Par lēmuma pieņemšanu


Šodien īss ieraksts par lēmuma pieņemšanu. Lasu grāmatu un tur ir viena ļoti laba atziņa

Unfortunately, commonsense explanations are usually inadequate; that is, there is no evidence or proof that they pinpoint the real causes of events” (Bordens K., Horowitz I. Social Psychology 3rd ed. USA: Freeload Press (2008). p 10)

Pašu citātu netulkošu, pieņemu, ka visiem lasītājiem tas ir saprotams. Šī atziņa ir zelta vērta, jo mēs bieži, vai precizāk, visu laiku, pieņemam, ka, analizējot savu uzvedību, mēs izdarām pareizus secinājumus. Pēc tam, pamatojoties uz šiem secinājumiem, mēs plānojam mūsu turpmāko rīcību un tad beigās nesaprotam, kāpēc esam nonākuši pie pilnīgi pretēja rezultāta, jo mūsu izpratnē viss izskatijās loģiski un saprotami. Tieši tāpēc sen ir pierādīts, ka efektīvi lēmumi tiek pieņemti grupā, līdz ar to racionālāk ir vienmēr ar kādu pārrunāt situāciju vai plānoto darbību, jo tieši tādā veidā ir lielāka varbūtība nonākt pie adekvātas situācijas analīzes. Tomēr arī šeit ir nianses. Jāklausās citu cilvēku viedoklī, bet lēmumu jāpieņem pašam, jo pretējā gadījumā sāk darboties citi procesi, kas var ietekmēt lēmuma pieņemšanu, piemēram, viena cilvēka velme dominēt par otru utt.

 

Advertisements

Par AML Ukrainā


Reizēm sanāk diskutēt ar cilvēkiem par Ukrainu. Samērā neinteresanti ir runāt ar cilvēku, ja viņa viedoklis balstās uz informāciju no plašsaziņas līdzekļiem. Lūk links uz Moneyval mājas lapu, kurā ir pētījums par AML tēmu Ukrainā

https://rm.coe.int/fifth-round-mutual-evaluation-report-on-ukraine/1680782396

Šādi pētījumi tiešām paplašina redzes loku un zināšanu līmeni.

Kad priekšskars nokrīt


Šodien bija ļoti interesanta preses konference pēc tam, kad augstai amatpersonai tika uzrādītas apsūdzības un viņš tika izlaists pret drošības naudu. Nav jēgas rakstīt par to kurš ir vainīgs vai nav vainīgs, jo no tā lielas jēgas nav. Tomēr ceru, ka visi ir izbaudījuši mediju telpā esošo teātri gan no aizturētās personas puses, gan politiķu puses. Uzrakstīšu vispārīgas frāzes no teorijas par korupciju, nesaistot tās ne ar ko noteiktu. Katrs izdariet secinājumu paši.

Noteikti visiem iesaku izlasīt grāmati – Rasma Kārkliņa “Korupcija postkomunisma valstīs“.

Korupcija

  • Korupcija nekad nav noslēgts, lokāls process, bet gan vienmēr darbojās vienotā tīklā iestādes vai iestāžu ietvaros.
  • Koruptīvais tīkls ir pašattīroša sistēma, kas filtrē un izslēdz cilvēkus, kas nav tendēti uz koruptīvām darbībām, kas nozīmē, ka korupcijas aprindās ielaiž tos cilvēkus, kas ir gatavi tajā piedalīties, savukārt pārējie tiek atsijāti, lai pirmkārt tie netraucētu, otrkārt, nenododu informāciju uz āru.
  • Cilvēkos ir iekšēja iecietība pret korupciju, jo visi uzskata, ka tā pirmsšķietami neskār tieši viņus.
  • Korupcijā vienmēr ir iesaistītas augstākās amatpersonas, jo visa sistēma tiek būvēta hierarhijā no augšas uz leju, tas ir, zemāk stāvošs ierēdnis, dod daļu no naudas augstāk stāvošajam.
  • Sistēma pati sevi aizsargā. Ņemot vērā, ka iesaistīto personu loks ir plašs, tad visi krīzes situācijā veic koordinētas vai instinktīvas darbības aizsargājot visu sistēmu kopumā, jo pretējā gadījumā jebkurš no sistēmas locekļiem ir apdraudēts.
  • Visi visu zina. Korupcija itkā vienmēr ir slēpta, tomēr tā ne priekš viena nav noslēpums, katrs ar to kādu reizi ir saskāries un vienmēr meklējis attaisnojumu redzētajam vai piedzīvotajam, piemēram, ārstiem tik maz maksā, visi dara, es arī varu utt.
  • Likumi tiek pakārtoti korupcijai, nodokļi, nodevas, nepamatota birokrātija, nesamērīga valsts iestāžu kontrole utt.

Par naudas atmazgāšanu

  • Atbilstoši pasaules bankas pētījumam, naudas atmazgāšanas apjoms gadā ir no 800 miljardiem līdz 2 triljoniem ASV dolāru.
  • Globāli starp valstīm cīņa notiek nevis pret naudas atmazgāšanu, bet pret konkurējošām valstīm un politiski ekonomiskajiem grupējumiem.
  • Bez augstāko ierēdņu iesaistes, naudas atmazgāšana nav iespējama.

Šis laiks ir unikāls. Mums paveras iespēja ielūkoties slēgtā un apslēptā pasaulē, kur tiek apgrozīta milzīga nauda, dalīta vara un aizvadīta nepārtraukta cīņa. Nav svarīgi kāds būs iznākums, jo pēc būtības tas neko nemainīs, tāpēc ka sistēma pati sevi attīra un sargā.

Vai kāzu izdevumi ietekmē laulības noturīgumu?


Kādu laiku nekas netika šeit rakstīts un, lūk, izdomāju ielausties publiskajā telpā ar man neraksturīgu tēmu. Uz jautājumu, kas ir notici, atbilde ļoti vienkārša, esmu daudzpusīgs cilvēks un varu diskutēt par jebko, kas mani interesē.

Starp maniem draugiem ir tādi, kas uz savām kāzāk iztērēja lērums naudas, ir arī tādi, kas nosvinēja šos svētkus daudz peiticīgāk. Pašlaik neviens no tiem izšķīries nav, līdz ar to no sava personīgā novērojuma skatu punkta varu pateikt, kāzu izmaksas neietekmē kāzu ilgumu. Bet tas nebūtu patiesi kvalitatīvs raksts, ja netiktu ievietotas atsauces uz kādu nedaudz saturīgāku un bagātāku informācijas avotu. Re, te arī būs – pētījums: Vai ir sakarība starp kāzu izmaksām un laulības ilgumu (avots: https://papers.ssrn.com/sol3/papers.cfm?abstract_id=2782955).

Pētījumā tika aptaujāti nedaudz vairāk par 3000 ASV iesdzīvotāju, kuri ir vai bija laulībā. Iesaku izlasīt par metodaloģiju un informācijas apstrādi pašiem, jo tur tiešām ir daudz noderīgu datu ne tikai par pētījuma tēmu.

Atziņa pēc veiktajām aptaujām bija viennozīmīga – ietekmes nav. Līdz ar to var secināt, ka nav svarīgi, cik naudas pāris iztērē kāzām, jo tas nekādā gadījumā neietekmēs pāra kopdzīves ilgumu. Tāpēc nav pamata tērēt lielākus līdzekļus, nekā faktiski var atļauties un labāk fokusēties uz pasākuma kvalitāti nevis pompozu dārdzību.

Filosofija – fenomeni


Turpinot svētku tēmu par Vācu filosofiju, grūti apstāties. Tā aizrauj un nelaiž vaļā kā milzīga metāla skava, kas cieši aptver visu saprātu. Lūk viena termina apraksts.

Fenomeni ir I. Kanta lietots termins, ar kuru viņš apzīmēja fiziskas lietas, kādas tās izskatās priekš mūsu saprāta, nevis kādas tās ir pašas par sevi. Iepriekšminētais saskan ar mūsdienu pētījumiem, ka mūsu redze sastāv 90% no iztēles un tikai 10% no acu uztvertās gaismas. Protams, ka šis sadalījums ir domāts par informācijas apstrādi smadzenēs, bet tomēr, jau 18. gs. beigās filosofija nonāca pie tāda paša secinājuma, varbūt ne tik precīza.

Pokers kā darbs kaislība un sāpe


Šajā rakstā es runāšu par populāru kāršu spēli, pokeri. Taisnības labat jāatzīmē, ka pokers ir vesela spēļu grupa, kas balstās uz līdzīgiem noteikumiem, reizēm, ar būtiskām atšķirībām. Kopīgās iezīmes ir kombināciju izspēle, liekot likmes uz naudu. Bez naudas elementa spēlē, tā nav iespējama, jo spēlētājiem zūd motivācija koncentrēties un lieki neriskēt. Patiesībā sen jau grībēju uzrakstīt šo rakstu, bet savā blogā izvairījos no jebkādas azartspēļu pieminēšanas. Uz jautājumu, kas ir mainījies, varu atbildēt tā, apskatīšu spēli no cilvēka iekšējās pasaules skata punkta, kas piederas pie mana bloga koncepcijas – par visu, kas interesē.

Pati par sevi spēle ir ļoti vienkārša. Esmu mēģinājis mācīt pokeri dažādiem cilvēkiem un ilgāk par 2 stundām noteiktumu apgūšana nevienam nav aizņēmusi. Pokers ir pievilcīgs nevis ar sarežģītiem spēles noteikumiem, bet gan ar psiholoģiso spēli ar oponentiem, kā arī adrenalīnu, kas rodas liekot likmes. Kaut arī noteikumus var iemācīties samērā ātri, iemācīties uzvarēt prasa ilgu laiku, kas mērāms gadiem un ilgiem treniņiem.

Samērā maza spēlētāju daļa šo spēli spēlē profesionālā līmenī un pelna ar to naudu, lielākā daļa vienkārši labi pavada laiku, par to godīgi samaksājot ar savu zaudēto naudu un laiku. Ja kādam liekas, ka pokera spēlēšana ir labs naudas pelnīšanas veids, tad varu apbēdināt. Tas ir tāds pats darbs, kur reizēm profesionāls spēlētājs var nosēdēm pat 10 stundas dienā un justies tā, it kā būtu personīgi uzaris kartupeļu lauku. Tāpat kā jebkurā intelektuālā darbā, spēlējot lai uzvarētu, ir ilgstoši jānotur koncentrācija un jācīnās ar emocijām. Profesionālā nodarbošanās, kā jau jebkurš darbs, atstāj savas sekas, gan uz veselību, gan uz garīgo stāvokli. Pēc būtības tā ir vientulība, izolācija no cilvēkiem un visa laika pavadīšana pie datora, jo spēlējot reālajā dzīvē, nevar dabūt tik lielu izspēlēto spēļu skaitu un apgrozījumu. Vēl viens ļoti smags aspekts ir atrakciju kalniņš, pa kuru virzās jebkurš spēlētājs. Būs dienas, kad tu uzvari visus un būs dienas, kad tevi uzsvar visi, kas nozīmē, ka negatīvās emocijas un uztraukums var būt ilgstošu laika periodu, ar kuru daudzi netiek galā. Pēc būtības, ar šādu nodarbi profesionālajā līmenī var nodarboties samērā maz cilvēku skaits, jo tas neatšķiras no spēles akciju vai valūtu tirgū.

Lielākā daļā spēlētāju ir cilvēki, kas vienkārši labi pavada laiku. Dzīvē viņiem ir stabili ienākumi, nav lielas perspektīvas kaut ko būtiski uzlabot, un ikdienas lietas ir sen apnikušas. Tādi cilvēki labprāt iedzer kādu alkoholiska dzērienu un pāris reizes nedēļā uzspēlē vai nu kazino, vai kādā spēļu serverī. Šādi cilvēki nekad nebūs uzvarētāji un viņiem to arī nevajag. Tas ir tikai un vienīgi hobijs. Šiem cilvēkiem attieksme pret spēli ir visnotaļ pozitīva un viņiem patīk justies piederīgiem pie pokera pasaules un reizēm nodoties sapņos par lielām uzvarām un iespaidīgām nauda summām. Protams, spēlē ar profesionālu spēlētāju ilgtermiņā šiem cilvēkiem nav izredzes uzvarēt.

Samērā maza cilvēku daļa, bet uz kuras turās liels procents visas spēļu industrijas, ir cilvēki, kuriem pokers izraisījis atkarību. Viņi, tāpat kā profesionāli spēlētāji, ļoti daudz laika pavada spēlējot un vienīgā atšķirība ir motivācija. Ja profesionālam spēlētājam tā ir vēlēšanās nopelnīt un attīstīties, izmēģinot jaunas startēģijas un taktikas, ļoti disciplinēti ievērojot riska menedžmentu un saprātīgi reaģējot gan uz uzvarām, gan uz zaudējumiem, tad atkarīgam cilvēkam ir pretēji. Atkarīgā cilvēka galvenā motivācija ir adrenalīns un asas izjūtas. Velme būt pārākam par citu un mesties iekšā riskantās izpēlēs, lai pierādītu, ka viņš ir labākais, drosmīgākais un no tā saņemt daudz emocijas. Atkarīgs cilvēks vienmēr spēlē bez riska menedžementa un ļoti emocionāli reaģē gan uz zaudējumiem, gan uz uzvarām. Šādus cilvēkus ir ļoti viegli apspēlēt, bet viņiem tas ir vienalga, jo patiesībā viņiem nepieciešams process un jebkurš rezultāts viņus apbalvos ar emocijām.

Sabiedrībā daudzi cilvēki ir ļoti neizglītoti un dzīvo dogmu pasaulē. Viņiem pokers asociejas ar kaut ko nezināmu un ļaunu. Savu viedokli viņi ir izveidojuši, pamatojoties uz citu cilvēku un masu mēdiju stāstiem par atkarīgiem cilvēkiem, par izpostītām laulībām un dzīvi. Kaut arī procentuāli atkarīgo cilvēku skaits ir samērā maz, tomēr tieši tie cilvēki ir vislabāk pamanāmi, jo lielas traģēdijas paliek cilvēku atmiņās. Dogmatiski cilvēki ir tik aprobežoti, ka dala pasauli divās daļās, labā un sliktā. Viņiem ir viedoklis, bet nav spējas pašiem veikt izpēti, izanalizēt un izveidot savu individuālo viedokli, kas balstīts uz personīgo pieredzi, jo visu iepriekšminēto aizstāj dogmas. Tieši tāpēc, ir cilvēki, kuriem, izdzirdot vārdu pokers, automātiski šaujās ārā replika, ka tas ir ļaunums. Savukārt uz jautājumu kāpēc, uzreiz ieslēdzās dogmas atskaņošana par atkarību no azartspēlēm. No tādiem cilvēkiem labāk izvairīties, jo no viņiem tik un tā neko jaunu iemācīties nav iespējams, un komunikācija ar viņiem ir laika tērēšana.

Nobeigumā gribu pateikt to, ka pokers ir tikai un vienīgi spēle, kas nav ne slikt, ne laba. Katrs cilvēks, uzsākot spēli, meklē tajā to, pēc kā ir nācis un bieži arī to atrod. Vienam tas ir darbs, otram tā ir brīvā laika pavadīšana, bet trešajam tā ir bēgšana no psiholoģisko problēmu risināšanas, aizstājot to ar atkarību. Svarīgākais ir pašam priekš sevis saprast, kāpēc es to daru, un uztvert iegūto rezultātu, izejot no sākotnējā mērķa. Ja spēlējam profesionāli, tad vācam un analizējam savu statistiku, ievērojam riska menedžmentu un virzāmies pēc izvēlētās startēģijas uz priekš, ja spēlējam izklaidei, tad esam gatavi, ka būs spilgtas uzvaras, bet biežāk tie būs zaudējumi, un ieguldītā nauda ir tikai un vienīgi maksa par izklaidi, savukārt, ja ir radusies atkarība, tad vienīgā izeja ir vēršanās pēc palīdzības medicīnas iestādē. Savukārt tie, kas dzīvo dogmās, šo rakstu pat nesapratīs un mani patiesībā tas priecē, jo šis blogs noteikti nav domāts viņiem.

Ziņas un realitāte


Maz cilvēku šaubās, ka plaisa starp ziņām un realitāti ir milzīga. Bieži stāvot vienā krasta pusē, kas ir ziņas, mēs neredzam un pat nevaram saskatīt otru krastu, kas ir realitāte. Šodien ziņu kanālā Bloomberg noklausījos interviju ar Stīvu Balmeru, kurš ir bijušais Microsoft vadītājs un visnotaļ respektējams cilvēks ne tikai ASV, bet pasaulē kopumā. Priekš manis interesantākais bija nevis intervijas saturs, bet tās priekšmets, facebook ziņas vai neīstās ziņas (fake news). Kāpēc par to notiek ļoti daudz diskusijas un, kāpēc tas uztrauc daudzas pasaules valstu valdības, tajā skaitā Latvijas?

Mans individuālais viedoklis par šo tēmu ir šāds. Ziņu kanāli ļoti skrupulozi veido mūsu realitāti. Fakti tiek gan deformēti, gan nepateikti līdz galam, gan samaisīti kopā ar informāciju no apšaubāmiem avotiem utt. Mērķis ir viens, radīt tādu sabiedrības viedokli un tādu informatīvo fonu, kas atbilst valsts politikai un valsts interesēm. Pēc pirmā acu uzmetiena izklausās racionāli un pareizi, jo mēs taču veidojam valsti, mums ir demokrātija un viss, kas ir labi valstij, ir labi mums. Protams, ka tādas utopijas nekur nav un patiesībā visa valsts politika tiek veidota ar vienu vienīgu mērķi, pēc iespējams izdevīgāk sev, plašākā nozīmē, sadalīt budžēta pīrāgu un valsts īpašuma (aktīvu) pīrāgu. Lai to visu apslēptu un noskaņotu sabiedrību sev vēlāmā virzienā, tiek izdomātas tādas lietas kā, nevaram pacelt algas skolotājiem, jo viņiem ir zema produktivitāte, nevaram pacelt samaksu ģimenes ārstiem, jo viņi nemāk strādāt ar datoru pietiekoši labā līmenī, nevaram būvēt kvalitatīvus ceļus, jo mums ir ļoti īpanējs klimats (neviens nepiemint, ka šajā gadījumā tiek runāts par korupcijas klimatu). Tas pats notiek arī starptautiskajā arēnā. Kā redzams, informācija un ziņas, tajā skaitā, tiek uzskatītas par svarīgāko resursu un par to runā visur un visi politiķi. Lai vēl vairāk parādītu visa nopietnību, tad to bieži sauc par informatīvo karu.

Kas notiek patiesībā? Sociālie tīkli, blogi un citas līdzīga rakstura vietnes tika izveidotas tā, lai katrs cilvēks spētu rakstīt, izpausties un informēt par notikušo. Negaidīti priekš valdošās elites, melot un sagrozīt faktus kļuva sarežģītāk vai pat neiespējams. Piemēram, lai šodien uzzinātu, kāda alga ir skolotājam, pieteik uzrakstīt sociālā tīklā vismaz 10 skolotājiem un no tiem vismaz 1 atbildēs, pasakot reālus skaitļus, nevis statistiku par vidējo no vidējā no vidējā par pēdējo mēnesi salīdzinājumā ar iepriekšējā gada pirmo mēnesi (pēdējais tika uzrakstīts sarkasmam). Līdz ar to katrs cilvēks ir spējīgs veikt faktisko apstākļu noskaidrošanu, tādējādi apgāžot ziņās teikto. Vai mēs to darām, kāds noteikti jā, lielākā daļa nē, bet tomēr tas mazais cilvēku skaits dod samērā lielu pienesumu. Piemēram, kara noziegumus slēpt mūsdienās paliek aizvien grūtāk. Ko dara valsts, lai aizsargātos no patiesības, kas nesaskan ar oficiālo valsts pozīciju? Protams, pasludina visu par propogandu vai informatīvo karu.

Viennozīmīgi mēs nevar ticēt tam, ko publicē blogos vai facebook vai jebkur citur. Tomēr, tas ko tur publicē liek cilvēkiem uzdot jautājumus un sākt pētīt kādu jautājumu, par ko valsts labprāt paklusētu. Pamazām tiek sagrauta un iznīcināta gadu desmitiem radītā pasaka, radītā neeksistējošā realitāte, ko radīja masu mēdiji. Tieši par to visi uztraucas, jo valdošā elite visā pasaulē un visa ekonomika, kas ar to saistīta, pieradusi dzīvot šajā pasakā, valdīt un pelnīt, kamēr pārējie ir tikai un vienīgi skatītāji, kuriem atļauts sēdēt klusi un vērot visu, kas notiek, bet nekādā gadījumā neiejaukties un netraucēt. Tie, kas tomēr nolēmj kaut ko mainīt, tiek pasludināti par teroristiem, separatistiem, revolucionāriem, opozicionāriem, meļiem un reizēm tiek fiziski iznīcināti.

Lūk arī neliels ieskats par ziņām un realitāti. Mans aicinājums visiem. Ja ir kāda informācija, kas tiek pasniegta no valsts puses, bet jums šķiet neticama, pārbaudiet paši. Rakstiet, domājiet un, protams, analizējiet visu, kas jums interesē un patīk, jo svarīgi atcerēties, ka realitāte ir tieši tas, ko mēs paši veidojam, pasaule ir tāda, kādu mēs to būvējam un daudz patīkamāk ir dzīvot ar apziņu, kas esi realitātes scenārists, nevis skatītājs.