Par maigo atbildības sistēmu Latvijā


concept_prison0002

Pēdējā laikā ļoti daudz diskusijas notiek par Krimināllikumā noteikto sodu par netiklām darbībām ar nepilngadīgajiem, kas izpaužas kā pārāk mīkstu sodu noteikšana personām, kas tiek notiesāti par iepriekšminēto aizliegto darbību. Presē tiek sacelta vētra ar daudziem komentāriem un ekspertu viedokļiem, kas noteikti ir labi, bet populistiski, jo galvenā problēma, kāpēc Latvijā ir tika mīksti sodi ir nevis tāpēc, ka mūsu politiķi un likumprojektu izstrādātāji tik ļoti rūpētos par to, lai sīki noziedznieki nenonāktu ieslodzījuma vietās, kur iegūtu jaunu pieredzi un sakarus, kā arī ne tāpēc, ka viņos ir tik spēcīgas humānās jūtas. Patiesību sakot, komunicējot ar cilvēkiem, kas ir tuvu izpratnei par tiesībām Latvijā, man ir nacies dzirdēt ļoti radikālus un skarbus viedokļus, kādiem ir jābūt soda mēriem par zādzībām, slepkavībām, laupīšanātm utt., kas nozīmē, ka izglītoti cilvēki lielā mērā atbalsta lielākus sodus, bet kā redzam, gandrīz ar katriem grozījumiem Krimināllikumā, sodi paliek aizvien mīkstāki, jautājums kāpēc? Atbilde pēc manām domām ir ļoti vienkārša un Latvijai tik raksturīga – nauda. Lai noziedznieku turētu ieslodzījuma vietā, tas prasa samērā lielu valsts budžeta izdevumus, jo noziedzniekus ir jānodrošina ar apgērbu, ēdienu, siltumu, medicīnas aprūpi utt.

Ja mēs vēlamies lielākus sodus un vairāk ieslodzīto, tad mēs varam pārņemt ASV pieredzi un izveidot privātu cietumu tīklu, paralēli divkāršojot sodus par visiem noziegumiem. Vai Latvija kļūs drošāka? Droši vien ka nē, toties sabiedrība iegūs to ko vēlas. Saistībā ar sākumā pieminēto soda apmēru par netiklām darbībām ar nepilngadīgajiem, uzskatu, ka sodam ir jābūt stingrākam, bet tādā gadījumā mums ir jāizvērtē, kādu citu sodu, ko mēs padarīsim maigāku, jo ieslodzījuma vietās brīvo vietu ir tik cik ir un blīvāk kamerās salikt cilvēkus mums neļaus Eiropas cilvēktiesību tiesa.

Advertisements

Kenilvorta (pārdomas pie tējas tases)


Pētot blogus latviešu valodā, nonācu pie sacinājuma, ka liela daļa no blogotājiem ir arthouse stila piekritēji, tas ir sēdēt pie tējas vai kafijas tases, smēķēt cigareti un ar depresīviem vārdiem aprakstī nevienam neinteresējošas pārdomas vai izjūtas. Tā ka es arī šad un tad kaut ko uzrakstu, tad noteikti, ka man jāsāk darīt tāpat, tomēr problēma īstas atmosfēras radīšanai ir tāda, ka es nesmēķēju, tāpēc nācās taisīt atkāpes un iespējams tika radīta pa visam citādāka atmosfēra.

Šoreiz par Valtera Skota grāmatu “Kenilvorta” (Walter Scott “Kenilworth”). Grāmatā ir aprakstīta renesances laikmeta traģēdija, kas notika neprātīgas mīlestības, mirkļa iekāres un apstākļu dēļ. Tomēr varoņu nāvi šajā grāmatā izraisīja pa visam cita cilvēku īpašība – varaskāre, nebeidzamā dzīšanās pakaļ varai. Interesantākais tas, ka grāmatā ļoti viennozīmīgi tika uzsvērts, ka cilvēki, kas dzinās pēc varas bija labi situēti, ar izdevīgu stāvokli karalienes Elizabetes galmā un viņiem nebija vajadzīga nauda vai labklājība, jo tā viņiem jau bija. Tikai un vienīgi vara pār citiem, par jebkuru cenu, nerēķinoties ar sekām un cenu. Pirmais, kas aizsāka traģēdiju, bija grāfs Lesters (kam piederēja tagadējā pilsēta Leicester, Anglijas vidienē), viņš vēlējās un pēc tam arī ieguva augšdzimušas “lauku”meitenes sirdi. Grāfs viņu iespejams arī mīlēja, bet svarīgākais viņam tomēr bija vara pār iekāroto meiteni. Pēc tam notikumi attīstījās sekojoši, meitenes tēvs aizsūtīja drauga dēlu Tresilianī, lai tas atvestu meiteni atpakaļ mājās, jo tā bija aizmukusi prom no tēva mājas (pils) pie grāfa Lestera un slepus no visiem aprecējusies. Notikumu gaitā tika atkālts, ka grāfs slēpa savu laulību un vēlējās kļūt par vienīgo karalienes Elizabetes favorītu, kas noveda pie tā, ka lai atbrīvotos no savas sievas, viņš deva savam padotajam pavēli sievu slepus nogalināt, kas padotajam arī izdevās. Pavēle tika dota it kā dusmu brīdī, tomēr patiesais iemesls bija velme pēc varas, (tāpēc, ka karalene Elizabete noteikti nebūtu labvēlīga pret vīrieti savā galmā, kas ir precējies, jo viņa pati bija nevainīga un tāda arī palika līdz nāvei), jo tikai vara varēja veldzēt grāfa slāpes pēc varas. Savukārt padotais izpildīja grāfa pavēli, jo arī viņš tiecās pēc varas, kas viņam rastos, uzticīgi kalpojot grāfam.

Pēc neliela grāmatas atstāsta, vēlos vienkārši uzsvērt, ka bieži cilvēkiem nav vajadzīga nedz nauda, nedz kaut kas materiāls, bet daudz lielāku lomu un velmi spēlē tieši nemateriāla tieksme pēc varas pār citiem, tieksme dominēt, tieksme sacensties ar pretiniekiem un uzvarēt, pat tad, ja uzvara pēc būtības sekmēs uzvarētāja iznīcību vai arī liks pārkāpt likumu un morāles principus. Vai tieksme pēc varas ir visiem cilvēkiem, vai tikai dažiem, grūti atbildēt, bet pēc maniem novērojumiem, visi cilvēki tiecas pēc varas un, ja kāds saka, ka viņam interesē nauda nevis vara, tad viņš melo, jo nauda ir tikai līdzeklis varas iegūšanai, ja kāds saka, ka viņam neinteresē pati vara, tad viņš vai nu baidās atzīties, vai arī vienkārši liekuļo. Visi mēs esam tikai cilvēki un visi mēs tiecamies pēc lielākas vai mazākas varas, jautājums ir tikai viens, cik katrs no mums ir gatavs uzlikt uz galda, spēlējot šo bīstamo un neparedzamo spēli.

Par Grieķiju


Sveiki visiem! Kaut arī man nepatīk tēma par Grieķiju, tomēr tā ir ļoti populāra un man par šo tēmu bija saruna, kuras laikā es apsolīju kaut ko uzrakstīt savā blogā.

Jautājumā par Grieķiju, kā jau par visiem jautājumiem, kas parādās presē, uz šodienu ir ļoti daudz “speciālistu”, kas ir salasījušies no dažādiem avotiem, kas bieži līdzinās dzeltenās preses līmenim, par Grieķijas politiķu nevēlēšanos piekāpties kreditoriem, taupības plāniem utt. Viedokļi sadalās trīs grupās, vieni par vainīgu uzskata Grieķiju, otri “Troiku” jeb Eiropas centrālo banku, Starptautisko valūtas fondu un Eiropas Komisiju, trešā grupa sastāv no viedokļiem, ka patiesība ir kaut kur pa vidu.

Kaut arī nesen Grieķijā bankomāti izsniedza tikai 60 eiro dienā un daļai pensionāru nebija pat bankas karšu, lai izņemtu no bankomāta naudu dienas maizei, tomēr grieķi kaut kā dzīvoja un pat paspēja nobalsot pret piedāvātajām reformām, kas tomēr tiks īstenotas. Lūk šeit arī ir visa sāls.

Kam nepieciešamas reformas un taupības režīms, pirmkārt bankām, jo bankas līdzīgi kā Latvijā varēs atsavināt īpašumus par ļoti zemām izmaksām, otrkārt valdošā elite, jo taupības laikā labi jūtas tas, kam ir pieejams administratīvais aparāts un lieli naudas resursi, treškārt ārzemju ieguldījumu fondi, kas pirmkārt minimizēs zaudējumus un otrkārt ieguldīs daļu naudas ar mērķi gūt ļoti lielu peļņu dēļ gaidāmajām svārstībām gan Grieķijas akciju biržā, gan reālās ekonomikas sektorā. Vienīgie zaudētāji būs parastie cilvēki, kas visu mūžu strādāja, maksāja nodokļus un piedalījās vēlēšanās. Jautājums, vai tie kas maksās par problēmu risināšanu, ir guvuši kaut kādu labumu, atbide – nē. Ļoti labi to var redzēt pēc Grieķijas ekonomikas rādītājiem (nevajag uzķerties uz lēto propogandu mēdijos, ka Grieķi saņemvairāk par vāciešiem utt.), līdz ar to ieguvēji bija un būs iepriekšminētie fondi, bankas un elite, kā arī papildus vietējā mēroga oligarhi un varai pietuvināti “uzņēmeji”.

Negribu nevienam uzspiest savu viedokli, bet man šķiet, ka šeit ir saskatāma sociālā problēma un kaut arī neesmu komunisma piekritējs, tomēr nevar nepamanīt karu starp sociālām un ekonomiskām cilvēku klasēm. Šajā karā proliteriāts noteikti zaudē vienos vārtos.