Latvijas ekonomiskā un sociālā situācija

Gadu atpakaļ biju rakstījis un analizējis Latvijas ekonomisko situāciju, lai noskaidrotu, kur patiesībā esam un uz kuru pusi virzāmies. Dažādu iemeslu dēļ labu laiku neesmu pētījis dažādus rādītājus, tāpēc ļoti labs iemesls to izdarīt tagad. 2018. gadā notika Saeimas vēlēšanas un 2019. gada sākumā mums tika izveidota jauna valdība, kas ar zināmām izmaiņām turpina darboties arī šodien. Vissvarīgākais jebkuras varas uzdevums ir nodrošināt ekonomisko izaugsmi un individuālo ienākumu pieaugšanu. Tāpēc rakstot šo rakstu, skatīšos Eurostat un Centrālās statistikas pārvades mājas lapas un komentēšu tur atrodamos datus.

Sākumā skatāmies Iekšējā kopprodukta apjomu (IKP) uz vienu iedzīvotāju skaitu pēc pirktspējas standarta un redzam, ka attiecībā pret vidējo Eiropas Savienības (ES) līmeni kopš 2018. gada līdz 2020. gadam ieskaitot, esam auguši par 1%, salīdzinājumam tajā pašā laikā Igaunija auga par 3% un Lietuva par 6%. Tas nozīmē, ka mūsu pirktspēja faktiski nemainījās, kaut arī kaimiņu valstis spējušas to izdarīt.[1]

Apskatot Latvijas eksportu attiecībā pret IKP, redzam, ka kopš 2018. gada līdz 2020. gadam, ieskaitot, kritums bija 1.2%, salīdzinājumam Igaunijai tajā pašā laikā bija kritums par 3.3% un Lietuvai par 1.7%. Tomēr negatīvai šajā gadījumā ir kopējais eksporta apjoms, kas Latvijai 2020. gadā bija 60.3% no IKP, Igaunijai 71.2% un Lietuvai 73.5%. Tas nozīmē, ka kopumā mēs stipri atpaliek no kaimiņiem eksporta apjomos un mums bija un joprojām ir liels potenciāls to audzēt, tomēr esošās varas laikā tas netika darīts, kas būs ekonomikas un ienākumu palielināšanas barjera arī nākotnē, jo pašlaik nekas netiek darīts, lai kardināli mainītu situāciju.[2]

Otrs svarīgs rādītājs ir imports, kas sastāv gan no patēriņu precēm, gan no izejvielām un pakalpojumiem. Šis ir svarīgs rādītājs, kas ataino ekonomikas veselību, ja imports ir augsts, tas nozīmē, ka valstī ir augsts kopējais patēriņš, kas paātrina ekonomisko attīstību, ja zems, tad ekonomika palēninās. Latvijā periodā no 2018. gada līdz 2020. gadam, ieskaitot, imports kritās par 3.0%, pat pašu laiku Igaunijā par 1.2% un Lietuvā par 9.2%. Skatāmies absolūtos skaitļos, Latvijai imports 2020. gadā bija 59.2% no IKP, Igaunijai 70.7% un Lietuvai 64.2%. Visām Baltijas valstīs eksporta un importa starpība 2020. gadā bija pozitīva, kas ir labs rādītājs, ja neņem vērā absolūtos skaitļus, jo tas nozīmē, ka ekonomikā ieplūst lielāks naudas apjoms, nekā no tās iet ārā. No otras puses Latvijas ekonomika ir vājāka, par ko liecina mazie apjomi un tie būtiski nemainījās periodā no 2018. gada līdz 2020. gadam, kas nozīmē, ka no valsts varas puses netika veiktas pietiekamas darbības, lai stimulētu izaugsmi.[3]

Skatoties dziļāk ekonomiskos procesos, jāsalīdzina darba spēka produktivitāti. Jo lielāka produktivitāte, jo lielāku viens strādājošais saražo pievienoto vērtību uzņēmumam. Tas nozīmē, ka pie vienādiem amatu nosaukumiem katrā valstī produktivitāte atšķiras, piemēram, vienā cilvēks darbību var veikt ar rokām, otrā ar datora programmu, kas rezultātā būtiski palielinās izdarītā darba apjomu kopumā. Produktivitāte parāda to, cik tehnoloģiski ir attīstīta valsts un cik daudz lieku darbinieku tajā ir, bez kuriem varētu iztikt un tos novirzīt citās jomās. Latvijā periodā no 2018. gada līdz 2020. gadam, ieskaitot, darba spēka produktivitāte pieauga par 1.6%, Igaunijā tajā pašā periodā par 4.0% un Lietuvā par 5.3%. Tas nozīmē, kā iepriekšminētajā periodā netika veiktas nekādas darbības, lai uzlabotu cilvēku produktivitāti, tādējādi Latvijā nevar būt lielāks ienākumu pieaugums par pārējām Baltijas valstīm, kā arī kopējā tendence neliecina, ka šāds pieaugums varētu būt nākotnē, jo no varas puses par to netiek runāts un publiski netiek piedāvāti risinājumi, kas varētu mainīt situāciju. Pie tam absolūtos skaitļos Latvija būtiski atpaliek no abām kaimiņu valstīm, jo Latvijā 2020. gadā bija tikai 70.3% no ES vidējās produktivitātes, Igaunijā 80.8% un Lietuvā 81.9%.[4]

Atkāpjoties no ekonomiskiem rādītājiem, pie kuriem noteikti vēl būs jāatgriežas, paskatāmies dzimstību un mirstību periodā no 2018. gada līdz 2021. gadam. Redzam, ka mums katru gadu iedzīvotāju skaits sarūk aptuveni par 13.5 tūkstošiem un šī tendence turpinājās visu šo periodu, kamēr esošā Saeima un valdība veic savu darbu. Tas nozīmē, ka nekas netika darīts, lai šo situāciju uzlabotu un dzimstība joprojām ir būtiski zemāka par mirstību, kā arī migrācija no ārzemēm praktiski nemaina situāciju uz labo pusi, kas ilgtermiņā novedīs pie tā, ka būs aizvien lielāks darba spēka trūkums, esošā sabiedrība novecos, savukārt vietā neviens nenāks, jo pašlaik valstī nav ekonomiskā un sociālā vide, kas stimulētu pretējo.[5]

Svarīgākais katram cilvēkam ir viņa personīgie ienākumi un to turpmāka perspektīva. Tāpēc apskatot vidējos ienākumus valstī, redzam, ka strādājošo mēneša vidējā darba samaksas mediāna periodā no 2018. gada līdz 2020. gadam, ieskaitot, pieauga par 119 euro, savukārt absolūtos skaitļos pieaugums bija 139 euro, kur privātajā sektorā alga pieauga par 147 euro, bet publiskajā sektorā par 124 euro. Jāņem vērā, ka 2020. gadā privātajā sektorā vidējā alga bija 1138 euro, bet publiskajā 1156 euro. [6] Par ko liecina šie skaitļi? Latvijā pa trīs gadiem darba produktivitāte pieauga tikai par 1.6%, savukārt vidējā atalgojuma mediāna par 15%, ja par bāzi ņemam 2018. gada darba samaksas mediānu 774 euro un pieaugumu par 119 euro. Šāda disproporcija nozīmē, ka Latvijā nepamatoti pieaug darba spēka izmaksas, kas tādējādi padara preču ražošanu un pakalpojumu sniegšanu dārgāku, kas ilgtermiņā kavēs valsts attīstību. Darba produktivitāti var celt caur izglītību un tehnoloģiju ieviešanu, savukārt darba samaksai jāpieaug tikai, kad pieaug darbinieka vērtība darba tirgū. Valsts vara neko nav darījusi, lai mainītu šo situāciju, bet izmantoja vidējās darba algas pieaugumu sevis slavināšanai, aizmirstot pateikt, ka šis pieaugums ir īslaicīgs un ilgtermiņa perspektīva ir negatīva.

Pēdējais, ko apskatīsim šī raksta ietvaros ir patērētāju pirktspēja, lai novērtētu, vai ir palielinājušies reālie iedzīvotāju ienākumi, jo svarīgākais, cik par vienu naudas vienību varam iegādāties preces un pakalpojumus. Centrālā statistikas pārvalde piedāvā informāciju par visām ES valstīm, tāpēc salīdzināšu pirktspēju ar kaimiņu valstīm. Latvijas iedzīvotāju pirktspēja periodā no 2018. gada līdz 2020. gadam, ieskaitot, pieauga par 2%, Igaunijā par 1% un Lietuvā par 2%. Absolūtos skaitļos Latvijas iedzīvotāju pirktspēja 2020. gadā bija 74% no vidējā ES rādītāja, Igaunijas 80% un Lietuvas 68%. Paskatoties uz šo rādītāju, redzam, ka pirktspēja esošās varas laikā nedaudz pieauga, kas vērtējams pozitīvi, tomēr līdz vidējam ES līmeni ir liela atstarpe un pieaugums tādos tempos liecina, ka ES vidējo līmeni sasniegsim 2035. gadā, kaut arī pie pareizas politikas, to varētu izdarīt krietni ātrāk.[7]

Apskatot kopējo bildi, secinājums ir samērā bēdīgs, ekonomikas izaugsme bija ļoti lēna, tikai 1%, tāpat eksporta un importa apjoms stipri atpalika no kaimiņvalstīm, kas arī neliecina par to, ka mums nākotnē gaidāma būtiska ekonomiskā izaugsme, kas varētu palielināt iedzīvotāju ienākumus. Par to kumulatīvi liecina arī lēnais darba produktivitātes pieaugums, kas stipri atpaliek no kaimiņvalstīm un absolūtos skaitļos ir relatīvi zems. Joprojām esošajai varai nav izdevies tikt galā ar negatīvo iedzīvotāju skaita pieaugumu, kas pēc būtības ir arī neefektīvas politikas sekas ekonomikas jomā. Tāpat milzīga problēma, kas netiek risināta ir darba samaksas pieaugums neproporcionāli pret darba produktivitātes pieaugumu, kas nākotnē mums radīs krīzi, jo uzņēmējiem ir izdevīgi pārcelt ražotnes un pakalpojuma sniegšanu uz valstīm, kur darba produktivitāte ir augstāka. Tāpat publiskā sektora atalgojuma apmērs attiecībā pret privāto sektoru liecina, ka mums ir ļoti dārgs administratīvais aparāts un esošā valsts vara nedara neko, lai to labotu un palielinātu efektivitāti, bet vienīgi plāno turpināt atlīdzības celšanu ierēdņiem. Pozitīvais ir pirktspējas pieaugums, tomēr tam objektīvi nav pamata turpināties un ilgtermiņā arī šis rādītājs stagnēs. Kad izvērtēsiet par ko balsot vēlēšanās, noteikti ieskatāties Eurostat un Centrālās statistikas pārvaldes mājas lapā, lai redzētu reālo situāciju valstī un pieņemtu uz faktiem balstītu lēmumu.

Avots:
[1] https://ec.europa.eu/eurostat/databrowser/view/tec00114/default/table?lang=en
[2] https://ec.europa.eu/eurostat/databrowser/view/tet00003/default/table?lang=en
[3] https://ec.europa.eu/eurostat/databrowser/view/tet00004/default/table?lang=en
[4] https://ec.europa.eu/eurostat/databrowser/view/tec00116/default/table?lang=en
[5] https://data.stat.gov.lv/pxweb/lv/OSP_PUB/START__POP__IR__IRS/IRS010/table/tableViewLayout1/
[6] https://data.stat.gov.lv/pxweb/lv/OSP_PUB/START__EMP__DS__DSV/DSV010
[7] https://data.stat.gov.lv/pxweb/lv/OSP_PUB/START__POP__MI__MII/MII030/table/tableViewLayout1/

Kā uzņemties kredītsaistības? (hipotēka)

Ja ierakstīt meklētājā vārdu “kredīts”, tiks atainoti vairāki pakalpojuma sniedzēji un milzīgs skaits ar pasūtījuma reklāmas rakstiem. Atrast sakarīgu un vērtīgu informāciju ir samērā grūti. Tāpēc šoreiz uzrakstīšu praktisku pieeju tam, kā pareizi uzņemties kredītsaistības, noslēdzot līgumu un ieķīlājot iegādāto nekustamo īpašumu jeb vienā vārdā hipotēku.

Īsumā, hipotēka ir Civillikumā noteikta ķīlas forma, kas tiek ierakstīta zemesgrāmatā, kas darbojās kā liegums pārdot vai apgrūtināt īpašumu bez kreditora piekrišanas. Pie tam hipotēka kreditoram ir nodrošinājums saistību nepildīšanas gadījumā. Parasti kredītu nekustamā īpašuma iegādei izsniedz bankas, retāk citi licencēti komersanti.

Nesen man zvanīja viens paziņa un prasīja, kāpēc viņam neakceptēja kredīta pieteikumu par nekustamā īpašuma iegādi. Es viņam paskaidroju kā darbojās pieteikuma izskatīšana bankā. Banka izvērtē to informāciju, ka ir tās rīcībā, viss sākās ar konta pārskatu. Nav labi, ja tur parādās azartspēles vai kaut kādu saistību izpilde. Tāpat bieža alkohola veikala apmeklēšana var būt kā negatīvs kritērijs. Tiek pārbaudītas dažādas datubāzes, lai noskaidrotu, vai pieteicējam ir kaut kādas saistības citur. Tiek pārbaudīti regulārie ienākumi. Līdzīgā veidā tiek izvērtēts galvinieks, ja tāds ir nepieciešams. Kad tas tiek izdarīts, tad tiek izvērtēts pirmās iemaksas lielums. Jo lielāka pirmā iemaksa, jo labāk. Tad tiek izvērtēta nekustamā īpašuma likviditāte, kas nozīmē, cik ātri ir iespējams pārdot nekustamo īpašumu saistību neizpildes gadījumā. Dzīvoklis Rīgā ir daudz vairāk likvīds nekā māja Ludzā.

Sarunas laikā es paskaidroju vienkāršu lietu, ja banka atsaka izsniegt kredītu, tad visdrīzāk kredīts nav jāņem, jo nākotnē ar lielu varbūtību radīsies saistību izpildes problēmas. Lai noteikti nebūtu jautājumu par kredīta izsniegšanu, nepieciešams, lai būtu laba kredītvēsture, vismaz pāris gadi bez kavējumiem. Noteikti būs šķērslis, ja kaut kad pagātnē ir iziets maksātnespējas process. Tāpat nevajadzētu būt esošām kredītsaistībām, pat ja tās netiek kavētas, jo tas būtiski samazina iespēju uz pozitīvu pieteikuma izskatīšanu.

Gadījumā, ja ir problēmas ar kredītvēsturi vai esošo saistību apmēru, tad ļoti labi var palīdzēt pirmās iemaksas palielināšana. Bankā parasti to vērtē ļoti pozitīvi un tas var samazināt negatīvu faktu ietekmi. Piemēram, pirmā iemaksa 70% apmērā noteikti mazinās sliktas kredītvēstures ietekmi, jo banka praktiski ne ar ko neriskē, aizdodot 30% no nekustamā īpašuma summas tāpēc, ka nepieciešamības gadījumā pārdodot īpašumu, savu naudu noteikti atgūs, jo reti kad nekustamā īpašuma cena nokritīs par vairāk par 70%.

Klasiskais jautājums, ko darīt, ja man ir maz naudas priekš pirmās iemaksas, bet dzīvot kaut kur vajag. Pareiza atbilde ir tikai viena, palielini savus ienākumus un samazini izdevumus. Piemēram, alga ir 600 eiro. Īrē istabu par 150 eiro un mācies programmēt, lai palielinātu savus ienākumus divas vai trīs reizes. Tikai pēc tam skaties uz iespēju paņemt kredītu. Pie tam palielinot savus ienākumus trīs reizes, bet kādu laiku saglabājot iepriekšējo dzīves veidu, ļoti ātri var sakrāt pirmajai iemaksai.

Pirmās iemaksas apmērs. Mans uzskats ir tāds. Pirmkārt, pirmā iemaksa ir vismaz 40% no nekustamā īpašuma cenas un cena par kvadrātmetru nav lielāka par 70% no ikmēneša ienākumiem. Šajā gadījumā kredīts neradīs nekāda veida problēmas, ja iestājas negatīvi apstākļi jeb riski. Piemēram, nekustamā īpašuma cena ir 100 000 eiro. Pie pirmās iemaksas 40 000 eiro, saistības pret banku būs 60 000 eiro. Tas nozīmē, ka izpildīt saistības pret banku būs iespējams pat, ja īpašuma cena kritīsies par 40%, kas no vienas puses ir maz ticams, no otras puses bija realitāte 2008. gadā. Svarīgākais ir izveidot tādu saistību apjomu, lai ļoti ātri un bez zaudējumiem varētu izpildīt saistības pret banku. Piemēram, tā pati situācija. Rodas apstākļi, kad nekustamais īpašums ir jāpārdod un valstī ir ekonomiskā krīze. Tu īpašumu, ko pirki par 100 000 eiro pārdevi tikai par 85 000 eiro. 60 000 eiro aiziet banka (pieņemsim, ka tas bija pirmais saistību mēnesis) un tev paliek 25 000 eiro no nekustamā īpašuma pārdošanas. Jā, tika zaudēti 15 000 eiro, bet rezultātā saistības pret banku ir izpildītas un 25 000 eiro tomēr ir vismaz kaut kāda nauda,ar kuru var veikt kaut kādas darbības. Svarīgākais, ka nav iestājusies maksātnespēja.

Secinājums ir ļoti vienkāršs. Ja banka nedod kredītu, tad patiesībā tu nemaz nevari to atļauties, palielini ienākumus. Lai aizņemtos ar sliktu kredītvēsturi ir pēc iespējas jāpalielina pirmā iemaksa, kā arī jāmeklē likvīds nekustamais īpašums. Vienmēr jāplāno savu rīcību, ja iestājas negatīvi fakti, jo hipotēkas gadījumā uz 20 gadiem, tādi apstākļi agri vai vēlu iestāsies un vissliktākais, kas var notikt, ir nokļūšana maksātnespējas situācijā.

Liberālisms

Latvijas sabiedrība kā jau visas sabiedrības ir ļoti daudzšķautnaina. No vienas puses sabiedrība dalās pilsētas un lauku iedzīvotājos, ticīgos un ateistos, latviski un krieviski runājošos, vienotas Eiropas piekritējos un eiroskeptiķos, bagātos un trūcīgajos, izglītotajos un neizglītotajos, nacionālistos, konservatoros un liberālo ideju piekritējos. Pēdējais ir ļoti neskaidrs un vārds liberāls bieži tiek lietots bez izpratnes un jēgas, apzīmējot ar to visu, ka noteiktajam indivīdam nepatīk apkārtējā pasaulē. Šoreiz konspektīvi uzrakstīšu, kas ir liberālisms un kāpēc tas ir svarīgs normālai valsts attīstībai.

Skaidrojošā vārdnīcā vārds liberālisms tiek skaidrots, ka tā ir teorija un sociālpolitiska nostāja, kas vērsta uz pārstāvniecisku valdīšanu, preses, vārda un ticības brīvību, šķiru privilēģiju atcelšanu, brīvu starptautisko tirdzniecību utt. Šeit jāatzīmē, ka tā nav ideoloģija, atšķirībā, piemēram, no komunisma vai nacisma.

Politiskā liberālisma izpausme sākās Anglijā ar Tiesību bila (Bill of Rights) pieņemšanu 1689. gadā, kad tika ierobežota Anglijas monarha vara, nododot lielāko daļu pilnvaru parlamentam, nosakot regulāras parlamenta vēlēšanas, vārda brīvību parlamentārajās debatēs, aizliedzot nepamatotus un nežēlīgus sodus, aizliedzot jebkādus nodokļus, kas nav pieņemti ar parlamentāro aktu. Mūsdienās tik pašsaprotamas lietas, kas 17. gadsimtā skaitījās ļoti progresīvas un savā ziņā unikālas.

Liberālisms bija pretstats autoritārismam jeb monarha varai (royalism). Monarhija piedāvāja ekonomikas modeli, kurā bija monarha monopols uz visu, zemi, ražošanu, tirdzniecību, izglītību, vārda un personas brīvību. Tāpat monarham piederēja tiesas varas funkcijas, kur visus strīdus izšķīra monarhs. Šajā gadījumā ar monarhu tiek saprasta institucionālā kārtība, kas pilnībā pakļauta varas vertikālei, kas darbojās vienīgi monarha un pietuvinātās cilvēku grupas interesēs, aizsargājot tos no visiem pārējiem iedzīvotājiem un atņemot tiem lielāko daļu resursu. Rezultātā monarhijas laika ekonomika bija ļoti vāja, cilvēki bija nabadzīgi un visi resursi koncentrējās ļoti šauras cilvēku grupas rokās. Netika nodrošināta īpašuma aizsardzība, bet visu vērtīgo monarhs varēja konfiscēt savās interesēs. Rezultātā cilvēkiem nebija ekonomisko un tiesisko iespējo kļūt turīgiem un neatkarīgiem no kopienas un monarha. Likumsakarīgi, ka tādā sistēmā nebija inovācijas, jebkura joma bija neefektīva un maz atšķīrās no tā, kas bija simts, divsimt un trīssimt gadus atpakaļ.

Viens no monarha varas balstiem bija reliģija un baznīca. Monarhijas laikā cilvēkiem nebija atļauts brīvi izvēlēties ticību, kā arī baznīca nodarbojās ar propagandu, ka cilvēks ir ar iedzimtu grēku, monarha vara nāk no dieva un vērsās pret jebkuru cilvēku brīvības izpausmi, tajā skaitā pret zinātni un filozofijas attīstības. Anglijā 1689. gadā līdz ar monarha faktiskās varas demontāžu, tika likvidēts reliģijas kā propagandas mehānisms, kas strauji ļāva attīstīties Anglijas filozofiem un dažādām politiskām, ekonomiskām un sociālām koncepcijām.

Kas notika ar ekonomiku pēc 1689. gada Anglijā. Kaut arī faktiski parlamentu ievēlēja no 1% – 10% iedzīvotāju, tas ļāva nodrošināt lielas sabiedrības daļas interešu pārstāvniecību, kas nodrošināja neatkarīgas tiesas izveidošanu, kuras lēmumos neiejaucās neviena no politiskajām grupām, jo nevienai politiskajai grupai nebija absolūtas varas un tā pati tiesa sargāja esošo pie varas politisko grupu gadījumā, ja tā zaudēja varu nākamajās parlamenta vēlēšanās. Līdz ar to ekonomiskā un politiskā elite bija ieinteresēta neatkarīga tiesas institūtā, kā savas drošības garantu. Līdz ar neatkarīgas tiesas izveidošanu, tika izveidota patentu sistēma, kas ļāva aizsargāt intelektuālo īpašumu un stimulēja strauju zinātnes attīstību. Abi šie faktori bija par pamatu agrārajai un industriālajai revolūcijai, kad ieviešot jaunas, patentētas tehnoloģijas sākās straujš izaudzētās labības pieaugums, attīstījās tekstila apstrāde, pieauga lopkopības apmērs, attīstībās ceļu un ūdens kanālu būvniecība.

Salīdzinām 18. un 19. gadsimtu ar Latvijas teritoriju. Pie mums joprojām bija dzimtbūšana, ko baznīca uzskatīja par dieva noteiktu kārtību, bet Lielbritānijā tās nebija vispār. Pie mums bija monarhija un tiesu sistēma aizstāvēja vāciešu un krievu eliti, klaji diskriminējot un apspiežot vietējos iedzīvotājus, iepretim Lielbritānijai, kur katrs iedzīvotājs varēja savas tiesības aizstāvēt tiesā. Dzelzceļa satiksme praktiski nebija un pirmā līnija tika atklāta tikai 1861. gadā, iepretim Lielbritānijai, kur pirmā dzelzceļa līnija tika atklāta 1830. gadā un 1861. gadā jau bija liels sliežu tīkls pa visu Lielbritānijas teritoriju. Savukārt ūdens kanāli tajā laikā Latvijas teritorijā nebija, iepretim Lielbritānijai, kur pirmais kanāls ar komerciālu mērķi tika uzbūvēts 1761. gadā. Latvijas teritorijā ekonomiku veidoja lauksaimniecība, Lielbritānijā rūpniecība. Latvijas teritorijā praktiski nebija finanšu nozares, savukārt Londonas birža un finanšu nozare bija pasaulē attīstītākā un lielākā. Šis piemērs ļoti labi demonstrē, kāda ir ekonomiskā atšķirība starp liberālismu un autoritārismu jeb monarhiju tās klasiskajā izpratnē.

Nav tā, ka cilvēki izvēlējās liberālu politisko un ekonomisko iekārtu tāpēc, ka vēlējās iznīcināt vietējo kultūru, tradīcijas, valodu un dzīves kārtību. 18. un 19. gadsimtos Lielbritānijas un Amerikas Savienoto Valstu (ASV) ekonomikas attīstījās visstraujāk. Tieši tajās valstīs bija spēcīga zinātne un jaunākas tehnoloģijas. Kā liberālisms ietekmēja angļu valodu? Tā kļuva par vispieprasītāko valodu pasaulē, kas neformāli skaitās starptautiska biznesa valoda un kuru mācās gandrīz visās pasaules valstīs. Kā liberālisms ietekmēja Lielbritānijas un ASV kultūru? Šo divu valstu filozofi, aktieri, mūziķi, rakstnieki un zinātnieki dominē visā pasaulē. Mēs viegli varam nosaukt trīs izcilus britu vai amerikāņu dziedātājus vai aktierus, bet reti kurš nosauks indiešu vai ķīniešu, kaut arī iedzīvotāju ziņā to ir vairāk nekā britu un ASV iedzīvotāju.

Kāpēc liberālās idejas tiek kritizētas? Komunisms, nacisms un reliģija izmanto ļoti primitīvus cilvēku instinktus. Tās ir cilvēku bailes pret visu citādāko; velmi iegūt sociālo statusu neko nedarot, vēlams par dzimšanas faktu pareiza ģimenē vien; skaudību, ka kāds ir veiksmīgāks par tevi; mantkārību, tiekot pie resursiem, neieguldot darbu; vēlme pēc taisnīguma, piedāvājot skarbu izrēķināšanos ar tiem, kuru dēļ tev dzīvē neveicas utt. Ja paskatās uz tiem, kuri kritizē liberālās idejas, tad tie parasti ir manipulatori, kuri nekad nepiedāvā idejas, kā kaut ko attīstīt, bet tikai kādam kaut ko atņemt, kaut ko ierobežot, kādam izdarīt kaut ko sliktu un kādu diskriminēt pēc iedzimtu pazīmju principa. Vēl tie, kas iestājās pret liberālismu, piedāvā demontēt demokrātiskus institūtus, likvidēt konkurenci par varu parlamentā, stāstot, ka demokrātija sevi ir izsmēlusi, izdomājot kaut kādas sazvērestības teorijas, kā, piemēram, pasaules valdību vai masveida čipizāciju utt. Galvenais mērķis liberālisma kritizēšanai ir vēlme tikt pie varas un izveidot varas vertikāli, monopolizējot ekonomiku un iegūstot kontroli pār visiem valsts resursiem, nekas vairāk. Tiem, kuri aizstāv autoritāra režīma ieviešanu jāatceras, ka manipulatori vēlas nodrošināt varu un resursus sev, savai ģimenei un draugiem nevis jums, un jūs tiekat izmantots kā līdzeklis, ko pēc tam var izmest ārā, kad tas kļūst nevajadzīgs, jo mērķis jau ir sasniegts. Klasisks piemērs ir PSRS lielās tīrīšanas 20. gadsimta trīsdesmitajos gados, kad tika likvidēti tie cilvēki, kas karoja Sarkanās armijas rindās un nodrošināja PSRS vadošās elites nonākšanu pie varas.

Nobeigumā apkopojot šajā rakstā ietverot, redzams, ka liberālisms ir par politiskām un ekonomiskām brīvībām, kas tiek pretnostatītas autoritārismam jeb monarhijai. Tikai ierobežojot monarha absolūto varu Anglijā, varēja nodrošināt ļoti strauju ekonomikas attīstību, kas noveda pie agrārās, industriālās un infrastruktūras revolūcijas, kas uzlaboja iedzīvotāju labklājību un nodrošināja britu un ASV kultūras dominēšanu visā pasaulē. Tie, kas cīnās pret liberālām idejām, patiesībā izmanto cilvēku primitīvākos instinktus, lai nonāktu pie varas un pārņemtu kontroli pār visiem valsts resursiem.

Par valsts budžetu (veselības aprūpe)

Katru gadu tiek pieņemts svarīgākais valsts likums, kas ir likums “Par valsts budžetu 202X.gadam”. Presē šo neapskata vispār, savukārt Finanšu ministrija propagandas nolūkā ar plakātiem ir izlīmējusi visas sabiedriskā transporta pieturas Rīgā, cēli norādot, ka tiek palielināts veselības aprūpes budžets un sociālais nodrošinājums. Pēdējais tiek palielināts nevis aiz lielas devības, bet gan pildot Satversmes tiesas spriedumā noteikto par pensiju minimālo bāzi un valstī noteikto garantēto minimālo ienākumu apmēru. Tomēr, ņemot vērā pandēmiju, daudz svarīgāka šogad ir veselības aprūpe, jo tā ietekmē katru no mums un kvalitatīvas veselības aprūpes pieejamība uzlabo cilvēku kopējo sociālo stāvokli un dzīves kvalitāti. Šajā ierakstā uzrakstīšu īsumā savas pārdomas par valsts budžetu veselības finansēšanas kontekstā, pievēršoties konkrētām izdevumu pozīcijām, protams, kā vienmēr vienkāršā valodā un ar savu viedokli.

Pašā likumā “Par valsts budžetu 2020. gadam” un “Par valsts budžetu 2021. gadam” nav nekā interesanta. Līdzīgs teksts no gada uz gadu, toties svarīgi ir likuma pielikumi. Es apskatīšu katra likuma ceturtos pielikumus “Valsts pamatbudžeta ieņēmumu un izdevumu atšifrējums pa programmām un apakšprogrammām”, kur ir redzamas nozares, kur tiek novirzīta noteikta budžeta summa. Salīdzinām 2020. gada ar 2021. gada budžetu, kas parādīs mums tendences. Iesaku katram lasītājam iedziļināties šajos skaitļos, jo tā ir mūsu kopējā saimniecība.

Sakumā par apmēru, 2020. gada budžeta plānotie ieņēmumi bija 6 896 124 760 EUR, savukārt 2021. gada plānotie ieņēmumi ir 6 688 071 829 EUR, kas ir par 208 052 931 EUR mazāk. Varam izdarīt secinājumu, ka valsts plāno ekonomikas kritumu 2021. gadā attiecībā pret šo gadu aptuveni 3% apmērā, kas ir interesanti, jo Latvijas banka plāno Iekšējā kopprodukta pieaugumu 2.8% pieaugumu(1). Principā nav slikti, ja valsts pieņem budžetu mazākā apmērā, nekā ir plānoti ienākumi. Mūsu gadījumā valsts ir pieņēmusi lēmumu aizņemties, kas jau tika darīts arī iepriekšējā gadā. Kā rezultātā 2020. gadā valsts budžetā tika noteikti kopējie izdevumi 7 238 116 539 EUR, savukārt 2021. gada budžetā izdevumi ir 7 846 049 919 EUR, kas ir par 607 933 380 EUR lielāki, kas procentuāli veido 8% pieaugumu. Kas beigās mums sanāk? Budžeta ieņēmumi mums par 3% krīt, savukārt izdevumi par 8% pieaug, ko veidos aizņēmums, tādējādi pārliekot naudas atgriešanas pienākumu uz nodokļu maksātājiem ilgus gadus uz priekšu. Tas ir normāli, ja tādējādi tiks sekmēta ekonomiskā izaugsme un nākotnē mēs visi nopelnīsim tik daudz, ka mums nebūs problēmas ar saistību izpildi.

Ņemot vērā pandēmiju un to, ka cilvēks var pelnīt daudz naudas tikai tad, ja ir pilnībā vesels, tad skatāmies, kā tiks palielināts veselības budžets 2021. gadā. 2020. gadā resursi veselības aprūpes segšanai bija 1 066 662 720 EUR, savukārt 2021. gada budžetā tie būs 1 244 163 665 EUR, kas ir par 177 500 954 EUR vairāk, kas ir 17% pieaugums pret iepriekšējo gadu. Skatāmies izdevumus uz kompensējamajiem medikamentiem, kas 2020. gadā bija 167 530 684 EUR, savukārt 2021. gadā būs 169 707 132 EUR, kas ir par 2 176 488 EUR vairāk, līdz ar to pieaugums ir tikai 1%. Tālāk skatāmies tādu izdevuma pozīciju kā centralizēta medikamentu un materiālu iegāde, kur 2020. gada budžetā tika paredzēti 17 114 167 EUR, bet 2021. gada budžetā tikai 16 688 436 EUR, kas ir par 425 731 EUR mazāk, kas ir samazinājums par 2%. Pētām tālāk, ko valdība ir izstrādājusi un Saeima ir pieņēmumi. Budžeta pozīcija 2020. gadā sadaļā retu slimību ārstēšana bija 7 045 813 EUR, savukārt 2021. gadā būs tikai 6 937 934 EUR, kas ir mazāk par 107 879 EUR, kas ir samazinājums par 2%. Nākamajās pozīcijas redzēsim pieaugumu. Primārās ambulatorās veselības aprūpes nodrošināšana 2020. gada tika finansēta 134 662 057 EUR apmērā, savukārt 2021. gadā būs 158 763 587 EUR, kas ir palielinājums par 24 101 530 EUR, kas ir 18% pieaugums. Šo noteikti var vērtēt pozitīvi, jo slimību ārstēšana agrīnās stadijās novērš gan nāves gadījumus, gan dažāda veida komplikācijas. Budžeta pozīcija laboratorisko izmeklējumu nodrošināšana ambulatorajā aprūpē 2020. gadā bija 37 730 790 EUR, savukārt 2021. gadā būs 42 607 739 EUR, kas ir 4 876 949 EUR pieaugums, kas ir pieaugums par 13%. Turpinām apskatīt pozīciju pārējo ambulatoro veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšana, kurai 2020. gadā tika tērēti 235 170 818 EUR, savukārt 2021. gadā tiks iztērēti 272 237 629 EUR, kas ir par 37 066 811 EUR vairāk, kas ir pieaugums par 16%. Prieks par to, ka tiek palielināti izdevumi uz neatliekamo medicīnas palīdzību, jo budžeta sadaļā neatliekamās medicīniskās palīdzības nodrošināšanai stacionārās ārstniecības iestādēs 2020. gadā tika atvēlēti 300 957 068 EUR, savukārt 2021. gadā tie būs 384 757 636 EUR, kas ir pieaugums par 83 800 568 EUR, kas ir palielinājums par 28%. To noteikti izjutīs katrs iedzīvotājs un cerams, ka tas aizies uz personāla atalgojuma pieaugumu, nevis publiskajiem iepirkumiem, kad tas nav primāri nepieciešams. Skatāmies tālāk budžeta izdevumu pozīcijas, sadaļā plānveida stacionāro veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšana 2020. gadā tika iztērēti 157 939 363 EUR, savukārt 2021. gadā tiks tērēti 183 937 585 EUR, kas ir par 25 998 222 EUR vairāk jeb pieaugums par 16%. Vēl svarīga ir neatliekamā medicīnas palīdzība (budžetā ir divas pozīcijas, sk. iepriekš), kuras finansējums 2020. gadā bija 80 121 623 EUR, bet 2021. gadā būs 95 645 174 EUR, kas ir par 15 523 551 EUR vairāk, kas ir pieaugums par 19%. Iepriekšminētais ir uzskatāms par samērā labu budžeta naudas izlietošanu, tomēr pieminēšu vēl divus lielumus, kas vērtējami drīzāk negatīvi, jo liecina par to, ka netiek uzlabota naudas izmantošanas efektivitāte, jo pieaugot naudas daudzumam nozarē, nav jāpieaug administrēšanas izmaksām, kas nozīmē pēc būtības algu pieaugumu tiem, kuriem nav pamata to palielināt, jo ar administratīvā aparāta atalgojumu viss ir kārtībā (publiskā sektorā vidējā alga ir augstāka nekā privātajā). 2020. gada budžetā veselības aprūpes finansējuma administrēšanai tika novirzīti 10 329 390 EUR, savukārt 2021. gadā tie jau ir 12 193 477 EUR, kas ir par 1 864 087 EUR vairāk, kas ir pieaugums par 18%. Nākamā budžeta izdevumu sadaļa ir veselības aprūpes finansējuma administrēšana un ekonomiskā novērtēšana, kur 2020. gadā tika novirzīti 8 908 004 EUR, bet 2021. gadā tiek plānots novirzīt 10 772 091 EUR, kas ir par 1 864 087 EUR vairāk (tāda pati summa, kas iepriekšējā pozīcijā), kas ir pieaugums par 21%.

Secinājums ir ļoti vienkāršs. Mums pašlaik ir ekonomikas kritums, kas turpināsies arī nākamajā gadā. Pandēmija ļoti labi parādīja mūsu medicīnas sistēmas problēmas un acīm redzamu nepietiekamu finansējumu. Valdība un Saeima šo jautājumu centīsies risināt aizņemoties naudu un novirzot daļu veselības aprūpei, tādējādi kompensējot budžeta ieņēmumu kritumu un mazinot ietekmi uz ekonomiku kopumā. Redzams, ka naudas apjoms veselības nozarē pieaugs un jācer, ka pieaugs arī mediķu atalgojums un kļūs efektīvāks naudas izlietojums. Tomēr negatīvi ir tas, ka tiek samazināts finansējums centralizētai medikamentu un materiālu iegādei un retu slimību ārstēšanai, kas atstās negatīvu ietekmi uz personām, kurām tas ir nepieciešams. Pie tam tiek būtiski pieaudzētas administratīvās izmaksas, kas pieaug procentuāli vislielākā apmērā, kas nozīmē, ka prioritāte atkal ir ierēdniecība. Manā ieskatā, administratīvās izmaksas vajadzētu samazināt, jo nav starpības, vai tiek administrēta viena naudas summa vai cita, jo darbības ir jāveic tādas pašas. Ja privātā uzņēmumā valdes loceklis akcionāram atnestu nākamā gada budžetu, kur administratīvās izmaksas pieaug par 20%, pie tam nepieaugot efektivitātei, tāds valdes loceklis tajā pašā dienā tiktu atbrīvots no amata. Tas tikai lieku reizi atgādina, ka mums medicīnu vajadzētu virzīt vairāk uz privātā biznesa jomu, nodrošinot efektīvu obligāto veselības apdrošināšanu un samazinot valsts klātesamību medicīnas biznesa jomā, atstājot to tikai tajās vietās, kur privātajam biznesam nav rentabli strādāt.

(1) Avots: https://www.bank.lv/darbibas-jomas/monetaras-politikas-istenosana/prognozes

Kāda būs Latvijas ekonomiskā attīstība līdz 2027. gadam

Daudzi no maniem lasītājiem netic zīlniecēm un gaišreģiem, kas ir pareizi un racionāli. Tomēr tas nenozīmē, ka mēs nevaram uzzināt nākotni, kāda tā būs un, kas mūs gaida pēc kaut kāda laika. To mums palīdzēs izdarīt viens ļoti interesants Ekonomikas ministrijas dokuments ar nosaukumu Nacionālās industriālās politikas pamatnostādnes 2021.-2027.gadam. Kaut arī tas ir tikai projekts, tieši šis dokuments vislabāk parāda reālo situāciju, jo vēl nav koriģēts pirms fināla versijas. Šis ir neierobežotas pieejas dokuments, kas atrodams šeit. Esmu daudz rakstījis par ekonomiku un nevaru paiet garām šim, jo tas parāda, cik patiesībā slikti izskatās Latvijas ekonomika, un to, ka tuvākajos 7 gados nekādi būtiski uzlabojumi nav gaidāmi. Atgādināšu, ka pareizi konfigurējot valsts vidi, var dabūt pat 6% IKP gada pieaugumu vairākus desmitus gadus pēc kārtas, kā to demonstrē, piemēram, Ķīna. Atzīmēšu, ka lasot projektu Nacionālās industriālās politikas pamatnostādnes 2021.-2027. gadam, jāņem vērā, ka to sagatavoja Ekonomikas ministrija, kura noteikti neaizraujas ar paškritiku un visu vainu noveļ uz uzņēmējiem un augstskolām, rakstot par iemesliem, kas kavē Latvijas ekonomikas attīstību. Patiesībā ir tieši otrādi, vienīgais šķērslis ir valsts pārvalde, likumdevējs un tiesu sistēma, kopā valsts institūcijas. No iepriekšējā šķēršļa izriet arī lielais monopolu skaits Latvijas ekonomikā. Bet par to kaut kad vēlāk, šoreiz tikai par skaitļiem.

Nacionālās industriālās politikas pamatnostādņu 2021.-2027.gadam projektā ir uzrakstīta plānotā Latvijas attīstība, strādājošo īpatsvars kopskaitā ar vidējo bruto darba algu lielāku par 6000 EUR/mēnesī būs tikai 0.6% no visiem strādājošiem, kas nozīmē, ka, pieņemot, ka 2027. gadā nodarbināto skaits būs tāds pats kā šodien, tas ir 900 tūkstoši, ar algu virs 6000 EUR noteikti nebūs vairāk par 5400 cilvēkiem, kas nozīmē, ka 894 tūkstošiem tiek plānoti zemāki ienākumi. Lūk, šeit tiek iezīmēti ienākumu griezti lielākais iedzīvotāju daļai.

Vēl viens interesants rādītājs ir augsto un vidēji augsto tehnoloģiju preču īpatsvars Latvijas preču eksportā, ko tiek plānots palielināt no 11.2%, kas bija 2018. gadā līdz 12.0% 2027. gadā. Piekritīsiet, ka nav pārāk ambiciozi. Patiesībā Ekonomikas ministrija mums uzraksta, ka nekādas attīstības šajā jomā nebūs, bet tā vietā būs šīs jomas stagnācija. Tas nozīmē, ka mēs turpināsim eksportēt, lielākoties, preces ar zemu pievienoto vērtību un dabas resursus, kā, piemēram, koksni.

Vēl divi mērķi ir palielināt vietu Doing business indeksā no 19. uz 17., kas pilnībā neatspoguļo neko, un nav kritērijs investoriem, kad tiek izvēlēta valsts, kurā plānots investēt biznesā, jo šis indekss ir neprecīzs ar neskaidru metodoloģiju, par ko iepriekš esmu rakstījis. Otrs ir Globālās konkurētspējas indekss, kas ir daudz objektīvāks rādītājs un mērķis ir pakāpties no 41. vietas uz 30. vietu. Tomēr, neveicot būtiskas investīcijas un reformas medicīnas aprūpē un palielinot augsto un vidēji augsto tehnoloģiju preču īpatsvaru Latvijas preču eksportā tikai par 0.8% septiņu gadu laikā, pakāpties uz 30. vietu Latvija nespēs.

Nacionālās industriālās politikas pamatnostādņu 2021.-2027.gadam projektā ir ļoti daudz interesantu materiālu un lietu, un es noteikti iesaku visiem to izlasīt. Pie tam lasās ātri, apjoms neliels. Tas ļoti labi parāda politiķu ambīciju trūkumu, savukārt ierēdņi, norādot tik zemus mērķus, vienkārši cenšas izvairīties no atbildības, jo tiek norādīti skaitļi, kurus visdrīzāk tā vai citādāk mēs sasniegsim bez jebkāda plāna, vienkārši atstājot tiesisko un ekonomisko situāciju tādu kāda tā ir pašlaik. Ja nevēlaties tādu attīstību, tad noteikti iesaistāties politikā, uzmanīgi pētiet vēlēšanās izteiktos piedāvājumus un atcerēties, ka no jums ir atkarīgs pilnīgi viss.

Botsvāna kā nepamanītā pērle

Jau kādu laiku vēlējos uzrakstīt par Āfrikas dienvidu valsti, kas atrodas uz ziemeļiem no Dienvidāfrikas republikas. Tā ir Botsvāna, kurai rietumos atrodas Namībija, savukārt austrumos Zimbabve. No pirmā acu skatiena kartē, var rasties iespaids, ka tā ir kārtējā post koloniāla valsts, kuru vada kāds diktators vai šaura cilvēku grupa, kuras vienīgais mērķis ir nodrošināt savu labklājību un par jebkuru cenu saglabāt varu. Tomēr šis ir ļoti patīkams izņēmums salīdzinājumā ar visām kaimiņu valstīm, jo Botsvānā nebija melnādainu cilvēku segregācijas, kāds bija Dienvidāfrikas republikā, genocīda, ko sarīkoja 20. gs. sākumā vācieši Namībijā un absolūtas diktatūras, kāda bija Zimbabvē.

Botsvāna ieguva savu neatkarību 1966. gadā no Lielbritānijas un pašlaik skaitās kā viena no demokrātiskākām valstīm visā Āfrikas kontinentā. Rezultātā Botsvāna ir arī vismazāk korumpēta valsts kontinentā, jo tur tiek nodrošinātas regulāras un godīgas vēlēšanas visos līmeņos. Vēsturiski būtiskākā atšķirība no citām Āfrikas valstīm ir tā, ka Botsvānā dzīvoja trīs dažādas tautības bušmēņi, kalangieši un bakgalagadieši, kuri bija aptuveni ar vienādu politisko un ekonomisko svaru, tādējādi liedzot kādai iegūt izšķirošu pārsvaru. Tas motivēja visu trīs tautu līderus nepārtraukti veidot kopīgas pārvaldes institūcijas un ņemt vērā visu iedzīvotāju intereses. 19. gs. beigās visu trīs tautu līderi trīs pārstāvju deligācijā devās uz Lielbritāniju lūgt būtisku autonomijas palielināšanu no koloniālās varas, lai nepiedzīvotu Dienvidāfrikas republikas likteni, kas dažādu apstākļu sagadīšanās dēļ tika akceptēta.

Kad Botsvāna ar jauno galvaspilsētu Gaborone ieguva neatkarību, tai faktiski jau bija izveidota demokrātiska valsts pārvaldes forma, kura sāka darboties ar apskaužamu efektivitāti salīdzinājumā ar citām valstīm Āfrikas kontinentā, it sevišķi centrālo un rietumu daļu.

Skatāmies Freedom house reitingu, Bostvānai ir 72 brīvības punkti, kas ir māzāk nekā kaimiņiem, bet tik un tā tas ir ļoti daudz. Namībijai ir 77 punkti, Zimbabvei 29 un Dienvidāfrikas republikai 79. Salīdzinājumā Ungārijai ir tikai 70 un Albānijai 67. Prese brīvības reitingā Botsvāna 2020. gadā atrodas 39. vietā, Namībija 23. vietā, Zimbabve 126. vietā un Dienvidāfrikas republika 31. vietā. Salīdzinājumā Polija atrodas 62. vietā, Ungārija 89. vietā, bet Albānija 84. vietā.

Skatāmies valsts konkurētspēju Pasaules ekonomiskā foruma Globālā konkurences ziņojumā 2019. gadā. Botsvāna ieņem 91. vietu, Namībija 94. vietu, Zimbabve 127. vietu un Dienvidāfrikas republika 60. vietu. Salīdzinājumam Albānija ieņem 61. vietu. Kopumā Botsvāna ir tikai 91. vietā dēļ zemas inovāciju attīstības, vāju IT sektoru un zema tirgus apjoma. Kā pozitīvas iezīmes tiek uzsvērtas ekonomikas stabilitāte, stabils darba tirgus un attīstīts finanšu pakalpojumu tirgus.

Paskatīsimies, kā Botsvāna izskatās šodien, ņemot vērā dažādus rādītājus. Botsvānā dzīvo aptuveni 2.3 miljonu iedzīvotāju, kas ir līdzīgs iedzīvotāju skaits ar Latviju, tādējādi redzam, ka Botsvānā nav pārapsdzīvotība. Iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju Botsvānā 2018. gadā bija 8031.00 USD, tajā pašā laikā Namībijā tas bija 6072.20 USD, Zimbabvē 1322.30 USD un Dienvidāfrikas republikā 7433.60 USD. Apskatot Eiropas nabadzīgākās valstis, piemēram, Albāniju, redzam, ka tur iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju 2018. gadā bija 5057.40 USD, kas nozīmē, ka Botsvāna kopumā neizskatās slikti pat uz pasaules fona, ja skatās uz trešās pasaules valstīm. Arī bezdarba līmenis Botsvānā 2018. gadā bija 17.9%, salīdzinājumā tajā pašā gadā Namībijā bija 33.4%, Zimbabvē 4.9% (dati nav ticami, jo tiek noteikti uz aptaujas pamata, reālie dati varētu būt ap 90%, ja skaita tieši regulāro darbu, kur tiek maksāti nodokļi) un Dienvidāfrikas republikā 27.5%. Skatāmies uz naudas inflāciju, Botsvānā 2018. gadā tā bija 2.3%, Namībijā ap 2%, Zimbabvē datu nav, bet varam pieņemt, ka dēļ nabadzības un vājas ekonomiskās attīstības ļoti augsta, Dienvidāfrikas republikā 4.0%. Un, lai nemocītu visus ar lielu skaitļu apjomu, vēl pēdējais lielums, ekonomikas izaugsme, 2018. gadā Botsvānā bija aptuveni 5.1%, Namībijā aptuveni 3.1%, Zimbabvē 4.0% un Dienvidāfrikas republikā ap 1.0%, salīdzinājumā Albānijā bija 4.4%.

Rezultātā, ko mēs redzam apskatot Botsvānu, tur ir augstākais iekšzemes kopprodukts uz iedzīvotāju reģionā un arī visā Āfrikā, samērā zems bezdarba līmenis, ja skatās uz reģionu kopumā, un mērens ekonomikas pieaugums. Varam pieņemt, ka Botsvānai atrodoties, nevis kaimiņos ar Dienvidāfrikas republiku, bet, piemēram, ar Vāciju, tās ekonomiskie rādītāji varētu būt salīdzināmi ar Čehiju, jo pats valsts un ekonomikas modelis Botsvānā ir samēr efektīvs. Tas tikai pierāda to, ka demokrātiska valsts pārvalde un cilvēku brīvība, ko pierāda augsta preses brīvības rādītājs, nodrošina ekonomisko attīstību pat sarežģītā ģeogrāfiskā vietā.

Īsi, kāpēc mani neapmierina situācija Latvijā

Kaut kad nesen biju uzrakstījis, ka man nepatīk lietas, kas notiek Latvijā. Sekoja pretjautājums, kas tieši man nepatīk. Par to var rakstīt grāmatas, pētnieciskos darbus un taisīt koferences. Diemžēl tik daudz brīva laika nav, tāpēc šoreiz ļoti īsi, kāpec uzskatu, ka pašreizējā un arī iepriekšējā likumdevēja un izpildvara netieka un joprojām netiek galā ar saviem pienākumiem. Visi dati tika ņemti no Eurostat.

Veltot tikai vienu stundu, var atrast un apkopot šādu informāciju:

Es izvēlējos 2014. gadu, jo iepriekšējais Saeimas sasaukums strādāja no 2014. gada, tādējādi varam redzēt iepriekšējās Saeimas un valdības darba rezultātu, kā arī nedaudz ieskatīties pašreizējās varas darbā. Redzam, ka reālais iekšējais kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju ir pieaudzis, kas liecina par to, ka kopumā naudas apjoms ekonomikā ir audzis, tomēr tas saglabājās tikai 44% apmērā no Eiropas Savienības vidējā līmeņa, kas nozīmē, ka iepriekšējā politiskā vara nebija spējīga nodrošināt kaut cik necik nopietnu izaugsmi. Rezultātā mēs redzam, ka arī nodarbināto skaits Latvijā bija pieaudzis, tomēr vidēji Eiropas Savienībā pieaugums par šo pašu laika periodu bija krietni lielāks, kas nozīmē, ka citas Eiropas Savienības bija efektīvākas šajā jomā. Milzīga pļauka, par ko rakstīju rakstā “Vai jābūt pateicīgiem valsts varai pandēmijas laikā?” ir tieši sabiedrības veselības rādītāji. Tabulā redzam, ka Latvijā ir ļoti bēdīgi ar iedzīvotāju veselību, jo dzīves gadi, kuru laikā cilvēks dzīvo vesels ir dramatiski mazāki par vidējo Eiropas Savienībā, un interesantākais, ka šis ilgums ir samazinājies 2019. gadā attiecībā pret 2014. gadu. Skaitļi ļoti labi parāda to, ka medicīnas sistēmas reforma, optimizācija un sadārdzināšana, atstāj tiešu iespaidu uz cilvēka dzīves kvalitāti un ilgumu. Diemžēl, valdībā un arī parlamentā lielākā daļa nesaprot, ka katrs, pat mazākais lēmums medicīnas jomā, kas samazina tās pieejamību un efektivitāti, nogalina tūkstošiem cilvēku un daudzi nepareizi lēmumu ir kā nāves spriedums cilvēkiem nākotnē. Slikta veselība rezultējās arī iedzīvotāju skaita samazināšanās.

Zemāk ievietoju attēlu, kas uzskatāmi demonstrē, kur pēc IKP mēs esam Eiropas Savienībā.

Šajā attēlā Latvija ir stap Poliju un Rumāniju. Vēl zemāk par Latviju ir tikai Bulgārija un Horvātija. Līdz ar to Latvija faktiski ir trešā nabadzīgākā Eiropas Savienības valsts. Kapēc? Jautājumus pareizi būtu uzdot likumdevējam un izpildvarai.

Vēl interesants materiāls ir par veselīgo gadu ilgumu. Zemāk attēls, kur Latvija ir pēdējā vietā Eiropas Savienībā (attēla avots).

Līdz ar to kopumā ir ļoti viegli atrast informāciju un pamatot, kāpēc Latvijā viss ir ļoti bēdīgi un ko tieši es vēlētos uzlabot mūsu valstī. Ja veiktu padziļinātu izpēti un analīzi, tad mēs varētu atrast tiešām bēdīgu ainu, jo izpētē es pat nepieskāros Centrālās statistikas pārvaldes un Labklājības ministrijas mājas lapām.

Apsveicu – iedzīvotāju kļūst mazāk bet valsts budžets lielāks

Gandrīz visu laiku dzīvojam mediju radītajā sapņu pasaulē, kur ir skaistā Latvija, priecīgie cilvēki, profesionāli politiķi un viss pārējais. Protams, pa reizei gadās kāda maziņa problēma, bet kopumā visi virzāmies pretīm skaistajai nākotnei. Diemžēl nepieciešams regulāri atgriezties drūmajā un skaudrajā realitātē, ko jādara arī pirms gada beigām, lai varētu adekvāti izvirzīt nākamā gada mērķus. Ļoti īsi par pašu galveno, kas raksturos nākamā gada ekonomiku.

Ja 2018. gada janvārī Latvijā bija 1 934.4 miljoni iedzīvotāju, tad 2019. gada decembrī mūs palika tikai 1 909.0 miljoni. Tas nozīmē, ka ap septiņām Latvijas pilsētām pa šiem diviem gadiem pazuda no kartes un tendence visdrīzāk turpināsies tāda pati.

Savukārt valsts budžets ir audzis no 8,75 miljardiem euro izdevumos 2018. gadā līdz 10.01 miljardiem euro izdevumos uz 2020. gadu. Šeit ir divas iespējas, vai nu mūsu darba ražīgums ir audzis tik lielā mērā, ka pie mazāka iedzīvotāju skaita mēs varam pelnīt vairāk vai arī valsts no mums sāk iekasēt stipri vairāk, neskatoties uz to, ka samazinoties iedzīvotāju skaitam, jebkuras infrastruktūras izmaksas pieaug uz vienu iedzīvotāju, bet infrastruktūras objektu skaitu nav plānots samazināt, līdz ar to arī turpmāk mūsu finansiālais slogs tikai augs.

Interesanti, ka darba samaksa privātajā sektorā (publiskais sektors nepelna, līdz ar to tas neataino reālo situāciju ekonomikā) no 2018. gada septembra līdz 2019. gada septembrim ir palielinājusies tikai par 53 euro, kas ir vidēji 7%. Tas nozīmē, ka valsts budžets 2020. gadā būs par 14% lielāks nekā 2018. gadā, savukārt mūsu ienākumi ir palielinājušies tikai par 7%.

Ejam tālāk, patēriņa cenu indekss kopš 2018. gada janvāra ir palielinājies par 5.4% attiecībā pret 2019. gada novembri, pēc būtības tā ir inflācija. Tas nozīmē, ka mūsu reālie ieņēmumi kopš 2018. gada ir palielinājušies aptuveni par 1.6%, kas pretstatā valsts budžeta palielinājumam par 14%, ir ļoti mazs skaitlis.

Rezumējot augstāk minēto. Budžets mums aug neproporcionāli iedzīvotāju reālajiem ienākumiem, kas nozīmē, ka ir būtiksi pieaudzis nodokļu slogs uz katru iedzīvotāju, ņemot vērā, ka iedzīvotāju skaits strauji samazinās. Diemžēl jēdzīgu ekonomikas analīzi medijos jūs nevarēsiet atrast tāpēc, ka daudzi rādītāji ir ļoti bēdīgā stāvoklī un tas demonstrē esošās varas nespēju risināt virkni aktuālo jautājumu. Šis bija ātrs Centrālās statistikas pārvades mājas lapas apskats, no kurienes arī tika ņemti visi dati. Detalizētu apstāktu uztaisīšu kā vienmēr jūlijā, kad būs apkopoti visi dati par 2019. gadu un būs saulaināks laiks aiz loga.

Konkurences jēga un nozīme

Par konkurences tiesībām esmu samērā daudz lasījis, rakstijis un interesējies kopumā. Neskarot notiekošo atkritumu apsaimniekošanas biznesā, uzrakstīšu par vispārīgiem principiem, kāpēc konkurence gandrīz vienmēr ir labāka par monopolu vai karteli.

Konkurence ir sacensības starp diviem vai vairākiem dalībniekiem. Ekonomikā konkurences telpu sauc par tirgu, kur katrs komersants cenšās uzvarēt otru, piedāvājot labāku, lētāku un izdevīgāku preci vai pakalpojumu patērētājam. Tieši konkurences apstākļos centrā ir patērētājs, jo viņam ir nauda un ir izvēles iespēja. Ja viens komersants sniedz neapmierinošu pakalpojumu, vienmēr ir iespēja aiziet pie cita, tādējādi motivējot komersantus strādāt patērētāja interesēs.

Kas notiek, kad ir monopols? Komersantam ir garantēts patērētāju skaits, kuri jebkurā gadījumā izmantos monopola stāvoklī esošā komersanta pakalpojumus. Tas nozīmē, ka komersantam peļņas gūšanai nav nepieciešams ieviest jaunas tehnoloģijas, uzlabot klientu apkalpošanu, nodrošināt preci vai pakalpojumu ar augstu kvalitāti, kā arī baidīties no sliktas reputācijas un patērētāju sūdzībām. Šajā gadījumā patērētājam ir nauda, bet zūd izvēles iespējas. Pie tam monopols vienmēr uzliek nesamērīgi augstas cenas, jo cena veidojās nevis no pieprasījuma un piedāvājuma formulas, jo pieprasījums ir stabils, bet no vidējā patērētāja maksātspējas līmeņa. Ļoti labs piemērs cenu noteikšanai bija kaut kad senāka intervijā paustais saistībā ar elektrības cenas noteikšanu elektroautomašīnu uzpildes stacijās, kad komersantam faktiski ir monopolstāvoklis un komersanta pārstāvis stāstija, ka viņi nosaka cenu skatoties uz degvielas cenu un aprēķinu, cik patērētājs ir spējīgs samaksāt par šo pakalpojumu, nekur nebija minēts par pašizmaksu vai faktisko elektrības cenu, jo pakalpojuma cenā elektrības cenas praktiski nebija. Ja pieņemsim situāciju, ka šajā segmentā izveidosies konkurence, cenas noteikšanas loģika krasi mainīsies.

Komersants, kas atrodas monopolstāvoklī vienmēr ar visiem iespējamajiem līdzekļiem cenšās šo stāvokli saglabāt, jo tas ir ekonomiski izdevīgi, tāpēc, ka pie minimālām izmaksām var gūt milzīgu peļņu, ceļot cenu par pakalpojumu līdz bezgalībai. Jāņem vērā, ka atšķirībā no situācijas, kad tirgū ir konkurence un komersants var gūt peļņu no pārdošanas apjoma, monopola situācijā komersants ir ieinteresēts sniegt pakalopjumu pēc iespējas mazākā apmērā par ļoti augstu cenu, jo tas samazina pakalpojuma sniegšanas izmaksas, ļaujot saglabāt iepriekšējo peļņas līmeni.

Kartelis ir nedaudz citādāks ekonomisks formējums, bet ar līdzīgu mērķi, kāds ir monopolam. Kartelis ir vairāku komersantu prettiesiska vienošanās ar mērķi sadalīt tirgu, noteikt vienotu cenu vai vienoties par noteiktu preces vai pakalpojuma apjomu, kas tiek piedāvāts tirgū. Karteļa mērķis ir samazināt ražošanas vai pakalpojuma sniegšanas izmaksas un palielināt peļņu, kā arī izslēgt jaunu komersantu ienākšanu tirgū. Piemēram, tirgū ir divi komersanti, kas sniedz specifiskus pārvadāšanas pakalpojumus. Šiem komersantiem ir izdevīgi vienoties, lai pakalpojuma cena būtu abiem vienāda un stipri augstāka, nekā tā būtu brīvas konkurences apstākļos, tādējādi samazinot izmaksas un nodrošinot stabilu peļņu bez inovācijām un pakalpojuma sniegšanas kvalitātes pieauguma. Šajā gadījumā vizuāli izskatīsies, ka tirgū ir vairāki komersanti, kas konkurē savā starpā, bet reāli būs vienota cenu un apjoma noteikšanas politika, kuras mērķis būt maksimāli daudz iegūt no patērētājiem naudu.

Svarīgi atzīmē, ka monopols un kartelis ir negatīvs pēc savas būtības. Monopols nav prettiesisks no likuma viedokļa, savukārt kartelis ir aizliegts gan Latvijas līmenī, gan Eiropas Savienības līmenī. Papildus tam, jāatceras, ka kartelis un monopols vienmēr cīnīsies par sava stāvokļa saglabāšanu, izmantojot visus iespējamos līdzekļus, piemēram, tiesību normu lobēšana, korupcija, politisko partiju atbalstīšana, ekspertu un pasūtījuma rakstu pirkšana utt. Nav grūti atrast rakstus, kur, piemēram, mobilo sakaru operātora apvienošanos ar stacionāro sakaru operātoru slavē un pamato ar nepieciešamību izveidot vienu lielu tirgus spēlētāju, lai tādējādi paaugstinātu kvalitāti un nodrošinātu attīstību, kaut arī realitātē šāda apvienošanās vienkārši samazinātu konkurenci ar visām no tā izrietošajām sekām.

Ņemot vērā visu šajā rakstā minēti, iesaku jebkuras ziņas, kurās figurē konkurences ierobežošana, skatīties caur prizmu, ka konkurence ir laba, bet tās neesamību slikta. Tas ir ļoti vienkāršs tests, lai noteiktu, kā interesēs runā noteiktais eksperts vai darbojās noteiktais politiķis.

Reālā situācija valstī 2019. gadā (demogrāfija, ekonomika)

Pagājušajā gadā es uzrakstīju samērā nozīmīgu rakstu par demogrāfija un ekonomikas reālo situāciju mūsu valstī, jo lasīt medijos ekonomistu komentārus, kuri nodarbojas ar progandu vai ir vienkārši nekompetenti, man apnika. Kaut arī ekonomika nav mana ikdienas nodarbošanās, atšķirībā no daudziem ekonomistiem, es pats tirgoju ar finanšu instrumentiem un par ekonomiku interesējos jau no vidusskolas. Līdz ar to manis pieņemtie lēmumi vienkārši samazina vai palielina manu ieguldīto kapitālu noteiktā darījumā, tāpēc reizēm nākas iespringt pētot dažāda veida statistiku. Protams, par jebko var strīdēties un diskutēt, tāpēc vienmēr cenšos atbildēt uz visiem komentāriem. Diemžēl lielākā no tiem ir vairāk emocionāli nevis argumentēti ar faktiem, tāpēc droši nekautrējaties rakstīt arī savus novērojumus un pētījumus. Šajā rakstā es pacentīšos apskatīt tos pašus rādītājus, kas tika apskatīti pagājušajā gadā vai mainīt tos ar tik pat interesantiem saturiskā ziņā. Šo rakstu veidoju procesa gaidā, tāpēc domas var izstrādes laikā mainīties un var tikt pievienota papildus informācija.

Demogrāfija

Daudzi politiķi izmanto demogrāfiju, lai spēlētu ar cilvēku jūtām, tomēr nepiedāvā reālus problēmas risinājumus, ko var izdarīt jau šodien, piemēram, cīnīties pret alkoholismu valstī, par ko rakstīju iepriekš. Lai paskatītos, kāda situācija ar demogrāfiju ir šodien, atveram mūsu miļo Centrālās statistikas pārvaldes lapu (saiet: https://www.csb.gov.lv/lv/sakums) un sākam meklēt.

Redzam, ka iedzīvotāju skaits bez būtiskām izmaiņām turpina samazināties. Tabulā ir parādi dati par pēdējiem diviem gadiem. Diemžēl šogad ir reģistrēta ļoti augsta mirstība gada sākumā, salīdzinājumā ar to pašu periodu iepriekšējos gados. Līdz ar to redzams, ka Latvijas iedzīvotāju skaits pa pēdējiem diviem gadiem ir samazinājies par 29 tūkstošiem. Pašlaik nekas neliecina, ka šī tendence mainīsies, pie tam jāņem vērā, ka dati ir ļoti optimistiski, jo netiek ņemta vērā reālā migrācija. Šeit arī atbilde uz jautājumu, vai mums vajag iebraucējus no Azijas un Āfrikas. Konceptuāli jā, bet tomēr es ieteiktu skatīties Ukrainas virzienā, kur dzīvo cilvēki ar mums daudz saprotāmāku mentalitāti un arī valodas ziņā, viņi runā krievu valodā, kas ekonomiski ir izdevīgi, jo viņus var ātrāk iesaistīt darba tirgū un sākt iekasēt nodokļus no viņu darba. Polija un Čehija to jau aktīvi dara un labprāt uzņem Ukraiņu jauniešus un integrē tos darba tirgū. Mēs diemžēl atpakliekam, jo cīnamies par tukšu bez cilvēkiem latvisku Latviju, kura, kā rāda migrācijas dati, reti kuram ir patiešām vajadzīga, jo labklājība un nauda iztikai spēlē dominējošu lomu šajā jautājumā un daudzi patrioti strādā Lielbritānijas, Īrijas un Norvēģijas rūpnīcās, patriotiski apmaksājot to valstu iedzīvotāju pensijas. Bet šeit palikušie patrioti politikā, ar vislielāko mīlestību apzog savu dzimteni, iesaistoties koruptīvos darījumos, mums izdomājot un pārdodot pasaciņu par krieviem un latviešiem, bet tikai gan latviešu, gan krievu pie mums ar katru dienu paliek mazāk.
Diemžēl neesmu atradis jaunāku demogrāfisko egli oficiālajos avotos, bet aizņemties to no citiem autoriem netaisos. Tāpēc ievietoju citu statistiku, saistībā ar iedzīvotājiem, tabula par migrāciju.

Kaut arī nav precīzas informācijas par migrāciju, redzam, ka kopējā tendence pēdējos divos gados samazinās. Pie tam tendencei turpinoties, mēs tuvākajos gados varētu redzēt arī pozitīvu migrācijas saldo, kad iedzīvotāju skaits palielināsies nevis dēļ jaundzimušo skaita pieauguma, bet iebraukušo cilvēku skaita. Ja organizēt pārdomātu migrācijas politiku, nevis kāda tā ir tagad, tad varētu iegūt labi kvalificētus cilvēkus no Āzijas, Ukrainas un Moldāvas. Savukārt, ja turpināt baidīties un noliegt acīm redzamo, neizvirzot nekāda veida kritērijus, tad redzēsim ļoti daudz jaunas kebabnīcas Rīgas centrā, bet ne biznesu ar augstu pievienoto vērtību. Kopumā migrācijas saldo samazinājums šajā gadījumā liecina par ekonomisko stabilitāti, kas ir pozitīvi.

Ekonomika

Kopumā skatoties uz IKP, var pateikt tendenci, uz kurieni virzās Latvijas ekonomika. Lielāks IKP ir labi, mazāks IKP ir sliktāk. Bet tas viss priekš iesācējiem, patiesībā ir svarīga ekonomikas struktūra un līdzekļu sadalījums, jo arī Ziemēlkorejā ir 6% pieaugums, bet lielākā daļa iedzīvotāju dzīvo uz bada robežas. Tas ir līdzīgi, ja uz ļoti nabadzīgu valsti, kur cilvēki mirst no bada, pārceltos miljardieris. Protams, IKP uzlidotu gaisā, ja miljardiera ienākumi tiktu deklarēti tajā valstī, tikai bada problēma no tā atrisināta netiktu. Zemāk Latvijas IKP pieaugums reālos skaitļos.

Kā redzam, tad mūsu IKP tiešām aug un par to raksta presē un runā politiķi. Tikai dzimstība paliek tajā pašā līmenī kā iepriekš un cilvēki aiz lielās labklājibas neskrien taisīt bērnus, bet turpina mirt nedaudz lielākos apmēros.

(patēriņa cenas EUR)

Skatoties uz patēriņa cenām, tās turpina augt un attiecībā pret 2010. gadu, 2018. gadā tās pieauga par 13.7%, kas nozīmē, ka krāt naudu Latvijā nav izdevīgi, ja tā netiek ieguldīta ar ienesīgumu, vismaz 1.6% gadā. Ja paskatamies uz 2017. gadu un 2018. gadu, tad patēriņa cenas būtiski sāka kāpt uz augšu. Pie tam jāatzīmē, ka pārtikas cenas pieauga ļoti strauji, salīdzinājumā par nepārtikas precēm. Šeit ir gan nodokļi, gan tarifi uz gāzi un elektroenerģiju, kas būtiski ietekmē tieši pārtikas ražošanu, nevis nepārtikas preču importu.

Būtiski ir apskatīt ne tikai IKP pieaugumu, bet arī pirktspēju, jo to ietekmē patēriņa cenas un cilvēku ienākumi kopumā. Sākumā strādājošo pirktspēja. Šeit izmantošu aprēķinus, lai parādītu kopējo tendenci. (Informācija ņemta no tabulas PPG010, kas atrodama Centrālās statistikas pārvaldes mājas lapā).

Kā redzam, tad salīdzinājuma ar 2010. gadu un arī 2017. gadu (ja lasa manu iepriekšējo rakstu par šo tēmu), vidēja strādājošo pirktspēja ir būtiski palielinājusies un tagad vidējais strādājošais var atļauties nopirkt vairāk, nekā tas bija 2010. gadā. Līdz ar to kopumā mūsu labklājība aug. Lai būtu pavisam precīzi saistībā ar pirktspēju, jāapskata, kas notiek ar pensionāriem. Zemāk ir atainota tabula ar tādu pašu aprēķinu, tikai ņemot vērā datus par pensionāru pirktspēju (tabula PPG020, kas atrodama Centrālās statistikas pārvaldes mājas lapā).

Redzam, ka kopš 2010. gada pensionāru pirktspēja pieauga tikai par 4% un ja izņemt ārā cukuru, tad tā nepieauga vispār. Pie tam statistikā veikli tika izņemta ārā degviela, kas šo ainu padarītu tiešām dramatisku. Līdz ar to mēs esam atraduši vienu no iemesliem, kur slēpjās Latvijas nabadzība, jo arī absolūtos skaitļos 2018. gadā strājošais var atļauties 11 366 vienības, kamēr pensionārs tikai 4 274, kas ir gandrīz 3 reizes mazāk. Tas nozīmē, ka pensionāri ēd trīs reizes sliktāk un viņiem ir pieejami trīs reizes mazāk pakalpojumu. Ja jūs strādājat un pērkat kilogramu gaļas, tad pensionārs pirks tikai 330 gramus. Protams, politiski ir vieglāk runāt par izaugsmi, un nekad nepieminēt dramatisko situāciju ar pensionāriem. Savukārt pensionāri, regulāri balsojot par vieniem un tiem pašiem politiskajiem spēkiem, cer, ka kādu dienu politiķis, kurš desmit gadus neko nav darījis, piecelsies un teiks, ka šodien beidzot sāks ne no kā cīnīties par pensionāru tiesībām. Starp citu pensionāru zemā pirktspēja ir būtisks ekonomikas bremzējošs faktors, kur var iegūt izaugsmi pat pie krītošas pasaules ekonomikas.

Paskatāmies vēl vienu lielumu, kas ietekmē labklājību un nosaka, cik daudz atļauties varam tagad un varēsim nākotnē. Zemāk tabula ar aprēķinu par nodarbinātību, nevis kopumā, ar ko visi lepojās, bet pa vecuma grupām un tur ir redzama ļoti bīstama tendence un atbilde uz to, vai tuvākajā laikā tiks ievests darba spēks no ārzemēm (tabula NBG070, kas atrodama Centrālās statistikas pārvaldes mājas lapā).

Kā redzams, tad negatīvais faktors ir nodarbinātības samazināšanās jaunākajās vecuma grupās un pieaugums vecuma grupās no 55-64 un 65-74 gadiem. Tas nozīmē, ka pirmspensijas vecuma cilvēkiem ir jāstrādā vairāk un tie arī uztur ekonomiku, savukārt pieaugošais pensionāru nodarbinātības procents parāda to, ka pensionāru pirktspēja nepalielinās un, lai izdzīvotu, pensionāriem ir jāstrādā. Kopumā šī ir ļoti neveselīga ekonomikas struktūra, kas balstās uz veciem cilvēkiem, kamēr jaunie strādā aizvien mazāk, konsekventi zaudējot kvalifikāciju un spēju vēlāk iekārtoties amatā ar augstu pievienoto vērtību.

Nobeigums

Kopsavilkumā varu uzrakstīt, ka Latvijā ir būtiskas ekonomiskās problēmas, kas ir atrodamas pie rīta tējas pasēžot Centrālās statistikas pārvaldes mājas lapā. Viennozīmīgi, ka problēmu ir daudz vairāk un tikai apzinoties tās, mēs varam sākt kaut ko risināt un uzlabot. Medijos mums propogandas labad stāsta, cik viss ir labi un rožaini, IKP aug, bezdarbs samazinās un ar nevienlīdzību notiek intensīva cīņa. Diemžēl velns slēpjās niansēs un mēs joprojām dzīvojam dažādās Latvijās un pensionāri pavisam nekā no medijos stāstītā ne redz, ne jūt. Aicinu visus regulāri sekot statistikai, jo Latvija ir mūsu valsts un tieši statistika parāda to, cik politiskā vadība ir efektīva un laba un tikai zinot reālos skaitļus, ir iespējams piedalīties pašam un izdarīt izvēli.