Starptautiskais tribunāls jūras tiesībās – 6 (jurisdikcija)


Pēc gara gara pārtraukuma, zemāk iekopēju sava referāta daļu par starptautisko tribunālu jūras tiesībās.

Ņemot vērā, ka ANO Jūras tiesību konvencija ir tiesību akts starptautisko publisko tiesību jomā, tad “Tribunāla potenciālā jurisdikcijā ir ratione personae attiecināma uz valstīm. Tribunāls ir atvērts dalībvalstīm, kas ir pievienojušās Konvencijai” (Andersons, 2008: 508). No iepriekšminētā var secināt, ka tribunāla puses vienmēr būs publisks tiesību subjekts, bet par pusi nevar būt fiziska vai juridiska persona, kas nav publisko tiesību subjekts. Tiesību subjekti, kas ir tiesīgi parakstīt ANO Jūras tiesību konvenciju ir noteikti konvencijas 305. pantā īsumā tie ir: a) visas valstis; b) visas teritorijas, kurām ir pilnīga iekšējā suverenitāte un kuras par tādām ir atzinusi Apvienoto Nāciju Organizācija, bet kuras nav sasniegušas pilnīgu neatkarību; c) starptautiskās organizācijas (ANO Jūras tiesību konvencija, 2005: 305). Tomēr ir izņēmums saistībā ar personu piekļuvi tribunālam, jo “Personām, kas nav Konvenecijas dalībvalstis, ir piekļuve tribunālam saskaņā ar Konvencijas XI daļu, tāda piekļuve ir personām, kas nodarbojas ar dziļjūras dibena resursu ieguvi, tostarp strīdi starp dalībvalstīm un Starptautisko Jūras dzīļu pārvaldi un strīdi starp ieguves konsorcijiem un pārvaldi” (Andersons, 2008: 508). Iepriekšminētais paplašina personu loku, kas ir tiesīgas izmantot Starptautisko tribunālu jūras tiesībā strīdu izšķiršanai, tomēr interpretējot Starptautiskā tribunāla jūras tiesību statūtus, jāsecina, ka ieguves konsorciju ir jāpārstāv valstij, lai tas būtu tiesīgs aizstāvēt savas intereses tribunālā.

Jāatzīmē, ka tribunāla Jūras dibena strīdu izskatīšanas palātai ir noteikta īpaša jurisdikcija, “attiecībā uz strīdiem, kas saistīti ar jūras dibena izpēti un resursu ieguvi ārpus nacionālo valstu robežu jurisdikcijas” (Starptautiskā tribunāla jūras tiesībās procesa rokasgrāmata, 2009: 3). Pēc iepriekšminētā var secināt, ka strīds jebkurā vietā uz pasaules, kas saistīts ar jūras dibena izpēti vai resursu ieguvi, ir izskatām iepriekšminētajā palātā.

No teritoriālā viedokļa Starptautiskā tribunāla jūras tiesībās jurisdikcija, kas nav saistīta ar jūras dibenu, ir katras konvencijas dalībvalsts jūras teritorija, kas “nepārsniedz divpadsmit jūras jūdzes, to mērot no bāzes līnijām, ko nosaka saskaņā ar šo konvenciju” (ANO Jūras tiesību konvencija, 2005: 3) un arī valstu ekonomiskās zonas, kā arī strīdi, kas var rasties neitrālajos ūdeņos. Konvencijās ir noteikti atsevišķi noteikumi saistībā ar jurisdikcijas noteikšanu jūras vai okeāna līčos, saistībā ar upju ietekām, rifiem un iekšējiem ūdeņiem.

Advertisements

Ēnu ekonomikas pūķis


Samērā daudz, runājot par ekonomisko attīstību un budžetu, tiek runāts par ēnu ekonomikas apkarošanu. Skaidrs, ka mēdijos neviens neuzdrošināsies pateikt reālo ēnu ekonomikas funkciju, jo lielākā daļā “ekspertu” diemžēl maz saprot no ekonomikas un dzīvo kaut kādu saukļu un steriotipu pasaulē. Šeit ieskatā nelielas pārdomas par ēnu ekonomiku.

Man vienmēr patīk skatīties uz jautājumiem no veselā saprāta puses un nevienu ar ekonomiku saistītu parādību mēs nevar apstātīt kā absolūti pozitīvu vai negatīvu. Ekonimikā viss strādā ķēdē un katram mehānisms ir sava nozīme un mērķis. Vēl Imanuels Kants rakstīja, ka vienīgais veids, kā valsts var kļūt konkurētspējīgāka, ir iedot cilvēkiem lielāku rīcības brīvību un pēc teorijas, jo lielāka brīvība cilvēkiem, jo efektīvāk attīstās valsts.

Katrs cilvēks, veicot kaut kādu darījumu, skatās, kas viņam šajā gadījumā ir izdevīgs. Ja kāds vēlas nopirkt kādu preci par 1 euro, tad pircējam nav nepieciešama valsts aizsardzība pret slikto kvalitāti, ja izmaksas par valsts aizsardzību paaugstinātu preces cenu, piemēram, līdz 1.3 euro, jo sliktas kvalitātes gadījumā vienkāršāk ir nopirkt citu preci. Savukārt, ja prece ir pārtika vai medikamenti, tad arī 1.6 euro ir saprātīga cena, lai būtu drošam, ka tiek ievērotas pārtikas glabāšanas normas utt. Līdz ar to nepieciešams noteikt kaut kādu limitu un preču un pakalpojumu grupu, kad valsts vispār neveic nekādu piespiedu aizsardzību un kontroli, jo tā pēc būtības nav nepieciešama vai arī ir pārāk dārga. Arī pašlaik ir iespējams daudzas preces nopirkt privāti, kad darījums netiek reģistrēts, tādējādi cilvēki paši dabīgā veidā regulē iepriekšminēto jautājumu. Problēma ir tāda, ka valsts padara šādus cilvēkus par likuma pārkāpējiem, kas atkal nav racionāli.

Ar ēnu ekonomiku tiek risināti vairāki jautājumi un viens no tiem ir atalgojums. Ja nodokļu slogs ir pārāk liels, tad cilvēki sāk meklēt iespēju no tā izvairīties, jo uzskata šādu maksājumu par netaisnīgu vai šāds maksājums ne nesamērīgs biznesa modelim, pēc kura sabiedrībā ir pieprasījums, bet nav naudas samaksāt pilnu cenu. Šajā gadījumā ēnu ekonomika atkal ir kā mehānisms, lai kompensētu nepārdomātu un netaisnīgu valsts nodokļu politiku. Līdz ar to nav racionāli no cilvēkiem prasīt vairāk, nekā viņi uzskata par taisnīgu un ir spējīgi maksāt, jo pretējā gadījumā visi iesaistītie tiek padarīti par likuma pārkāpējiem, bet maksājumi budžetā tik un tā netiek veikti.

Rakstot par korupciju, atceros, ka lasīju vienu grāmatu, kur tika padziļināti apskatīti korupcijas iemesli. Viens no tiem tika minēts, kā korupcija ir efektīvs līdzeklis, lai apietu sarežģītu un smagnēju valsts administratīvo aparātu. Vēl viena korupcijas izpausme ir apzināta sarežģīta un smagnēja valsts administratīvā aparāta veidošana no korupcijā iesaistīto ierēdņu puses, ko mēs redzam pēc katras nodokļu reformas, jo tādējādi ierēdņi palielina pieprasījumu pēc korupcijas pakalpojumiem. Līdz ar to samazināt valsts aparātu un vienkāršot jebkuras administratīvās funkcijas ir veids kā mazināt korupciju.

Nobeigumam redzams, ka ēnu ekonomika ir tikai un vienīgi valsts politikas sekas un pavirša attieksme pret likumdošanas procesu, kad tiek pieņemti administratīvā sloga palielinoši likumi. Ēnu ekonomikai ir pozitīvi efekti, tā ir daudzu ekonomisku procesu padarīšana par iespējamiem vispār un tai ir administratīvā sloga samazinošs efekts. Valstij būtu jāuzliek apgrozījuma limiti un jānosaka darbības apmēra veidi, līdz kuram un kad valsts vispār neiejaucās cilvēku savstarpējās attiecībās, dodot cilvēkiem izvēles iespējas saistībā ar valsts aizsardzības izmantošanu. Piemēram, ja es pērku ķebli par 10 euro, man ir tiesības nemaksāt nodokļus, bet, ja es gribu valsts aizsardzību, piemēram, tiesas veidā, tad es samaksāju nodokli 3 euro. Šajā gadījumā administrēšanas izmaksas no valsts puses būtiski samazinās, visi cilvēki pārstātu būt likuma pārkāpēji un valsts aparāta izmaksas samazinās. Vai šāda pieeja valsts aparātam būtu izdevīga, noteikti nē, bet par to citreiz.

Mākslai jābūt komercializētai


Nesen sanāc būt Latvijas Mākslas akadēmijas aulā, kur tiek izstādīti studentu darbi. Kā vēlāk uzzināju, mākslas darbi tika izstādīti projekta MALKA 2018 ietvaros. Šajā bloga ierakstā manas pārdomas par māksu kopumā.

Apskatot visus darbus, priekš sevis neguvu nekādas pozitīvas emocijas. Dāļa darbu redzami tika taisīti pēdējā mirklī un to izpilde bija samērā pavirša. Taisnības labat jāatzīst, ka daži darbi tika izstrādāti kvalitatīvi un ar lielu rūpību, līdz ar to kontrasts bija labi pamanāms. Kopumā valdošā atmosfēra bija drūma. Sajūta, ka studenti sacentās, kurš izgatavos drūmāko darbu. Krāsu gammās un izteiksmē bija jūtams vairāk pienākuma izpilde, nevis dvēseles stāvokļa izpausme. Kopumā aizdomājos par vienu fundamentālu lietu, vai to būtu iespējams pārdot, jo māksla galu galā ir bizness un maksliniekiem ar saviem darbiem nākotnē būs jāpelna nauda. Atbilde bija tāda, ka es personīgi nevienu no izstādītajiem darbiem nepirktu. Nebija nekā tāda, ko nevarētu ieraudzīt Arsenālā, kad tiek izstādītas dažāda veida ekspozīcijas. Līdz ar to, nekāds “wow” efekts neradās.

Kas tiešām būtu forši no studentu puses, tas ir, sekot mākslas komercializācijas virzienam un iziet no tā, kas ir vajadzīgs maksālas patērētājam, jo tieši patērētājs maksās par to. Ļoti vienkārši, pērkot istabai gleznu, es vēlos, lai tajā būtu manu emociju izpausme, ko ir atveidojis mākslinieks, nevis mākslinieka emociju izpausme. Līdz ar to, uzdevums ir nevis izrādīt savas emocijas, bet gan sajust sabiedrības kopējo noskaņu, kas katrā sabiedrības grupā ir citādāks. To var salīdzināt ar masāžu, kad apmeklējot masieri, vēlies, lai masētu tevi, nevis masieris tavā priekšā izmasētu pats sevi un par to palūgtu naudu.

Paliekošā iela


Pēdējā laikā nācās daudz laika pavadīt telpās. Pēc ilgāka brīža, izejot ārā uz ielas, sāc pamanīt, ka viss ir kaut kā neierasti un citādi, nekā bija iepriekš. Šāda sajūta rodas nevis tāpēc, ka ir mainījusies iela, bet uz brīdi esi mainījies tu pats. Pieņemot par aksiomu atziņu, ka cilvēka rīcība un lietu uztvere ir atkarīga no sociālās vides, kā arī to ietekmē apkārtējā vide kopumā, tad varam izdarīt secinājuma, ka iela bija un ir tāda pati, tikai ilgākais laiks, kas pavadīts ārpus tās, mainīja ielas uztveri tieši manī.

Izejot uz ielas, redzi, ka pa to iet tik pat nepazīstami cilvēki, kas bija arī agrāk. Pa to kursē sabiedriskais transports un brauc mašīnas. Nekas nav mainījies ilgu laiku, izņemot tevi pašu. Iela kā nebeidzamais cilvēku resurss, iepludina gājējus veikalos, mājās un pagalmos. Cilvēks nekad nevar būt vientuļš, jo iela vienmēr piedāvā iespēju satikt jebkurā brīdī kādu nepazīstamu cilvēku. Tā ir kā taisna bruģa vai asfalta upe, kura vienmēr ir dzīva un haotiski plūst dažādos virzienos.

Izejot ārā, vakara saule apspīdēja ietvi, garām traucās neskaitāmi cilvēki, atgriežoties no savām dienas nodarbēm. Viss tik trauksmains un interesants. Šajā brīdī sāk atgriezties ierastā ielas uztvere un viss nostājās savās vietās. Pārņem priecīgas izjūtas, kad skaties uz šo mūžam plūstošo organismu.

Pasapņosim


Pašlaik ar vien vairāk tiek rādīti dažādi politiskie raidījumi un politiskas diskusijas, kas saistītas ar Saeimas vēlēšanām. Īpašas jēgas tos skatīties nav, jo lai raidījumam būtu pievienotā vertība, forši tur būtu redzēt cilvēkus, no kuriem tiešām valstī kaut kas ir atkarīgs. Līdz ar to visus šādus raidījumus varētu nosaukt “Pasapņosim”.

Kāpēc no tiem cilvēkiem, kuri tur piedalās, nekas nav atkarīgs? Ja paskatās viņu spriestspēju un zināšanu apjomu, tad rodas šaubas, ka kāds no viņiem vispār ir apmeklējis kādu mācību iestādi vai arī atsēdēja tur visu laiku tikai ķeksīša pēc. Tie, kas patiesībā kaut ko saprot, ir minisriju darbinieki un augstākā ierēdniecība, kura patiesībā arī vada valsti un nosaka reālo virzienu un naudas plūsmas, un kā zināms, tad viņus vēlēšanas ietekmē samērā maz, jo kadru mainība augstākajā ierēdniecībā nav liela. Līdz ar to deputātu kandidāti var teikt ko vēlās, bet realitātē, kāds likumprojekts no ministrijas tiks atsūtīts, kādu likumprojektu kāds ielobēs, tāds arī Saeimā tiks pieņemts, jo no tiem, kuri balsos, retais kurš sapratīs, par ko viņš balso un kapēc.

Un nobeigumam lūk fakts, lai parādītu, ka mums tiešām ir samērā bēdīga situācija, Latvija pēc IKP apmēra uz vienu iedzīvotāju ir ceturtā nabadzīgākā valsts Eiropas Savienībā. Aiz mums ir tikai Horvātija, Rumānija un Bulgārija, visas pārējās valstis mums ir priekšā, tajā skaitā Grieķija, Kipra, Malta, Ungārija, Čehija, Polija, Slovākija utt. Secinājumus izdariet paši.

Jo tālāk jo trakāk – agrāk tā nebija


Bieži varam dzirdēt teikumu, ka agrāk tā nebija, vai arī šodien cilvēki paliek aizvien stulbāki, salīdzinājumā ar agrākiem laikiem. Mūžīgā tēma par to, ka senos laikos zāle bija zaļāka un debesis zilākas. Kā tad ir patiesībā un kāpēc mūsos rodas šāda sajūta, un kā pret to cīnīties?

Patiesība ir ļoti vienkārša, cilvēki ar katru gadu kļūst gudrāki, ja mēra vidējo intelekta līmeni. Šī raksta ietvaros izvairīšos no jebkādiem pierādījumiem un atsaucēm, ja kāds vēlas, var pameklēt pats dažādu starptautisko organizāciju pētījumus. Kopējais intelekts pieaug līdz ar tehnoloģiju attīstību un, kļūstot informācijai pieejamākai, cilvēks spēj daudz kvalitatīvāk izveidot savās smadzenēs vīziju par apkārtējo pasauli. Papildus tam, pašlaik ir daudz vieglāk ceļot, spēlēt datorspēles, komunicēt ar lielu skaitu cilvēku un iepazīt dažādas kultūras. Līdz ar to cilvēks spēj pieņemt uz lielāku informācijas apjomu pamatotu lēmumu, kas nozīmē, ka ilgtermiņā lēmums vedīs līdz efektīvākai mērķa sasniegšanai.

Mūsos rodas sajūta par to, ka agrāk bija labāk, tikai un vienīgi mūsu smaadzeņu darbības īpatnību dēļ. Labo un pozitīvo smadzenes atcerās daudz labāk, nekā negatīvo un slikto, tāpēc filtrējot dāžada veida atmiņas par notikumiem un pieredzi, smadzenēs veidojās pozitīvāka aina par pagātni, nekā tā ir patiesībā, tieši tāpēc senie laiki mūsu smadzenēs ir zaļāki un zilāki. Papildus tam, cilvēki nepārtraukti mirst un cilvēkiem ar labāku izglītību un veselīgāku dzīvesveidu vidēji ir lielākas iespējas nodzīvot ilgāk, kā arī viņi nepārtraukti iztur dabisko atlasi darba tirgū. Līdz ar to, skatoties uz vecāka gājuma cilvēkiem, mēs redzam tikai labākos no labākajiem, jo pārējie ir jau miruši. Tāpēc arī jauniem cilvēkiem var rasties ilūzija, ka agrāk skolās mācija labāk un pārtika bija veselīgāka. Realītātē, ja paskatāmies kā mainās vidējais izglītības līmenis un dzīves ilgums, tad redzam, ka tas pieaug attiecībā pret iepriekšējo periodu un šeit es ieteiktu skatīties plašāku statistiku par Latvijas datiem, lai redzēto kopējo ainu.

Cīnīties pret ilūzijām un sapņiem var ļoti vienkārši, ar statistiku un pētījumiem. Es jau agrāk esmu publicējis dažāda veida statistiku un pētījumu aprakstus, līdz ar to varat pasmelties tur avotus priekš savas personīgās izpētes. Zinātniskā pieeja lietām vienmēr spēj izkristalizēt realitāti no dogmām un mītiem. Tāpēc aicinu visus, ziņu vietā lasīt zinātnisko literatūru, un tad vienā brīdī sapratīsiet, ka dzīvojam labākā un gudrākā pasaulē, nekā tā bija jebkuru laika periodu atpakaļ, jo tik daudz atklājumu un tik daudz zinātnieku un pētnieku kā šodien, nekad iepriekš skaitliskā izteiksmē nav bijis.