Īsi, kāpēc mani neapmierina situācija Latvijā

Kaut kad nesen biju uzrakstījis, ka man nepatīk lietas, kas notiek Latvijā. Sekoja pretjautājums, kas tieši man nepatīk. Par to var rakstīt grāmatas, pētnieciskos darbus un taisīt koferences. Diemžēl tik daudz brīva laika nav, tāpēc šoreiz ļoti īsi, kāpec uzskatu, ka pašreizējā un arī iepriekšējā likumdevēja un izpildvara netieka un joprojām netiek galā ar saviem pienākumiem. Visi dati tika ņemti no Eurostat.

Veltot tikai vienu stundu, var atrast un apkopot šādu informāciju:

Es izvēlējos 2014. gadu, jo iepriekšējais Saeimas sasaukums strādāja no 2014. gada, tādējādi varam redzēt iepriekšējās Saeimas un valdības darba rezultātu, kā arī nedaudz ieskatīties pašreizējās varas darbā. Redzam, ka reālais iekšējais kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju ir pieaudzis, kas liecina par to, ka kopumā naudas apjoms ekonomikā ir audzis, tomēr tas saglabājās tikai 44% apmērā no Eiropas Savienības vidējā līmeņa, kas nozīmē, ka iepriekšējā politiskā vara nebija spējīga nodrošināt kaut cik necik nopietnu izaugsmi. Rezultātā mēs redzam, ka arī nodarbināto skaits Latvijā bija pieaudzis, tomēr vidēji Eiropas Savienībā pieaugums par šo pašu laika periodu bija krietni lielāks, kas nozīmē, ka citas Eiropas Savienības bija efektīvākas šajā jomā. Milzīga pļauka, par ko rakstīju rakstā “Vai jābūt pateicīgiem valsts varai pandēmijas laikā?” ir tieši sabiedrības veselības rādītāji. Tabulā redzam, ka Latvijā ir ļoti bēdīgi ar iedzīvotāju veselību, jo dzīves gadi, kuru laikā cilvēks dzīvo vesels ir dramatiski mazāki par vidējo Eiropas Savienībā, un interesantākais, ka šis ilgums ir samazinājies 2019. gadā attiecībā pret 2014. gadu. Skaitļi ļoti labi parāda to, ka medicīnas sistēmas reforma, optimizācija un sadārdzināšana, atstāj tiešu iespaidu uz cilvēka dzīves kvalitāti un ilgumu. Diemžēl, valdībā un arī parlamentā lielākā daļa nesaprot, ka katrs, pat mazākais lēmums medicīnas jomā, kas samazina tās pieejamību un efektivitāti, nogalina tūkstošiem cilvēku un daudzi nepareizi lēmumu ir kā nāves spriedums cilvēkiem nākotnē. Slikta veselība rezultējās arī iedzīvotāju skaita samazināšanās.

Zemāk ievietoju attēlu, kas uzskatāmi demonstrē, kur pēc IKP mēs esam Eiropas Savienībā.

Šajā attēlā Latvija ir stap Poliju un Rumāniju. Vēl zemāk par Latviju ir tikai Bulgārija un Horvātija. Līdz ar to Latvija faktiski ir trešā nabadzīgākā Eiropas Savienības valsts. Kapēc? Jautājumus pareizi būtu uzdot likumdevējam un izpildvarai.

Vēl interesants materiāls ir par veselīgo gadu ilgumu. Zemāk attēls, kur Latvija ir pēdējā vietā Eiropas Savienībā (attēla avots).

Līdz ar to kopumā ir ļoti viegli atrast informāciju un pamatot, kāpēc Latvijā viss ir ļoti bēdīgi un ko tieši es vēlētos uzlabot mūsu valstī. Ja veiktu padziļinātu izpēti un analīzi, tad mēs varētu atrast tiešām bēdīgu ainu, jo izpētē es pat nepieskāros Centrālās statistikas pārvaldes un Labklājības ministrijas mājas lapām.

Dienas citāts – Martins Luters Kings jaunākais

Šodien manu uzmanību pievērsa vienkāršs, bet tajā pašā laikā ģeniāls citāts, ko reiz teica izcils cilvēktiesību aizstāvis Martins Luters Kings jaunākais ( Jr) (1929 – 1968). Lasot un pētot viņa darbību, var tikai par patīkamu izbrīnu atzīt, ka cilvēks 39 gadu vecumā bija izdarījis vairāk nekā daudzi izdara 100 gados. Viņa patiesais ieguldījums cilvēktiesību attīstībā nav izmērams. Šeit arī pats citāts:

“Tu vari nogalināt sapņotāju, bet tu nevari nogalināt sapni” (You can kill the dreamer, but you can’t kill the dream)

Tik tiešām, mums nepieciešams sapņot un cīnīties par savu sapni, ja tas ir pareiz un nodrošina citu cilvēku tiesību ievērošanu. Arī nogalinot viņu pašu, idejas nogalināt neviens nespēja un kustība par melnādaino cilvēku tiesību aizstāvību turpinās vēl joprojām. Arī katrs no mums var cīnīties pret kādu tiesību pārkāpumu un var sapņot par lielisku uzvaru kādu dienu. Neskatoties uz to, ka cilvēka mūžs ir gaužām īss, sapnis, kas spēs pavilkt līdzi lielas cilvēku masas, dzīvos mūžīgi.

Muižas kā vergniecības simbols

Bieži no apkārtējiem cilvēkiem var dzirdēt neviltotu jūsmošanu par dažādām Latvijas teritorijā esošām muižām. Saviļņoti vārdi tiek izteikti gan par atjaunotām, gan par aizlaistām muižām, kurām nepieciešams kapitālais remonts. Cilvēkiem patiesi patīk šīs ēkas un daudzi no viņiem vēlētos tur dzīvot. Tomēr jaskatās patiesībai acīs, lielākā daļa jūsmotāju nezina vēsturi. Līdz ar to šajā rakstā uzrakstīšu savas pārdomas par muižu esamību Latvijā.

Muižas Latvijā radās uz piļu bāzes. Sākotnēji, ienākot krustnešiem 13. gs., tie būvēja pilis pa visu Latviju. Ar laiku bruņinieki panāca to, ka pilis un zemi tām apkārt varēja mantot bruņinieku bērni. Vēlāk pilīm novecojot, sāka būvēt muižas. Ar ļoti retiem izņēmumiem, lielākā daļa bruņinieku bija vācieši, kas cauri gadsimtiem pakāpeniski paverdzināja vietējās tautas. Sākumā tās bija nelielas klaušas, kuras ar laiku pārvērtās par dzimtbūšanu, kas faktiski nozīmēja vergniecību. Dzimtcilvēku varēja nopērt, varēja pārdot un pat zināmos apstākļos nogalināt, bez liela riska par sodu. Kā izskatījās lauku dzīve vēl 18. gs.? Bija muiža, kādu gabalu no tās bija baznīcas zeme ar baznīcu, bija apdzīvotā vietā, kurā dzīvoja dzimtcilvēki un vēl viena apdzīvotā vieta, kur dzīvoja amatnieki. Amatnieki, garīdznieki un muižnieki bija vācieši, savukārt darbaspēks sastāvēja no dzimtcilvēkiem, kuri bija latvieši. Šis ir ļoti vienkāršots apraksts, bet kopējai izpratnei pietiekošs.

Muižas tika būvētas no naudas, ko muižnieki ieguva tirgojot izejvielas, piemēram, graudi, kas tika ražotas ar dzimtcilvēku rokām. Izejvielu cenā neietilpa darbs par šīs izejvielas ražošanu, jo dzimtcilvēki strādāja bez maksas. Tas nozīmē, ka milzīgo peļņu muižnieki guva tāpēc, ka nemaksājot dzimtcilvēkiem, varēja to naudu paturēt sev, kas nebūtu iedomājams tajā pašā laikā, piemēram, ja viņi algotu vāciešus. Līdz ar to muiža faktiski simbolizē nozagtās latviešu dzīves. Par to naudu, kas netika maksāta dzimtcilvēkiem, viņi nevarēja sūtīt uz skolu savu bērnus, viņi nevarēja nodrošinat tā laika medicīnu, viņi nevarēja pietiekami labi nodrošināt savus dzīves apstākļus, nevarēja pilnvertīgi ēst un galu galā viņi nevarēja izvēlēties savu nodarbi, tādējādi bieži mirsotot jauni no kaitīgā darba un milzīgām pārslodzēm.

Sanāk, ka muižās bija ieguldīti naudas līdzekļi, kuru neesamība dzimtcilvēku rīcībā tiešā veidā nogalināja vietējos iedzīvotājus. Tā rezultātā atjaunojot muižu, vai cildinot to, mēs faktiski cildinam vergturu celtās ēkas un vergturību jeb dzimtbūšanu kā tādu. Kā analoģiju varētu minēt, ja melnādainie cilvēki jūsmotu par Dienvidu štatos esošajām mājām, kas piederēja vergturiem un nepārtraukti censtos tajās dzīvot un atjaunot tās. No morālā viedokļa, visas muižas vajadzētu vai nu nojaukt, vai pārveidot par dzimtcilvēku apspiešanas muzejiem, kuros atgādinātu par tiem, kuri dzīvoja šajās muižās un kā muižnieki paverdzināja vietējos ļaudis. Pretējā gadījumā mēs ļoti ātri aizmirstam savu vēsturi un sapņojam, kā būtu dzīvot tajā laikā skaistā muižā. Tāpēc atgādināšu visiem sapņotājiem, jūs tajā laikā dzīvotu kopā ar vēl kādiem astoņiem cilvēkiem baļķu mājā ar maziem logiem un gultām pilnām ar blaktīm, slimotu ar visādām kaitēm un būtu viens no trīs bērniem, kuri izdzīvoja pretēji sešiem, kuri nomira dzemdībās vai neilgā laikā pēc tam. Jums nebūtu tiesību pat pārvietoties ārpus noteiktas teritorijas bez muižnieka atļaujas, bet visi jūsu bērni kļūtu automātiski par muižnieka īpašumu un viņš varētu ar viņiem izrīkoties kā vēlētos, piemēram, pārdot kā lētu darba spēku.

Muižas ir ļaunuma un vergniecības simbols. Ja mēs nespējam nošķirt labo no ļaunā, skaisto no neglītā, patiesību no fantāzijas, tad tas nozīmē, ka mums daudz ir jāmācās, jālasa un jāinteresējās par vēsturi, kas galīgi nav tāda, kādu mēs sapņojam savās galvās, zaudējot pašcieņu. Simboliem ir milzīga nozīme, jo tie atšķir mūs no dzīvniekiem un vergiem, jo tikai brīvs cilvēks spēj savus uzskatus un nostāju turēt augstāk par īsām brīža sajūtām un velmēm.

Kura šis gads patiesībā ir?

Ierastā dzīves ritējumā Lieldienu brīdienas tiek uztvertas kā garāka atpūta no rutīnes un darba gaitām. Tieši šajās brīvdienās parasti izdodas izbaudīt atnākošo pavasari. Diemžēļ šis gads nav kā ierasts, jo par vainu tam visam ir karantīna. Problēma pat ir nevis ierobežotā pieejā dažāda veida pakalpojumiem, kā restorāni vai kafeinīcas, bet gan cilvēku noskaņā, kas spraucās ārā pat cauri šķietami laimīgajām sejas izteiksmēm. Tā nu mēs visi dzīvojam un gaidam, kad beidzot beigsies valstī izsludinātais ārkārtas režīms. Tāpēc dažādās diskusijās bija apspriesti jautājumi, kurš šajā laikā jūtas vislabāk, kuram patiesībā pieder laiks? Šī iemesla dēļ rakstā apskatīšu, kura šis gads patiesībā ir?

2020. gads ir žurkas gads. Interesanti, ka 12 gadus atpakaļ, 2008. gadā sākās ekonomiskā krīze, vēl pirms 12 gadiem 1996. gads bija pēdējais gads pirms lielās Āzijas ekonomiskās krīzes, savukārt 1984. gads un 1985. gads bija pēdējie stabilas izaugsmes gadi pasaulē, pēc kā notika straujš naftas cenas kritums, kā rezultātā PSRS ekonomiskā situācijas tik ļoti pasliktinājās, ka tai bija jāsabrūk. Protams, pie katra gada var pievilkt klāt dažādus zīmīgus notikumus, tomēr šeit skaidri redzams cikliskums, kas cilvēku dzīvē un arī ekonomikā eksistē. Interesanti, ka arī nākamais divpadsmit gadu cikls pēc 2008. gada cikla sākās ar tik zīmīgiem notikumiem kā pandēmija un karantīna. Pie tam ir vēl viena intersanta sakritība, 1980. gadu krīze sākās dēļ ASV ekonomiskām problēmām, 1998. gada krīze sākās dēļ Dienvidaustrumu Āzijas ekonomiskām problēmām, 2008. gada krīze sākās dēļ ASV ekonomiskām problēmām, savukārt 2020. gada krīze atkal sākās dēļ Āzijas šoreiz ne ekonomiskām problēmām. Līdz ar to 2020. gadu noteikti varam saukt par žurkas gadu ar tai raksturīgajām krīzēm.

Vēls intersanti, ka Latvijā 2020. gada dzīvnieks ir bebrs, precīzāk, Eirāzijas bebrs. Toties no kukaiņu pasaules šis gads ir ziedmušas gads. Līdz ar to šī gada ģērbonī varētu ielikt žurku, bebru un ziedmušu, kaut kur augšā.

Šis gads noteikti nav ceļotāju un iepirkšanās gads, tāpēc šis ir to cilvēku gads, kuriem patīk sēdēt mājās un kuriem nepatīk iepirkties. Rezultātā šis gads noteikti ir mājsēžu gads, par kuriem piespiedu kārtā transformējas liela daļa valsts iedzīvotāju. No tā varam izdarīt secinājumu, ka šogad dominēs nodarbes, ar kurām var nodarboties mājās, tā ir ēst gatavošana, televizora skatīšanās, grāmatu lasīšana un datorspēļu spēlēšana. Par pēdējo nodarbi varam teikt, ka šis noteikti ir geimeru gads, jo pašlaik sēdēšana pie datora ir sociāli atbildīga nodarbe, savukārt iet laukā un iepazīties ar jauniem cilvēkiem ir sociāli bezatbildīga darbība, par kuru paredzēts sods.

Nobeigumā var apkopot, ka 2020. gads ir žurkas, bebra un ziedmušas gads, ja raugās no dzīvnieku pasaules skata punkta. No cilvēku nodarbes viedokļa šis ir pasīvais mājsēžu un geimeru gads. Agri vai vēlu pandēmija beigsies un tad atkal ausīs ceļotāju un piedzīvojumu meklētāju gads, kas visdrīzāk būs 2021. gads.

Vai jābūt pateicīgiem valsts varai pandēmijas laikā?

Nav šaubu, ka visaktuālākā tēma cilvēkiem Latvijā pašlaik ir karantīna un valsts varas rīcība šī procesa vadīšanā. Diemžēl presē ir ļoti daudz varas slavinošu rakstu par to, ka pašreizējā valdība ar pašaizliedzīgu varonību cīnās līdz pēdējai asins pilei par mūsu visu dzīvībām. Diemžēl tā nav un šajā rakstā izklāstīšu savas pārdomas par to, kas pie mums notiek un, kurš ir vainīgs. Protams, kā vienmēr maksimāli īsi.

Latvija ir demokrātiska valsts, kur mēs visi vēlēšanās ievēlam Saeimu, kas pēc tam apstiprina Ministru Kabinetu, kas ir valsts izpildvara. Līdz ar to premjers, veselības ministrs un pārējie locekļi ir tikai un vienīgi mūsu visu algotie darbinieki, kuriem ir pienākums pildīt noteiktas funkcijas, nekas vairāk. Savu tiešo izpildvaras un likumdevēja varas novērtējumu mēs sniedzam kārtējās vēlēšanās, vai atlaižot Saeimu starplaikā starp vēlēšanām. Izpildvaras statusu ir svarīgi saprast, lai neuzskatītu viņus par varoņiem, bet vienīgi par vadītājiem, kuru darbu var izvērtēt pēc noteiktiem kritērijiem.

Kas notika Latvijā, kad sākās Covid-19 pandēmija pasaulē? Latvijas medicīnas sistēma saskārās ar izaicinājumu, kam tā noteikti nebija un nav gatava. Pēdējā laikā un arī iepriekš varējām bieži lasīt par medicīnas finansēja trūkumu, par obligātās medicīnas apdrošināšanas neieviešanu, par ārstu trūkumu reģionos, par milzīgu skaitu medīcinas darbinieku, kas ir aizbraukuši uz Dāniju, Norvēģiju, Vāciju, Lielbritāniju un citām valstīm, dēļ tā, ka Latvijā medicīnā maksāja pārāk maz, salīdzinot medicīnas darbinieku augsto kvalifikāciju. Piemēram, ģimenes ārsts par slodzi saņem vidēji ap 1400 EUR pirms nodokļu nomaksas, salīdzinājumā labs pārdevējs būvniecības veikalā saņems vairāk. Kad mēs maksājam tik mazu naudas summu cilvēkiem, kuriem ir nepieciešami ap 11 gadiem, lai kļūtu par augsta līmeņa speciālistiem, nav jābrīnās, ka labākie aizbrauc projām, vai iet strādāt citās jomās.

Kā mēs izskatāmies pasaules līmenī? Pasaules ekonomikas forums mūs ierindo 84. vietā pēc veselības parametra (avots: http://www3.weforum.org/docs/WEF_TheGlobalCompetitivenessReport2019.pdf), savukārt Pasaules medicīnas organizācija raksta, ka mūsu medicīna ir nepietiekami finansēta, 2015. gadā atvēlot tikai 5.8% no IKP (ES vidējais līmenis ir 9.9%), kas ir būtiski zemāk (avots: http://www.euro.who.int/__data/assets/pdf_file/0009/355986/Health-Profile-Latvia-Eng.pdf?ua=1). Arī pēc vidējā dzīves ilguma mums ir ļoti bēdīga situācija salīdzinājumā ar citām ES valstīm. Līdz ar to secinājums ir viens, nozare nav finansēta pietiekamā apmērā un cilvēku veselības stāvoklis ir slikts.

Vai medicīnā ir korupcija? Viennozīmīgi. Varam papētīt publiskos iepirkumus vai arī paklausīties cilvēku stāstus, kad bez būtiskas piemaksas ārsti slimnīcā atsakās ārstēt vai, kad valsts slimnīcā strādājošie ārsti piedāvā veikt nepieciešamo operāciju savā praksē par lielāku summu, patiesībā izmantojot valsts slimnīcas resursus un valsts finansējumu. Korupcija nogalina un medicīnas sfērā to var redzēt vislabāk.

Rezultātā, iestājoties ārkārtas situācijai, valdība saprata, ka pie tik sliktas medicīnas sistēmas, kādu paši ir izveidojuši, nekas cits neatliek, kā ieviest samērā stingrus ierobežojošus mērus, papildus tam iegrūžot lielu naudu PR akcijās medijos, jo cilvēkiem nav svarīga realitāte, bet tikai tas, kā valsts izskatās televīzijas ekrānā. Šo visu situāciju var salīdzināt ar to, kad mēs sistemātiski maksājām būvniekam, kuram ir jāsalabo jumts, viņš naudu ņem, bet jumtu nelabo 29 gadus, kad jumts sāk brukt vētras laikā, būvnieks iespundē mūs šķūnī uz vētras laiku.

Kā varētu izskatīties mūsu situācija, ja mēs atbildīgāk piedalītos vēlēšanās un vēlētu adekvātākus cilvēkus? Kā varētu izskatīties situācija, ja mēs paši vairāk iesaistītos kontrolē pār valstī notiekošajiem procesiem? Atbilde ir ļoti vienkārša, mums varētu būt kā Islandē, Dienvidkorejā vai Zviedrijā, kur veselības sistēma ir labā līmenī un tā tiek ar saslimušo cilvēku plūsmu, kā arī tiek organizēta efektīva un plaša cilvēku testēšana. To valstu iedzīvotāji šo laiku pārdzīvo turpinot savas ierastās dzīves gaitas un ekonomika turpina attīstīties, ļaujot cilvēkiem pelnīt, kamēr pie mums cilvēkiem ir jāizdzīvo.

Šeit arī atbilde uz jautājumu, vai jābūt pateicīgiem valsts varai pandēmijas laikā? Nē, noteikti nav, jo tieši šie cilvēki situāciju ir noveduši tik tālu, kad mūsu medicīnas sistēma nav spējīga efektīvi tika galā ar visiem riskiem un tāpēc ir jāievieš ļoti stingri mēri, pēc būtības iznīcinot ekonomiku, lai cīnītos ar valdības neizdarības sekām pagātnē.