Kaut arī intuitīvā līmenī mēs visi jūtam, ka dzīvojam mazā noslēgtā pasaulē, un kaut kur tur ārā ir istā, atvērtā un nebeidzamā platība. Noslēgtā pasaule ir mūsu dzīves uztvere, iepriekšējā pieredze, pieņēmumi, sabiedrības normas, mūsu barjeras un sienas. Viss iepriekšminētais saliekas kopā vienā lielā cietoksnī, kurš ar katru gadu paliek aizvien augstāks un augstāks, kamēr nesabrūk un neiespiež mūs zemē, kad viss arī beidzas.
Par katru lietu mums ir domu ķēde, kura izskaidro kādā veidā lieta šeit ir nonākusi un kāpēc atrodas. Līdzīgi ir par notikumiem. Piemēram, gājējam saplīst maiss, pilns ar pārtiku. Mums prātā veidojās uzskats, ka cilvēks nesen iepirkās, visdrīzāk lietoja vecu maisu un to piekrāva ar smagām lietām. Ļoti sadzīviski, bet svarīgākais, ka smadzenēs mums rodas vesela pasaule ar stāsta sākumu un izdomātām beigām, piemēram, kāds garāmgājiejs noteikti palīdzēs un pados nesenajam pārtikas pircējam jaunu, nesaplēstu maisu.
Līdzīgi kā stāstā ar maisu, mūsu smadzenes katru mirkli veido apkārt mums pasauli, kuru mēs saprotam, kura ir vienkārša, sakārtota un skaidra. Katras izmaiņas tiek pakārtotas mūsu pasaules kārtībai, piemēram, sākas lietus, tad mūsu pasaulē līst lietus. Tā tieši ir saistīta ar mūsu emocijām un izjūtām, līdz ar to var noteikti apgalvot, ka mūsu emocijas un izjūtas ir tikai un vienīgi mūsu iekšējā pasaule. Nekur citur to nav, nekur ārpus mūsu pasaules emocijas un jūtas attiecībā pret mums neeksistē.
Izlasot augstāk minēto, rodas pavisam vienkāršs jautājums, vai ar emocijām un izjūtām mēs varam radīt pasauli? Atbilde ir tik pat acīmredzama, jā. Cilvēki mēdz teikt, ka viņiem ir tik labi, ka visa pasaule apkārt zeļ vai staro. Pozitīvas emocijas un jūtas pakārto mūsu pasauli, padarot daudzas lietas mazāk svarīgas un mazinot negatīvas emocijas. Svarīgi ir atcerēties, ka neskatoties uz to, vai mēs ar pasauli veidojam jūtas un emocijas, vai arī otrādi, ar emocijām un jūtām pasauli, tā ir tikai un vienīgi mūsu galvā un patiesībā nemaz neeksistē.
sarkanakmens 