Kartelis būvniecībā – kurš atbildīgs

Kādu laiku atpakaļ Konkurences padome pieņēma lēmumu par soda uzlikšanu vairākiem komersantiem, kuri veic būvdarbus un piedalās publiskajos iepirkumos. Vakar raidījumā Kārtības rullis tika skarts šis jautājums, tomēr klāt uzaicinātie politiķi, atbildot uz šo jautājumu no vadītāja puses, sāka peldēt, izvairoties no tiešām atbildēm un cenšoties no vienas puses vainu pārlikt uz uzņēmējiem, no otras puses pasniegt visu tā, ka tas kaut kā nejauši pats no sevi gadījies. Šoreiz īsas pārdomas, kurš vispār ir atbildīgs par karteli un kā sistēma strādā.

Kartelis, vienkāršiem vārdiem rakstot, ir divu vai vairāku komersantu vienošanās par preces vai pakalpojuma cenu vai apjomu. Tāpat kartelis var sadalīt tirgu vai publisko iepirkumu gadījumā, pašus iepirkumus. Ņemot vērā, ka uzvar zemākā cena, tad vienošanās starp karteļa dalībniekiem ir ļoti vienkārša. Kartelis ir prettiesisks veidojums un par to ir paredzēta likumā noteikta atbildība, tomēr šajā gadījumā ir vēl citas vainīgās puses.

Publisko iepirkumu rīko vai nu iestāde vai pašvaldība. Abos gadījumos tas ir iepirkuma process, kas ir detalizēti reglamentēts. Pēc būtības no vienas puses ir nodokļu maksātāju nauda, no otras puses ir uzņēmējs un starp tiem ir valsts institūcija vai pašvaldība, kurām jāizmanto nodokļu maksātāju nauda pēc iespējas racionālāk un taupīgāk. Kā notiek privātajā biznesā? Valdes loceklis atskaitās dalībniekiem vai akcionāriem par katru iztērēto eiro un situācijā, kad valdes loceklis nav rīkojies kā rūpīgs saimnieks, pret to var celt civiltiesisko prasību. Principā publiskajā jomā, kur valdes locekļa vietā ir iestāde vai pašvaldība, sistēma ir līdzīga un prasība būtu ceļama, bet šeit darbojās pavisam citi principi, jo nauda ir nodokļu maksātāju nevis privāta un neviens patiesībā nav ieinteresēts tās atgūšanā pats no sevis.

Kā vajadzēja rīkoties ierēdņiem, ja viņi tiešām būtu ieinteresēti iztērēt nodokļu maksātāju naudu saudzīgi un rūpīgi? Neesot speciālistam kādā jomā, viens no paņēmieniem kā kaut ko izvērtēt, ir salīdzināšana. Daudzi no mums nezina cik maksā uzbūvēt māju, bet katrs no mums var atrast jaunbūves cenu vai paskatīties kādu privātu projektu. Gadījumā, ja Latvijā nav būvēts nekas līdzīgs, tad vienmēr var paskatīties Lietuvas un Igaunijas publiskos iepirkumus vai privātā sektora cenu. Tāpat var piesaistīt neatkarīgu ekspertu, kurš noteiks cenu iecerētajam projektam. Līdz ar to piedāvātās cenas sadārdzinājumu par 20% vai 30% vai pat 40% uzreiz var konstatēt pat neesot būvdarbu speciālistam. Secinājums ir viens, vai nu tas netika izdarīts aizmāršības dēļ katrā no publiskajiem iepirkumiem, kuros piedalījās kartelī iesaistītie būvnieki vai arī tika palūgts to nedarīt, iespējams par attiecīgo samaksu, ko neskaidru apstākļu dēļ Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs pārtrauca izmeklēt.

Redzam, ka atbildība ir abās pusēs, vienā pusē ir karteļa izveidošana un tirgus sadalīšana, otrā pusē ir bezrūpīga nodokļu maksātāju naudas izšķērdēšana. Kāpēc politiķi ir tik izvairīgi par to runāt? Ļoti vienkārši, mums ir maza politiskā mainība, pašvaldībā regulāri uzvar vieni un tie paši cilvēki un par priekšsēdētājiem viņi sēž bieži ilgāk par divdesmit gadiem. Mainoties politiskiem spēkiem un esot reālai politiskai konkurence, viss aparāts strādātu daudz labāk, jo zinātu, ka atnākot jaunajiem spēkiem, var nākties atbildēt par neizdarībām. Savukārt, ja visi sēž gadu desmitiem savās vietās, tad viss notiek kā smērēts un par atbildību var neuztraukties.

 

Izvarošana

Šī tēma nevienu nespēj atstāt vienaldzīgu. Kādam tā uzdzen patiesas šausmas, bet kādam rada prieku un baudu. Tāpat daudzi cilvēki saskaroties ar šo tēmu līdz galam neapzinās, kas slēpjas aiz šī no vienas puses tik drausmīga, bet no otras puses tik plaša noziedzīgā nodarījuma nosaukuma. Re:baltica nesen publicēja rakstu “Pati vainīga, ka izvaroja” [1], kurā aprakstīja faktiskos apstākļus, pamatojoties uz iespējamā upura stāstu, kas liek sažņaugties lasītāja sirdij un rada empātiju. Šajā rakstā izklāstīto ņemšu par pamatu nelielai analīzei, lai demonstrētu, ka izvarošana ir daudz komplicētāks jēdziens, nekā tas tiek pasniegts. Tāpat vēlos atrunāt, ka man nav nekāda sakara ar rakstā minētajiem notikumiem, nepazīstu nevienu no iesaistītajām pusēm un uzskatu, ka izvarošana, kā jebkurš noziedzīgs nodarījums ir sodāms un par to jāpiemēro likumā noteiktā sankcija. Tomēr šeit es ar kritisku jautājumu palīdzību centīšos parādīt situācijas ne viennozīmīgumu, kas vienmēr ir šāda veidā krimināllietās. Beigās uzrakstīšu arī, kā pareizi stāties dzimumattiecībās, lai vispār nerastos tāda veida problēmas.

Sākumā jānoskaidro, kas ir izvarošana un tas nemaz nav tik viegli izdarāms. Krimināllikuma 159. panta ar nosaukumu “Izvarošana” pirmajā daļā ir noteikta dispozīcija, kas var kalpot arī kā definīcija, ka izvarošana ir stāšanās dzimumaktā, izmantojot cietušā bezpalīdzības stāvokli vai par dzimumaktu pret cietušā gribu, lietojot vardarbību, draudus vai izmantojot uzticību, autoritāti vai citādu ietekmi uz cietušo. Bezpalīdzības stāvoklis var būt, piemēram, narkotisku vielu vai citu medikamentu ietekmē radīts stāvoklis. Šāds stāvoklis ir brīdī, kad persona nav spējīga patstāvīgi pieņemt lēmumu vai rīkoties. Draudi ir vārdi vai darbība, ar kuriem sola vai gatavojas sagādāt kādam ko negatīvu. Dzimumakts pret cietušā gribu ir tādā gadījumā, kad persona skaidri un nepārprotami nav izteikusi gribu stāties dzimumattiecībās, bet jāņem vērā, ka gribas izteikums var būt arī konkludents, piemēram, neizsakot iebildumus un nepretojoties, kad nav nekādi citi personas gribu ietekmējoši apstākļi. Sakarā ar autoritāti un citādu ietekmi uz cietušo, šeit klasisks piemērs ir, kad vadītājs padotajam, kurš institucionāli ir atkarīgs no vadītāja, pasaka, vai nu stājies dzimumattiecībās vai zaudē darbu, vai pasniedzējs augstskolā pasaka, ka nestājoties dzimumattiecībās, studijas pabeigtas netiks.

Ar augstāk aprakstīto izvarošanas definīciju būtu samērā skaidrs, ja nebūtu Krimināllikuma 160. pants ar nosaukumu “Seksuālā vardarbība”, kur pirmajā daļā ir noteikts, ka seksuāla vardarbība ir seksuāla rakstura darbības nolūkā apmierināt savu dzimumtieksmi fiziskā saskarē ar cietušā ķermeni, ja tā izdarīta, izmantojot cietušā bezpalīdzības stāvokli vai pret cietušā gribu, lietojot vardarbību, draudus vai izmantojot uzticību, autoritāti vai citādu ietekmi uz cietušo. Var rasties loģisks jautājums, ar ko atšķiras izvarošana no seksuālās vardarbības, jo abu terminu apraksts ir gandrīz vienāds. Vēl vairāk, šī panta otrajā daļā noteikts, ka par seksuāla vardarbību tiek uzskatīts anāls vai orāls akts vai dzimumtieksmes apmierināšana pretdabiskā veidā, kas saistīta ar vaginālu, anālu vai orālu iekļūšanu cietušā ķermenī, ja tas izdarīts, izmantojot cietušā bezpalīdzības stāvokli vai pret cietušā gribu, lietojot vardarbību, draudus vai izmantojot uzticību, autoritāti vai citādu ietekmi uz cietušo. Ja skatāmies Augstākās tiesas praksi, tad daudz lietas par šo tēmu nevar atrast. Vienīgais publiski pieejams spriedums ir lietā Nr. SKK-[I]/2020 (lieta tika skatīta slēgtā tiesas sēdē). [2] Problēma tāda, ka lietā tiek analizēta 160. panta trešās daļas redakcija, kas bija spēkā līdz 2014. gada 14. jūnija. Tomēr pamata iezīmi, kas atšķir izvarošanu no seksuālas vardarbības Krimināllikuma izpratnē var izsecināt, ka izvarošana ir gadījumā, kad tiek veikta iekļūšana sievietes vagīnā ar vīrieša dzimumlocekli. Savukārt jebkura cita seksuāla veida vardarbība tiek uzskatīta par seksuālu vardarbību. Spriedumā ir ļoti detalizēti aprakstīti visi vardarbības veidi, šeit tos nepieminēšu, kam interesē, paši varat izlasīt.

Kā redzams, jēdziens “izvarošana” ir pietiekami plašs un centrālais kritērijs ir otras personas piekrišana. Izskatot tādas lietas, tiesa vienmēr vērtē vainīgā subjektīvo pusi, kas ir viņa attieksme pret nodarīto. Tāpat tiek vērtētas cietušās persona liecības, tomēr jābūt arī citiem pierādījumiem, lai konstatētu izvarošanas faktu.

Atgriežoties pie Re:baltica, no aprakstītajiem apstākļiem redzams, ka gan iespējami vainīgais vīrietis un iespējami cietusī sieviete bija ilgstoši pazīstami un starp tiem bija izveidojušās draudzīgas attiecības. Abi jau iepriekš kopā bija pavadījuši laiku izklaidējoties un visdrīzāk lietojuši psihotropās vielas, jo tas tika darīts arī dienā, kad notika iespējamais noziedzīgais nodarījums. Sieviete pati bija atnākusi pie vīrieša, lai kopā iedzeru vīnu un nav skaidrs vai jau sākotnēji mērķis nebija arī halucinogēno sēņu lietošana, kas tika lietotas vīna dzeršanas laikā. Rakstā tiek apgalvots, ka sieviete skaidri neatceras notikumus un vienīgais, ko iespējams cietusī sieviete atceras ir vīrieša pieskārieni un viņas teiktais “nē” un mēģinājumi izvairīties no pieskārieniem. Pēc tam “filma pārtrūka” un viņa atceras tikai fragmentus, kad “viņš darīja lietas” (nav skaidrs kādas) un nākamā atmiņa bija tikai rīts, kad sieviete pamodās kaila. Pēc tam sieviete aizgāja mājās un zvanīja draudzenei, kura iedrošināja viņu vērsties policijā. Ar to arī stāsts, kas interesē mūs šīs tēmas ietvaros, beidzās.

Kādi jautājumi jāuzdod, lai noskaidrotu, kas vispār tur ir noticis? Pirmām kārtām nav skaidrs, vai starp vīrieti un sievieti iepriekš ir bijuši dzimumattiecību kontakti, jo tādiem esot iepriekš, vīrietis varētu uzskatīt, ka arī šoreiz sieviete bija kopumā piekritusi dzimumattiecībām, pie tam abi bija gan alkohola gan halucinogēno sēņu ietekmē, kad pasaules uztvere bija mainījusies. Otra lieta, kādas vielas un kāds alkohola daudzums tika lietots un vai vispār cietusī sieviete un vīrietis bija spējīgi kontrolēt savu rīcību, apzinoties realitāti? Piemēram, sievietei esot nesamaņas stāvoklī, viss aprakstītais, kur viņa izteica “nē” un centusies pretoties varētu tikt nosapņots, bet patiesībā viņa piekrita seksa, bet to neatceras. Pēc tam, svarīgi ir uzzināt vīrieša attieksmi pret notikušo un viņa skaidrojumu, vai viņš zināja, ka ir izteikts “nē”, vai sieviete atradās bezsamaņā vai bija pie samaņas, vai objektīvi viņš varētu saprast, ka sieviete ir tādā stāvoklī, kad nespēj skaidri un nepārprotami izteikt savu gribu? Vai arī iepriekš sieviete bija izteikusies noliedzoši pret dzimumattiecībām ar šo vīrieti? Kā redzams, jautājumu ir daudz un izmeklēšanas gaitā uz visiem šiem jautājumiem ir jāatrod atbildes, papildus ņemot vērā lietiskos pierādījumus, kā ekspertīzi un savāktās mantas. Pie tam jākonstatē fakts, ka vīrietis ir iekļuvis ar dzimumlocekli sievietes vagīnā, jo pretējā gadījumā lieta jākvalificē pēc 160. panta, nevis 159. panta, kam procesuāli ir būtiska nozīme.

Ar šo aprakstu vēlos demonstrēt, cik sarežģītas ir lietas, kas saistītas ar izvarošanu un nedaudz pakritizēt Re:baltica, jo lasot rakstu, redzams, ka mērķis bija parādīt, cik slikta ir valsts policija, nevis noskaidrot, vai vispār ir noticis noziedzīgs nodarījums. Jebkurā gadījumā policijai ir jārīkojas profesionāli un jāizmeklē katra tāda veida lieta, tomēr tā pati Re:baltica šogad publicēja rakstu “Pa 800 kriminālprocesiem uz izmeklētāju. Ko nozīmē kadru trūkums Kriminālpolicijā” [3], kurā rakstīja par milzīgu policijas inspektoru pārslodzi un kadru trūkumu. Diemžēl policijai nākas šķirot lietas un no aprakstītajiem apstākļiem nav skaidri saskatāms noziedzīgs nodarījums, pie tam abu iesaistīto personu stāvoklis iespējamā noziedzīgā nodarījuma veikšanas brīdī padara gaužām neiespējamu kaut ko pierādīt, jo vīrietim nolīgstot labu advokātu, šāda lieta ar lielu iespējamību nenonāktu līdz prokuratūrai vai vēlāk līdz tiesai. Tādos apstākļos, kad valsts policijai trūkst resursu, tos novirza uz lietām, kurās ir lielāks sabiedriskais kaitējums vai bīstamība, savukārt aprakstītā lieta nebūs policijas prioritāte, kas manā ieskatā nav pareizi, bet tāda ir realitāte.

Lai izvairītos no tāda veida situācijām, ir ļoti vienkārši noteikumi, kas jāievēro pirms un pēc stāšanās dzimumattiecībās:

1. nekāda alkohola un psihotropo vielu pirms un pēc seksa, viss notiek tikai skaidrā prātā;

2. pirmajā reizē vārds “nē” ir nē, bet nākamās reizēs, ja patīk skarbāks sekss, jāatrunā drošības vārds, kuru pasakot, uzreiz viss tiek pārtraukts;

3. veikt dzimumaktu, kad abi atrodas nomodā;

4. nekāda seksa ar pakļautībā esošajiem kolēģiem;

5. nekāda seksa ar studentiem, ja esat pasniedzējs un piedalīsities viņu vērtēšanā;

6. neaizskart otru pēc seksa un neizteikt nekādas negatīvas piezīmes. Pēc seksa var izmantot tikai vienu frāzi (vienmēr) – “man ar tevi bija ļoti labi”;

7. cienīt otru partneri.

Augstāk aprakstītajiem noteikumiem ir būtiska nozīme, jo izvarošana lielākoties ir upura apziņa par dzimumaktu. Piemēram, var būt ļoti maigs un romantisks sekss, kas būs izvarošana, jo to darīja studente pret savu gribu tāpēc, ka tāds bija neformāls noteikums, lai nokārtotu gala pārbaudes darbu, vai tieši otrādi, sievietei ir zilumi, skrāpējumi, viņa ir ar izspūrušiem matiem un nolauztiem nagiem, bet jūtas laimīga un priecīga par karstu un kaislīgu seksu un tā nav izvarošana. Bieži ir tādi gadījumi, kad sieviete iet rakstīt iesniegumu policijā, kad jūtas aizskarat un aizvainota, jo vīrietis ir izturējies nievājoši, aizskaroši un izteicis dzēlīgas piezīmes.

Ar šo rakstu gribēju demonstrēt, cik apjomīgs un sarežģīts ir izvarošanas jēdziens un kādām detaļām ir jāpievērš uzmanību, lai noskaidrotu lietas faktiskos apstākļus. Tāpat izanalizēju Re:baltica rakstā minētos faktiskos apstākļus un secināju, ka rakstā trūkst kritisks iespējamās izvarošanas apstākļu izvērtējums. Papildus uzrakstīju, kādi noteikumi būtu jāievēro, lai izvairītos no apsūdzībām izvarošanā un tas attiecas arī uz seksuālu vardarbību kopumā. Jāatceras, ka katra vardarbība ir nepieņemam un no seksa visiem iesaistītajiem ir jāgūst bauda un priekš.

Avots:
[1] https://rebaltica.lv/2021/09/pati-vainiga-ka-izvaroja/
[2] https://at.gov.lv/lv/tiesu-prakse/judikaturas-nolemumu-arhivs/kriminallietu-departaments/klasifikators-pec-lietu-kategorijam/kriminallikuma-seviska-dala/xvi-nodala-noziedzigi-nodarijumi-pret-tikumibu-un-dzimumneaizskaramibu
[3] https://rebaltica.lv/2021/03/pa-800-kriminalprocesiem-uz-izmekletaju-ko-nozime-kadru-trukums-kriminalpolicija/