Lukturis


Nakts, tas ir laiks, kad varam sajusties vieni paši ar pasaules neaptveramo visumu, jo tieši naktī iestājas klusums un zināms telpisks tukšums, kurā nav cilvēku ar savām domām un emocijām. Visinteresantākie dzejoļi man ir tapuši tieši pēc pusnakts un šodiena nav izņēmums. Pastaiga pa Rīgas ziemas sala izslaucītām ielām vienmēr iedvesmo uz melanholisku radošumu.

Lukturis

Salīgā gaisā uz tumšas ielas

Tik klusas un vientuļas pilsētas vietas

Stāv lukturis spraugdamies augšā kalsni

Caur blīviem bezlapu zariem

Iet garām lukturim cilvēki ļauni

Iet tādi, kas vēlas izlikties labi

Bet gaisma bez apstājas dreboši mirgo

Starp zariem, kas vējā lēnām līgo

No svara tik klusums un melnīga nakts

Kad ar lukturi krustojums izgaismots sākts

Stundu no stundas, mirkli no mirkļa

Apdzisīs lēnām gaismā no rīta.

Advertisements

Dzejolis – Cīņa ar vērsi


Ņemot vērā, ka vakar uzrakstīju nelielu pamācību no teorētiskā skatu punktā par dzejoļa uzrakstīšanu, tad loģiski būtu parādīt arī piemēru, ko arī esmu nolēmis izdarīt, kaut dzejoļus sen vairs nerakstu. Dzejolis būs par Grieķu mitoloģiju un vēsturi, kur liriskais “ES” izpaužas vērotajā no malas, kam ir skumji par aizejošo laiku un kas simbolizē Mīnoja un Mikēnu kultūras galu pēc lielās dabas kataklizmas un doriešu iebrukuma Grieķijas teritorijā no ziemeļiem, ar ko aizsākās lielā bronzas laikmeta katastrofa. Līdz galam nesanāca ievērot takts mēru, toties pievērsu uzmanību atskaņām un iestrādāju dažas metaforas un salīdzinājumus, kā arī izmantoju simbolus.

Cīņa ar vērsi

Tēsējs kā vēstnieks par Mikēnu galu peldēja jurā

Laivā tam trīsdesmit airētāji un sarkana bura,

Liktenis noteikts uz priekšu tam rakstīts

Orakla dūmos mīklaini darāmais pateikts.

Mīnoja pils kā labirints kalnā stāvēja lepni

Tēsējam lemts Krētas viesmīlību izjust skaudri,

Bez Ariandes dzijas tam būtu nu beigas

Miris no Minotaura lēni bez steigas.

Priecātos ļoti dieviete čūska par nāvi

Ar aizsegtām potītēm un kailām krūtīm cēli

Tā stāvēja aukstām asarām un raudzījās dēlā,

Kad pilsētā vērša galva tika nesta vakarā vēlā.

Kā uzrakstīt dzejoli?


Šodien vēlos aizsākt nelielu rakstu sēriju par to, kā uzrakstīt literāro darbu, akcentu liekot uz teorētisko sastāvdaļu. Latvijā ir ļoti daudz blogi, kas ir veltīti grāmatām no sižetiskā skatu punkta, kā arī daudz blogu, kur tiek aprakstīts kāda blogera viedoklis par noteikto grāmatu, tomēr, meklējot teoriju, rodas sajūta, ka tā ir atrodama tikai mācību grāmatās vai arī svešvalodā. Ņemot vērā, ka viens no bloga mērķiem ir vairot informācijas esamību tieši latviešu valodā, tad šī tematika noteikti nebūs lieka.

Dzejolis ir literārs darbs, kas visbiežāk ataino autora emocionālo skatījumu uz lietām. Svarīgi, lai dzejolim būtu vienota tēma un pamatmotīvi, kas nozīmē, ka sākot rakstīt pirmo pantu, nākamajiem pantiem jābūt saistītiem.

Kad tēma ir izvēlēta, tad jāpievēršas dzejoļa tēliem, kas var būt dzīvi vai nedzīvi – personificēti.

Nākamais solis ir piešķirt dzejolim tēlainību ar mākslinieciskajiem izteiksmes līdzekļiem, tādiem kā metafora (pārnestā nozīmē, piemēram, skrien strauts, peld mākoņi utt.), epitets (īpašību uzsvēršana vai spilgts apraksts, piemēram, kvēli mīlēt, akli ticēt utt.), salīdzinājums (salīdzina divas dažādas lietas, piemēram, neliek mieru kā uzbāzīga muša utt.) un simbolisms (apzīmē kādu vispārzināmu lietu vai jēdzienu, nepasakot to).

Dzejolī viens no svarīgākajiem elementiem ir liriskais “ES”, kas nozīmē, ka rakstot dzejoli, autoram nepieciešams izlemt, kā dzejolis attēlos autora pasaules uzskatus un izjūtas par aprakstāmo objektu.

Svarīga sastāvdaļa ir dzejoļa forma, vai tas tiek sadalīts pantos, vai tiek rakstīts vienā garā pantā. Vai dzejolī tiks ievēroti interpunkcijas noteikumi, vai tam būs atskaņas utt.

No citiem literārajiem darbiem, dzejoli atšķir ritms un atskaņu sistēma. Atskaņas ir saskanīgs divu vai vairāku vārdu nobeigums, piemēram, malti – stalti, tēma – vēna utt. Jāpievērš uzmanība ritma veidiem, piemēram, daktila ritms – uzsvars tiek likts uz trešās zilbes no rindas beigām, parasti ritms ir starp pirmo un trešo rindu un otro un ceturto.

No pieredzes varu ieteikt, iegādāties sinonīmu vārdnīcu un skaidrojošo vārdnīcu, kā arī simbolu vārdnīcu, lai dzejolim piešķirtu ne tikai māksliniecisko vērtību, bet arī informatīvu un izglītojošu, kas padara literāro darbu ne tikai interesantāku, bet arī noderīgu lasītājam.

Mans novēlējums, rakstiet, ja pat nekas nenāk prātā, tik un tā mēģiniet un noteikti publicējiet uzrakstīto, tādējādi bagātinot interneta vidi ar mākslu un savām domām.

Turpinot dzejoļu tēmu


Kaut kā pēdējā laikā parādijās velme dzejot, iespējams, ka tas ir saistīts ar silto laiku, vai arī pamazām esmu pieradis pie pārmaiņām, kas ir notikušas. Lūdzu vēl viens dzejolis, kas bija domāts kā turpinājums iepriekšējamam. Lai atrastu saikni ar iepriekšējo dzejoli, ir stipri jāpiedomā, bet tā noteikti ir.

Lietū uz sola

Blāva laternas gaisma trīcoši spīd
Pār pelēku asfalta ielu
Tikai gaismas stari caur ūdeni mirdz
Tu jūti visapkārt sev sienu

Pat nevajag spēlēt ar dziestošiem ziediem
Jo laika kā vienmēr ir maz
Un labirints vienmēr šķērslis priekiem
No metāla cilvēks nav kalts

Un sēdi tu lietū parkā uz sola
Patību citiem ar interesi pētot
Redzams ir viss – ikkatra joma
Kā grāmatas cilvēkus lasot.

Beidzot dzejolis


Jau vairāk kā pusgadu nebiju uzrakstījis nevienu dzejoli, šodien izdomāju, ka ir jāizraujās no tukšuma bedres lirikas pasaulē. Uzrakstīju tiešām dziļu un pārdomas vērtu dzejoli izmantojot daudz simbolus, lai būtu par ko aizdomāties.

 

Vidējais slānis

Līdz debesīm celties ar sāpēm ikdienu,

Sev un līdzīgo grupai par niecīgu prieku,

Meklēt un rosīties, staigāt un braukt,

Sev virsū masu kultūras ideālus aut,

Bet beigās iekrist ledainā upē aiz slāpēm

Neirozes kronim liekot virsū sarkaniem māliem,

Raganas, deimoni starp ūdeni peldēs,

Baltā puķe dzesošā skatienā ziedēs

Viegli gribēt visu saldo, kā nav

Lūkoties aiz sienas, kas citam pagalmā stāv

Spēlēt pie kāda nevis izdomāt pašiem,

Apņēmību rokot dziļi vēzēniem plašiem.

Parāds


Parāds

 Kad cilvēks atklāj lielo ragu

No kura krīt bez tāla gala

Viss ko tas vēlās katru dienu

Iegūst mantību ar prieku

Jautāts netiek it ne vārda

Par to kurš dāsno ragu valda

Tik mantkārīgi nemitīgi grābj

Vairāk vairāk neapstāj

Pēc laika atnāk melnā krāsā

Ar ragiem, nagiem, seju dāsnu

Lūk rēķins tev par visu doto

Ko tik mīli, ko tik lolo

Un acis plēšas gana plati

Asaras pār vaigu ātri

Krīt un sāpēs elpa raujas

Stingsti tu un ej pie kraujas

Par desmit reizēm lielāks parāds

Šo mantu apjoms netiks sakrāts

Un lēciens velna katla gaida

Ar smīnu atkal vecais smaida.