Nemitīgā skriešana


Dzīvē visu laiku kaut kur skrienam. Sajūta, ka cilvēka dabā ir tiekties pēc kaut kā tāda, ko nekad nevar sasniegt – visums, ideālais, labākais… Bieži gribas apsēsties un paskatīties tālēs, lai redzētu cik pasaule ir plaša un skaista, jo ikdiena, kā milzīgs plēsoņa, aprij visu bez jebkādas mazākās žēlastības.

Advertisements

Pašvaldību vēlēšanas diemžēl joprojām nozīmīgas


harta_01

Pēdējā laikā aizvien biežāk parādās dāžada veida pasūtījuma raksti ziņu portālos un pa televīziju saistībā ar pavasara beigās plānotajām pašvaldību vēlēšanām. Vēlos izteikt savas domas par notiekošo un kam būtu vairāk jāpievērš uzmanība.

Jau kādus 6 gadus nesekoju nedz priekšvēlēšanu kampaņai nedz solijumiem, ko izsaka politiķi, jo tā ir bezjēdzīga laika kavēšana, pie tam, šāda veida informācija nav pielietojama praktiski. Lai saprastu uz kurieni mums ir jāvirzās un, kā būtu pareizi skatīties uz pašvaldību un tajā noteikošajiem procesiem, svarīgi ir iepazīties ar Eiropas Padomes pieņemto Eiropas vietējo pašvaldību hartu, kurā noteikti galvenie principi, kurus ievērojoet var nodrošināt pēc iespējas lielāku demokrātiju valstī. Iepriekšminētajā hartā noteiktie principi ir ļoti vienkārši:

1. lēmuma pieņemšana pēc iespējas zemākā līmenī;

2. visiem iedzīvotājiem ir tiesības piedalīties lēmuma pieņemšanā;

3. vietējā pašvaldība ir viens no demokrātijas pamatiem.

Pēc būtības harta nosaka galveno principu pēc kura būtu jābūvē valsts – varas decentralizācija. Labs piemērs ir Beļģija, kura nodzīvoja aptuveni veselu gadu bez valdības, tomēr ņemot vērā spēcīgas pašvaldības, neizjuta nekādas būtiskas sekas, jo daudzus jautājumus varēja risināt pašvaldību līmenī.

Ar iepriekšminēto gribēju pateikt, ka Latvijai pēc iespējas ātrāk būtu jāievieš hartā minētie principi dzīvē, jo tad pašvaldību vēlēšanas atstātu mazāku iespaidu uz pilsētas attīstību. Piemēram, ja ieviest referendumu sistēmu pašvaldību līmenī, iedzīvotāji varētu bloķēt vai ierosināt pašvaldību saistošajos noteikumos esošo normu izmaiņas, tādējādi, papildus kontrolējot un ietekmējot pašvaldības pārvaldi, kas palīdzētu izbēgt no bezjēdzīgu lēmumu pieņemšanas. Tas palīdzētu mazināt viena cilvēka lomu pašvaldībā un stimulētu koleģiālu lēmuma pieņemšanu, kas savukārt stimulētu mērenāku, prognozējamāku attīstību un vairotu ilgtermiņa investīcijas.

Nobeigumam varu pateikt, ka svarīgi ir mainīt pašvaldību pārvaldes principus un virzīt lēmumu pieņemšanu pēc iespēas zemākā līmenī, lai neskatoties uz vēlēšanu rezultātiem, mēs vienmēr būtu pārliecināti, ka nozīmīgus lēmumus mēs pienēmam paši, atstājot mūsu ievēlētajiem pārstāvjiem pildīt tehniskas funkcijas uz kuru pildīšanu pašiem nav laika.

Latvijas kolonizācija – sākums


colonial_politic_1

Izdomāju, ka varētu aprakstīt savu redzējumu par to, kas notiek Latvijā un lielākā daļā Austrumeiropā. Ņemot vērā, ka neesmu saistīts nekādā mērā ar žurnalistiku un nestrādāju valsts iestādē, tad varu aprakstīt ļoti subjektīvu un nepopulāru Latvijas attīstības modeli pēc PSRS gadiem līdz pat mūsdienām. Esmu skatījies daudz raidījumus un lasījis dažādu literatūru par vēsturi, pie tam studiju laikā noliku eksāmenu Starptautiskajās tiesībās, Eiropas Savienības tiesībās un Ārvālstu tiesību vēsturē, kas sniedza man iespēju paskatīties uz lietām globāli un no iekšpuses. Centīšos paskatīties uz lietām virspusēji, lai aptvertu pēc iespējas lielāku laika posmu.

Pirms pievērsties Latvijai, mums jāatgriežas Eiropā 300 gadus iepriekš apskatot tajos laikos esošo spēku izvietojumu Eiropā. Eiropas ziemeļos bija Zviedrijas karaliste, kas aptvēra šodienas Somijas Igaunijas un Latvijas ziemeļu teritoriju, kas piederēja Polijai. Zviedrijas karalistes ietekme uz Igaunijas un Latvijas teritorijas kultūru bija liela, pie tam, jau toreiz zviedri saprata, ka Baltijas reģions ir ļoti perspektīvs savu biznesa projektu realizācijai ar salīdzinoši labu klimatu un izdevīgu ģeogrāfisko izvietojumu, kas pavēra iespējas kontrolēt svarīgus tirdzniecības ceļus.  Rietumos, Zviedriem tagadējās Norvēģijas vietā bija Dānijas karaliste, bet aiz Dānijas karalistes atradās ļoti spēcīga un ietekmīga Lielbritānijas karaliste. Jāatzīmē, ka toreiz bija kolonialisma laikmets un valstis centās iegūt aizvien jaunas kolonijas, kā arī palielināt militāro un ekonomisko ietekmi uz vajākām valstīm. Šāda pasaules kārtība pastāvēja līdz II pasaules karam. Vairākus gadsimtus Eiropas politika tika vērsta uz kolonizāciju.

Atgriežoties mūsdienās 1991. gadā. Latvijas un daudzas citas Austrumeiropas valstis ieguva neatkarību, jo sabruka PSRS un beidza pastāvēt Varšavas līgums. Tas nozīmē, ka Krievijas ekonomiskā, politiskā un kultūras ietekme būtiski samazinājās. Visu Austrumeiropas valstu ekonomikas bija vājas un konkurēt nespējīgas, kas nozīmēja, ka lielu daļu rūpniecības nāktos modernizēt, bet otru daļu aizvērt ciet. Pēc PSRS sabrukuma Latvijā un citās valstīs tik tiešām bija pilnīga neatkarība pāris gadus, kas bija unikāls laiks, bet nevarēja turpināties ilgstoši, jo sākās Austrumeiropas, tajā skaitā, Latvijas kolonizācija no Rietumueiropas puses.

Ģeogrāfiska izvietojuma dēļ Latviju pamazām, bet mērķtcīgi sāka pārņemt Zviedrija un Dānija. Kolonizācijas tehnika ir ļoti vienkārša, tika iedots kredīts G24, kurš tika apgūts un līdz ar to lielākā daļa Latvijas politiķu zaudēja savu neatkarību. Tālāk palika tikai tehnikas jautājums, kā iznīcināt lauksaimniecību atstājot zemniekus bez būtuska valsts atbalsta, kas bijaPSRS gados un rūpniecību, kas izzuda privatizācijas rezultātā, jo tika privatizēta cilvēkiem, kuri bija tālu no biznesa, bet tuvu valsts vari, pie tam, ļoti netalantīgi cilvēki, kas nāca no bijušās komunistiskās partijas. Rezultātā Latvijas ekonomika tika iznīcināta un līdz ar to tika zaudēt finansiālā neatkarība. Tas ļāva ļoti lēti Zviedrijas un Dānijas pilsoņiem, kuriem bija pieejami lēti kredīti pašmājās, izpirkt visus rentablos rūpniecības objektus, mežus, purvus un lauksaimniecības zemi, lai pēc tam to iznomātu vietējiem iedzīvotājiem. Pēc būtības mēs atgriezāmies, laikos, kad Latvijā valdīja vācu elite.

Pagāja vairāki gadi, kamēr iepriekšminētais tika īstenots un politiskā elite pamazām sāka mainīties Latvijā, kas nozīmēja, ka G24 kredīts zaudēja savu ietekmi. Katrs koloniālās politikas īstenotais zina, ka lai īstenotu savas intereses, valstī jābūt spēcīgai, bet viegli ietekmējamai, korumpētai valdībai, kuru pēc nepieciešamības viegli nomainīt (piemēram, lietussargu revolūcija). Rezultātā Zviedrijas bankas dāsni sāka dalīt mūsu politiķiem ļoti lētus kredītus ar tiesībām atprasīt visu summu uzreiz atpakaļ, ja līgums netiek pildīts pienācīgi. Tas izskaidro, kāpēc lielai daļai politiķu deklarācijās ir lielas parādu saistības. Tādējādi politiķi tika uzsēdināti uz īsa pavada, jo par katru lēmumu pret banku vai Zviedrijas kompāniju interesēm, tiks uzreiz sodīts. atbildīgais politiķis ar kredītsaistību izpildes pieprasījumu. Izveidojās interesanta situācija, politiķi atskaitās bankām, bet neatskaitās tautai, kas pēc LR Satverses ievēl Saeimu, kas izveido MK.

Šajā rakstā es aprakstīju savu subjektīvo viedokli par Skandināvijas ietekmi mūsu dzīvē. Interesantākās pārdomas būs nakamajos rakstos, kuros apskatīšu iestāšanos ES, NVO un presi. Rakstot iepriekšējo tekstu, man paliek skumju, ka mūsu valsts ir spējīga būt tikai un vienīgi kādas lielākas valsts kolonija.

Ekonomijas paraugs


best_bike

Šodien no rīta mani apmeklēja doma, ka varētu kaut ko izmainīt savā dzīvē, piemēram, iegādāties jaunu divriteni, kamēr veikalos uz tiem ir samērā lielas atlaides “vecajiem” modeļiem. Devos aplūkot dažādu veikalu piedāvājumus. No apmeklētajiem veikaliem redzams,  ka ir izteikti velo veikali, kuros visu gadu var aplūkot samērā plašu divriteņu klāstu, savukārt citos, kas ir izteikti sezonālie veikali, divriteņus atrast nevarēju, toties aplūkoju plašu slēpju un slidu sortimentu.

Manu uzmanību piesaistīja 3 kalnu divriteņu modeļi, kurus ilgi pētīju no visām iespējamām pusēm. Katra riteņa cenas atšķirība no otra bija aptuveni 40 Ls. Skatījos, jūsmoju, domāju un padziļināti aplūkoju visas detaļas, katram no divriteņa. Tad sāku skaitīt vai divriteņa tehniskā atšķirība bija samērojama ar cenas atšķirību, vai arī par labāku detaļu, kas maksāt par 5 Ls vairāk, riteņa cena palielinās par 40 Ls. Tā arī pavadīju 40 minūtes veikalā un biju gadrīz gatavs izdarīt izvēli, tomēr tad pār mani nāca apgaismība.

Nav liela ekonomija pērkot divriteni, censties ietaupīt 40 Ls vai pat 80 Ls, tomēr man ienāca prātā domā, ka varētu ietaupīt pārus simtus Ls un es tā arī rīkojos. Izdomāju, ka vislielākais ietaupījums ir tad, kad atsakamies no preces iegādes vispār, jo tai nav pirmās nepieciešamības un par 40-60 Ls ir iespējams savest ļoti labā kārtībā savu veco riteni, nomainot ejošās detaļas. Tā arī tika izdarīts un ierodoties mājās, manī nebija ne mazākās nožēlas par savu izvēli, toties prieks un ietaupītā nauda gan.

Kurš kontrolē tevi?


Bieži nākas sēdēt klusumā un gaidīt kādu notikumu, piemēram vizūti pie ārsta. Tādos brīžos cilvēks nododas tik retai nodarbei mūsdienās, kā domāšanai balstoties uz savu atmiņu un apkārtējās pasaules uztveri. Tas nenotiek bieži, jo mūsu uztvere tiek filtrēta cau TV vai datora ekrānu. Ziņās, raidījumos un filmās mums tiek piedāvāta kāda cita cilvēkas pasaules uztvere un domas. Pamazām šāds piedāvājums pārvēršas par uzspiešanu, jo iznīcina cilvēka personīgo iekšējo pasauli vai arī transformē to.

Man ir nācies runāt ar cilvēkiem, kuri sava subjektīvā viedokļa vietā, atrefarē ziņās vai kādā raidījumā paustas idejas un domas. Tas nozīmē, ka šāds cilvēks tiek 100% kontrolēts un nav spējīgs uz patstāvīgu rīcību. Kad tāda nedomājošu cilvēku masa pieaug līdz kritiskam līmenim, sākas sabiedrības pagrimums, nabadzība un korupcija, jo neviens neko neredz un nespēj darīt. Izklausās briesmīgi, bet realitātē mēs dzīvojam tieši tādā pasaulē un retais tiecas no tās izrauties, lai ieraudzītu lietas tādas, kādas tās ir patiesībā.

Vienīgās zāles pret tāda veida kontroli ir lasīšana un kritiska domāšana. Ideālā gadījumā mums ir jāapšauba viss, kas ietekmē mūsu dzīvi un jācenšas kritiski paskatīties uz jebkādu piedāvājumu, jo piedāvājums jebkurā gadījumā būs kāda cita cilvēka interešu realizācijas mēģinājums.

Tāpēc aicinu sev atbildēt uz jautājumu, kurš kontrolē tevi?

Cilvēku stulbums


Bieži sanāk dzirdēt cilvēkus sabiedriskajā transportā vai komunicējot ar tiem. Ir vairākas lietas, kas man nepatīk lielā daļā cilvēkos – cilvēku stulbums.

Šausmīgi krīt uz nerviem cilvēki sabiedriskajā transportā. 6 tramvajā, kur kāds projektētājs izdomāja izveidot caurstaigājamos vagonu, vienmēr atrodas 15% pasažieru, kas iekāpj priekšējā vagonā un tad caur pilnu vagonu mēģina tikt uz pēdējo, jo viņam tā būs “izdevīgāk” kāpt ārā. Pa to laiku tiek izgrūstīti mierīgi stāvoši cilvēki un radīta neērtība. Uzskatu, ka tramvajs nav kilomentru garš un pat izkāpjot pa “neizdevīgām” durvīm, ir nepieciešami daži soļi laukā lai to kompensētu, pie tam uz ielas vietas ir nedaudz vairāk kā vagonā. Otrs cilvēku ieradums ir kāpt sabiedriskajā transportā ar nenovilktu nost mugursomu – rodas vienīgā velme to pasažieru pavilkt aiz somas un paraustīt (kas šad tad ir arī darīts). Protams, var teikt, ka tas ir sabiedrīskais transports, bet tomēr šeit izpaužas cilvēku stulbums un nevēlēšanās domāt ar galvu.

Otra lieta, kas liecina par cilvēka necilajām prāta spējām ir nepārtraukti uzdot jautājumu par acīmredzamām un saprotamām lietām, brīžos, kad labākā izvēle būtu paklusēt. Cilvēki aiz tā, ka nav pārliecināti par savām spējām un zināšanās, savus trūkumus vai bailes kompensē ar stulbiem jautājumiem un, ja kāds saka, ka stulbu jautājumu nav – neticiet tiem cilvēkiem. Un tā arī liekas, ka cilvēku stulbums ir nebeidzams, jo pierodot pie viena stulbuma izpausmes, tu neviļus atrodi kaut ko jaunu.

Nobeigumam varu pateikt, vislabākais rīts, kad esi piecēlies mājās un sēžot pie loga ar tasi tējas zini, ka šodien tu nebrauksi sabiedriskajā transportā un arī ar cilvēkiem, kuri ir samērā neadekvāti savā rīcībā un pēc būtības, nevajadzēs tikties. Dēļ tādiem rītiem ir vērts dzīvot.