Dzejolis – Karš

Par ko gan šajā dienās vēl var sacerēt dzejolis? Protams, tas ir karš un šausmas, kas iet roku rokā šausmīgajiem notikumiem. Iepazīstinu ar sava gara darbu.

Karš

Aiz tālēm neredzamām projām
Raķetes un bumbas dārd
Studentus no vecām kojām
Kara dienests nikni sauc

Nav svarīgas ne jūtas, bailes
Ne asaras un sviedru lāses
Stums nežēlīgi vadīt smailes
Uz brūcēm mesta baltā sāls

Ne redzēti, ne naidoti
Viens otru vīri taisni šaus
Ne iemesli tiem skaidroti
Ne aizbēgt kādam mežā ļaus

Dubļi aizklās asins jūru
Jauni murgi vecos graus
Un otra sirdī asmens sūru
Patiesību otrā trauks

Nav jēgas mirt un jēgas dzīvot
Rīts vairs šodien nepienāks
Pa svešām mājām badā sirot
Mirstot acis neaizklāt

Reiz sēžot klusā nama priekšā
Un atminoties kara dienas
Skumjas pārņems vīru iekšā
Jo jēgas visam diemžēl nav.

Dzejolis – Sapņojot par siltumu

Par ko gan vēl šajās aukstajās un piesnigušās dienās varam sapņot? Jā, tieši tā, sapņojam par siltumu un dienvidiem, par Portugāli, Spāniju, Itāliju un Grieķiju, kā arī Taizemi, Indonēziju un Maldīvu salām. Diemžēl, strādājot, sapņi paliek tikai sapņi, bet skaudrā patiesība uzrodas atverot acis. Tāpēc arī mans dzejolis tieši par to.

Sapņojot par siltumu

Nav prieka mūsu zemē atrast
Kad visur sniegs uz zemes guļ
Tik mokas citos varam saprast
Aiz rokas sals bez miņas tur

Skaista doma sirdi kvēli silda
Kad tālā zeme sapnī uzrodas
Tā cieši tur un stipri tirda
Lai ceļš uz tveici atrodas

Sēžot krēslā lielā mīkstā
Smaids reizēm sejā parādās
Jāuzvar reiz cīņa sīvā
Lai visi palicēji atvadās

Klusi sēdi lidmašīnas vrakā
Un lidot projām nesanāk
Atceries kad laime saujā
Bija tuvu it kā pasakā

Atver acis atkal skaudrais darbs
Izgaist siltā smilšu mirāža
Laiks aiz loga mūžam skarbs
Stiklam uzzied bieza vitrāža

Dzejolis – Blogs

Acīmredzama lieta, par kuru vēl neesmu rakstījis lirisku darbu, tas ir blogs. Noteikti daudzi cilvēki, kuri raksta savus tekstus, kas viņiem ir ļoti svarīgi, aizdomājās arī par emocionālu sastāvdaļu šai nodarbei. Pacentos izlikt emocijas dzejā.

Blogs

Reizēm drūmas domas atnāk
Biežāk prieki sirdī līst
Par visu vairāk patīk rakstīt
Blogu rakstīt neapnīk

No sapņa sajūta ir tāla
Kā bremžu diski gaiši dzirkst
Teikumi no vārdiem sastāv
Domas grozā gribas pīt

Patīk vīzijas un gleznas
Mākslā reibums apvijas
Zinības tik retas senas
Rakstā rātni sakritīs

Taustiņš spiežas skaļi klabot
Jaunus skatus aprakstīt
Dvēseli un sevi labot
Bloga raksti palīdzēs

Dzejolis – Brokastis pēc šķiršanās

Reizēm ir periodi dzīvē, kad gribas katru dienu rakstīt, savukārt reizēm ir lieli laika gabali, kad iedvesmas vienkārši nav. Pamazām jāsāk atgriezties pie dzejas un jātrenējas. Šoreiz  nedaudz sentimentāli un sadzīviski. Emocijas un ainas apraksts.

Brokastis pēc šķiršanās

Svaigi spiesta sula līst

Par krūzes aso malu

Logi dvašā ātri svīst

Laupot saules staru

Tējkanna uz uguns silst

Kas karsē veco taru

Olas čaula viegli plīst

Laižot gaisā sēru

Vāzē sārta roze vīst

Atmiņa par karu

Varam tikai sevi nīst

Pasmaidot ar varu

Dzejolis – Dvēseļu tēli

Pāri visiem dzīves notikumiem, vienmēr lido māksla un pašizpausme. Dzeja caurvij gan vakarus, gan dienas, piešķirot jaunu skatījumu uz ierastām lietām. Šoreiz dzejolis par tik svarīgu tēmu, kā cilvēka iekšējā pasaule.

Dvēseļu tēli

Skaidras vai izplūdušas kontūru malas

Izdomās tēli gaisā vijās ap mums

Gaišas, pelēkas, tumšas rozā vai zaļas

Krāsas tik jautras noliektu galvu skums

Pat neilgi aizmirstais iztēles auglis

Bezgala vientulībā plosoties sūdz

Lai pēkšņi rodas seja vai unikāls sauklis

Kas šos tēlus sadzīves pasakās jūdz

Piešķiram bez mazākā kautruma vārdus

Dzīves ceļus veidojot ļoti smalki

Tēlu smagnējās gaitās uzburam maldus

Pa takām kur likteņa ūdeņi strauji

Šie gadiem nezināmi senu odu tēli

Labi sargā un iedvesmo klusībā

No dziļas vientulības un bailēm tāli

Bez miņas lido mūžīgā kustībā

Katrs tēls sevī plašas emocijas slēpj

Atverot dvēseli sudraba stīgai

Konstruējot skaisto lēni cēlajā tērpj

Rodas, tad zūd pāri ikdienas steigai.

 

Dzejolis – Izolācijā

Šodien radās iedvesma uzrakstīt kaut ko aktuālu, kas skar visus un neatstāj  nevienu vienaldzīgu. Protams, tas ir par daudzu cilvēku tagadējo stāvokli, izjūtām, domām un šaubām. Par sevis meklējumiem sadzīves lietas. Lūdzu dzejolis.

Izolācijā

Dzīvoklis par alu pārvēršās

Restes slejās gar logiem

Gaidas par šausmām izvēršās

Skatoties uz puķu podiem

Nav zināma diena pat stunda

Gaitenī pulkstenis skan

Oma sākumā raženi mundra

Vēlāk bēdas izlauzties var

Meklējot mieru spēlēs un dzejā

Domas cītīgi dzenājot laukā

Atspulgā lūkoties savā sejā

Uzlikt griķus metāla traukā.

Dzejolis – Kas ir apgaismība?

Izdevās sacerēt zemāk uzrakstīto dzejoli par mūžigo jautājumu, uz kuru Imanuels Kants ir sniedzis savā grāmātā atbildi. Grāmata ar tādu pašu nosaukumu.

 

Kas ir apgaismība?

Kāpēc mūžam dzīvot maldos?

Kāpēc gaismu neredzēt?

Būvēt pilis sapņos saldos,

Apgūt dzīvi neiespēt.

Tūkstots rakstu lasīt varam,

Daudzus gadus mācīties

Un vienalga ko tik daram,

Sanāk māņos maldīties.

Apgaismību atrast grūti,

Ja ar prātu nedomāt

Pieredze un darbi sūri

Līdzēs ceļu izrotāt.

Gaismā beidzot priekškars kritīs,

Lietas īstas redzēsim,

Sāpec, bēdas nikni sitīs,

Dzīvot dzīvi paspēsim.

Dzejolis – Palāta

Šovakar nedaudz sirrealisma no manas puses. Pēdējā laikā ir dzejniecisks noskaņojums, kas iedvesmo daudz rakstīt un ar kaut ko no visa padalīties arī ar lasītājiem.

Palāta

Gaitenis klusi izstiepjas priekšā

Dzeltenas sienas ar vairākām plaisām

Tu klīsti gar palātu ieejot iekšā

Vērojot ledu ar acīm gaišām

Kaut arī sen vairs neviena te nav

Un caur sasisto logu spēlējas vējš

Iztēle piepildīt palātu ļauj

Klusumā tēli visapkārt sēž

Apstājies brīdi un piepildi plaušas

Un izdves ar spēku “Tu esi viens”

Jūti kā sienās uzkrāj šausmas

Kuras izbeidz mūžīgais miers

Ir velme būt brīvam un projām aizskriet

Ar baltiem gumijas apaviem

Krēslu pret saplēsto logu satriekt

Un izlidot viegliem spārniem

Dzejolis – Netaisnība

Šodien izdomāju publicēt dzejoli, lai šis būt dzejas vakars. Nekas lieks, tikai pārdomas un emocijas ietītas ritmā ar atskaņām. Sacerēju šodien.

Netaisnība

Visapkārt māņi lieli skauj

Un katru dienu melus krauj

Kad miegā staigājam un ēdam

Vai patiesība uztrauc kādam

Tad šautra centrā paliek viena

Kā nokopēta darba diena

Izmisīgi ticībā mēs slīkstam

Uz visu citādo tik pīkstam

Kaut arī pasauli mēs mainīt varam

Tikai citas lietas atkal daram

Nekā vairs skaista nepaliek

Un mānīgais uz priekšu tiek

Kamēr kopā braši kliedzam

Nākotni uz mūžu liedzam

Vai atnāks kāds kurš pestīs rāmi

Piekalts krustā sliesies stāvi

Varēsim tad slinkot grezni

Pienākumi cilvēkiem būs mazi

Vai laimei tiešām kādam jāmirst

Un simtiem vienam būtu jāsirgst

Lai vienam labi zemē sokas

Kas vienam zelts, tas otram mokas.

Dzejolis – Likteņa saimnieks (Rīta depresija, Likteņa spēle, Nepiepildītās gaidas, Liktenis)

Sēdēju aukstā vakara stundā pie galda, uz kura atradās krūze ar siltu tēju. Skatījos pa logu uz tumšajām debesīm un rakstīju dzejoli. Tad man radās doma, ka varētu papētīt, kā manu dzejolis uztver citi cilvēki. Ņemot vērā, ka meitenes ir daudz emocionālākas, aizsūtīju četrām meitenēm savu dzejoli ar lūgumu izdomāt tam nosaukumu. Protams, oriģinālais nosaukums tika aizklats. Pēc neilga laika saņēmu foršus variantus ar interesantiem komentāriem un pozitīvu novērtējumu. Lūk, piešķirtie dzejoļa nosaukumi: Rīta depresija, Likteņa spēle, Nepiepildītās gaidas, Liktenis. Kaut arī tekts ir viens, tomēr pasaules uztvere mums visiem ir pilnīgi citādāka, kas atkarīga no neskaitāmiem faktoriem. Nu, pienācis laiks uzrakstīt pašu dzejoli, padaloties ar to ar lasītājiem.

Likteņa saimnieks

Mānīgs liktenis spēlē ar mums,

Sniedz cerību atņemot visu,

Lai sirdī plosās satraukums,

Dzīvojot mūžu īsu

Ar noliektu galvu skatiens grīdā

Nožēlu ēnā sāk meklēt

Un saceri pasauli kārtējā rītā

Turpinot dvēselē tēmēt

Cik jāiegūst mums vērtīgu lietu

Kad būsim gatavi uzlikt

Likmi uz to vai izdosies mums

Likteni otrā cilvēkā satikt