Brīvdienu dzeja – Sapņu pasaule

Kā vienmēr brīvdienās uznāk iedvesma uzrakstīt kādu dzejoli. Jūtas un emocijas, tas vienmēr ir skaisti, un patiesībā dēļ tā vien dzīvojam. Mēs varam dzīvot sapņu pasaulē, kur ir viss, vai arī šaustīties par pelēko realitāti, tā ir katra brīva izvēle, tomēr vislabākais, kad tiek atrasts līdzsvars starp abām pasaulēm.

Sapņu pasaulē

Tavs vieglais pieskariens jūtams

Kā samtainas drēbes glāsts

Skatiens aiz acu āboliem sūtams

Kad sākas bezgalīgs stāsts

Es uzrakstu vārdiem īsiem

Sapņus kas manī mīt

To garums mērams metru simtiem

Tur izdomu lietus sāk līt

Iedodot savu roku es karstu

Tu smaidīt mīļi sāc

Plašo dvēseli tavu es taustu

Kad jūra aiz muguras šalc.

Par lēmuma pieņemšanu

Šodien īss ieraksts par lēmuma pieņemšanu. Lasu grāmatu un tur ir viena ļoti laba atziņa

“Unfortunately, commonsense explanations are usually inadequate; that is, there is no evidence or proof that they pinpoint the real causes of events” (Bordens K., Horowitz I. Social Psychology 3rd ed. USA: Freeload Press (2008). p 10)

Pašu citātu netulkošu, pieņemu, ka visiem lasītājiem tas ir saprotams. Šī atziņa ir zelta vērta, jo mēs bieži, vai precizāk, visu laiku, pieņemam, ka, analizējot savu uzvedību, mēs izdarām pareizus secinājumus. Pēc tam, pamatojoties uz šiem secinājumiem, mēs plānojam mūsu turpmāko rīcību un tad beigās nesaprotam, kāpēc esam nonākuši pie pilnīgi pretēja rezultāta, jo mūsu izpratnē viss izskatijās loģiski un saprotami. Tieši tāpēc sen ir pierādīts, ka efektīvi lēmumi tiek pieņemti grupā, līdz ar to racionālāk ir vienmēr ar kādu pārrunāt situāciju vai plānoto darbību, jo tieši tādā veidā ir lielāka varbūtība nonākt pie adekvātas situācijas analīzes. Tomēr arī šeit ir nianses. Jāklausās citu cilvēku viedoklī, bet lēmumu jāpieņem pašam, jo pretējā gadījumā sāk darboties citi procesi, kas var ietekmēt lēmuma pieņemšanu, piemēram, viena cilvēka velme dominēt par otru utt.

 

Rakstīts un nerakstīts likums

Rakstot vienu darbu, sanāca pārdomāt par tēmu, kas ir likums un priekš kam tas ir vajadzīgs. Par šo tēmu ir neskaitāmas grāmatas un zinātniskie raksti, tāpēc šeit izteikšu ļoti īsas atziņas un secinājumus.

Droši vien katrs no mums ir dzirdējis frāzi, ka godīgiem cilvēkiem likums nav vajadzīgs. Jo civilizētāka ir sabiedrība, jo vieglāk ir vienoties par uzvedības un savstarpēju attiecību minimumu starp cilvēkiem. Savukārt pirmatnējā sabiedrībā likums un taisnība piederēja tam, kurš bija spēcīgāks un kuram bija lielāka armija.

Vēlāk cilvēki sāka likumus pierakstīt. Tādā veidā valdniekam bija vieglāk risināt strīdus starp padotajiem. Vēsturiski likums vienmēr nāca no augšas, ja jautājumu skata no pārvaldes perspektīvas, līdz ar to likums kalpoja valdnieka interesēs un valdniekam pietuvināto personu interesēs. Jo zemāk likums nolaidās līdz parastajiem cilvēkiem, jo singrāks tas kļuva. To ļoti labi ataino kārtu sabiedrība, kad par līdzīgiem pārkāpumiem visstingrāk tika sodīti zemākās kārtas pārstāvji.

Pievēršoties rakstītiem un nerakstītiem likumiem, prātā nāk salīdzinājums starp Anglo Sakšu un Ģermāņu tiesību loku. 18. gs. un 19.gs. ļoti aktīvi attīstījās pasaules tirdzniecība, ar ko visvairāk nodarbojās holandieši, angļi un spāņi. Uzvaru pasaules tidzniecībā guva angļi, ko pierāda to milzīgais koloniju apmērs un nodrošināja spēcīgākā jūras flote tajā laikā. Angļi vienmēr izcēla neatkarīgus, spēcīgus un patstāvīgus cilvēkus, kuri arī uzvarēja starptautiskajā konkurencē. Tie, kas ir pazīstami ar viņu tiesību sistēmu, zina, ka liela daļa jautājumu tiek risināta, pamatojoties uz tradīcijām un principiem. Arī darījumos tieši angļiem pastāvēja tāds neoficiāls tiesību institūts kā džentelmeņu vienošanās, kura nepildīšanai nebija juridisku seku, toties tas uz mūžu sagrāva cilvēka reputāciju, kas faktiski bija vēl bargāks sods.

Ja likums nav rakstīts, tad tā ievērošana ir katra cilvēka brīva griba no vienas puses, savukārt no otras puses nerakstītu likumu ir daudz grūtāk apiet un neievērot, jo tradīcijas ir daudz sarežģītāk grozīt. Ja kaut kas ir rakstīts likumā, tad to var pamainīt, bet kā var pamainīt to, kas ir visiem zināms, visiem pieņemts, bet nekur nav fiksēts. Šāda pieeja uzliek lielāku atbildību, jo nav iespējams slēpties aiz likuma burta. Tieši tāpēc jautājumi, kas saistīti ar cilvēka brīvību un tiesībām faktiski ir principu veidā izteiktas atziņas, kuras nav rakstītas, piemēram, dabisko tiesību skola, jo kā tikai šie principi tiek ietverti kādā no rakstiskiem likumiem, tā uzreiz tie var tikt grozīti un mainīti, koriģēti un laboti.

Tikai spēcīgs un brīvs cilvēks spēj uzņemties un izpildīt savas saistības, šādam cilvēkam nav vajadzīgs likums, lai izpildītu apsolīto visaugstākajā kvalitātē, savukārt priekš negodīgiem un vājiem cilvēkiem likums ir kā glābšanas riņķis vai siena, aiz kuras paslēp savas savtīgās un negodīgās velmes un rīcību.

Par AML Ukrainā

Reizēm sanāk diskutēt ar cilvēkiem par Ukrainu. Samērā neinteresanti ir runāt ar cilvēku, ja viņa viedoklis balstās uz informāciju no plašsaziņas līdzekļiem. Lūk links uz Moneyval mājas lapu, kurā ir pētījums par AML tēmu Ukrainā

https://rm.coe.int/fifth-round-mutual-evaluation-report-on-ukraine/1680782396

Šādi pētījumi tiešām paplašina redzes loku un zināšanu līmeni.

Bez tēmas šajā ziemas vakarā

Dīvaina sajūta nepamet jau vairākas dienas. Sēdi pie datora ar velmi kaut ko uzrakstīt, tomēr nav ne spēka, ne iedvesmas izdomāt jaunu un aizraujošu tēmu, kas spētu pavert skatu uz pasauli pa visam no cita leņķa. Neskatoties uz to, nekādi zemie punkti nevar liegt man prieku rakstīt, jo gandarījums no nesen uzrakstītā teksta paliek uz ļoti ilgu laiku un tie, kas to ir darījuši, zina, ka rakstīšana nes lielu siltumu sirdij un dvēselei.

Var uzdod jautājumu, kāpēc virsrakstā ir minēts – ziemas vakarā, ja kalendārā ir marts? Un atbilde sekos tik pat īsa un lakoniska – astronomiskais pavasaris iestāsies pēc pārdesmit dienām un mēs joprojām esam aukstajā ziemā.

Mums apkārt notiek neskaitāmi notikumi un pat tagad, rakstot šo ierakstu, tiek publicētas simtām ziņu. Savukārt nemitīgā skriešana un sekošana līdzi dažādiem notikumiem liek raisīties vienīgai velmei apstādināt laiku, uzspiest pogu un izslēgt visu. Atrasties kaut kur aiz laika un telpas, lai varētu apsēsties un padomāt par visu, kas notiek. Atrast jēgu vai arī to pazaudēt, revidēt vērtības vai arī tās dzēst un svarīgākais, apkopot domas kaut kam jaunam un saistošam, ko ierakstīt šajā blogā. Ikdiena viennozīmīgi apēd mūs pašus un liek spēlēt tūkstošiem lomu ar iepriekš uzrakstītu scenāriju un bieži uzrakstītu lugas nobeigumu. Pēc katras labi vai slikti izspēlētas lugas seko nākošā un tad vēl viena. Ja spēlējam pēc noteikumiem, tad visi ir apmierināti un gatavi tev iedod nākamo lomu, iespējams nedaudz labāku par iepriekšējo, bet, ja esi nospēlējis slikti, tad nākamajā lugā atradīsies pavisam maza un nemanām lomiņa, vai arī tiksi izdzīts no skatuves un nāksies meklēt jaunu aktieru sastāvu. Visiem ir ienācis prātā jautājums, vai tad mēs paši nevaram izdomāt lugu, sarakstīt izcilu dramaturģijas darbu un to nospēlēt? Protams, ka nē, jo šī luga tiek rakstīta ar daudzu cilvēku emocijām un pūlēm un viens pats cilvēks, lai arī cik lielisks viņš būtu, nespēs mainīt un ietekmēt teātri ar neskaitāmiem aktieriem un vēl lielāku skatītāju pūli.