Izvarošana


Šī tēma nevienu nespēj atstāt vienaldzīgu. Kādam tā uzdzen patiesas šausmas, bet kādam rada prieku un baudu. Tāpat daudzi cilvēki saskaroties ar šo tēmu līdz galam neapzinās, kas slēpjas aiz šī no vienas puses tik drausmīga, bet no otras puses tik plaša noziedzīgā nodarījuma nosaukuma. Re:baltica nesen publicēja rakstu “Pati vainīga, ka izvaroja” [1], kurā aprakstīja faktiskos apstākļus, pamatojoties uz iespējamā upura stāstu, kas liek sažņaugties lasītāja sirdij un rada empātiju. Šajā rakstā izklāstīto ņemšu par pamatu nelielai analīzei, lai demonstrētu, ka izvarošana ir daudz komplicētāks jēdziens, nekā tas tiek pasniegts. Tāpat vēlos atrunāt, ka man nav nekāda sakara ar rakstā minētajiem notikumiem, nepazīstu nevienu no iesaistītajām pusēm un uzskatu, ka izvarošana, kā jebkurš noziedzīgs nodarījums ir sodāms un par to jāpiemēro likumā noteiktā sankcija. Tomēr šeit es ar kritisku jautājumu palīdzību centīšos parādīt situācijas ne viennozīmīgumu, kas vienmēr ir šāda veidā krimināllietās. Beigās uzrakstīšu arī, kā pareizi stāties dzimumattiecībās, lai vispār nerastos tāda veida problēmas.

Sākumā jānoskaidro, kas ir izvarošana un tas nemaz nav tik viegli izdarāms. Krimināllikuma 159. panta ar nosaukumu “Izvarošana” pirmajā daļā ir noteikta dispozīcija, kas var kalpot arī kā definīcija, ka izvarošana ir stāšanās dzimumaktā, izmantojot cietušā bezpalīdzības stāvokli vai par dzimumaktu pret cietušā gribu, lietojot vardarbību, draudus vai izmantojot uzticību, autoritāti vai citādu ietekmi uz cietušo. Bezpalīdzības stāvoklis var būt, piemēram, narkotisku vielu vai citu medikamentu ietekmē radīts stāvoklis. Šāds stāvoklis ir brīdī, kad persona nav spējīga patstāvīgi pieņemt lēmumu vai rīkoties. Draudi ir vārdi vai darbība, ar kuriem sola vai gatavojas sagādāt kādam ko negatīvu. Dzimumakts pret cietušā gribu ir tādā gadījumā, kad persona skaidri un nepārprotami nav izteikusi gribu stāties dzimumattiecībās, bet jāņem vērā, ka gribas izteikums var būt arī konkludents, piemēram, neizsakot iebildumus un nepretojoties, kad nav nekādi citi personas gribu ietekmējoši apstākļi. Sakarā ar autoritāti un citādu ietekmi uz cietušo, šeit klasisks piemērs ir, kad vadītājs padotajam, kurš institucionāli ir atkarīgs no vadītāja, pasaka, vai nu stājies dzimumattiecībās vai zaudē darbu, vai pasniedzējs augstskolā pasaka, ka nestājoties dzimumattiecībās, studijas pabeigtas netiks.

Ar augstāk aprakstīto izvarošanas definīciju būtu samērā skaidrs, ja nebūtu Krimināllikuma 160. pants ar nosaukumu “Seksuālā vardarbība”, kur pirmajā daļā ir noteikts, ka seksuāla vardarbība ir seksuāla rakstura darbības nolūkā apmierināt savu dzimumtieksmi fiziskā saskarē ar cietušā ķermeni, ja tā izdarīta, izmantojot cietušā bezpalīdzības stāvokli vai pret cietušā gribu, lietojot vardarbību, draudus vai izmantojot uzticību, autoritāti vai citādu ietekmi uz cietušo. Var rasties loģisks jautājums, ar ko atšķiras izvarošana no seksuālās vardarbības, jo abu terminu apraksts ir gandrīz vienāds. Vēl vairāk, šī panta otrajā daļā noteikts, ka par seksuāla vardarbību tiek uzskatīts anāls vai orāls akts vai dzimumtieksmes apmierināšana pretdabiskā veidā, kas saistīta ar vaginālu, anālu vai orālu iekļūšanu cietušā ķermenī, ja tas izdarīts, izmantojot cietušā bezpalīdzības stāvokli vai pret cietušā gribu, lietojot vardarbību, draudus vai izmantojot uzticību, autoritāti vai citādu ietekmi uz cietušo. Ja skatāmies Augstākās tiesas praksi, tad daudz lietas par šo tēmu nevar atrast. Vienīgais publiski pieejams spriedums ir lietā Nr. SKK-[I]/2020 (lieta tika skatīta slēgtā tiesas sēdē). [2] Problēma tāda, ka lietā tiek analizēta 160. panta trešās daļas redakcija, kas bija spēkā līdz 2014. gada 14. jūnija. Tomēr pamata iezīmi, kas atšķir izvarošanu no seksuālas vardarbības Krimināllikuma izpratnē var izsecināt, ka izvarošana ir gadījumā, kad tiek veikta iekļūšana sievietes vagīnā ar vīrieša dzimumlocekli. Savukārt jebkura cita seksuāla veida vardarbība tiek uzskatīta par seksuālu vardarbību. Spriedumā ir ļoti detalizēti aprakstīti visi vardarbības veidi, šeit tos nepieminēšu, kam interesē, paši varat izlasīt.

Kā redzams, jēdziens “izvarošana” ir pietiekami plašs un centrālais kritērijs ir otras personas piekrišana. Izskatot tādas lietas, tiesa vienmēr vērtē vainīgā subjektīvo pusi, kas ir viņa attieksme pret nodarīto. Tāpat tiek vērtētas cietušās persona liecības, tomēr jābūt arī citiem pierādījumiem, lai konstatētu izvarošanas faktu.

Atgriežoties pie Re:baltica, no aprakstītajiem apstākļiem redzams, ka gan iespējami vainīgais vīrietis un iespējami cietusī sieviete bija ilgstoši pazīstami un starp tiem bija izveidojušās draudzīgas attiecības. Abi jau iepriekš kopā bija pavadījuši laiku izklaidējoties un visdrīzāk lietojuši psihotropās vielas, jo tas tika darīts arī dienā, kad notika iespējamais noziedzīgais nodarījums. Sieviete pati bija atnākusi pie vīrieša, lai kopā iedzeru vīnu un nav skaidrs vai jau sākotnēji mērķis nebija arī halucinogēno sēņu lietošana, kas tika lietotas vīna dzeršanas laikā. Rakstā tiek apgalvots, ka sieviete skaidri neatceras notikumus un vienīgais, ko iespējams cietusī sieviete atceras ir vīrieša pieskārieni un viņas teiktais “nē” un mēģinājumi izvairīties no pieskārieniem. Pēc tam “filma pārtrūka” un viņa atceras tikai fragmentus, kad “viņš darīja lietas” (nav skaidrs kādas) un nākamā atmiņa bija tikai rīts, kad sieviete pamodās kaila. Pēc tam sieviete aizgāja mājās un zvanīja draudzenei, kura iedrošināja viņu vērsties policijā. Ar to arī stāsts, kas interesē mūs šīs tēmas ietvaros, beidzās.

Kādi jautājumi jāuzdod, lai noskaidrotu, kas vispār tur ir noticis? Pirmām kārtām nav skaidrs, vai starp vīrieti un sievieti iepriekš ir bijuši dzimumattiecību kontakti, jo tādiem esot iepriekš, vīrietis varētu uzskatīt, ka arī šoreiz sieviete bija kopumā piekritusi dzimumattiecībām, pie tam abi bija gan alkohola gan halucinogēno sēņu ietekmē, kad pasaules uztvere bija mainījusies. Otra lieta, kādas vielas un kāds alkohola daudzums tika lietots un vai vispār cietusī sieviete un vīrietis bija spējīgi kontrolēt savu rīcību, apzinoties realitāti? Piemēram, sievietei esot nesamaņas stāvoklī, viss aprakstītais, kur viņa izteica “nē” un centusies pretoties varētu tikt nosapņots, bet patiesībā viņa piekrita seksa, bet to neatceras. Pēc tam, svarīgi ir uzzināt vīrieša attieksmi pret notikušo un viņa skaidrojumu, vai viņš zināja, ka ir izteikts “nē”, vai sieviete atradās bezsamaņā vai bija pie samaņas, vai objektīvi viņš varētu saprast, ka sieviete ir tādā stāvoklī, kad nespēj skaidri un nepārprotami izteikt savu gribu? Vai arī iepriekš sieviete bija izteikusies noliedzoši pret dzimumattiecībām ar šo vīrieti? Kā redzams, jautājumu ir daudz un izmeklēšanas gaitā uz visiem šiem jautājumiem ir jāatrod atbildes, papildus ņemot vērā lietiskos pierādījumus, kā ekspertīzi un savāktās mantas. Pie tam jākonstatē fakts, ka vīrietis ir iekļuvis ar dzimumlocekli sievietes vagīnā, jo pretējā gadījumā lieta jākvalificē pēc 160. panta, nevis 159. panta, kam procesuāli ir būtiska nozīme.

Ar šo aprakstu vēlos demonstrēt, cik sarežģītas ir lietas, kas saistītas ar izvarošanu un nedaudz pakritizēt Re:baltica, jo lasot rakstu, redzams, ka mērķis bija parādīt, cik slikta ir valsts policija, nevis noskaidrot, vai vispār ir noticis noziedzīgs nodarījums. Jebkurā gadījumā policijai ir jārīkojas profesionāli un jāizmeklē katra tāda veida lieta, tomēr tā pati Re:baltica šogad publicēja rakstu “Pa 800 kriminālprocesiem uz izmeklētāju. Ko nozīmē kadru trūkums Kriminālpolicijā” [3], kurā rakstīja par milzīgu policijas inspektoru pārslodzi un kadru trūkumu. Diemžēl policijai nākas šķirot lietas un no aprakstītajiem apstākļiem nav skaidri saskatāms noziedzīgs nodarījums, pie tam abu iesaistīto personu stāvoklis iespējamā noziedzīgā nodarījuma veikšanas brīdī padara gaužām neiespējamu kaut ko pierādīt, jo vīrietim nolīgstot labu advokātu, šāda lieta ar lielu iespējamību nenonāktu līdz prokuratūrai vai vēlāk līdz tiesai. Tādos apstākļos, kad valsts policijai trūkst resursu, tos novirza uz lietām, kurās ir lielāks sabiedriskais kaitējums vai bīstamība, savukārt aprakstītā lieta nebūs policijas prioritāte, kas manā ieskatā nav pareizi, bet tāda ir realitāte.

Lai izvairītos no tāda veida situācijām, ir ļoti vienkārši noteikumi, kas jāievēro pirms un pēc stāšanās dzimumattiecībās:

1. nekāda alkohola un psihotropo vielu pirms un pēc seksa, viss notiek tikai skaidrā prātā;

2. pirmajā reizē vārds “nē” ir nē, bet nākamās reizēs, ja patīk skarbāks sekss, jāatrunā drošības vārds, kuru pasakot, uzreiz viss tiek pārtraukts;

3. veikt dzimumaktu, kad abi atrodas nomodā;

4. nekāda seksa ar pakļautībā esošajiem kolēģiem;

5. nekāda seksa ar studentiem, ja esat pasniedzējs un piedalīsities viņu vērtēšanā;

6. neaizskart otru pēc seksa un neizteikt nekādas negatīvas piezīmes. Pēc seksa var izmantot tikai vienu frāzi (vienmēr) – “man ar tevi bija ļoti labi”;

7. cienīt otru partneri.

Augstāk aprakstītajiem noteikumiem ir būtiska nozīme, jo izvarošana lielākoties ir upura apziņa par dzimumaktu. Piemēram, var būt ļoti maigs un romantisks sekss, kas būs izvarošana, jo to darīja studente pret savu gribu tāpēc, ka tāds bija neformāls noteikums, lai nokārtotu gala pārbaudes darbu, vai tieši otrādi, sievietei ir zilumi, skrāpējumi, viņa ir ar izspūrušiem matiem un nolauztiem nagiem, bet jūtas laimīga un priecīga par karstu un kaislīgu seksu un tā nav izvarošana. Bieži ir tādi gadījumi, kad sieviete iet rakstīt iesniegumu policijā, kad jūtas aizskarat un aizvainota, jo vīrietis ir izturējies nievājoši, aizskaroši un izteicis dzēlīgas piezīmes.

Ar šo rakstu gribēju demonstrēt, cik apjomīgs un sarežģīts ir izvarošanas jēdziens un kādām detaļām ir jāpievērš uzmanību, lai noskaidrotu lietas faktiskos apstākļus. Tāpat izanalizēju Re:baltica rakstā minētos faktiskos apstākļus un secināju, ka rakstā trūkst kritisks iespējamās izvarošanas apstākļu izvērtējums. Papildus uzrakstīju, kādi noteikumi būtu jāievēro, lai izvairītos no apsūdzībām izvarošanā un tas attiecas arī uz seksuālu vardarbību kopumā. Jāatceras, ka katra vardarbība ir nepieņemam un no seksa visiem iesaistītajiem ir jāgūst bauda un priekš.

Avots:
[1] https://rebaltica.lv/2021/09/pati-vainiga-ka-izvaroja/
[2] https://at.gov.lv/lv/tiesu-prakse/judikaturas-nolemumu-arhivs/kriminallietu-departaments/klasifikators-pec-lietu-kategorijam/kriminallikuma-seviska-dala/xvi-nodala-noziedzigi-nodarijumi-pret-tikumibu-un-dzimumneaizskaramibu
[3] https://rebaltica.lv/2021/03/pa-800-kriminalprocesiem-uz-izmekletaju-ko-nozime-kadru-trukums-kriminalpolicija/

Afganistānas katastrofa priekš Latvijas


Vakar teroristiskā organizācija Taliban ieņēma Afganistānas galvenaspilsētu Kabulu, tādējādi noslēdzot īso un efektīvo varas pārņemšanas kampaņu. Atcerēsimies, ka arī Latvijas armija piedalījās Afganistānas misijā, kurā dzīvību zaudēja vairāki valsts armijas karavīri. Īsumā, kas notika un kādus secinājumus varam izdarīt.

Taliban grupējumu lielākoties veido puštunu tautas pārstāvji, kuri dzīvo Afganistānas un Pakistānas teritorijās. Puštunu tautas tradīcijas ir vēl konservatīvākas nekā Korānā noteiktā kārtība. Pēc būtības viņiem sieviete ir vīrieša runājošs rīks, cilvēkiem pilnībā jāpakļaujas sava klana vecākajiem, jānēsā bārda un par katru pārkāpumu var draudēt bargs un nežēlīgs nāves sods. Talibus pilnībā atbalsta Pakistānas valdība un pēc būtības šis teroristiskais grupējums ir Pakistānas armijas neoficiālā daļa ar ļoti stingru hierarhiju un militāro kārtību. Tāpat talibiem ir ļoti labi attīstītas starptautiskās saites ar musulmaņu pasaules radikālo galu. Rezultātā talibiem ir nauda un militārais atbalsts no Pakistānas armijas puses. Ja kāds vēlas uzvarēt talibus, tad sākumā ar sankcijām vai militāro iejaukšanos ir jāizbeidz Pakistānas atbalsts talibiem.

ASV 2001. gadā iegāja Afganistānā demonstrējot atbildes soli uz teroristisko aktu Ņujorkā. Kara operācija līdzīgi kā PSRS armijas gadījumā beidzās ļoti ātri un samērā veiksmīgi, bet tad sekoja ilgstošs un nežēlīgs partizāņu karš, ar teroristiskiem aktiem un maziem, bet regulāriem uzbrukumiem armijas karavīriem. Obamas laikā ASV centās izdarīt spiedienu uz Pakistānu, ieviešot tādu terminu kā AfPak, kur Afganistānas situāciju skatīja kopā arī Pakistānas nostāju un atbalstu. Tomēr ASV nesaņēma citu musulmaņu valstu atbalstu un izbeidza šādu politiku, koncentrējoties tikai uz Afganistānu. Rezultātā radās situācija, kad ASV kontrolēja lielu daļu Afganistānas, tā bija mākslīgi izveidojusi vietējo administrāciju, kurai nebija iedzīvotāju atbalsta, kas tā vairāk izskatījās pēc koloniālās administrācijas nekā pēc valsts varas. Afganistānas dienvidos un Pakistānā aktīvi tika veidoti un formēti talibu grupējumi, kuri gaidīja izdevīgu brīdi, lai pārņemtu Afganistānu. Tas arī notika, tiklīdz ASV informēja, ka izved savu karaspēku no Afganistānas, tā nekavējoties talibi lielā tempā sāka īstenot savu plānu. Pašlaik notiek vienas koloniālās varas nomaiņa uz otru. Ja pirmo kontrolēja ASV, tad talibus kontrolēs Pakistāna, kas ir daudzas reizes brutālāka.

Kāds ir rezultāts. ASV 2001. gadā ieradās Afganistānā, palika tur 20 gadus, terorismu neuzvarēja, valstī kaut cik nopietnu vietējo varu neizveidoja un beigās devās projām. Ļoti līdzīgi, kā tas notika Irākā, kas pašlaik pēc būtības ir zem Irānas kontroles. Atšķirībā no Irākas, šajā gadījumā ASV kļūdījās ar aprēķinu, ko arī paši atzina, domādami, ka Afganistānas valdība spēs noturēties pret talibiem vismaz mēnesi, un mierīgi turpināja savus karavīrus un cilvēkus, kuri palīdzēja ASV, izvešanas procesu. Pašlaik talibi ir pārņēmuši varu un šo cilvēku liktenis būs samērā bēdīgs, atšķirībā no ASV karavīriem, kurus talibi visdrīzāk neaiztiks, jo tie nevēlas ASV atgriešanos.

Par Latvijas armiju. Mēs iesaistījāmies ASV militārajā kampaņā, kā sabiedrotie un NATO dalībvalsts. Latvijai nebija nekādu politisko un ekonomisko interešu Afganistānā, tāpat nebija nekāda politiskā pieprasījuma no Latvijas iedzīvotāju puses. Lielākai daļai Latvijas iedzīvotāju bija vienalga un visi koncentrējās uz iekšpolitikas jautājumiem un problēmām, kas bija vesela jūra. Rezultātā mēs iztērējām naudu, zaudējām vairākus karavīrus un beigās kopā ar pārējām iesaistītajām valstīm saņēmām pļauku no talibiem, kuri mēneša laikā noslaucīja visu, par ko ASV un sabiedrotie cīnījās 20 gadus. Līdzīgi kā bija ar Irākas militāro kampaņu. Kādu secinājumu ir jāizdara? Mums jāturpina stiprināt mūsu armiju un jāveicina NATO attīstību, tāpat kā jāveido Eiropas līmeņa aizsardzības sistēmas tāpēc, ka no Krievijas mēs jebkurā brīdī varam gaidīt agresiju. Tomēr mūsu valstij nevajadzētu iesaistīties apšaubāmās militārajās kampaņās, kuras jau no paša sākuma ir nolemtas neveiksmei un starptautiskam kaunam. Papildus mūsu iesaistīšanās veicināja bēgļu vai nelegālu migrantu pieplūdumu no Irākas uz Latvijas robežām. Īsāk sakot mūsu armijas ārvalstu aktivitātes neatnesa priekš Latvijas nekāda veida ieguvumus, bet tikai problēmas.

Irākiešu bēgļi Lietuvā


Pēdējā laikā ļoti aktuāla tēma ir irākiešu bēgļi, kas caur Baltkrieviju, visdrīzāk ar Baltkrievijas varas atbalstu, nonāk un cenšas šķērsot Lietuvas robežu. Pie mums medijos ataino šo situāciju atrauti no kopējā konteksta. Šoreiz īsumā uzrakstīšu savu viedokli un pamatojumu, kāpēc ne tikai Lietuvai, bet arī Latvijai vajadzētu iesaistīties gan bēgļu uzņemšanā, gan palīdzībā Lietuvai.

Šeit neiztikt bez vēstures. 2001. gadā 11. septembrī notika milzīgs teroristiskais akts Ņujorkā un Vašingtonā, kad teroristi novirzīja lidmašīnas uz dažādiem objektiem, kā rezultātā nomira ļoti daudz cilvēku. Aizbildinoties ar šiem notikumiem, Amerikas Savienotās Valstis kopā ar sabiedrotajiem 2003. gadā iebruka Irākas teritorijā. Kā iemesls tika minēts, ka Irākas varas rīcībā ir nekonvencionāli ieroči, kas pēc tam netika apstiprināts. Starp sabiedrotajiem Irākā bija arī Latvijas un Lietuvas armijas. Kopumā Lietuva nosūtīja 850 militāras personas, savukārt Latvija 1150. [1]

Rezultātā reģions uzsprāga un tur joprojām notiek asiņainas cīņas starp neskaitāmajiem grupējumiem, kurus atbalsta Irāna, Saudu Arābija, Turcija, Amerikas Savienotās Valstis, Krievija, Izraēla un Katara. Papildus Irākas problēmai nāca klāt karš Sīrijā un teroristiskās organizācijas “Islāma valsts” rašanās. Irākas karā pēc vispieticīgākajām aplēsēm dzīvību zaudēja ne mazāk kā 100 000 civilo iedzīvotāju, bet ņemot vērā medicīnas sistēmas neesamību un milzīgo noziedzību, tad droši varam runāt par miljoniem. Nav nepieciešams pierādīt, ka Bagdāde nav tā labāka vieta uz pasaules kur dzīvot vai doties atvaļinājumā. Vēl pāris skaitļi, Irākas IKP uz vienu iedzīvotāju pēc saražotā apjoma 2020. gadā bija 9 255 USD, savukārt Lietuvas IKP uz vienu iedzīvotāju bija 36 732 USD. Kā redzam, tad starpība ir aptuveni 4 reizes. Pie tam Lietuvā ir laba medicīnas un izglītības sistēma, kā arī augsts drošības līmenis un zema noziedzība. Līdzīgi ir Latvijā.

Tādā veidā nonākam pie secinājuma, ka gan Lietuva, gan Latvija karoja Irākā, pie tam pats karš un tā iemesli ir ļoti diskutabli. Kara rezultātā mira un cieta ļoti liels skaits civilo iedzīvotāju. Tagad šie iedzīvotāji nonāk līdz Lietuvas robežai ar cerību paglābties no kara izpostītās zemes, ko postīja tajā skaitā arī Lietuvas un Latvijas armijas. Ar ko atbild Lietuva, vai tā ir gatava izpirkt savu vainu ar efektīvu bēgļu uzņemšanu un nodrošināšanu tiem ar visu nepieciešamo, tajā skaitā izstrādājot efektīvu integrācijas mehānismu. Nē, Lietuva pieņem likumu, kas būtiski ierobežo bēgļu tiesības, apzinoties, ka ar likumu tiek pārkāptas cilvēktiesības, samazinot bēgļu tiesības pārsūdzēt Lietuvas varas iestāžu lēmumus attiecībā pret viņiem. [2]

Mans viedoklis ir tāds, ka gan Latvija, gan Lietuva ir daļēji atbildīga par to, kāda Irāka ir šodien, tāpēc tikai humāni un pareizi būtu uz bēgļiem paskatīties no cilvēciskā skatu punkta, nevis tikai kā uz problēmu, jo galu galā visi ir tikai cilvēki, pie tam, daudzi ar bērniem. Vai mums ir nepieciešams darba spēks un jauni iedzīvotāji, ņemot vērā, ka mums desmitiem gadu strauji samazinās iedzīvotāju skaits un ir ļoti zema dzimstība. Noteikti kā ir nepieciešami. Tie paši bēgļi, ja ne pirmajā, tad noteikti otrajā paaudzē var kļūt par pilntiesīgiem sabiedrības locekļiem, izejot cauri mūsu izglītības sistēmai. Kopumā Lietuvā šogad jau ir nonākuši ap 2500 bēgļiem. Mums katru mēnesi mirst ap 2200 cilvēkiem, bet piedzimst ap 1100 veidojot katru mēnesi iedzīvotāju samazinājumu par vairāk nekā 1000 cilvēkiem. Domāju, ka būtu tikai pareizi paņemt daļu bēgļu no Lietuvas pie sevis, jo mēs varam viņiem palīdzēt.

Nobeigumā varu tikai uzrakstīt, ka problēma bieži ir iespēja kaut ko iegūt un kaut ko iemācīties. Tāpat problēma bieži ir izdevība mazināt pagātnē nodarīto. Viss ir atkarīgs no mums kopumā un valsts varu atsevišķi, vai šis bēgļu jautājums izvērtīsies par humānisma paraugu un labas prakses piemēru visai pasaulei vai pretēji par kārtējo cilvēku pazemošanu, apspiešanu un viņu cilvēktiesību pārkāpšanu, sūtot tos atpakaļ, kur viņiem draud nāve, bads un trūkums, turpinot 2003. gadā iesākto.

[1] https://history.army.mil/html/books/059/59-3-1/CMH_59-3-1.pdf

[2] https://www.reuters.com/world/europe/lithuanian-parliament-votes-allow-mass-detention-asylum-seekers-2021-07-13/

Vakcinācija un tās pretinieki (19. gs. vēsture)


Šodien mēs saskaramies ar lielu skaitu vakcinācijas pretiniekiem. Patieso cilvēku skaitu, kas ir pret vakcināciju mēs ieraudzījām, kad tika izstrādātas un laistas apgrozījumā vakcīnas pret Covid19. Neskatoties uz to, ka ir pierādīts ar desmitiem pētījumu, ka riski, kas saistīti ar vakcināciju ir simtiem reižu zemāki, nekā saslimstot ar koronavīrusu, cilvēki turpina nevakcinēties, ticot, ka nesaslims ar šo bīstamo slimību. Šajā gadījumā izvēle ir aptuveni tāda, jums naktī no punkta A jānokļūst ar kājām uz punktu B, viens ceļš ved caur tumšu, biezu mežu, kurā dzīvo vilki, mežacūkas un lāči, bet otrs ceļš ved pa pilsētas centrālo ielu, kur ir daudz cilvēku un mašīnu. Vakcinējoties tiek izdarīta izvēle iet pa pilsētas ielu, nevakcinējoties, iziet pa nakti cauri šim tumšajam mežam. Iespējams, izejot caur mežu viss būs kārtībā, bet pastāv liela varbūtība, ka cilvēku saplosīs vilki, lāči vai mežacūkas. Bet šis ir tikai ievads, interesanti, ka vakcīnu aktīvi sāka lietot jau 19. gadsimtā, bet tie laiki ar mūsdienām maz ar ko atšķiras. Neliels ieskats vēsturē.

Pirmā nopietnā cilvēku vakcinācija sākās 19. gadsimtā, kad tika izstrādāta vakcīna pret bakām. Tika atklāts, ka inficējot bērnus ar bakām, izmantojot limfas no govju baku tulznas, kas atrodamas govju tesmeņos, varēja pasargāt bērnus no saslimšanas, tādējādi izglābjot bērnu un pieaugušo dzīvības. Šo atklāja Edvards Dženners, kas bija ārsts un zinātnieks Anglijā un nodarbojās ar cilvēku ārstēšanu no bakām. Neskatoties uz to, ka zinātnieks radīja ļoti labu un progresīvu tehnoloģiju, viņš praktiski uzreiz saņēma ļoti nopietnu kritiku no zinātniskās aprindas, baznīcas, daudziem politiķiem un vienkāršiem ierindas cilvēkiem. Baznīca iebilda pret vakcināciju, jo uzskatīja, ka dzīvnieka audu ievietošana cilvēkos ir pret dieva gribu un robežojas ar sātanismu. Daudziem cilvēkiem bija vienkārši bail un viņi uzskatīja, ka bakas nav liela problēma sabiedrībā un ar to ir maza iespējamība saslimt. Kad Anglijas valdība sāka runāt par obligātu vakcināciju, lai izglābtu bērnus un pieaugušos no nāves, tad radās cilvēku kustība, kas uzskatīja, ka piespiedu vakcinācija ir cilvēku brīvību ierobežošana. Atgādināšu, ka atšķirībā no citām valstīm, Anglijā toreiz bija faktiski republika, parlamentārā vara un liberālisms ar neatkarīgu tiesu sistēmu un samērā augstu vārda brīvību.

Neskatoties uz protestiem, 1853. gadā Anglijā tika pieņemts Vakcinācijas likums, kas noteica obligātu pienākumu no 1853. gada 1. augusta vakcinēt visus bērnus no bakām vecumā no 3 mēnešiem līdz 14 gadiem. Vecākiem, kas atteicās to darīt, tika piemērots sods. Rezultātā 1860. gadā bija redzams, ka ir būtiski kritusies bērnu mirstība no bakām. Ļoti interesanti, ka Anglijas parlamentā bija diskusija par to, vai nepieciešams piemērot sodu par atteikšanos vakcinēt bērnus. Arguments bija vienkāršs, ja vakcinācija ir brīvprātīga, tad baku izplatība samazinās būtiski lēnāk nekā valstīs, kur vakcinācija ir obligāta. Ar parlamenta sēdes aprakstu var iepazīties Anglijas parlamenta mājas lapā. [1]

Anglijā, līdzīgi kā Amerikas Savienotajās Valstīs, tika izveidota biedrība ar nosaukumu “Anti vakcinācijas līga”, kura atvēra pārstāvniecības visā Anglijā un publicēja presē savas pārstāvniecību adreses. [2] Šī biedrība nodarbojās ar aktīvu aģitāciju pret vakcināciju un parlamenta kritiku, kurš pieņēma Vakcinācijas likumu. Tika rakstīti neskaitāmi raksti avīzēs. Ļoti aktīvi tika propagandētas dogmas un meli. Piemēram, ka potējot vakcīnu, bērni var pārvērstiem par lopiem, vai ka var pieaugt ragi un govju nagi. Anti vakcinācijas līga sarīkoja protesta akcijas pa visu Angliju, piemēram, Lesterā 1885. gadā protestos piedalījās ap 80 tūkstošiem cilvēku, kas priekš tās iedzīvotāju skaita, kas toreiz bija ap 200 tūkstošiem, bija ļoti daudz. Tas ir tāpat, ja Rīgā šodien izietu 240 tūkstoši.

Ļoti interesanta bija baznīcas pozīcija. Tā ticēja dievam, kura esamība nav pierādīta, tā ticēja sātanam, kura esamība nav pierādīta, tā ticēja aizkapa dzīvei, kuras esamība nav pierādīta, tā ticēja eņģeļiem, kuru esamība nav pierādīta, tā ticēja ellei, kuras esamība nav pierādīta, bet neticēja un iestājās pret vakcināciju, kuras efektivitāte bija zinātniski pierādīta. Mūsdienās, vismaz Latvijā, baznīca baidās klaji iestāties pret Covid19 mēriem vai vakcināciju un oficiāli to atbalsta, bet ņemot vērā, ka arī starp mācītājiem ir vakcinācijas pretinieki, baznīca nevēršot pret viņiem nekādas sankcijas, kā minimums tiem netraucē un klusībā atbalsta.

Nobeigumā varu tikai atzīmē, ka 19. gadsimtā Anglijā un 21. gadsimtā Latvijā sabiedrība lielā mērā attiecībā uz vakcinācijas jautājumu neatšķiras. Mums ir politiķi, kas savu politisko karjeru veido vienīgi uz lozungiem pret vakcinēšanos, mums ir daudz grupas sociālos tīklos, kas melo par vakcīnām un epidēmiju, mums ir cilvēki, kas vienkārši baidās no vakcīnas un mums ir valsts, kas plāno ieviest sankcijas par atteikšanos vakcinēties. Ja kāds saka, ka vēsture atkārtojas, tad šoreiz viņam būs pilnīga taisnība. Pozitīvais visā ir tas, ka beigu beigās ar vakcīnas palīdzību tika uzveiktas bakas un būtiski samazināta bērnu mirstība. Noteikti tiks uzvarēts arī Covid19, bet pašlaik atrodamies kaut kur pa vidu šim ceļam.

[1] https://api.parliament.uk/historic-hansard/commons/1853/jul/20/vaccination-extension-bill
[2] https://www.historyofvaccines.org/index.php/content/anti-vaccination-leagues-british

Kā uzņemties kredītsaistības? (hipotēka)


Ja ierakstīt meklētājā vārdu “kredīts”, tiks atainoti vairāki pakalpojuma sniedzēji un milzīgs skaits ar pasūtījuma reklāmas rakstiem. Atrast sakarīgu un vērtīgu informāciju ir samērā grūti. Tāpēc šoreiz uzrakstīšu praktisku pieeju tam, kā pareizi uzņemties kredītsaistības, noslēdzot līgumu un ieķīlājot iegādāto nekustamo īpašumu jeb vienā vārdā hipotēku.

Īsumā, hipotēka ir Civillikumā noteikta ķīlas forma, kas tiek ierakstīta zemesgrāmatā, kas darbojās kā liegums pārdot vai apgrūtināt īpašumu bez kreditora piekrišanas. Pie tam hipotēka kreditoram ir nodrošinājums saistību nepildīšanas gadījumā. Parasti kredītu nekustamā īpašuma iegādei izsniedz bankas, retāk citi licencēti komersanti.

Nesen man zvanīja viens paziņa un prasīja, kāpēc viņam neakceptēja kredīta pieteikumu par nekustamā īpašuma iegādi. Es viņam paskaidroju kā darbojās pieteikuma izskatīšana bankā. Banka izvērtē to informāciju, ka ir tās rīcībā, viss sākās ar konta pārskatu. Nav labi, ja tur parādās azartspēles vai kaut kādu saistību izpilde. Tāpat bieža alkohola veikala apmeklēšana var būt kā negatīvs kritērijs. Tiek pārbaudītas dažādas datubāzes, lai noskaidrotu, vai pieteicējam ir kaut kādas saistības citur. Tiek pārbaudīti regulārie ienākumi. Līdzīgā veidā tiek izvērtēts galvinieks, ja tāds ir nepieciešams. Kad tas tiek izdarīts, tad tiek izvērtēts pirmās iemaksas lielums. Jo lielāka pirmā iemaksa, jo labāk. Tad tiek izvērtēta nekustamā īpašuma likviditāte, kas nozīmē, cik ātri ir iespējams pārdot nekustamo īpašumu saistību neizpildes gadījumā. Dzīvoklis Rīgā ir daudz vairāk likvīds nekā māja Ludzā.

Sarunas laikā es paskaidroju vienkāršu lietu, ja banka atsaka izsniegt kredītu, tad visdrīzāk kredīts nav jāņem, jo nākotnē ar lielu varbūtību radīsies saistību izpildes problēmas. Lai noteikti nebūtu jautājumu par kredīta izsniegšanu, nepieciešams, lai būtu laba kredītvēsture, vismaz pāris gadi bez kavējumiem. Noteikti būs šķērslis, ja kaut kad pagātnē ir iziets maksātnespējas process. Tāpat nevajadzētu būt esošām kredītsaistībām, pat ja tās netiek kavētas, jo tas būtiski samazina iespēju uz pozitīvu pieteikuma izskatīšanu.

Gadījumā, ja ir problēmas ar kredītvēsturi vai esošo saistību apmēru, tad ļoti labi var palīdzēt pirmās iemaksas palielināšana. Bankā parasti to vērtē ļoti pozitīvi un tas var samazināt negatīvu faktu ietekmi. Piemēram, pirmā iemaksa 70% apmērā noteikti mazinās sliktas kredītvēstures ietekmi, jo banka praktiski ne ar ko neriskē, aizdodot 30% no nekustamā īpašuma summas tāpēc, ka nepieciešamības gadījumā pārdodot īpašumu, savu naudu noteikti atgūs, jo reti kad nekustamā īpašuma cena nokritīs par vairāk par 70%.

Klasiskais jautājums, ko darīt, ja man ir maz naudas priekš pirmās iemaksas, bet dzīvot kaut kur vajag. Pareiza atbilde ir tikai viena, palielini savus ienākumus un samazini izdevumus. Piemēram, alga ir 600 eiro. Īrē istabu par 150 eiro un mācies programmēt, lai palielinātu savus ienākumus divas vai trīs reizes. Tikai pēc tam skaties uz iespēju paņemt kredītu. Pie tam palielinot savus ienākumus trīs reizes, bet kādu laiku saglabājot iepriekšējo dzīves veidu, ļoti ātri var sakrāt pirmajai iemaksai.

Pirmās iemaksas apmērs. Mans uzskats ir tāds. Pirmkārt, pirmā iemaksa ir vismaz 40% no nekustamā īpašuma cenas un cena par kvadrātmetru nav lielāka par 70% no ikmēneša ienākumiem. Šajā gadījumā kredīts neradīs nekāda veida problēmas, ja iestājas negatīvi apstākļi jeb riski. Piemēram, nekustamā īpašuma cena ir 100 000 eiro. Pie pirmās iemaksas 40 000 eiro, saistības pret banku būs 60 000 eiro. Tas nozīmē, ka izpildīt saistības pret banku būs iespējams pat, ja īpašuma cena kritīsies par 40%, kas no vienas puses ir maz ticams, no otras puses bija realitāte 2008. gadā. Svarīgākais ir izveidot tādu saistību apjomu, lai ļoti ātri un bez zaudējumiem varētu izpildīt saistības pret banku. Piemēram, tā pati situācija. Rodas apstākļi, kad nekustamais īpašums ir jāpārdod un valstī ir ekonomiskā krīze. Tu īpašumu, ko pirki par 100 000 eiro pārdevi tikai par 85 000 eiro. 60 000 eiro aiziet banka (pieņemsim, ka tas bija pirmais saistību mēnesis) un tev paliek 25 000 eiro no nekustamā īpašuma pārdošanas. Jā, tika zaudēti 15 000 eiro, bet rezultātā saistības pret banku ir izpildītas un 25 000 eiro tomēr ir vismaz kaut kāda nauda,ar kuru var veikt kaut kādas darbības. Svarīgākais, ka nav iestājusies maksātnespēja.

Secinājums ir ļoti vienkāršs. Ja banka nedod kredītu, tad patiesībā tu nemaz nevari to atļauties, palielini ienākumus. Lai aizņemtos ar sliktu kredītvēsturi ir pēc iespējas jāpalielina pirmā iemaksa, kā arī jāmeklē likvīds nekustamais īpašums. Vienmēr jāplāno savu rīcību, ja iestājas negatīvi fakti, jo hipotēkas gadījumā uz 20 gadiem, tādi apstākļi agri vai vēlu iestāsies un vissliktākais, kas var notikt, ir nokļūšana maksātnespējas situācijā.

Liberālisms mazina kara iespējas


Daudzi kritizē liberālismu, jo nesaprot tā jēgu. Kā tika noskaidrots iepriekš, tad liberālisms ir pretstats autoritārai sistēmai. Tas nodrošina normālu biznesa vidi un cilvēka politisko brīvību. Tāpat liberālisms mazina kara iespējas, par ko arī šoreiz uzrakstīšu.

Karš rodas tad, kad vienas valsts līdera ambīcijas sakrīt ar viņa militārajām iespējām. Ja valsts līderis vēlas kādas citas valsts teritoriju, vai tirdzniecības ceļu, tad viņš izvērtē savas iespējas, lai varētu šai valstij uzbrukt. Rezultātā var būt divi scenāriji, pirmais, spēka ir pārāk maz un viss paliek agresīvas retorikas līmenī, otrais, spēks ir pietiekams, un sākas aktīva karadarbība.

Kam karš ir vajadzīgs? Parasti autoritāram līderim, kuru kāds ir aizvainojis, vai kuram ir mantkārīgi nolūki. Papildus tam, uzvarot karā, autoritārais līderis var palielināt savu popularitāti, jo visiem patīk uzvarētāji. Tāpat autoritārais līderis ar kara palīdzību var risināt iekšējās valsts problēmas, ja pastāv iespēja, ka iekšējā neapmierinātību var radīt galma cīņas vai sabiedrības nemierus. Autoritārajam līderim nav nepieciešama cilvēku atļauja, jo viņš ir iecelts uz beztermiņa laiku un plāno vadīt valsti līdz mūža galam. Vienīgais viņa mērķis ir noturēt varu un apkarot iekšējos ienaidniekus, piemēram, sūtot to karot vai represējot, aizbildinoties ar militāro situāciju.

Kam karš nav izdevīgs? Parasti armija patērē milzīgus resursus, gan naudas ziņā, gan produktu ziņā. Cilvēki kara laikā kļūst nabadzīgāki un zaudē nākotnes perspektīvas uz vairākiem gadu desmitiem. Papildus tam, karš nozīmē tuvinieku nāvi, invalīdu pieaugumu un vīriešu skaita samazināšanos. Cilvēkiem nav izdevīgs karš un priekš viņiem tas nes tikai postu un iznīcību.

Ja sabiedrība ir liberāla, tiek nodrošināta varas maiņa un politiķiem ir svarīgs cilvēku viedoklis, tad karš ir maz iespējams, jo neviens cilvēks nebalsos par politiķi, kas tam solīs vai nodrošinās tuvinieku nāvi, finansiālus zaudējumus un citas negatīvas lietas. Liberālā sabiedrībā, kur valda demokrātija, politiķa iespēja palikt pie varas ir viņa spēja nodrošināt nepārtrauktu ekonomisko izaugsmi, meklējot iespējas sadarboties ar apkārtējām valstīm un risinot domstarpības diplomātiskā ceļā.

Tuvākie piemēri mums ir redzami nesenā vēsturē. Irākas karš, autoritārs līderis Sadams Huseins, Sīrijas karš, autoritārs līderis Bašārs al Asads, Ukrainas karš, autoritārs līderis Vladimirs Putins, Balkānu karš, autoritārs līderis Slobodans Miloševičs, Otrais pasaules karš, autoritārie līderi Adolfs Hitlers, Josifs Džugašvili, Benito Musolīni un Fumimaro Konoe.

Nobeigumā var apkopot principu, ka liberālisms un varas maiņa nodrošina mieru un uzplaukumu savai un apkārtējām valstīm, savukārt autoritāri režīmi vienmēr cīnīsies par varas noturēšanu un savu ambīciju apmierināšanu, izraisot karus, lai mazinātu iekšējos konfliktus un palielinātu savu popularitāti.

Liberālisms


Latvijas sabiedrība kā jau visas sabiedrības ir ļoti daudzšķautnaina. No vienas puses sabiedrība dalās pilsētas un lauku iedzīvotājos, ticīgos un ateistos, latviski un krieviski runājošos, vienotas Eiropas piekritējos un eiroskeptiķos, bagātos un trūcīgajos, izglītotajos un neizglītotajos, nacionālistos, konservatoros un liberālo ideju piekritējos. Pēdējais ir ļoti neskaidrs un vārds liberāls bieži tiek lietots bez izpratnes un jēgas, apzīmējot ar to visu, ka noteiktajam indivīdam nepatīk apkārtējā pasaulē. Šoreiz konspektīvi uzrakstīšu, kas ir liberālisms un kāpēc tas ir svarīgs normālai valsts attīstībai.

Skaidrojošā vārdnīcā vārds liberālisms tiek skaidrots, ka tā ir teorija un sociālpolitiska nostāja, kas vērsta uz pārstāvniecisku valdīšanu, preses, vārda un ticības brīvību, šķiru privilēģiju atcelšanu, brīvu starptautisko tirdzniecību utt. Šeit jāatzīmē, ka tā nav ideoloģija, atšķirībā, piemēram, no komunisma vai nacisma.

Politiskā liberālisma izpausme sākās Anglijā ar Tiesību bila (Bill of Rights) pieņemšanu 1689. gadā, kad tika ierobežota Anglijas monarha vara, nododot lielāko daļu pilnvaru parlamentam, nosakot regulāras parlamenta vēlēšanas, vārda brīvību parlamentārajās debatēs, aizliedzot nepamatotus un nežēlīgus sodus, aizliedzot jebkādus nodokļus, kas nav pieņemti ar parlamentāro aktu. Mūsdienās tik pašsaprotamas lietas, kas 17. gadsimtā skaitījās ļoti progresīvas un savā ziņā unikālas.

Liberālisms bija pretstats autoritārismam jeb monarha varai (royalism). Monarhija piedāvāja ekonomikas modeli, kurā bija monarha monopols uz visu, zemi, ražošanu, tirdzniecību, izglītību, vārda un personas brīvību. Tāpat monarham piederēja tiesas varas funkcijas, kur visus strīdus izšķīra monarhs. Šajā gadījumā ar monarhu tiek saprasta institucionālā kārtība, kas pilnībā pakļauta varas vertikālei, kas darbojās vienīgi monarha un pietuvinātās cilvēku grupas interesēs, aizsargājot tos no visiem pārējiem iedzīvotājiem un atņemot tiem lielāko daļu resursu. Rezultātā monarhijas laika ekonomika bija ļoti vāja, cilvēki bija nabadzīgi un visi resursi koncentrējās ļoti šauras cilvēku grupas rokās. Netika nodrošināta īpašuma aizsardzība, bet visu vērtīgo monarhs varēja konfiscēt savās interesēs. Rezultātā cilvēkiem nebija ekonomisko un tiesisko iespējo kļūt turīgiem un neatkarīgiem no kopienas un monarha. Likumsakarīgi, ka tādā sistēmā nebija inovācijas, jebkura joma bija neefektīva un maz atšķīrās no tā, kas bija simts, divsimt un trīssimt gadus atpakaļ.

Viens no monarha varas balstiem bija reliģija un baznīca. Monarhijas laikā cilvēkiem nebija atļauts brīvi izvēlēties ticību, kā arī baznīca nodarbojās ar propagandu, ka cilvēks ir ar iedzimtu grēku, monarha vara nāk no dieva un vērsās pret jebkuru cilvēku brīvības izpausmi, tajā skaitā pret zinātni un filozofijas attīstības. Anglijā 1689. gadā līdz ar monarha faktiskās varas demontāžu, tika likvidēts reliģijas kā propagandas mehānisms, kas strauji ļāva attīstīties Anglijas filozofiem un dažādām politiskām, ekonomiskām un sociālām koncepcijām.

Kas notika ar ekonomiku pēc 1689. gada Anglijā. Kaut arī faktiski parlamentu ievēlēja no 1% – 10% iedzīvotāju, tas ļāva nodrošināt lielas sabiedrības daļas interešu pārstāvniecību, kas nodrošināja neatkarīgas tiesas izveidošanu, kuras lēmumos neiejaucās neviena no politiskajām grupām, jo nevienai politiskajai grupai nebija absolūtas varas un tā pati tiesa sargāja esošo pie varas politisko grupu gadījumā, ja tā zaudēja varu nākamajās parlamenta vēlēšanās. Līdz ar to ekonomiskā un politiskā elite bija ieinteresēta neatkarīga tiesas institūtā, kā savas drošības garantu. Līdz ar neatkarīgas tiesas izveidošanu, tika izveidota patentu sistēma, kas ļāva aizsargāt intelektuālo īpašumu un stimulēja strauju zinātnes attīstību. Abi šie faktori bija par pamatu agrārajai un industriālajai revolūcijai, kad ieviešot jaunas, patentētas tehnoloģijas sākās straujš izaudzētās labības pieaugums, attīstījās tekstila apstrāde, pieauga lopkopības apmērs, attīstībās ceļu un ūdens kanālu būvniecība.

Salīdzinām 18. un 19. gadsimtu ar Latvijas teritoriju. Pie mums joprojām bija dzimtbūšana, ko baznīca uzskatīja par dieva noteiktu kārtību, bet Lielbritānijā tās nebija vispār. Pie mums bija monarhija un tiesu sistēma aizstāvēja vāciešu un krievu eliti, klaji diskriminējot un apspiežot vietējos iedzīvotājus, iepretim Lielbritānijai, kur katrs iedzīvotājs varēja savas tiesības aizstāvēt tiesā. Dzelzceļa satiksme praktiski nebija un pirmā līnija tika atklāta tikai 1861. gadā, iepretim Lielbritānijai, kur pirmā dzelzceļa līnija tika atklāta 1830. gadā un 1861. gadā jau bija liels sliežu tīkls pa visu Lielbritānijas teritoriju. Savukārt ūdens kanāli tajā laikā Latvijas teritorijā nebija, iepretim Lielbritānijai, kur pirmais kanāls ar komerciālu mērķi tika uzbūvēts 1761. gadā. Latvijas teritorijā ekonomiku veidoja lauksaimniecība, Lielbritānijā rūpniecība. Latvijas teritorijā praktiski nebija finanšu nozares, savukārt Londonas birža un finanšu nozare bija pasaulē attīstītākā un lielākā. Šis piemērs ļoti labi demonstrē, kāda ir ekonomiskā atšķirība starp liberālismu un autoritārismu jeb monarhiju tās klasiskajā izpratnē.

Nav tā, ka cilvēki izvēlējās liberālu politisko un ekonomisko iekārtu tāpēc, ka vēlējās iznīcināt vietējo kultūru, tradīcijas, valodu un dzīves kārtību. 18. un 19. gadsimtos Lielbritānijas un Amerikas Savienoto Valstu (ASV) ekonomikas attīstījās visstraujāk. Tieši tajās valstīs bija spēcīga zinātne un jaunākas tehnoloģijas. Kā liberālisms ietekmēja angļu valodu? Tā kļuva par vispieprasītāko valodu pasaulē, kas neformāli skaitās starptautiska biznesa valoda un kuru mācās gandrīz visās pasaules valstīs. Kā liberālisms ietekmēja Lielbritānijas un ASV kultūru? Šo divu valstu filozofi, aktieri, mūziķi, rakstnieki un zinātnieki dominē visā pasaulē. Mēs viegli varam nosaukt trīs izcilus britu vai amerikāņu dziedātājus vai aktierus, bet reti kurš nosauks indiešu vai ķīniešu, kaut arī iedzīvotāju ziņā to ir vairāk nekā britu un ASV iedzīvotāju.

Kāpēc liberālās idejas tiek kritizētas? Komunisms, nacisms un reliģija izmanto ļoti primitīvus cilvēku instinktus. Tās ir cilvēku bailes pret visu citādāko; velmi iegūt sociālo statusu neko nedarot, vēlams par dzimšanas faktu pareiza ģimenē vien; skaudību, ka kāds ir veiksmīgāks par tevi; mantkārību, tiekot pie resursiem, neieguldot darbu; vēlme pēc taisnīguma, piedāvājot skarbu izrēķināšanos ar tiem, kuru dēļ tev dzīvē neveicas utt. Ja paskatās uz tiem, kuri kritizē liberālās idejas, tad tie parasti ir manipulatori, kuri nekad nepiedāvā idejas, kā kaut ko attīstīt, bet tikai kādam kaut ko atņemt, kaut ko ierobežot, kādam izdarīt kaut ko sliktu un kādu diskriminēt pēc iedzimtu pazīmju principa. Vēl tie, kas iestājās pret liberālismu, piedāvā demontēt demokrātiskus institūtus, likvidēt konkurenci par varu parlamentā, stāstot, ka demokrātija sevi ir izsmēlusi, izdomājot kaut kādas sazvērestības teorijas, kā, piemēram, pasaules valdību vai masveida čipizāciju utt. Galvenais mērķis liberālisma kritizēšanai ir vēlme tikt pie varas un izveidot varas vertikāli, monopolizējot ekonomiku un iegūstot kontroli pār visiem valsts resursiem, nekas vairāk. Tiem, kuri aizstāv autoritāra režīma ieviešanu jāatceras, ka manipulatori vēlas nodrošināt varu un resursus sev, savai ģimenei un draugiem nevis jums, un jūs tiekat izmantots kā līdzeklis, ko pēc tam var izmest ārā, kad tas kļūst nevajadzīgs, jo mērķis jau ir sasniegts. Klasisks piemērs ir PSRS lielās tīrīšanas 20. gadsimta trīsdesmitajos gados, kad tika likvidēti tie cilvēki, kas karoja Sarkanās armijas rindās un nodrošināja PSRS vadošās elites nonākšanu pie varas.

Nobeigumā apkopojot šajā rakstā ietverot, redzams, ka liberālisms ir par politiskām un ekonomiskām brīvībām, kas tiek pretnostatītas autoritārismam jeb monarhijai. Tikai ierobežojot monarha absolūto varu Anglijā, varēja nodrošināt ļoti strauju ekonomikas attīstību, kas noveda pie agrārās, industriālās un infrastruktūras revolūcijas, kas uzlaboja iedzīvotāju labklājību un nodrošināja britu un ASV kultūras dominēšanu visā pasaulē. Tie, kas cīnās pret liberālām idejām, patiesībā izmanto cilvēku primitīvākos instinktus, lai nonāktu pie varas un pārņemtu kontroli pār visiem valsts resursiem.

Vārda brīvība kā strīda ābols


Nepārtraukti notiek strīdi un diskusijas par vārda brīvību presē, sociālos tīklos, dažādās organizācijās un valstī kopumā. Iesaistoties ar cilvēku diskusijā par vārda brīvību, vienmēr tiek lauzti šķēpi un sisti vairogi tāpēc, ka šis ir tik plašs jēdziens, ka tā interpretācija ir bezgalīga un var tikt apskatīta no dažādiem rakursiem. Šajā rakstā es ļoti īsi uzrakstīšu savas pārdomas par vārda brīvību.

Daudziem patīk citēt Latvijas Satversme 100. pantu, kurā noteikts, ka ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Tāpat tiek noteikts, ka cenzūra ir aizliegta. Šis ir deklaratīvs pants, kas nav piepildīts ar plašāku saturu, jo neregulē vārda brīvības robežas. Daudz precīzāks ir Apvienoto Nāciju Organizācijas Starptautiskais pakts par pilsoņu un politiskajām tiesībām, kuru pilnībā ir ratificējusi Latvija. Šī pakta 19. pantā ir noteikts, ka ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību; šīs tiesības ietver brīvību meklēt, saņemt un izplatīt jebkāda veida informāciju un idejas neatkarīgi no robežas vai nu mutiski, vai rakstiski, vai drukātā veidā, mākslas formā vai izmantojot jebkuru citu viņa izvēlētu mediju. Kā redzams, šis regulējums paplašina vārda brīvības skaidrojumu un attiecina to uz mākslu un tiesībām izvēlēties jebkuru mediju, kas varbūt gan sociālie tīkli, gan radio un televīzija. Tomēr nevienas tiesības nevar būt bez ierobežojuma pret ļaunprātīgu to izmantošanu. Tajā pašā pakta 19. pantā noteikts, ka vārda brīvības tiesību izmantošana ir saistīta ar īpašiem pienākumiem un atbildību. Tāpēc uz to var attiecināt noteiktus ierobežojumus, taču tie ir tikai tādi, kādi ir noteikti likumā un ir nepieciešami. Šie ierobežojumi var būt, aizsargājot citu cilvēku tiesības un reputāciju, kā arī aizsargājot valsts drošību vai sabiedrisko kārtību, vai sabiedrības veselību vai morāli. Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 20. pantā ir noteikti ietvari, nosakot, kas vairs netiek uzskatīts par vārda brīvību un ir aizliedzams. Tā ir kara propaganda un jebkāda nacionāla, rases vai reliģiska naida aizstāvēšana, kas ir kurināšana uz diskrimināciju, naidīgumu vai vardarbību. Tagad par tiesisko regulējumu ir skaidrs, protams, tas ir daudz plašāks, jo to regulē arī citi tiesību akti un šeit es apskatīju tikai dažus, lai radītu priekšstatu par tēmu.

Viens ir tiesiskais regulējums, bet pavisam kaut kas cits ir mērķis un būtība. Ideja par vārda brīvību tagadējā formā radās jau 18. gadsimtā, tomēr Eiropā tā kļuva vitāli svarīga pēc Otrā pasaules kara. Kas notiek, kad kāds autoritārs līderis vēlas pārņemt varu, viņš pirmām kārtām pārņem kontroli par radio vai televīziju un sāk sistemātiski ierobežot tiesības izteikties visiem, kuru viedoklis nesakrīt ar autoritāra līdera viedokli. Rezultātā tiek pārtraukta brīva diskusija par valsts turpmāko attīstību, pieļautajām kļūdām un efektīviem attīstības virzieniem. Tiek veidota vide, kas raksturīga organizētās noziedzības pasaulē, kur par vissvarīgāko uzskata klusēšanas kodeksu, kad visi zina viens par otra noziegumiem, bet neviens par tiem nerunā un neliecina tiesā. Tāpat kā organizētās noziedzības pasaulē, arī vārda brīvības pārkāpuma gadījumā, informēšana par patiesību tiek sodīta jau no valsts puses.

Cits stūrakmens ir ideju daudzveidība. Brīvas uzskatu paušanas rezultātā mēs redzam un dzirdam ļoti daudzus cilvēkus, kuru pasaules uzskats un viedoklis būtiski nesakrīt ar mūsējo. Varam redzēt gan nacionālismu, gan komunismu, gan reliģiskās dogma, gan idejas par globalizāciju un liberālu sabiedrību. Instinktīvi daudziem cilvēkiem rodas vēlme aizliegt citādāk domājošiem paust savu viedokli. Tā ir racionāla vēlme, jo prasa daudz mazāku enerģijas patēriņu, nekā bezgalīga citu pārliecināšana par sava viedokļa pareizību un efektivitāti. Tomēr tieši viedokļu daudzveidība rezultātā izglīto sabiedrību un līdzsvaro sabiedrisko domu, kas summāri ir centriska un ļoti nosvērta. Piemēram, sabiedrībā, kurā ir atklāta diskusija, politiķi reaģēs uz vairākuma viedokli, ka lielākā daļa sabiedrības ir pret baznīcas iejaukšanos valsts pārvaldē, pret komunistiskajām idejām, pret nacionālismu, kā cilvēku diskriminēšanas mehānismu un par brīvu tirgu. Ja diskusijas nav, tad mūsu pašu piemērs ir dzīvot gadu desmitiem ar komunistisko ideoloģiju bez tiesībām to kritizēt vai atteikties no tās. Secinājums ir vienkāršs, vārda brīvība ir ekonomiski izdevīgāka, nekā vārda brīvības ierobežošana, jo tā neļauj sabiedrībai izdiskutēt un vienoties par optimālāko attīstības virzienu.

Vārda brīvības ierobežošana, lai novērstu kara propagandu un jebkāda nacionāla, rases vai reliģiska naida aizstāvēšanu, kas ir kurināšana uz diskrimināciju, naidīgumu vai vardarbību ir racionāla un pareiza. Samērā vienkārši ir kādu cilvēku grupu noskaņot uz vardarbību un veicināt tās attīstīšanos. Labs piemērs ir holokausts, kad ar propagandas palīdzību tika veicināta vardarbība pret noteiktām cilvēku grupām – ebrejiem, čigāniem un gejiem. Tāpat ar propagandas palīdzību ilgu laiku pastāvēja cilvēku verdzība visā pasaulē, kas pie mums izpaudās kā dzimtbūšana. Lai novērstu šādas parādības nākotnē, tika noteikta robeža, kur beidzas vārda brīvība un sākas administratīvā vai kriminālatbildība. Pie tam, nav aizliegts publiski paust nepatiku pret kādu no sabiedrības grupām, aizliegts tieši aicināt uz to tiesību ierobežošanu vai kādu prettiesisku darbību veikšanu.

Nobeigumā var apkopot rakstā minēto, vārda brīvība ir aizsargājama, jo tas nodrošina viedokļu dažādību, mazina autoritāra režīma iespējamību un nodrošina efektīvu valsts attīstību. Savukārt ierobežojumi ir noteikti, lai sargātu valsts un sabiedrības drošību, neļaujot kādam cilvēkam vai cilvēku grupai aicināt uz prettiesiskām darbībām, tajā pašā laikā neaizliedzot paust savu personisko attieksmi pret citiem.

Cik brīva ir Latvija?


Dzīvojot Latvijā, mēs bieži skatāmies uz notiekošajiem procesiem no iekšienes. Tā ir problēma, jo bieži tiek palaista garām lielā bilde, kā mēs izskatāmies uz pasaules fona. Dažādi ar pandēmiju saistītie ierobežojumi mums liek justies apspiestiem savās tiesībās, tomēr tā nav un to palīdzēs redzēt īss apskats, kur Latvija patiesībā ir.

Starptautiska nevalstiskā organizācija Freedom House šogad Latvijai ir piešķīrusi 89 punktus no simts, kas ir par diviem punktiem vairāk nekā pagājušajā gadā. Absolūtā brīvība skaitās 100 punkti, savukārt absolūta diktatūra ir 1 punkts. Skatoties detalizētāk, politiskās brīvības Latvijā tiek vērtētas ar 37 punktiem no 40, bet pilsoniskā brīvība ar 52 punktiem no 60. Salīdzinājumam pilnīga politiskā un pilsoniskā brīvība ir Somijā, savukārt Lietuvai ir 90 punkti un Igaunijai 94 punkti. Lai saprastu kontrastu, tad kaimiņiem Baltkrieviem ir tikai 11 punkti, praktiski nav nekādu brīvību un Krievijā 20 punkti. Šeit arī redzam tiešu sakarību starp politiskām un pilsoniskām brīvībām un labklājību. Jo sabiedrība ir brīvāka, jo tās iedzīvotājiem ir augstāks dzīves līmenis un pārticība, jo brīvības ir mazāk, jo lielāka nabadzība, korupcija un represijas. Atkāpei, kaut kad biju rakstījis par Botsvānu, tā ir saņēmusi 72 punktu, kas to ierindo brīvu valstu pulkā.

Kaut arī Freedom House nav publicējis plašāku atskaiti par 2020. gadu, varam paskatīties galvenās problēmas 2019. gadā, kas joprojām būs aktuālas:

  • nepilsoņu jautājums un viendzimuma pāru attiecību tiesiskā regulējuma neesamība;
  • neefektīva cīņa ar korupciju;
  • slikta valsts pārvaldes lēmumu pieņemšanas pārskatāmība;
  • NEPLP padomes politizēšana un Krievijas kanālu ierobežošana;
  • izglītības sistēmā tiek uzspiests valsts viedoklis un tiek ierobežota iespēja minoritātēm mācīties viņu valodā;
  • tiesu sistēma nav pilnīgi neatkarīga un pakļauta korupcijai;
  • tiesu sistēma nav efektīva;
  • ļoti liels ieslodzīto skaits proporcionāli iedzīvotāju skaitam;
  • romu tautas diskriminācija;
  • augsta vardarbība ģimenēs;
  • augsts nabadzības risks.

Vēl viens kritērijs, lai noteiktu, cik brīva ir Latvija, var palīdzēt starptautiska organizācija Reporters without boarders. Viņi preses brīvību Latvijā ierindo 22. vietā no 180 valstīm. Salīdzinājumā, Somija ir otrajā vietā, Lietuva 28., Igaunija 14., Krievija 149. un Baltkrievija 153. vietā. Līdz ar to kopumā Latvijā ir brīvība prese un mēs varam baudīt viedokļu un informācijas dažādību. Pie tam mums ir iespēja arī pašiem paust viedokli, nebaidoties no represijām no valsts puses. Botsvāna starp citu ir 39. vietā.

Ņemot vērā šajā rakstā minēto informāciju, varam izdarīt secinājumu, ka Latvija ir samērā brīva valsts gan politisko, gan pilsonisko brīvību jomā. Tāpat mums ir samērā brīva prese. Svarīgais, ko mums jāprasa no Saeimas un valdības, lai tiktu saglabāts virziens uz rādītāju uzlabojumiem, jo augstāki būs rādītāji, jo lielāka mums būs labklājība.

Avoti:
https://freedomhouse.org/country/latvia/freedom-world/2020
https://rsf.org/en/ranking#

Manipulācijas paņēmiens – tēla dekonstrukcija


Pagājušais raksts par manipulācijas paņēmienu – fokusa novirzīšana bija pozitīvi uztverts no lasītāju puses, tāpēc vēlos paturpināt tēmu ar daudzas reizes sarežģītāku manipulācijas paņēmienu, ko ļoti grūti izpildīt vienā piegājiena vai izmantojot vienu informācijas kanālu. Šoreiz par tēla dekonstrukciju.

Sākumā nepieciešams saprast, ka aptuveni 95% mūsu pasaules uztveres ir iztēle. Ar halucinācijai līdzīgu mehānismu smadzenes mums rada vienotu pasaules uztveri, kaut arī visas cilvēka maņas uztver notiekošo tikai epizodiski, bet iztēle šīs epizodes savieno kopīgā telpā. Tāpat ir ar cilvēka uztveri. Mēs nekad neredzam cilvēku, bet tikai tā tēlu, kas tiek izveidots smadzenēs. Piemēram, jūs satiekat nepazīstamu cilvēku, kurš jums pasaka, ka ir gleznotājs, piedalās labdarības organizācijā, viņam ļoti patīk suņi un viņš ir lielisks ģimenes cilvēks un labs draugs. Uzreiz veidojas cilvēka tēls, kas ir ļoti pozitīvs un sabiedrībā pieņemams. Tas pats cilvēks varētu pateikt jums, ka viņš ir bezdarbnieks, ienīst labdarību, ir noslīcinājis pāris kucēnus, pametis savu ģimeni bez iztikas un viņam nav neviena drauga. Veidojas negatīvs un sabiedrībā nepieņemams cilvēka tēls. Nav svarīgi, kāds patiesībā ir cilvēks, jo to nevar uzzināt bez ilgstošas cilvēka novērošanas un psiholoģiskas analizēs, svarīgi ir tikai tas, kādu informāciju mēs par to cilvēku saņemam un kādu tēlu veido mūsu smadzenes. Pati par sevi tēla veidošana un informācijas sniegšana otram cilvēkam ir manipulācija.

Ja ir tēls, tad loģiski, ka ir metodes, kā tiek veikta šī tēla dekonstrukcija. Sāksim ar vienkāršāko – vecākiem. Vispār kopumā, jo ātrāk cilvēks sāk dzīvot patstāvīgi un samazina kontaktus ar vecākiem, jo ātrāk viņš kļūst brīvs un var sākt pieņemt pastāvīgus lēmumus. Apskatām klasisku piemēru, kā vecāki ietekmē bērnu. Pieaugusi meitene sāk satikties ar puisi, kura tēls sabiedrībā netiek uztverts kā pilnīgi pozitīvs un akceptējams. Piemēram, ļoti labs tēls ir ārstiem, bet samērā neviennozīmīgs mūziķiem. Meitene pastāsta par savu puisi, ka viņš viņai ļoti patīk, un iepazīstina ar vecākiem. Mātei un tēvam viņš neraisa pozitīvas emocijas. Kas notiek tālāk? Māte sāk kritizēt puisi, sakot, ka viņš būs slikts vīrs, nespēs nodrošināt meitenei nākotni, arī kā bērnu tēvs būs briesmīgs un vispār viņai jāmeklē vīrietis, kas ir pretstats puisim. Tēvs sāk teikt, ka puisis izskatās vājš, no viņa sanāktu slikts strādnieks, noteikti viņš ir tāds, kurš meiteni izmantos un pēc tam pametīs. Tad vēl tēvs atminas, kādu stāstu no savas jaunības par līdzīgu gadījumu. Rezultātā, ņemot vērā, ka vecākiem ir milzīga ietekme uz cilvēka psihi un uztveri, meitene sāk šaubīties, puiša tēls no pozitīvā, kas tika izveidots viņas galvā, pakāpeniski pārvēršas par negatīvu un iekšēji sāk rasties sajūta, ka nevajadzētu ar šo puisi tikties. Secīgi iekšējā sajūta tiek projicēta iztēlē un meitene atrod iemeslu, kāpēc ar šo puisi attiecības vajag pārtraukt. Tajā pašā laikā, ja vecāki teiktu pretējus vārdus, puiša tēls paliktu pozitīvs un attiecības turpinātu attīstīties.

Ejot no vienkāršākā uz sarežģītāko, tehnoloģiski apjomīgāka ir politiskā tēla dekonstrukcija. Princips paliek tāds pats, radīt negatīvu tēlu par politisko oponentu, lai tādējādi izslēgtu to no politiskās konkurences. Atšķirībā no gadījuma ar vecākiem un puisi, populāram politiķim ir daudz atbalstītāju no dažādām sociālā grupām, kurām ir atšķirīgs izglītības vērtību un pasaules uztveres līmenis. Līdz ar to šeit nepieciešams darboties dažādās plaknēs. Sākumā tiek noteikti informācijas kanāli, caur kuriem var sasniegt noteiktu auditoriju. Piemēram, cilvēkus līdz 40 gadu vecumam vairāk centīsies uzrunāt interneta vidē, savukārt vecāka gājuma cilvēkus uzrunās izmantojot televīziju vai drukāto presi. Ja politiķis ir vērsts uz sociālo problēmu risināšanu un viņa vēlētāji ir finansiāli nabadzīgākā iedzīvotāju daļa, kas mazāk lieto internetu, tad visdrīzāk televīzijā tiks rādīts, cik patiesībā ir turīgs noteiktais politiķis, lai radītu vēlētāju grupai sajūtu, ka viņš nav “mūsējais”, bet svešais, par ko balsot nedrīkst. Tāpat, ja politiķis iestājās par pensiju palielināšanu, tad noteikti tiks sniegta informācija, kas pensionāriem ir nepieņemama, piemēram, politiķis iestājās par viendzimuma attiecībām un atbalsta vieglo narkotiku legalizāciju. Ja politiķis ir populārs jauniešu vidū, tad sociālos tīklos tiks rakstīts, ka viņš ir par konservatīvām idejām, reliģijas stiprināšanu, negatīvu izglītības reformu un iestājās par to, lai jauniešiem līdz 25 gadu vecumam palielinātu darba spēka nodokli, lai stimulētu tos mācīties un par to, lai noņemtu budžeta vietas. Redzams pēc piemēriem, ka katrs vēstījums par vienu un to pašu politiķi tiek mērķēts uz noteiktu sabiedrības grupu, izmantojot noteiktu komunikācijas kanālu. Sociālos tīklos nekad nerakstīs par pensijām, bet pa televīziju nestāstīs par jauniešu problēmām. Līdz ar to, izveidojot masveida informatīvo kampaņu, ir iespējams katrai sociālai grupai politiķa tēlu mainīt no pozitīva uz negatīvu. Pie tam vēl papildus paņēmiens ir vienā un tajā pašā informācijas kanālā pārraidīt daudz dažādas negatīvas versijas par vienu un to pašu politiķi, lai katrs cilvēks spētu atrast priekš sevis pieņemamu skaidrojumu, kāpēc noteiktā politiķa tēls priekš viņa ir kļuvis negatīvs.

Nobeigumā, ar tēla dekonstrukciju nodarbojas visi, sākot no vecākiem un beidzot ar politiskiem konkurentiem. Pirmajā gadījumā vecākiem ir liela ietekme uz bērnu un pietiek ar samērā vienkāršiem argumentiem, lai bērna iztēlē viena cilvēka pozitīvo tēlu mainītu uz negatīvo. Savukārt politikā tiek izmantoti vairāki komunikācijas kanāli un lielāks informācijas apjoms, lai aptveru pēc iespējas lielāku vēlētāju skaitu, kuriem tiek mainīts politiķa tēls no pozitīva uz negatīvu. Pie tam manipulēšanas gadījumā, nav svarīgi kāds cilvēks ir patiesībā, jo mūsu smadzenes uztver tikai iztēles tēlus, nevis cilvēku tādu kāds tas patiesībā ir.