Kāda būs Latvijas ekonomiskā attīstība līdz 2027. gadam


Daudzi no maniem lasītājiem netic zīlniecēm un gaišreģiem, kas ir pareizi un racionāli. Tomēr tas nenozīmē, ka mēs nevaram uzzināt nākotni, kāda tā būs un, kas mūs gaida pēc kaut kāda laika. To mums palīdzēs izdarīt viens ļoti interesants Ekonomikas ministrijas dokuments ar nosaukumu Nacionālās industriālās politikas pamatnostādnes 2021.-2027.gadam. Kaut arī tas ir tikai projekts, tieši šis dokuments vislabāk parāda reālo situāciju, jo vēl nav koriģēts pirms fināla versijas. Šis ir neierobežotas pieejas dokuments, kas atrodams šeit. Esmu daudz rakstījis par ekonomiku un nevaru paiet garām šim, jo tas parāda, cik patiesībā slikti izskatās Latvijas ekonomika, un to, ka tuvākajos 7 gados nekādi būtiski uzlabojumi nav gaidāmi. Atgādināšu, ka pareizi konfigurējot valsts vidi, var dabūt pat 6% IKP gada pieaugumu vairākus desmitus gadus pēc kārtas, kā to demonstrē, piemēram, Ķīna. Atzīmēšu, ka lasot projektu Nacionālās industriālās politikas pamatnostādnes 2021.-2027. gadam, jāņem vērā, ka to sagatavoja Ekonomikas ministrija, kura noteikti neaizraujas ar paškritiku un visu vainu noveļ uz uzņēmējiem un augstskolām, rakstot par iemesliem, kas kavē Latvijas ekonomikas attīstību. Patiesībā ir tieši otrādi, vienīgais šķērslis ir valsts pārvalde, likumdevējs un tiesu sistēma, kopā valsts institūcijas. No iepriekšējā šķēršļa izriet arī lielais monopolu skaits Latvijas ekonomikā. Bet par to kaut kad vēlāk, šoreiz tikai par skaitļiem.

Nacionālās industriālās politikas pamatnostādņu 2021.-2027.gadam projektā ir uzrakstīta plānotā Latvijas attīstība, strādājošo īpatsvars kopskaitā ar vidējo bruto darba algu lielāku par 6000 EUR/mēnesī būs tikai 0.6% no visiem strādājošiem, kas nozīmē, ka, pieņemot, ka 2027. gadā nodarbināto skaits būs tāds pats kā šodien, tas ir 900 tūkstoši, ar algu virs 6000 EUR noteikti nebūs vairāk par 5400 cilvēkiem, kas nozīmē, ka 894 tūkstošiem tiek plānoti zemāki ienākumi. Lūk, šeit tiek iezīmēti ienākumu griezti lielākais iedzīvotāju daļai.

Vēl viens interesants rādītājs ir augsto un vidēji augsto tehnoloģiju preču īpatsvars Latvijas preču eksportā, ko tiek plānots palielināt no 11.2%, kas bija 2018. gadā līdz 12.0% 2027. gadā. Piekritīsiet, ka nav pārāk ambiciozi. Patiesībā Ekonomikas ministrija mums uzraksta, ka nekādas attīstības šajā jomā nebūs, bet tā vietā būs šīs jomas stagnācija. Tas nozīmē, ka mēs turpināsim eksportēt, lielākoties, preces ar zemu pievienoto vērtību un dabas resursus, kā, piemēram, koksni.

Vēl divi mērķi ir palielināt vietu Doing business indeksā no 19. uz 17., kas pilnībā neatspoguļo neko, un nav kritērijs investoriem, kad tiek izvēlēta valsts, kurā plānots investēt biznesā, jo šis indekss ir neprecīzs ar neskaidru metodoloģiju, par ko iepriekš esmu rakstījis. Otrs ir Globālās konkurētspējas indekss, kas ir daudz objektīvāks rādītājs un mērķis ir pakāpties no 41. vietas uz 30. vietu. Tomēr, neveicot būtiskas investīcijas un reformas medicīnas aprūpē un palielinot augsto un vidēji augsto tehnoloģiju preču īpatsvaru Latvijas preču eksportā tikai par 0.8% septiņu gadu laikā, pakāpties uz 30. vietu Latvija nespēs.

Nacionālās industriālās politikas pamatnostādņu 2021.-2027.gadam projektā ir ļoti daudz interesantu materiālu un lietu, un es noteikti iesaku visiem to izlasīt. Pie tam lasās ātri, apjoms neliels. Tas ļoti labi parāda politiķu ambīciju trūkumu, savukārt ierēdņi, norādot tik zemus mērķus, vienkārši cenšas izvairīties no atbildības, jo tiek norādīti skaitļi, kurus visdrīzāk tā vai citādāk mēs sasniegsim bez jebkāda plāna, vienkārši atstājot tiesisko un ekonomisko situāciju tādu kāda tā ir pašlaik. Ja nevēlaties tādu attīstību, tad noteikti iesaistāties politikā, uzmanīgi pētiet vēlēšanās izteiktos piedāvājumus un atcerēties, ka no jums ir atkarīgs pilnīgi viss.

Botsvāna kā nepamanītā pērle


Jau kādu laiku vēlējos uzrakstīt par Āfrikas dienvidu valsti, kas atrodas uz ziemeļiem no Dienvidāfrikas republikas. Tā ir Botsvāna, kurai rietumos atrodas Namībija, savukārt austrumos Zimbabve. No pirmā acu skatiena kartē, var rasties iespaids, ka tā ir kārtējā post koloniāla valsts, kuru vada kāds diktators vai šaura cilvēku grupa, kuras vienīgais mērķis ir nodrošināt savu labklājību un par jebkuru cenu saglabāt varu. Tomēr šis ir ļoti patīkams izņēmums salīdzinājumā ar visām kaimiņu valstīm, jo Botsvānā nebija melnādainu cilvēku segregācijas, kāds bija Dienvidāfrikas republikā, genocīda, ko sarīkoja 20. gs. sākumā vācieši Namībijā un absolūtas diktatūras, kāda bija Zimbabvē.

Botsvāna ieguva savu neatkarību 1966. gadā no Lielbritānijas un pašlaik skaitās kā viena no demokrātiskākām valstīm visā Āfrikas kontinentā. Rezultātā Botsvāna ir arī vismazāk korumpēta valsts kontinentā, jo tur tiek nodrošinātas regulāras un godīgas vēlēšanas visos līmeņos. Vēsturiski būtiskākā atšķirība no citām Āfrikas valstīm ir tā, ka Botsvānā dzīvoja trīs dažādas tautības bušmēņi, kalangieši un bakgalagadieši, kuri bija aptuveni ar vienādu politisko un ekonomisko svaru, tādējādi liedzot kādai iegūt izšķirošu pārsvaru. Tas motivēja visu trīs tautu līderus nepārtraukti veidot kopīgas pārvaldes institūcijas un ņemt vērā visu iedzīvotāju intereses. 19. gs. beigās visu trīs tautu līderi trīs pārstāvju deligācijā devās uz Lielbritāniju lūgt būtisku autonomijas palielināšanu no koloniālās varas, lai nepiedzīvotu Dienvidāfrikas republikas likteni, kas dažādu apstākļu sagadīšanās dēļ tika akceptēta.

Kad Botsvāna ar jauno galvaspilsētu Gaborone ieguva neatkarību, tai faktiski jau bija izveidota demokrātiska valsts pārvaldes forma, kura sāka darboties ar apskaužamu efektivitāti salīdzinājumā ar citām valstīm Āfrikas kontinentā, it sevišķi centrālo un rietumu daļu.

Skatāmies Freedom house reitingu, Bostvānai ir 72 brīvības punkti, kas ir māzāk nekā kaimiņiem, bet tik un tā tas ir ļoti daudz. Namībijai ir 77 punkti, Zimbabvei 29 un Dienvidāfrikas republikai 79. Salīdzinājumā Ungārijai ir tikai 70 un Albānijai 67. Prese brīvības reitingā Botsvāna 2020. gadā atrodas 39. vietā, Namībija 23. vietā, Zimbabve 126. vietā un Dienvidāfrikas republika 31. vietā. Salīdzinājumā Polija atrodas 62. vietā, Ungārija 89. vietā, bet Albānija 84. vietā.

Skatāmies valsts konkurētspēju Pasaules ekonomiskā foruma Globālā konkurences ziņojumā 2019. gadā. Botsvāna ieņem 91. vietu, Namībija 94. vietu, Zimbabve 127. vietu un Dienvidāfrikas republika 60. vietu. Salīdzinājumam Albānija ieņem 61. vietu. Kopumā Botsvāna ir tikai 91. vietā dēļ zemas inovāciju attīstības, vāju IT sektoru un zema tirgus apjoma. Kā pozitīvas iezīmes tiek uzsvērtas ekonomikas stabilitāte, stabils darba tirgus un attīstīts finanšu pakalpojumu tirgus.

Paskatīsimies, kā Botsvāna izskatās šodien, ņemot vērā dažādus rādītājus. Botsvānā dzīvo aptuveni 2.3 miljonu iedzīvotāju, kas ir līdzīgs iedzīvotāju skaits ar Latviju, tādējādi redzam, ka Botsvānā nav pārapsdzīvotība. Iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju Botsvānā 2018. gadā bija 8031.00 USD, tajā pašā laikā Namībijā tas bija 6072.20 USD, Zimbabvē 1322.30 USD un Dienvidāfrikas republikā 7433.60 USD. Apskatot Eiropas nabadzīgākās valstis, piemēram, Albāniju, redzam, ka tur iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju 2018. gadā bija 5057.40 USD, kas nozīmē, ka Botsvāna kopumā neizskatās slikti pat uz pasaules fona, ja skatās uz trešās pasaules valstīm. Arī bezdarba līmenis Botsvānā 2018. gadā bija 17.9%, salīdzinājumā tajā pašā gadā Namībijā bija 33.4%, Zimbabvē 4.9% (dati nav ticami, jo tiek noteikti uz aptaujas pamata, reālie dati varētu būt ap 90%, ja skaita tieši regulāro darbu, kur tiek maksāti nodokļi) un Dienvidāfrikas republikā 27.5%. Skatāmies uz naudas inflāciju, Botsvānā 2018. gadā tā bija 2.3%, Namībijā ap 2%, Zimbabvē datu nav, bet varam pieņemt, ka dēļ nabadzības un vājas ekonomiskās attīstības ļoti augsta, Dienvidāfrikas republikā 4.0%. Un, lai nemocītu visus ar lielu skaitļu apjomu, vēl pēdējais lielums, ekonomikas izaugsme, 2018. gadā Botsvānā bija aptuveni 5.1%, Namībijā aptuveni 3.1%, Zimbabvē 4.0% un Dienvidāfrikas republikā ap 1.0%, salīdzinājumā Albānijā bija 4.4%.

Rezultātā, ko mēs redzam apskatot Botsvānu, tur ir augstākais iekšzemes kopprodukts uz iedzīvotāju reģionā un arī visā Āfrikā, samērā zems bezdarba līmenis, ja skatās uz reģionu kopumā, un mērens ekonomikas pieaugums. Varam pieņemt, ka Botsvānai atrodoties, nevis kaimiņos ar Dienvidāfrikas republiku, bet, piemēram, ar Vāciju, tās ekonomiskie rādītāji varētu būt salīdzināmi ar Čehiju, jo pats valsts un ekonomikas modelis Botsvānā ir samēr efektīvs. Tas tikai pierāda to, ka demokrātiska valsts pārvalde un cilvēku brīvība, ko pierāda augsta preses brīvības rādītājs, nodrošina ekonomisko attīstību pat sarežģītā ģeogrāfiskā vietā.

Īsi, kāpēc mani neapmierina situācija Latvijā


Kaut kad nesen biju uzrakstījis, ka man nepatīk lietas, kas notiek Latvijā. Sekoja pretjautājums, kas tieši man nepatīk. Par to var rakstīt grāmatas, pētnieciskos darbus un taisīt koferences. Diemžēl tik daudz brīva laika nav, tāpēc šoreiz ļoti īsi, kāpec uzskatu, ka pašreizējā un arī iepriekšējā likumdevēja un izpildvara netieka un joprojām netiek galā ar saviem pienākumiem. Visi dati tika ņemti no Eurostat.

Veltot tikai vienu stundu, var atrast un apkopot šādu informāciju:

Es izvēlējos 2014. gadu, jo iepriekšējais Saeimas sasaukums strādāja no 2014. gada, tādējādi varam redzēt iepriekšējās Saeimas un valdības darba rezultātu, kā arī nedaudz ieskatīties pašreizējās varas darbā. Redzam, ka reālais iekšējais kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju ir pieaudzis, kas liecina par to, ka kopumā naudas apjoms ekonomikā ir audzis, tomēr tas saglabājās tikai 44% apmērā no Eiropas Savienības vidējā līmeņa, kas nozīmē, ka iepriekšējā politiskā vara nebija spējīga nodrošināt kaut cik necik nopietnu izaugsmi. Rezultātā mēs redzam, ka arī nodarbināto skaits Latvijā bija pieaudzis, tomēr vidēji Eiropas Savienībā pieaugums par šo pašu laika periodu bija krietni lielāks, kas nozīmē, ka citas Eiropas Savienības bija efektīvākas šajā jomā. Milzīga pļauka, par ko rakstīju rakstā “Vai jābūt pateicīgiem valsts varai pandēmijas laikā?” ir tieši sabiedrības veselības rādītāji. Tabulā redzam, ka Latvijā ir ļoti bēdīgi ar iedzīvotāju veselību, jo dzīves gadi, kuru laikā cilvēks dzīvo vesels ir dramatiski mazāki par vidējo Eiropas Savienībā, un interesantākais, ka šis ilgums ir samazinājies 2019. gadā attiecībā pret 2014. gadu. Skaitļi ļoti labi parāda to, ka medicīnas sistēmas reforma, optimizācija un sadārdzināšana, atstāj tiešu iespaidu uz cilvēka dzīves kvalitāti un ilgumu. Diemžēl, valdībā un arī parlamentā lielākā daļa nesaprot, ka katrs, pat mazākais lēmums medicīnas jomā, kas samazina tās pieejamību un efektivitāti, nogalina tūkstošiem cilvēku un daudzi nepareizi lēmumu ir kā nāves spriedums cilvēkiem nākotnē. Slikta veselība rezultējās arī iedzīvotāju skaita samazināšanās.

Zemāk ievietoju attēlu, kas uzskatāmi demonstrē, kur pēc IKP mēs esam Eiropas Savienībā.

Šajā attēlā Latvija ir stap Poliju un Rumāniju. Vēl zemāk par Latviju ir tikai Bulgārija un Horvātija. Līdz ar to Latvija faktiski ir trešā nabadzīgākā Eiropas Savienības valsts. Kapēc? Jautājumus pareizi būtu uzdot likumdevējam un izpildvarai.

Vēl interesants materiāls ir par veselīgo gadu ilgumu. Zemāk attēls, kur Latvija ir pēdējā vietā Eiropas Savienībā (attēla avots).

Līdz ar to kopumā ir ļoti viegli atrast informāciju un pamatot, kāpēc Latvijā viss ir ļoti bēdīgi un ko tieši es vēlētos uzlabot mūsu valstī. Ja veiktu padziļinātu izpēti un analīzi, tad mēs varētu atrast tiešām bēdīgu ainu, jo izpētē es pat nepieskāros Centrālās statistikas pārvaldes un Labklājības ministrijas mājas lapām.

Apsveicu – iedzīvotāju kļūst mazāk bet valsts budžets lielāks


Gandrīz visu laiku dzīvojam mediju radītajā sapņu pasaulē, kur ir skaistā Latvija, priecīgie cilvēki, profesionāli politiķi un viss pārējais. Protams, pa reizei gadās kāda maziņa problēma, bet kopumā visi virzāmies pretīm skaistajai nākotnei. Diemžēl nepieciešams regulāri atgriezties drūmajā un skaudrajā realitātē, ko jādara arī pirms gada beigām, lai varētu adekvāti izvirzīt nākamā gada mērķus. Ļoti īsi par pašu galveno, kas raksturos nākamā gada ekonomiku.

Ja 2018. gada janvārī Latvijā bija 1 934.4 miljoni iedzīvotāju, tad 2019. gada decembrī mūs palika tikai 1 909.0 miljoni. Tas nozīmē, ka ap septiņām Latvijas pilsētām pa šiem diviem gadiem pazuda no kartes un tendence visdrīzāk turpināsies tāda pati.

Savukārt valsts budžets ir audzis no 8,75 miljardiem euro izdevumos 2018. gadā līdz 10.01 miljardiem euro izdevumos uz 2020. gadu. Šeit ir divas iespējas, vai nu mūsu darba ražīgums ir audzis tik lielā mērā, ka pie mazāka iedzīvotāju skaita mēs varam pelnīt vairāk vai arī valsts no mums sāk iekasēt stipri vairāk, neskatoties uz to, ka samazinoties iedzīvotāju skaitam, jebkuras infrastruktūras izmaksas pieaug uz vienu iedzīvotāju, bet infrastruktūras objektu skaitu nav plānots samazināt, līdz ar to arī turpmāk mūsu finansiālais slogs tikai augs.

Interesanti, ka darba samaksa privātajā sektorā (publiskais sektors nepelna, līdz ar to tas neataino reālo situāciju ekonomikā) no 2018. gada septembra līdz 2019. gada septembrim ir palielinājusies tikai par 53 euro, kas ir vidēji 7%. Tas nozīmē, ka valsts budžets 2020. gadā būs par 14% lielāks nekā 2018. gadā, savukārt mūsu ienākumi ir palielinājušies tikai par 7%.

Ejam tālāk, patēriņa cenu indekss kopš 2018. gada janvāra ir palielinājies par 5.4% attiecībā pret 2019. gada novembri, pēc būtības tā ir inflācija. Tas nozīmē, ka mūsu reālie ieņēmumi kopš 2018. gada ir palielinājušies aptuveni par 1.6%, kas pretstatā valsts budžeta palielinājumam par 14%, ir ļoti mazs skaitlis.

Rezumējot augstāk minēto. Budžets mums aug neproporcionāli iedzīvotāju reālajiem ienākumiem, kas nozīmē, ka ir būtiksi pieaudzis nodokļu slogs uz katru iedzīvotāju, ņemot vērā, ka iedzīvotāju skaits strauji samazinās. Diemžēl jēdzīgu ekonomikas analīzi medijos jūs nevarēsiet atrast tāpēc, ka daudzi rādītāji ir ļoti bēdīgā stāvoklī un tas demonstrē esošās varas nespēju risināt virkni aktuālo jautājumu. Šis bija ātrs Centrālās statistikas pārvades mājas lapas apskats, no kurienes arī tika ņemti visi dati. Detalizētu apstāktu uztaisīšu kā vienmēr jūlijā, kad būs apkopoti visi dati par 2019. gadu un būs saulaināks laiks aiz loga.

Konkurences jēga un nozīme


Par konkurences tiesībām esmu samērā daudz lasījis, rakstijis un interesējies kopumā. Neskarot notiekošo atkritumu apsaimniekošanas biznesā, uzrakstīšu par vispārīgiem principiem, kāpēc konkurence gandrīz vienmēr ir labāka par monopolu vai karteli.

Konkurence ir sacensības starp diviem vai vairākiem dalībniekiem. Ekonomikā konkurences telpu sauc par tirgu, kur katrs komersants cenšās uzvarēt otru, piedāvājot labāku, lētāku un izdevīgāku preci vai pakalpojumu patērētājam. Tieši konkurences apstākļos centrā ir patērētājs, jo viņam ir nauda un ir izvēles iespēja. Ja viens komersants sniedz neapmierinošu pakalpojumu, vienmēr ir iespēja aiziet pie cita, tādējādi motivējot komersantus strādāt patērētāja interesēs.

Kas notiek, kad ir monopols? Komersantam ir garantēts patērētāju skaits, kuri jebkurā gadījumā izmantos monopola stāvoklī esošā komersanta pakalpojumus. Tas nozīmē, ka komersantam peļņas gūšanai nav nepieciešams ieviest jaunas tehnoloģijas, uzlabot klientu apkalpošanu, nodrošināt preci vai pakalpojumu ar augstu kvalitāti, kā arī baidīties no sliktas reputācijas un patērētāju sūdzībām. Šajā gadījumā patērētājam ir nauda, bet zūd izvēles iespējas. Pie tam monopols vienmēr uzliek nesamērīgi augstas cenas, jo cena veidojās nevis no pieprasījuma un piedāvājuma formulas, jo pieprasījums ir stabils, bet no vidējā patērētāja maksātspējas līmeņa. Ļoti labs piemērs cenu noteikšanai bija kaut kad senāka intervijā paustais saistībā ar elektrības cenas noteikšanu elektroautomašīnu uzpildes stacijās, kad komersantam faktiski ir monopolstāvoklis un komersanta pārstāvis stāstija, ka viņi nosaka cenu skatoties uz degvielas cenu un aprēķinu, cik patērētājs ir spējīgs samaksāt par šo pakalpojumu, nekur nebija minēts par pašizmaksu vai faktisko elektrības cenu, jo pakalpojuma cenā elektrības cenas praktiski nebija. Ja pieņemsim situāciju, ka šajā segmentā izveidosies konkurence, cenas noteikšanas loģika krasi mainīsies.

Komersants, kas atrodas monopolstāvoklī vienmēr ar visiem iespējamajiem līdzekļiem cenšās šo stāvokli saglabāt, jo tas ir ekonomiski izdevīgi, tāpēc, ka pie minimālām izmaksām var gūt milzīgu peļņu, ceļot cenu par pakalpojumu līdz bezgalībai. Jāņem vērā, ka atšķirībā no situācijas, kad tirgū ir konkurence un komersants var gūt peļņu no pārdošanas apjoma, monopola situācijā komersants ir ieinteresēts sniegt pakalopjumu pēc iespējas mazākā apmērā par ļoti augstu cenu, jo tas samazina pakalpojuma sniegšanas izmaksas, ļaujot saglabāt iepriekšējo peļņas līmeni.

Kartelis ir nedaudz citādāks ekonomisks formējums, bet ar līdzīgu mērķi, kāds ir monopolam. Kartelis ir vairāku komersantu prettiesiska vienošanās ar mērķi sadalīt tirgu, noteikt vienotu cenu vai vienoties par noteiktu preces vai pakalpojuma apjomu, kas tiek piedāvāts tirgū. Karteļa mērķis ir samazināt ražošanas vai pakalpojuma sniegšanas izmaksas un palielināt peļņu, kā arī izslēgt jaunu komersantu ienākšanu tirgū. Piemēram, tirgū ir divi komersanti, kas sniedz specifiskus pārvadāšanas pakalpojumus. Šiem komersantiem ir izdevīgi vienoties, lai pakalpojuma cena būtu abiem vienāda un stipri augstāka, nekā tā būtu brīvas konkurences apstākļos, tādējādi samazinot izmaksas un nodrošinot stabilu peļņu bez inovācijām un pakalpojuma sniegšanas kvalitātes pieauguma. Šajā gadījumā vizuāli izskatīsies, ka tirgū ir vairāki komersanti, kas konkurē savā starpā, bet reāli būs vienota cenu un apjoma noteikšanas politika, kuras mērķis būt maksimāli daudz iegūt no patērētājiem naudu.

Svarīgi atzīmē, ka monopols un kartelis ir negatīvs pēc savas būtības. Monopols nav prettiesisks no likuma viedokļa, savukārt kartelis ir aizliegts gan Latvijas līmenī, gan Eiropas Savienības līmenī. Papildus tam, jāatceras, ka kartelis un monopols vienmēr cīnīsies par sava stāvokļa saglabāšanu, izmantojot visus iespējamos līdzekļus, piemēram, tiesību normu lobēšana, korupcija, politisko partiju atbalstīšana, ekspertu un pasūtījuma rakstu pirkšana utt. Nav grūti atrast rakstus, kur, piemēram, mobilo sakaru operātora apvienošanos ar stacionāro sakaru operātoru slavē un pamato ar nepieciešamību izveidot vienu lielu tirgus spēlētāju, lai tādējādi paaugstinātu kvalitāti un nodrošinātu attīstību, kaut arī realitātē šāda apvienošanās vienkārši samazinātu konkurenci ar visām no tā izrietošajām sekām.

Ņemot vērā visu šajā rakstā minēti, iesaku jebkuras ziņas, kurās figurē konkurences ierobežošana, skatīties caur prizmu, ka konkurence ir laba, bet tās neesamību slikta. Tas ir ļoti vienkāršs tests, lai noteiktu, kā interesēs runā noteiktais eksperts vai darbojās noteiktais politiķis.

Reālā situācija valstī 2019. gadā (demogrāfija, ekonomika)


Pagājušajā gadā es uzrakstīju samērā nozīmīgu rakstu par demogrāfija un ekonomikas reālo situāciju mūsu valstī, jo lasīt medijos ekonomistu komentārus, kuri nodarbojas ar progandu vai ir vienkārši nekompetenti, man apnika. Kaut arī ekonomika nav mana ikdienas nodarbošanās, atšķirībā no daudziem ekonomistiem, es pats tirgoju ar finanšu instrumentiem un par ekonomiku interesējos jau no vidusskolas. Līdz ar to manis pieņemtie lēmumi vienkārši samazina vai palielina manu ieguldīto kapitālu noteiktā darījumā, tāpēc reizēm nākas iespringt pētot dažāda veida statistiku. Protams, par jebko var strīdēties un diskutēt, tāpēc vienmēr cenšos atbildēt uz visiem komentāriem. Diemžēl lielākā no tiem ir vairāk emocionāli nevis argumentēti ar faktiem, tāpēc droši nekautrējaties rakstīt arī savus novērojumus un pētījumus. Šajā rakstā es pacentīšos apskatīt tos pašus rādītājus, kas tika apskatīti pagājušajā gadā vai mainīt tos ar tik pat interesantiem saturiskā ziņā. Šo rakstu veidoju procesa gaidā, tāpēc domas var izstrādes laikā mainīties un var tikt pievienota papildus informācija.

Demogrāfija

Daudzi politiķi izmanto demogrāfiju, lai spēlētu ar cilvēku jūtām, tomēr nepiedāvā reālus problēmas risinājumus, ko var izdarīt jau šodien, piemēram, cīnīties pret alkoholismu valstī, par ko rakstīju iepriekš. Lai paskatītos, kāda situācija ar demogrāfiju ir šodien, atveram mūsu miļo Centrālās statistikas pārvaldes lapu (saiet: https://www.csb.gov.lv/lv/sakums) un sākam meklēt.

Redzam, ka iedzīvotāju skaits bez būtiskām izmaiņām turpina samazināties. Tabulā ir parādi dati par pēdējiem diviem gadiem. Diemžēl šogad ir reģistrēta ļoti augsta mirstība gada sākumā, salīdzinājumā ar to pašu periodu iepriekšējos gados. Līdz ar to redzams, ka Latvijas iedzīvotāju skaits pa pēdējiem diviem gadiem ir samazinājies par 29 tūkstošiem. Pašlaik nekas neliecina, ka šī tendence mainīsies, pie tam jāņem vērā, ka dati ir ļoti optimistiski, jo netiek ņemta vērā reālā migrācija. Šeit arī atbilde uz jautājumu, vai mums vajag iebraucējus no Azijas un Āfrikas. Konceptuāli jā, bet tomēr es ieteiktu skatīties Ukrainas virzienā, kur dzīvo cilvēki ar mums daudz saprotāmāku mentalitāti un arī valodas ziņā, viņi runā krievu valodā, kas ekonomiski ir izdevīgi, jo viņus var ātrāk iesaistīt darba tirgū un sākt iekasēt nodokļus no viņu darba. Polija un Čehija to jau aktīvi dara un labprāt uzņem Ukraiņu jauniešus un integrē tos darba tirgū. Mēs diemžēl atpakliekam, jo cīnamies par tukšu bez cilvēkiem latvisku Latviju, kura, kā rāda migrācijas dati, reti kuram ir patiešām vajadzīga, jo labklājība un nauda iztikai spēlē dominējošu lomu šajā jautājumā un daudzi patrioti strādā Lielbritānijas, Īrijas un Norvēģijas rūpnīcās, patriotiski apmaksājot to valstu iedzīvotāju pensijas. Bet šeit palikušie patrioti politikā, ar vislielāko mīlestību apzog savu dzimteni, iesaistoties koruptīvos darījumos, mums izdomājot un pārdodot pasaciņu par krieviem un latviešiem, bet tikai gan latviešu, gan krievu pie mums ar katru dienu paliek mazāk.
Diemžēl neesmu atradis jaunāku demogrāfisko egli oficiālajos avotos, bet aizņemties to no citiem autoriem netaisos. Tāpēc ievietoju citu statistiku, saistībā ar iedzīvotājiem, tabula par migrāciju.

Kaut arī nav precīzas informācijas par migrāciju, redzam, ka kopējā tendence pēdējos divos gados samazinās. Pie tam tendencei turpinoties, mēs tuvākajos gados varētu redzēt arī pozitīvu migrācijas saldo, kad iedzīvotāju skaits palielināsies nevis dēļ jaundzimušo skaita pieauguma, bet iebraukušo cilvēku skaita. Ja organizēt pārdomātu migrācijas politiku, nevis kāda tā ir tagad, tad varētu iegūt labi kvalificētus cilvēkus no Āzijas, Ukrainas un Moldāvas. Savukārt, ja turpināt baidīties un noliegt acīm redzamo, neizvirzot nekāda veida kritērijus, tad redzēsim ļoti daudz jaunas kebabnīcas Rīgas centrā, bet ne biznesu ar augstu pievienoto vērtību. Kopumā migrācijas saldo samazinājums šajā gadījumā liecina par ekonomisko stabilitāti, kas ir pozitīvi.

Ekonomika

Kopumā skatoties uz IKP, var pateikt tendenci, uz kurieni virzās Latvijas ekonomika. Lielāks IKP ir labi, mazāks IKP ir sliktāk. Bet tas viss priekš iesācējiem, patiesībā ir svarīga ekonomikas struktūra un līdzekļu sadalījums, jo arī Ziemēlkorejā ir 6% pieaugums, bet lielākā daļa iedzīvotāju dzīvo uz bada robežas. Tas ir līdzīgi, ja uz ļoti nabadzīgu valsti, kur cilvēki mirst no bada, pārceltos miljardieris. Protams, IKP uzlidotu gaisā, ja miljardiera ienākumi tiktu deklarēti tajā valstī, tikai bada problēma no tā atrisināta netiktu. Zemāk Latvijas IKP pieaugums reālos skaitļos.


Kā redzam, tad mūsu IKP tiešām aug un par to raksta presē un runā politiķi. Tikai dzimstība paliek tajā pašā līmenī kā iepriekš un cilvēki aiz lielās labklājibas neskrien taisīt bērnus, bet turpina mirt nedaudz lielākos apmēros.

(patēriņa cenas EUR)

Skatoties uz patēriņa cenām, tās turpina augt un attiecībā pret 2010. gadu, 2018. gadā tās pieauga par 13.7%, kas nozīmē, ka krāt naudu Latvijā nav izdevīgi, ja tā netiek ieguldīta ar ienesīgumu, vismaz 1.6% gadā. Ja paskatamies uz 2017. gadu un 2018. gadu, tad patēriņa cenas būtiski sāka kāpt uz augšu. Pie tam jāatzīmē, ka pārtikas cenas pieauga ļoti strauji, salīdzinājumā par nepārtikas precēm. Šeit ir gan nodokļi, gan tarifi uz gāzi un elektroenerģiju, kas būtiski ietekmē tieši pārtikas ražošanu, nevis nepārtikas preču importu.

Būtiski ir apskatīt ne tikai IKP pieaugumu, bet arī pirktspēju, jo to ietekmē patēriņa cenas un cilvēku ienākumi kopumā. Sākumā strādājošo pirktspēja. Šeit izmantošu aprēķinus, lai parādītu kopējo tendenci. (Informācija ņemta no tabulas PPG010, kas atrodama Centrālās statistikas pārvaldes mājas lapā).

Kā redzam, tad salīdzinājuma ar 2010. gadu un arī 2017. gadu (ja lasa manu iepriekšējo rakstu par šo tēmu), vidēja strādājošo pirktspēja ir būtiski palielinājusies un tagad vidējais strādājošais var atļauties nopirkt vairāk, nekā tas bija 2010. gadā. Līdz ar to kopumā mūsu labklājība aug. Lai būtu pavisam precīzi saistībā ar pirktspēju, jāapskata, kas notiek ar pensionāriem. Zemāk ir atainota tabula ar tādu pašu aprēķinu, tikai ņemot vērā datus par pensionāru pirktspēju (tabula PPG020, kas atrodama Centrālās statistikas pārvaldes mājas lapā).

Redzam, ka kopš 2010. gada pensionāru pirktspēja pieauga tikai par 4% un ja izņemt ārā cukuru, tad tā nepieauga vispār. Pie tam statistikā veikli tika izņemta ārā degviela, kas šo ainu padarītu tiešām dramatisku. Līdz ar to mēs esam atraduši vienu no iemesliem, kur slēpjās Latvijas nabadzība, jo arī absolūtos skaitļos 2018. gadā strājošais var atļauties 11 366 vienības, kamēr pensionārs tikai 4 274, kas ir gandrīz 3 reizes mazāk. Tas nozīmē, ka pensionāri ēd trīs reizes sliktāk un viņiem ir pieejami trīs reizes mazāk pakalpojumu. Ja jūs strādājat un pērkat kilogramu gaļas, tad pensionārs pirks tikai 330 gramus. Protams, politiski ir vieglāk runāt par izaugsmi, un nekad nepieminēt dramatisko situāciju ar pensionāriem. Savukārt pensionāri, regulāri balsojot par vieniem un tiem pašiem politiskajiem spēkiem, cer, ka kādu dienu politiķis, kurš desmit gadus neko nav darījis, piecelsies un teiks, ka šodien beidzot sāks ne no kā cīnīties par pensionāru tiesībām. Starp citu pensionāru zemā pirktspēja ir būtisks ekonomikas bremzējošs faktors, kur var iegūt izaugsmi pat pie krītošas pasaules ekonomikas.

Paskatāmies vēl vienu lielumu, kas ietekmē labklājību un nosaka, cik daudz atļauties varam tagad un varēsim nākotnē. Zemāk tabula ar aprēķinu par nodarbinātību, nevis kopumā, ar ko visi lepojās, bet pa vecuma grupām un tur ir redzama ļoti bīstama tendence un atbilde uz to, vai tuvākajā laikā tiks ievests darba spēks no ārzemēm (tabula NBG070, kas atrodama Centrālās statistikas pārvaldes mājas lapā).

Kā redzams, tad negatīvais faktors ir nodarbinātības samazināšanās jaunākajās vecuma grupās un pieaugums vecuma grupās no 55-64 un 65-74 gadiem. Tas nozīmē, ka pirmspensijas vecuma cilvēkiem ir jāstrādā vairāk un tie arī uztur ekonomiku, savukārt pieaugošais pensionāru nodarbinātības procents parāda to, ka pensionāru pirktspēja nepalielinās un, lai izdzīvotu, pensionāriem ir jāstrādā. Kopumā šī ir ļoti neveselīga ekonomikas struktūra, kas balstās uz veciem cilvēkiem, kamēr jaunie strādā aizvien mazāk, konsekventi zaudējot kvalifikāciju un spēju vēlāk iekārtoties amatā ar augstu pievienoto vērtību.

Nobeigums

Kopsavilkumā varu uzrakstīt, ka Latvijā ir būtiskas ekonomiskās problēmas, kas ir atrodamas pie rīta tējas pasēžot Centrālās statistikas pārvaldes mājas lapā. Viennozīmīgi, ka problēmu ir daudz vairāk un tikai apzinoties tās, mēs varam sākt kaut ko risināt un uzlabot. Medijos mums propogandas labad stāsta, cik viss ir labi un rožaini, IKP aug, bezdarbs samazinās un ar nevienlīdzību notiek intensīva cīņa. Diemžēl velns slēpjās niansēs un mēs joprojām dzīvojam dažādās Latvijās un pensionāri pavisam nekā no medijos stāstītā ne redz, ne jūt. Aicinu visus regulāri sekot statistikai, jo Latvija ir mūsu valsts un tieši statistika parāda to, cik politiskā vadība ir efektīva un laba un tikai zinot reālos skaitļus, ir iespējams piedalīties pašam un izdarīt izvēli.

Koloniālā pārvalde


Atradu ļoti labu grāmatu, kas vienkārši liek sevi lasīt un lasīt bez iespējas atrauties no tās. Protams, populārzinātniskā literatūra, kurai ir kaut cik neliela jēga, atšķirībā no neskaitāmiem romāniem un detektīviem, kurus rakstnieki štampā rūpnieciskos apmēros ar ļoti apšaubāmu kvalitāti. Tieši tāpēc šoreiz par koloniālo pārvaldes modeli īsumā. Starp citu, analizējot šo tēmu, ļoti daudz paralēles var atrast ar Latviju, bet par to citu reizi.

Kāda bija kolonistu stratēģija Dienvidamērikā 16. gs? Ļoti vienkārša, Spānijā savākt spēcīgus, labi bruņotus bandītus un doties pāri okeānam. Noenkurojoties krastā, sākumā tika nodibinātas tirdzniecības attiecības ar kādu vietējo cilti vai pat civilizāciju (piemēram, inki). Kolonisti veica detalizētu cilts vai valsts pārvaldes sistēmas izpēti, tāpat tie izpētīja viņu bruņojumu un potenciālo ieguvumu zeltā un sudrabā. Tad ērtā brīdī tika paņemts par ķīlnieku cilts vai valsts ķēniņš un viņa bērni. Pretīm tika prasīta izpirkuma maksa vai arī vienkārši piedraudot, tika prasīts ķēniņam parādīt, kur stāv bagātības. Ja tika apmierināta kolonistu prasības, pēc solījuma izpildes no ķēniņa puses, viņš tika nogalināts un kolonisti stājās viņa vietā, saglabājot iepriekšējo cilvēku darba organizācijas kārtību. Savukārt, ja ķēniņš atteicās, tad viņu un viņa bērnus spīdzināja līdz pozitīvam vai negatīvam rezultātam un galu galā notika tas pats. Kad no noteiktās cilts vai valsts dārgumi tika izvesti uz Spāniju, kolonisti sāka nežēlīgi eksplotēt vietējos iedzīvotājus, jo katrs iedzīvotājs nesa milzīgu peļņu, kā darba rokas uz lauka. Pie tam vietējiem iedzīvotājiem tika atstāts izdzīvošanai tik daudz, lai viņiem knapi pietiktu uz paēst, bet ne vairāk. Protams, visi vietējie iedzīvotāji piederēja noteiktiem kolonistiem, kuriem tika iedalīts noteikts zemes gabals kopā ar visiem iedzīvotājiem īpašumā. Vietējie iedzīvotāji nepretējos, jo iepriekš ķēniņš bija izveidojos stingri vertikālu pārvaldes formu, kur visa iniciatīva tika apspiesta, bet konkurenti, upurēti dieviem. Līdz ar to tika veikta ģenētiskā selekcija, atstājot vājākos un kūtrākos. Rezultātā veidojās ļoti maza spāņu elites grupa, kas pavērdzināja milzīgu cilvēku pūli. Šai grupai bija viss, bet vietējiem iedzīvotājiem nebija nekā.

Ja kāds ieraudzīja līdzību ar Latviju, tad, jā, tiešām, mēs bijām tādā pašā statusā 700 gadus un krustneši mūs vienkārši pataisīja par vergiem pēc tādas pašas sistēmas, starp citu, kas darbojās ar baznīcas svētību, dieva vārdā.

Darba produktivitātes mīts


Šodien nedaudz par mītiem un ekonomiku. Presē un televīzijā mēs varam dzirdēt frāzi, kas tiek popularizēta kā neapgāžama dzīves patiesībā. Frāze, ka Latvijā algas aug pārāk strauji, tās apsteidz darba produktivitātes pieaugumu, tāpēc ir jābremzē algas pieaugums. Ja klausās neiedziļinoties, liekas pat ļoti loģiski un rodas sajūta, ka ir labie darba devēji, kuri izmisīgi meklē darbiniekus un ir ļaunie darbinieki, kuri prasa aizvien lielāku un lielāku atalgojumu. Šīs propogandas mērķis ir viens, bremzēt algu pieaugumu. Tulīt visu detalizētāk.

Sākumā paskatamies, kuras valstis pasaulē ir ar lielāko produktivitāti, un mēs redzēsim, ka tā ir Luksemburga, Norvēģija un Austrālija. Tālāk seko Šveice un Nīderlande (avots: https://www.independent.co.uk/news/business/the-19-most-productive-countries-in-the-world-a7155311.html). Ja paskatās pilnu sarakstu, tad lielākā daļa no valstīm ar vislielāko produktivitāti ir tieši Eiropas valstis. Līdz ar to teikt, ka Latvija ir neveikmīgā ģeogrāfiskā vietā, mēs nevaram. Tieši otrādi, lielākā daļa eksporta tirgi, uz kurieni mēs eksportējam, ir ar lielāku darba produktivitāti un atrodas salīdzinoši netālu. Šeit rodas jautājums, ja mēs esam tik neproduktīvi, tad varbūt mūsu eksports balstās uz lētu produkciju, un tā lētā produkcija ir, tajā skaitā, uz darba spēka rēķina, jo elektrība, piemēram, mums ir dārgāka nekā daudzās Eiropas valstīs. Secinājums, ja mums būs dārgāks darba spēks, mēs vairs nevarēsim eksportēt, jo pie vienādām darba spēka izmaksām, mūsu produkcija ir zemākas kvalitātes. To nesaku es, bet gan darba devēji un eksperti, kas veic augstāk minēto propogandu.

Ejam tālāk. Darbinieks vienīgi pārdot savu darba laiku un prasmes darba devējam, savukārt darba devējs to visu pērk vietējā darba tirgū. Tas nozīmē, ka nevis darbinieks, bet darba devējs konstruē biznesa modeli, un tajā ieliek iekšā darbinieku, nosakot darbiniekam pienākumus un izpildes kontroli. Tādējādi darba devējs ir atbildīgs par to, cik efektīvs jeb produktīvs būs algotais darbinieks, jo tieši darba devējs apgādā darbinieku ar rīkiem un nosaka darba mērķus. Cik moderni un jauni ir rīki, cik prasmīgs ir darbinieks, no tā atkarīga darba produktivitāte. Līdz ar to esam noskaidrojuši, ka nevis darbinieks ir vainīgs, ka darba produktivitāte ir zema, bet gan darba devējs.

Paskatamies uz jautājumu vēl dziļāk. Mums visu laiku mēģina zombēt ar vienu, ne ar ko nepamatotu dogmu, ka darba algu var celties tikai pēc darba produktivitātes pieauguma. Šeit ir jautājums, ja cilvēkam ir pieejama laba maize par 1 euro veikalā, otrā ielas pusē, vai cilvēks ies 2 km pakaļ maizei par 2 euro, kas būs tāda pati. Atbilde viennozīmīgi nē. Tieši tas pats ir arī ar lēto darba spēku. Kamēr darba tirgū var nopirkt lētu darbinieku, priekš kam investēt tehnoloģijās un optimizēt procesus, lai tas pats darbinieks izdara divreiz vairāk darba, skaitot pēc pievienotās vērtības. Ja darba spēks ir lēts, vieglāk ir paņemt 2 darbiniekus, nekā nopirkt, piemēram, vienu ražošanas iekārtu, kas ļautu samazināt darbinieku skaitu. Darba devējs sāks investēt tehnoloģijā un mainīs biznesa procesu tikai tad, kad darba spēks kļūst dārgāks un darba devējs vairs nebūs spējīgs konkurēt uz lēta darba spēka rēķina. Līdz ar to varam secināt, ka pieaugot darba spēka izmaksām, tiek veidots stimuls darba devējiem padarīt darba spēka izmantošanu produktīvāku.

Šeit ir vietā ļoti nopietns iebildums, ka ir taču konkurence un tieši tam jābūt algas paaugstināšanas dzinējspēkam, jo darba devējs cīnās par kvalificētāku darbinieku, lai viņa produkts kļūtu konkurētspējīgāks. Diemžēl Latvijā ir viena liela problēma, par ko jūs maz dzidēsiet masu medijos. Tie ir lielie monopoli. Ja paskatamies, tad valsts labprāt tos veido un sargā. Pašvaldībās ir pilns ar publiskai varai piederošiem uzņēmumiem, kuri izspiež privātus uzņēmējus. Labs piemērs Rīgas Satiksme un ar to saistītie mikroautobusi. Pati valsts ilgi cīnijās par elektroenerģijas monopola saglabāšanu un arī ar gāzes demonopolizāciju gāja smagi. Mums ir ostas, dzelzcelš, lidosta, pasts un citi obejkti, kas veido valsts monopolus, kas nevēlas palielināt atalgojumu, jo labāk lieko naudu iztērēt publiskajos iepirkumos utt. Tāpat mums ir milzīgs publiskais sektors, kur mākslīgi tura zemas algas, jo pretējā gadījumā nāktos efektivizēt procesus. Papildus tam, mums ir augsti darba spēka nodokļi, kas pašus darba devējus spiež maksāt mazas algas, jo jebkuras algas palielinājums būtiski palielina reālās izmaksas par darbinieku.

Noslēdzot tēmu, var izdarīt secinājumu, ka darba devēji liekuļo un paši ir atbildīgi par to, ka viņu algotais darba spēks nav pietiekoši produktīvs. No otras puses ir valsts nodokļu sistēma, kas viennozīmīgi nestimulē algu pieaugumu. Savukārt vienīgais, kurš šajā stāstā nav vainīgs, ir darbinieks, jo ne viņš nosaka nodokļu politiku, ne darba uzdevumus, tāpēc aicinu neticēt presē sludinātajai propogandai, bet visu izvērtēt pašiem.

Valsts ekonomiskā situācija – bēdīga


Beidzot esmu labi atpūties un atradis laiku bloga rakstīšanai. Pārskatot pēdējos ierakstus, man radās iespaids, ka no tēmas “Par visu, kas interesē” esmu novirzījies uz tēmu “Attiecības”. Tā noteikti nav, jo attiecības starp vīrieti un sievieti ir elementāras, ja visu analizē no pašiem pamatiem un dabas likumiem. Savukārt ir daudz nopietnākas tēmas, kā, piemēram, ekonomika un nauda.

Agrāk mūsu televīzijā un citos masu informācijas kanālos varēja atrast ļoti kritisku un patiesu informāciju par ekonomisko stāvokli valstī. Diemžēl pēdējā laikā mūsu vide sāk atgādināt Krievijas valsts mēdijos uzbūvēto utopisko ainu. Pirmkārt, visi līksmo par mistisko IKP pieaugumu, kaut arī tas ne tuvu neraksturo valstī notiekošos procesus, otrkārt, visi kā viens saka, ka 2008. gada krīze vairs neatkārtosies, jo Latvijas ekonomika ir daudz stabilāka. Parasti tajos pašo rakstos ir neliela atsauce uz to, ka nākotnē varētu būt problēmas ar darba spēka trūkumu, bet to piezīmē pašās beigās, lai pēc gadiem, kādam pārlasot, nerastos sajūta, ka tiek baigi melots un netiek ņemts vērā acīm redzamais.

Pareizi tiek runāts, ka krīze būs citādāka un tai būs citi iemesli, bet diemžēl neviens negarantē, ka to pārvarēt būs vieglāk nekā tas notika 2008. gadā. Vasarā jau rakstīju par reālo situāciju valstī un šoreiz vēlos padalīties ar savām pārdomām.

Ņemot vērā, ka mūsu ekonomika lielā daļā balstās uz ekosportu, tad ārējā pasaulē pasliktinoties apstākļiem, grūtāk kļūs arī mums. Šādam scenarijam ir pamats, jo, piemēram, ASV pašlaik deva mājienus, ka nepaaugstinās centrālās bankas procentu likmi, kas ir signāls, ka ASV ekonomika sāk palēnināties, arī ekonomiskie rādītāji ir zemāki par gaidīto. Negatīvi ir tas, ka ASV ekonomika spēcīgi ietekmē visu pārējo pasauli. Eiropā savukārt ir Lielbritānijas izstāšanās jautājums un tuvojošā krīze ar Itāliju, kas varētu būt otra Grieķija. Šādā situācijā euro ir ilgstošā lejupslīdē pret dolaru, kas nozīmē, ka importēt izejvielas no valstīm, kas ir ārpus Eiropas Savienības kļūs dārgāk un tas palielināsies ražošanas izmaksas, kas negatīvi ietekmēs eksportu.

Iepriekš teicu, ka IKP ir kā butaforija un propogandas rīks. Mums visu pasniedz tā, it kā augot IKP, mēs varam pateikt paldies valdībai, jo tas notiek tieši dēļ tās, kā arī IKP pieaugums mums palielinās naudas daudzumu makā. Patiesībā ir pretēji. Diemžēl visa izaugsme notiek par spīti valsts centieniem ierobežot ekonomisko aktivitāti un arī reālie ienākumi var kristies, pat augot ekonomikai kopumā. Tūlīt pamatošu, kāpēc man ir tāds viedoklis.

Centrālās statistikas pārvalde pulicēja datus par reālo minimālo ienākumu līmeni valstī, protams, par pašu grozu varētu ilgi diskutēt, bet šeit var redzēt proporciju un tendenci. Pēdējos sešus gadus (jaunāku datu nav) dzīve kļūva dārgāka vidēji par 8% katru gadu (avots: http://data1.csb.gov.lv).

Pie tam jāpiebilst, ka atbilstoši Ministru Kabineta 18.12.2012. noteikumu Nr. 913 “Noteikumi par garantēto minimālo ienākumu līmeni” 2. punktā noteiktajam, Garantētais minimālais ienākumu līmenis personai ir 53 euro mēnesī. Tas nozīmē, ka valsts ekonomika ir spējīga nodrošināt mazāk par trešdaļu no valstī nepieciešamā minimālā ienākuma, lai vispār būtu iespējams izdzīvot. Šis apstākļis noteikti neliecina par to, ka valsts ekonomika aug strauji un valstī viss ir kārtībā.

Kļūstot dzīvei dārgākai, strauji samazinājās un joprojām samazinās iedzīvotāju līmenis, kas skaidrojams ar lielāku mirstību un mazāku dzimstību, kā arī izbraukušo skaitu, kas neparādās statistikā, jo iekļaujot to, bilde būtu ļoti bēdīga. Tabulas avots: http://data1.csb.gov.lv.

Sanāk, tā dzīve kļūst dārgāka un iedzīvotāju skaits samazinās, kā arī valsts nenodrošina iedzīvotājiem minimālo ienākumu līmeni. Jautājums, vai valsts kļūst nabadzīgāka un tāpēc nevar to nodrošināt? Atbilde, protams, ka nē, jo nodokļu ieņēmumi visu laiku pieaug. Tas ir negatīvi, ņemot vērā, ka nodokļu maksātāju skaits sarūk. Tabulas avots: http://data1.csb.gov.lv.

Lūk arī atbilde, kāpēc dzīve kļūst dārgāka, jo palielinās nodokļu slogs un valsts ievāc lielāku nodokļu apjomu no viena iedzīvotāja nekā agrāk un ne jau tāpēc, lai palielinātu, piemēram, minimālo ienākumu līmeni Ministru Kabineta noteikumos vai pensijas, tādējādi reāli cīnoties ar nabadzību.

Kur paliek nauda? Atbilde uz šo jautājumu ir ļoti vienkārša, tiek izlietota valsts pārvaldē esošo ierēdņu atalgojuma celšanai un nozagta. Zemāk tabula ar informāciju par vidējiem ienākumiem privātajā un publiskajā (sabiedriskajā) sektorā. Tabulā parādītas neto izmaksas. Tabulas avots: http://data1.csb.gov.lv.

Un, protams, pamatojums par manu apgalvojumu saistībā ar korupciju ir atrodams Transparancy international mājas lapā, no kuras ir zemāk norādītas tabulas gabals, bet ar pilnu sarakstu iespējams iepazīties viņu mājas lapā. Avots: https://www.transparency.org/news/feature/corruption_perceptions_index_2017.

Zemāk esošā tabula rāda, ka no vairāk kā 200 valstīm pasaule, esam 40. vietā, kas nozīmē, ka korupcijas līmenis pie mums ir ļoti augsts, kas savukārt nozīmē, ka valsts pārvalde mums izmaksā dārgāk, nekā, piemēram, Dānijā, kas ir pirmajās vietās, jo tur tiek nozagts mazāk no valsts budžeta un vairāk paliek sabiedrības vajadzību apmierināšanai (izglītība, medicīna utt.)

Ar šo ierakstu vēlējos sniegt ieskatu realitātē, jo mēdiji rada ilūziju mums neeksistējošu pasauli, kur viss tiek pasniegts daudz labāk, nekā patiesībā ir un, tikai ieraugot realitāti, ir iespējams pieņemt ar faktiem pamatotu lēmumu dzīvē, lai turpinātu savu attīstību un izaugsmi. Par šo tēmu turpmāk arī rakstīšu un publicēšu informāciju.

Naudas vērtība – 100 EUR


Pēdējā laikā ir iedvesma un beidzot arī laiks rakstīt, tāpēc tuvākajā laikā varēšu izpausties pēc pilnas labpatikas. Šodien vēlos uzrakstīt par naudu. Ļoti interesanti ir tas, ka patiesībā nauda neeksistē, tā ir tikai un vienīgi kolektīva fantāzija un pieņēmums, bet tieši dēļ šī fantāzijas notiek kari un visas pasaules bēdas. Tāpēc arī raksts par to kā nav, bet tomēr ir.

Ja paskatās uz mūsu dzīvi kopumā no sākuma līdz beigām, tad naudu mēs sākam pelnīt iestājoties pilngadībai un beidzam iestājoties pensijas vecumam. Tas ir pieņēmums, lai varētu tālāk attīstīt domu. Pilngadība iestājās 18 gadu vecumā un no 2025. gada pensionēšanās vecums būs 65 gadi. Sanāk, ka darba dzīves ilgums, kad mēs pelnām naudu ir 47 gadi. Pieņemsim, ka mēs pelnām 1000 EUR mēnesī, jo vidējā alga pagājušajā gadā bija ap 700 EUR un līdz pensijas vecumam tā noteikti pārsniegs 1000 EUR, līdz ar to paņemam kaut kādu ticamu skaitli. Rezultātā iegūstam dzīves laikā nopelnīto naudas daudzumu, kas ir 1000x12x47= 564 000 EUR.

Iepriekšējais aprēķins bija nepieciešams, lai atklātu šajā rakstā ietverto pamatdomu. Mums ir 100 EUR, kuriem, neņemot vērā inflāciju, vērtība paliek nemainīga, gan 18 gadu vecumā, gan 65 gadu vecumā. Ja mums kabatā ir tikai 100 EUR, tad tā priekš mums būs ļoti liela nauda, bet ja kabatā ir 10 000 EUR, tad 100 EUR priekš mums ir salīdzinoši niecīga summa, kaut arī attiecībā pret mūžā nopelnīto naudas daudzumu 100 EUR vērtība nemainās. Ja mēs aizejam uz veikalu ar lielu naudas daudzumu, mēs 100 EUR iztērējam nemanot, īsti neiedziļinoties, vai cena par preci ir visizdevīgākā tirgū un otrādi, ja mēs aizejam tikai ar 100 EUR uz veikalu, mēs ļoti rūpīgi izvērtēsim katru pirktās lietas detaļu un tās nepieciešamību.

Šādu joku ar mums izstrādā mūsu prāts, kas ir pilnībā neracionāls un liek mums dzīvot, savu uzvedību pakārtojot emocijām. Tieši emocijas un izjūtas, ka man ir daudz naudas attiecībā pret 100 EUR, liek mums rīkoties mazāk rūpīgi, nekā emocijas un izjūtas, kas rodas, kad tie ir vienīgie 100 EUR un citu nav. Varam pavērot paši sevi, ejot uz pārtikas veikalu, visdrīzāk neveiksim sieriņu vai maizes analīzi, skatoties uz preces cenu, jo cena būs samērā maza, zem 2 EUR un starpība starp vienu vai otru produktu būs mazāka par 1 EUR. Līdz ar to šeit visdrīzāk ieslēgsies atmiņa par to, kas tika pirkts iepriekš vai arī emocijas, kas garšoja vai negaršoja iepriekš. Summējot visus izdarītos pirkumus, mēs varam secināt, ka lielākā daļa naudas tiek tērēta, pamatojoties uz emocijām, nevis racionālo izvērtējumu. Tādā veidā prāts mūs apmāna, lai taupītu enerģiju un nepiepulētos ar lieku domāšanas procesu. Jāatceras, ka attiecībā pret visā dzīvē nopelnīto naudas summu, 100 EUR vērtība paliek tāda pati gan laikā, kad mums ir daudz naudas, gan tad, kad tās nav un jātrenējas pieņemt lēmumus, pamatojoties uz analīzi un izvērtējumu, nevis emocijām, jo emocijas maksā dārgāk.