Jauna finanšu krīze kā individiālās izaugsmes stimuls…


Visiem Labdien!

Šodien nolēmu dalīties savās domās par krīzi, kas nevienam nemanot atkal tuvojās, kaut arī vēl prātā labi palicis 2008. gada šoks, tomēr pēc 2011. gada vasaras iespējams būs daudz interesantāk un smagāk.

Lieta tāda, ka 02.08.2011 beigsies termiņš priekš ASV kongresa, lai pieņemtu lēmumu par turpmāko naudas drukāšu jeb maigāk skan: valūtas mīkstināšanu. Ja lēmums netiks pieņemts, tad ASV notiek defolts. Viss nebūtu tik traki priekš mums mazajā Latvijā, ja nepastāvētu vēl daži papildus faktori priekš iespejamās krīzes, tas ir, Eiropas dienvidvalstu parādu krīzes, kas ir līdzīga ar ASV problēmām un jau pārņem Itāliju, Spāniju, Grieķiju, Portugāli, Kipru, Īriju. Ja ASV nedrukās naudu, tad akciju tirgus un arī fondu tirgus ieies ilgstošā lejupslīdē un turpinās savu brīvo kritienu ilgu laika periodu, mazākais, 3-6 mēnešus, kas noteikti pavilks aiz sevis visu pasauli un pirmām kārtām Eiropu, jo uz doto mirkli ES ekonomika ir ļoti atkarīga no eksporta, it sevišķi, augsto tehnoloģiju jomā un pieprasījuma krituma gadījumā tieši šis sektors būs pirmais no kā cilvēki sāks atteikties līdzekļu taupības nolūkā. Pašlaik ES iekšējais tirgus nav tik liels, lai varētu nodrošināt visas Eiropiešu vajadzības. No iepriekšminētā var secināt, kā Latvijā iestāsies otrais krīzes vilnis tāpēc, ka no 2008. gada visa izaugsme balstās uz eksportu, kurš noteikti iepriekšminēto faktoru rezultātā saruks. Protams, daudzi domā, ka varēs veiksmīgi emigrēt uz Lielbritāniju vai Vāciju, tomēr jau uz doto mirkli šīs iespējas samazinās šo valstu iekšējo ekonomisko problēmu rezultātā un nekas neliecina par to, ka situācija mainīsies tuvāko gadu laikā uz labāko pusi, tā tad, darbu tur būs atrast samērā grūti, jo nāksies konkurēt ar vietējiem, kuri zina labāk valodu un ilgak darbojās esošā sistēmā.

Kamēr Rietumu pasaule vēl ilgus gadus risinās savas problēmas, Latvijai jārisina savējās un zināmas veiksmes rezultātā mums ir virzieni uz kuriem pašlaik netiek skatīts. Krīzes vismazāk skartais reģions ir Āzija, kas patreiz ir vienīgais pasaules ekonomikas dzinējspēks, un ar to jāsaprot gan Krieviju, gan Ķīnu un Indiju. Katram no mums ir iespēja veidot savu izaugsmi balstoties uz zināšanām un tehnoloģijām pieeju kurām mums sniedz kopīgā Eiropas telpa, kā, piemēram, samērā lētas studijas gan Anglijas, gan Skandināvijas augstskolās, kas nav brīvi pieejams Āzijas valstu iedzīvotājiem. Arī informatīvā un specialistu ziņā mēs esam vairākus gadus priekšā, jo papētot rūpīgi Āzijā tehnoloģijas ir zem stingras kontroles, ko veic Rietumu civilizācija. Līdz ar to mums ir praktiska iespēja apgūt zināšanas un vēlāk sniegt pakalpojumus sfērās, kur nepieciešama augsta kvalifikācija kā, piemēram, arhitektūra, ķīmija, medicīna, informācijas tehnoloģijas un jurisprudence. Tas pats arī attiecās uz ne tik eksotisku valsti kā Krievija, kurā mums ir pazīstama kultūra un mentalitāte, kas var palīdzēt virzīt dažādus projektus uz abām pusēm.

Secinājumā jābilst, ka, pēc manām domām, visu iespējamos līdzekļus jāvirza sevis izglītošanai un jātēmē uz Āzijas pusi, jo apkalpojot iepriekšminētajās sfērās tur esošos klietus, iespējams nodrošināt labklājību un pārticību visai Latvijas valstij kopumā un individuāli katram. Ja padomā, tad 1,2 miljoni aktīvo iedzīvotāju, kas uz doto mirkli ir pie mums, noteikti varētu atrast katrs savu nišu lielajā 3,7 miljardus lielajā Āzijas tirgū.

Sanāca samēra utopiski, tomēr velme ir mudināt skatīties plašāk un meklēt iespējas, lai nebūtu nepieciešamība pārdzīvot vēl kārtējos krīzes viļņus, kurus izraisa kāds cits. Manis minētais modelis līdzinās Niderlandei, kur ekonomiskie rādītāji ir vieno nolabākajiem Eiropā.

Ar cieņu lasītājiem!

Advertisements

Pašnāvība


Sveiki!

Nolēmu pārdomāt par tēmu “Pašnāvība”, jo diemžēl tas notiek un vienmēr izdzirdot par šādu notikumu rodās skumja un rūgta sajūta. Bieži tiek uzdots jautājums, vai bija iespējams kaut ko darīt, ka piemēram, piezvanīt šad tad tam cilvēkam un apjautaties kā viņam iet vai veltīt kādu daļu uzmanības, jo reizēm, pat viena saruna varētu visu mainīt. Vienmēr tiek domāts, ka vajadzētu pievērsties ne tikai sev, bet dot savu uzmanību arī citiem.

Cilvēki iet savu dzīves ceļu, kā nu kurš māk un spej, tomēr bieži rodās sarežģītas un grūti atrisināmas situācijas gan attiecību, gan finansiālā jomā.

Visi zina sajūtu, kāda ir izšķiroties ar mīļoto cilvēku, tomēr ne viens nevēlās to piedzīvot, jo tā ir kā slimība, kas atņem spēku un enerģiju virzīties talāk, rada tumsas un neziņas sajūtu. Atrodoties šadā stāvoklī, izveidojās ilūzīja, ka nekas pēc šī notikuma vairs nevar notikt tālāk un pārmaiņas dzīvē uz labo pusi noteikti nenotiks. Pasliktinoties un padziļinoties šādam psihofizioloģiskajam stāvoklim, jo ķemenis ir novājināts ar daudziem pārdzīvojumiem, var rasties velme izbeigt šīs mokas. Tas var būt gan kā izmisuma solis, gan kā protests un velme pieverst sev uzmanību, tādejādi pasakot, ka par spīti visiem pašnāvības veicājam ir centrālā loma situācijas noteikšanā. Tā ir ka augstprātības izpausme. Ja pirmais gadījums ir neziņa un depresīvs stavoklis, tad otrā gadījumā valda pavisam citas, no depresijas tālas domas un mērķi. Visos gadījumos upuri (citādāk tos grūti nosaukt) vēlās, lai viņus pažēlotu un atrisinātu viņu problēmas, jo paši tās risināt nav spējīgi. Protams autora viedoklis, ka bez cīņas padoties nekad nevar un vienmēr var rast risinājumus jebkurā gadījumā, tomēr zināmā mēra eksistē līdzjūtība šādiem cilvēkiem, jo viennozimīgi viņi nav laimīgi un nav laika gaitā iemācījūšies organizēt apkārtējo vidi ap sevi vēlamā formā.

Otrā gadījumā, kad cilvēkam rodās finansiālās problēmas, viņš neredzot perspektīves un mērķi kurp virzīties, izlemj atrisināt savas neveiksmes iepriekšminetaja veidā. Tas ir kā protests pret sevi un sitiens ar kāju pa grīdu, kas ir pēdējās pašcieņas un morālā spēka izpausmes, jo pretējā gadījumā cilvēks ieslīgst kādas atkarības problēmā un faktiski tik un tā vairs neeksistēs, kā pilnvērtīga būtne. Izmisums, vienaldzības, nenovērtēšana, bezspēks, skumjas un nomāktība, tās ir tās sajūtas, kas apņem šāda veida cilvēku.

Starp abiem aprakstītajiem iemesliem, pastāv kopīga iezīme- mērķa trūkums. Cilvēks, kurš dzīvo bez redzējuma, ko viņš vēlās sasniegt un skaidra mehānisma, kā to izdarīt, noteikti ir pakļauts lielākam riskam izdarīt pašnāvību, lai atrisinātu savas problēmas. Līdz ar to, lai izbēgtu no šada veida problēmām, nepieciešams nepārtraukti uzstādīt izpildāmus uzdevumus kāda cēlēka un augstāka mērķa labā. Jāveic darbs ar sevi, jo tikai ar stabilu iekšējo pasauli var taisni virzīties uz priekš, ja pat nav konkrēta virziena uz kurieni.

 

Ar cieņu lasītājam

Siluets


Tika uzrakstīts 2010. gada decembrī.

 

Siluets.

Caur matētu logu kustās

Parādās pēkšņi un pazūd

Gar logu horizontāli turās

Sevi aizsegā slepeni patur

Siluets staigā un sēž

Neredzot var tikai vērot

Tam grūtums uznāk ik biežs

Vīriets vai sieviete nevar pat pateikt

Neredzu viņu un neredz tas mani

Vērojam viens otru abi

Par visu tam radušies uzskati savi

Bet lūkojot abiem ir labi

Lidojums lidmašīnā


Labdiena!

Pārdomas un izjūtas atrodoties lidmašīnā lidojot 06:00 no rīta virs Eiropas rietumiem.

Esot lidmašīnā rodas patīkama brivības sajūta, kas savā vieglumā nespēj līdzināties ne ar možumu pēc kārtīgi izgulētas nakts, ne ar pozitīvu domu apmeklēšanu bēdēgā bridī.

Tālumā blāvi saules stari vāji apgaismo debesu apvārsni, bet skaidrās debesis liecina par lielo augstumu starp zemi un lidmašīnu. Lidojot atpakaļ priekšā stāv paliels darbu saraksts, kuru veiksmīgi izpildot varēs uz visiem laikiem atvadīties no neziņas un šaubām. Šī tiešām ir sirdi sildošs brīdis.

Aiz lidmašīnas loga paliek aizvien gaišāks un tumši oranžu debesu nokrāsu maina bēšīgi dzeltena krāsa, kas robežojas ar gaiši zilo, veidojot neaizmirstamu skatu, ko varam vērot tikai esot pāris tukstošus metrus virs zemes.

Tikai šādos brīžos izproti saules varenumu, kad vājie saules stari izplūst nebeidzami gar visu horizonta plašo līniju.

Liekas, ka visas dzīves likstas ir palikušas kaut kur lejā, kur cilvēki kā skudras rosās ikdienas steigā bieži nepaceļot savu galvu augšā, lai ieraudzītu tālumā lidojošu lidmašīnu un kaut uz mirkli izraujoties no savām domām iztēlē pabūt tur kur vel nekad nav būts, tas ir, augšā. Tu sēdi pie ovālveidīga iluminatora, kurš spēj dot tik daudz pārdomu un aizvest vēl nebijušās dvēseles dzilēs.

Patīkami apzināties, ka vismaz uz lidojuma laiku vairs nekas nespej mainīt un ietekmēt tavu dzivi, kā tikai liktenis un lidmašīnas tehniskais stāvoklis. Rodas tīrības un skaidrības sajūta, ka šis laiks ir pilnībā tavs un vērts izbaudīt ikmirkli no visa lidojuma laika.

Ar cieņu lasītājam.

Sākums blogam


Čau!

Nolēmu ieviest savā dzīvē tādu lietu kā blogu, jo bieži ir velme kaut ko pateikti vai padalīties ar kādu informāciju vai viedokli, bet nesanāk ne laika, ne arī īstā cilveka pa rokai, kurš klausītu ne vienmēr tik interesantas tēmas. Šī iemesla dēļ un arī tāpēc, lai uzlabotu savu izteikšanās stilu un prasmi rakstot, dalīšos šad tad ar savām pārdomām un skatījumu uz dažādām lietām, pievienojot savu pieredzi.

Diena bija izdevusies laba, mierīga atpūta un pārdomas par visāda veida dzīves situācijām. Kaut kad jārīko morālo atslodzi un jāizanalizē paveiktais itkā noslēdzot kaut kādu nelielu dzīves posmu. Tā sadalot notikumus un izvirzot mazus uzdevumus, var sasniegt lielus mērķus, vismaz tāda cerība pasatāv, ka tā notiks. Vienmēr atskatoties atpakaļ nāk atmiņā daudzi cilvēki. Daži no tiem ir svarīgi, bet lielākā daļa paslīd garām kā pelēki makoņi debesīs, katru mirkli nākot aizvien jauniem un tik pat nemanāmiem. Uzdodu sev jautājumu, vai mana dzīve maz mainītos, ja tie nesvarīgie cilvēki nemaz nebūtu bijuši manā dzīvē? Laikam jau jāatzīst, ka būtu gan, jo katrs cilvēks sniedz nelielu pieredzi un maina mūsu skatījumu uz lietām. Pat viens, no pirmā iespaida, nenozīmīgs teikums, var mainīt mūsu domu gājienu un novest pie sarežģītiem un reizēm būtiskiem secinājumiem, kas var mainīt ne tikai iesākto dienu, bet ari visu dzīvi. Līdz ar to rādās, ka dzīvē nav nejaušību un viss darbojās kaut kādā lielā sarežģītā sistēmā, kurā esam kā zobrati un skrūves, kuras kopā veido mehānismu, kas virzās uz priekšu.

Uz doto mirkli domāju, ka iesākumam būs pietiekami un noteikti turpināšu pēc kāda laika, kad būs iedvesma un velme.

Ar cieņu bloga lasītājam.