Jautājumi par pandēmijas ierobežojumiem


Viena no svarīgākajām saprātīga cilvēka pazīmēm ir spēja kritiski domāt un apšaubīt esošo dzīves kārtību. Apskatoties apkārt, redzam, ka dēļ Covid19 pandēmijas pie mums ir ieviesti neskaitāmi ierobežojumi, kas skar gan pārvietošanos, iepirkšanos, sociālo komunikāciju, darbu, mācību procesu un visas pārējās dzīves jomas. Neviens no lēmuma pieņēmējiem, vismaz publiski, nav apskatījies uz esošo situāciju kritiski, tāpēc šajā rakstā uzdošu jautājumus, uz kuriem netiks sniegtas atbildes, bet paši jautājumi būs atbildes uz dažādiem ierobežojumiem.

Mana pieredze

Personīgi neesmu pārslimojis ar Covid19, tomēr daudziem pazīstamiem cilvēkiem nācās iziet cauri šim pārbaudījumam, un liels prieks par to, ka bez būtiskām sekām. Kādu laiku atpakaļ man bija gadījies nostāvēt pusotra metra attālumā no cilvēka, kuram bija simptomi un kuram nākamajā dienā atklāja Covid19. Laika ziņā kontakts ilga aptuveni pusstundu. Atbilstoši noteikumiem devos pašizolācijā un veicu testu, rezultāts bija negatīvs. Mans secinājums vienkāršs, ir apstākļi un faktori, kas rada vīrusa pārnešanu no viena organisma uz otru un ir apstākļi, kas tieši otrādi to kavē vai padara par neiespējamu. Šāds secinājums ir tieši saistīts ar pieņemto ierobežojošo mēru izvērtēšanu.

Super spreader jeb super izplatītājs

Lasot par vīrusiem, tajā skaitā par Covid19, var viegli atrast informāciju par to, kā patiesībā vīruss izplatās. Parasts cilvēks vīrusu izplata vidēji no 0 līdz 6 cilvēkiem. Tas izskaidro, kāpēc daudziem lasītājiem, līdzīgi, kā manā gadījumā ir bijuši kontakti ar inficētiem cilvēkiem, bet inficēšanās nav notikusi. Savukārt ir cilvēki, kuri ir super izplatītāji, kuri inficē no 6 un vairāk cilvēkiem. Var atrast informāciju, ka viens indivīds ir inficējis ap tūkstotis citu cilvēku ierodoties kāzu svinībās. Super izplatītājus var raksturot kā cilvēkus, kuriem ģenētiskas un fizioloģiskās īpatnības dēļ ir spēja nodot vīrusu citiem cilvēkiem daudz efektīvāk un lielam cilvēku skaitam. Loģisks ir secinājums, ka ir cilvēki, kuri paši slimo, bet vīrusu nodot nevar vai neslimo vispār, jo vīruss nevar pielāgoties noteiktai videi organismā. Tieši tāpēc viens no efektīvākajiem ierobežojumiem pret Covid19 ir tieši pulcēšanās aizliegumi, lai izslēgtu iespēju, kad super inficētāji saskaras ar lielu cilvēku daudzumu, tos inficējot. Un šeit rodas pirmais jautājums, vai visi pandēmijas ierobežojumi ir vērsti uz cilvēku pulcēšanās ierobežošanu? Vai veikalu slēgšana vai darba laika ierobežošana, vai komandant stundas ieviešana, kuru pagaidām ir atcēluši, kaut kā sekmēja cilvēka pulcēšanās ierobežošanu?

Pētījumu trūkums

Mums valstī ir daudz labas mācību iestādes, tomēr mums ir problēma ar pētniecisko daļu, jo augstskolas un universitātes ir vērstas uz naudas pelnīšanu, nevis zinātnisko darbu, kas ļoti dārgi izmaksā mums visiem. Manā ieskatā, darba grupai cīņā ar pandēmiju jāsastāv ne tikai no politiķiem, epidemiologiem un mediķiem, bet arī no zinātniekiem. Skaidrs, ka Covid19 ir zināms tikai pusotru gadu un ir ļoti maz fundamentālu pētījumu par to, kā patiesībā vīruss izplatās, pretējā gadījumā mēs sen ar to tiktu galā, vienkārši efektīvi norobežojot izplatīšanās ķēdes. Diemžēl, ierobežojumi tiek uzlikti pietiekami plaši, bet tie netiek analizēti no efektivitātes skata punkta. Šeit rodas vairāki jautājumi, uz kuriem atbildes nav, bet tās varētu atrast zinātniskās pētniecības rezultātā. Kādi apstākļi, gaisa mitrums, temperatūra, apgaismojums, platība un citi parametri, sekmē un kādi ierobežo vīrusa izplatību? Vai ultravioletās gaismas vai citu gaisa dezinficējošu sistēmu ieviešana mazina vai pilnībā izslēdz inficēšanās iespēju? Šādi dati sniegtu atbildi uz to, vai vispār ir vērts ierobežot tirdzniecību, vai arī kādus apstākļus jāievieš, lai atrašanās telpā būtu droša. Pašlaik valsts sāpošu pirkstu ārstē ar rokas amputāciju, bet detalizētāka informācija ļautu ārstēt pašu pirkstu un saglābt to, ja pirksts simbolizē ekonomiku. Varbūt slimība neizplatās lauka āra gaisā un visu tirdzniecību vajadzētu pārnest uz āru, tāda pētījuma nav?

Masku efektivitāte

Biju rakstījis, ka maskas ir efektīvas tikai gadījumā, ja tās tiek pareizi lietotas. Vienreizēja maska vienu reizi, daudzas reizes lietojamā maska vienu reizi līdz mazgāšanai. Pie tam maskām vēlams būt medicīniskām un tās ir jāliek speciāli paredzētā maisā pēc lietošanas. Veikalos, sabiedriskajā transportā un darbā, cilvēki parasti maskas velk formālu iemeslu dēļ, nevis ar mērķi ierobežot pandēmiju. Reizēm cilvēki vispār maskas nevelk, vai velk tās nepareizi. Secinājums ir viens, masku efektivitāte ir zema vai tās nav vispār, jo valkājot maskas, saslimstība turpina pieaugt. Šeit atkal ir uzdodams jautājums, vai Latvijā kāds ir pētījis masku nēsāšanas reālo efektivitāti? Vai ir iespējams uzlabot masku lietošanas kultūru? Vai atsakoties no maskām, būtu kādas izmaiņas saslimstības jomā? Cik bieži un cik daudz cilvēku saslimst vietās, kur tiek valkātas maskas un cik daudz saslimst vietās, kur maskas nav nepieciešamas, piemēram, mājās? Atbildes uz šiem jautājumiem ļautu izvērtēt vai vispār ir nepieciešams apgrūtināt sabiedrība ar maskām, jo tā arī ir izdevumu pozīcija, kur līdzekļus varētu novirzīt uz citām vietām, kur vīrusa ierobežošana būtu efektīvāka.

Inficēšanās ceļi

Kā jau rakstīju par savu gadījumu, tad pusstunda ļoti cieša konta ar Covid19 inficēto cilvēku nebija pietiekami, lai es saslimtu. Šeit jāatzīmē, ka es nesarokojos un arī neskāros tām vietām, kur skārās inficētā persona. Joprojām nav pētījumi, kā realitātē cilvēki inficējas, vai caur ūdens pilieniem, ko cilvēks izdala elpojot caur dvašu, vai pieskaroties kādai virsmai, uz kuras ir vīruss. Iespējams, caur elpošanu saslims mazāk nekā caur virsmām vai arī otrādi, bet mums šādas informācijas nav. Inficēšanas ceļa noteikšana palīdzētu fundamentāli izvērtēt valstī ieviesto ierobežojumu jēgu un efektivitāti, jo vienā gadījumā ir vairāk jāpievērš uzmanība maksu pareizajai lietošanai, otrā gadījumā virsmu dezinficēšanai.

Nobeigumā jāatzīst, ka mums trūkst informācijas par vīrusu un Latvijā netiek pietiekošā apmērā izmantoti zinātnieki lēmuma pieņemšanas procesā saistībā ar epidemioloģisku ierobežojumu ieviešanu un to efektivitātes izvērtēšanā. Līdzīgi kā karā, kad pat ar milzīgu pārsvaru esošā armija bez militārās izlūkošanas zaudēs potenciāli vājākam pretiniekam, kuram ir labi attīstīta militārā izlūkošana, tāpat arī mēs pagaidām būtiski zaudējam Covid19 vīrusam, jo mums vienkārši par to ir pārāk maz operatīvas informācijas. Šajā gadījumā mēs turpināsim ciest zaudējumu pēc zaudējuma, kamēr būtiski nemainīsim pieeju un neiesaistīsim zinātni lēmuma pieņemšanas procesā.