaros, bet ikdienā mēs tomēr pievēršamies ziņu portāliem un informācijai, kas rakstīta vieglākā valodā. Šeit svarīgi ir izvairīties no propagandas, kas tieši iedarbojas uz cilvēka instinktiem un kuras mērķis ir padarīt cilvēku par dzīvnieku. Ja informācija rada emocijas, tā ir propaganda, ja pārdomas, tas ir vērtīgs avots. Manā ieskatā uzticami mediji ir tie, kuriem ir stingra redakcionāla politika, kur žurnalistiem pirms publicēšanas ir jāpierāda savi avoti redaktoram un fakti tiek cītīgi pārbaudīti, vai arī publikācijām ir zinātniska raksta elementi ar atsaucēm uz avotiem. Manā ieskatā samērā kvalitatīva informācija ir Politico gan ASV (saite: https://www.politico.com/) gan Eiropas izdevumam (saite: https://www.politico.eu/). Tāpat spēcīgs portāls ir Deutsche Welle, kur ir pieejams materiāls par Eiropas lietām un starptautiskajiem notikumiem (saite: https://www.dw.com/en/top-stories/s-9097). Mēs bieži aizmirstam, ka mums patālāks kaimiņš ir Polija, bet man patīk palasīt par tur notiekošām lietām Eiropas kontekstā un šeit labs portāls ir Polijas radio mājas lapa, kur ir daudz ziņu angļu valodā un arī poļu valodā, ja zināt šo valodu (saite: https://www.polskieradio.pl/395). Tāpat noteikti ir vērts ielūkoties CNN starptautisko ziņu sadaļā, kur ir ļoti spēcīga komanda un kur tiek publicētas labas izmeklēšanas par dažādām svarīgām tēmām (saite: https://edition.cnn.com/). Vēl labi raksti ir atrodami portālā Meduza, kas ir Latvijā bāzēts medijs (saite: https://meduza.io/) un par Ukrainu labs portāls ir Liga.net (saite: https://www.liga.net/ua).

Kā redzams no iepriekšējās rindkopas, tur netika minēti Latvijas mediji, jo ar šo jautājumi ir sarežģīti. Delfi un Tvnet ir maksas mediji, pie tam, manā ieskatā saturs ir stipri par dārgu, ņemot vērā tā kvalitāti, ja Delfi vismaz reizēm cenšas, tad Tvnet bieži nodarbojas ar informācijas kompilēšanu un tulkošanu no angļu vai krievu valodā esošajiem rakstiem. Tāpēc ļoti labi informācijas avoti ir valdības ministriju mājas lapas, tur bieži tiek publicēta vērtīga informācija, it sevišķi Finanšu ministrijas mājas lapā (saite: https://www.fm.gov.lv/lv). Tāpat ziņas par faktiem var iegūt no LSM, kas ir valstij piederošs portāls (saite: https://www.lsm.lv/). Noderīga informācija ir pieejama portālā Dienas Bizness (saite: https://www.db.lv/), bet šeit jābūt uzmanīgiem, jo viedokļi ir ļoti dažādi un reizēm to mērķis ir lobijs, nevis informācijas sniegšana, tomēr kopumā pasmelties vērtīgu informāciju šajā portālā var. Vēl laba valstij piederoša vietne ir Latvijas Vēstneša portāls (saite: https://lvportals.lv/), kur tiek sniegta vērtīga informācija par dažādiem sabiedrībai svarīgiem tematiem kopumā un likumiem atsevišķi.

Kaut arī iepriekšminētie informācijas avoti ir gana plaši un spētu paņemt veselu dienu, lai iepazītos ar tajos rakstīto, tomēr ir daudz interesantākas vietnes, kur var iegūt ļoti vērtīgu un bieži aizraujošu informāciju. Tās ir izmeklēšanas žurnalistiskas mājas lapas, kur tiek līdz sīkumiem pētīts kāds jautājums, bieži saistīts ar korupciju vai citiem noziegumiem. Saksim ar Latvijā mītošu Insider krievu vai angļu valodā (saite: https://theins.ru/). Tur ir ļoti spēcīga komanda ar augstiem žurnalistikas stadartiem. Pārsvarā raksti par Krieviju un Ukrainu, bet ņemot vērā ģeogrāfiju, skar tiešā mērā arī Latviju. Vēl ar izmeklēšanu nodarbojas Latvijā pazīstama žurnālistu grupa Bellingcat (saite: https://www.bellingcat.com/), kas veic izmeklēšanu ar nestandarta metodēm, par ko varat lasīt viņu rakstos. Daudz interesantu rakstu gan krievu, gan angļu valodā. Vēl ar informācijas apkopošanu un izpēti nodarbojas Dossier (saite: https://dossier.center/), kur apkopota specifiska, bet interesanta informācija. No starptautisko žurnalistu izmeklētāju portāliem noteikti ir vērts ieskatīties Organized crime and corruption reporting project jeb OCCRP (saite: https://www.occrp.org/en/), tur arī par Latviju var atrast noderīgus materiālus. Vēl viena vietne, kas fokusējās uz starptautiskās noziedzības izmeklēšanu ir International Consortium of Investigative Journalists jeb ICIJ (saite: https://www.icij.org/), kur ir aprakstītas daudzas noziedzīgas un koruptīvas shēmas.

Kā redzams no minētā saraksta, tad šeit ir ietveri tikai uzticami un ar labu reputāciju esoši portāli un citi avoti. Protams, ka absolūtas patiesības nav un arī šeit publicēto informāciju jāuztver ar kritisku domāšanu un pēc nepieciešamības pašiem pārbaudot informāciju, ja tā jums ir svarīga. Atsevišķā rakstā norādīšu zinātnisko literatūru, jo tā ir pavisam cita kategorija. Tādējādi, ja esat izdomājis atteikties no grāmatām un palasīt par reālo pasauli, šeit varēs atrast daudz lasāmvielas. Tāpat šie avoti ļauj izvairīties no propagandas un palikt reālitātē, nevis neatgriezeniski aizceļot uz emociju pasauli.

Par krieviem Latvijā

2022. gada 24. februārī Krievija uzbruka Ukrainai, tādējādi turpinot ilgstošo karu, kas tika sākts 2014. gadā un pašlaik norisinās aktīvā kara fāze. Tā rezultātā aktualizējās jautājums ne tikai par Krieviju kā valsti, bet arī par tās pilsoņiem. Samērā plašas diskusijas bija par to, vai ļaut Krievijas pilsoņiem pamest Krievijas valsti, laižot tos Eiropas Savienības valstīs, pēc tam, kad sākās piespiedu mobilizācija, vai vispār ļaut bēgošiem no tās cilvēkiem patvērties. Latvijā šis jautājums vienmēr bija īpaši smags, jo pēc Padomju Savienības sabrukuma, Latvijas teritorijā palika daudz cilvēku, kuri šeit bija iebraukuši okupācijas laikā un dzīvoja Latvijā pirmajā vai otrajā paaudzē un turpina dzīvot. Līdz ar to šeit aprakstīšu savas domas par vēstures nezināšanu, nepamatotu vispārināšanu un loģikas kļūdām, lai demostrētu, ka katrs cilvēks ir indivīds un katram ir jāatbild tikai un vienīgi par saviem nodarījumiem.

Sāksim ar to, ka Latvija kā valsts radās samērā sarežģītā un ļoti pretrunīgā laikā. Bija daudz faktoru, kas varēja vēsturi novirzīt pavisam citā gultnē. 20. gadsimta pirmā puse Latvijai bija ekstencionāls periods, kad tika noteikta valsts attīstības virzība uz gadu simtiem. Tāpat notika daudzas epizodes vēsturē, ko liela daļa ir pabīdījusi malā vai arī nevēlas par to zināt. Pirms mest akmeni citiem, apvainojot tos, ka viņi atbalsta pašreizējo Krievijas režīmu un tāpēc visus krievus vajag diskriminēt un pret tiem nav jāizturas humāni, jāatceras, kā vispār radās tāds režīms Krievijā, kuru vada lielākoties bijušie Valsts drošības komitejas pārstāvji. Putina režīms ir Padomju Savienības atjaunošanas mēģinājums, pie tam pati Padomju Savienība lielā mērā ir tāda pateicoties tajā skaitā latviešiem. Citāts no grāmatas par latviešu sarkanajiem strelniekiem.

“Lielinieku triumfā noteicošais bija latviešu strēlnieki, un nemaz nav nejaušība, ka (Jukums) Vācietis tika iesaukts augstajā Sarkanās armijas virspavēlnieka amatā”. (N. A. Nefjodovs, Latviešu sarkanie strelnieki, Žurnāls “Вече” 1982.) [1]

Pie tam latviešu sarkanie strelnieki bija sarkanās armijas sastāvā un pakļāvās tieši bruņoto spēku virspavēlniekam, kurš tolaik bija Vladimirs Ļeņins (Uļjanovs). [2] Ja palasa literāros darbus vai zinātnisko literatūru, tad sarkanās armijas noziegumi bija neaprakstāmi nežēlīgi un tagadējais karš Ukrainā salīdzinājumā ir “viegla pastaiga”, kas nebūt nemazina Krievijas armijas kara noziegumu smagumu. Paskatāmies tālāk, kas notika, piemēram, 1919. gadā, kad 5. atsevišķo latviešu strēlnieku pulku nosūtīja no Serpuhovas uz Tulu Dienvidu frontes rīcībā cīņai pret ģenerāļa Konstantīna Mamontova vadīto Donas kazaku armiju. Pēc būtības latviešu sarakanie strelnieki cīnījās pret Ukrainas kazakiem un iedzīvotājiem. Vēlāk latviešu sarkanie strēlnieki piedalījās cīņā pret Nestora Mahno partizānu armiju Ukrainā. Pēc šis epizodes, latviešu sarkanie strelnieki piedalījās Krimas ieņemšanā 1920. gadā faktiski cīnoties, tajā skaitā pret ukraiņiem, kuri karoja pretējā pusē un kuri neatbalstīja komunistus. Vairums strēlnieku, kuri 1921. gadā atgriezās no Padomju Krievijas, sekmīgi iekļāvās miera laika dzīvē, ieņemot arī amatus Latvijas civilajās un militārajās struktūrās. Daļa Padomju Savienībā palikušo latviešu sarkano strēlnieku komandieru veidoja veiksmīgas militārās karjeras, tajā skaitā organizācijas priekštečos, no kuras nāk Putins. [3] Rezultātā tagadējā Latvijas valsts, kura tika dibināta 1918. gadā un bija tiesiska, demokrātiska valsts, nevis tiesāja par noziegumiem latviešu sarkanos strelniekus, bet integrāja tos armijā un valsts pārvaldē, tādējādi pasakot, ka visi noziegumi, tajā skaitā Ukrainas teritorijā, kuri tika veikti no viņu puses bija pareizi. Tādējādi redzam, ka latviešiem, tas ir mums, īsti mest pirmajiem akmeni kādam citas valsts pilsonim par to, ka viņa valsts veic karu, nebūtu īsti pareiz, kaut vai no morāles viedokļa. Pie tam, palasot par tā laika notikumiem, arī brīvības cīnītāji no Latvijas valsts puses nebija bez grēka, bet tas jau ir cits stāsts. Tāpēc vienmēr jābūt principam, ka katrs cilvēks ir vainīgs tikai un vienīgi par noziegumiem, kurus tas veic, bet tas nav vainīgs par savu rasi, tautību, pilsonisko vai reliģisko piederību utt.

Tādējādi moralizēt par to, ka kāds Krievijas pilsonis ir atbildīgs par to, ka Krievija Putina režīma izskatā uzbrūk Ukrainai, tikai uz tā pamata, ka viņš ir Krievijas pilsonis, ir nepareizi ne tikai no tiesiskā viedokļa, bet arī no morāles viedokļa. Papildus tam, jāatceras, ka Krievijā pašreizējais režīms ir radies ne bez latviešu palīdzības 20. gadsimta pirmajā pusē un Latvijai vajadzētu darīt visu iespējamo, lai šis režīms pēc iespējas ātrāk beigtos un Krievija kļūtu par demokrātisku valsti.

Iepriekš aprakstītais bija ar mērķi parādīt cik neviennozīmīga ir vēsture, kad to sāc pētīt un ka tur nav meklējama taisnība vai tiesību vai rīcības motivācijas avots. Tieši otrādi, vēsture ir zinātne un pret to jāattiecas tieši tādā viedā. Vēl jo vairāk, nav pareizi, kad vēsturi sāk ekstrapolēt uz tagad dzīvojošiem cilvēkiem, kaut arī viņi paši nav vainīgi par to, ko ir darījuši viņu vai citu cilvēku senči.

Kas Latvijā notiek pašreiz? Mums ir daļa iebraukušu Krievijas iedzīvotāju, kuri dzīvo Latvijā, slēpjoties no mobilizācijas un kara. Lielākā daļa pie mums ir Krievijas pilsoņu, kuri faktiski ir Latvijas iedzīvotāji, bet kuriem automātiski nepiešķīra 1992. gadā pilsonību un kurus mākslīgi padarīja par politiski neaktīviem cilvēkiem, nepielaižot tos pat pie pašvaldību vēlēšanām. Politiķu retorika nebija vērsta uz situācijas atrisināšanu. Tieši otrādi, notika loģikās kļūdas izmantošana cīņa par varu. Vienkāršojot, kas notika 90os gados. Starp latviešiem bija velme revanšēties par okupāciju un masveida represījām. Tā vietā, lai vainotu Padomju Savienību, tās vadību un latviešu sarkanos strelniekus, kuri cīnījas Padomju varas pusē, sāka atspēlēties un revanšēties uz parastiem iedzīvotājiem, krieviem, kuriem nekāda sakara par Padomju Savienības varu nebija, savukārt bijušie Komunistiskās partijas biedri turpināja sēdēt Latvijas Augstākajā Padomē un pēc tam Saeimā un daži joprojām tur vēl sēž. Shēma tika izspēlēta elementāra – latvieši savējie, krievi svešie, balsojiet par konkrēto politiķi latvieti, kurš bļauj skaļāk un kurš pēc tam nokļuva pie varas. Savukārt, lai nebūtu politiskās konkurences, tad krieviem pilsonību nepiešķīra, tas bija politisks lēmums. Vēlāk radās situācijas, kad Latvijā vairāki simti tūkstoši cilvēki bija nepilsoņi un kurus vienkārši izslēdza no sabiedriskās dzīves. Mākslīgi tika radītas divas paralēlas sabiedrības, pie tam krievu daļu paņēma savā paspārnē Krievijas mediji un sāka ar propagandu skalot smadzenes. Savukārt Latvijas valsts vara neko ar to nedarīja, bet tikai padarīja stingrāku regulējumu saistībā ar latviešu valodas lietošanu medijos, bet neveidoja adekvātu alternatīvu Krievijas medijiem. Nākamais solis no Krievijas puses bija vēl interesantāks, tā sāka atvieglotā režīmā piedāvāt paņemt Krievijas pilsonību Latvijas iedzīvotājiem ar nepilsoņa statusu un liela daļa to cilvēku arī izmantoja šo iespēju, jo vēlējās būt politiski piederīgiem Krievijai, kaut arī paralēli vēlējās turpināt dzīvot Latvijā. Latvijas atkal neko nedarīja. Tāds bija Latvijas valsts sistemātiskas politikas rezultāts, sākumā neiekļaujot krievus politiskajā procesā un tos izslēdzot no sabiedriskās dzīves un informatīvās telpas, pēc tam ļaujot Krievijai izmantot situāciju un radīt uz tukšas vietas desmitiem tūkstošiem Krievijas pilsoņus. Labu laiku atpakaļ bija doma piešķirt nepilsoņiem tiesības vēlēt pašvaldībās, kas tika noraidīta un, kas, manā ieskatā, bija smaga kļūda, jo pretēji tam, Krievija kopā ar propagandas ietekmi piedāvāja nepilsoņiem kļūt par Krievijas pilsoņiem un balsot par Putinu un Vienoto Krieviju, tādējādi piedāvāja viltus politisko procesu un šādu piedāvājumu daudz “nopirka”, uz ko Latvija atkal nekādīgi nereaģēja.

Pašlaik notiek tas, ka sēž tie paši idioti (vismaz idejiskā līmenī) pie varas, kas sabojāja situāciju un izveidoja to tādu, kāda tā ir, un spriež, ka vajadzētu tos Krievijas pilsoņus kaut kā aizvākt projām no valsts. Kā to izdarīt? Varētu sarīkot obligātas valodas pārbaudes cilvēkiem, kuri vēlas Latvijā palikt. Labākais, ka no vienas puses mums ir uzņēmēji, kuri bļauj, ka Latvijā samazinās strādājošo un patērētāju skaits, no otras puses valsts gatava sekmēt vēl 25 tūkstošu cilvēku izbraukšanu, tādējādi samazinot budžetu, darba spēka un patēriņa tirgu, kas stimulēs arī Latvijas pilsoņu aizbraukšanu tikai pretējā no Krievijas virzienā. Pamatojums ir tāds – valsts drošība. 30 gadus šie cilvēki dzīvoja Latvijā bez valodas sertifikāta un neapdraudēja Latviju, bet te pēkšņi, ja viņi līdz 1. septembrim nezināms latviešu valodu, Latvija kā valsts beigs pastāvēt. Pie tam to aptuveni ar tādu ideju saka, tikai citiem vārdiem, Inita Ziemele, kura arī lekcijās, ērti redz vienīgi vajadzīgos vēstures notikumus.

Latvijai kā sabiedrībai beidzot ir jāsaprot, ka mēs esam neatkarīga uin patstāvīga valsts un tās vērtība ir cilvēks un cilvēka labklājība, cilvēktiesības un tiesiskums visiem Latvijā dzīvojošajiem. Tāpat ir jāsaprot, ka valsts politiku mēra gadu desmitiem garos procesos un ciklos, nevis 4 gadu vēlēšanu periodā. Tikai būvējot valsti uz tādiem principiem var uzbūvēt stabilu un veiksmīgu valsti, savukārt revanšisma un dzīvniecisko instinktu realizēšana uz kādas no cilvēku grupām vienmēr beidzās ar smagu traģēdīju, par ko vēsturē mums ir neskaitāmi, piemēri, arī attiecībā uz to valsti, par ko cīnījas latviešu sarkanie strelnieki un kura pašlaik uzbrūk Ukrainai.

[1] saite: https://rusidea.org/32004?ysclid=le00sjzwdi455989091
[2] saite: https://enciklopedija.lv/skirklis/36374-latvie%C5%A1u-sarkanie-str%C4%93lnieki
[3] saite: https://enciklopedija.lv/skirklis/36374-latvie%C5%A1u-sarkanie-str%C4%93lnieki

Problēmu risināšana

Dažādās dzīves jomās mēs sastopamies ar problēmām, kuras traucē ierasto dzīves kārtību vai arī to apdraud. Rakstā neplānoju izklāstīt teoriju vai kaut kādus unikālus problēmu risināšanas algoritmus, bet dalīšos ar pārdomām par dzīves sakārtošanu un efektīvu problēmu atrisināšanu.

Svarīgākais problēmas esamības gadījumā pieņemt vienu no diviem iespējamiem rīcības modeļiem, pirmais variants ir nedarīt neko un gaidīt, kad problēma atrisināsies pati par sevi. Otrs variants ir sākt problēmu risināt.

Kaut arī problēmas atstāšana bez ievērības nav populārs risināšanas veids teorijā, praksē šāda pieeja darbojas ļoti labi. Piemēram, kāds cenšas ar jums iepazīties, bet jūs to nevēlaties, vienkārši var nedarīt neko un ar lielu iespējamību otram cilvēkam šis process apniks. Tāpat, ja jums nepatīk mušas, kas salido iekš istabas vasaras dienā, var uzlikt mušpapīru vai sietu, bet var vienkārši pagaidīt ziemu. Abos gadījos problēma tiks atrisināta. Vēl viens piemērs, pretī mājai atrodas skaļš bārs var censties ar to cīnīties, vai arī pagaidīt, kad tas aizvērsies.

Kad tomēr tiek pieņemts lēmums risināt problēmu ar aktīvām darbībām, tad nepieciešams rīkoties ātri. Vislabāk ir izanalizēt, kādi priekšdarbi ir jāveic, piemēram, jāaprunājas ar noteiktiem cilvēkiem vai jādabū nepieciešamās liecības vai atsauksmes un tad jāveic ātras un mērķtiecīgas darbības uzreiz, bez kavēšanās. Manā ieskatā efektīva problēmas atrisināšana notiek īsā laika periodā, jo ilgāks problēmas risināšanas laiks, jo lielāka iespējamība, ka iestāsies kaut kādi apstākļi, kas būtiski mainīs lietu kārtību un iepriekš analizētos parametrus, kā arī pasliktināsies apkārtējie apstākļi. Ātra problēmas risināšana var būt tikai veicot iepriekšējo analīzi un priekšdarbus, pretējā gadījumā gandrīz vienmēr problēma kļūst dziļāka un sarežģītāka.

Plānojot problēmas risināšanu, svarīgi ir veikt apkārtējo cilvēku aptauju. Pirmkārt, ar komunikāciju ir iespējams iegūt nepieciešamo atbalstu, jo palīdzot, cilvēks tiek iesaistīts procesā un vēlas, lai problēma tiktu atrisināta. Otrkārt, ir iespējams iegūt neatkarīgu skatījumu un labus ieteikumus par iespējamo rīcību, kas varētu palikt nepamanīta, jo problēmu risinātājs ir procesā, kas nozīmē, ka redzes fokuss ir ļoti šaurs. Šeit svarīgi ir izvēlēties pareizos cilvēkus. Šaubos, ka santehniķis varētu kaut ko ieteikt kardioķirurģijas skarā un otrādi.

Kopsavilkumā, problēmu var atstāt nerisinātu, ja pastāv iespējamība, ka tā atrisināsies pati, vai arī atrisināt problēmu ātri un efektīvi pirms tam veicot nepieciešamos priekšdarbus. Svarīgākais, saskaroties ar problēmu, ir izstrādāt stratēģiju, kādā veidā notiks mijiedarbība ar to.

Aizliegt ieņemt amatus valsts un pašvaldību institūcijās prokremliski noskaņotām personām

Šodien pamodos nu jau 2023. gadā un lasot no rīt ziņas, ieraudzīju, ka Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija 11. janvārī skatīs Latvijas pilsoņu kolektīvo iesniegumu “Aizliegt ieņemt amatus valsts un pašvaldību institūcijās prokremliski noskaņotām personām”. Kaut arī tā būs tikai sākotnējā iniciatīvas izvērtēšana, tomēr vēlos uzrakstīt savas pārdomas par to, kāpēc šāda veida mehānismi ir ļoti kaitīgi valstij kopumā.

Demokrātija ir valsts pārvaldes sistēma, kuru nepārtraukti ir jāaizstāv un kuru nepārtraukti kāds vēlas iznīcināt, jo daudziem cilvēkiem ir vēlme nokļūt pie varas un tur palikt mūžīgi. Labs piemērs ir Ungārija, kā samērā demokrātiska valsts pārvērtās par autoritāru valsti, kas rezultātā pasliktināja iedzīvotāju dzīves līmeni un liedza valstij veiksmīgi attīstīties. Arī nesen vēl Polijā bija centieni ierobežot tiesas varas neatkarību, nosakot iespēju valdībai iejaukties tiesnešu darbā. Ļoti nevēlos, lai Latvijā notiktu līdzīgi procesi, bet šāda veida iniciatīvas kā “Aizliegt ieņemt amatus valsts un pašvaldību institūcijās prokremliski noskaņotām personām” ir tiešs un tuvākais ceļš uz autoritārismu, jo ļauj ieņemt un noturēt izpildvaru ar prettiesiskiem līdzekļiem.

Jautājums, protams, kāpēc tieši uz autoritārismu? Kā jebkurš populistisks sauklis, šī ideja jeb iniciatīva ir ļoti vienkārša un šķietami loģiska. Mums Krievijā pastāv nu jau totalitārs, agresīvs režīms, kurš uzbrūk kaimiņu valstīm. Tie, kuri to atbalsta ir pret demokrātiju un Latviju kā tādu, tāpēc visu to cilvēku konstitucionālās tiesības tikt ieņemt valsts pārvaldē kādu no amatiem vajag ierobežot. Loģiski, skaisti un vienkārši. Tikai problēmas sākas tajā brīdī, kad jāievieš šāds mehānisms praksē un turpmāk minēšu pāris piemērus, kad likumā noteikts aizliegums nedarbojas.

Lai būtu uzskatāmi, šeit pāris piemēri. Latvijā ir aizliegta korupcija, narkotikas, neatļauta ieroču aprite, slepkavības, zādzības, atļautā ātruma pārsniegšana uz ceļa, valsts noslēpumu izpaušana utt. Vai kāds no iepriekšminētajiem aizliegumiem darbojas? Daļēji jā, bet lielākoties nē. Latvija ir ļoti korumpēta Eiropas Savienības valsts ar necaurskatāmu publisko iepirkumu sistēmu, narkotikas ir brīvi nopērkamas, ja kādam ir tāda vēlme, regulāri tiek publicēti raksti, ka pie kādas personas atrod nelegālus ieročus vai lādiņus, katru gadu notiek desmitiem slepkavību, tūkstošiem zādzību un miljoniem ātrumu pārkāpšanas uz auto ceļiem, tāpat presē regulāri parādās informācija, kurai ir kā minimums ierobežotas pieejamības statuss. Kāpēc tā notiek, jā jau tas ir aizliegts? Atbilde vienkārša, tāpēc, ka valsts nevar nodrošināt pilnīgu likuma izpildi, bet var reaģēt tikai lielāku apdraudējumu izraisošiem gadījumiem, tajā skaitā ierobežotu resursu dēļ. Tas nozīmē, ka aizliegums ieņemt amatus valsts un pašvaldību institūcijās prokremliski noskaņotām personām tiktu piemērots izvēles kārtībā, esošo resursu ietvaros.

Tagad iedomājāmies, ka Latvijā tiesību aktos tiek ieviesta aizliedzoša tiesību norma, ka ir aizliegts ieņemt amatus valsts un pašvaldību institūcijās prokremliski noskaņotām personām. Rodas pirmais jautājums, kurš vērtēs? Vai Valsts drošības dienests? Vai tas pats dienests, kurš knapi var uzrakstīt vispārīgu valsts apdraudējuma aprakstu un kuru nepieņem rajona tiesa, kritizējot tā kvalitāti noteiktā lietā? [1] Vai tas pats dienests, kurš par apdraudējumu uzskata TV Doždj esamību Latvijā, bet pilnīgi neredz Krievijas oligarhiem piederošus vairākus desmitu miljonus vērtus uzņēmumus un citus īpašumus, kuri pie tam ir tiešā veidā saistīti ar Krievijas militāro rūpniecību? [2] Vai arī lēmumu pieņems Valsts kanceleja? Tad jautājums, uz kāda pamata, vai tai ir sava izmeklēšanas nodaļa un ir noteiktas tiesības veikt tāda veida procesuālās funkcijas? Vai arī to varēs noteikt tiesa, bet tad jautājums uz kāda pieteikuma pamata un kuram būs pienākums vākt pierādījumu? Kādi pierādījumi tiks uzskatīti par ticamiem un kādi būs viegli viltojami?

Vēl jautājums no praktiskā viedokļa, kurš būs tiesīgs noteikt, ka persona ir prokremliski noskaņota un, kura nav. Vai tie paši ierēdņi vai arī kāds cits? Vai tas tiks attiecināts uz valstij piederošiem uzņēmumiem? Piemēram, ja cilvēks strādā Latvenergo, kurš elektroenerģiju pērk no elektroenerģijas ražotājiem, kuri izmanto Krievijas gāzi, vai tā ir prokremliska pozīcija, jo tā nauda tiešā veidā nonāk Krievijas militārajā budžetā un par to apmaksā karu Ukrainā. Vai arī tās ir prokremliski noskaņotas amatpersonas, tajā skaitā, kuras kontrolē valstij piederošus uzņēmumus un pieļauj, ka Latvijā uzņēmēji vēl nesenā pagātnē jauca no Krievijas atnākušo naftu ar citu valstu naftu un pārdeva to kā Eiropas Savienības naftu, tādējādi pārdodot faktiski Krievijas naftu un pastarpināti finansējot karu? [3] Vai arī visi tie ierēdņi, kuri neko nedarīja, lai kopš 2014. gada Latvijas atkarība no Krievijas gāzes mazinātos un tieši pretēji, konsekventi līdz 2021. gadam audzēja atkarību no Krievijas gāzes, tādējādi finansējot Krievijas armiju pastarpinātā veidā, vai tie arī ir prokremliski noskaņoti?

Kā redzams no augstāk minētā, šī iniciatīva, ko skatīs Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija atver pandoras lādi, kas pēc būtības būs ļoti ērts un šauri mērķēts mehānisms cīņai ar politiskajiem konkurentiem. Piemēram, pirms vēlēšanām tiks pastiprināti vērtēti kandidāti no koalīcijā neesošajām partijām. Savukārt ierēdņi, kuri vēlētos piedalīties vēlēšanās no koalīcijā neesošajām partijām zinātu, ka viņi varētu zaudēt amatu, ja izrādīs politiskās ambīcijas tāpēc, ka kāds atradīs kādu īstu vai viltotu twitter ierakstu, kuru var interpretēt kā prokremlisku. Un te pie varas esošās partijas veiksmīgi izslēdz daļu spēcīgu politisko konkurentu. Tālāk vēl viens piemērs, kāds ierēdnis vēlas pēc labākās sirdsapziņas rīkoties valsts interesēs pretēji korumpētai politiķu vai ierēdņu grupai un neļaut kādu apšaubāmu valsts iepirkumu un šeit noziedzniekiem tiek dots ērts mehānisms kā tikt galā ar traucējošo ierēdni. Tādu piemēru ir daudz, bet pamatideja ir šāda, ļoti izplūdušā tiesību norma, kas pēc būtības ir represīvas, ļaus uz individuāla izvērtējuma pamata atcelt no amata nevēlamās personas. Pie tam, šo mehānismu varēs izmantot tas, kuram būs reāla ietekme uz institūciju, kas šādus vērtējumus veiks un kurai būs tiesības atcelt ierēdni. Labākais piemērs Latvijā ir pielaides valsts noslēpumam piešķiršana vai nepiešķiršana kādai personai. Pie mums bija neskaitāmi skandāli, kad bez acīmredzama pamata un skaidrojuma, pielaide valsts noslēpumiem netika dota politiskajiem pretiniekiem kādai no koalīcijas partijai, kuri tādējādi tika izslēgti no konkurences par varu. Pie tam netika saskatīts reāls apdraudējums, bet viss process atgādināja institucionālas un politiskās cīņas.

Līdz ar to secinājums ir vienkāršs. Latvijā ir daudz Krimināllikumā iestrādātas tiesību normas, ar kurām noteikti sodi par pretvalstisku darbību, pie tam ir noteikta kriminālprocesuālā kārtība pierādījumu vākšanai un tiesas aizsardzība pret ļaunprātīgu tiesību normu izmantošanu no spēku institūcijām. Tāpat mums ir ļoti stingri kritēriji visiem ierēdņiem, kuriem ir jāatbilst, lai varētu ieņemt noteiktu amatu, tajā skaitā korupciju un interešu konflikta ierobežojošie. Svarīgi nodrošināt, lai esošās tiesību normas tiktu pildītas, savukārt dod politiķiem un spēku institūcijām papildus slikti kontrolējamu mehānismu pasludināt jebkuru personu par prokremlisku, tādējādi par “valsts ienaidnieku” ir taisnākais ceļš uz autoritāru valsti un aiziešana no demokrātijas, kas novedīs pie represijām un kopējā dzīves līmeņa pasliktināšanos visiem.

[1] https://www.delfi.lv/news/national/politics/no-krievijas-aizbedzis-policists-tiesas-cela-panak-patveruma-pieskirsanu-latvija.d?id=55074848

[2] https://www.delfi.lv/news/arzemes/krievijas-oligarhi-turpina-biznesu-latvija-raksta-insider.d?id=55020506

[3]  https://www.bloomberg.com/opinion/articles/2022-04-08/ukraine-war-this-backdoor-keeps-russian-oil-flowing-into-europe

Prognozes uz nākamo gadu

Gads bija iesācies ar interesantiem notikumiem gan iekšpolitiski, gan ārpolitiski. Šī gada sākumā bija aktīvi vakcinācijas prettinieki, kurus bieži atbalstīja dažāda veida ārpusvalsts dienesti, par ko varam secināt no vienādās retorikas vairākās valstīs, kurām bija robeža ar Krieviju vai kurās bija spēcīgs Krievijas lobijs. Tāpat vara aktīvi gatavojās vēlēšanām. Milzīgs rietumu civilizācijas panākums bija uzvara pār kovidu, kuras antagonismu varam novērot pašlaik Ķīnā, kur bija pilnīgi pretēja un nepareiza politika cīņā ar epidēmiju un kur pašlaik valstī izraisīja katastrofu gan ekonomikā, gan medicīnā. Protams, visu mūsu dzīvi izmainīja un pārņēma karš, kurš atklāja Latvijā esošās iekšējās pretrunas starp iedzīvotājiem, gan atkailināja Krievijas aģentus, kuri runājot skaistus pro Rietumu vārdus, patiesībā visu darīja Krievijas interesēs. Tāpat milzīgs satricinājums bija augstā inflācija un banku likmju būtisks kāpums. Tomēr visiem interesē ne tikai pagātnes notikumi, bet arī tas, kas notiks nākotnē. Kaut arī man nav kristāla bumbas un es nenosaku nākotni pēc zvaigznēm, man ir vairāki avoti, kas ļauj izdarīt samērā ticamus pieņēmumus par to, kāds būs 2023. gads, ar ko arī padalīšos šajā rakstā ar lasītājiem.

Sākšu ar ārpolitiku un ārējiem faktoriem, kuri ietekmēs Latviju un pabeigšu ar pats interesantāko, ar Latvijas iekšējām prognozēm.

Karš Ukrainā. Kaut arī Krievija iebrūkot Ukrainā, vēlējās pārņemt varu desmit dienu laikā, tai neizdevās sākotnējs plāns un pašlaik Krievija nezina, kā pabeigt iesākto. Savukārt Ukraina pēc ieroču saņemšanas no sabiedrotajiem un vairākām spilgtām uzvarām paredzēja, ka karš beigsies līdz šī gada beigām, kas arī nenotika. Vairāki militārie eksperti paredz, ka karš turpināsies visu 2023. gadu, jo nevienai no pusēm nav tik būtisks pārsvars, lai kardināli mainītu notiekošo karalaukā. Līdz ar to nākamais gads arī visdrīzāk paies kara zīmē.

Cenas uz energoresursiem Eiropā. Ņemot vērā, ka pašlaik vēl nav fundamentāli atrisināts jautājums ar Krievijas gāzes nomaiņu un tiek izmantoti pagaidu risinājumi, kas ir samērā dārgi, kā arī to, ka Ķīna visdrīzāk līdz nakamā gada vidum atrisinās jautājumu ar kovidu un tās ekonomika atsāks augt, tad arī gāzes cenas nākošajā ziemā varētu būt pietiekami augstas, kas sekmēs turpmāko inflāciju.

Ekonomikas izaugsme pasaulē. Pasaules banka prognozē, ka 2023. gadā pasaules ekonomika augs par 2.7% (šogad aptuveni 3.2%). ASV ekonomika augs aptuveni par 1.0%. Eiropas Savienības ekonomika visdrīzāk augs par 0.3%. Globāli visi skaitļi rāda, ka izaugsme nav plānota un šīs prognozes realitātē var būt ar negatīvu zīmi.

Latvijas ekonomika. Finanšu ministrija prognozē, ka Latvijas ekonomika 2023. gadā samazināsies par 0.6% (IKP izteiksmē). Tāpat plāno bezdarba pieaugumu nozarēs, kas cietīs no ekonomiskā krituma un augsti kvalificēta darba spēka trūkumu.

Darba spēka nodoklis. Pašlaik Finanšu ministrija uzskata, ka Latvijā joprojām ir samērā augstas darba spēka izmaksas, līdz ar to 2023. gadā iespējams redzēsim darba spēka nodokļu samazināšanu uz 2024. gadu, piemēram, palielinot neapliekamo minimumu. Tā noteikti būs politiskā izšķiršanās, ko veicinās fakts, ka jau pašlaik Lietuvā un Igaunijā darba spēka nodokļi un tādējādi arī izmaksas ir zemākas.

Inflācija. Kopš 2022. gada septembra inflācija Latvijā ir virs 20%. Savukārt attiecībā pret 2018. gadu, atbilstoši Centrālās statistikas pārvaldei, 2022. gada novembra inflācija bija 32.8%. Ņemot vērā, ka faktori, kas to veicina nezudīs arī 2023. gadā, tad var izdarīt pieņēmumu, ka inflācija līdzīgā apmērā turpināsies arī nākamgad.

Kredītu dārdzība. Ņemot vērā, ka Eiropas Centrālā Banka pašlaik ceļ procentu likmes, ar mērķi samazināt inflāciju un to, ka inflācija pagaidām ir ļoti augsta, Eirozonā novembrī tā bija vidēji 10.1%, un turpinās būt tāda arī 2023. gadā, tad likmes tiks arī turpmāk celtas un Latvijā cilvēkiem pieejami kredīti hipotēkai būs aizvien dārgāki, kas nozīmē, ka aizvien mazāk cilvēkiem būs iespēja paņemt kredītu nekustamā īpašuma iegādei. Tas savukārt veicinās nekustamā īpašuma cenu samazināšanos un var veicināt īres cenas pieaugumu.

Iedzīvotāju skaits. Atbilstoši Centrālas statistikas pārvaldes datiem Latvijā iedzīvotāju skaits samazinās kopš 1992. gada un 2022. gadā attiecībā pret pagājušo gadu tas ir samazinājies vēl par 17 tūkstošiem iedzīvotāju. Šī tendence noteikti paliks, jo nav objektīvu faktoru, kas to mainītu un nākošajā gadā Latvijā nomirs vairāk cilvēku nekā piedzims.

Šeit bija īss prognožu apskats notikumiem, kuri visdrīzāk būs Latvijā un pasaulē, kas ietekmēs visu mūsu dzīvi. Papildus tam, viennozīmīgi būs apstākļi, par kuriem mēs vēl nevaram zināt, kas viesīs korekcijas augstāk aprakstītajā, visdrīzāk uz negatīvo pusi. Uz jautājumu, ko darīt, kad ekonomiskās prognozes ir samērā negatīvas, atbilde ir ļoti vienkārša, celt savu kvalifikāciju un investēt aktīvos, kuri kļūst lētāki, ar mērķi nopelnīt, kad ekonomiskā izaugsme atjaunosies.