Rēalā situācija valstī (demogrāfija, ekonomika)


Sākās vēlēšanu periods, kur katra partija centīsies spēlēties ar vēlētāju emocijām un jūtām. Valdošās partijas teiks, ka ekonimika aug un dzīve uzlabojās, bet pārējās partijas teiks, ka viss ir slikti, tāpēc balstojies par mums, jo mēs zinām, kas jādara. Šeit uzrakstīšu īsu Latvijas demogrāfiskās un ekonomiskās sitācijas aprakstu, lai būtu atskaites punkts, kā vērtēt vienu vai otru priekšvēlēšanu kampaņu un kādu es vēlētos redzēt priekšvēlēšanu kampaņu, un kāda tā diemžēl nebūs. Ideāli, ja pastāvētu kopēja tabula ar būtiskākajām problēmām valstī un pretīm ir katras partijas piedāvājums, kā noteikto problēmu atrisināt un provizoriski skaidrojumi, kā piedāvātais lēmums ietekmēs problēmjautājuma risināšanu. Vai tā ir utopija, nē, papētiet vēlēšanas Lielbritānijā, vairāk pievēršot uzmanību Anglijai, tur tā arī notiek.

Demogrāfija

Es paņēmu datus, kas pieejami Centrālās statistikas pārvaldes mājas lapā, kur ir pieejami daudz dati situācijas analīzei. Neiedziļinoties detaļās, skatamies, 1989. gadā bija 2.66 miljoni iedzīvotāju, 2011. gadā 2.07 miljoni iedzīvotāju un 2018. gadā ir 1.93 miljoni iedzīvotāju. Lai nevienam nebūtu iluziju par iedzīvotāju skaita samazināšano, tad lūk tabula.

Avots: http://www.csb.gov.lv/statistikas-temas/iedzivotaji-galvenie-raditaji-30260.html un
http://www.csb.gov.lv/sites/default/files/nr_12_latvijas_2011.gada_tautas_skaitisanas_rezultati_results_of_the_2011_population_and_housing_census_in_latvia_15_00_lv_en.pdf

Tad redzam, ka visa valsts poltika noved mūs pie iedzīvotāju skaita samazināšanās. No vienas puses ir ļoti zema dzimstība, no otras puses ir milzīgs emigrējošo skaits no Latvijas. Pie tam palikušie iedzivotāji strauji noveco, ko var redzēt no tā paša informācijas apkopojuma par tautas skaitīšanu.

Augstāk norādītā “egle” demonstrē, ka bērnu paliek aizvien mazāk attiecībā pret pieaugušo skaitu. Kaut arī šie dati ir par 2011. gadu, tomēr informācija par jaundzimuši skaitu 2017. gadā un 2018. gadā attiecībā pret mirušo skaitu, neliecina, ka situācija ir mainījusies. Informācija ir norādīta tūkstošos cilvēku pa horizontālo līniju un vecums pa vertikālo.

Ekonomika

Pirmais, uz ko skatās, analizējot valsti, ir iekšzemes kopprodukts (IKP). To var uzzināt tajā pašā Centrālās statistikas pārvaldes mājas lapā.

Avots: http://data.csb.gov.lv

Redzam, ka absolūtos skaitļots IKP kopš 2010. gada ir pieaudzis par 8.9 miljardiem EUR. Līdz ar to, ja skatās tikai IKP, ko mūsu politiķi ļoti mīl pieminēt, tad varam secināt, ka pēdējo 7 gadu laikā esam visi kļuvuši par 8.9 miljardiem EUR bagātāki. Tas nozīmē, ka attiecībā pret 2010. gadu esam visi kļuvuši par 50% turīgāki kā valsts. Atliek tikai uzdot jautājumu, kāpēc iedzīvotāju skaits visu to laiku strauji turpināja samazināties. Šeit ir vieta retoriskam jautājuma, vai turīgums starp cilvēkiem tiek sadalīts līdzīgi, vai arī tie, kam naudas ir daudz, kļūst vēl bagātāki, bet pārējie pa liek tādā pašā līmenī, bet par to kaut kad vēlāk apskatot GINI indeksu. Starp citu Latvijā GINI 2015. gadā bija 34, savukārt Dānijā 28, jo lielāks skaitlis, jo lielāka sociālā nevienlīdzība. 34 nav slikti, bet ir kur tiekties.

Piemēram, apskatot inflācijas rādītājus, redzams, ka tā pieauga par 10.9% 2017. gadā attiecībā pret 2010. gadu, kas nozīmē, ka par tām pašām precēm un pakālpojumiem mēs maksājam vairāk. Līdz ar to maksājot vairāk par tām pašām precēm un pakalpojumiem, mēs faktiksi palielinām IKP, bet šeit svarīga ir proporcija. Ja naudas daudzums pieaug straujāk, nekā inflācija, tad mēs kļūstam turīgāki, bet, ja naudas apjoms mainās kopā ar izdevumu pieaugumu, tad turīgāki mēs nekļūstam, bet vienkārši apgrozām lielāku naudas daudzumu. Līdz ar to turīgāki par 50% noteikti neesam kļuvuši, bet tomēr vēl paliek 39%. Jautājums, kur tie paliek?

Avots: http://data.csb.gov.lv

Ja apskatās iedzīvotāju pirmās nepieciešamības preču pirktspēju attiecībā pret 2010. gadu, tad 2017. gadā tā vidēji pieauga par 29%, kas ir vērtējams, ka ļoti labi. Tomēr tie nav arī 39% un ne 50%, ja salīdzina ar IKP pieaugumu absolūtos skaitļos. Zemāk ievietoju savu iedzīvotāju pirktspējas aprēķinu, kas tika veikts, ņemot datus no Centrālās statistikas pārvaldes. Statistikas dati ir – preces, kuras vidēji katrs strādājošais varētu nopirkt, ja mēneša neto darba samaksu izlietotu kādas vienas preces iegādei; kilogramos. Pozitīvais ir tas, ka no bada Latvijā nevienam mirt nevajadzētu, jo pabarot sevi spējam. Bet Eiropā, atšķirībā no Āfrikas noteikti bada neesamība nav labklājības kritērijs.

Avots: http://data.csb.gov.lv (IIG12. Strādājošo pirktspēja)

Ļoti interesanta informācija ir saistībā ar vidējiem iedzīvotāju neto ienākumiem. Dati tika ņemti no Centrālās statistikas pārvaldes mājas lapas un papildus tika veikti aprēķini saistībā ar izmaiņām 2017. gadā attiecībā pret 2010. gadu.

Avots: http://data.csb.gov.lv (IIG01. Iedzīvotāju naudas ieņēmumi (vidēji mēnesī, euro))

Interesanti ir tas, ka pensionāru ienākumi pieauga tikai par 15.6% salīdzinājumā ar strādājošo ienākumiem 50.2%. Bet šeit ir redzams, ka pieaugot faktiskajiem ienākumiem par 50.2%, reālā pirktspēja pieauga tikai par 29.9%, ņemot vērā tikai pirmās nepieciešamības preces. Faktiksi pensionāri nekādā mērā neizjūt IKP pieaugumu valstī un katru gadu kļūst aizvien nabadzīgāki, ņemot vērā inflācijas pieaugumu 10.9% apmērā attiecībā pret 2010. gadu un attiecību ar strādājošo ienākumu apmēra pieaugumu.

Turpinot skatīties ekonomiskos rādītājus, svarīgi ir redzēt importa un eksporta attiecību, lai saprastu, vai mēs patērētājam vairāk nekā saražojam, vai otrādi. Neejot detaļās, redzam, ka eksports ir mazākā apmērā, nekā imports. Zemāk ir manis izveidotā tabula, datus ņemot no Centrālās statistikas pārvaldes mājas lapas.

Avots: http://www.csb.gov.lv/statistikas-temas/areja-tirdznieciba-galvenie-raditaji-30323.html

Līdz ar to mēs patērējam vairāk nekā nopēlnām un naudas plūsma no šāda skatu punkta mums ir negatīva. Eksportā ietilpst gan preces, gan pakalpojumi un normāli būtu, ja mēs eksportētu vairāk nekā importētu, tādējādi kļūstot turīgāki. Kur mēs ņemam naudu tēriņiem? Liela daļa ir Eiropas Savienības fondi, kas nozīmē, ka pēc būtības mēs dzīvojam labāk nekā varētu dzīvot bez iepriekšminētajiem fondiem nevis pateicoties efektīvai valsts pārvaldei, bet naudas iepludināšanai no ārpuses. Tieši tas izskaidro, kāpēc pie negatīvas tirdzniecības bilanses mūsu IKP un pirktspēja pieaug.

Šajā rakstā es centos parādīt, pēc kāda principa ir jāvērtē valsts pārvaldi un politiku. Mums ir pieejams milzīgs datu apjoms un sēžot mājās, brīvā brīdī mums ir iespējams pašiem veikt situācijas analīzi. Es noteikti turpināšanu šāda veida datu analīzi un apkopošanu, jo man tas ir interesanti. Šis bija tikai maz ieskats lielajā skaitļu pasaulē. Aicinu visus to darīt.

Advertisements

Vai kāzu izdevumi ietekmē laulības noturīgumu?


Kādu laiku nekas netika šeit rakstīts un, lūk, izdomāju ielausties publiskajā telpā ar man neraksturīgu tēmu. Uz jautājumu, kas ir notici, atbilde ļoti vienkārša, esmu daudzpusīgs cilvēks un varu diskutēt par jebko, kas mani interesē.

Starp maniem draugiem ir tādi, kas uz savām kāzāk iztērēja lērums naudas, ir arī tādi, kas nosvinēja šos svētkus daudz peiticīgāk. Pašlaik neviens no tiem izšķīries nav, līdz ar to no sava personīgā novērojuma skatu punkta varu pateikt, kāzu izmaksas neietekmē kāzu ilgumu. Bet tas nebūtu patiesi kvalitatīvs raksts, ja netiktu ievietotas atsauces uz kādu nedaudz saturīgāku un bagātāku informācijas avotu. Re, te arī būs – pētījums: Vai ir sakarība starp kāzu izmaksām un laulības ilgumu (avots: https://papers.ssrn.com/sol3/papers.cfm?abstract_id=2782955).

Pētījumā tika aptaujāti nedaudz vairāk par 3000 ASV iesdzīvotāju, kuri ir vai bija laulībā. Iesaku izlasīt par metodaloģiju un informācijas apstrādi pašiem, jo tur tiešām ir daudz noderīgu datu ne tikai par pētījuma tēmu.

Atziņa pēc veiktajām aptaujām bija viennozīmīga – ietekmes nav. Līdz ar to var secināt, ka nav svarīgi, cik naudas pāris iztērē kāzām, jo tas nekādā gadījumā neietekmēs pāra kopdzīves ilgumu. Tāpēc nav pamata tērēt lielākus līdzekļus, nekā faktiski var atļauties un labāk fokusēties uz pasākuma kvalitāti nevis pompozu dārdzību.

Bitcoin nenovērtēta iespēja vai burbulis


Ārzemju finanšu ziņās un reizēm arī vietējā presē varam lasīt par interesantu interneta parādību – Bitcoin. Iepriekšminētā valūta radās pēc Blockchain tehnoloģijas izstrādes. Pēc būtības tas ir koda gabals, kuru var iegādāties par reālo naudu un apmainīt apakaļ uz reālo naudu. Pēdējā laikā mēs piedzīvojam ļoti strauju Bitcoin vērtības kāpumu, kas daudziem norauj jumtu dēļ iespējas ātri un viegli nopelnīt, vai iespēju vismaz vērot, kā naudu nopelna citi. Rodas jautājums, kas ir Bitcoin un vai tā vērtība augs bezgalīgi. Vai tā ir nākotne, vai kārtējais finanšu burbulis, kas drīzumā plīsīs?

Sākumā nepieciešams atbildēt uz jautājumu, kas ir nauda. Pašu jēdzienu var apskatīt dažādās plaknēs, bet sākotnējā naudas būtība ir ticība. Nauda ir nemateriāla, to nevar pataustīt, nauda ir tikai un vienīgi pieņēmums, ka iedodot kādu preci vienam cilvēkam, es varēšu no cita cilvēka dabūt citu preci tādā pašā vērtībā. Pieņēmums tiek izteikts skaitļos, lai katras preces vērtību būtu vieglāk nomērīt, bet teorētiski tas nav obligāti. Filosofiski skatoties uz naudu, tās vērtība ir ticības spēks. Par kuru valūtu cilvēkiem ir lielāka ticība, tā valūta ir dārgāka, savukārt, ja valūtai neviens netic, tad tā kļūst bezvērtīga, kā Zimbabves dolārs. Līdz ar to Bitcoin vērtība ir cilvēku ticība, ka par noteiktu Bitcoin daudzumu varēs saņemt noteiktu daudzmu preču, savukārt, ja ticība zudīs, tad arī zudīs Bitcoin vērtība.

Ar cilvēku ticību ir tā, šodien tā ir, bet rīt tās vairs nav. Ticību var ietekmēt jebkas. Svarīgākais aspekts saistībā ar ticību ir tas, ka ticība pēc savas būtības ir irracionāla. Tā rodas un pazūd, balstoties uz cilvēku emocijām, kas pārņem lielu cilvēku masu. Nav noslēpums, ka saistībā ar finanšu ziņām, es dodu priekšroku Bloomberg, jo pēc maniem ieskatiem, tieši Bloomberg sniedz specifisku informāciju, apskatot to no dažādiem skatu punktiem, bet tas ir mans subjektīvais viedoklis.

Apskatot pēdējās ziņas saistībā ar Bitcoin, redzām, piemēram, interviju “Why Tim Draper Is So Excited About Bitcoin” (09.12.2017. intervija https://www.bloomberg.com/news/videos/2017-12-08/why-tim-draper-is-so-excited-about-bitcoin-video). Šajā intervijā uz žurnalistes iebildumiem Bitcoin tiek aizstāvēts, kā valūta, kas stāv virs valsts politikas un ekonomiskajiem procesiem. Tiek pausts uzskats, ka Bitcoin turpinās augt un sasniegs jaunas virsotnes. Vēl vienā intervijā “Swiss Banks Bitcoin`s Best Days Are Still Ahead” (08.12.2017. intervija https://www.bloomberg.com/news/articles/2017-12-08/swiss-banks-see-bitcoin-futures-opening-up-cryptocurrency-market) tiek minēta Bitcoin priekšrocība, ka Bitcoin nav pakļauts valsts kontrolei un tā vērtību nosaka brīvais tirgus. Var redzēt abu ekspertu sajūsmu un ticību Bitcoin. Protams, nebūtu pareizi pakļauties kopējai ažiotāžai un ticēt visam, ko saka citi, bez kritiskas situācijas analīzes. Labs piemērs ir septembra notikums, kad tikai ziņas par to, ka Ķīnas Tautas Republika aizliegs Bitcoin savā teritorijā, radīja milzīgu valūtas svārstību, var palasīt “China Is Said to Ban Bitcoin Echanges While Allowing OTC” (11.09.2017. reportāža https://www.bloomberg.com/news/articles/2017-09-11/china-is-said-to-ban-bitcoin-exchanges-while-allowing-otc-trades-j7fofh20). Iepriekšminētais tikai parāda to, ka neskatoties uz ekspertu pacilātu garstāvokli un emocijām, jebkurš ASV vai Ķīnas lēmums attiecībā uz Bitcoin, vienā mirklī to var apglabāt, piemēram, pieņemot likumu, ka par Bitcoin lietošanu iestājas kriminālatbildība. Vai tas ir iespējams? Protams, jo atceramies, kurā industrijā visaktīvāk izmanto kriptovalūtas – interneta narkotiku biznesā un nav izslēgts, ka aizildinoties ar cīņu pret noziedzību, valstis pieņems  lēmumu aizliegt transakcijas ar Bitcoin. Papildus tam jāpiemin, ka mūsdienu politiskajām elitēm nav vajadzīga valūta, kuru nav iespējams kontrolēt un agri vai vēlu to aizliegs vai būtiski ierobežos. Nauda tā ir ticība, savukārt ticība tā ir kontrole. Jebkura vara cīnās par kontroli pār cilvēku prātiem un nav pamata uzskatīt, ka šis būs izņēmums.

Pēc pēdējām ziņām, ASV biržā tiks laists pārdošanā tāds finanšu instruments kā fjūčers par Bitcoin iegādi, kas pēc būtības ir līguma par pienākumu kaut kad nākotnē iegādāties noteiktu preci par noteiktu cenu. Piemēram, kāds apņemas pēc gada nopirkt noteiktu daudzumu kafijas par cenu, kas būs pēc gada vai, kas bija gadu atpakaļ. Fjūčera pamatā būs nevis noteikta prece vai aktīvs, bet tikai un vienīgi ticība jeb gaiss. Šāds finanšu instruments sākuma posmā cels Bitcoin cenu, palielinot gan ticamību, gan Bitcoin vērtību, tādējādi audzējot burbuli. Kāpēc burbuli, jo tāpat kā burbulī, iekšā ir tukšums un starpība starp lielu burbuli un mazu burbuli nav, jo abiem plīstot paliek nekas. Fjūčera laišana apgrozībā ir centieni ielekt pēdējā vilcienā pirms tas mērķtiecīgi ielidos aizā. Fjūčers ir centieni pārdod gaisu divreiz. Ja paskatās uz vēsturi, tad tāds pats burbulis bija ar ASV un arī Latvijas nekustamā īpašuma tirgu. Visi ticēja, visi ar to nodarbojās un visi sapņoja par lielu peļņu. Sapnis pazuda ātri un nemanot 2008. gadā pēc lielās finanšu krīzes. Ņemot vērā, ka ar Bitcoin šodien nodarbojās daudzi ar samērā zemu izglītības līmeni un tur tiek ieguldīta milzīga reālās naudas masa, kas arī ir tikai ticība, tad atliek tikai gaidīt, kad viss aizies pa pieskari. Tas notiks uzreiz un vienā dienā, tas būs šoks un traģēdija daudziem. Vai to nesaprot finanšu tirgus eksperti, protams, ka saprot, bet kurš teica, ka viņi saka patiesību, kurš teica, ka viņi paši nevēlas paņemt nelielu pīrāga gabalu, kurš teica, ka viņi nav ieinteresēti burbuļa augšanā un ir neitrāli?

Es noteikti nevienam neiesaku spekulēt ar Bitcoin, ja nav pieredzes darbā ar augsta riska spekulatīviem aktīviem vai finanšu instrumentiem. Pamēģiniet sākumā Forex ar “spēļu” naudu un paskataties, cik viegli ir sekundes laikā zaudēt gadu laikā pelnīto naudu, kā viena valūtas svarstība var izkūpināt tukstošiem euro. Starp citu daudz lielāka iespēja ir uzvarēt ruletē. Iespējamība uzvarēt rutetē liekot uz noteiktu krāsu, sarkano vai melno, ir 47,4% un liekot nelielu summu, iespējamība, ka kazino to izmaksās ir 100%. Ja jūs neesat gatavi paņemt mēneša algu, aiziet uz kazino un visu naudu uzlikt uz kādu no krāsām, ar mērķi to dubultot, riskējot zaudēt visu pāris sekunžu laikā, tad Bitcoin spekulācijas noteikti nav priekš jums un daudz drošāk ir nodarboties ar to, ko jūs mākat un kas patiesi nes jums prieku.

Labklājības novērtējums – bagātība


money_pot_01

Šodien nedaudz par skaitļiem. Mēs visi biežāk vai retāk aizdomājamies, cik tad patiesībā bagāti esam un cik naudas vajag, lai būtu bagāts. Šis raksts būs pilns ar datiem.

Aiz gara laika, kura patiesībā man ir ļoti maz, nolēmu palasīt Šveices bankas Credit Suisse pētījumu par pasaules labklājību. Ja kādam interesē, tad šeit būs saite:

http://publications.credit-suisse.com/tasks/render/file/index.cfm?fileid=AD6F2B43-B17B-345E-E20A1A254A3E24A5

Lai atbildētu uz jautājumu, cik naudas vajag, lai cilvēks būtu bagāts, tad šeit būs skaitļi pārdomām: lai 2016. gadā būtu starp 50% pasaules iedzīvotājiem, kas ierindojas labklājības topa augšgalī, jums bija nepieciešami 2 220 USD aktīvu, tas verēja būt vai nu uzkrājums, vai nekustamais īpašums, es pieņemu arī ienākumi. Prieks, ka gandrīz visi Latvijas iedzīvotāji kvalificējās 50% bagātāko zemes lodes iedzīvotāju grupā. 2016. gadā, lai piederētu pie 10% visbagātākajiem cilvēkiem uz pasaules, jums bija nepieciešami 71 560 USD, ja jums bija iepriekšminētā summa, tad apsveicu, jūs esat iekšā. Un visbeidzot, lai piederētu pie 1% iedzīvotāju, kas ir visbagātākie uz pasaules, jums vajadzēja 744 400 USD. Lūk arī atbilde uz to, cik naudas vajag, lai būtu bagāts.

Ņemot vērā augtāk uzrakstīto, varam paskatīties, kur atrodas Latvija. 48,5% no pieaugšajiem Latvijā ir aktīvi zem 10 000 USD, 48,6 % aktīvi ir starp 10 000 – 100 000 USD un tikai 2.8% aktīvi ir 100 000 – 1 000 000 USD, bet 0,1% ir virs 1 000 000 USD. Salīdzinājumā Luksemburgai, kas ir viena no bagātākajām valstīm pasaulē, attiecība ir 20% kategorijā zem 10 000 USD, 24% kategorijā 10 000 – 100 000 USD, 51,6% starp 100 000 – 1 000 000 USD un 4,4% virs  1 000 000 USD. Lūk uz Luksemburgas proporcijām mums arī ir jātiecās, neredzu jēgu skatīties uz Igauniju, kā tas ir populāri pēdējā laikā, jo jāskatās ir uz kaut ko augstu, nevis jāmīņājās uz vietas.

Runājot par bagātību, jāatzīmē viens ļoti sens teiciens, ka bagāts ir tas, kuram pietiek, nevis tas, kuram ir daudz, bet visu laiku vajag vairāk.

Zemes iegāde vai fikcija


green-land

Sarunvalodā var bieži dzirdēt frāzi, ka kāds cilvēks ir nopircis vai pārdevis zemi, piemēram, 10 ha lauksaimniecības zemes, vai meža. Bet patiesībā tā nav, uzskatu, ka zemi tādā izpratnē nav iespējams nopirkt. Vienīgais veids kā nopirkt zemi, ir to iegādāties dārzniecības veikalā maisā. Kāpēc tā ir? Paskaidrošu uz Latvijas piemēra.

Latvijas Republika ir suverena valsts, kur suverenitāte piedēr Latvijas pilsoņiem un ļoti ierobežotā mērā pārējiem iedzīvotājiem, ņemot vērā cilvēktiesības. Ja pieņem, ka suverenitāte pieder pilsoņiem, tad jāpieņem, ka visas tiesības uz visu, kas ir valstī, pieder tiem pašiem pilsoņiem. Tas nozīmē, ka jebkura zeme, mežs, māja, dzīvoklis utt., patiesībā pieder visiem pilsoņiem, jo tiem ir absolūta vara pār valsts likumiem un valsti kopumā, jo suverenitāte ir absolūta vara. Iepriekšminētais nav nemaz tik utopisks, kā varētu šķist sākumā, jo Latvijas Republikas Satversmes 105. pantā ir pateikts, ka ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību. No iepriekšējā redzams, ka pilsoņi, caur Satversmē iestrādātām tiesību normām, piešķir tiesības uz īpašumu, kas nozīmē, ka tas, kurš tiesības ir piešķīris, šajā gadījumā ir tiesīgs tās arī atņemt, kas arī tiek pateikts 105. pantā.

Līdz ar to pērkot zemi, mežu, māju, dzīvokli vai jebkādu citu īpašumu, mēs pērkam tikai un vienīgi tiesības lietot īpašumu, bet pašas absolūtās tiesības pār lietu mums nemaz nav, jo īpašuma tiesības nodrošina valsts, līdz ar to valstij ir iespēja šīs tiesības arī nenodrošināt.

Par bēgļiem II


Pagājušajā gadā rakstīju veselu postu par bēgļu tēmu, saistībā ar to, ka mums vajadzētu izstrādāt vienotu politiku šajā jautājumā. No valsts puses, protams, nekas netika izdarīts un viss drīzāk arī nebūs. Tāpēc uz jautājumu var paskatīties no globālās puses.

Mūs visus biedē ar Eiropas islamizāciju, tomēr tā nav taisnība, jo Eiropā dzīvo aptuveni 45 miljoni islama ticīgie iedzīvotāji, kas nozīmē, ka pat, ja visi bēgļi būtu musulmaņi, kas starp citu nemaz nav, tad 1 miljons bēgļu ir tikai aptuveni 2,5% par cik varētu Eiropā palielināties musulmānu skaits. Papildus tam jāņem vērā, ka ir valstis, piemēram, Albānija, Bosnija un Hercogovina, kur islama ticīgo iedzīvotāju īpatsvars ir virs 30%. Līdz ar to var secināt, ka bēgļi nepadarīs Eiropu vairāk islamisku, nekā tā ir pašlaik. Starp citu lielākais drauds no islama puses Eiropā bija nevis 20. gadsimtā vai 21. gadsimtā, bet 1529. gadā, kad Osmaņu impērija centās ieņemt Austrijas galvaspilsētu Vīni un tur atšķirībā no bēgļiem, atradās labi bruņota turku armija.

Par noziedzību. Vai bēgļi palielinās noziedzības līmeni vietās, kur tiks izmitināti? Ar lielu varbūtību var teikt, ka jā, palielinās, tomēr bēgļi nav vienīgā problēma, jo Eiropā jau pašlaik ir pilsētas, kurās ir ļoti liels noziedzības līmenis, piemēram Maskava, Sarajeva, Glazgova ar savām ielu bandām un grupējumiem, Tirāna Albānijā, Neapole Itālijā, Sofija, Nottingema, Marseļa utt. Varat paskatīties noziegumu statistiku iepriekšminētajās pilsētās un noteikti būs redzams, ka 1 miljons bēgļu nepasliktinās drošību pilsētās, kur valda liela sociālā nevienlīdzība un ir lielas mazizglītotas strādnieku masas. No krimināltiesību teorijas par klasisku teicienu ir nostabilizējusies atziņa, ka no nozieguma cilvēku attur vienīgi soda neizbēgamība, tādējādi problēma ir nevis bēgļos, bet gan tiesībsargājošo institūcijās, sākot ar zemo atalgojumu, korupciju, zemo kvalifikāciju un sliktu organizētību.

Labi, beigšu ar moralizēšanu, jo tāpat jebkurš domājošs cilvēks sapratīs, ka pašlaik plaši izplatītā propoganda par briesmīgiem bēgļiem un lielo bēgļu problēmu, ir tikai un vienīgi mehānisms, kā Vācijas, Itālijas un Francijas valdībām slēpt savu nekompetenci, ekonomikas attīstības politikas neesamību, savus koloniālos noziegumus Āfrikā un Tuvajos austrumos utt. Neviens negrib risināt problēmas, kas radīja šādu situāciju, bet visi grib risināt tikai un vienīgi sekas, kas pēc būtības ir nepareizi, jo pēc gada būs vēl 1 miljons, pēc diviem gadiem jau 2 utt., jo problēmas paliek, bet cilvēku trasportēša paliek aizvien pieejamāka.

Risinājumi situācijai varētu būt dažādi, bet pēc manām domām, vislabākais risinājums ir beigt izzagt mazattīstītās valstis un sākt tās attīstīt, nodrošinot izglītību, medicīnu un ekonomisko izaugsmi Āfrikā, lai cilvēki bēgtu nevis uz Eiropu, bet viņiem būtu kur doties tuvāk savām mājām, vai arī ar laiku, šī problēma izzustu pavisam. Jāiedarbina starptautiskie mehānismi, lai tiešām manītu asiņainās diktatūras, nevis izmantot tās intrigām un ekonomiskajiem kariem. Tas ir tik vienkārši, tomēr ir viens bet – realitāte un cilvēka daba – mantrausība, negausība, egoisms, skopums, alkatība utt..

Par bēgļiem


A man who suffers from back pain reacts while having a massage by an elderly Afghan refugee man on a roadside on the outskirts of Islamabad, Pakistan, Thursday, Jan. 1, 2015. (AP Photo/Muhammed Muheisen)

Mūsu valsij visdrīzāk nāksies uzņemt bēgļus un pašlaik katram par to ir savs viedoklis, kāds ir par, kāds ir pret, kāds kā vienmēr atturas. Nolēmu izteikt savu redzēju, kā pēc manām domām būtu rinsināms šis jautājums.

Pirmkārt pirms bēgļu uzņemāņas valsij vajadzētu izstrādāt politiku šajā jautājumā, pēc tam uzstādīt mērķi un izvirzīt uzdevumus mērķa sasniegšanai. Tas tā no plānošanas Ābeces teorijas. Protams pašlaik pie mums neviens īsti nedomā par valsts politiku attiecībā pret bēgļiem un visi klusībā cer, ka iegūstot bēgļa statusu, visi atbraukušie kā pēc komandas dosies uz Vāciju vai Zviedriju, bet Latvija saņems tikai naudu par bēgļiem un ar to lieta tiks izbeigta.

Otrkārt, pēc politikas izveides, mums būtu labi izstrādāt kritērijus, kādus bēgļus mēs ņemam, tas, ja nu kas, arī ir iespējams, jo, piemēram, Slovākija jau ir pateikusi, ka ņems pie sevīm tikai kristiešus. Uzskatu, ka diskriminācija pēc reliģiskās piederības nav īsti vietā, jo galu galā ne jau reliģija nosaka cilvēka būtību, bet gan cilvēka audzināšanas, kultūras un zināšanu līmenis. Iepriekšminēto iemeslu dēļ, būtu ļoti labi noteikt, ka Latvija uzņem tikai tos bēgļu, kuriem ir augstākā izglītība, piemēram, medicīnā, IT, elektroinženierijā utt. Lai tas neizskatītos pa visam nesmuki, tad mēs varētu piekrist nevis 250 bēgļu uzņemšanai, bet gan 1500, iespaidīgs skaitlis un labs pienesums mūsu tautsaimniecībai.

Ko darīt, ja pārējās valstis nepiekristu mūsu noteikumiem? Latvija ir suverena valsts un mums ir tiesības darīt tā, kā mums ir izdevīgi, ērti un labi, nekautrējoties, ka tas kādam nepatiks, jo visiem galu galā izpatikt nevar, bet savu labumu situācijā gūt ir iespējams.