Ko darīt ar portālu Meduza.io Latvijā?

Krievijas Federācija piešķīra neatkarīgam medijam Meduza.io “ārvalstu aģenta” statusu, tādējādi būtiski ierobežojot tā darbību un praktiski izslēdzot iespēju noslēgt reklāmas līgumus ar Krievijā esošajiem uzņēmumiem, kas bija pamata finansiālais avots. Kāda, manuprāt, Latvijai varētu būt interese saistībā ar šo notikumu? Izklāstīšu savas domas.

Daudziem nav noslēpums, ka viens no lielākajiem Krievijas ziņu portāliem Meduza.io ir reģistrēts Latvijā, kā juridiska persona SIA “Medusa Project” tepat uz Krišjāņa Barona ielas. Pie tam, šim medijam ir izsniegta arī mediju licence. Līdz ar to juridiski, tas ir Latvijas medijs, kas vērsts uz darbu ar Krievijas iedzīvotāju auditoriju. Meduzā strādā ļoti augsti kvalificēti speciālisti un to neatkarība no Krievijas oficiālas varas ietekmes ir pārbaudīta laika gaitā.

Kāda ir Latvijas problēma? Pie mums dzīvo vairāki simti tūkstoši krieviski runājoši cilvēki, pilsoņi, nepilsoņi un Krievijas pilsoņi. Covid19 un vakcinācijas tēma ļoti labi parādīja, ka daudzi krieviski runājoši iedzīvotāji ir spēcīgi ietekmēti no Krievijas valsts propagandas, kas izpaužas kā nievājoša attieksme pret vīrusu, nevēlēšanās vakcinēties un ticēšana visādām sazvērestības teorijām. Tāpat Krievijas oficiālā propaganda tiek izmantota hibrīda karā.

Rezultātā, mums ir no vienas puses smagā situācijā nonācis medijs ar augsti profesionālu komandu krievu valodā, no otras puses mums ir liels iedzīvotāju skaits, kuram trūkst kvalitatīva informācija krievu valodā. Racionāli būtu Latvijai atbalstīt Meduzu un novirzīt valsts finansējumu, kā publisku pasūtījumu ar noteikumu, ka Meduza daļēji pievēršas un uzrunā Latvijā esošo auditoriju, rakstot arī par vietējiem notikumiem Latvijā un Eiropas Savienībā. Papildus tam, Latvija varētu demonstrēt Eiropas Savienībai, NATO un pārējai pasaulei savu atbalstu demokrātiskai opozīcijai Krievijā, sniegt milzīgu ieguldījumu hibrīda karā un būt solidārai preses brīvības jautājumā.

Geji lesbietes un Mozaīka

Rakstīt par gejiem, lesbietiem un Mozaīku ir kā atvērt pandoras lādi, no kuras var izlidot jebkāda veida kritika no visām iespējamām pusēm. Vakar tika veikts noziedzīgs nodarījums, kur pēc presē izvietotā materiāla var izdarīt pieņēmumu, ka viens cilvēks, visdrīzāk vīrietis, aplēja ar degšķidrumu citu vīrieti un to aizdedzināja. Kā iespējamais iemesls tika minēts fakts, ka aizdedzinātais vīrietis bija gejs un noziedzīgā nodarījuma iemesls bija iespējamās vainīgās personas naids pret gejiem. Mozaīka savā Twitter kontā aicināja pievērsties jautājumam par naida runu un turpmākajās diskusijās tika izteikti aicinājumu noteikt sankciju par naida runu Krimināllikumā. Man rādās vairākas pārdomas par šo tēmu, ko arī aprakstīšu šajā rakstā.

Vispirms par sevi. Esmu heteroseksuāls vīrietis un ikdienā nesaskaros ar viendzimuma attiecību tēmu. Ja arī starp maniem kolēģiem vai paziņām ir geji vai lesbietes, es par to nezinu, jo tādā nogrieznī nekad netiek runāts. Starp maniem tuviem draugiem šādu personu nav. Līdz ar to es uz geju un lesbiešu tēmu skatos ļoti neitrāli, tāpat kā uz nebinārajiem cilvēkiem, kas ir transpersonas. Savukārt biseksuāļus neuzskatu par atsevišķu grupu, jo esmu saticies ar biseksuālu meiteni, nekādu atšķirību no heteroseksuālas draudzenes nemanīju.

Kas ir geji un lesbietes? Šeit nevar būt kaut kādi minējumi vai dažādas interpretācijas. Svarīgākais,ka visi ir cilvēki. Atšķirība starp heteroseksuālu un homoseksuālu cilvēku ir tikai tajā, ka homoseksuāliem cilvēkiem smadzenes ir līdzīgas pretējā dzimuma smadzenēm. Iesaku iepazīties ar Robert Sapolsky lekciju par seksuālo uzvedību. Šī ir ģenētiskā mutācija, kas ir noderīga cilvēcei. Pirmkārt, geju māsām un lesbiešu brāļiem bieži ir labas un efektīvas attiecības ar pretējo dzimumu un tie ir ļoti auglīgi. Otrkārt, gejiem bieži ir pazemināta agresija, kas ļauj sevi realizēt jomās, kur heteroseksuāli vīrieši vairumā nav ieinteresēti, piemēram, māksla un kultūra. Līdz ar to geji un lesbietes ir daļa no sabiedrības un tie ir noderīgi sabiedrībai. Ja tā nebūtu, tad evolūcijas gaitā, tāda mutācija izzustu, kā, piemēram, mums ir izzudusi lielākā daļa apmatojuma un aste, kas bija mūsu senčiem.

Kas ir Mozaīka? Tā ir biedrība “Lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un viņu draugu apvienība “Mozaīka””, kuras statūtos noteikts mērķis ir veicināt sabiedrības izpratni par dažādu seksuālo orientāciju esamību un sekmēt lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu sociālo un tiesisko integrāciju Latvijā. Virzība ir pareiza, bet metodes es tomēr pakritizēšu.

Ar piemēru par sadedzināto vīrieti mēs varējām vērot vairākas problēmas. Pirmkārt, policijas neefektīvu darbību vai iespējams bezdarbību pirms nozieguma izdarīšanas (preventīvas darbības), kad, spriežot no presē pieejamās informācijas, cietusī persona vērsās policijā par draudu izteikšanu. Cik pats esmu saskāries ar šo jautājumu, tiešām bieži policija nelabprāt pieņem šāda veida iesniegumus un rīkojas ļoti pasīvi, tāpēc kā jurists iesaku pārsūdzēt atteikumu prokuratūrā. Otrkārt, Latvijas psihiatrija un medicīnas sistēma. Acīmredzams, ka dedzināt citu cilvēku, pie tam iepriekš draudot un izrādot ar vārdiem nepatiku pret citiem cilvēkiem kaut kādu atšķirību dēļ, var persona ar mentālam problēmām. Kā redzams, šeit nav problēma naida runā, kam Twitter pievērsa uzmanību Mozaīka un tās profila sekotāji. Nav svarīgi, cik liela atbildība ir par teikto, ja policijas darbs ir neefektīvs un psihiatriskā palīdzība laicīgi netiek sniegta. Nav svarīgi, ka kaut kas ir aizliegts, ja sabiedrībā ir noteikta problēma, kas ir jārisina, it sevišķi, ja sankcija ir noteikta Krimināllikumā, jo lielākoties Krimināllikums praksē ir par sekām, kas iestājas pēc noziedzīga nodarījuma veikšanas.

Ideja par to, lai noteikt Krimināllikumā sankciju par naida runu ir nepareiza. Viena no problēmā, ka tiks ierobežota vārda brīvība un var rasties situācija, kad jebkura diskusija par geju un lesbiešu problēmām varēs tikt kvalificēta kā naida runa pret tiem, jo nav svarīgi, kas rakstīts likumā, bet svarīgi ir tas, kā rakstīto piemēro praksē policisti, prokurori un tiesneši. Otra problēma var būt tāda, ka ieviestā norma nestrādās un nebūs notiesājošu spriedumu. Praksē Krimināllikumā ir daudzi panti, kuri nekad vai gandrīz nekad netika piemēroti. Piemēram, būs ļoti grūti atrast vismaz vienu spriedumu par tirdzniecības noteikumu pārkāpšanu, kas noteikts Krimināllikuma 205. panta otrajā daļā.

Kādi ir risinājumi? To var redzēt no ASV ražotājiem seriāliem un filmām. Tur ir vesela finansēšanas sistēma, kad filma vai seriāls iegūst papildus finansējumu, ja tiek pieminēta viendzimuma attiecību tēma. Caur masu kultūru tiek veidots sabiedrības uzskats, ka geji un lesbietes sabiedrībā ir normāla parādību un tie ir tādi paši cilvēki kā pārējie. Tāpat ir jāvirzās uz skolas izglītības sistēmas reformu, lai tiktu paskaidrots skolēniem, kas ir geji un lesbietes, kāpēc tādi cilvēki piedzimst un, ka mūsu sabiedrība ir ļoti dažāda nevis melnbalta jeb šajā gadījumā bināra. Sabiedrībā ir nepieciešams sasniegt kritisko masu, kad lielākā daļa cilvēku to uzskata par normu. Piemēram, skaista astoņpadsmit gadīga meitene uzvelk īsus svārkus, uzkrāsojās un aizbrauc uz nakti pie tikko iepazīta čaļa. No rīta tā atnāk mājās, kur viņu sagaida tēvs, māte un divi brāļi. Latvijā visi sasveicināsies, apsēdīsies kopā pie galda un pabrokastos, stāstot jautrus stāstus un smejoties. Tādā pašā situācijā Pakistānā, meitene tiks pāris stundu laikā nogalināta. Vienādi apstākļi, bet pilnīgi pretēja cilvēku uzvedība, jo Latvijā šāda meitenes uzvedība ir normāla, bet Pakistānā nav. Tāpat ir ar geju un lesbiešu jautājumu. Problēma, ka sociālos tīklos un sabiedrībā kopumā liela daļa, tajā skaitā Mozaīka, cenšas konfrontēt ar tiem, kuri ir pret, nevis pārliecināt neitrālus cilvēkus, lai radītu kritisko masu sabiedrībā un atgādina cīņu pret vējdzirnavām. Ja sabiedrībā geju un lesbiešu tēma būtu norma, tajā gadījumā garīgi slimi cilvēki fokusētos uz citām lietām, kas viņiem šķistu ejam ārpus normas, bet nefokusētos uz pilnīgi normālām lietā, līdzīgi kā neviens neies Latvijā dedzināt meiteni, ja tā būdama neprecēta, tiekas ar puisi.

Vēl akmens Mozaīkas virzienā ir uzsvars uz gejiem un lesbietēm, nevis sistēmas problēmām. Tas, ka mums ir neefektīva policija ir visas sabiedrības problēma. Ja nodedzinātais vīrietis nebūtu gejs, šai lietai vispār neviens nepievērstu uzmanību. Es uzskatu, ka mums visiem jācīnās par sistēmas sakārtošanu, lai izveidotu kārtību, kad jebkurš cilvēks saņemot draudus, vēršas ar iesniegumu policijā, tā nekavējoties sāk apstākļu noskaidrošanu, tajā pašā dienā nopratina personu, par kuru rakstīts iesniegums, nepieciešamības gadījumā, ar tiesas sankciju, aizsūta uz psihiatrisko ekspertīzi un tiesā tiek pieņemts lēmums par turpmāko rīcību, piemēram, nosūtot personu uz piespiedu ārstēšanos. Rezultātā noziegums novērsts, visi dzīvi un drošībā.

Par to, vai vajag īpašu normu par naida runu? Uzskatu, ka nē, bet Krimināllikuma 48. panta pirmās daļas 14. punktu varētu papildināt ar to, ka par atbildības pastiprinošu apstākli tiek uzskatīts arī noziedzīgs nodarījums, kas izdarīts seksuālās orientācijas dēļ.

Nobeigumā, homoseksuāli cilvēki ir sabiedrības daļa un tie ir tādi paši cilvēki kā visi pārējie, ar tādām pašām tiesībām un aizsardzību no likuma viedokļa. Policija bieži ir neefektīva, bet tas nav pamats, lai papildinātu Krimināllikumu ar naida runu, bet vairāk jāstrādā pie visas sistēmas reformas. Daudz efektīvāk ir padarīt lielākai sabiedrības daļai viendzimuma attiecības par normālu parādību, nekā konfliktēt ar tiem, kuri ir pilnībā pret.

Slepkavība Purvciemā

Pagājušajā nedēļā daudzus Latvijas iedzīvotājus satricināja futbola spēlētāju menedžera slepkavība. Sekoja policijas bravūrīgi izteicieni, ka lieta drīz tiks atrisināta, tad nākamajās dienās presē par to nedaudz vēl uzrakstīja, lai radītu lasītājiem kopskatu un stāsts noklusa. Pēc nedēļas Iekšlietu ministrs izvirzīja tuvu sazvērestības teorijai esošu pieņēmumu, ka plašākai sabiedrībai nepazīstama cilvēka slepkavība tika veikta, jo mistiskie organizētās noziedzības grupējumi nespēj noskatīties, cik policija Latvijā efektīvi cīnās pret noziedzību. Šeit kā vienmēr uzrakstīšu savas pārdomas par situāciju kopumā.

Latvijā regulāri notiek slepkavības, par kurām neviens neko nezina, jo klusām tiek atvērta krimināllieta, izmeklētājs veic savu darbu un rezultātā tiesa pieņem notiesājošu spriedumu. Tādas ļoti skaļas lietas notiek aptuveni reizi vai divas reizes gadā. Problēma ir tāda, ka skaļās lietas ļoti bieži netiek atklātas un sabiedrībā veidojas viedoklis, ka policija neko nedara. Tā nav, piemēram, 2019. gadā par slepkavību ar iepriekšēju nodomu tika notiesātas 39 personas un 2018. gadā 45 personas. Pagājušajā gadā tika reģistrētas 78 slepkavības ar iepriekšēju nodomu, kas lielākā daļā visdrīzāk kļūs par notiesājošiem spriedumiem.

Skaļām un neatklātām lietām ir vairākas negatīvas sekas. Pirmkārt, cilvēkiem veidojas sajūta, ka drīkst visu un par to nebūs atbildības. Ja jau kāds braukā nesodīts ar auto un šauj gaiša rīta vidū, kāpēc gan es tā nevarētu darīt. Otrkārt, cilvēkiem veidojas bailes, ja kāds tā var darīt un palikt nesodīts, tad jau arī es varu būt nošautā vadītāja vietā. Rezultātā turīgāki un spējīgāki cilvēki vairāk būs nosvērti braukt dzīvot un strādāt uz kādu drošāku vietu. Arī bizness vai nu paaugstinās cenu par risku vai meklēs citu dislokācijas vietu. Piemēram, ja kāds vēlas veidot futbola spēlētāju menedžera karjeru, tad drošāk to ir darīt Zviedrijā vai Dānijā nekā pie mums. Arī cita veida bizness paklausoties Iekšlietu ministra murgus par grupējumiem un to atriebību policijai, izdomās vērt rūpnīcu vai biroju kādā citā valstī, kur ir vai nu zemāks noziedzības līmenis, vai vismaz valdībā sēž sakarīgāki cilvēki.

Beigās, kas mums paliek? Kārtējā skaļā lieta, ar miglainām cerībām, ka tā tiks atklāta. Policijas tukšie vārdi, ka ir būtiska virzība lietā, tikai, diemžēl, tiek aizmirsts pateikt, ka virzība ir pa apli. Neefektīva policijas sistēma, kur trūkst darbinieku, darbiniekiem ir pārslodze un apšaubāms administratīvais aparāts. Šoreiz palikšu uz bēdīgas nots, jo nekas jautrs šajā tēmā nav.

Liberālisms mazina kara iespējas

Daudzi kritizē liberālismu, jo nesaprot tā jēgu. Kā tika noskaidrots iepriekš, tad liberālisms ir pretstats autoritārai sistēmai. Tas nodrošina normālu biznesa vidi un cilvēka politisko brīvību. Tāpat liberālisms mazina kara iespējas, par ko arī šoreiz uzrakstīšu.

Karš rodas tad, kad vienas valsts līdera ambīcijas sakrīt ar viņa militārajām iespējām. Ja valsts līderis vēlas kādas citas valsts teritoriju, vai tirdzniecības ceļu, tad viņš izvērtē savas iespējas, lai varētu šai valstij uzbrukt. Rezultātā var būt divi scenāriji, pirmais, spēka ir pārāk maz un viss paliek agresīvas retorikas līmenī, otrais, spēks ir pietiekams, un sākas aktīva karadarbība.

Kam karš ir vajadzīgs? Parasti autoritāram līderim, kuru kāds ir aizvainojis, vai kuram ir mantkārīgi nolūki. Papildus tam, uzvarot karā, autoritārais līderis var palielināt savu popularitāti, jo visiem patīk uzvarētāji. Tāpat autoritārais līderis ar kara palīdzību var risināt iekšējās valsts problēmas, ja pastāv iespēja, ka iekšējā neapmierinātību var radīt galma cīņas vai sabiedrības nemierus. Autoritārajam līderim nav nepieciešama cilvēku atļauja, jo viņš ir iecelts uz beztermiņa laiku un plāno vadīt valsti līdz mūža galam. Vienīgais viņa mērķis ir noturēt varu un apkarot iekšējos ienaidniekus, piemēram, sūtot to karot vai represējot, aizbildinoties ar militāro situāciju.

Kam karš nav izdevīgs? Parasti armija patērē milzīgus resursus, gan naudas ziņā, gan produktu ziņā. Cilvēki kara laikā kļūst nabadzīgāki un zaudē nākotnes perspektīvas uz vairākiem gadu desmitiem. Papildus tam, karš nozīmē tuvinieku nāvi, invalīdu pieaugumu un vīriešu skaita samazināšanos. Cilvēkiem nav izdevīgs karš un priekš viņiem tas nes tikai postu un iznīcību.

Ja sabiedrība ir liberāla, tiek nodrošināta varas maiņa un politiķiem ir svarīgs cilvēku viedoklis, tad karš ir maz iespējams, jo neviens cilvēks nebalsos par politiķi, kas tam solīs vai nodrošinās tuvinieku nāvi, finansiālus zaudējumus un citas negatīvas lietas. Liberālā sabiedrībā, kur valda demokrātija, politiķa iespēja palikt pie varas ir viņa spēja nodrošināt nepārtrauktu ekonomisko izaugsmi, meklējot iespējas sadarboties ar apkārtējām valstīm un risinot domstarpības diplomātiskā ceļā.

Tuvākie piemēri mums ir redzami nesenā vēsturē. Irākas karš, autoritārs līderis Sadams Huseins, Sīrijas karš, autoritārs līderis Bašārs al Asads, Ukrainas karš, autoritārs līderis Vladimirs Putins, Balkānu karš, autoritārs līderis Slobodans Miloševičs, Otrais pasaules karš, autoritārie līderi Adolfs Hitlers, Josifs Džugašvili, Benito Musolīni un Fumimaro Konoe.

Nobeigumā var apkopot principu, ka liberālisms un varas maiņa nodrošina mieru un uzplaukumu savai un apkārtējām valstīm, savukārt autoritāri režīmi vienmēr cīnīsies par varas noturēšanu un savu ambīciju apmierināšanu, izraisot karus, lai mazinātu iekšējos konfliktus un palielinātu savu popularitāti.

Vienas dienas glezna

Šodien mūs visus ieskāva siltas pavasara vēsmas, kas līdzīgi, kā pievilcīga svešiniece pamet tikko manāmu acu skatienu, nevienam neredzot drosmīgi spēlējoties ar tevi. Skaista meitene tāpat kā šī jaukā diena steidzīgiem soļiem paiet garām un pretim nāk pūlis ar ikdienišķiem un nogurušiem skatieniem, kuri sirdī spējīgi atstāt tikai vēsumu un vienaldzību. Līdzīgi arī nākamās dienas solās būt aukstas un vējainas.

Rīts sākās agri, vajadzēja piecelties, uztaisīt un paēst brokastis, noskatīties kādu analītisko raidījumu un sākt strādāt. Darbs no mājām ir labs ar to, ka nav iespējams nokavēt, jo pat pēdējā minūtē uzvarot sevi ar modinātāja palīdzību, varu ieslēgt datoru un būt klāt tiešsaistē. Diena paiet risinot neskaitāmus uzdevumus un problēmas. Pa starpai sanāk iziet uz balkona, lai ievilktu svaiga gaisa malkus un pārbaudītu, cik stipri saule dedzina ādu. Pienāk vakars, tiek izpildīts pēdējais uzdevums un sākas brīvais laiks. Pastaiga, veikals, fiziskās aktivitātes un grāmata, tāds ir vakara plāns, lai darba nedēļa sāktos ražīgi un produktīvi.

Pienāks tumšais laiks, tiks paņemta krūze ar tēju. Sēžot pie loga aiz apaļā galda pie atvērtas klades sacerēšu kārtējo dzejoli, ļaujot plūst emocijām kā strauja kalnu upe, kuras dzidrie ūdeņi veido pasakainu skatu, spēcīgi līstot caur cietajām, mūžīgajām klintīm.

Liberālisms

Latvijas sabiedrība kā jau visas sabiedrības ir ļoti daudzšķautnaina. No vienas puses sabiedrība dalās pilsētas un lauku iedzīvotājos, ticīgos un ateistos, latviski un krieviski runājošos, vienotas Eiropas piekritējos un eiroskeptiķos, bagātos un trūcīgajos, izglītotajos un neizglītotajos, nacionālistos, konservatoros un liberālo ideju piekritējos. Pēdējais ir ļoti neskaidrs un vārds liberāls bieži tiek lietots bez izpratnes un jēgas, apzīmējot ar to visu, ka noteiktajam indivīdam nepatīk apkārtējā pasaulē. Šoreiz konspektīvi uzrakstīšu, kas ir liberālisms un kāpēc tas ir svarīgs normālai valsts attīstībai.

Skaidrojošā vārdnīcā vārds liberālisms tiek skaidrots, ka tā ir teorija un sociālpolitiska nostāja, kas vērsta uz pārstāvniecisku valdīšanu, preses, vārda un ticības brīvību, šķiru privilēģiju atcelšanu, brīvu starptautisko tirdzniecību utt. Šeit jāatzīmē, ka tā nav ideoloģija, atšķirībā, piemēram, no komunisma vai nacisma.

Politiskā liberālisma izpausme sākās Anglijā ar Tiesību bila (Bill of Rights) pieņemšanu 1689. gadā, kad tika ierobežota Anglijas monarha vara, nododot lielāko daļu pilnvaru parlamentam, nosakot regulāras parlamenta vēlēšanas, vārda brīvību parlamentārajās debatēs, aizliedzot nepamatotus un nežēlīgus sodus, aizliedzot jebkādus nodokļus, kas nav pieņemti ar parlamentāro aktu. Mūsdienās tik pašsaprotamas lietas, kas 17. gadsimtā skaitījās ļoti progresīvas un savā ziņā unikālas.

Liberālisms bija pretstats autoritārismam jeb monarha varai (royalism). Monarhija piedāvāja ekonomikas modeli, kurā bija monarha monopols uz visu, zemi, ražošanu, tirdzniecību, izglītību, vārda un personas brīvību. Tāpat monarham piederēja tiesas varas funkcijas, kur visus strīdus izšķīra monarhs. Šajā gadījumā ar monarhu tiek saprasta institucionālā kārtība, kas pilnībā pakļauta varas vertikālei, kas darbojās vienīgi monarha un pietuvinātās cilvēku grupas interesēs, aizsargājot tos no visiem pārējiem iedzīvotājiem un atņemot tiem lielāko daļu resursu. Rezultātā monarhijas laika ekonomika bija ļoti vāja, cilvēki bija nabadzīgi un visi resursi koncentrējās ļoti šauras cilvēku grupas rokās. Netika nodrošināta īpašuma aizsardzība, bet visu vērtīgo monarhs varēja konfiscēt savās interesēs. Rezultātā cilvēkiem nebija ekonomisko un tiesisko iespējo kļūt turīgiem un neatkarīgiem no kopienas un monarha. Likumsakarīgi, ka tādā sistēmā nebija inovācijas, jebkura joma bija neefektīva un maz atšķīrās no tā, kas bija simts, divsimt un trīssimt gadus atpakaļ.

Viens no monarha varas balstiem bija reliģija un baznīca. Monarhijas laikā cilvēkiem nebija atļauts brīvi izvēlēties ticību, kā arī baznīca nodarbojās ar propagandu, ka cilvēks ir ar iedzimtu grēku, monarha vara nāk no dieva un vērsās pret jebkuru cilvēku brīvības izpausmi, tajā skaitā pret zinātni un filozofijas attīstības. Anglijā 1689. gadā līdz ar monarha faktiskās varas demontāžu, tika likvidēts reliģijas kā propagandas mehānisms, kas strauji ļāva attīstīties Anglijas filozofiem un dažādām politiskām, ekonomiskām un sociālām koncepcijām.

Kas notika ar ekonomiku pēc 1689. gada Anglijā. Kaut arī faktiski parlamentu ievēlēja no 1% – 10% iedzīvotāju, tas ļāva nodrošināt lielas sabiedrības daļas interešu pārstāvniecību, kas nodrošināja neatkarīgas tiesas izveidošanu, kuras lēmumos neiejaucās neviena no politiskajām grupām, jo nevienai politiskajai grupai nebija absolūtas varas un tā pati tiesa sargāja esošo pie varas politisko grupu gadījumā, ja tā zaudēja varu nākamajās parlamenta vēlēšanās. Līdz ar to ekonomiskā un politiskā elite bija ieinteresēta neatkarīga tiesas institūtā, kā savas drošības garantu. Līdz ar neatkarīgas tiesas izveidošanu, tika izveidota patentu sistēma, kas ļāva aizsargāt intelektuālo īpašumu un stimulēja strauju zinātnes attīstību. Abi šie faktori bija par pamatu agrārajai un industriālajai revolūcijai, kad ieviešot jaunas, patentētas tehnoloģijas sākās straujš izaudzētās labības pieaugums, attīstījās tekstila apstrāde, pieauga lopkopības apmērs, attīstībās ceļu un ūdens kanālu būvniecība.

Salīdzinām 18. un 19. gadsimtu ar Latvijas teritoriju. Pie mums joprojām bija dzimtbūšana, ko baznīca uzskatīja par dieva noteiktu kārtību, bet Lielbritānijā tās nebija vispār. Pie mums bija monarhija un tiesu sistēma aizstāvēja vāciešu un krievu eliti, klaji diskriminējot un apspiežot vietējos iedzīvotājus, iepretim Lielbritānijai, kur katrs iedzīvotājs varēja savas tiesības aizstāvēt tiesā. Dzelzceļa satiksme praktiski nebija un pirmā līnija tika atklāta tikai 1861. gadā, iepretim Lielbritānijai, kur pirmā dzelzceļa līnija tika atklāta 1830. gadā un 1861. gadā jau bija liels sliežu tīkls pa visu Lielbritānijas teritoriju. Savukārt ūdens kanāli tajā laikā Latvijas teritorijā nebija, iepretim Lielbritānijai, kur pirmais kanāls ar komerciālu mērķi tika uzbūvēts 1761. gadā. Latvijas teritorijā ekonomiku veidoja lauksaimniecība, Lielbritānijā rūpniecība. Latvijas teritorijā praktiski nebija finanšu nozares, savukārt Londonas birža un finanšu nozare bija pasaulē attīstītākā un lielākā. Šis piemērs ļoti labi demonstrē, kāda ir ekonomiskā atšķirība starp liberālismu un autoritārismu jeb monarhiju tās klasiskajā izpratnē.

Nav tā, ka cilvēki izvēlējās liberālu politisko un ekonomisko iekārtu tāpēc, ka vēlējās iznīcināt vietējo kultūru, tradīcijas, valodu un dzīves kārtību. 18. un 19. gadsimtos Lielbritānijas un Amerikas Savienoto Valstu (ASV) ekonomikas attīstījās visstraujāk. Tieši tajās valstīs bija spēcīga zinātne un jaunākas tehnoloģijas. Kā liberālisms ietekmēja angļu valodu? Tā kļuva par vispieprasītāko valodu pasaulē, kas neformāli skaitās starptautiska biznesa valoda un kuru mācās gandrīz visās pasaules valstīs. Kā liberālisms ietekmēja Lielbritānijas un ASV kultūru? Šo divu valstu filozofi, aktieri, mūziķi, rakstnieki un zinātnieki dominē visā pasaulē. Mēs viegli varam nosaukt trīs izcilus britu vai amerikāņu dziedātājus vai aktierus, bet reti kurš nosauks indiešu vai ķīniešu, kaut arī iedzīvotāju ziņā to ir vairāk nekā britu un ASV iedzīvotāju.

Kāpēc liberālās idejas tiek kritizētas? Komunisms, nacisms un reliģija izmanto ļoti primitīvus cilvēku instinktus. Tās ir cilvēku bailes pret visu citādāko; velmi iegūt sociālo statusu neko nedarot, vēlams par dzimšanas faktu pareiza ģimenē vien; skaudību, ka kāds ir veiksmīgāks par tevi; mantkārību, tiekot pie resursiem, neieguldot darbu; vēlme pēc taisnīguma, piedāvājot skarbu izrēķināšanos ar tiem, kuru dēļ tev dzīvē neveicas utt. Ja paskatās uz tiem, kuri kritizē liberālās idejas, tad tie parasti ir manipulatori, kuri nekad nepiedāvā idejas, kā kaut ko attīstīt, bet tikai kādam kaut ko atņemt, kaut ko ierobežot, kādam izdarīt kaut ko sliktu un kādu diskriminēt pēc iedzimtu pazīmju principa. Vēl tie, kas iestājās pret liberālismu, piedāvā demontēt demokrātiskus institūtus, likvidēt konkurenci par varu parlamentā, stāstot, ka demokrātija sevi ir izsmēlusi, izdomājot kaut kādas sazvērestības teorijas, kā, piemēram, pasaules valdību vai masveida čipizāciju utt. Galvenais mērķis liberālisma kritizēšanai ir vēlme tikt pie varas un izveidot varas vertikāli, monopolizējot ekonomiku un iegūstot kontroli pār visiem valsts resursiem, nekas vairāk. Tiem, kuri aizstāv autoritāra režīma ieviešanu jāatceras, ka manipulatori vēlas nodrošināt varu un resursus sev, savai ģimenei un draugiem nevis jums, un jūs tiekat izmantots kā līdzeklis, ko pēc tam var izmest ārā, kad tas kļūst nevajadzīgs, jo mērķis jau ir sasniegts. Klasisks piemērs ir PSRS lielās tīrīšanas 20. gadsimta trīsdesmitajos gados, kad tika likvidēti tie cilvēki, kas karoja Sarkanās armijas rindās un nodrošināja PSRS vadošās elites nonākšanu pie varas.

Nobeigumā apkopojot šajā rakstā ietverot, redzams, ka liberālisms ir par politiskām un ekonomiskām brīvībām, kas tiek pretnostatītas autoritārismam jeb monarhijai. Tikai ierobežojot monarha absolūto varu Anglijā, varēja nodrošināt ļoti strauju ekonomikas attīstību, kas noveda pie agrārās, industriālās un infrastruktūras revolūcijas, kas uzlaboja iedzīvotāju labklājību un nodrošināja britu un ASV kultūras dominēšanu visā pasaulē. Tie, kas cīnās pret liberālām idejām, patiesībā izmanto cilvēku primitīvākos instinktus, lai nonāktu pie varas un pārņemtu kontroli pār visiem valsts resursiem.

Sputnik V kā siers peļu slazdā

Ja mājās ir uzradušies mazi un pelēki grauzēji, veikalā mēs varam nopirkt dažāda veida peļu slazdus, kuru cena var būt no pāris līdz pāris desmitiem euro. Tāpat arī Krievijā izstrādāto vakcīnu Sputnik V ir iespējams iegādātiem aptuveni par 20 euro lielu cenu. Vispārējas pandēmijas laikā, kad Eiropas Savienības ekonomikas slīgst recesijā un vakcinācijas politika nav efektīva, varētu rasties vēlme atsaukties uz Krievijas draudzīgo piedāvājumu pārdot viņu izstrādāto vakcīnu, lai atrisinātu esošās problēmas, ko radīja Covid19. Šeit īsumā uzrakstīšu savas pārdomas, kāpēc to nevajadzētu darīt.

Varam atrast informāciju par to, ka Krievijas iekšienē vakcinācijas pret Covid19 nesokas tik raiti. Uz šī raksta uzrakstīšanas dienu, Latvijā vismaz vienu poti bija saņēmuši 6.3% iedzīvotāju, bet Krievijā tikai 5.0%. Neskatoties uz to, Ungārija un Slovākija jau apstiprināja Sputnik V lietošanu un saņēma vakcīnas no Krievijas un to pašu grasās darīt arī Austrija. Tāpat arī Francija un Vācija izrādīja interesi. [1] Pie tam Vācija varētu būt ļoti ieinteresēta jebkuras vakcīnas iegādē, jo rudenī gaidāmas Bundestāga vēlēšanas, pēc kurām mainīsies Vācijas premjerministrs. Pret Sputnik V lietošanu iebilst Lietuva [2], Latvija un Polija, pasakot, ka Krievija vakcīnu lieto kā maigās varas ieroci, lai gūtu sev politisku un militāru labumu.

Kā praksē varētu izskatīties siers peļu slazdā? Vācijas gadījumā tā ir Nord stream II būvniecības pabeigšana, kas Krievijai ir ļoti svarīga, lai radītu turpmāko spiedienu uz Ukrainu un varētu pēc nepieciešamības eskalēt konfliktu. Ungārijas un Slovākijas gadījumā tas varētu būt veto uzlikšana uz turpmākajām sankcijām pret Krieviju, savukārt caur Austriju varētu tikt lobētas Krievijas intereses tajās Eiropas Savienības aprindās, kurās netiek Ungārija un Slovākija. Papildus tam Ungārija un Slovākija ir NATO dalībvalstis, kas nozīmē, ka tās var kavēt jebkādu NATO iesaistīšanos iespējamā militārā konfliktā ar Ukrainu.

Rezultātā paņemot, it kā tik gardo sieru, kas kārdinoši ir ielikts peļu slazdā, Eiropas Savienība kopumā un noteiktās dalībvalstis atsevišķi var kļūt par noķertajām pelēm, kur pildot neformālas vienošanās vai vienkārši esot tiešā atkarībā no Krievijas, tām būs jāatbalsta Krievija visās tās anti cilvēciskās iecerēs no cilvēku indēšanas līdz militāriem konfliktiem. Tāpēc uzskatu, ka Eiropas Savienībai vajadzētu uzlikt veto uz Sputnik V vakcīnu, tādējādi pasargājot sevi no iekšējiem konfliktiem un turpmāko Krievijas agresiju, kas varētu nenotikt, zinot, ka tai nebūs nekāda veida atbalsts.

Avots:

[1] https://edition.cnn.com/2021/04/03/europe/europe-russia-vaccines-analysis-intl-cmd/index.html

[2] https://www.bloomberg.com/news/articles/2021-02-09/lithuania-won-t-buy-russian-vaccine-it-deems-a-geopolitical-tool