Dažādos ārzemju mēdijos izskanēja ziņa, ka Venecuēlā atvērts nakts klubs cietumā uz kādas salas. Sieviešu striptīzdejotāju vietā vīrieši, alkohols, apgaismojums, dejas un kluba atmosfēra. Domāju, ka cietumam tā būs laba ieņēmuma pozīcija, jo ar cietuma sardzi jādalās, lai netraucētu. Ņemot vērā, ka Latiņamērikā izplatīts cietumu modelis, kad tā iemītnieki dzīvo autonomu dzīvi un cietuma sardze uzrauga vienīgi to, lai neviens netiktu ārā. Domāju, ka cietumi tajās valstīs attīstīsies vēl tālāk. Iespējams Latvijā arī vajadzētu ieviest kādu citādāku modeli cietumos, nekā tas ir pašlaik.
Monthly Archives: marts 2013
Lielā piektdiena – Baznīcas apmeklējums
Vakar nolēmu izdarīt kaut ko atbilstošu reliģiskajiem svētkiem – apmeklēt Lielās piektdienas dievkalpojumu. Kaut arī neesmu reliģiozs cilvēks, tomēr ar cieņu izturos pret katra cilvēka ticību un tradīcijām. Vēlos padalīties ar saviem iespaidiem un domām saistībā ar mūsdienu baznīcu.
Vakar ienākot baznīcā man iepatikās pati gaisotne, kas virmoja visapkārt. Sajūta līdzinājās ceļojumam laikā, kad baznīcu piepildīja simtiem cilvēku, par ko liecināja lielais solu daudzums. Baznīca bija ar izteiktu minimalisma stilu un koka altāru. Izbrīnija cilvēku daudzums, to bija ļoti maz, aptuveni 5-7% no ietilpības, ja ne mazāk. Lielākā daļa apmeklētāju bija pensionāri vai pirms pensijas vecuma. Konstatēju to, ka biju visjaunākais Lielās piektdiena dievkalpojuma apmeklētājs, kas mani pārsteidza, jo man sen vairs nav 20 gadi. Kad visi bija sanākuši, tad priesteris nolasīja fragmentu no Bībeles, ko pārtrauca kora dziemas par Bībeles ainām. Ņemot vērā, ka zinu lasīto stāstu, tad man nelikās stāstītais īpaši aizraujoši, tāpēc nodevos pētīšanai un pārdomām, kāpēc baznīcā ir tik maz cilvēku un kā to varētu labot.
Secināju, ka produkts ko piedāvā baznīca mūsdienās nesaskan ar mūsdienu folosofiju. Mūs no bērnības māca, ka esam neatkarīgi, brīvi, grudri, varoši un spēcīgi, bet paznīca tajā pašā laikā saka, ka esam grecīgi un mazi Dieva priekšā. Ja 300 gadus atpakaļ cilvēki piekrita baznīcas piedāvātajai domāšanas formai, tad mūsdienās daudziem ir pilnīgi pretēji uzskati. Tas nozīmē, ka baznīcai nepieciešams uzlabot un modarnizēt piedāvāto pakalpojumu, par ko cilvēki būtu gatavi maksāt. Es redzu uzlabošanas iespējas komunikācijās ar sabiedrību un uzskatu maiņu. Pirmkārt, priesterim jākļūst nevis par Dieva sūtni un pārstāvi, bet par koordinētāju cilvēka attiecībās ar Dievu, kas nesaka kā vajag, bet rosina domāt kapēc tā vajag, ļaujot cilvēkam pašam noteikt kas ir labi un kas nē. Otrkārt, svēto rakstus nepieciešams pielāgot mūsdienu prasībām un atjaunot tos, tāpēc, ka klausīties katrus Ziemasvētkus, Lieldienas utt. vienus un tos pašus tekstus kļūst garlaicīgi jau pēc otrās reizes.
Es labprāt gribētu, lai baznīca izmaina produkta pasniegšanas stilu. Nevis mums jālūdz par piedošanu, bet jālūdz, lai sakārtotu savu iekšējo pasauli, mums nevis jājūtas vainīgiem par to, ka grēkojam, bet jāmeklē ceļi, kā uzlabot sevi, mums nevis jāziedo baznīcai, bet jāmaksā par pakalpojumu, bet jāziedo trūcīgajiem un invalīdiem.
Man ir aizdomas, ka neko nemainot mūsu zemē paliks tikai Katoļu baznīca, kas pēc būtības ir bagāta un Pareizticīgo baznīca, kas ir vēl bagātāka, bet Luterāņu baznīcai nebūs ilgs mūžs, ja netiks veiktas reformas filosofijā, domāšanā utt., bet nevis cilvēku, bet baznīcas funkcionāru rindās.
Francijas ekonomisko problēmu risinājums
Kaut arī dzīvojam 21. gs., tomēr ekonomisko problēmu risināšanai lielās valstis izmanto sen izstrādātus un drošu līdzekļus – karš un resursu izzagšana.
Šodien Francija nolēma turpināt savu militāro uzvaras gājienu savās bijušās kolonijas zemēs un ieveda karaspēka vienības Centrālajā Āfrikas republikā. Izskatās, ka priekš ekonomisko problēmu risināšanas, dažām Āfrikas valstīm būs japadalās ar saviem dabas resursiem un nedaudz jāziedo sava neatkarība par labu bijušajiem kolonizātoriem. Protams, no Latvijas viedokļa mēs apsveicam Francijas centienus, jo vēl viena Spānija vai Itālija ekonomiskā ziņā, mums ES nav vajadzīga, tāpēc arī uz CAR visdrīzāk nosūtīsim savus instruktorus, kas apmācīs vietējos jauniešus, kas domā, ka veidos nopietnu armiju.
Par 16. martu
Ņemot vērā lielo diskusiju mēdijos par 16. marta atceres dienas pasākumiem, vēlos izteikt savu viedokli.
Mēs dzīvojam brīvā un demokrātiskā valstī. Šīs tiesības ir nostiprinātas Latvijas konstitūcijā un nevienam nav ļauts apšaubīt iepriekšminēto tiesību pareizību. Līdz ar to, katrai personu grupai ir tiesības paust savu viedokli jebkurā jautājumā un atzīmēt tai nozīmīgas dienas. Pēc manām domām, ja visi respektētu un ievērotu tik vienkāršu dzīves patiesību, nekādu domstarpību nebūtu. Ja kādam šķiet nozīmīga diena 16. martā – lūdzu atzīmējiet.
Svarīgi ir atcerēties, ka demokrātiskas valsts sabiedrība vienmēr sastāvēs no ļoti atšķirīgiem cilvēkiem un uzskatiem. Vienīgais pareizais ceļš ir iemācīties pieņemt citu viedokļus un pamatot savējo, bet neuzskatīt to par pilnīgu zemes patiesību.
Ikdienas sarunas
Pie mums tik pat populāri kā Anglijā ir ģenerālā ikdienas frāze “Čau! Kā iet?”, tā pat kā “Hello! How are You?” Un tā dienu no dienas mēs satiekam kolēģus, draugus un radiniekus ar vienu un to pašu frāzi, kas ieēdas un ar katru reizi zaudē savu nozīmi.
Labs jautājums, vai mums vispār nepieciešams jautāt par to, kā iet kādam citam, jo mums tas galīgi neinteresē, ar izņēmumu, ja no tā var gūt sev kādu labumu vai apmierināt savu ziņkārību. Bet pat iesaistoties sarunās, mēs veltīgi izšķiežam laiku un spēkus, jo lielākā daļa ikdienas sarunas varētu arī nebūt un tik un tā mūsu dzīvē nekas nemainītos, nekas nesadegtu vai nesalūztu. Tā arī dzīvojam tik bezjēdzīgā pasaulē, kuru cenšamies piepildīt ar šķietami svarīgām nenozīmīgām lietām.
Kiprai tomēr palika veselais saprāts
Ņemot vērā, ka Kipra nesen atteicās no domas uzlikt vienreizēju nodokli uz bankā esošajiem depozītiem, var secināt, ka Kiprā palika saprātīgi cilvēki. Pretējā gadījumā ES realizētu vienu no saviem senajiem sapņiem, likvidēt Kipru kā ofšora zonu. Priekš pašas Kipras, tas nozīmētu valsts pastāvēšanas beigas, jo ofšori nodrošina finansiālo neatkarību no ES un SVF. No otras puses, ja mēs neraizējamies par Kipru, tad pati ES un arī Latvija ciestu no šāda lēmuma vēl vairāk, jo Eiropā sāktos trešais krīzes vilnis, kas radītu jaunus ekonomiskos satricinājumus.
Es uzskatu, ka īpašums ir svēts un ne nekustamo, ne kustāmu īpašumu, bez īpašnieka piekrišanas, valstij nav tiesības aiztikt vai izmantot, jo pretējā gadījumā, tas grauj uzticību valstij un katra cilvēka domas sāk virzīties uz īpašuma slēpšanas pusi, kas būtu atgriešanās viduslaikos no kuriem 600 gadus atpakaļ par laimi esam tikuši ārā.
Aukstums
Kalendārā sen jau ir pavasaris un arī saule spīd ar katru dienu aizvien gaišāk. Tomēr sals naktīs un drēgnais laiks pa dienu nesekmē pavasara sajūtas rašanos. Katrs skaties pa logu ar cerību, lai iestājās siltums, jo tikai silti laikapstākļi sniedz patiesu pavasara sajūtu.
Fedora 18 – konfigurēšana
Kā redzams no iepriekšējā raksta, tad Fedora 18 ir ieinstalēta un sēit es vēlos padalīties ar pieredzi programmu un fontu uzstādīšanā, kas nemaz nav tik ātri.
Linux es izmantoju divu veida programmu instalēšanas veidus, caur YUM un pa taisno palaižot RPM formāta failu. Lielas starpības nav, tikai instalējot caur YUM, paši instalējamie faili tiek meklēti datubāzē un uzspiešod piemēram Terminal komandu ” yum install xine” vairs nekas nav jādara, bet tikai jāgaida kamēr beigsies programmas uzstādīšana. Atšķirībā no Windows šada iespēja man šķiet ļoti ērta, jo ekonomē laiku uz dažādu mazu programmu meklēšanu lielajā tīmeklī. Pēc būtības YUM ir Fedora programmu instalēšanas un dzēšanas rīks. Gadījumā, ja nepatīk izmantot Terminal, tiek piedāvāta arī grafiska versija.
Tomēr grafiskā versija ir ļoti nepārdomāta un neērtā, tāpēc iesaku lietot šo programmu tikai caur Terminal.
Vēl viena samērā būtiska problēma radās pēc Fedora 18 uzstādīšanas, ka tajā nebija Windows ttf fonti un lielākā daļa pamācību interentā nedarbijās. Pēc ilgkākas sēdēšanas un meklēšanas, atradu RPM failu ar nosaukumu msttcore-fonts-2.0-6.noarch.rpm , kuru lejuplādējot un ieinstalējot Feroa parādijās visi nepieciešamie fonti, kā, piemēram, Time New Roman.
Lūk, kā tika solīts, ievietoju informāciju arī par programmu instalēšanu un fontu uzlikšanu. Pēdējā rakstā par Linux es uzrakstīšu par LibreOffice un failu sistēmu, kuru izvēlējos instalācijas laikā, kas atšķiras no Windows failu sistēmas.
Linux – Fedora 18
Ņemot vērā, ka neesmu jau sen licis jaunus un saturīgus rakstus blogā, tad izdomāju, ka varētu izvietot informāciju samērā neraksturīgu iepriekšējām tēmām, tomēr atceroties, ka mans mērķis ir rakstīt “par visu kas interesē”, tad šoreiz piedāvāju ieskatīties linux pasaulē no mana skatu punkta. Neieslīgstot detaļās, uzrakstīšu savu pieredzi darbā ar to.
Pirmo reizi ar linux saskāros vairāk kā 10 gadus atpakaļ, jo toreiz mani interesēja viss, kas saistīts ar datoru un uzzinot, ka Windows nav vienīgā operētāju sistēma, manī izraisīja dabīga interese par citu pasauli. Uzzināju, ka tajā pasaulē ir dzīvo pingvīni un sapratu, ka man tā patīk.
Ilgi domāju kādu no visa plašā piedāvājuma sistēmām, kas veidotas uz linux bāzes izvēlēties, nonācu pie secinājuma, ka visērtākā varētu būt tieši Fedora, kaut arī pašlaik vispopulārā ir Ubuntu versija, tomēr man kaut kas tajā nepatika, nevaru pat īsti pašlaik to pateikt. Vēl samērā vilinošs bija fakts, ka Fedora samērā sen sāka izmantot RMP pakas, kas atviegloja dažādu programmu instalēšanu un pietuvināja to Windows videi, jo darīt visu caur Terminal nav visai ērti. Tā arī pagāja laiks instalējot dažādas Fedora versijas sākot ar 4 utt. Jāpiezīmē, ka Fedora jaunā versija iznāk katrus 6 mēnešu, līdz ar to sistēma attīstās ļoti strauji un ja, piemēram, 7 versija bija pilna ar kļūdām un daudzas lietas vienkārši nedarbojās, tad 18 versija strādā ļoti labi un stabili.
Kaut kad senāk man nebija ko darīt un izdomāju ieinstalēt sev Fedora 18, kas ir jaunākā versija. Interesanti bija uzzināt, ka tiek piedāvātas dažāda veida instalācijas. Viena no tām ir instalācija no interneta, kas nozīmē, ka lejuplādēts tiek 300 mb liels ISO fails un pēc tā ierakstīšanas uz DVD – R un palaišanas, lai uzsāktu instalāciju pārējā informācija tiek ņemta no interneta servera. Tādā veidā ir divi būtiski ieguvumi:
1. tiek ieinstalēti visjaunākie faili;
2. nevajag tērēt laiku uz sistēmas Update pēc instalācijas.
Kā parastam lietotājam, mani interesē pēc iespējas ātrāka un vienkāršāka jebkuras programmas uzstādīšana, bet diemžēl tas nebūs atrodams darbā ar jebkuru linux sistēmu. Sākot instalāciju ir jāizvēlās fundamentāla lieta, kas ietekmēs visu darbu sistēmā nākotnē. Ja Windows ir tikai viena grafiskā vide, ko mēs visi labi pazīstam ar START pogu kreisajā apakšējā stūrī, tad linux paver daudz plašāku horizontu. Pirmām kārtām sākot darbu ar linux, tiek konstatēts, ka grafiskās vides ir lielā kvantumā. Populārākās un spēcīgākās no tām ir GNOME un KDE, kuras esmu lietojis, tomēr šoreiz izvēle krita uz ļoti vienkāršu, bet ātru grafisko vidi MATE, kas strādā stabili un nenoslogo datoru ar lieku vizualizāciju.
Pēc instalācijas katrs, kurš klausās mūziku vai skatās filmas uz datora, konstatēs, ka uz Fedora to nav iespējams izdarīt, jo dēļ autortiesībām MP3 un MPEG kodeki sākotnēji nav ieinstalēti. Atšķirībā no agrākām versijām, kur šāda problēma tiek risināta salīdzinājumā ātri ierakstot Google “How to install mp3 fedora”, tieši Fedora 18 versija veikt instalāciju pēc pirmās atrastās saites parauga. Man atrast nepieciešamos failu RMP formātā aizņēma aptuveni stundu. Nācās iet iekšā Terminal un instalēt papildus dažādas programmas, bet beigās viss izdevās.
Pašlaik tas arī viss, bet drīzumā sekos vēl daži posti par Fedora. Uzrakstīšu par fontiem un programmu instalēšanu, cerams bija interesanti.
TVNET: Ceļu kvalitāte mums kā Āfrikas valstīs
Izlasot šo rakstu, vienīgā replika man ienāca galvā šāda: Ne tikai Ceļu kvalitāte mums kā Āfrikas valstīs.
Vispār jau salīdzināt Latviju ar Āfrikas valstīm nebūtu īsti korekti, jo Āfrika ir ļoti liels kontinets un ne visās valstīs ir lielāka nabadzība vai sliktāka ceļu kvalitāte. Piemēram, Dienvidāfrikas republikā IKP uz vienu iedzīvotāju ir $11,300, tajā pašā laikā Latvijā $18,100, kas nav nemaz tik liela starpība priekš šāda salīdzinājuma.
Cik atceros no informācijas par publiskajiem iepirkumiem, tad viena kilometra garuma izmaksas Latvijā ir krietni lielākas nekā Vācijā, līdz ar to, kamēr neiemācīsimiem būvēt lēti un kvalitatīvi, nekas nemainīsies.
sarkanakmens 
