Aizliegt ieņemt amatus valsts un pašvaldību institūcijās prokremliski noskaņotām personām


Šodien pamodos nu jau 2023. gadā un lasot no rīt ziņas, ieraudzīju, ka Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija 11. janvārī skatīs Latvijas pilsoņu kolektīvo iesniegumu “Aizliegt ieņemt amatus valsts un pašvaldību institūcijās prokremliski noskaņotām personām”. Kaut arī tā būs tikai sākotnējā iniciatīvas izvērtēšana, tomēr vēlos uzrakstīt savas pārdomas par to, kāpēc šāda veida mehānismi ir ļoti kaitīgi valstij kopumā.

Demokrātija ir valsts pārvaldes sistēma, kuru nepārtraukti ir jāaizstāv un kuru nepārtraukti kāds vēlas iznīcināt, jo daudziem cilvēkiem ir vēlme nokļūt pie varas un tur palikt mūžīgi. Labs piemērs ir Ungārija, kā samērā demokrātiska valsts pārvērtās par autoritāru valsti, kas rezultātā pasliktināja iedzīvotāju dzīves līmeni un liedza valstij veiksmīgi attīstīties. Arī nesen vēl Polijā bija centieni ierobežot tiesas varas neatkarību, nosakot iespēju valdībai iejaukties tiesnešu darbā. Ļoti nevēlos, lai Latvijā notiktu līdzīgi procesi, bet šāda veida iniciatīvas kā “Aizliegt ieņemt amatus valsts un pašvaldību institūcijās prokremliski noskaņotām personām” ir tiešs un tuvākais ceļš uz autoritārismu, jo ļauj ieņemt un noturēt izpildvaru ar prettiesiskiem līdzekļiem.

Jautājums, protams, kāpēc tieši uz autoritārismu? Kā jebkurš populistisks sauklis, šī ideja jeb iniciatīva ir ļoti vienkārša un šķietami loģiska. Mums Krievijā pastāv nu jau totalitārs, agresīvs režīms, kurš uzbrūk kaimiņu valstīm. Tie, kuri to atbalsta ir pret demokrātiju un Latviju kā tādu, tāpēc visu to cilvēku konstitucionālās tiesības tikt ieņemt valsts pārvaldē kādu no amatiem vajag ierobežot. Loģiski, skaisti un vienkārši. Tikai problēmas sākas tajā brīdī, kad jāievieš šāds mehānisms praksē un turpmāk minēšu pāris piemērus, kad likumā noteikts aizliegums nedarbojas.

Lai būtu uzskatāmi, šeit pāris piemēri. Latvijā ir aizliegta korupcija, narkotikas, neatļauta ieroču aprite, slepkavības, zādzības, atļautā ātruma pārsniegšana uz ceļa, valsts noslēpumu izpaušana utt. Vai kāds no iepriekšminētajiem aizliegumiem darbojas? Daļēji jā, bet lielākoties nē. Latvija ir ļoti korumpēta Eiropas Savienības valsts ar necaurskatāmu publisko iepirkumu sistēmu, narkotikas ir brīvi nopērkamas, ja kādam ir tāda vēlme, regulāri tiek publicēti raksti, ka pie kādas personas atrod nelegālus ieročus vai lādiņus, katru gadu notiek desmitiem slepkavību, tūkstošiem zādzību un miljoniem ātrumu pārkāpšanas uz auto ceļiem, tāpat presē regulāri parādās informācija, kurai ir kā minimums ierobežotas pieejamības statuss. Kāpēc tā notiek, jā jau tas ir aizliegts? Atbilde vienkārša, tāpēc, ka valsts nevar nodrošināt pilnīgu likuma izpildi, bet var reaģēt tikai lielāku apdraudējumu izraisošiem gadījumiem, tajā skaitā ierobežotu resursu dēļ. Tas nozīmē, ka aizliegums ieņemt amatus valsts un pašvaldību institūcijās prokremliski noskaņotām personām tiktu piemērots izvēles kārtībā, esošo resursu ietvaros.

Tagad iedomājāmies, ka Latvijā tiesību aktos tiek ieviesta aizliedzoša tiesību norma, ka ir aizliegts ieņemt amatus valsts un pašvaldību institūcijās prokremliski noskaņotām personām. Rodas pirmais jautājums, kurš vērtēs? Vai Valsts drošības dienests? Vai tas pats dienests, kurš knapi var uzrakstīt vispārīgu valsts apdraudējuma aprakstu un kuru nepieņem rajona tiesa, kritizējot tā kvalitāti noteiktā lietā? [1] Vai tas pats dienests, kurš par apdraudējumu uzskata TV Doždj esamību Latvijā, bet pilnīgi neredz Krievijas oligarhiem piederošus vairākus desmitu miljonus vērtus uzņēmumus un citus īpašumus, kuri pie tam ir tiešā veidā saistīti ar Krievijas militāro rūpniecību? [2] Vai arī lēmumu pieņems Valsts kanceleja? Tad jautājums, uz kāda pamata, vai tai ir sava izmeklēšanas nodaļa un ir noteiktas tiesības veikt tāda veida procesuālās funkcijas? Vai arī to varēs noteikt tiesa, bet tad jautājums uz kāda pieteikuma pamata un kuram būs pienākums vākt pierādījumu? Kādi pierādījumi tiks uzskatīti par ticamiem un kādi būs viegli viltojami?

Vēl jautājums no praktiskā viedokļa, kurš būs tiesīgs noteikt, ka persona ir prokremliski noskaņota un, kura nav. Vai tie paši ierēdņi vai arī kāds cits? Vai tas tiks attiecināts uz valstij piederošiem uzņēmumiem? Piemēram, ja cilvēks strādā Latvenergo, kurš elektroenerģiju pērk no elektroenerģijas ražotājiem, kuri izmanto Krievijas gāzi, vai tā ir prokremliska pozīcija, jo tā nauda tiešā veidā nonāk Krievijas militārajā budžetā un par to apmaksā karu Ukrainā. Vai arī tās ir prokremliski noskaņotas amatpersonas, tajā skaitā, kuras kontrolē valstij piederošus uzņēmumus un pieļauj, ka Latvijā uzņēmēji vēl nesenā pagātnē jauca no Krievijas atnākušo naftu ar citu valstu naftu un pārdeva to kā Eiropas Savienības naftu, tādējādi pārdodot faktiski Krievijas naftu un pastarpināti finansējot karu? [3] Vai arī visi tie ierēdņi, kuri neko nedarīja, lai kopš 2014. gada Latvijas atkarība no Krievijas gāzes mazinātos un tieši pretēji, konsekventi līdz 2021. gadam audzēja atkarību no Krievijas gāzes, tādējādi finansējot Krievijas armiju pastarpinātā veidā, vai tie arī ir prokremliski noskaņoti?

Kā redzams no augstāk minētā, šī iniciatīva, ko skatīs Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija atver pandoras lādi, kas pēc būtības būs ļoti ērts un šauri mērķēts mehānisms cīņai ar politiskajiem konkurentiem. Piemēram, pirms vēlēšanām tiks pastiprināti vērtēti kandidāti no koalīcijā neesošajām partijām. Savukārt ierēdņi, kuri vēlētos piedalīties vēlēšanās no koalīcijā neesošajām partijām zinātu, ka viņi varētu zaudēt amatu, ja izrādīs politiskās ambīcijas tāpēc, ka kāds atradīs kādu īstu vai viltotu twitter ierakstu, kuru var interpretēt kā prokremlisku. Un te pie varas esošās partijas veiksmīgi izslēdz daļu spēcīgu politisko konkurentu. Tālāk vēl viens piemērs, kāds ierēdnis vēlas pēc labākās sirdsapziņas rīkoties valsts interesēs pretēji korumpētai politiķu vai ierēdņu grupai un neļaut kādu apšaubāmu valsts iepirkumu un šeit noziedzniekiem tiek dots ērts mehānisms kā tikt galā ar traucējošo ierēdni. Tādu piemēru ir daudz, bet pamatideja ir šāda, ļoti izplūdušā tiesību norma, kas pēc būtības ir represīvas, ļaus uz individuāla izvērtējuma pamata atcelt no amata nevēlamās personas. Pie tam, šo mehānismu varēs izmantot tas, kuram būs reāla ietekme uz institūciju, kas šādus vērtējumus veiks un kurai būs tiesības atcelt ierēdni. Labākais piemērs Latvijā ir pielaides valsts noslēpumam piešķiršana vai nepiešķiršana kādai personai. Pie mums bija neskaitāmi skandāli, kad bez acīmredzama pamata un skaidrojuma, pielaide valsts noslēpumiem netika dota politiskajiem pretiniekiem kādai no koalīcijas partijai, kuri tādējādi tika izslēgti no konkurences par varu. Pie tam netika saskatīts reāls apdraudējums, bet viss process atgādināja institucionālas un politiskās cīņas.

Līdz ar to secinājums ir vienkāršs. Latvijā ir daudz Krimināllikumā iestrādātas tiesību normas, ar kurām noteikti sodi par pretvalstisku darbību, pie tam ir noteikta kriminālprocesuālā kārtība pierādījumu vākšanai un tiesas aizsardzība pret ļaunprātīgu tiesību normu izmantošanu no spēku institūcijām. Tāpat mums ir ļoti stingri kritēriji visiem ierēdņiem, kuriem ir jāatbilst, lai varētu ieņemt noteiktu amatu, tajā skaitā korupciju un interešu konflikta ierobežojošie. Svarīgi nodrošināt, lai esošās tiesību normas tiktu pildītas, savukārt dod politiķiem un spēku institūcijām papildus slikti kontrolējamu mehānismu pasludināt jebkuru personu par prokremlisku, tādējādi par “valsts ienaidnieku” ir taisnākais ceļš uz autoritāru valsti un aiziešana no demokrātijas, kas novedīs pie represijām un kopējā dzīves līmeņa pasliktināšanos visiem.

[1] https://www.delfi.lv/news/national/politics/no-krievijas-aizbedzis-policists-tiesas-cela-panak-patveruma-pieskirsanu-latvija.d?id=55074848

[2] https://www.delfi.lv/news/arzemes/krievijas-oligarhi-turpina-biznesu-latvija-raksta-insider.d?id=55020506

[3]  https://www.bloomberg.com/opinion/articles/2022-04-08/ukraine-war-this-backdoor-keeps-russian-oil-flowing-into-europe

Jautājumi par pandēmijas ierobežojumiem


Viena no svarīgākajām saprātīga cilvēka pazīmēm ir spēja kritiski domāt un apšaubīt esošo dzīves kārtību. Apskatoties apkārt, redzam, ka dēļ Covid19 pandēmijas pie mums ir ieviesti neskaitāmi ierobežojumi, kas skar gan pārvietošanos, iepirkšanos, sociālo komunikāciju, darbu, mācību procesu un visas pārējās dzīves jomas. Neviens no lēmuma pieņēmējiem, vismaz publiski, nav apskatījies uz esošo situāciju kritiski, tāpēc šajā rakstā uzdošu jautājumus, uz kuriem netiks sniegtas atbildes, bet paši jautājumi būs atbildes uz dažādiem ierobežojumiem.

Mana pieredze

Personīgi neesmu pārslimojis ar Covid19, tomēr daudziem pazīstamiem cilvēkiem nācās iziet cauri šim pārbaudījumam, un liels prieks par to, ka bez būtiskām sekām. Kādu laiku atpakaļ man bija gadījies nostāvēt pusotra metra attālumā no cilvēka, kuram bija simptomi un kuram nākamajā dienā atklāja Covid19. Laika ziņā kontakts ilga aptuveni pusstundu. Atbilstoši noteikumiem devos pašizolācijā un veicu testu, rezultāts bija negatīvs. Mans secinājums vienkāršs, ir apstākļi un faktori, kas rada vīrusa pārnešanu no viena organisma uz otru un ir apstākļi, kas tieši otrādi to kavē vai padara par neiespējamu. Šāds secinājums ir tieši saistīts ar pieņemto ierobežojošo mēru izvērtēšanu.

Super spreader jeb super izplatītājs

Lasot par vīrusiem, tajā skaitā par Covid19, var viegli atrast informāciju par to, kā patiesībā vīruss izplatās. Parasts cilvēks vīrusu izplata vidēji no 0 līdz 6 cilvēkiem. Tas izskaidro, kāpēc daudziem lasītājiem, līdzīgi, kā manā gadījumā ir bijuši kontakti ar inficētiem cilvēkiem, bet inficēšanās nav notikusi. Savukārt ir cilvēki, kuri ir super izplatītāji, kuri inficē no 6 un vairāk cilvēkiem. Var atrast informāciju, ka viens indivīds ir inficējis ap tūkstotis citu cilvēku ierodoties kāzu svinībās. Super izplatītājus var raksturot kā cilvēkus, kuriem ģenētiskas un fizioloģiskās īpatnības dēļ ir spēja nodot vīrusu citiem cilvēkiem daudz efektīvāk un lielam cilvēku skaitam. Loģisks ir secinājums, ka ir cilvēki, kuri paši slimo, bet vīrusu nodot nevar vai neslimo vispār, jo vīruss nevar pielāgoties noteiktai videi organismā. Tieši tāpēc viens no efektīvākajiem ierobežojumiem pret Covid19 ir tieši pulcēšanās aizliegumi, lai izslēgtu iespēju, kad super inficētāji saskaras ar lielu cilvēku daudzumu, tos inficējot. Un šeit rodas pirmais jautājums, vai visi pandēmijas ierobežojumi ir vērsti uz cilvēku pulcēšanās ierobežošanu? Vai veikalu slēgšana vai darba laika ierobežošana, vai komandant stundas ieviešana, kuru pagaidām ir atcēluši, kaut kā sekmēja cilvēka pulcēšanās ierobežošanu?

Pētījumu trūkums

Mums valstī ir daudz labas mācību iestādes, tomēr mums ir problēma ar pētniecisko daļu, jo augstskolas un universitātes ir vērstas uz naudas pelnīšanu, nevis zinātnisko darbu, kas ļoti dārgi izmaksā mums visiem. Manā ieskatā, darba grupai cīņā ar pandēmiju jāsastāv ne tikai no politiķiem, epidemiologiem un mediķiem, bet arī no zinātniekiem. Skaidrs, ka Covid19 ir zināms tikai pusotru gadu un ir ļoti maz fundamentālu pētījumu par to, kā patiesībā vīruss izplatās, pretējā gadījumā mēs sen ar to tiktu galā, vienkārši efektīvi norobežojot izplatīšanās ķēdes. Diemžēl, ierobežojumi tiek uzlikti pietiekami plaši, bet tie netiek analizēti no efektivitātes skata punkta. Šeit rodas vairāki jautājumi, uz kuriem atbildes nav, bet tās varētu atrast zinātniskās pētniecības rezultātā. Kādi apstākļi, gaisa mitrums, temperatūra, apgaismojums, platība un citi parametri, sekmē un kādi ierobežo vīrusa izplatību? Vai ultravioletās gaismas vai citu gaisa dezinficējošu sistēmu ieviešana mazina vai pilnībā izslēdz inficēšanās iespēju? Šādi dati sniegtu atbildi uz to, vai vispār ir vērts ierobežot tirdzniecību, vai arī kādus apstākļus jāievieš, lai atrašanās telpā būtu droša. Pašlaik valsts sāpošu pirkstu ārstē ar rokas amputāciju, bet detalizētāka informācija ļautu ārstēt pašu pirkstu un saglābt to, ja pirksts simbolizē ekonomiku. Varbūt slimība neizplatās lauka āra gaisā un visu tirdzniecību vajadzētu pārnest uz āru, tāda pētījuma nav?

Masku efektivitāte

Biju rakstījis, ka maskas ir efektīvas tikai gadījumā, ja tās tiek pareizi lietotas. Vienreizēja maska vienu reizi, daudzas reizes lietojamā maska vienu reizi līdz mazgāšanai. Pie tam maskām vēlams būt medicīniskām un tās ir jāliek speciāli paredzētā maisā pēc lietošanas. Veikalos, sabiedriskajā transportā un darbā, cilvēki parasti maskas velk formālu iemeslu dēļ, nevis ar mērķi ierobežot pandēmiju. Reizēm cilvēki vispār maskas nevelk, vai velk tās nepareizi. Secinājums ir viens, masku efektivitāte ir zema vai tās nav vispār, jo valkājot maskas, saslimstība turpina pieaugt. Šeit atkal ir uzdodams jautājums, vai Latvijā kāds ir pētījis masku nēsāšanas reālo efektivitāti? Vai ir iespējams uzlabot masku lietošanas kultūru? Vai atsakoties no maskām, būtu kādas izmaiņas saslimstības jomā? Cik bieži un cik daudz cilvēku saslimst vietās, kur tiek valkātas maskas un cik daudz saslimst vietās, kur maskas nav nepieciešamas, piemēram, mājās? Atbildes uz šiem jautājumiem ļautu izvērtēt vai vispār ir nepieciešams apgrūtināt sabiedrība ar maskām, jo tā arī ir izdevumu pozīcija, kur līdzekļus varētu novirzīt uz citām vietām, kur vīrusa ierobežošana būtu efektīvāka.

Inficēšanās ceļi

Kā jau rakstīju par savu gadījumu, tad pusstunda ļoti cieša konta ar Covid19 inficēto cilvēku nebija pietiekami, lai es saslimtu. Šeit jāatzīmē, ka es nesarokojos un arī neskāros tām vietām, kur skārās inficētā persona. Joprojām nav pētījumi, kā realitātē cilvēki inficējas, vai caur ūdens pilieniem, ko cilvēks izdala elpojot caur dvašu, vai pieskaroties kādai virsmai, uz kuras ir vīruss. Iespējams, caur elpošanu saslims mazāk nekā caur virsmām vai arī otrādi, bet mums šādas informācijas nav. Inficēšanas ceļa noteikšana palīdzētu fundamentāli izvērtēt valstī ieviesto ierobežojumu jēgu un efektivitāti, jo vienā gadījumā ir vairāk jāpievērš uzmanība maksu pareizajai lietošanai, otrā gadījumā virsmu dezinficēšanai.

Nobeigumā jāatzīst, ka mums trūkst informācijas par vīrusu un Latvijā netiek pietiekošā apmērā izmantoti zinātnieki lēmuma pieņemšanas procesā saistībā ar epidemioloģisku ierobežojumu ieviešanu un to efektivitātes izvērtēšanā. Līdzīgi kā karā, kad pat ar milzīgu pārsvaru esošā armija bez militārās izlūkošanas zaudēs potenciāli vājākam pretiniekam, kuram ir labi attīstīta militārā izlūkošana, tāpat arī mēs pagaidām būtiski zaudējam Covid19 vīrusam, jo mums vienkārši par to ir pārāk maz operatīvas informācijas. Šajā gadījumā mēs turpināsim ciest zaudējumu pēc zaudējuma, kamēr būtiski nemainīsim pieeju un neiesaistīsim zinātni lēmuma pieņemšanas procesā.