Dzejolis – Likteņa saimnieks (Rīta depresija, Likteņa spēle, Nepiepildītās gaidas, Liktenis)


Sēdēju aukstā vakara stundā pie galda, uz kura atradās krūze ar siltu tēju. Skatījos pa logu uz tumšajām debesīm un rakstīju dzejoli. Tad man radās doma, ka varētu papētīt, kā manu dzejolis uztver citi cilvēki. Ņemot vērā, ka meitenes ir daudz emocionālākas, aizsūtīju četrām meitenēm savu dzejoli ar lūgumu izdomāt tam nosaukumu. Protams, oriģinālais nosaukums tika aizklats. Pēc neilga laika saņēmu foršus variantus ar interesantiem komentāriem un pozitīvu novērtējumu. Lūk, piešķirtie dzejoļa nosaukumi: Rīta depresija, Likteņa spēle, Nepiepildītās gaidas, Liktenis. Kaut arī tekts ir viens, tomēr pasaules uztvere mums visiem ir pilnīgi citādāka, kas atkarīga no neskaitāmiem faktoriem. Nu, pienācis laiks uzrakstīt pašu dzejoli, padaloties ar to ar lasītājiem.

Likteņa saimnieks

Mānīgs liktenis spēlē ar mums,

Sniedz cerību atņemot visu,

Lai sirdī plosās satraukums,

Dzīvojot mūžu īsu

Ar noliektu galvu skatiens grīdā

Nožēlu ēnā sāk meklēt

Un saceri pasauli kārtējā rītā

Turpinot dvēselē tēmēt

Cik jāiegūst mums vērtīgu lietu

Kad būsim gatavi uzlikt

Likmi uz to vai izdosies mums

Likteni otrā cilvēkā satikt

Advertisements

Dzejolis – Smalkā runa


Šodien turpinot lirisko tēmu, piedāvāju izlasīt manis sacerētu dzejoli.

Smaklā runa

Taisnīgs vārds reiz kļuva klusāks

Un aizmirsts tika cēlais gods

Ar katru dienu gļēvums tuvāks,

Par drošsirdību tikai sods

Stāv vīri rindām melnās frākās,

Ar tukšām acīm paklanās

Tiem izskan runas smalki plānās,

Kad bailēs snobisms sajaucās

Par to kas redzams runāt aizliegts

Un toni jāmaina uzreiz,

Lai tikai ērtais tiktu pateikts

Tad pārtraukts nebūsi nereiz.

Vēlā rudens lirika – Skrējiens tumsā


Jā jau esmu rakstījis par tēmu, kā jāraksta dzejolis, tad arī pašam ir jārāda zināms līmenis šajā jomā. Šoreiz realizēju savu velmi uzrakstīt dzejoli par nodarbi, ar ko aizraujas liela daļa cilvēku vakaros, tas ir, skriešana. Dzejolī ietvēru izjūtas, kas rodas gatavojoties skriešanai un finišā, noskrienot iecerēto distanci. Tiešām, skriešana ir brīnišķīga nodarbošanas jebkurā laikā, kas uzlabo veselību un garstāvokli.

Skrējiens tumsā

Laukā vējš aukstu ādu dzesē

Pulkstenis sekundes skaitīt sāk

Skatiens cieši uz priekšu tēmē

Aizvien lielāks dzestrums virsū nāk

Ar ātriem un dziļiem sirds pukstiem

Solis pēc soļa mūžībā zūd

Starp kokiem, putniem un cilvēkiem klusiem

Skrējiens norit un dvaša kūp

Šī naksts atkal maģiski apbur

Bezgala transporta ugunis tālumā mirdz

Nakts skrējiens pilsētas pasakā patur

Līksmo aiz laimes dziedoša sirds

Kārtējais dzejolis – Vārdi


Šodien iedevsma kaut ko uzrakstīt pēc garās nedēļas. Tad, lūk, dzejolis, ko nesen sacerēju.

Vārdi

Ar vārdiem pateikt visu var

Bet grūtos brīžos klusums der

Tie, kas valda rakstīt neprot

Maz no dzīves jēgas saprot

Algo tos, kas skaisti piekopj

Dubļus, drazas ātri sakopj

Tik par grašiem vergot māk

Katru rītu vaidiem sāk

Garos tekstos domas zūd

Skaidrais skatiens burtos kūp

Vārdi ievaino un glāsta

Dzīves ceļus skaisti stāsta

Rakstām dienām, rakstām daudz

Prieki, bēdas mūžām māc

Lai no visa šitā izbēgt

Vārdus sienā vajag ietriek

Tā lai lauskas sienā šķīst

Jūtas, emocijas līst.

Brīvdienu dzeja – Sapņu pasaule


Kā vienmēr brīvdienās uznāk iedvesma uzrakstīt kādu dzejoli. Jūtas un emocijas, tas vienmēr ir skaisti, un patiesībā dēļ tā vien dzīvojam. Mēs varam dzīvot sapņu pasaulē, kur ir viss, vai arī šaustīties par pelēko realitāti, tā ir katra brīva izvēle, tomēr vislabākais, kad tiek atrasts līdzsvars starp abām pasaulēm.

Sapņu pasaulē

Tavs vieglais pieskariens jūtams

Kā samtainas drēbes glāsts

Skatiens aiz acu āboliem sūtams

Kad sākas bezgalīgs stāsts

Es uzrakstu vārdiem īsiem

Sapņus kas manī mīt

To garums mērams metru simtiem

Tur izdomu lietus sāk līt

Iedodot savu roku es karstu

Tu smaidīt mīļi sāc

Plašo dvēseli tavu es taustu

Kad jūra aiz muguras šalc.

Lukturis


Nakts, tas ir laiks, kad varam sajusties vieni paši ar pasaules neaptveramo visumu, jo tieši naktī iestājas klusums un zināms telpisks tukšums, kurā nav cilvēku ar savām domām un emocijām. Visinteresantākie dzejoļi man ir tapuši tieši pēc pusnakts un šodiena nav izņēmums. Pastaiga pa Rīgas ziemas sala izslaucītām ielām vienmēr iedvesmo uz melanholisku radošumu.

Lukturis

Salīgā gaisā uz tumšas ielas

Tik klusas un vientuļas pilsētas vietas

Stāv lukturis spraugdamies augšā kalsni

Caur blīviem bezlapu zariem

Iet garām lukturim cilvēki ļauni

Iet tādi, kas vēlas izlikties labi

Bet gaisma bez apstājas dreboši mirgo

Starp zariem, kas vējā lēnām līgo

No svara tik klusums un melnīga nakts

Kad ar lukturi krustojums izgaismots sākts

Stundu no stundas, mirkli no mirkļa

Apdzisīs lēnām gaismā no rīta.

Dzejolis – Cīņa ar vērsi


Ņemot vērā, ka vakar uzrakstīju nelielu pamācību no teorētiskā skatu punktā par dzejoļa uzrakstīšanu, tad loģiski būtu parādīt arī piemēru, ko arī esmu nolēmis izdarīt, kaut dzejoļus sen vairs nerakstu. Dzejolis būs par Grieķu mitoloģiju un vēsturi, kur liriskais “ES” izpaužas vērotajā no malas, kam ir skumji par aizejošo laiku un kas simbolizē Mīnoja un Mikēnu kultūras galu pēc lielās dabas kataklizmas un doriešu iebrukuma Grieķijas teritorijā no ziemeļiem, ar ko aizsākās lielā bronzas laikmeta katastrofa. Līdz galam nesanāca ievērot takts mēru, toties pievērsu uzmanību atskaņām un iestrādāju dažas metaforas un salīdzinājumus, kā arī izmantoju simbolus.

Cīņa ar vērsi

Tēsējs kā vēstnieks par Mikēnu galu peldēja jurā

Laivā tam trīsdesmit airētāji un sarkana bura,

Liktenis noteikts uz priekšu tam rakstīts

Orakla dūmos mīklaini darāmais pateikts.

Mīnoja pils kā labirints kalnā stāvēja lepni

Tēsējam lemts Krētas viesmīlību izjust skaudri,

Bez Ariandes dzijas tam būtu nu beigas

Miris no Minotaura lēni bez steigas.

Priecātos ļoti dieviete čūska par nāvi

Ar aizsegtām potītēm un kailām krūtīm cēli

Tā stāvēja aukstām asarām un raudzījās dēlā,

Kad pilsētā vērša galva tika nesta vakarā vēlā.