Blogs palika novārtā līdz ar kara sākšanās brīdi, jo tik daudz materiālu un informācijas, kas jāapskata un jāizanalizē. Būtu ciešami, ja tam nesekotu sankcijas, jo juristam šajā laikā ir samērā ārprātīgs darbs sekot visam, ko pieņem, tie ir gan jau apstiprinātie, gan plānotie sankciju projekti. Trīs burtus KYC visdrīzāk nāksies tetovēt uz kādas ķermeņa daļas, jo šie burti sapņos jau rādās. Bet nekas, blogs ir svarīgāks par visu iepriekšminēto. Lasu ziņas un man rodas dažāda veida pārdomas, ar kurām šeit arī padalīšos.
Kas gan varētu būt labāks par karu? Priekš politiķiem noteikti, ka tādu notikumu nav. Šogad mums ir Saeimas vēlēšanas. Aiz muguras ir ļoti smagi un nervozi pandēmijas gadi, kur valdība saņēma kritiku no visām pusēm. Tie, kuri bija par vakcināciju, sūdzējās par to, ka tā notika neefektīvi un novēloti, tiek kuri pret vakcināciju, par to, ka tika ierobežotas cilvēku tiesības izdarīt izvēli, ko laist savā ķermenī un ko nē, neskatoties uz to, ka paši brīvprātīgi ik vakaru lēja iekšā sev lielas devas alkohola un elpoja cigarešu dūmus. Arī uzņēmēji bija nikni par to, ka pandēmijas laikā uzliktie ierobežojumi biznesam netika pienācīgi vai pat vispār kompensēti. Neapmierināti bija visi vecāki, kuriem pēkšņi nācās caurām dienām pavadīt laiku ar saviem mīļajiem. Ārsti, kuri cieta no neefektīvas medicīnas sistēmas un pacienti, kuriem bija traucēta piekļuve veselības aprūpes pakalpojumiem. Uz visa šī fona valdība centās ar lētiem sabiedrisko attiecību trikiem kaut cik necik izskatīties pieklājīgi un ar šausmām raudzījās uz oktobra pusi.
Te pēkšņi 24. februārī sākās karš. Veca kā pasaule formula strādā vienmēr, ja viss slikti ar iekšējo politiku, pievērsies ārpolitikai. Putina reitingi dramatiski gāja uz leju un viņš izdomāja maza, uzvaroša kara projektu. Lielāku iespēju mūsu politiķi pat vispārdrošākajos sapņos nevarētu vēlēties. Vienā mirklī, bez mūsu politiķu vainas izraisītā kara dēļ, visi aizmirsa par pandēmiju un visām Latvijas problēmām. Pensionāri kļuva atkal neredzami, jo viņi tāpat balso pareizi, medicīnas sistēmas problēmas izgaisa, zuda nepieciešamība reformēt vecmodīgo izglītības sistēmu un ceļu bedres pašas pazuda. Pretēji tam, lai risinātu problēmas, sākās sabiedriskās attiecības. Valsts drošības dienests ķērās tantiņu un blogeru aizturēšanai, jo tas noteikti bija bīstamāk, nekā joprojām caur Latviju plūstošā Krievijas kompānijām piederošā nafta, kas efektīvi tiek jaukta un sūtīta tālāk. Prezidents pēkšņi no pilnīga nacionālā apsmiekla kļuva par varoni un jau sevi pozicionē par demokrātijas ruporu Eiropā. Kariņš ar atbalsta imitēšanu Ukrainas bēgļiem parādās spožā gaismā, kaut arī netiek pat runāts par iespējamo ukraiņu bēgļu integrācijas jautājumu, jo acīmredzami, daudzi vēlēsies palikt šeit arī pēc kara, ja tas ieilgs. Vienīgi Pabriks un Rinkevičš visu dara pareizi un par viņiem nav kauns, tomēr, jāatzīmē, ka viņi atrodas ļoti izdevīgā pozīcijā no politiskā skata punkta, raugoties uz oktobra vēlēšanām.
Kāpēc es vispār visu šo rakstu? Mēs joprojām esam viena no korumpētākajām un nabadzīgākajām valstīm Eiropas Savienībā un mums visiem ir milzīgs darbs priekšā, lai kaut ko labotu un padarītu efektīvāku. Neviens nav atcēlis zemās pensijas augošas inflācijas apstākļos un mazās algas, ko saņem liela daļa iedzīvotāju. Neviens nerunā par to, kā reāli var cīnīties ar inflāciju, kaut ari atbilde ir ļoti skaidra – politiskās vides un ekonomikas strukturālās reformas. Kā jau biju rakstījis iepriekš, ļoti skumji, ka no partijām netiek prasītas reformas medicīnā, izglītībā, sociālā atbalsta, ceļu būvē, mediju telpas un nodokļu jomā, kā arī iekšlietu struktūru darbā utt. Izskatās, ka Ukraina uzvarēs un būvēs savu valsti no jauna, bet vai mēs esam gatavi būvēt savējo un izrāpties no nabadzīgas un korumpētas valsts statusa Eiropas Savienībā?
sarkanakmens 