Diena bez elektroniskajām ierīcēm


Pēdējā laikā esmu pamanījis, ka mana ikdiena ir piepildīta ar mūziku un informāciju – pie datora sēžot mūzika un informācijas meklēšana, kaut ko darot pa māju, mūzika, rīta modinātājs mūzika, brokastis, ziņas. Mūzikas skanējums un informācijas plūsma parasti netiek pārtraukta uz ilgu laiku.

Svētdien sapratu, ka tā dzīvot nedrīkst, vajag nedaudz klusuma un miera. Reizem uznākot tādai velmei, es pieceļos, pasaku sev, šodien nekādas tehnikas un visu dienu neslēdzu iekšā datoru, nelietoju mobilo vai radio. Tas notiek svētdienās, jo darba dienās nelietot mobilo telefonu vai datoru nav iespējams.

Šķiet, bez elektroniskām ierīcēm ir viegli izdzīvot un mums no tām nav nekādas atkarības, esmu to pārbaudījis un diemžēl secināju, ka ir. Viegli iztikt bez elektronikas ir brīvā dabā vai ceļojumā, kad apstākļi nosaka tavu dienas kārtību, toties ikdienā ierastā vidē, nemaz tik viegli nav.

Klusums rada diskomfortu, jo visu laiku šķiet, ka kaut kas pietrūkst. Iepriekšējais rada trauksmes sajūtu un beidzot smadzenes sāk meklēt zemapziņā iemeslu, lai ieslēgtu datoru vai mobilo telefonu un izlasītu ziņas. Trauksmes modelis ir aptuveni šāds – kaut kas svarīgs ir noticis, bet es nezināšu kas, iespējams, pāri ielai ugunsgrēks un to var uzzināt tikai ieslēdzot ziņas. Protams, var sevi nodarbināt, pagatavot ēst, nodarboties ar sportu, iziet no mājām utt. Bet agri vai vēlu nāksies pavadīt kādu dienas daļu ierastā režīmā, bez elektronikas. Kā pēdējā smadzeņu izpausme atslēdzoties no tehnikas uz ilgāku laiku, ir vientulības sajūta. Nav svarīgi esi viens vai ar kādu mājās, vientulība pārņemt tevi un vienīgā iespēja to pārtraukt ir kaut ko ieslēgt, vismaz radio.

Protams, viss augstāk minētais ir samērīgs un noteikti nevajag to uztvert kā kaut ko galēju vai nepārvaramu, bet sajūtas ir jocīgas. Kāpēc tā notiek? Palasīju nedaudz pētījumus un atradu, ka mūzika, vai video mūsu smadzenēs rada saistes starp neironiem, kas ir līdzīgas, kad cilvēks lieto narkotiskās vielas, tikai simtiem reižu vājāk. Tas nozīmē, ka atslēdzot sevi no elektroniskām ierīcēm, mēs pārstājam stimulēt smadzenes un rodas efekts, ko izjūt cilvēki pēc narkotisko vielu lietošanas, tikai šajā gadījumā cilvēks var sevi kontrolēt, jo “deva” ir pārāk niecīga.

Lūk kā nemanot mēs nokļūstam dažādu ierīču ietekmē, par ko iespējams pat neaizdomājamies un ko nepamanām, ar katru dienu slīkstot aizvien dziļāk un dziļāk.

Advertisements

Kā cīnīties ar propagandu


Katrs no mums ir dzirdējis vārdu propaganda un to, ka visi mēdīji izmanto šo rīku, lai ietekmētu cilvēka prātus, mainītu sabiedrisko domu un liktu cilvēkiem rīkoties tādā veidā, kādā tie nebūtu rīkojušies nesaņemot “sliktās” informācijas devu. Vēl mēs redzam milzīgu valstu valdību skaitu, kas uztraucas, ka “nepatiesās” ziņas, vai citu valstu uzbrukums, lietojot informācijas kanālus, spēs iedragāt vai pat iznīcināt kādu valsti. Tas viss tiek maksīlīgi uzkrūvēts un sakāpināts līdz histērijas līmenim, kad pat šķietami izglītoti cilvēki sāk pakļauties kopējai noskaņai. Tad sākas pats nepatīkamākais, viens ziņu avots sāk cīnīties ar citu ziņu avotu, rodas vairākas pretējas informācijas izplatītāju frontes un tad mēs redzam, ka vienā vietā Sīrijā nemiernieki cīnās par neatkarību, otrā vietā tie paši nemiernieki tiek saukti par teroristiem, bet trešā vieta visi izliekās, ka to cilvēku tur nav. Tādus piemērus, atverot ziņu portālus, vai ieslēdzot ziņu kanālus, mēs varētu stundas laikā atrast desmitiem. Kā pret to cīnīties valdības līmenī vai parlamenta līmenī? Man patiesībā ir pilnīgi vienalga, jo es zinu kā pret to var cīnīties priekš sevis, un kas ir jādara cilvēkiem, lai vispār nepakļautos jebkādai ietekmei, vai vismaz to maksimāli samazinātu.

Pirmkārt, ja mēs gribam cīnīties pret propagandu, mums ir jāpaaugstina savs izglītības līmenis. To var darīt lasot, lasot un vēlreiz lasot, par tēmu, kas interesē. Zinātniskajā literatūrā var atrast informāciju par kāda konflikta celoņiem, piemēram, es lasīju grāmatu par Sīriju, kas tika izdota 20. gs 60-os gados, kad rakstīju savu postu vairākus gadus atpakaļ, kas palīdzēja iegūt izpratni par tēmu kopumā.

Otrkārt, jāmeklē oficiāli avoti, tādi kā oficiālie izdevumi, dažādu iestāžu politikas un vadlīnijas, jo tur bieži var atrast iemeslus, kāpēc kāds lēmums vispār tiek virzīts.

Treškārt, likumi un citi tiesību akti, tur mēs varam redzēt galējo likumdevēja gribas izpausmi, jo likums bieži ir sabiedriskās domas ietekmēšanas rezultāts, tas ir, sabiedrisko domu ietekmē, lai parlamentā pieņemtu kādu likumu, un redzot gala rezultātu, mums ir iespējams redzēt ieguvēju, kurš iegūst no noteiktā likuma pieņemšanas.

Ceturtkārt, lasiet politisko vai ekonomisko analītiku, pie tam no dažādiem avotiem, jo bieži var atrast tiešām profesionālus rakstus, kurus veido pētnieki, cilvēki ar padziļinātām zināšanās kādā jomā, akcentējot uzmanību uz lietām, kuras daudzi citi palaistu garām.

Un pēdējais, vienmēr un visur uzdodiet vienu un to pašu jautājumu, “kam tas ir izdevīgi?”, jo 90% no visa, kas tiek atainots ziņās, tiek atainots ar kaut kādu mērķi, kuram vienmēr gala ieguvums būs nauda. Karš – ietekme un nauda, nodokļu paaugstināšana- publiskie iepirkumi, kas nozīmē naudu, statistika – lai kādu pārliecinātu kaut kur vairāk piešķirt naudu utt.

Redziet, es nepieminēju nevienā brīdī nevienu masu mēdiju kā informācijas avotu, jo pati būtība izriet no nosaukuma “masu” tā tād priekš vidēja, nedomājoša patērētāja un mēdiji, kas nozīmē sabiedriskās domās veidošana, tad pārfrāzējot, masu mēdiji – nedomājoša cilvēka viedokļa veidošana, kas noteikti ir pretēji manis augstāk rakstītajam.

Pašvaldību vēlēšanas


Beidzot ir pienācis tas laiks, kad man būs iespēja vairāk pievērsties patīkamai nodarbei – rakstīt blogu. Platiem vēja spārniem mums tuvojās 3. jūnījs, kad varēsim atdot savu balsi kādam no deputātiem, tādējādi deliģējot savas suverenās tiesības īstenot kādam pašvaldības deputātam. Kad man uzdod jautājumu, par ko es balsošu, vienmēr ar smīnu atbildu, ka personīgi neredzu atšķirību par ko balsot, jo reālā vara tiek koncentrēta citā dimensijā. Šeit es vēlos padalīties ar savām pārdomām un izteikt savu viedokli, kā patiesībā viss darbojās. Ņemot vērā, ka šeit tiks izteikts tikai un vienīgi mans subjektīvais viedoklis, tad laika taupīšanas nolūkos, lai nemeklētu nekādus piemērus, rakstīšu visu maksimāli tendenciozi.

1. Kurš parasti finansē partijas?

Mēs noteikti visi esam dzirdējuši frāzi, kurš maksā, tas pasūta mūziku. Tā arī notiek dzīvē. Lai kāds deputāts vai kāda partija varētu piedalīties vēlēšanās un priekšvēlēšanu kampaņā, tai ir vajadzīga nauda, savukārt tie, kas ziedo kādai no partijām, sagaida zināmu atdevi no ziedotās (“ieguldītās”, “investētās” utt.) naudas. Līdz ar to jebkurš ievēlētais deputāts zina, ja netiks veiktas atbilstošas darbības, uz nākamajām vēlēšanām ziedojumus saņems kāds cits. Parasti ziedojumus partijām veic cilvēki, kuriem ir samērā lieli naudas līdzekļi, kas nozīmē, ka visdrīzāk šie cilvēki ir saistīti ar kādu no biznesa veidiem, kas darbojās noteiktā pašvaldībā.

2. Kurām partijām tiek ziedots?

Ziņās varam atrast informāciju, ka viens un tas pats ziedotājs var ziedot uzreiz vairākām partijām un tas praksē bieži arī notiek. Piemēram, kāds būvniecības komersants ziedo visām partijām, kuras viņa prāt var tikt pie varas. Tādējādi nav svarīgi, kurš uzvar vēlēšanās, tik un tā noteiktā ziedotāja intereses tiks pārstāvētas. To varam redzēt praksē, kad publiskus pasūtījumus saņem vieni un tie paši komersanti, neskatoties uz partijām, kas ir pie varas.

3. Lobijs.

Tie, kas ikdienā nesaskaras ar likumdošanas procesu, nenojauš, cik liela ietekme ir dažādām lobešānas grupām uz pašvaldību darbu, šeit es vairāk domāju lielās pašvaldības. Svarīgākais, ka neskatoties uz vēlēšanu rezultātiem, cilvēki, kas lobē kaut kādas intereses, paliks tie paši, tikai mainīsies pašvaldības deputāti, ar kuriem nāksies strādāt un lielā mērā mazus un niansētus jautājumus varēs “izdabūt” cauri tik un tā, jo neviens tos tāpat nesapratīs, piemēram, kādas ielu tirdzniecības noteikumu īpatnības utt.

4. Budžets.

Pašvaldībām ir noteikta apmēra budžets un vēlēšanu mērķis pamatā ir tikt pie budžeta dalīšanas procesa. Bet šeit svarīgi atcerēties, ka jebkura pašvaldības vara, kas tiks ievēlēta, darbosies limitēta budžeta ietvaros, kas nozīmē, ka tās rīcības brīvība ir samērā ierobežota.

Lūk arī nelieli argumenti, kāpēc es nepiešķiru lielu nozīmi vēlēšanu rezultātiem. Protams, pašas par sevi vēlēšanas ir ļoti labs mehānisms, kā nodrošināt politiķu saikni ar sabiedrību un vēlēšanām noteikt jābūt, bet ar savām pārdomām es vienkārši aicinu visus nolaisties uz zemi un saprast, ka iespējamās pozitīvās pārmaiņas, uz ko visi cer piedaloties vēlēšanas, ja pat notiks, tad ļoti ļoti lēni un pavisam citā kvalitātem, nekā sākotnēji tiek cerēts.

Un nobeigumam nedaudz morāles, ja kāds patiešām vēlas kaut ko mainīt, tad noteikti vajag iesaistīties nevalstiskās organizācijās vai jāiet politikā, jo ar vienkāršu balsošanu ir stipri par maz, lai notiktu pozitīvas pārmaiņas, kaut vai manis aprakstīto ietekmes mehānismu dēļ.