Dienas citāts – Harijs Emersons Fosdiks (Harry Emerson Fosdick)


Jāatgriežas pie sen aizmirstās rubrikas “Dienas citāts”, kad apskatāmies kāda pazīstama un ievērojama cilvēka spārnoto frāzi. Šoreiz Amerikas Savienoto Valstu Baptistu mācītāja Harija Emersona Fosdika (Harry Emerson Fosdick) citāts par demokrātiju.

Democracy is based upon the conviction there are extraordinary possibilities in ordinary people.”

(Demokrātija balstās uz pārliecību, ka parastiem cilvēkiem ir neparastas iespējas.)

Man patīk šis citāts, jo tas ļoti labi ataino demokrātiskās valsts iekārtu. Katram cilvēkam ir tiesības piedalīties vēlēšanās, tikt ievēlētam un šīs iespējas ir reālas, nevis fiktīvas. Tas nozīmē, ka iepretim autoritārajiem režīmiem, demokrātijā vienmēr pie varas var atnākt pirms tam nevienam nepazīstams cilvēks un parādīt savas spējas. Tajā pašā laikā jebkurš no politiķiem, kurš nav spējīgi efektīvi vadīt valsti, var tik nomainīts uz citu. Nevis viens vadonis un monolīta sabiedrība, bet neskaitāmi cilvēki un plurālistiska sabiedrība garantē iespēju, katram cilvēkam realizēt savu potenciālu.

Latvijas ekonomiskā un sociālā situācija


Gadu atpakaļ biju rakstījis un analizējis Latvijas ekonomisko situāciju, lai noskaidrotu, kur patiesībā esam un uz kuru pusi virzāmies. Dažādu iemeslu dēļ labu laiku neesmu pētījis dažādus rādītājus, tāpēc ļoti labs iemesls to izdarīt tagad. 2018. gadā notika Saeimas vēlēšanas un 2019. gada sākumā mums tika izveidota jauna valdība, kas ar zināmām izmaiņām turpina darboties arī šodien. Vissvarīgākais jebkuras varas uzdevums ir nodrošināt ekonomisko izaugsmi un individuālo ienākumu pieaugšanu. Tāpēc rakstot šo rakstu, skatīšos Eurostat un Centrālās statistikas pārvades mājas lapas un komentēšu tur atrodamos datus.

Sākumā skatāmies Iekšējā kopprodukta apjomu (IKP) uz vienu iedzīvotāju skaitu pēc pirktspējas standarta un redzam, ka attiecībā pret vidējo Eiropas Savienības (ES) līmeni kopš 2018. gada līdz 2020. gadam ieskaitot, esam auguši par 1%, salīdzinājumam tajā pašā laikā Igaunija auga par 3% un Lietuva par 6%. Tas nozīmē, ka mūsu pirktspēja faktiski nemainījās, kaut arī kaimiņu valstis spējušas to izdarīt.[1]

Apskatot Latvijas eksportu attiecībā pret IKP, redzam, ka kopš 2018. gada līdz 2020. gadam, ieskaitot, kritums bija 1.2%, salīdzinājumam Igaunijai tajā pašā laikā bija kritums par 3.3% un Lietuvai par 1.7%. Tomēr negatīvai šajā gadījumā ir kopējais eksporta apjoms, kas Latvijai 2020. gadā bija 60.3% no IKP, Igaunijai 71.2% un Lietuvai 73.5%. Tas nozīmē, ka kopumā mēs stipri atpaliek no kaimiņiem eksporta apjomos un mums bija un joprojām ir liels potenciāls to audzēt, tomēr esošās varas laikā tas netika darīts, kas būs ekonomikas un ienākumu palielināšanas barjera arī nākotnē, jo pašlaik nekas netiek darīts, lai kardināli mainītu situāciju.[2]

Otrs svarīgs rādītājs ir imports, kas sastāv gan no patēriņu precēm, gan no izejvielām un pakalpojumiem. Šis ir svarīgs rādītājs, kas ataino ekonomikas veselību, ja imports ir augsts, tas nozīmē, ka valstī ir augsts kopējais patēriņš, kas paātrina ekonomisko attīstību, ja zems, tad ekonomika palēninās. Latvijā periodā no 2018. gada līdz 2020. gadam, ieskaitot, imports kritās par 3.0%, pat pašu laiku Igaunijā par 1.2% un Lietuvā par 9.2%. Skatāmies absolūtos skaitļos, Latvijai imports 2020. gadā bija 59.2% no IKP, Igaunijai 70.7% un Lietuvai 64.2%. Visām Baltijas valstīs eksporta un importa starpība 2020. gadā bija pozitīva, kas ir labs rādītājs, ja neņem vērā absolūtos skaitļus, jo tas nozīmē, ka ekonomikā ieplūst lielāks naudas apjoms, nekā no tās iet ārā. No otras puses Latvijas ekonomika ir vājāka, par ko liecina mazie apjomi un tie būtiski nemainījās periodā no 2018. gada līdz 2020. gadam, kas nozīmē, ka no valsts varas puses netika veiktas pietiekamas darbības, lai stimulētu izaugsmi.[3]

Skatoties dziļāk ekonomiskos procesos, jāsalīdzina darba spēka produktivitāti. Jo lielāka produktivitāte, jo lielāku viens strādājošais saražo pievienoto vērtību uzņēmumam. Tas nozīmē, ka pie vienādiem amatu nosaukumiem katrā valstī produktivitāte atšķiras, piemēram, vienā cilvēks darbību var veikt ar rokām, otrā ar datora programmu, kas rezultātā būtiski palielinās izdarītā darba apjomu kopumā. Produktivitāte parāda to, cik tehnoloģiski ir attīstīta valsts un cik daudz lieku darbinieku tajā ir, bez kuriem varētu iztikt un tos novirzīt citās jomās. Latvijā periodā no 2018. gada līdz 2020. gadam, ieskaitot, darba spēka produktivitāte pieauga par 1.6%, Igaunijā tajā pašā periodā par 4.0% un Lietuvā par 5.3%. Tas nozīmē, kā iepriekšminētajā periodā netika veiktas nekādas darbības, lai uzlabotu cilvēku produktivitāti, tādējādi Latvijā nevar būt lielāks ienākumu pieaugums par pārējām Baltijas valstīm, kā arī kopējā tendence neliecina, ka šāds pieaugums varētu būt nākotnē, jo no varas puses par to netiek runāts un publiski netiek piedāvāti risinājumi, kas varētu mainīt situāciju. Pie tam absolūtos skaitļos Latvija būtiski atpaliek no abām kaimiņu valstīm, jo Latvijā 2020. gadā bija tikai 70.3% no ES vidējās produktivitātes, Igaunijā 80.8% un Lietuvā 81.9%.[4]

Atkāpjoties no ekonomiskiem rādītājiem, pie kuriem noteikti vēl būs jāatgriežas, paskatāmies dzimstību un mirstību periodā no 2018. gada līdz 2021. gadam. Redzam, ka mums katru gadu iedzīvotāju skaits sarūk aptuveni par 13.5 tūkstošiem un šī tendence turpinājās visu šo periodu, kamēr esošā Saeima un valdība veic savu darbu. Tas nozīmē, ka nekas netika darīts, lai šo situāciju uzlabotu un dzimstība joprojām ir būtiski zemāka par mirstību, kā arī migrācija no ārzemēm praktiski nemaina situāciju uz labo pusi, kas ilgtermiņā novedīs pie tā, ka būs aizvien lielāks darba spēka trūkums, esošā sabiedrība novecos, savukārt vietā neviens nenāks, jo pašlaik valstī nav ekonomiskā un sociālā vide, kas stimulētu pretējo.[5]

Svarīgākais katram cilvēkam ir viņa personīgie ienākumi un to turpmāka perspektīva. Tāpēc apskatot vidējos ienākumus valstī, redzam, ka strādājošo mēneša vidējā darba samaksas mediāna periodā no 2018. gada līdz 2020. gadam, ieskaitot, pieauga par 119 euro, savukārt absolūtos skaitļos pieaugums bija 139 euro, kur privātajā sektorā alga pieauga par 147 euro, bet publiskajā sektorā par 124 euro. Jāņem vērā, ka 2020. gadā privātajā sektorā vidējā alga bija 1138 euro, bet publiskajā 1156 euro. [6] Par ko liecina šie skaitļi? Latvijā pa trīs gadiem darba produktivitāte pieauga tikai par 1.6%, savukārt vidējā atalgojuma mediāna par 15%, ja par bāzi ņemam 2018. gada darba samaksas mediānu 774 euro un pieaugumu par 119 euro. Šāda disproporcija nozīmē, ka Latvijā nepamatoti pieaug darba spēka izmaksas, kas tādējādi padara preču ražošanu un pakalpojumu sniegšanu dārgāku, kas ilgtermiņā kavēs valsts attīstību. Darba produktivitāti var celt caur izglītību un tehnoloģiju ieviešanu, savukārt darba samaksai jāpieaug tikai, kad pieaug darbinieka vērtība darba tirgū. Valsts vara neko nav darījusi, lai mainītu šo situāciju, bet izmantoja vidējās darba algas pieaugumu sevis slavināšanai, aizmirstot pateikt, ka šis pieaugums ir īslaicīgs un ilgtermiņa perspektīva ir negatīva.

Pēdējais, ko apskatīsim šī raksta ietvaros ir patērētāju pirktspēja, lai novērtētu, vai ir palielinājušies reālie iedzīvotāju ienākumi, jo svarīgākais, cik par vienu naudas vienību varam iegādāties preces un pakalpojumus. Centrālā statistikas pārvalde piedāvā informāciju par visām ES valstīm, tāpēc salīdzināšu pirktspēju ar kaimiņu valstīm. Latvijas iedzīvotāju pirktspēja periodā no 2018. gada līdz 2020. gadam, ieskaitot, pieauga par 2%, Igaunijā par 1% un Lietuvā par 2%. Absolūtos skaitļos Latvijas iedzīvotāju pirktspēja 2020. gadā bija 74% no vidējā ES rādītāja, Igaunijas 80% un Lietuvas 68%. Paskatoties uz šo rādītāju, redzam, ka pirktspēja esošās varas laikā nedaudz pieauga, kas vērtējams pozitīvi, tomēr līdz vidējam ES līmeni ir liela atstarpe un pieaugums tādos tempos liecina, ka ES vidējo līmeni sasniegsim 2035. gadā, kaut arī pie pareizas politikas, to varētu izdarīt krietni ātrāk.[7]

Apskatot kopējo bildi, secinājums ir samērā bēdīgs, ekonomikas izaugsme bija ļoti lēna, tikai 1%, tāpat eksporta un importa apjoms stipri atpalika no kaimiņvalstīm, kas arī neliecina par to, ka mums nākotnē gaidāma būtiska ekonomiskā izaugsme, kas varētu palielināt iedzīvotāju ienākumus. Par to kumulatīvi liecina arī lēnais darba produktivitātes pieaugums, kas stipri atpaliek no kaimiņvalstīm un absolūtos skaitļos ir relatīvi zems. Joprojām esošajai varai nav izdevies tikt galā ar negatīvo iedzīvotāju skaita pieaugumu, kas pēc būtības ir arī neefektīvas politikas sekas ekonomikas jomā. Tāpat milzīga problēma, kas netiek risināta ir darba samaksas pieaugums neproporcionāli pret darba produktivitātes pieaugumu, kas nākotnē mums radīs krīzi, jo uzņēmējiem ir izdevīgi pārcelt ražotnes un pakalpojuma sniegšanu uz valstīm, kur darba produktivitāte ir augstāka. Tāpat publiskā sektora atalgojuma apmērs attiecībā pret privāto sektoru liecina, ka mums ir ļoti dārgs administratīvais aparāts un esošā valsts vara nedara neko, lai to labotu un palielinātu efektivitāti, bet vienīgi plāno turpināt atlīdzības celšanu ierēdņiem. Pozitīvais ir pirktspējas pieaugums, tomēr tam objektīvi nav pamata turpināties un ilgtermiņā arī šis rādītājs stagnēs. Kad izvērtēsiet par ko balsot vēlēšanās, noteikti ieskatāties Eurostat un Centrālās statistikas pārvaldes mājas lapā, lai redzētu reālo situāciju valstī un pieņemtu uz faktiem balstītu lēmumu.

Avots:
[1] https://ec.europa.eu/eurostat/databrowser/view/tec00114/default/table?lang=en
[2] https://ec.europa.eu/eurostat/databrowser/view/tet00003/default/table?lang=en
[3] https://ec.europa.eu/eurostat/databrowser/view/tet00004/default/table?lang=en
[4] https://ec.europa.eu/eurostat/databrowser/view/tec00116/default/table?lang=en
[5] https://data.stat.gov.lv/pxweb/lv/OSP_PUB/START__POP__IR__IRS/IRS010/table/tableViewLayout1/
[6] https://data.stat.gov.lv/pxweb/lv/OSP_PUB/START__EMP__DS__DSV/DSV010
[7] https://data.stat.gov.lv/pxweb/lv/OSP_PUB/START__POP__MI__MII/MII030/table/tableViewLayout1/

Tēli mūsu galvās


Samērā interesanti ir padomāt par to, kā veidojas mūsu apziņa. Mēs dzīvojam un smadzenes nepārtraukti uzņem jaunu informāciju, izmantojot visas esošās maņas. Viss datu apjoms tiek apstrādāts un mums veidojas kaut kāds pasaules redzējums par visām notiekošām lietām. Pie tam smadzeņu darbībai ir raksturīgs pasaules nepārtrauktības princips. Visam, ko smadzenes uztver, jābūt vienotā sistēmā, kur nevar būt tukši caurumi. Ja mēs redzam kādu notikumu, mēs redzam to pilnībā un priekš mums nav pārtraukumu, kaut arī patiesībā mūsu rīcībā var būt nepilna informācija. Tas ir stāsts par to, kuru avārijas daļu esat redzējis, tāds viedoklis arī jums būs. Ja redzat notriektu cilvēku, šķiet, ka autovadītājs ir vainīgs, savukārt, ja būtu ieradušies tur minūti ātrāk, redzētu, ka cilvēks skrēja pāri ielai neatļautā vietā un patiesībā vainīgs ir tieši notriektais cilvēks un neuzzinot visus apstākļus, tā arī nodzīvosiet dzīvi ar savu situācijas redzējumu. Šoreiz par tēliem mūsu galvās.

Mēs nepazīstam nevienu cilvēku, vienīgi tā cilvēka tēlu, kādu smadzenes ir uzzīmējušas. Ja pat, pats cilvēks sevi īsti nezina, jo tikai nonākot kādā situācijā, var uzzināt kā mēs patiesībā tajā rīkosimies, apkārtējie cilvēki par mums zina vēl mazāk. Tas nozīmē, ka ir pilnīgi bezjēdzīgi prasīt cilvēkiem, lai viņi par sevi kaut ko pastāsta, jo viņu stāsts būs tāds, lai, pirmkārt, atbilstu sociālām un morāles normām, otrkārt, tiktu balstīts uz cilvēka izpratni par sevi, kaut arī pats cilvēks daudzas lietas nemaz nezina. Līdz ar to mēs dzīvojam pieņēmumos un stereotipos. Piemēram, visi ārsti ir labi un izcili cilvēki, visi jaunieši ir citādāki nekā iepriekšējā paaudze, visas sievietes grib bērnus un ģimeni, visi vīrieši grib tikai seksu, visi skolotāji spēj bērniem labi iemācīt priekšmetu, visi politiķi zog, visi tiesneši ir cilvēki ar augstām morāles normām, visi čigāni zog, visi migranti brauc sēdēt uz pabalstiem, visas skaistas sievietes mīl bezjēdzīgus intīmos sakarus un visi bagātie ārzemnieki ir gudri un izsmalcināti. Šo sarakstu var turpināt bezgalīgi, bet tieši tā smadzenēs tiek veidoti tēli. Kad iepazīstamies ar kādu cilvēku, pirmās minūtes cilvēks uzdod jautājumus, lai otru ieliktu kaut kādā kategorijā un piedēvētu jaunajam paziņam šīs kategorijas īpašības. To smadzenes dara, lai ekonomētu resursus, jo daudz vienkāršāk ir kategorizēt, nekā radīt jaunu kategoriju. Rezultātā mēs dzīvojam pasaulē, kas sastāv no noteiktiem tēliem, kuru nemaz nav tik daudz un visi cilvēki mūsu smadzenēs tiek aprobežoti ar šiem tēliem, jo nokļūst kādā no kategorijām. Interesanti, ja kāds no cilvēkiem, kuru mēs esam ielikuši noteiktā kategorijā, rīkojas citādāk, nekā mēs sagaidām, tad mūsu smadzenes nevis maina cilvēka kategoriju, bet cenšas izskaidrot, kāpēc šoreiz rīcība ir citādāka, jo smadzenēm nepatīk kļūdīties. Bieži esat dzirdējuši, kad cilvēks izdzirdot kaut ko citādāku, nekā konkrētam cilvēkam ar viņa kategoriju vajadzētu darīt, pasaka, piemēram, visi tiesneši ir kārtīgi cilvēki, bet šim ir atkarība no alkohola, vai visi migranti grib dzīvot uz pabalstiem, bet šis nāk no ļoti laba valsts reģiona un izglītotas ģimenes, visas skaistas sievietes mīl bezjēdzīgu intīmos sakarus, bet šī ir izņēmums, jo gāja svētdienas skolā utt.

Nobeigumā var izdarīt secinājumu, lai iepazītu cilvēku, mums ir sākumā jācīnās ar sevi, jo smadzenes centīsies ekonomēt resursus un iemest cilvēku noteiktā kategorijā, lai nebūtu jāveic papildus piepūle pētot, bet uzreiz varētu izmantot iepriekš izstrādātu uzvedības modeli. Šāda pieeja strādā ikdienā, jo nav laika pētīt visus pārdevējus, policistus, ārstus, tiesnešus, garāmgājējus utt. Tomēr, komunicējot ar cilvēkiem, kuri mums tiešām ir interesanti, nepieciešams sasprindzināt koncentrēšanos un veidot jaunu tēlu bez nekādām kategorijām, jo tikai tad mēs izejam ārpus sava rāmja, un sākam iepazīt pasauli.

Kā iemīlināt sevī sievieti?


Mīlestība ir kaut kas mistisks un neesošs. Ja pajautājam sev, kas patiesībā ir mīlestība, tad nespēsim atbildēt uz šo jautājumu, jo mīlestība pret māti un tēvu nav tāda pati mīlestība, kāda pret māsu un brāli, tāpat mīlestība pret draugiem nav tāda pati kā mīlestība pret sievieti ar kuru tiecies. Vienīgais, ko var apgalvot droši, ka mīlestība ir noteikts apziņas stāvoklis, kad pret noteiktu cilvēku mums automātiski ir pozitīva attieksme, mēs uzticamies tam cilvēkam un šis cilvēks mums ir svarīgs, mēs domājam par to un pielaižam klāt emocionālā tuvībā. Daudzās pasakās un filmās mīlestību raksturo kā brīnumu, kas vienkārši rodas no zila gaisa, kaut arī zinātnieki sen ir atklājuši, ka tie ir noteikti bioloģiski procesi, kas rada izmaiņas apziņā. Ja ar bioloģiskiem procesiem var izraisīt iemīlēšanās sajūtu, tad noteikti ir algoritms, kā to izdarīt tieši tad, kad tas ir vajadzīgs. Šeit es uzrakstīšu nelielu teoriju un padalīšos ar savu pieredzi.

  • Sākotnēji ir jāsaprot, ka iemīlas tavā tēlā nevis tevī. Nav svarīgi, kas patiesībā tu esi, bet svarīgi, kā tevi uztver objekts. Šis ir ļoti svarīgi stāstot par sevi. Tas nozīmē, ka nav jālido kosmosā, lai tevī kāda sieviete iemīlētos kā kosmonautā.
  • Nākošā lieta ir noslēpumainība. Cilvēkiem ļoti patīk noslēpumainas lietas, kas nozīmē, ka tev jārāda labs un noslēpumains tēls sievietes prātā.
  • Vēl viens elements ir vēlme kaut ko bez atlīdzības darīt otram cilvēkam labu, piemēram, dāvināt dāvanas.
  • Pēdējais elements, kā tas neizklausīsies jocīgi, ir nozīmīgums. Tev priekš sievietes ir jābūt nozīmīgākam, nekā viņai priekš tevis.

Kā redzams, ka šo stratēģiju parasti izmanto sievietes. Viņas uzkrāsojās, radot neesošu tēlu (pamēģiniet uz daudzām paskatīties bez kosmētikas), tad uzvedas noslēpumaini, neko par sevi īsti nestāstot, prasa, lai viņām dāvina dāvanas un ceļ savu nozīmīgumu ar vēsu attieksmi, pretenzijām, palīdzības lūgumiem un konkurenci, parādot, ka viņai ir daudz pielūdzēju. Ja vīrietis uz šo visu uzķeras, tad viņš dara visu, lai iemīlētos sievietē, bet viņš nedara neko, lai sieviete iemīlētos viņā. Tāpēc efektīvi ir apgriezt situāciju un panākt to, lai sieviete visu to dara.

Kādām jābūt sajūtām, lai cilvēks varētu pateikt, ka ir iemīlējies un viņam ir jūtas pret kādu citu? Tas ir uztraukums, paātrināta sirdsdarbība, mainīgs asinsspiediens, ķermeņa daļu apsārtums, paplašinātas acu zīlītes, kad cilvēks skatās uz savu mīlestības objektu, apmulsums un nedroša rīcība, reiboņa sajūta. Pēc būtības tas ir tas pats, kas narkotiskās vielās, jo izstrādājās daudz bioloģiskas vielas, piemēram, dopamīns lielā daudzumā. Tāpēc arī pēc iemīlēšanās var būt ķermeņa laušana, bezmiegs, murgi un citas slimīguma pazīmes.

Šeit svarīgi saprast, ka augstāk aprakstīto stāvokli var izraisīt cilvēka darbības, kas ir raksturīgas cilvēkam, kurš ir iemīlējies. Tas nozīmē, ka nav jēgas dāvināt sievietei puķes, teikt, ka mīli viņu, jebkādā veidā izdabāt un būt ērtam un labam priekš sievietes. Tieši pretēji, ir jāpanāk, lai viņa tā rīkotos, jo tikai šādā gadījumā viņa iemīlēsies tevī, nevis tu viņā (vismaz viņa tevi mīlēs vairāk nekā tu viņu).

Kādām sajūtām ir jārodas sievietei komunikācijā ar tevi? Viņai jābaidās tevi zaudēt, tu priekš viņas esi vērtībā, viņa daudz domā par tevi, vēlas tev palīdzēt, sazinās ar tevi un jautā kā tev iet, viņa uztraucas par tevi, viņa ir greizsirdīga uz kādu citu tevis dēļ, viņa grib satikties ar tevi, interesējās par tevi, dāvina tev dāvanas, gatavo tev kādu ēdienu, atzīstās tev mīlestībā, stāsta citiem, cik tu esi labs un vērtīgs, nāk pie tevis jebkādu mazsvarīgu iemeslu dēļ, cenšas ar tevi jokot utt.

Rezultātā jākomunicē tādā veidā, kas rada iespaidu, ka tev ir daudz pielūdzējas. Tev nepārtraukti raksta un zvana citas sievietes un vispār, tas, ka tu tiecies ar šo sievieti, priekš viņas ir unikāla iespēja, ko viņa var palaist garām. Vēl labs variants ir pateikt, ka tikko saņēmi dāvanu no kādas citas sievietes, tāpat vien.

Vēl variants, lai sieviete domātu par tevi ir smaržas. Lieto smaržas un iedot viņai kādu papīra bloku, kurā visas lapas ir smaržinātas ar tavām smaržām, lai viņa tur katru dienu kaut ko ieraksta. Katru reizi atverot bloku un rakstot, viņa domās par tevi. Tāpat var sapūt smaržas viņas spilvenā vai drēbēs, piemēram, šallē.

Prasi, lai sievietes tev kaut ko dāvina. Svarīgi, lai viņas dāvina, nevis tu, jo tādā gadījumā viņas veic darbības priekš tevis un iemīlas. Piemēram, var pateikt, ka ļoti garšo kūka vai pīrādziņi, lai viņa uzcep. Vai palūdz, lai uzdāvina puķes, jo tas tevī radīs daudz prieka un smaida. Protams, tas viss jādara mīļi un jauki, jo šīm darbībām jābūt brīvprātīgām.

Vēl viena forša tehnika ir panākt to, lai sieviete pateiktu, ka mīl tevi, pie tam šeit nav svarīgs konteksts. Esmu izmantojis ludziņas izspēli, teicis, lai to pasaka, jo vēlos šodien to dzirdēt un tas padarīs manu dienu labāku, teicu, lai pasaka to joka pēc utt. Šis brīnišķīgi strādā pats par sevi, bet sasaistē ar citām tehnikām darbojās ļoti efektīvi.

Šeit es aprakstīju tikai dažas tehnikas, bet to ir ļoti daudz. Noteikti ir vērts patestēt esošās un pameklēt jaunas. Papildus ir lietderīgi palasīt par šo tēmu vairāk un galvenais atcerēties principu, ka iemīlas tas, kurš dara, nevis tas, kam dara. Pēc savas prakses varu apgalvot, ka šāda pieeja strādā un ir samērā efektīva. Izdevīgi ir dzīvot pasaulē, kur tevi visi mīl, nevis visus mīli tu, bet pārējiem esi vienaldzīgs.

Kas efektīvāks, Badoo Tinder vai klātienes iepazīšanās?


Katrs no mums vēlas mijiedarboties ar pretējo dzimumu. Katrs no mums vēlas iepazīties ar jaunām meitenēm, uzsākt vētrainas un romantiskas attiecības vai arī atrast kādu, ar ko pavadīt brīvo laiku vai veidot ģimeni. Agrāk cilvēki iepazinās ar sievietēm visneiedomājamākās vietās, veikalos, saviesīgos vakaros, darbā, pludmalē, transportā, kāzās, bērēs un citās līdzīgās vietās. Attīstoties tehnoloģijām kļuva pieejama online iepazīšanās, ko piedāvā neskaitāmas aplikācijas, starp kurām populārākās ir Badoo un Tinder. Es iedomājos pārbaudīt uz sevis, kas ir efektīvāk, iepazīties ar sievietēm izmantojot kādu no iepriekšminētajām aplikācijām, vai arī izmantot seno laiku metodi, iepazīties ar sievieti, pieejot uz ielas. Rezultāts mani nepatīkami pārsteidza.

Sākšu ar Badoo. Ērta un samērā patīkama lietošanā aplikācija ar plašu iespēju izveidot ļoti precīzu profilu un daudz laikot. Es izveidoju profilu un ieliku savu bildi, visus datus norādīju godīgi, kādi tie ir. Uzreiz jāpiemin, ka neesmu ļoti fotogēnisks. Pēc mēneša aktīvas lietošanas katru dienu, rezultāts bija tāds. Es laikoju visas bez izņēmuma bildes, savukārt mani laikoja atklāti baisas sievietes, starp tām bija pāris skaistas, kurām es arī uzrakstīju. Ar mani uzsāka saraksti četras sievietes. Viena nebija Latvijā, kas man nederēja, savukārt pārējām trijām bija bērni un viņas meklēja bērniem tēvu, jo visa komunikācija bija tādā kontekstā. Sarakste neilga ilgāk par vienu dienu, pie tam es visu rakstīju pieklājīgi un ar cieņu. Rezultāts nulle randiņu.

Ar Tinder bija vēl bēdīgāk. Ja Badoo ar mani vismaz četras sievietes sarakstījās, tad Tinder rezultāts mēneša laikā bija nulle. Bija vairāki laiki, bet nevienas atbildes uz manām ziņām. Pie tam Tinder ir izveidots tādā veidā, lai jūs būtu motivēts pēc iespējas vairāk maksāt viņiem naudu par papildus bonusiem, bez kuriem efektivitāte būtiski kritīsies. Protams, ka nekādu naudu nebiju gatavs maksāt.

Interesanti, ka visu komunikāciju veicu vai nu latviešu vai krievu valodā. Savukārt, kad profilā nomainīju vārdu un uzvārdu uz ārzemju un arī valodu uzliku angļu, tad man uzreiz sāka rakstīt modeļu tipa sievietes kļūdainā angļu valodā. Visdrīzāk tās bija vainu prostitūtas vai meklēja bagātu ārzemnieku, jo kad uzrakstīju viņām latviešu valodā, viņas pazuda. Mani tas neinteresēja un komunikāciju neturpināju, bet šis ir priekš manis interesants novērojums.

Palika klātienes iepazīšanās. Būšu atklāts, psiholoģiski tas ir ļoti ļoti grūti. Saņemties un pieiet uz ielas pie nepazīstamas sievietes ir bailīgi un sarežģīti. Pie tam ir jākoncentrē visa sava drosme, ko veiksmīgi arī izdarīju. Piegāju kopumā divu dienu laikā pie sešpadsmit sievietēm, kuras man patika pēc izskata. Rezultāts nulle. Jautrākais, ka bija atrunas, ka viņām ir puisis, dažas atvainojās, bet viena aizskrēja projām, kas mani pārsteidza, jo vienkārši uzprasīju viņas telefona numuru, neko vairāk. Neviena no sievietēm negribēja ar mani iepazīties un neiedeva telefona numuru. Bēdīgākais, ka neviena pat nepasmaidīja, novērtējot ļoti drosmīgo soli.

Rezultāts ir šāds, neviena no metodēm nav efektīva, vismaz manā gadījumā. Iespējams es darīju kaut ko nepareizi, bet eksperiments attiecībā pret mani ir ļoti precīzs, jo izejas punkts bija mana esošā situācija un prasmes, kāda, pieņemu, ir lielākai daļai vīriešu. Secināju to, ka, iespējams, esmu kļuvis neinteresants pretējam dzimumam un visdrīzāk attiecības ar sievietēm nav priekš manis, jo vienkārši neviena sieviete nevēlas ar mani iepazīties ne online, ne dzīvē, līdz ar to pat vēloties uzsākt jaunas attiecības, man tas vienkārši neizdotos. Neko darīt, pievērsīšos citām lietām, kas mani interesē, jo visi nevar būt radīti attiecībām, kādam arī ir jāstrādā. Jums iesaku pamēģināt un ja neizdodas, mēģināt sevi citās jomās, jo noteikti kaut kur esat talantīgs un noderīgs sabiedrībai.

Izvarošana


Šī tēma nevienu nespēj atstāt vienaldzīgu. Kādam tā uzdzen patiesas šausmas, bet kādam rada prieku un baudu. Tāpat daudzi cilvēki saskaroties ar šo tēmu līdz galam neapzinās, kas slēpjas aiz šī no vienas puses tik drausmīga, bet no otras puses tik plaša noziedzīgā nodarījuma nosaukuma. Re:baltica nesen publicēja rakstu “Pati vainīga, ka izvaroja” [1], kurā aprakstīja faktiskos apstākļus, pamatojoties uz iespējamā upura stāstu, kas liek sažņaugties lasītāja sirdij un rada empātiju. Šajā rakstā izklāstīto ņemšu par pamatu nelielai analīzei, lai demonstrētu, ka izvarošana ir daudz komplicētāks jēdziens, nekā tas tiek pasniegts. Tāpat vēlos atrunāt, ka man nav nekāda sakara ar rakstā minētajiem notikumiem, nepazīstu nevienu no iesaistītajām pusēm un uzskatu, ka izvarošana, kā jebkurš noziedzīgs nodarījums ir sodāms un par to jāpiemēro likumā noteiktā sankcija. Tomēr šeit es ar kritisku jautājumu palīdzību centīšos parādīt situācijas ne viennozīmīgumu, kas vienmēr ir šāda veidā krimināllietās. Beigās uzrakstīšu arī, kā pareizi stāties dzimumattiecībās, lai vispār nerastos tāda veida problēmas.

Sākumā jānoskaidro, kas ir izvarošana un tas nemaz nav tik viegli izdarāms. Krimināllikuma 159. panta ar nosaukumu “Izvarošana” pirmajā daļā ir noteikta dispozīcija, kas var kalpot arī kā definīcija, ka izvarošana ir stāšanās dzimumaktā, izmantojot cietušā bezpalīdzības stāvokli vai par dzimumaktu pret cietušā gribu, lietojot vardarbību, draudus vai izmantojot uzticību, autoritāti vai citādu ietekmi uz cietušo. Bezpalīdzības stāvoklis var būt, piemēram, narkotisku vielu vai citu medikamentu ietekmē radīts stāvoklis. Šāds stāvoklis ir brīdī, kad persona nav spējīga patstāvīgi pieņemt lēmumu vai rīkoties. Draudi ir vārdi vai darbība, ar kuriem sola vai gatavojas sagādāt kādam ko negatīvu. Dzimumakts pret cietušā gribu ir tādā gadījumā, kad persona skaidri un nepārprotami nav izteikusi gribu stāties dzimumattiecībās, bet jāņem vērā, ka gribas izteikums var būt arī konkludents, piemēram, neizsakot iebildumus un nepretojoties, kad nav nekādi citi personas gribu ietekmējoši apstākļi. Sakarā ar autoritāti un citādu ietekmi uz cietušo, šeit klasisks piemērs ir, kad vadītājs padotajam, kurš institucionāli ir atkarīgs no vadītāja, pasaka, vai nu stājies dzimumattiecībās vai zaudē darbu, vai pasniedzējs augstskolā pasaka, ka nestājoties dzimumattiecībās, studijas pabeigtas netiks.

Ar augstāk aprakstīto izvarošanas definīciju būtu samērā skaidrs, ja nebūtu Krimināllikuma 160. pants ar nosaukumu “Seksuālā vardarbība”, kur pirmajā daļā ir noteikts, ka seksuāla vardarbība ir seksuāla rakstura darbības nolūkā apmierināt savu dzimumtieksmi fiziskā saskarē ar cietušā ķermeni, ja tā izdarīta, izmantojot cietušā bezpalīdzības stāvokli vai pret cietušā gribu, lietojot vardarbību, draudus vai izmantojot uzticību, autoritāti vai citādu ietekmi uz cietušo. Var rasties loģisks jautājums, ar ko atšķiras izvarošana no seksuālās vardarbības, jo abu terminu apraksts ir gandrīz vienāds. Vēl vairāk, šī panta otrajā daļā noteikts, ka par seksuāla vardarbību tiek uzskatīts anāls vai orāls akts vai dzimumtieksmes apmierināšana pretdabiskā veidā, kas saistīta ar vaginālu, anālu vai orālu iekļūšanu cietušā ķermenī, ja tas izdarīts, izmantojot cietušā bezpalīdzības stāvokli vai pret cietušā gribu, lietojot vardarbību, draudus vai izmantojot uzticību, autoritāti vai citādu ietekmi uz cietušo. Ja skatāmies Augstākās tiesas praksi, tad daudz lietas par šo tēmu nevar atrast. Vienīgais publiski pieejams spriedums ir lietā Nr. SKK-[I]/2020 (lieta tika skatīta slēgtā tiesas sēdē). [2] Problēma tāda, ka lietā tiek analizēta 160. panta trešās daļas redakcija, kas bija spēkā līdz 2014. gada 14. jūnija. Tomēr pamata iezīmi, kas atšķir izvarošanu no seksuālas vardarbības Krimināllikuma izpratnē var izsecināt, ka izvarošana ir gadījumā, kad tiek veikta iekļūšana sievietes vagīnā ar vīrieša dzimumlocekli. Savukārt jebkura cita seksuāla veida vardarbība tiek uzskatīta par seksuālu vardarbību. Spriedumā ir ļoti detalizēti aprakstīti visi vardarbības veidi, šeit tos nepieminēšu, kam interesē, paši varat izlasīt.

Kā redzams, jēdziens “izvarošana” ir pietiekami plašs un centrālais kritērijs ir otras personas piekrišana. Izskatot tādas lietas, tiesa vienmēr vērtē vainīgā subjektīvo pusi, kas ir viņa attieksme pret nodarīto. Tāpat tiek vērtētas cietušās persona liecības, tomēr jābūt arī citiem pierādījumiem, lai konstatētu izvarošanas faktu.

Atgriežoties pie Re:baltica, no aprakstītajiem apstākļiem redzams, ka gan iespējami vainīgais vīrietis un iespējami cietusī sieviete bija ilgstoši pazīstami un starp tiem bija izveidojušās draudzīgas attiecības. Abi jau iepriekš kopā bija pavadījuši laiku izklaidējoties un visdrīzāk lietojuši psihotropās vielas, jo tas tika darīts arī dienā, kad notika iespējamais noziedzīgais nodarījums. Sieviete pati bija atnākusi pie vīrieša, lai kopā iedzeru vīnu un nav skaidrs vai jau sākotnēji mērķis nebija arī halucinogēno sēņu lietošana, kas tika lietotas vīna dzeršanas laikā. Rakstā tiek apgalvots, ka sieviete skaidri neatceras notikumus un vienīgais, ko iespējams cietusī sieviete atceras ir vīrieša pieskārieni un viņas teiktais “nē” un mēģinājumi izvairīties no pieskārieniem. Pēc tam “filma pārtrūka” un viņa atceras tikai fragmentus, kad “viņš darīja lietas” (nav skaidrs kādas) un nākamā atmiņa bija tikai rīts, kad sieviete pamodās kaila. Pēc tam sieviete aizgāja mājās un zvanīja draudzenei, kura iedrošināja viņu vērsties policijā. Ar to arī stāsts, kas interesē mūs šīs tēmas ietvaros, beidzās.

Kādi jautājumi jāuzdod, lai noskaidrotu, kas vispār tur ir noticis? Pirmām kārtām nav skaidrs, vai starp vīrieti un sievieti iepriekš ir bijuši dzimumattiecību kontakti, jo tādiem esot iepriekš, vīrietis varētu uzskatīt, ka arī šoreiz sieviete bija kopumā piekritusi dzimumattiecībām, pie tam abi bija gan alkohola gan halucinogēno sēņu ietekmē, kad pasaules uztvere bija mainījusies. Otra lieta, kādas vielas un kāds alkohola daudzums tika lietots un vai vispār cietusī sieviete un vīrietis bija spējīgi kontrolēt savu rīcību, apzinoties realitāti? Piemēram, sievietei esot nesamaņas stāvoklī, viss aprakstītais, kur viņa izteica “nē” un centusies pretoties varētu tikt nosapņots, bet patiesībā viņa piekrita seksa, bet to neatceras. Pēc tam, svarīgi ir uzzināt vīrieša attieksmi pret notikušo un viņa skaidrojumu, vai viņš zināja, ka ir izteikts “nē”, vai sieviete atradās bezsamaņā vai bija pie samaņas, vai objektīvi viņš varētu saprast, ka sieviete ir tādā stāvoklī, kad nespēj skaidri un nepārprotami izteikt savu gribu? Vai arī iepriekš sieviete bija izteikusies noliedzoši pret dzimumattiecībām ar šo vīrieti? Kā redzams, jautājumu ir daudz un izmeklēšanas gaitā uz visiem šiem jautājumiem ir jāatrod atbildes, papildus ņemot vērā lietiskos pierādījumus, kā ekspertīzi un savāktās mantas. Pie tam jākonstatē fakts, ka vīrietis ir iekļuvis ar dzimumlocekli sievietes vagīnā, jo pretējā gadījumā lieta jākvalificē pēc 160. panta, nevis 159. panta, kam procesuāli ir būtiska nozīme.

Ar šo aprakstu vēlos demonstrēt, cik sarežģītas ir lietas, kas saistītas ar izvarošanu un nedaudz pakritizēt Re:baltica, jo lasot rakstu, redzams, ka mērķis bija parādīt, cik slikta ir valsts policija, nevis noskaidrot, vai vispār ir noticis noziedzīgs nodarījums. Jebkurā gadījumā policijai ir jārīkojas profesionāli un jāizmeklē katra tāda veida lieta, tomēr tā pati Re:baltica šogad publicēja rakstu “Pa 800 kriminālprocesiem uz izmeklētāju. Ko nozīmē kadru trūkums Kriminālpolicijā” [3], kurā rakstīja par milzīgu policijas inspektoru pārslodzi un kadru trūkumu. Diemžēl policijai nākas šķirot lietas un no aprakstītajiem apstākļiem nav skaidri saskatāms noziedzīgs nodarījums, pie tam abu iesaistīto personu stāvoklis iespējamā noziedzīgā nodarījuma veikšanas brīdī padara gaužām neiespējamu kaut ko pierādīt, jo vīrietim nolīgstot labu advokātu, šāda lieta ar lielu iespējamību nenonāktu līdz prokuratūrai vai vēlāk līdz tiesai. Tādos apstākļos, kad valsts policijai trūkst resursu, tos novirza uz lietām, kurās ir lielāks sabiedriskais kaitējums vai bīstamība, savukārt aprakstītā lieta nebūs policijas prioritāte, kas manā ieskatā nav pareizi, bet tāda ir realitāte.

Lai izvairītos no tāda veida situācijām, ir ļoti vienkārši noteikumi, kas jāievēro pirms un pēc stāšanās dzimumattiecībās:

1. nekāda alkohola un psihotropo vielu pirms un pēc seksa, viss notiek tikai skaidrā prātā;

2. pirmajā reizē vārds “nē” ir nē, bet nākamās reizēs, ja patīk skarbāks sekss, jāatrunā drošības vārds, kuru pasakot, uzreiz viss tiek pārtraukts;

3. veikt dzimumaktu, kad abi atrodas nomodā;

4. nekāda seksa ar pakļautībā esošajiem kolēģiem;

5. nekāda seksa ar studentiem, ja esat pasniedzējs un piedalīsities viņu vērtēšanā;

6. neaizskart otru pēc seksa un neizteikt nekādas negatīvas piezīmes. Pēc seksa var izmantot tikai vienu frāzi (vienmēr) – “man ar tevi bija ļoti labi”;

7. cienīt otru partneri.

Augstāk aprakstītajiem noteikumiem ir būtiska nozīme, jo izvarošana lielākoties ir upura apziņa par dzimumaktu. Piemēram, var būt ļoti maigs un romantisks sekss, kas būs izvarošana, jo to darīja studente pret savu gribu tāpēc, ka tāds bija neformāls noteikums, lai nokārtotu gala pārbaudes darbu, vai tieši otrādi, sievietei ir zilumi, skrāpējumi, viņa ir ar izspūrušiem matiem un nolauztiem nagiem, bet jūtas laimīga un priecīga par karstu un kaislīgu seksu un tā nav izvarošana. Bieži ir tādi gadījumi, kad sieviete iet rakstīt iesniegumu policijā, kad jūtas aizskarat un aizvainota, jo vīrietis ir izturējies nievājoši, aizskaroši un izteicis dzēlīgas piezīmes.

Ar šo rakstu gribēju demonstrēt, cik apjomīgs un sarežģīts ir izvarošanas jēdziens un kādām detaļām ir jāpievērš uzmanību, lai noskaidrotu lietas faktiskos apstākļus. Tāpat izanalizēju Re:baltica rakstā minētos faktiskos apstākļus un secināju, ka rakstā trūkst kritisks iespējamās izvarošanas apstākļu izvērtējums. Papildus uzrakstīju, kādi noteikumi būtu jāievēro, lai izvairītos no apsūdzībām izvarošanā un tas attiecas arī uz seksuālu vardarbību kopumā. Jāatceras, ka katra vardarbība ir nepieņemam un no seksa visiem iesaistītajiem ir jāgūst bauda un priekš.

Avots:
[1] https://rebaltica.lv/2021/09/pati-vainiga-ka-izvaroja/
[2] https://at.gov.lv/lv/tiesu-prakse/judikaturas-nolemumu-arhivs/kriminallietu-departaments/klasifikators-pec-lietu-kategorijam/kriminallikuma-seviska-dala/xvi-nodala-noziedzigi-nodarijumi-pret-tikumibu-un-dzimumneaizskaramibu
[3] https://rebaltica.lv/2021/03/pa-800-kriminalprocesiem-uz-izmekletaju-ko-nozime-kadru-trukums-kriminalpolicija/

Afganistānas katastrofa priekš Latvijas


Vakar teroristiskā organizācija Taliban ieņēma Afganistānas galvenaspilsētu Kabulu, tādējādi noslēdzot īso un efektīvo varas pārņemšanas kampaņu. Atcerēsimies, ka arī Latvijas armija piedalījās Afganistānas misijā, kurā dzīvību zaudēja vairāki valsts armijas karavīri. Īsumā, kas notika un kādus secinājumus varam izdarīt.

Taliban grupējumu lielākoties veido puštunu tautas pārstāvji, kuri dzīvo Afganistānas un Pakistānas teritorijās. Puštunu tautas tradīcijas ir vēl konservatīvākas nekā Korānā noteiktā kārtība. Pēc būtības viņiem sieviete ir vīrieša runājošs rīks, cilvēkiem pilnībā jāpakļaujas sava klana vecākajiem, jānēsā bārda un par katru pārkāpumu var draudēt bargs un nežēlīgs nāves sods. Talibus pilnībā atbalsta Pakistānas valdība un pēc būtības šis teroristiskais grupējums ir Pakistānas armijas neoficiālā daļa ar ļoti stingru hierarhiju un militāro kārtību. Tāpat talibiem ir ļoti labi attīstītas starptautiskās saites ar musulmaņu pasaules radikālo galu. Rezultātā talibiem ir nauda un militārais atbalsts no Pakistānas armijas puses. Ja kāds vēlas uzvarēt talibus, tad sākumā ar sankcijām vai militāro iejaukšanos ir jāizbeidz Pakistānas atbalsts talibiem.

ASV 2001. gadā iegāja Afganistānā demonstrējot atbildes soli uz teroristisko aktu Ņujorkā. Kara operācija līdzīgi kā PSRS armijas gadījumā beidzās ļoti ātri un samērā veiksmīgi, bet tad sekoja ilgstošs un nežēlīgs partizāņu karš, ar teroristiskiem aktiem un maziem, bet regulāriem uzbrukumiem armijas karavīriem. Obamas laikā ASV centās izdarīt spiedienu uz Pakistānu, ieviešot tādu terminu kā AfPak, kur Afganistānas situāciju skatīja kopā arī Pakistānas nostāju un atbalstu. Tomēr ASV nesaņēma citu musulmaņu valstu atbalstu un izbeidza šādu politiku, koncentrējoties tikai uz Afganistānu. Rezultātā radās situācija, kad ASV kontrolēja lielu daļu Afganistānas, tā bija mākslīgi izveidojusi vietējo administrāciju, kurai nebija iedzīvotāju atbalsta, kas tā vairāk izskatījās pēc koloniālās administrācijas nekā pēc valsts varas. Afganistānas dienvidos un Pakistānā aktīvi tika veidoti un formēti talibu grupējumi, kuri gaidīja izdevīgu brīdi, lai pārņemtu Afganistānu. Tas arī notika, tiklīdz ASV informēja, ka izved savu karaspēku no Afganistānas, tā nekavējoties talibi lielā tempā sāka īstenot savu plānu. Pašlaik notiek vienas koloniālās varas nomaiņa uz otru. Ja pirmo kontrolēja ASV, tad talibus kontrolēs Pakistāna, kas ir daudzas reizes brutālāka.

Kāds ir rezultāts. ASV 2001. gadā ieradās Afganistānā, palika tur 20 gadus, terorismu neuzvarēja, valstī kaut cik nopietnu vietējo varu neizveidoja un beigās devās projām. Ļoti līdzīgi, kā tas notika Irākā, kas pašlaik pēc būtības ir zem Irānas kontroles. Atšķirībā no Irākas, šajā gadījumā ASV kļūdījās ar aprēķinu, ko arī paši atzina, domādami, ka Afganistānas valdība spēs noturēties pret talibiem vismaz mēnesi, un mierīgi turpināja savus karavīrus un cilvēkus, kuri palīdzēja ASV, izvešanas procesu. Pašlaik talibi ir pārņēmuši varu un šo cilvēku liktenis būs samērā bēdīgs, atšķirībā no ASV karavīriem, kurus talibi visdrīzāk neaiztiks, jo tie nevēlas ASV atgriešanos.

Par Latvijas armiju. Mēs iesaistījāmies ASV militārajā kampaņā, kā sabiedrotie un NATO dalībvalsts. Latvijai nebija nekādu politisko un ekonomisko interešu Afganistānā, tāpat nebija nekāda politiskā pieprasījuma no Latvijas iedzīvotāju puses. Lielākai daļai Latvijas iedzīvotāju bija vienalga un visi koncentrējās uz iekšpolitikas jautājumiem un problēmām, kas bija vesela jūra. Rezultātā mēs iztērējām naudu, zaudējām vairākus karavīrus un beigās kopā ar pārējām iesaistītajām valstīm saņēmām pļauku no talibiem, kuri mēneša laikā noslaucīja visu, par ko ASV un sabiedrotie cīnījās 20 gadus. Līdzīgi kā bija ar Irākas militāro kampaņu. Kādu secinājumu ir jāizdara? Mums jāturpina stiprināt mūsu armiju un jāveicina NATO attīstību, tāpat kā jāveido Eiropas līmeņa aizsardzības sistēmas tāpēc, ka no Krievijas mēs jebkurā brīdī varam gaidīt agresiju. Tomēr mūsu valstij nevajadzētu iesaistīties apšaubāmās militārajās kampaņās, kuras jau no paša sākuma ir nolemtas neveiksmei un starptautiskam kaunam. Papildus mūsu iesaistīšanās veicināja bēgļu vai nelegālu migrantu pieplūdumu no Irākas uz Latvijas robežām. Īsāk sakot mūsu armijas ārvalstu aktivitātes neatnesa priekš Latvijas nekāda veida ieguvumus, bet tikai problēmas.

Irākiešu bēgļi Lietuvā


Pēdējā laikā ļoti aktuāla tēma ir irākiešu bēgļi, kas caur Baltkrieviju, visdrīzāk ar Baltkrievijas varas atbalstu, nonāk un cenšas šķērsot Lietuvas robežu. Pie mums medijos ataino šo situāciju atrauti no kopējā konteksta. Šoreiz īsumā uzrakstīšu savu viedokli un pamatojumu, kāpēc ne tikai Lietuvai, bet arī Latvijai vajadzētu iesaistīties gan bēgļu uzņemšanā, gan palīdzībā Lietuvai.

Šeit neiztikt bez vēstures. 2001. gadā 11. septembrī notika milzīgs teroristiskais akts Ņujorkā un Vašingtonā, kad teroristi novirzīja lidmašīnas uz dažādiem objektiem, kā rezultātā nomira ļoti daudz cilvēku. Aizbildinoties ar šiem notikumiem, Amerikas Savienotās Valstis kopā ar sabiedrotajiem 2003. gadā iebruka Irākas teritorijā. Kā iemesls tika minēts, ka Irākas varas rīcībā ir nekonvencionāli ieroči, kas pēc tam netika apstiprināts. Starp sabiedrotajiem Irākā bija arī Latvijas un Lietuvas armijas. Kopumā Lietuva nosūtīja 850 militāras personas, savukārt Latvija 1150. [1]

Rezultātā reģions uzsprāga un tur joprojām notiek asiņainas cīņas starp neskaitāmajiem grupējumiem, kurus atbalsta Irāna, Saudu Arābija, Turcija, Amerikas Savienotās Valstis, Krievija, Izraēla un Katara. Papildus Irākas problēmai nāca klāt karš Sīrijā un teroristiskās organizācijas “Islāma valsts” rašanās. Irākas karā pēc vispieticīgākajām aplēsēm dzīvību zaudēja ne mazāk kā 100 000 civilo iedzīvotāju, bet ņemot vērā medicīnas sistēmas neesamību un milzīgo noziedzību, tad droši varam runāt par miljoniem. Nav nepieciešams pierādīt, ka Bagdāde nav tā labāka vieta uz pasaules kur dzīvot vai doties atvaļinājumā. Vēl pāris skaitļi, Irākas IKP uz vienu iedzīvotāju pēc saražotā apjoma 2020. gadā bija 9 255 USD, savukārt Lietuvas IKP uz vienu iedzīvotāju bija 36 732 USD. Kā redzam, tad starpība ir aptuveni 4 reizes. Pie tam Lietuvā ir laba medicīnas un izglītības sistēma, kā arī augsts drošības līmenis un zema noziedzība. Līdzīgi ir Latvijā.

Tādā veidā nonākam pie secinājuma, ka gan Lietuva, gan Latvija karoja Irākā, pie tam pats karš un tā iemesli ir ļoti diskutabli. Kara rezultātā mira un cieta ļoti liels skaits civilo iedzīvotāju. Tagad šie iedzīvotāji nonāk līdz Lietuvas robežai ar cerību paglābties no kara izpostītās zemes, ko postīja tajā skaitā arī Lietuvas un Latvijas armijas. Ar ko atbild Lietuva, vai tā ir gatava izpirkt savu vainu ar efektīvu bēgļu uzņemšanu un nodrošināšanu tiem ar visu nepieciešamo, tajā skaitā izstrādājot efektīvu integrācijas mehānismu. Nē, Lietuva pieņem likumu, kas būtiski ierobežo bēgļu tiesības, apzinoties, ka ar likumu tiek pārkāptas cilvēktiesības, samazinot bēgļu tiesības pārsūdzēt Lietuvas varas iestāžu lēmumus attiecībā pret viņiem. [2]

Mans viedoklis ir tāds, ka gan Latvija, gan Lietuva ir daļēji atbildīga par to, kāda Irāka ir šodien, tāpēc tikai humāni un pareizi būtu uz bēgļiem paskatīties no cilvēciskā skatu punkta, nevis tikai kā uz problēmu, jo galu galā visi ir tikai cilvēki, pie tam, daudzi ar bērniem. Vai mums ir nepieciešams darba spēks un jauni iedzīvotāji, ņemot vērā, ka mums desmitiem gadu strauji samazinās iedzīvotāju skaits un ir ļoti zema dzimstība. Noteikti kā ir nepieciešami. Tie paši bēgļi, ja ne pirmajā, tad noteikti otrajā paaudzē var kļūt par pilntiesīgiem sabiedrības locekļiem, izejot cauri mūsu izglītības sistēmai. Kopumā Lietuvā šogad jau ir nonākuši ap 2500 bēgļiem. Mums katru mēnesi mirst ap 2200 cilvēkiem, bet piedzimst ap 1100 veidojot katru mēnesi iedzīvotāju samazinājumu par vairāk nekā 1000 cilvēkiem. Domāju, ka būtu tikai pareizi paņemt daļu bēgļu no Lietuvas pie sevis, jo mēs varam viņiem palīdzēt.

Nobeigumā varu tikai uzrakstīt, ka problēma bieži ir iespēja kaut ko iegūt un kaut ko iemācīties. Tāpat problēma bieži ir izdevība mazināt pagātnē nodarīto. Viss ir atkarīgs no mums kopumā un valsts varu atsevišķi, vai šis bēgļu jautājums izvērtīsies par humānisma paraugu un labas prakses piemēru visai pasaulei vai pretēji par kārtējo cilvēku pazemošanu, apspiešanu un viņu cilvēktiesību pārkāpšanu, sūtot tos atpakaļ, kur viņiem draud nāve, bads un trūkums, turpinot 2003. gadā iesākto.

[1] https://history.army.mil/html/books/059/59-3-1/CMH_59-3-1.pdf

[2] https://www.reuters.com/world/europe/lithuanian-parliament-votes-allow-mass-detention-asylum-seekers-2021-07-13/

Vakcinācija un tās pretinieki (19. gs. vēsture)


Šodien mēs saskaramies ar lielu skaitu vakcinācijas pretiniekiem. Patieso cilvēku skaitu, kas ir pret vakcināciju mēs ieraudzījām, kad tika izstrādātas un laistas apgrozījumā vakcīnas pret Covid19. Neskatoties uz to, ka ir pierādīts ar desmitiem pētījumu, ka riski, kas saistīti ar vakcināciju ir simtiem reižu zemāki, nekā saslimstot ar koronavīrusu, cilvēki turpina nevakcinēties, ticot, ka nesaslims ar šo bīstamo slimību. Šajā gadījumā izvēle ir aptuveni tāda, jums naktī no punkta A jānokļūst ar kājām uz punktu B, viens ceļš ved caur tumšu, biezu mežu, kurā dzīvo vilki, mežacūkas un lāči, bet otrs ceļš ved pa pilsētas centrālo ielu, kur ir daudz cilvēku un mašīnu. Vakcinējoties tiek izdarīta izvēle iet pa pilsētas ielu, nevakcinējoties, iziet pa nakti cauri šim tumšajam mežam. Iespējams, izejot caur mežu viss būs kārtībā, bet pastāv liela varbūtība, ka cilvēku saplosīs vilki, lāči vai mežacūkas. Bet šis ir tikai ievads, interesanti, ka vakcīnu aktīvi sāka lietot jau 19. gadsimtā, bet tie laiki ar mūsdienām maz ar ko atšķiras. Neliels ieskats vēsturē.

Pirmā nopietnā cilvēku vakcinācija sākās 19. gadsimtā, kad tika izstrādāta vakcīna pret bakām. Tika atklāts, ka inficējot bērnus ar bakām, izmantojot limfas no govju baku tulznas, kas atrodamas govju tesmeņos, varēja pasargāt bērnus no saslimšanas, tādējādi izglābjot bērnu un pieaugušo dzīvības. Šo atklāja Edvards Dženners, kas bija ārsts un zinātnieks Anglijā un nodarbojās ar cilvēku ārstēšanu no bakām. Neskatoties uz to, ka zinātnieks radīja ļoti labu un progresīvu tehnoloģiju, viņš praktiski uzreiz saņēma ļoti nopietnu kritiku no zinātniskās aprindas, baznīcas, daudziem politiķiem un vienkāršiem ierindas cilvēkiem. Baznīca iebilda pret vakcināciju, jo uzskatīja, ka dzīvnieka audu ievietošana cilvēkos ir pret dieva gribu un robežojas ar sātanismu. Daudziem cilvēkiem bija vienkārši bail un viņi uzskatīja, ka bakas nav liela problēma sabiedrībā un ar to ir maza iespējamība saslimt. Kad Anglijas valdība sāka runāt par obligātu vakcināciju, lai izglābtu bērnus un pieaugušos no nāves, tad radās cilvēku kustība, kas uzskatīja, ka piespiedu vakcinācija ir cilvēku brīvību ierobežošana. Atgādināšu, ka atšķirībā no citām valstīm, Anglijā toreiz bija faktiski republika, parlamentārā vara un liberālisms ar neatkarīgu tiesu sistēmu un samērā augstu vārda brīvību.

Neskatoties uz protestiem, 1853. gadā Anglijā tika pieņemts Vakcinācijas likums, kas noteica obligātu pienākumu no 1853. gada 1. augusta vakcinēt visus bērnus no bakām vecumā no 3 mēnešiem līdz 14 gadiem. Vecākiem, kas atteicās to darīt, tika piemērots sods. Rezultātā 1860. gadā bija redzams, ka ir būtiski kritusies bērnu mirstība no bakām. Ļoti interesanti, ka Anglijas parlamentā bija diskusija par to, vai nepieciešams piemērot sodu par atteikšanos vakcinēt bērnus. Arguments bija vienkāršs, ja vakcinācija ir brīvprātīga, tad baku izplatība samazinās būtiski lēnāk nekā valstīs, kur vakcinācija ir obligāta. Ar parlamenta sēdes aprakstu var iepazīties Anglijas parlamenta mājas lapā. [1]

Anglijā, līdzīgi kā Amerikas Savienotajās Valstīs, tika izveidota biedrība ar nosaukumu “Anti vakcinācijas līga”, kura atvēra pārstāvniecības visā Anglijā un publicēja presē savas pārstāvniecību adreses. [2] Šī biedrība nodarbojās ar aktīvu aģitāciju pret vakcināciju un parlamenta kritiku, kurš pieņēma Vakcinācijas likumu. Tika rakstīti neskaitāmi raksti avīzēs. Ļoti aktīvi tika propagandētas dogmas un meli. Piemēram, ka potējot vakcīnu, bērni var pārvērstiem par lopiem, vai ka var pieaugt ragi un govju nagi. Anti vakcinācijas līga sarīkoja protesta akcijas pa visu Angliju, piemēram, Lesterā 1885. gadā protestos piedalījās ap 80 tūkstošiem cilvēku, kas priekš tās iedzīvotāju skaita, kas toreiz bija ap 200 tūkstošiem, bija ļoti daudz. Tas ir tāpat, ja Rīgā šodien izietu 240 tūkstoši.

Ļoti interesanta bija baznīcas pozīcija. Tā ticēja dievam, kura esamība nav pierādīta, tā ticēja sātanam, kura esamība nav pierādīta, tā ticēja aizkapa dzīvei, kuras esamība nav pierādīta, tā ticēja eņģeļiem, kuru esamība nav pierādīta, tā ticēja ellei, kuras esamība nav pierādīta, bet neticēja un iestājās pret vakcināciju, kuras efektivitāte bija zinātniski pierādīta. Mūsdienās, vismaz Latvijā, baznīca baidās klaji iestāties pret Covid19 mēriem vai vakcināciju un oficiāli to atbalsta, bet ņemot vērā, ka arī starp mācītājiem ir vakcinācijas pretinieki, baznīca nevēršot pret viņiem nekādas sankcijas, kā minimums tiem netraucē un klusībā atbalsta.

Nobeigumā varu tikai atzīmē, ka 19. gadsimtā Anglijā un 21. gadsimtā Latvijā sabiedrība lielā mērā attiecībā uz vakcinācijas jautājumu neatšķiras. Mums ir politiķi, kas savu politisko karjeru veido vienīgi uz lozungiem pret vakcinēšanos, mums ir daudz grupas sociālos tīklos, kas melo par vakcīnām un epidēmiju, mums ir cilvēki, kas vienkārši baidās no vakcīnas un mums ir valsts, kas plāno ieviest sankcijas par atteikšanos vakcinēties. Ja kāds saka, ka vēsture atkārtojas, tad šoreiz viņam būs pilnīga taisnība. Pozitīvais visā ir tas, ka beigu beigās ar vakcīnas palīdzību tika uzveiktas bakas un būtiski samazināta bērnu mirstība. Noteikti tiks uzvarēts arī Covid19, bet pašlaik atrodamies kaut kur pa vidu šim ceļam.

[1] https://api.parliament.uk/historic-hansard/commons/1853/jul/20/vaccination-extension-bill
[2] https://www.historyofvaccines.org/index.php/content/anti-vaccination-leagues-british

Kā uzņemties kredītsaistības? (hipotēka)


Ja ierakstīt meklētājā vārdu “kredīts”, tiks atainoti vairāki pakalpojuma sniedzēji un milzīgs skaits ar pasūtījuma reklāmas rakstiem. Atrast sakarīgu un vērtīgu informāciju ir samērā grūti. Tāpēc šoreiz uzrakstīšu praktisku pieeju tam, kā pareizi uzņemties kredītsaistības, noslēdzot līgumu un ieķīlājot iegādāto nekustamo īpašumu jeb vienā vārdā hipotēku.

Īsumā, hipotēka ir Civillikumā noteikta ķīlas forma, kas tiek ierakstīta zemesgrāmatā, kas darbojās kā liegums pārdot vai apgrūtināt īpašumu bez kreditora piekrišanas. Pie tam hipotēka kreditoram ir nodrošinājums saistību nepildīšanas gadījumā. Parasti kredītu nekustamā īpašuma iegādei izsniedz bankas, retāk citi licencēti komersanti.

Nesen man zvanīja viens paziņa un prasīja, kāpēc viņam neakceptēja kredīta pieteikumu par nekustamā īpašuma iegādi. Es viņam paskaidroju kā darbojās pieteikuma izskatīšana bankā. Banka izvērtē to informāciju, ka ir tās rīcībā, viss sākās ar konta pārskatu. Nav labi, ja tur parādās azartspēles vai kaut kādu saistību izpilde. Tāpat bieža alkohola veikala apmeklēšana var būt kā negatīvs kritērijs. Tiek pārbaudītas dažādas datubāzes, lai noskaidrotu, vai pieteicējam ir kaut kādas saistības citur. Tiek pārbaudīti regulārie ienākumi. Līdzīgā veidā tiek izvērtēts galvinieks, ja tāds ir nepieciešams. Kad tas tiek izdarīts, tad tiek izvērtēts pirmās iemaksas lielums. Jo lielāka pirmā iemaksa, jo labāk. Tad tiek izvērtēta nekustamā īpašuma likviditāte, kas nozīmē, cik ātri ir iespējams pārdot nekustamo īpašumu saistību neizpildes gadījumā. Dzīvoklis Rīgā ir daudz vairāk likvīds nekā māja Ludzā.

Sarunas laikā es paskaidroju vienkāršu lietu, ja banka atsaka izsniegt kredītu, tad visdrīzāk kredīts nav jāņem, jo nākotnē ar lielu varbūtību radīsies saistību izpildes problēmas. Lai noteikti nebūtu jautājumu par kredīta izsniegšanu, nepieciešams, lai būtu laba kredītvēsture, vismaz pāris gadi bez kavējumiem. Noteikti būs šķērslis, ja kaut kad pagātnē ir iziets maksātnespējas process. Tāpat nevajadzētu būt esošām kredītsaistībām, pat ja tās netiek kavētas, jo tas būtiski samazina iespēju uz pozitīvu pieteikuma izskatīšanu.

Gadījumā, ja ir problēmas ar kredītvēsturi vai esošo saistību apmēru, tad ļoti labi var palīdzēt pirmās iemaksas palielināšana. Bankā parasti to vērtē ļoti pozitīvi un tas var samazināt negatīvu faktu ietekmi. Piemēram, pirmā iemaksa 70% apmērā noteikti mazinās sliktas kredītvēstures ietekmi, jo banka praktiski ne ar ko neriskē, aizdodot 30% no nekustamā īpašuma summas tāpēc, ka nepieciešamības gadījumā pārdodot īpašumu, savu naudu noteikti atgūs, jo reti kad nekustamā īpašuma cena nokritīs par vairāk par 70%.

Klasiskais jautājums, ko darīt, ja man ir maz naudas priekš pirmās iemaksas, bet dzīvot kaut kur vajag. Pareiza atbilde ir tikai viena, palielini savus ienākumus un samazini izdevumus. Piemēram, alga ir 600 eiro. Īrē istabu par 150 eiro un mācies programmēt, lai palielinātu savus ienākumus divas vai trīs reizes. Tikai pēc tam skaties uz iespēju paņemt kredītu. Pie tam palielinot savus ienākumus trīs reizes, bet kādu laiku saglabājot iepriekšējo dzīves veidu, ļoti ātri var sakrāt pirmajai iemaksai.

Pirmās iemaksas apmērs. Mans uzskats ir tāds. Pirmkārt, pirmā iemaksa ir vismaz 40% no nekustamā īpašuma cenas un cena par kvadrātmetru nav lielāka par 70% no ikmēneša ienākumiem. Šajā gadījumā kredīts neradīs nekāda veida problēmas, ja iestājas negatīvi apstākļi jeb riski. Piemēram, nekustamā īpašuma cena ir 100 000 eiro. Pie pirmās iemaksas 40 000 eiro, saistības pret banku būs 60 000 eiro. Tas nozīmē, ka izpildīt saistības pret banku būs iespējams pat, ja īpašuma cena kritīsies par 40%, kas no vienas puses ir maz ticams, no otras puses bija realitāte 2008. gadā. Svarīgākais ir izveidot tādu saistību apjomu, lai ļoti ātri un bez zaudējumiem varētu izpildīt saistības pret banku. Piemēram, tā pati situācija. Rodas apstākļi, kad nekustamais īpašums ir jāpārdod un valstī ir ekonomiskā krīze. Tu īpašumu, ko pirki par 100 000 eiro pārdevi tikai par 85 000 eiro. 60 000 eiro aiziet banka (pieņemsim, ka tas bija pirmais saistību mēnesis) un tev paliek 25 000 eiro no nekustamā īpašuma pārdošanas. Jā, tika zaudēti 15 000 eiro, bet rezultātā saistības pret banku ir izpildītas un 25 000 eiro tomēr ir vismaz kaut kāda nauda,ar kuru var veikt kaut kādas darbības. Svarīgākais, ka nav iestājusies maksātnespēja.

Secinājums ir ļoti vienkāršs. Ja banka nedod kredītu, tad patiesībā tu nemaz nevari to atļauties, palielini ienākumus. Lai aizņemtos ar sliktu kredītvēsturi ir pēc iespējas jāpalielina pirmā iemaksa, kā arī jāmeklē likvīds nekustamais īpašums. Vienmēr jāplāno savu rīcību, ja iestājas negatīvi fakti, jo hipotēkas gadījumā uz 20 gadiem, tādi apstākļi agri vai vēlu iestāsies un vissliktākais, kas var notikt, ir nokļūšana maksātnespējas situācijā.