Šoreiz nolēmu uzrakstīt par tēmu, vai bērns ir zirgs. Būšu atklāts, šī ieraksta nosaukumu izdomāju pēc kāda ilgāka laika no idejas rašanās brīža par paša posta uzrakstīšanu. Vēlējos padalīties ar pārdomām, kas man radās, nesen sēžot kādā restorānā un noklausoties divu man nepazīstamu cilvēku sarunu, kas notika starp vīrieti, pēc izskata, vecāku par trīsdesmit pieciem gadiem un aptuveni tik pat vecu sievieti.
Ko es zinu par šiem cilvēkiem, viņi noteikti ir no korporatīvas vides, pārstāv Latvijas vidusslāņa vidējo daļu, tas nozīmē, nav ļoti turīgi, bet par savu labklājību neuztraucās, pietiek uz pirmās, otrās un trešās nepieciešamības precēm un pakalpojumiem.
Redzams, ka pie galda sēdošais vīrietis un sieviete bija paziņas, kas iespējams agrāk kopā strādāja vai mācijās. Šo varēja spriest pēc sarunas temata un komunikācijas veida, kas bija pietiekami distancēts un atturīgs, bet tomēr ar privātās dzīves elementu atklāšanu otram. Saruna diemžēl nebija par zirgiem, bet pie tiem vēl atgriezīšos vēlak.
Vīrietis uzturot sarunu, ar degsmi stāstija par savu bērnu, meitu. Viņš stāstija, cik viņa labi mācās, kā viņa spēj runāt vairākās valodās, drīz būs eksameni un plānots viņu sūtīt uz labu skolu, iespējams, kādu labu vidusskolu. Papildus tam, viņš lielijās, ka meita nodarbojas ar mūziku un piedalās dažādās olimpiādēs. Uzsvēra, ka viņš vēlās, lai meita dara to un dara šito, kas pēc būtības bija, milzīgas pārslodzes radīšanu bērnam. Īsāk sakot jauks bērns, par kādu vien vecāks varētu sapņot. Kopējs apraksts bija uzbūvēts tā, lai nevis priecātos par meitu, bet gan palielītos, tādējādi pasakot, cik labs tēvs viņš ir un, cik viņam viss ir forši. Tālāk sekoja sievietes stāsts, kurš, man par brīnumu, bija ļoti līdzīgs ar cenšanos pārspēt sarunu biedru. Pietrūka vēl izvilkt abiem bērnu matus šķipsnas no somām un fotogrāfijā parādīt bērnu zobus. Līdz ar to uzskatāmi bija redzams, ka abi lielās ar saviem bērniem, patiesībā lieloties par sevi.
Es sēdēju un analizēju viņu teikto. Sākumā man likās, ka abi cenšās caur bērniem realizēt kādus savus sapņus un nepiepildītās velmes, kuras kaut kad senāk pagātnē viņiem bija lieguši realizēt nepārvarami dzīves apstākļi. Tomēr esmu reālists, tāpēc apskatīju situāciju no baiļu perspektīvas. Uz bērniem parasti cilvēks projicē divu veidu bailes, vienas ir bailes no sabiedrības viedokļa, otras savas iekšējās bailes. Abas bailes liek rīkoties ļoti līdzīgi, bet ar dažādu motivāciju.
Ja vecāks baidās no negatīva sabiedrības viedokļa, tad viņš cenšās dod bērnam visu to labāko, lai viņš būtu labākais klasē, gudrākais, skaistākais, talantīgākais, ar pēc iespējas interesantāku, no malas, dzīves veidu, vadājot viņu pa dažādiem pulciņiem un nodarbībām utt. Vecāks atdos visu bērnam, varoņīgi apkārtējiem stāstot, ka viņam nekā nav, viņš slikti ģērbjas, no daudza atsakās, un tas tikai tāpēc, ka visu atdodu bērnam un viņa nākotnei. Sabiedrība šādus vecākus apbalvo ar uzslavām, līdzjūtību un ārējo apbrīnu, kaut arī iekšēji jūt pretīgumu, jo patiesībā cilvēks, kurš tā dara, ir ļoti vājš.
Ja vecākā mīt bailes pret sevi, piemēram, palikt bez darba, nonākt finansiālā trūkumā vai bailes no jebkāda cita apdraudējuma, tad vecāks arī rīkojas līdzīgi, bērnu ar varu dzenot mācīties, prasot no viņa vislabākās sekmes, organizējot bērnam pārslodzi ar dažādiem pulciņiem un nodarbībām utt. Pamatojums savai rīcībai ir vienkārš, bērnam labi jāmācās, lai dzīvē daudz sasniegtu, dabūtu labu darbu un nekad nejustu trūkumu.
Kā redzams, abas vecāku motivācijas ir veidotas uz bailēm un patiesībā abos gadījumos vairāk vai mazāk vecāku rīcība būs slima, nervoza un traumējoša bērnam. Pie tam šajā gadījumā nav svarīgs pats bērns, jo vecāks caur bērnu risina savas iekšējās problēmas un šajā gadījumā bērns no subjekta pārvēršas objektā jeb rīkā. Pie tam viena cilvēka iekšējais stāvoklis ļoti ātri nododas otram un bērniem vecāku stāvoklis nododas daudz ātrāk nekā no citu cilvēku stāvoklis, jo tieši ar vecākiem bērniem uz mūžu ir visciešākā emocionālā saiste, un tik pat cieša tā var būt tikai ar viņu pašu bērniem nākotnē. Papildus tam, bērni no šādiem vēcākiem neiemācās neko labu un ar lielu varbūtību, tādu pašu rīcību realizēs pret saviem bērniem, jo neko citu nebūs redzējuši.
Rezultātā izturēšanās pret bērnu ir tāda pati kā pret zirgu hipodromā. Zirgam jābūt labākam, ātrākam, skaistākam un spēcīgākam par pārējiem. Zirga saimnieks noteikti, sēžot kādās smalkās viesībās, lielīsies par savu stalto skaistuli un viņa panākumiem sacensībās. Runās par zirga zobiem un karalisko stāju. Diemžēl tieši tāpat notiek arī ar vecākiem, kuros mīt bailes un kuri patiesībā dzīvo darbā un emocionāli ir ļoti tāli no saviem bērniem, kā rezultātā spēj tos uztvert kā savu panākumu vai lielišānās objektu, aizmirstot, ka bērni ir dzīvi cilvēki un viņi ir vecāku spogulis, kurā redzams nevis tas atspulgs, kuru vecāki vēlās redzēt, bet tas atspulgs, kurš patiesībā vecāku dvēselēs mīt.
Ko es gaidīju dzirdēt tajā sarunā, restorānā pie galda, ko tā arī nedzirdēju. Iedomāsimies citu dialogu, kur abi vecāki nevis lielās, bet priecājās par saviem bērniem, pasakot, ka pati to eksistēšana vien ir lieliska un, ka visvairāk viņi novērtē to, ka viņi kā vecāki spēj iemācīt un nodrošināt to, ka viņu bērni ir lamīgi un attīstās emocionāli un garīgi veseli cilvēki. Pateikt atklāti un godīgi, ka viņiem neinteresē bērnu sekmes, bet interesē bērna labsajūta un, ka atbildība pār sekmēm ir tikai un vienīgi pašiem bērniem un jebkurā gadījumā no vecākiem viņi saņem tikai un vienīgi atbalstu un pamācību kā vajadzētu pareizi darīt, lai sasniegtu to mērķi, ko patiesībā bērns vēlas. Tas acīmredzot liecinātu par to, ka vecākiem nerūp sabiedrības viedoklis un arī iekšējo baiļu viņos nav. Šajā gadījumā nerodas konflikti starp vecākiem un bērniem, nerodas iekšējās pretrunas, līdz ar to bērni izjūt tikai mīlestību un rūpes. Tas, ka viņi aug mentāli veseli, patiesībā tikai sekmē viņu panākumus un ļauj viņiem darīt tiešām to, ko viņi vēlās.
Un par mācīšanos un dzīšanu bērnus pēc kaut kādiem mistiskiem panākumiem. Es zinu vairākus juridiskās fakultātes studentus, kuriem bija labas sekmes bakalaurā, un pašlaik viņi strādā par ierēdņiem ar samērā mazu algu, kā arī es zinu sportistus, kuri knapi pabeidza skolu, toties pašlaik pelna ļoti lielu naudas summu. Līdz ar to starp sekmēm ar finansiālo labklājību nav nekādas saiknes. Izglītība tikai dod iespēju, bet kā mēs visi šo iespēju izmantojam ir mūsu pašu rokās. Šeit nonākam pie secinājuma, ka mentāli vesels un garīgi līdzsvarots bērns spēs daudz labāk izmantot savas iespējas dzīvē, jo viņš būs brīvs no bailēm un rāmjiem, kurus baiļu dzīti vecāki uzliek savējiem bērniem.
sarkanakmens 