Irākiešu bēgļi Lietuvā

Pēdējā laikā ļoti aktuāla tēma ir irākiešu bēgļi, kas caur Baltkrieviju, visdrīzāk ar Baltkrievijas varas atbalstu, nonāk un cenšas šķērsot Lietuvas robežu. Pie mums medijos ataino šo situāciju atrauti no kopējā konteksta. Šoreiz īsumā uzrakstīšu savu viedokli un pamatojumu, kāpēc ne tikai Lietuvai, bet arī Latvijai vajadzētu iesaistīties gan bēgļu uzņemšanā, gan palīdzībā Lietuvai.

Šeit neiztikt bez vēstures. 2001. gadā 11. septembrī notika milzīgs teroristiskais akts Ņujorkā un Vašingtonā, kad teroristi novirzīja lidmašīnas uz dažādiem objektiem, kā rezultātā nomira ļoti daudz cilvēku. Aizbildinoties ar šiem notikumiem, Amerikas Savienotās Valstis kopā ar sabiedrotajiem 2003. gadā iebruka Irākas teritorijā. Kā iemesls tika minēts, ka Irākas varas rīcībā ir nekonvencionāli ieroči, kas pēc tam netika apstiprināts. Starp sabiedrotajiem Irākā bija arī Latvijas un Lietuvas armijas. Kopumā Lietuva nosūtīja 850 militāras personas, savukārt Latvija 1150. [1]

Rezultātā reģions uzsprāga un tur joprojām notiek asiņainas cīņas starp neskaitāmajiem grupējumiem, kurus atbalsta Irāna, Saudu Arābija, Turcija, Amerikas Savienotās Valstis, Krievija, Izraēla un Katara. Papildus Irākas problēmai nāca klāt karš Sīrijā un teroristiskās organizācijas “Islāma valsts” rašanās. Irākas karā pēc vispieticīgākajām aplēsēm dzīvību zaudēja ne mazāk kā 100 000 civilo iedzīvotāju, bet ņemot vērā medicīnas sistēmas neesamību un milzīgo noziedzību, tad droši varam runāt par miljoniem. Nav nepieciešams pierādīt, ka Bagdāde nav tā labāka vieta uz pasaules kur dzīvot vai doties atvaļinājumā. Vēl pāris skaitļi, Irākas IKP uz vienu iedzīvotāju pēc saražotā apjoma 2020. gadā bija 9 255 USD, savukārt Lietuvas IKP uz vienu iedzīvotāju bija 36 732 USD. Kā redzam, tad starpība ir aptuveni 4 reizes. Pie tam Lietuvā ir laba medicīnas un izglītības sistēma, kā arī augsts drošības līmenis un zema noziedzība. Līdzīgi ir Latvijā.

Tādā veidā nonākam pie secinājuma, ka gan Lietuva, gan Latvija karoja Irākā, pie tam pats karš un tā iemesli ir ļoti diskutabli. Kara rezultātā mira un cieta ļoti liels skaits civilo iedzīvotāju. Tagad šie iedzīvotāji nonāk līdz Lietuvas robežai ar cerību paglābties no kara izpostītās zemes, ko postīja tajā skaitā arī Lietuvas un Latvijas armijas. Ar ko atbild Lietuva, vai tā ir gatava izpirkt savu vainu ar efektīvu bēgļu uzņemšanu un nodrošināšanu tiem ar visu nepieciešamo, tajā skaitā izstrādājot efektīvu integrācijas mehānismu. Nē, Lietuva pieņem likumu, kas būtiski ierobežo bēgļu tiesības, apzinoties, ka ar likumu tiek pārkāptas cilvēktiesības, samazinot bēgļu tiesības pārsūdzēt Lietuvas varas iestāžu lēmumus attiecībā pret viņiem. [2]

Mans viedoklis ir tāds, ka gan Latvija, gan Lietuva ir daļēji atbildīga par to, kāda Irāka ir šodien, tāpēc tikai humāni un pareizi būtu uz bēgļiem paskatīties no cilvēciskā skatu punkta, nevis tikai kā uz problēmu, jo galu galā visi ir tikai cilvēki, pie tam, daudzi ar bērniem. Vai mums ir nepieciešams darba spēks un jauni iedzīvotāji, ņemot vērā, ka mums desmitiem gadu strauji samazinās iedzīvotāju skaits un ir ļoti zema dzimstība. Noteikti kā ir nepieciešami. Tie paši bēgļi, ja ne pirmajā, tad noteikti otrajā paaudzē var kļūt par pilntiesīgiem sabiedrības locekļiem, izejot cauri mūsu izglītības sistēmai. Kopumā Lietuvā šogad jau ir nonākuši ap 2500 bēgļiem. Mums katru mēnesi mirst ap 2200 cilvēkiem, bet piedzimst ap 1100 veidojot katru mēnesi iedzīvotāju samazinājumu par vairāk nekā 1000 cilvēkiem. Domāju, ka būtu tikai pareizi paņemt daļu bēgļu no Lietuvas pie sevis, jo mēs varam viņiem palīdzēt.

Nobeigumā varu tikai uzrakstīt, ka problēma bieži ir iespēja kaut ko iegūt un kaut ko iemācīties. Tāpat problēma bieži ir izdevība mazināt pagātnē nodarīto. Viss ir atkarīgs no mums kopumā un valsts varu atsevišķi, vai šis bēgļu jautājums izvērtīsies par humānisma paraugu un labas prakses piemēru visai pasaulei vai pretēji par kārtējo cilvēku pazemošanu, apspiešanu un viņu cilvēktiesību pārkāpšanu, sūtot tos atpakaļ, kur viņiem draud nāve, bads un trūkums, turpinot 2003. gadā iesākto.

[1] https://history.army.mil/html/books/059/59-3-1/CMH_59-3-1.pdf

[2] https://www.reuters.com/world/europe/lithuanian-parliament-votes-allow-mass-detention-asylum-seekers-2021-07-13/

Vakcinācija un tās pretinieki (19. gs. vēsture)

Šodien mēs saskaramies ar lielu skaitu vakcinācijas pretiniekiem. Patieso cilvēku skaitu, kas ir pret vakcināciju mēs ieraudzījām, kad tika izstrādātas un laistas apgrozījumā vakcīnas pret Covid19. Neskatoties uz to, ka ir pierādīts ar desmitiem pētījumu, ka riski, kas saistīti ar vakcināciju ir simtiem reižu zemāki, nekā saslimstot ar koronavīrusu, cilvēki turpina nevakcinēties, ticot, ka nesaslims ar šo bīstamo slimību. Šajā gadījumā izvēle ir aptuveni tāda, jums naktī no punkta A jānokļūst ar kājām uz punktu B, viens ceļš ved caur tumšu, biezu mežu, kurā dzīvo vilki, mežacūkas un lāči, bet otrs ceļš ved pa pilsētas centrālo ielu, kur ir daudz cilvēku un mašīnu. Vakcinējoties tiek izdarīta izvēle iet pa pilsētas ielu, nevakcinējoties, iziet pa nakti cauri šim tumšajam mežam. Iespējams, izejot caur mežu viss būs kārtībā, bet pastāv liela varbūtība, ka cilvēku saplosīs vilki, lāči vai mežacūkas. Bet šis ir tikai ievads, interesanti, ka vakcīnu aktīvi sāka lietot jau 19. gadsimtā, bet tie laiki ar mūsdienām maz ar ko atšķiras. Neliels ieskats vēsturē.

Pirmā nopietnā cilvēku vakcinācija sākās 19. gadsimtā, kad tika izstrādāta vakcīna pret bakām. Tika atklāts, ka inficējot bērnus ar bakām, izmantojot limfas no govju baku tulznas, kas atrodamas govju tesmeņos, varēja pasargāt bērnus no saslimšanas, tādējādi izglābjot bērnu un pieaugušo dzīvības. Šo atklāja Edvards Dženners, kas bija ārsts un zinātnieks Anglijā un nodarbojās ar cilvēku ārstēšanu no bakām. Neskatoties uz to, ka zinātnieks radīja ļoti labu un progresīvu tehnoloģiju, viņš praktiski uzreiz saņēma ļoti nopietnu kritiku no zinātniskās aprindas, baznīcas, daudziem politiķiem un vienkāršiem ierindas cilvēkiem. Baznīca iebilda pret vakcināciju, jo uzskatīja, ka dzīvnieka audu ievietošana cilvēkos ir pret dieva gribu un robežojas ar sātanismu. Daudziem cilvēkiem bija vienkārši bail un viņi uzskatīja, ka bakas nav liela problēma sabiedrībā un ar to ir maza iespējamība saslimt. Kad Anglijas valdība sāka runāt par obligātu vakcināciju, lai izglābtu bērnus un pieaugušos no nāves, tad radās cilvēku kustība, kas uzskatīja, ka piespiedu vakcinācija ir cilvēku brīvību ierobežošana. Atgādināšu, ka atšķirībā no citām valstīm, Anglijā toreiz bija faktiski republika, parlamentārā vara un liberālisms ar neatkarīgu tiesu sistēmu un samērā augstu vārda brīvību.

Neskatoties uz protestiem, 1853. gadā Anglijā tika pieņemts Vakcinācijas likums, kas noteica obligātu pienākumu no 1853. gada 1. augusta vakcinēt visus bērnus no bakām vecumā no 3 mēnešiem līdz 14 gadiem. Vecākiem, kas atteicās to darīt, tika piemērots sods. Rezultātā 1860. gadā bija redzams, ka ir būtiski kritusies bērnu mirstība no bakām. Ļoti interesanti, ka Anglijas parlamentā bija diskusija par to, vai nepieciešams piemērot sodu par atteikšanos vakcinēt bērnus. Arguments bija vienkāršs, ja vakcinācija ir brīvprātīga, tad baku izplatība samazinās būtiski lēnāk nekā valstīs, kur vakcinācija ir obligāta. Ar parlamenta sēdes aprakstu var iepazīties Anglijas parlamenta mājas lapā. [1]

Anglijā, līdzīgi kā Amerikas Savienotajās Valstīs, tika izveidota biedrība ar nosaukumu “Anti vakcinācijas līga”, kura atvēra pārstāvniecības visā Anglijā un publicēja presē savas pārstāvniecību adreses. [2] Šī biedrība nodarbojās ar aktīvu aģitāciju pret vakcināciju un parlamenta kritiku, kurš pieņēma Vakcinācijas likumu. Tika rakstīti neskaitāmi raksti avīzēs. Ļoti aktīvi tika propagandētas dogmas un meli. Piemēram, ka potējot vakcīnu, bērni var pārvērstiem par lopiem, vai ka var pieaugt ragi un govju nagi. Anti vakcinācijas līga sarīkoja protesta akcijas pa visu Angliju, piemēram, Lesterā 1885. gadā protestos piedalījās ap 80 tūkstošiem cilvēku, kas priekš tās iedzīvotāju skaita, kas toreiz bija ap 200 tūkstošiem, bija ļoti daudz. Tas ir tāpat, ja Rīgā šodien izietu 240 tūkstoši.

Ļoti interesanta bija baznīcas pozīcija. Tā ticēja dievam, kura esamība nav pierādīta, tā ticēja sātanam, kura esamība nav pierādīta, tā ticēja aizkapa dzīvei, kuras esamība nav pierādīta, tā ticēja eņģeļiem, kuru esamība nav pierādīta, tā ticēja ellei, kuras esamība nav pierādīta, bet neticēja un iestājās pret vakcināciju, kuras efektivitāte bija zinātniski pierādīta. Mūsdienās, vismaz Latvijā, baznīca baidās klaji iestāties pret Covid19 mēriem vai vakcināciju un oficiāli to atbalsta, bet ņemot vērā, ka arī starp mācītājiem ir vakcinācijas pretinieki, baznīca nevēršot pret viņiem nekādas sankcijas, kā minimums tiem netraucē un klusībā atbalsta.

Nobeigumā varu tikai atzīmē, ka 19. gadsimtā Anglijā un 21. gadsimtā Latvijā sabiedrība lielā mērā attiecībā uz vakcinācijas jautājumu neatšķiras. Mums ir politiķi, kas savu politisko karjeru veido vienīgi uz lozungiem pret vakcinēšanos, mums ir daudz grupas sociālos tīklos, kas melo par vakcīnām un epidēmiju, mums ir cilvēki, kas vienkārši baidās no vakcīnas un mums ir valsts, kas plāno ieviest sankcijas par atteikšanos vakcinēties. Ja kāds saka, ka vēsture atkārtojas, tad šoreiz viņam būs pilnīga taisnība. Pozitīvais visā ir tas, ka beigu beigās ar vakcīnas palīdzību tika uzveiktas bakas un būtiski samazināta bērnu mirstība. Noteikti tiks uzvarēts arī Covid19, bet pašlaik atrodamies kaut kur pa vidu šim ceļam.

[1] https://api.parliament.uk/historic-hansard/commons/1853/jul/20/vaccination-extension-bill
[2] https://www.historyofvaccines.org/index.php/content/anti-vaccination-leagues-british

Kā uzņemties kredītsaistības? (hipotēka)

Ja ierakstīt meklētājā vārdu “kredīts”, tiks atainoti vairāki pakalpojuma sniedzēji un milzīgs skaits ar pasūtījuma reklāmas rakstiem. Atrast sakarīgu un vērtīgu informāciju ir samērā grūti. Tāpēc šoreiz uzrakstīšu praktisku pieeju tam, kā pareizi uzņemties kredītsaistības, noslēdzot līgumu un ieķīlājot iegādāto nekustamo īpašumu jeb vienā vārdā hipotēku.

Īsumā, hipotēka ir Civillikumā noteikta ķīlas forma, kas tiek ierakstīta zemesgrāmatā, kas darbojās kā liegums pārdot vai apgrūtināt īpašumu bez kreditora piekrišanas. Pie tam hipotēka kreditoram ir nodrošinājums saistību nepildīšanas gadījumā. Parasti kredītu nekustamā īpašuma iegādei izsniedz bankas, retāk citi licencēti komersanti.

Nesen man zvanīja viens paziņa un prasīja, kāpēc viņam neakceptēja kredīta pieteikumu par nekustamā īpašuma iegādi. Es viņam paskaidroju kā darbojās pieteikuma izskatīšana bankā. Banka izvērtē to informāciju, ka ir tās rīcībā, viss sākās ar konta pārskatu. Nav labi, ja tur parādās azartspēles vai kaut kādu saistību izpilde. Tāpat bieža alkohola veikala apmeklēšana var būt kā negatīvs kritērijs. Tiek pārbaudītas dažādas datubāzes, lai noskaidrotu, vai pieteicējam ir kaut kādas saistības citur. Tiek pārbaudīti regulārie ienākumi. Līdzīgā veidā tiek izvērtēts galvinieks, ja tāds ir nepieciešams. Kad tas tiek izdarīts, tad tiek izvērtēts pirmās iemaksas lielums. Jo lielāka pirmā iemaksa, jo labāk. Tad tiek izvērtēta nekustamā īpašuma likviditāte, kas nozīmē, cik ātri ir iespējams pārdot nekustamo īpašumu saistību neizpildes gadījumā. Dzīvoklis Rīgā ir daudz vairāk likvīds nekā māja Ludzā.

Sarunas laikā es paskaidroju vienkāršu lietu, ja banka atsaka izsniegt kredītu, tad visdrīzāk kredīts nav jāņem, jo nākotnē ar lielu varbūtību radīsies saistību izpildes problēmas. Lai noteikti nebūtu jautājumu par kredīta izsniegšanu, nepieciešams, lai būtu laba kredītvēsture, vismaz pāris gadi bez kavējumiem. Noteikti būs šķērslis, ja kaut kad pagātnē ir iziets maksātnespējas process. Tāpat nevajadzētu būt esošām kredītsaistībām, pat ja tās netiek kavētas, jo tas būtiski samazina iespēju uz pozitīvu pieteikuma izskatīšanu.

Gadījumā, ja ir problēmas ar kredītvēsturi vai esošo saistību apmēru, tad ļoti labi var palīdzēt pirmās iemaksas palielināšana. Bankā parasti to vērtē ļoti pozitīvi un tas var samazināt negatīvu faktu ietekmi. Piemēram, pirmā iemaksa 70% apmērā noteikti mazinās sliktas kredītvēstures ietekmi, jo banka praktiski ne ar ko neriskē, aizdodot 30% no nekustamā īpašuma summas tāpēc, ka nepieciešamības gadījumā pārdodot īpašumu, savu naudu noteikti atgūs, jo reti kad nekustamā īpašuma cena nokritīs par vairāk par 70%.

Klasiskais jautājums, ko darīt, ja man ir maz naudas priekš pirmās iemaksas, bet dzīvot kaut kur vajag. Pareiza atbilde ir tikai viena, palielini savus ienākumus un samazini izdevumus. Piemēram, alga ir 600 eiro. Īrē istabu par 150 eiro un mācies programmēt, lai palielinātu savus ienākumus divas vai trīs reizes. Tikai pēc tam skaties uz iespēju paņemt kredītu. Pie tam palielinot savus ienākumus trīs reizes, bet kādu laiku saglabājot iepriekšējo dzīves veidu, ļoti ātri var sakrāt pirmajai iemaksai.

Pirmās iemaksas apmērs. Mans uzskats ir tāds. Pirmkārt, pirmā iemaksa ir vismaz 40% no nekustamā īpašuma cenas un cena par kvadrātmetru nav lielāka par 70% no ikmēneša ienākumiem. Šajā gadījumā kredīts neradīs nekāda veida problēmas, ja iestājas negatīvi apstākļi jeb riski. Piemēram, nekustamā īpašuma cena ir 100 000 eiro. Pie pirmās iemaksas 40 000 eiro, saistības pret banku būs 60 000 eiro. Tas nozīmē, ka izpildīt saistības pret banku būs iespējams pat, ja īpašuma cena kritīsies par 40%, kas no vienas puses ir maz ticams, no otras puses bija realitāte 2008. gadā. Svarīgākais ir izveidot tādu saistību apjomu, lai ļoti ātri un bez zaudējumiem varētu izpildīt saistības pret banku. Piemēram, tā pati situācija. Rodas apstākļi, kad nekustamais īpašums ir jāpārdod un valstī ir ekonomiskā krīze. Tu īpašumu, ko pirki par 100 000 eiro pārdevi tikai par 85 000 eiro. 60 000 eiro aiziet banka (pieņemsim, ka tas bija pirmais saistību mēnesis) un tev paliek 25 000 eiro no nekustamā īpašuma pārdošanas. Jā, tika zaudēti 15 000 eiro, bet rezultātā saistības pret banku ir izpildītas un 25 000 eiro tomēr ir vismaz kaut kāda nauda,ar kuru var veikt kaut kādas darbības. Svarīgākais, ka nav iestājusies maksātnespēja.

Secinājums ir ļoti vienkāršs. Ja banka nedod kredītu, tad patiesībā tu nemaz nevari to atļauties, palielini ienākumus. Lai aizņemtos ar sliktu kredītvēsturi ir pēc iespējas jāpalielina pirmā iemaksa, kā arī jāmeklē likvīds nekustamais īpašums. Vienmēr jāplāno savu rīcību, ja iestājas negatīvi fakti, jo hipotēkas gadījumā uz 20 gadiem, tādi apstākļi agri vai vēlu iestāsies un vissliktākais, kas var notikt, ir nokļūšana maksātnespējas situācijā.