Konkurences jēga un nozīme


Par konkurences tiesībām esmu samērā daudz lasījis, rakstijis un interesējies kopumā. Neskarot notiekošo atkritumu apsaimniekošanas biznesā, uzrakstīšu par vispārīgiem principiem, kāpēc konkurence gandrīz vienmēr ir labāka par monopolu vai karteli.

Konkurence ir sacensības starp diviem vai vairākiem dalībniekiem. Ekonomikā konkurences telpu sauc par tirgu, kur katrs komersants cenšās uzvarēt otru, piedāvājot labāku, lētāku un izdevīgāku preci vai pakalpojumu patērētājam. Tieši konkurences apstākļos centrā ir patērētājs, jo viņam ir nauda un ir izvēles iespēja. Ja viens komersants sniedz neapmierinošu pakalpojumu, vienmēr ir iespēja aiziet pie cita, tādējādi motivējot komersantus strādāt patērētāja interesēs.

Kas notiek, kad ir monopols? Komersantam ir garantēts patērētāju skaits, kuri jebkurā gadījumā izmantos monopola stāvoklī esošā komersanta pakalpojumus. Tas nozīmē, ka komersantam peļņas gūšanai nav nepieciešams ieviest jaunas tehnoloģijas, uzlabot klientu apkalpošanu, nodrošināt preci vai pakalpojumu ar augstu kvalitāti, kā arī baidīties no sliktas reputācijas un patērētāju sūdzībām. Šajā gadījumā patērētājam ir nauda, bet zūd izvēles iespējas. Pie tam monopols vienmēr uzliek nesamērīgi augstas cenas, jo cena veidojās nevis no pieprasījuma un piedāvājuma formulas, jo pieprasījums ir stabils, bet no vidējā patērētāja maksātspējas līmeņa. Ļoti labs piemērs cenu noteikšanai bija kaut kad senāka intervijā paustais saistībā ar elektrības cenas noteikšanu elektroautomašīnu uzpildes stacijās, kad komersantam faktiski ir monopolstāvoklis un komersanta pārstāvis stāstija, ka viņi nosaka cenu skatoties uz degvielas cenu un aprēķinu, cik patērētājs ir spējīgs samaksāt par šo pakalpojumu, nekur nebija minēts par pašizmaksu vai faktisko elektrības cenu, jo pakalpojuma cenā elektrības cenas praktiski nebija. Ja pieņemsim situāciju, ka šajā segmentā izveidosies konkurence, cenas noteikšanas loģika krasi mainīsies.

Komersants, kas atrodas monopolstāvoklī vienmēr ar visiem iespējamajiem līdzekļiem cenšās šo stāvokli saglabāt, jo tas ir ekonomiski izdevīgi, tāpēc, ka pie minimālām izmaksām var gūt milzīgu peļņu, ceļot cenu par pakalpojumu līdz bezgalībai. Jāņem vērā, ka atšķirībā no situācijas, kad tirgū ir konkurence un komersants var gūt peļņu no pārdošanas apjoma, monopola situācijā komersants ir ieinteresēts sniegt pakalopjumu pēc iespējas mazākā apmērā par ļoti augstu cenu, jo tas samazina pakalpojuma sniegšanas izmaksas, ļaujot saglabāt iepriekšējo peļņas līmeni.

Kartelis ir nedaudz citādāks ekonomisks formējums, bet ar līdzīgu mērķi, kāds ir monopolam. Kartelis ir vairāku komersantu prettiesiska vienošanās ar mērķi sadalīt tirgu, noteikt vienotu cenu vai vienoties par noteiktu preces vai pakalpojuma apjomu, kas tiek piedāvāts tirgū. Karteļa mērķis ir samazināt ražošanas vai pakalpojuma sniegšanas izmaksas un palielināt peļņu, kā arī izslēgt jaunu komersantu ienākšanu tirgū. Piemēram, tirgū ir divi komersanti, kas sniedz specifiskus pārvadāšanas pakalpojumus. Šiem komersantiem ir izdevīgi vienoties, lai pakalpojuma cena būtu abiem vienāda un stipri augstāka, nekā tā būtu brīvas konkurences apstākļos, tādējādi samazinot izmaksas un nodrošinot stabilu peļņu bez inovācijām un pakalpojuma sniegšanas kvalitātes pieauguma. Šajā gadījumā vizuāli izskatīsies, ka tirgū ir vairāki komersanti, kas konkurē savā starpā, bet reāli būs vienota cenu un apjoma noteikšanas politika, kuras mērķis būt maksimāli daudz iegūt no patērētājiem naudu.

Svarīgi atzīmē, ka monopols un kartelis ir negatīvs pēc savas būtības. Monopols nav prettiesisks no likuma viedokļa, savukārt kartelis ir aizliegts gan Latvijas līmenī, gan Eiropas Savienības līmenī. Papildus tam, jāatceras, ka kartelis un monopols vienmēr cīnīsies par sava stāvokļa saglabāšanu, izmantojot visus iespējamos līdzekļus, piemēram, tiesību normu lobēšana, korupcija, politisko partiju atbalstīšana, ekspertu un pasūtījuma rakstu pirkšana utt. Nav grūti atrast rakstus, kur, piemēram, mobilo sakaru operātora apvienošanos ar stacionāro sakaru operātoru slavē un pamato ar nepieciešamību izveidot vienu lielu tirgus spēlētāju, lai tādējādi paaugstinātu kvalitāti un nodrošinātu attīstību, kaut arī realitātē šāda apvienošanās vienkārši samazinātu konkurenci ar visām no tā izrietošajām sekām.

Ņemot vērā visu šajā rakstā minēti, iesaku jebkuras ziņas, kurās figurē konkurences ierobežošana, skatīties caur prizmu, ka konkurence ir laba, bet tās neesamību slikta. Tas ir ļoti vienkāršs tests, lai noteiktu, kā interesēs runā noteiktais eksperts vai darbojās noteiktais politiķis.

Advertisements

Reālā situācija valstī 2019. gadā (demogrāfija, ekonomika)


Pagājušajā gadā es uzrakstīju samērā nozīmīgu rakstu par demogrāfija un ekonomikas reālo situāciju mūsu valstī, jo lasīt medijos ekonomistu komentārus, kuri nodarbojas ar progandu vai ir vienkārši nekompetenti, man apnika. Kaut arī ekonomika nav mana ikdienas nodarbošanās, atšķirībā no daudziem ekonomistiem, es pats tirgoju ar finanšu instrumentiem un par ekonomiku interesējos jau no vidusskolas. Līdz ar to manis pieņemtie lēmumi vienkārši samazina vai palielina manu ieguldīto kapitālu noteiktā darījumā, tāpēc reizēm nākas iespringt pētot dažāda veida statistiku. Protams, par jebko var strīdēties un diskutēt, tāpēc vienmēr cenšos atbildēt uz visiem komentāriem. Diemžēl lielākā no tiem ir vairāk emocionāli nevis argumentēti ar faktiem, tāpēc droši nekautrējaties rakstīt arī savus novērojumus un pētījumus. Šajā rakstā es pacentīšos apskatīt tos pašus rādītājus, kas tika apskatīti pagājušajā gadā vai mainīt tos ar tik pat interesantiem saturiskā ziņā. Šo rakstu veidoju procesa gaidā, tāpēc domas var izstrādes laikā mainīties un var tikt pievienota papildus informācija.

Demogrāfija

Daudzi politiķi izmanto demogrāfiju, lai spēlētu ar cilvēku jūtām, tomēr nepiedāvā reālus problēmas risinājumus, ko var izdarīt jau šodien, piemēram, cīnīties pret alkoholismu valstī, par ko rakstīju iepriekš. Lai paskatītos, kāda situācija ar demogrāfiju ir šodien, atveram mūsu miļo Centrālās statistikas pārvaldes lapu (saiet: https://www.csb.gov.lv/lv/sakums) un sākam meklēt.

Redzam, ka iedzīvotāju skaits bez būtiskām izmaiņām turpina samazināties. Tabulā ir parādi dati par pēdējiem diviem gadiem. Diemžēl šogad ir reģistrēta ļoti augsta mirstība gada sākumā, salīdzinājumā ar to pašu periodu iepriekšējos gados. Līdz ar to redzams, ka Latvijas iedzīvotāju skaits pa pēdējiem diviem gadiem ir samazinājies par 29 tūkstošiem. Pašlaik nekas neliecina, ka šī tendence mainīsies, pie tam jāņem vērā, ka dati ir ļoti optimistiski, jo netiek ņemta vērā reālā migrācija. Šeit arī atbilde uz jautājumu, vai mums vajag iebraucējus no Azijas un Āfrikas. Konceptuāli jā, bet tomēr es ieteiktu skatīties Ukrainas virzienā, kur dzīvo cilvēki ar mums daudz saprotāmāku mentalitāti un arī valodas ziņā, viņi runā krievu valodā, kas ekonomiski ir izdevīgi, jo viņus var ātrāk iesaistīt darba tirgū un sākt iekasēt nodokļus no viņu darba. Polija un Čehija to jau aktīvi dara un labprāt uzņem Ukraiņu jauniešus un integrē tos darba tirgū. Mēs diemžēl atpakliekam, jo cīnamies par tukšu bez cilvēkiem latvisku Latviju, kura, kā rāda migrācijas dati, reti kuram ir patiešām vajadzīga, jo labklājība un nauda iztikai spēlē dominējošu lomu šajā jautājumā un daudzi patrioti strādā Lielbritānijas, Īrijas un Norvēģijas rūpnīcās, patriotiski apmaksājot to valstu iedzīvotāju pensijas. Bet šeit palikušie patrioti politikā, ar vislielāko mīlestību apzog savu dzimteni, iesaistoties koruptīvos darījumos, mums izdomājot un pārdodot pasaciņu par krieviem un latviešiem, bet tikai gan latviešu, gan krievu pie mums ar katru dienu paliek mazāk.
Diemžēl neesmu atradis jaunāku demogrāfisko egli oficiālajos avotos, bet aizņemties to no citiem autoriem netaisos. Tāpēc ievietoju citu statistiku, saistībā ar iedzīvotājiem, tabula par migrāciju.

Kaut arī nav precīzas informācijas par migrāciju, redzam, ka kopējā tendence pēdējos divos gados samazinās. Pie tam tendencei turpinoties, mēs tuvākajos gados varētu redzēt arī pozitīvu migrācijas saldo, kad iedzīvotāju skaits palielināsies nevis dēļ jaundzimušo skaita pieauguma, bet iebraukušo cilvēku skaita. Ja organizēt pārdomātu migrācijas politiku, nevis kāda tā ir tagad, tad varētu iegūt labi kvalificētus cilvēkus no Āzijas, Ukrainas un Moldāvas. Savukārt, ja turpināt baidīties un noliegt acīm redzamo, neizvirzot nekāda veida kritērijus, tad redzēsim ļoti daudz jaunas kebabnīcas Rīgas centrā, bet ne biznesu ar augstu pievienoto vērtību. Kopumā migrācijas saldo samazinājums šajā gadījumā liecina par ekonomisko stabilitāti, kas ir pozitīvi.

Ekonomika

Kopumā skatoties uz IKP, var pateikt tendenci, uz kurieni virzās Latvijas ekonomika. Lielāks IKP ir labi, mazāks IKP ir sliktāk. Bet tas viss priekš iesācējiem, patiesībā ir svarīga ekonomikas struktūra un līdzekļu sadalījums, jo arī Ziemēlkorejā ir 6% pieaugums, bet lielākā daļa iedzīvotāju dzīvo uz bada robežas. Tas ir līdzīgi, ja uz ļoti nabadzīgu valsti, kur cilvēki mirst no bada, pārceltos miljardieris. Protams, IKP uzlidotu gaisā, ja miljardiera ienākumi tiktu deklarēti tajā valstī, tikai bada problēma no tā atrisināta netiktu. Zemāk Latvijas IKP pieaugums reālos skaitļos.


Kā redzam, tad mūsu IKP tiešām aug un par to raksta presē un runā politiķi. Tikai dzimstība paliek tajā pašā līmenī kā iepriekš un cilvēki aiz lielās labklājibas neskrien taisīt bērnus, bet turpina mirt nedaudz lielākos apmēros.

(patēriņa cenas EUR)

Skatoties uz patēriņa cenām, tās turpina augt un attiecībā pret 2010. gadu, 2018. gadā tās pieauga par 13.7%, kas nozīmē, ka krāt naudu Latvijā nav izdevīgi, ja tā netiek ieguldīta ar ienesīgumu, vismaz 1.6% gadā. Ja paskatamies uz 2017. gadu un 2018. gadu, tad patēriņa cenas būtiski sāka kāpt uz augšu. Pie tam jāatzīmē, ka pārtikas cenas pieauga ļoti strauji, salīdzinājumā par nepārtikas precēm. Šeit ir gan nodokļi, gan tarifi uz gāzi un elektroenerģiju, kas būtiski ietekmē tieši pārtikas ražošanu, nevis nepārtikas preču importu.

Būtiski ir apskatīt ne tikai IKP pieaugumu, bet arī pirktspēju, jo to ietekmē patēriņa cenas un cilvēku ienākumi kopumā. Sākumā strādājošo pirktspēja. Šeit izmantošu aprēķinus, lai parādītu kopējo tendenci. (Informācija ņemta no tabulas PPG010, kas atrodama Centrālās statistikas pārvaldes mājas lapā).

Kā redzam, tad salīdzinājuma ar 2010. gadu un arī 2017. gadu (ja lasa manu iepriekšējo rakstu par šo tēmu), vidēja strādājošo pirktspēja ir būtiski palielinājusies un tagad vidējais strādājošais var atļauties nopirkt vairāk, nekā tas bija 2010. gadā. Līdz ar to kopumā mūsu labklājība aug. Lai būtu pavisam precīzi saistībā ar pirktspēju, jāapskata, kas notiek ar pensionāriem. Zemāk ir atainota tabula ar tādu pašu aprēķinu, tikai ņemot vērā datus par pensionāru pirktspēju (tabula PPG020, kas atrodama Centrālās statistikas pārvaldes mājas lapā).

Redzam, ka kopš 2010. gada pensionāru pirktspēja pieauga tikai par 4% un ja izņemt ārā cukuru, tad tā nepieauga vispār. Pie tam statistikā veikli tika izņemta ārā degviela, kas šo ainu padarītu tiešām dramatisku. Līdz ar to mēs esam atraduši vienu no iemesliem, kur slēpjās Latvijas nabadzība, jo arī absolūtos skaitļos 2018. gadā strājošais var atļauties 11 366 vienības, kamēr pensionārs tikai 4 274, kas ir gandrīz 3 reizes mazāk. Tas nozīmē, ka pensionāri ēd trīs reizes sliktāk un viņiem ir pieejami trīs reizes mazāk pakalpojumu. Ja jūs strādājat un pērkat kilogramu gaļas, tad pensionārs pirks tikai 330 gramus. Protams, politiski ir vieglāk runāt par izaugsmi, un nekad nepieminēt dramatisko situāciju ar pensionāriem. Savukārt pensionāri, regulāri balsojot par vieniem un tiem pašiem politiskajiem spēkiem, cer, ka kādu dienu politiķis, kurš desmit gadus neko nav darījis, piecelsies un teiks, ka šodien beidzot sāks ne no kā cīnīties par pensionāru tiesībām. Starp citu pensionāru zemā pirktspēja ir būtisks ekonomikas bremzējošs faktors, kur var iegūt izaugsmi pat pie krītošas pasaules ekonomikas.

Paskatāmies vēl vienu lielumu, kas ietekmē labklājību un nosaka, cik daudz atļauties varam tagad un varēsim nākotnē. Zemāk tabula ar aprēķinu par nodarbinātību, nevis kopumā, ar ko visi lepojās, bet pa vecuma grupām un tur ir redzama ļoti bīstama tendence un atbilde uz to, vai tuvākajā laikā tiks ievests darba spēks no ārzemēm (tabula NBG070, kas atrodama Centrālās statistikas pārvaldes mājas lapā).

Kā redzams, tad negatīvais faktors ir nodarbinātības samazināšanās jaunākajās vecuma grupās un pieaugums vecuma grupās no 55-64 un 65-74 gadiem. Tas nozīmē, ka pirmspensijas vecuma cilvēkiem ir jāstrādā vairāk un tie arī uztur ekonomiku, savukārt pieaugošais pensionāru nodarbinātības procents parāda to, ka pensionāru pirktspēja nepalielinās un, lai izdzīvotu, pensionāriem ir jāstrādā. Kopumā šī ir ļoti neveselīga ekonomikas struktūra, kas balstās uz veciem cilvēkiem, kamēr jaunie strādā aizvien mazāk, konsekventi zaudējot kvalifikāciju un spēju vēlāk iekārtoties amatā ar augstu pievienoto vērtību.

Nobeigums

Kopsavilkumā varu uzrakstīt, ka Latvijā ir būtiskas ekonomiskās problēmas, kas ir atrodamas pie rīta tējas pasēžot Centrālās statistikas pārvaldes mājas lapā. Viennozīmīgi, ka problēmu ir daudz vairāk un tikai apzinoties tās, mēs varam sākt kaut ko risināt un uzlabot. Medijos mums propogandas labad stāsta, cik viss ir labi un rožaini, IKP aug, bezdarbs samazinās un ar nevienlīdzību notiek intensīva cīņa. Diemžēl velns slēpjās niansēs un mēs joprojām dzīvojam dažādās Latvijās un pensionāri pavisam nekā no medijos stāstītā ne redz, ne jūt. Aicinu visus regulāri sekot statistikai, jo Latvija ir mūsu valsts un tieši statistika parāda to, cik politiskā vadība ir efektīva un laba un tikai zinot reālos skaitļus, ir iespējams piedalīties pašam un izdarīt izvēli.

Koloniālā pārvalde


Atradu ļoti labu grāmatu, kas vienkārši liek sevi lasīt un lasīt bez iespējas atrauties no tās. Protams, populārzinātniskā literatūra, kurai ir kaut cik neliela jēga, atšķirībā no neskaitāmiem romāniem un detektīviem, kurus rakstnieki štampā rūpnieciskos apmēros ar ļoti apšaubāmu kvalitāti. Tieši tāpēc šoreiz par koloniālo pārvaldes modeli īsumā. Starp citu, analizējot šo tēmu, ļoti daudz paralēles var atrast ar Latviju, bet par to citu reizi.

Kāda bija kolonistu stratēģija Dienvidamērikā 16. gs? Ļoti vienkārša, Spānijā savākt spēcīgus, labi bruņotus bandītus un doties pāri okeānam. Noenkurojoties krastā, sākumā tika nodibinātas tirdzniecības attiecības ar kādu vietējo cilti vai pat civilizāciju (piemēram, inki). Kolonisti veica detalizētu cilts vai valsts pārvaldes sistēmas izpēti, tāpat tie izpētīja viņu bruņojumu un potenciālo ieguvumu zeltā un sudrabā. Tad ērtā brīdī tika paņemts par ķīlnieku cilts vai valsts ķēniņš un viņa bērni. Pretīm tika prasīta izpirkuma maksa vai arī vienkārši piedraudot, tika prasīts ķēniņam parādīt, kur stāv bagātības. Ja tika apmierināta kolonistu prasības, pēc solījuma izpildes no ķēniņa puses, viņš tika nogalināts un kolonisti stājās viņa vietā, saglabājot iepriekšējo cilvēku darba organizācijas kārtību. Savukārt, ja ķēniņš atteicās, tad viņu un viņa bērnus spīdzināja līdz pozitīvam vai negatīvam rezultātam un galu galā notika tas pats. Kad no noteiktās cilts vai valsts dārgumi tika izvesti uz Spāniju, kolonisti sāka nežēlīgi eksplotēt vietējos iedzīvotājus, jo katrs iedzīvotājs nesa milzīgu peļņu, kā darba rokas uz lauka. Pie tam vietējiem iedzīvotājiem tika atstāts izdzīvošanai tik daudz, lai viņiem knapi pietiktu uz paēst, bet ne vairāk. Protams, visi vietējie iedzīvotāji piederēja noteiktiem kolonistiem, kuriem tika iedalīts noteikts zemes gabals kopā ar visiem iedzīvotājiem īpašumā. Vietējie iedzīvotāji nepretējos, jo iepriekš ķēniņš bija izveidojos stingri vertikālu pārvaldes formu, kur visa iniciatīva tika apspiesta, bet konkurenti, upurēti dieviem. Līdz ar to tika veikta ģenētiskā selekcija, atstājot vājākos un kūtrākos. Rezultātā veidojās ļoti maza spāņu elites grupa, kas pavērdzināja milzīgu cilvēku pūli. Šai grupai bija viss, bet vietējiem iedzīvotājiem nebija nekā.

Ja kāds ieraudzīja līdzību ar Latviju, tad, jā, tiešām, mēs bijām tādā pašā statusā 700 gadus un krustneši mūs vienkārši pataisīja par vergiem pēc tādas pašas sistēmas, starp citu, kas darbojās ar baznīcas svētību, dieva vārdā.

Darba produktivitātes mīts


Šodien nedaudz par mītiem un ekonomiku. Presē un televīzijā mēs varam dzirdēt frāzi, kas tiek popularizēta kā neapgāžama dzīves patiesībā. Frāze, ka Latvijā algas aug pārāk strauji, tās apsteidz darba produktivitātes pieaugumu, tāpēc ir jābremzē algas pieaugums. Ja klausās neiedziļinoties, liekas pat ļoti loģiski un rodas sajūta, ka ir labie darba devēji, kuri izmisīgi meklē darbiniekus un ir ļaunie darbinieki, kuri prasa aizvien lielāku un lielāku atalgojumu. Šīs propogandas mērķis ir viens, bremzēt algu pieaugumu. Tulīt visu detalizētāk.

Sākumā paskatamies, kuras valstis pasaulē ir ar lielāko produktivitāti, un mēs redzēsim, ka tā ir Luksemburga, Norvēģija un Austrālija. Tālāk seko Šveice un Nīderlande (avots: https://www.independent.co.uk/news/business/the-19-most-productive-countries-in-the-world-a7155311.html). Ja paskatās pilnu sarakstu, tad lielākā daļa no valstīm ar vislielāko produktivitāti ir tieši Eiropas valstis. Līdz ar to teikt, ka Latvija ir neveikmīgā ģeogrāfiskā vietā, mēs nevaram. Tieši otrādi, lielākā daļa eksporta tirgi, uz kurieni mēs eksportējam, ir ar lielāku darba produktivitāti un atrodas salīdzinoši netālu. Šeit rodas jautājums, ja mēs esam tik neproduktīvi, tad varbūt mūsu eksports balstās uz lētu produkciju, un tā lētā produkcija ir, tajā skaitā, uz darba spēka rēķina, jo elektrība, piemēram, mums ir dārgāka nekā daudzās Eiropas valstīs. Secinājums, ja mums būs dārgāks darba spēks, mēs vairs nevarēsim eksportēt, jo pie vienādām darba spēka izmaksām, mūsu produkcija ir zemākas kvalitātes. To nesaku es, bet gan darba devēji un eksperti, kas veic augstāk minēto propogandu.

Ejam tālāk. Darbinieks vienīgi pārdot savu darba laiku un prasmes darba devējam, savukārt darba devējs to visu pērk vietējā darba tirgū. Tas nozīmē, ka nevis darbinieks, bet darba devējs konstruē biznesa modeli, un tajā ieliek iekšā darbinieku, nosakot darbiniekam pienākumus un izpildes kontroli. Tādējādi darba devējs ir atbildīgs par to, cik efektīvs jeb produktīvs būs algotais darbinieks, jo tieši darba devējs apgādā darbinieku ar rīkiem un nosaka darba mērķus. Cik moderni un jauni ir rīki, cik prasmīgs ir darbinieks, no tā atkarīga darba produktivitāte. Līdz ar to esam noskaidrojuši, ka nevis darbinieks ir vainīgs, ka darba produktivitāte ir zema, bet gan darba devējs.

Paskatamies uz jautājumu vēl dziļāk. Mums visu laiku mēģina zombēt ar vienu, ne ar ko nepamatotu dogmu, ka darba algu var celties tikai pēc darba produktivitātes pieauguma. Šeit ir jautājums, ja cilvēkam ir pieejama laba maize par 1 euro veikalā, otrā ielas pusē, vai cilvēks ies 2 km pakaļ maizei par 2 euro, kas būs tāda pati. Atbilde viennozīmīgi nē. Tieši tas pats ir arī ar lēto darba spēku. Kamēr darba tirgū var nopirkt lētu darbinieku, priekš kam investēt tehnoloģijās un optimizēt procesus, lai tas pats darbinieks izdara divreiz vairāk darba, skaitot pēc pievienotās vērtības. Ja darba spēks ir lēts, vieglāk ir paņemt 2 darbiniekus, nekā nopirkt, piemēram, vienu ražošanas iekārtu, kas ļautu samazināt darbinieku skaitu. Darba devējs sāks investēt tehnoloģijā un mainīs biznesa procesu tikai tad, kad darba spēks kļūst dārgāks un darba devējs vairs nebūs spējīgs konkurēt uz lēta darba spēka rēķina. Līdz ar to varam secināt, ka pieaugot darba spēka izmaksām, tiek veidots stimuls darba devējiem padarīt darba spēka izmantošanu produktīvāku.

Šeit ir vietā ļoti nopietns iebildums, ka ir taču konkurence un tieši tam jābūt algas paaugstināšanas dzinējspēkam, jo darba devējs cīnās par kvalificētāku darbinieku, lai viņa produkts kļūtu konkurētspējīgāks. Diemžēl Latvijā ir viena liela problēma, par ko jūs maz dzidēsiet masu medijos. Tie ir lielie monopoli. Ja paskatamies, tad valsts labprāt tos veido un sargā. Pašvaldībās ir pilns ar publiskai varai piederošiem uzņēmumiem, kuri izspiež privātus uzņēmējus. Labs piemērs Rīgas Satiksme un ar to saistītie mikroautobusi. Pati valsts ilgi cīnijās par elektroenerģijas monopola saglabāšanu un arī ar gāzes demonopolizāciju gāja smagi. Mums ir ostas, dzelzcelš, lidosta, pasts un citi obejkti, kas veido valsts monopolus, kas nevēlas palielināt atalgojumu, jo labāk lieko naudu iztērēt publiskajos iepirkumos utt. Tāpat mums ir milzīgs publiskais sektors, kur mākslīgi tura zemas algas, jo pretējā gadījumā nāktos efektivizēt procesus. Papildus tam, mums ir augsti darba spēka nodokļi, kas pašus darba devējus spiež maksāt mazas algas, jo jebkuras algas palielinājums būtiski palielina reālās izmaksas par darbinieku.

Noslēdzot tēmu, var izdarīt secinājumu, ka darba devēji liekuļo un paši ir atbildīgi par to, ka viņu algotais darba spēks nav pietiekoši produktīvs. No otras puses ir valsts nodokļu sistēma, kas viennozīmīgi nestimulē algu pieaugumu. Savukārt vienīgais, kurš šajā stāstā nav vainīgs, ir darbinieks, jo ne viņš nosaka nodokļu politiku, ne darba uzdevumus, tāpēc aicinu neticēt presē sludinātajai propogandai, bet visu izvērtēt pašiem.

Valsts ekonomiskā situācija – bēdīga


Beidzot esmu labi atpūties un atradis laiku bloga rakstīšanai. Pārskatot pēdējos ierakstus, man radās iespaids, ka no tēmas “Par visu, kas interesē” esmu novirzījies uz tēmu “Attiecības”. Tā noteikti nav, jo attiecības starp vīrieti un sievieti ir elementāras, ja visu analizē no pašiem pamatiem un dabas likumiem. Savukārt ir daudz nopietnākas tēmas, kā, piemēram, ekonomika un nauda.

Agrāk mūsu televīzijā un citos masu informācijas kanālos varēja atrast ļoti kritisku un patiesu informāciju par ekonomisko stāvokli valstī. Diemžēl pēdējā laikā mūsu vide sāk atgādināt Krievijas valsts mēdijos uzbūvēto utopisko ainu. Pirmkārt, visi līksmo par mistisko IKP pieaugumu, kaut arī tas ne tuvu neraksturo valstī notiekošos procesus, otrkārt, visi kā viens saka, ka 2008. gada krīze vairs neatkārtosies, jo Latvijas ekonomika ir daudz stabilāka. Parasti tajos pašo rakstos ir neliela atsauce uz to, ka nākotnē varētu būt problēmas ar darba spēka trūkumu, bet to piezīmē pašās beigās, lai pēc gadiem, kādam pārlasot, nerastos sajūta, ka tiek baigi melots un netiek ņemts vērā acīm redzamais.

Pareizi tiek runāts, ka krīze būs citādāka un tai būs citi iemesli, bet diemžēl neviens negarantē, ka to pārvarēt būs vieglāk nekā tas notika 2008. gadā. Vasarā jau rakstīju par reālo situāciju valstī un šoreiz vēlos padalīties ar savām pārdomām.

Ņemot vērā, ka mūsu ekonomika lielā daļā balstās uz ekosportu, tad ārējā pasaulē pasliktinoties apstākļiem, grūtāk kļūs arī mums. Šādam scenarijam ir pamats, jo, piemēram, ASV pašlaik deva mājienus, ka nepaaugstinās centrālās bankas procentu likmi, kas ir signāls, ka ASV ekonomika sāk palēnināties, arī ekonomiskie rādītāji ir zemāki par gaidīto. Negatīvi ir tas, ka ASV ekonomika spēcīgi ietekmē visu pārējo pasauli. Eiropā savukārt ir Lielbritānijas izstāšanās jautājums un tuvojošā krīze ar Itāliju, kas varētu būt otra Grieķija. Šādā situācijā euro ir ilgstošā lejupslīdē pret dolaru, kas nozīmē, ka importēt izejvielas no valstīm, kas ir ārpus Eiropas Savienības kļūs dārgāk un tas palielināsies ražošanas izmaksas, kas negatīvi ietekmēs eksportu.

Iepriekš teicu, ka IKP ir kā butaforija un propogandas rīks. Mums visu pasniedz tā, it kā augot IKP, mēs varam pateikt paldies valdībai, jo tas notiek tieši dēļ tās, kā arī IKP pieaugums mums palielinās naudas daudzumu makā. Patiesībā ir pretēji. Diemžēl visa izaugsme notiek par spīti valsts centieniem ierobežot ekonomisko aktivitāti un arī reālie ienākumi var kristies, pat augot ekonomikai kopumā. Tūlīt pamatošu, kāpēc man ir tāds viedoklis.

Centrālās statistikas pārvalde pulicēja datus par reālo minimālo ienākumu līmeni valstī, protams, par pašu grozu varētu ilgi diskutēt, bet šeit var redzēt proporciju un tendenci. Pēdējos sešus gadus (jaunāku datu nav) dzīve kļūva dārgāka vidēji par 8% katru gadu (avots: http://data1.csb.gov.lv).

Pie tam jāpiebilst, ka atbilstoši Ministru Kabineta 18.12.2012. noteikumu Nr. 913 “Noteikumi par garantēto minimālo ienākumu līmeni” 2. punktā noteiktajam, Garantētais minimālais ienākumu līmenis personai ir 53 euro mēnesī. Tas nozīmē, ka valsts ekonomika ir spējīga nodrošināt mazāk par trešdaļu no valstī nepieciešamā minimālā ienākuma, lai vispār būtu iespējams izdzīvot. Šis apstākļis noteikti neliecina par to, ka valsts ekonomika aug strauji un valstī viss ir kārtībā.

Kļūstot dzīvei dārgākai, strauji samazinājās un joprojām samazinās iedzīvotāju līmenis, kas skaidrojams ar lielāku mirstību un mazāku dzimstību, kā arī izbraukušo skaitu, kas neparādās statistikā, jo iekļaujot to, bilde būtu ļoti bēdīga. Tabulas avots: http://data1.csb.gov.lv.

Sanāk, tā dzīve kļūst dārgāka un iedzīvotāju skaits samazinās, kā arī valsts nenodrošina iedzīvotājiem minimālo ienākumu līmeni. Jautājums, vai valsts kļūst nabadzīgāka un tāpēc nevar to nodrošināt? Atbilde, protams, ka nē, jo nodokļu ieņēmumi visu laiku pieaug. Tas ir negatīvi, ņemot vērā, ka nodokļu maksātāju skaits sarūk. Tabulas avots: http://data1.csb.gov.lv.

Lūk arī atbilde, kāpēc dzīve kļūst dārgāka, jo palielinās nodokļu slogs un valsts ievāc lielāku nodokļu apjomu no viena iedzīvotāja nekā agrāk un ne jau tāpēc, lai palielinātu, piemēram, minimālo ienākumu līmeni Ministru Kabineta noteikumos vai pensijas, tādējādi reāli cīnoties ar nabadzību.

Kur paliek nauda? Atbilde uz šo jautājumu ir ļoti vienkārša, tiek izlietota valsts pārvaldē esošo ierēdņu atalgojuma celšanai un nozagta. Zemāk tabula ar informāciju par vidējiem ienākumiem privātajā un publiskajā (sabiedriskajā) sektorā. Tabulā parādītas neto izmaksas. Tabulas avots: http://data1.csb.gov.lv.

Un, protams, pamatojums par manu apgalvojumu saistībā ar korupciju ir atrodams Transparancy international mājas lapā, no kuras ir zemāk norādītas tabulas gabals, bet ar pilnu sarakstu iespējams iepazīties viņu mājas lapā. Avots: https://www.transparency.org/news/feature/corruption_perceptions_index_2017.

Zemāk esošā tabula rāda, ka no vairāk kā 200 valstīm pasaule, esam 40. vietā, kas nozīmē, ka korupcijas līmenis pie mums ir ļoti augsts, kas savukārt nozīmē, ka valsts pārvalde mums izmaksā dārgāk, nekā, piemēram, Dānijā, kas ir pirmajās vietās, jo tur tiek nozagts mazāk no valsts budžeta un vairāk paliek sabiedrības vajadzību apmierināšanai (izglītība, medicīna utt.)

Ar šo ierakstu vēlējos sniegt ieskatu realitātē, jo mēdiji rada ilūziju mums neeksistējošu pasauli, kur viss tiek pasniegts daudz labāk, nekā patiesībā ir un, tikai ieraugot realitāti, ir iespējams pieņemt ar faktiem pamatotu lēmumu dzīvē, lai turpinātu savu attīstību un izaugsmi. Par šo tēmu turpmāk arī rakstīšu un publicēšu informāciju.

Naudas vērtība – 100 EUR


Pēdējā laikā ir iedvesma un beidzot arī laiks rakstīt, tāpēc tuvākajā laikā varēšu izpausties pēc pilnas labpatikas. Šodien vēlos uzrakstīt par naudu. Ļoti interesanti ir tas, ka patiesībā nauda neeksistē, tā ir tikai un vienīgi kolektīva fantāzija un pieņēmums, bet tieši dēļ šī fantāzijas notiek kari un visas pasaules bēdas. Tāpēc arī raksts par to kā nav, bet tomēr ir.

Ja paskatās uz mūsu dzīvi kopumā no sākuma līdz beigām, tad naudu mēs sākam pelnīt iestājoties pilngadībai un beidzam iestājoties pensijas vecumam. Tas ir pieņēmums, lai varētu tālāk attīstīt domu. Pilngadība iestājās 18 gadu vecumā un no 2025. gada pensionēšanās vecums būs 65 gadi. Sanāk, ka darba dzīves ilgums, kad mēs pelnām naudu ir 47 gadi. Pieņemsim, ka mēs pelnām 1000 EUR mēnesī, jo vidējā alga pagājušajā gadā bija ap 700 EUR un līdz pensijas vecumam tā noteikti pārsniegs 1000 EUR, līdz ar to paņemam kaut kādu ticamu skaitli. Rezultātā iegūstam dzīves laikā nopelnīto naudas daudzumu, kas ir 1000x12x47= 564 000 EUR.

Iepriekšējais aprēķins bija nepieciešams, lai atklātu šajā rakstā ietverto pamatdomu. Mums ir 100 EUR, kuriem, neņemot vērā inflāciju, vērtība paliek nemainīga, gan 18 gadu vecumā, gan 65 gadu vecumā. Ja mums kabatā ir tikai 100 EUR, tad tā priekš mums būs ļoti liela nauda, bet ja kabatā ir 10 000 EUR, tad 100 EUR priekš mums ir salīdzinoši niecīga summa, kaut arī attiecībā pret mūžā nopelnīto naudas daudzumu 100 EUR vērtība nemainās. Ja mēs aizejam uz veikalu ar lielu naudas daudzumu, mēs 100 EUR iztērējam nemanot, īsti neiedziļinoties, vai cena par preci ir visizdevīgākā tirgū un otrādi, ja mēs aizejam tikai ar 100 EUR uz veikalu, mēs ļoti rūpīgi izvērtēsim katru pirktās lietas detaļu un tās nepieciešamību.

Šādu joku ar mums izstrādā mūsu prāts, kas ir pilnībā neracionāls un liek mums dzīvot, savu uzvedību pakārtojot emocijām. Tieši emocijas un izjūtas, ka man ir daudz naudas attiecībā pret 100 EUR, liek mums rīkoties mazāk rūpīgi, nekā emocijas un izjūtas, kas rodas, kad tie ir vienīgie 100 EUR un citu nav. Varam pavērot paši sevi, ejot uz pārtikas veikalu, visdrīzāk neveiksim sieriņu vai maizes analīzi, skatoties uz preces cenu, jo cena būs samērā maza, zem 2 EUR un starpība starp vienu vai otru produktu būs mazāka par 1 EUR. Līdz ar to šeit visdrīzāk ieslēgsies atmiņa par to, kas tika pirkts iepriekš vai arī emocijas, kas garšoja vai negaršoja iepriekš. Summējot visus izdarītos pirkumus, mēs varam secināt, ka lielākā daļa naudas tiek tērēta, pamatojoties uz emocijām, nevis racionālo izvērtējumu. Tādā veidā prāts mūs apmāna, lai taupītu enerģiju un nepiepulētos ar lieku domāšanas procesu. Jāatceras, ka attiecībā pret visā dzīvē nopelnīto naudas summu, 100 EUR vērtība paliek tāda pati gan laikā, kad mums ir daudz naudas, gan tad, kad tās nav un jātrenējas pieņemt lēmumus, pamatojoties uz analīzi un izvērtējumu, nevis emocijām, jo emocijas maksā dārgāk.

Rēalā situācija valstī (demogrāfija, ekonomika)


Sākās vēlēšanu periods, kur katra partija centīsies spēlēties ar vēlētāju emocijām un jūtām. Valdošās partijas teiks, ka ekonimika aug un dzīve uzlabojās, bet pārējās partijas teiks, ka viss ir slikti, tāpēc balstojies par mums, jo mēs zinām, kas jādara. Šeit uzrakstīšu īsu Latvijas demogrāfiskās un ekonomiskās sitācijas aprakstu, lai būtu atskaites punkts, kā vērtēt vienu vai otru priekšvēlēšanu kampaņu un kādu es vēlētos redzēt priekšvēlēšanu kampaņu, un kāda tā diemžēl nebūs. Ideāli, ja pastāvētu kopēja tabula ar būtiskākajām problēmām valstī un pretīm ir katras partijas piedāvājums, kā noteikto problēmu atrisināt un provizoriski skaidrojumi, kā piedāvātais lēmums ietekmēs problēmjautājuma risināšanu. Vai tā ir utopija, nē, papētiet vēlēšanas Lielbritānijā, vairāk pievēršot uzmanību Anglijai, tur tā arī notiek.

Demogrāfija

Es paņēmu datus, kas pieejami Centrālās statistikas pārvaldes mājas lapā, kur ir pieejami daudz dati situācijas analīzei. Neiedziļinoties detaļās, skatamies, 1989. gadā bija 2.66 miljoni iedzīvotāju, 2011. gadā 2.07 miljoni iedzīvotāju un 2018. gadā ir 1.93 miljoni iedzīvotāju. Lai nevienam nebūtu iluziju par iedzīvotāju skaita samazināšano, tad lūk tabula.

Avots: http://www.csb.gov.lv/statistikas-temas/iedzivotaji-galvenie-raditaji-30260.html un
http://www.csb.gov.lv/sites/default/files/nr_12_latvijas_2011.gada_tautas_skaitisanas_rezultati_results_of_the_2011_population_and_housing_census_in_latvia_15_00_lv_en.pdf

Tad redzam, ka visa valsts poltika noved mūs pie iedzīvotāju skaita samazināšanās. No vienas puses ir ļoti zema dzimstība, no otras puses ir milzīgs emigrējošo skaits no Latvijas. Pie tam palikušie iedzivotāji strauji noveco, ko var redzēt no tā paša informācijas apkopojuma par tautas skaitīšanu.

Augstāk norādītā “egle” demonstrē, ka bērnu paliek aizvien mazāk attiecībā pret pieaugušo skaitu. Kaut arī šie dati ir par 2011. gadu, tomēr informācija par jaundzimuši skaitu 2017. gadā un 2018. gadā attiecībā pret mirušo skaitu, neliecina, ka situācija ir mainījusies. Informācija ir norādīta tūkstošos cilvēku pa horizontālo līniju un vecums pa vertikālo.

Ekonomika

Pirmais, uz ko skatās, analizējot valsti, ir iekšzemes kopprodukts (IKP). To var uzzināt tajā pašā Centrālās statistikas pārvaldes mājas lapā.

Avots: http://data.csb.gov.lv

Redzam, ka absolūtos skaitļots IKP kopš 2010. gada ir pieaudzis par 8.9 miljardiem EUR. Līdz ar to, ja skatās tikai IKP, ko mūsu politiķi ļoti mīl pieminēt, tad varam secināt, ka pēdējo 7 gadu laikā esam visi kļuvuši par 8.9 miljardiem EUR bagātāki. Tas nozīmē, ka attiecībā pret 2010. gadu esam visi kļuvuši par 50% turīgāki kā valsts. Atliek tikai uzdot jautājumu, kāpēc iedzīvotāju skaits visu to laiku strauji turpināja samazināties. Šeit ir vieta retoriskam jautājuma, vai turīgums starp cilvēkiem tiek sadalīts līdzīgi, vai arī tie, kam naudas ir daudz, kļūst vēl bagātāki, bet pārējie pa liek tādā pašā līmenī, bet par to kaut kad vēlāk apskatot GINI indeksu. Starp citu Latvijā GINI 2015. gadā bija 34, savukārt Dānijā 28, jo lielāks skaitlis, jo lielāka sociālā nevienlīdzība. 34 nav slikti, bet ir kur tiekties.

Piemēram, apskatot inflācijas rādītājus, redzams, ka tā pieauga par 10.9% 2017. gadā attiecībā pret 2010. gadu, kas nozīmē, ka par tām pašām precēm un pakālpojumiem mēs maksājam vairāk. Līdz ar to maksājot vairāk par tām pašām precēm un pakalpojumiem, mēs faktiksi palielinām IKP, bet šeit svarīga ir proporcija. Ja naudas daudzums pieaug straujāk, nekā inflācija, tad mēs kļūstam turīgāki, bet, ja naudas apjoms mainās kopā ar izdevumu pieaugumu, tad turīgāki mēs nekļūstam, bet vienkārši apgrozām lielāku naudas daudzumu. Līdz ar to turīgāki par 50% noteikti neesam kļuvuši, bet tomēr vēl paliek 39%. Jautājums, kur tie paliek?

Avots: http://data.csb.gov.lv

Ja apskatās iedzīvotāju pirmās nepieciešamības preču pirktspēju attiecībā pret 2010. gadu, tad 2017. gadā tā vidēji pieauga par 29%, kas ir vērtējams, ka ļoti labi. Tomēr tie nav arī 39% un ne 50%, ja salīdzina ar IKP pieaugumu absolūtos skaitļos. Zemāk ievietoju savu iedzīvotāju pirktspējas aprēķinu, kas tika veikts, ņemot datus no Centrālās statistikas pārvaldes. Statistikas dati ir – preces, kuras vidēji katrs strādājošais varētu nopirkt, ja mēneša neto darba samaksu izlietotu kādas vienas preces iegādei; kilogramos. Pozitīvais ir tas, ka no bada Latvijā nevienam mirt nevajadzētu, jo pabarot sevi spējam. Bet Eiropā, atšķirībā no Āfrikas noteikti bada neesamība nav labklājības kritērijs.

Avots: http://data.csb.gov.lv (IIG12. Strādājošo pirktspēja)

Ļoti interesanta informācija ir saistībā ar vidējiem iedzīvotāju neto ienākumiem. Dati tika ņemti no Centrālās statistikas pārvaldes mājas lapas un papildus tika veikti aprēķini saistībā ar izmaiņām 2017. gadā attiecībā pret 2010. gadu.

Avots: http://data.csb.gov.lv (IIG01. Iedzīvotāju naudas ieņēmumi (vidēji mēnesī, euro))

Interesanti ir tas, ka pensionāru ienākumi pieauga tikai par 15.6% salīdzinājumā ar strādājošo ienākumiem 50.2%. Bet šeit ir redzams, ka pieaugot faktiskajiem ienākumiem par 50.2%, reālā pirktspēja pieauga tikai par 29.9%, ņemot vērā tikai pirmās nepieciešamības preces. Faktiksi pensionāri nekādā mērā neizjūt IKP pieaugumu valstī un katru gadu kļūst aizvien nabadzīgāki, ņemot vērā inflācijas pieaugumu 10.9% apmērā attiecībā pret 2010. gadu un attiecību ar strādājošo ienākumu apmēra pieaugumu.

Turpinot skatīties ekonomiskos rādītājus, svarīgi ir redzēt importa un eksporta attiecību, lai saprastu, vai mēs patērētājam vairāk nekā saražojam, vai otrādi. Neejot detaļās, redzam, ka eksports ir mazākā apmērā, nekā imports. Zemāk ir manis izveidotā tabula, datus ņemot no Centrālās statistikas pārvaldes mājas lapas.

Avots: http://www.csb.gov.lv/statistikas-temas/areja-tirdznieciba-galvenie-raditaji-30323.html

Līdz ar to mēs patērējam vairāk nekā nopēlnām un naudas plūsma no šāda skatu punkta mums ir negatīva. Eksportā ietilpst gan preces, gan pakalpojumi un normāli būtu, ja mēs eksportētu vairāk nekā importētu, tādējādi kļūstot turīgāki. Kur mēs ņemam naudu tēriņiem? Liela daļa ir Eiropas Savienības fondi, kas nozīmē, ka pēc būtības mēs dzīvojam labāk nekā varētu dzīvot bez iepriekšminētajiem fondiem nevis pateicoties efektīvai valsts pārvaldei, bet naudas iepludināšanai no ārpuses. Tieši tas izskaidro, kāpēc pie negatīvas tirdzniecības bilanses mūsu IKP un pirktspēja pieaug.

Šajā rakstā es centos parādīt, pēc kāda principa ir jāvērtē valsts pārvaldi un politiku. Mums ir pieejams milzīgs datu apjoms un sēžot mājās, brīvā brīdī mums ir iespējams pašiem veikt situācijas analīzi. Es noteikti turpināšanu šāda veida datu analīzi un apkopošanu, jo man tas ir interesanti. Šis bija tikai maz ieskats lielajā skaitļu pasaulē. Aicinu visus to darīt.