Kas efektīvāks, Badoo Tinder vai klātienes iepazīšanās?

Katrs no mums vēlas mijiedarboties ar pretējo dzimumu. Katrs no mums vēlas iepazīties ar jaunām meitenēm, uzsākt vētrainas un romantiskas attiecības vai arī atrast kādu, ar ko pavadīt brīvo laiku vai veidot ģimeni. Agrāk cilvēki iepazinās ar sievietēm visneiedomājamākās vietās, veikalos, saviesīgos vakaros, darbā, pludmalē, transportā, kāzās, bērēs un citās līdzīgās vietās. Attīstoties tehnoloģijām kļuva pieejama online iepazīšanās, ko piedāvā neskaitāmas aplikācijas, starp kurām populārākās ir Badoo un Tinder. Es iedomājos pārbaudīt uz sevis, kas ir efektīvāk, iepazīties ar sievietēm izmantojot kādu no iepriekšminētajām aplikācijām, vai arī izmantot seno laiku metodi, iepazīties ar sievieti, pieejot uz ielas. Rezultāts mani nepatīkami pārsteidza.

Sākšu ar Badoo. Ērta un samērā patīkama lietošanā aplikācija ar plašu iespēju izveidot ļoti precīzu profilu un daudz laikot. Es izveidoju profilu un ieliku savu bildi, visus datus norādīju godīgi, kādi tie ir. Uzreiz jāpiemin, ka neesmu ļoti fotogēnisks. Pēc mēneša aktīvas lietošanas katru dienu, rezultāts bija tāds. Es laikoju visas bez izņēmuma bildes, savukārt mani laikoja atklāti baisas sievietes, starp tām bija pāris skaistas, kurām es arī uzrakstīju. Ar mani uzsāka saraksti četras sievietes. Viena nebija Latvijā, kas man nederēja, savukārt pārējām trijām bija bērni un viņas meklēja bērniem tēvu, jo visa komunikācija bija tādā kontekstā. Sarakste neilga ilgāk par vienu dienu, pie tam es visu rakstīju pieklājīgi un ar cieņu. Rezultāts nulle randiņu.

Ar Tinder bija vēl bēdīgāk. Ja Badoo ar mani vismaz četras sievietes sarakstījās, tad Tinder rezultāts mēneša laikā bija nulle. Bija vairāki laiki, bet nevienas atbildes uz manām ziņām. Pie tam Tinder ir izveidots tādā veidā, lai jūs būtu motivēts pēc iespējas vairāk maksāt viņiem naudu par papildus bonusiem, bez kuriem efektivitāte būtiski kritīsies. Protams, ka nekādu naudu nebiju gatavs maksāt.

Interesanti, ka visu komunikāciju veicu vai nu latviešu vai krievu valodā. Savukārt, kad profilā nomainīju vārdu un uzvārdu uz ārzemju un arī valodu uzliku angļu, tad man uzreiz sāka rakstīt modeļu tipa sievietes kļūdainā angļu valodā. Visdrīzāk tās bija vainu prostitūtas vai meklēja bagātu ārzemnieku, jo kad uzrakstīju viņām latviešu valodā, viņas pazuda. Mani tas neinteresēja un komunikāciju neturpināju, bet šis ir priekš manis interesants novērojums.

Palika klātienes iepazīšanās. Būšu atklāts, psiholoģiski tas ir ļoti ļoti grūti. Saņemties un pieiet uz ielas pie nepazīstamas sievietes ir bailīgi un sarežģīti. Pie tam ir jākoncentrē visa sava drosme, ko veiksmīgi arī izdarīju. Piegāju kopumā divu dienu laikā pie sešpadsmit sievietēm, kuras man patika pēc izskata. Rezultāts nulle. Jautrākais, ka bija atrunas, ka viņām ir puisis, dažas atvainojās, bet viena aizskrēja projām, kas mani pārsteidza, jo vienkārši uzprasīju viņas telefona numuru, neko vairāk. Neviena no sievietēm negribēja ar mani iepazīties un neiedeva telefona numuru. Bēdīgākais, ka neviena pat nepasmaidīja, novērtējot ļoti drosmīgo soli.

Rezultāts ir šāds, neviena no metodēm nav efektīva, vismaz manā gadījumā. Iespējams es darīju kaut ko nepareizi, bet eksperiments attiecībā pret mani ir ļoti precīzs, jo izejas punkts bija mana esošā situācija un prasmes, kāda, pieņemu, ir lielākai daļai vīriešu. Secināju to, ka, iespējams, esmu kļuvis neinteresants pretējam dzimumam un visdrīzāk attiecības ar sievietēm nav priekš manis, jo vienkārši neviena sieviete nevēlas ar mani iepazīties ne online, ne dzīvē, līdz ar to pat vēloties uzsākt jaunas attiecības, man tas vienkārši neizdotos. Neko darīt, pievērsīšos citām lietām, kas mani interesē, jo visi nevar būt radīti attiecībām, kādam arī ir jāstrādā. Jums iesaku pamēģināt un ja neizdodas, mēģināt sevi citās jomās, jo noteikti kaut kur esat talantīgs un noderīgs sabiedrībai.

No kā sastāv dzīve?

Mēs nepārtraukti dzīvojam sapnī, izdomājam pasaules, fantazējam, kaut ko plānojam un veidojam, bet reizēm viss beidzās. Sapņi sabrūk, izdomātā pasaule izgaist un pamazām sāc redzēt realitāti tādu, kāda tā patiesībā ir. Šajā gadījumā nav nekādu ilūziju un domu, bet ir tikai faktu konstatācija un tukšums, kuru nav iespējams aizpildīt, jo patiesībā visi sapņi priekš tās aizpildīšanas ir beigušies.

Var teikt, ka cilvēkam nekad nav labi. Ja pietrūkst maize, tad cilvēks domā, ka brīdis, kad viņš iegūs maizi, būs laimīgākais brīdis viņa mūžā. Pēc tam, kad maize ir pietiekamā daudzumā, cilvēks sāk domāt par lietām, kuras pirms tam viņu pilnībā neuztrauca. Tādā veidā sanāk, ka visu laiku dzīvojam dzīvi, kādu patiesībā nevēlamies dzīvot, bet sapņojam par to kā nav un visdrīzāk nekad nebūs. Strādājam darbu, kurš sen ir apnicis, bet ir tik ērts un pierasts, dzīvojam mājā, kas patiesībā ir briesmīga un vienīgā vēlme no tās pēc iespējas ātrāk pazust, braucam ar transportu, kurš sen ir pieriebies, darām tās lietas, kuras ir jādara nevis tās, kuras mēs gribam darīt un kopumā dzīve paiet tik bezjēdzīgi un tukši.

Tad atbildot uz virsrakstā uzdoto jautājumu, no kā sastāv dzīve, atbilde ir vienkārša, no nepiepildītiem sapņiem un nepārtrauktas vilšanās, ka nekas dzīvē nav tā kā mēs vēlamies, bet viss notiek tā, kā mēs varam, lai notiktu.

Squid game/ Kalmar oyin/ Spēle “Kalmārs”

Ņemot vērā, ka parādījās brīvs laiks, nolēmu noskatīties nesen Netflix filmotēkā izvietoto Dienvidu Korejā ražoto seriālu Spēle “Kalmārs”. Šoreiz uzrakstīšu īsi par saviem iespaidiem skatoties šo seriālu.

Seriālā izklāstītā tēma tika ietverta deviņās sērijās, kuru garums ir pa vienai stundai. Kopumā notikumi attīstās samērā raiti, tomēr pats sižets šķiet nedaudz ievilkts garumā, jo daudzas scēnas ir ieliktas vienkārši, jo tām ir jābūt, lai nodrošinātu atbilstību žanram. Pozitīvais šajā seriālā ir aktieru spēle, kas liek noticēt, ka viss notiek pa īstam. Tāpat labi tiek demonstrētas emocijas. Labi ir izveidoti specefekti, un nevienā brīdī nerodas sajūta, ka veidojot seriālu, kaut kur uz tiem tiktu taupīts. Pats scenārijs ir ļoti vienkāršs uz saprotams, skatītājam nevajadzētu rasties sajūtai, ka kaut kas palika neizstāstīts vai aizmirsts.  Vēl, kas man patika seriālā, ka tika ļoti labi demonstrētas cilvēku vājības azartspēlēs, naudas kāre un spēja iet uz jebkādiem upuriem, lai uzvarētu, nodod gan citu cilvēku uzticēšanos, gan draudzību. Seriālā ietvars daudz simbolisma un izklāstīta nāves tēma salīdzinājumā ar dzīvības cenu un cilvēka vietu sabiedrībā.

Tagad par negatīvajām lietām, kas nepatika. Principā, ja jūs skatāties anime vai vismaz Japāņu vai Korejiešu filmas, sižetam un tā attīstībai jums jābūt skaidrai jau no paša sākuma. Būs gan galvenais varonis, kuram ir milzīgas personības problēmas, bet kurš izejot caur grūtībām izaug par varoņa paraugu. Būs gan spēcīgas sievietes tēls, gan ļaundaris, gan spēļu organizētājs, kurš patiesībā ir ļoti labs cilvēks, kaut arī organizē šo gaļas mašīnu. Skatoties seriālu rodas sajūta, ka skaties kārtējo anime. Pie tam tur viss ir tik pārpildīts ar Tālo Austrumu filmu klišejām, ka paliek garlaicīgi. Papildus tam, kā jau visās anime filmās, arī šim seriālam trūkst loģikas, pat esošās izdomātās pasaules ietvaros. Piemēram, kaut arī no vairāk kā 400 dalībniekiem uzvarētājs būs tikai viens, bet pārējie mirs, tomēr lielākā daļa labprātīgi piedalās šajās spēlēs. Tāpat nav loģiska šo spēļu jēga, jo priekš spēlēm uz dzīvību, trūkst dinamikas un asuma, jo visas spēles ir spēles, ko parasti bērni spēlē pagalmos. Tāpat nav skaidra cilvēku dalīšanās grupās un savstarpējas cīņas, jo uzvarētājs var būt tikai viens un pat vienas grupas ietvaros viss beigsies ar grupas dalībnieku nāvi. Tāpat nav skaidrs, kāpēc iekšā starp spēles dalībniekiem ir nesaskaņas, kaut arī katru dienu liekākā daļa no viņiem nomirst, kas nozīmē, ka visām nesaskaņām nav jēgas. Vēl pilnīgi lieks bija Ziemeļkorejas tēmas cilāšana, jo tas pilnīgi izskatās mākslīgi ielikts elements, kam tur nevajadzēja būt.

Un protams, lielākais un būtiskākais seriāla mīnuss, kas raksturīgs daudziem anime, kad nevis varoņi reaģē uz notikumiem pasaulē, bet pati pasaule mainās atbilstoši varoņu vajadzībām. Piemēram, ja varonim ir nepieciešams kaut kādā epizodē nazis, tad viņam noteikti pirms tam būs iespēja to nemanot paņemt. Ja beigās paliek lielāks spēlētāju skaits nekā nepieciešams, tad vienam noteikti būs nāvīga brūce. Ja viens no galvenajiem varoņiem mirs, tad neapšaubāmi tiks veidoti tādi notikumi, lai padarītu viņa nāvi par akceptējamu no skatītāju puses.

Nobeigumā, ja jums pavisam nav ko darīt, tad var aizpildīt brīvo laiku ar šī seriāla skatīšanos, jo šeit var atrast kaut ko interesantu priekš sevis. Savukārt speciāli to skatīties, atvēlos tam laiku, kad jāizvēlas starp vairākām lietām, noteikti šis seriāls nav tā vērts. Seriāls pēc būtības ir kārtējais anime, nekas vairāk.

Mans vērtējums šim seriālam ir 6/10.