Turcija un NATO pēc S 400 (C 400) pārdošanas


Sen neesmu rakstījis par starptautisko politiku, tāpēc šajā rakstā dalīšos ar savām pārdomām par Turciju kā NATO dalībvalsti, ņemot vērā pēdējos notikumus, kad Krievija pārdeva Turcijai S 400 (C 400) pretgaisa militārās iekārtas. Neiedziļinoties detaļās, tā ir ļoti mūsdienīga un jaudīga iekārta, kas būtiski samazina iespēju, ka kāda valsts veiks gaisa uzlidojumus uz Turcijas teritoriju.

NATO jeb Ziemeļatlantijas Līguma organizācija tika dibināta 1949. gada 24. augustā un jau pēc 3 gadiem 1952. gada 18. februārī tai pievienojās Turcija. Kā redzams, Turcija ir NATO dalībvalsts gandrīz no pirmssākumiem. Pie tam pēc karavīru skaita, Turcija ir otrā lielāka NATO dalībvalsts pēc ASV ar kopējo karavīru skaitu gandrīz 900 000 un ar militāro budžetu 12 miljardi dolāru. Protams, Turcija nav globāls, bet izteikti reģionāls spēlētājs, kurš Tuvajos Austrumos spēlē milzīgu lomu. Ja neskaita Albāniju, tad Turcija ir vienīgā NATO dalībvalsts, kur dominējošā reliģija ir islams, un kur pie varas ir prezidents, kuram ir samērā radikāli uzskati saistībā ar ticības lomu valsts pārvaldē un sabiedriskajā dzīvē.

Kāpēc Turcija tika uzņemta NATO? Kaut arī oficiālajos avotos redzam vienu skaistu pasaku par to, ka Turcija tika uzņemta NATO, jo bija Aukstais karš un Turcijas teritorija bija ērts placdarms uzbrukumam PSRS. Interesants fakts, ka tajā laikā, ja Turcija būtu uzbrukusi PSRS, latvieši karotu pret Turciju. Patiesībā es skatos uz situāciju daudz plašāk. Pirmkārt, Turcija, kā bijusī Osmaņu impērijas mantiniece, varēja būtiski sarežģīt Izraelas izveidošanu, jo Izraelas teritorija vēl pa visam nesen, no 1952. gada perspektīves, atradās Osmaņu impērijas sastāvā un, ja Turcija sāktu karu ar Izraelu, šodien tādas valsts varētu arī nebūt. Pie tam, līdzīgi, kā ar izsapņoto sapni par Turcijas uzņemšanu Eiropas Savienībā,  NATO Turcija tika uzņemta ar mērķi, palielināt ietekmi Tuvajos Austrumos un tādējādi nodrošinot mieru reģionā, lai sāktu jaunu un turpinātu esošo naftas un gāzes ieguvi. Otrkārt, Turcija NATO sastāvā nodrošināja to, ka komunisms nepārņems Tuvos Austrumus, jo tajā laikā ASV bija samērā paranoidāla attieksme pret visu, kas saistīts ar komunismu un tā izplatību.

Turcija vienmēr bija ļoti sarežģīta NATO dalībvalsts. Kaut arī NATO viens no principiem ir neuzņemt jaunas dalībvalstis, kurām ir teritoriāli strīdi un konflikti ar kādu citu valsti, gadījumā ar Turciju un Grieķiju tā nesanāca. Rezultātā 1974. gada vasarā notika militārs konflikts starp divām NATO dalībvalstīm, Grieķiju un Turciju, dēļ Kipras, kas beidzās ar Turcijas uzvaru, savukārt Grieķijā notika režīma un varas maiņa. Arī vēlāk starp Rietumiem un Turciju bija nepārtraukti konflikti. 2001. gadā Francijas parlaments pieņēma likumu par Armēnijas genocīda atzīšanu, tādējādi aizverot Turcijai durvis uz Eiropas Savienību, jo Turcija nav gatava atzīt gencīda faktu. Arī Vācija daudzas reizes ir izteikusi iebildumus par Turcijas dalību Eiropas Savienībā. Līdz ar to Turcija, kā NATO dalībvalsts vienmēr bija mākslīgs veidojums, jo valsts gan no ģeopolitisko interešu, gan no kulturas, gan no reliģijas skatu punkta, neiederējās kopējā NATO dalībvalstu pulkā.

Kā Turcija tiek kontrolēta? No ASV puses tiek izmantots Turcijas konflikts ar kurdiem, kuri faktiski ir ASV sabiedrotie, ko pierāda arī kurdu karošana ASV pusē Irakā un vēlāk pret Islama valsti. Modelis bija vienkārš, ja Turcija uzvedās prognozējami un rāmi, ar kurdiem problēmu nav, ja Turcija sāk darboties pretēji ASV interesēm, rodas problēmas ar kurdiem. Savukārt, 2016. gadā Turcijā bija varas pārņemšanas mēģinājums no armijas puses, kas cieta neveiksmi. Zīmīgi, ka Turcija vaino ASV militārā apvērsuma mēģinājumā. Vēl nedaudz iepriekš, 2015. gadā Turcija bija notriekusi Krievijas lidmašīnu un beigās Turcija ar Krieviju vienojās, ka to izdarīja apvērsuma mēģinājumā vainojamās personas, tādējādi netieši pasakot, ka vainīga ir ASV.

2019. gada vasarā Krievija piegādā Turcijai S 400 (C 400) raķešu iekārtu, savukārt ASV sola piemērot dažāda veida sankcijas pret Turciju. Vai Turcija ir NATO dalībvalsts? Juridiski jā, bet faktiski, drīzāk nē. Pie tam ASV nevar paļauties uz Turciju iespējamā karā ar Irānu, jo Turcijai pēc būtības, nav izdevīgs šis karš, tāpēc, ka tas ļaus izvirzīties priekšplānā Saudu Arābijai, ar ko Turcijai ir sliktas attiecības un abas šīs valstis konkurē savā starpā par ietekmi reģionā. Kamēr Saudu Arābija karo ar Irānu Sīrijā, tikmēr ieguvēja ir Turcija. Līdz ar to Turcijas turpmākā dalība NATO ir zem lielas jautājuma zīmes. Mans viedoklis ir tāds, ka juridiski ASV centīsies noturēt Turciju NATO cik vien ilgi ir iespējams, jo Turcijas izstāšanās var paraut aiz sevis citu valstu stāšanos ārā no NATO, piemēram, Franciju, līdz ar to šim ir ļoti simboliska nozīme. Savukārt realitātē, nevaram izslēgt, ka ASV karos pret Turciju, ar kurdu vai sīriešu grupējumu palīdzību, kā arī iespējamā kara gadījumā ar Irānu, nav līdz galam skaidrs, kura pusē reāli būs Turcija.

Advertisements

Kas ir vienlīdzība?


Nemaz tik senā pagātnē, cilvēki zem komunistiskajiem lozungiem cīnijās par vienlīdzību mantiskā izpratnē. Diemžēl tas eksperiments beidzās ar pilnīgu fiasko, kuru izjūtam arī mēs un izjutīsim vēl ļoti ilgu laiku. Presē un no sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem nepārtraukti dzirdam, ka Latvijā ir vajadzīga vienlīdzība, viens likums un viena taisnība visiem. Bet, kas patiesībā ir vienlīdzība un, kāpēc šo vārdu bieži lieto nepareizi.

Daudzi vienlīdzību uztver kā vienlīdzīgs mantas vai naudas apjoms visiem. Piemēram, cilvēks jutīsies vienlīdzīgs, ja viņam būs tik pat dārgs auto, kāds viņa kaimiņam. Vēl populārs vienlīdzības traktējums ir tāds, ka cilvēkam visi ir parādā un viņam uz visu ir tiesības, bet, kad tam pašam cilvēkam jāpilda kaut kādas saistības, tad tas cilvēks saka, ka ir pārkāptas viņa tiesības uz vienlīdzību un pret viņu izturas netaisnīgi.

Patiesībā vienlīdzība sabiedrībā ir kaut kas pa visam cits. Pilnīgi atšķirīgs no daudzu cilvēku sadzīviskās izpratnes. Lai izprasti, kas ir vienlīdzība, jāpaskatās defenīcija: vienlīdzīgs ir tāds, kam ir vienādas tiesības ar citiem.

Lai būtu vienlīdzība, ir jābūt pieejamiem resursiem, kas nozīmē, ka vienlīdzīga sabiedrība būs tāda, kas dod iespēju jebkuram sabiedrības loceklim caur mācībām un darbu un papildus piepūli piekļūt pie jebkura sabiedrības resursa. Šajā gadījumā prioritāras ir cilvēka spējas un piepūle, nevis sākotnējs stāvoklis sabiedrībā, ko vinām, piemēram, nodrošina ietekmīgi vecāki vai draugi. Viens no vienlīdzības stūrakmeņiem ir katra cilvēka pieeja kvalitatīvai izglītībai, jo nevar rasties ģeniji, kas maina pasauli, ja viņi nav izglītoti, piemēram, revolucionārus atklājumus bioķīmijā vai medicīnā nevar veikt cilvēks ar 9 klašu izglītību. Latvijā, starp citu, pieeja izglītībai ir ļoti augsta un atšķirībā no daudzām citām pasaules valstīm, pie mums praktiski jebkurš garīgi un fiziski vesels cilvēks var iegūt augstāko izglītību, atšķirībā, piemēram, no Indijas.

Vēl svarīgs vienlīdzības kritērijs ir piekļuve tiesu sistēmai un tiesu sistēmas spēja pieņemt uz tiesisko regulējumu balstītu likumīgu un taisnīgu lēmumu. Nevar būt vienlīdzība sabiedrībā, ja kāds var izmantot tiesu sistēmu, bet citam tā nav pieejama, vai arī tiesa, jau sākotnēji zina kura puse vienalga uzvarēs.

Apkopojot augstāk minēto, redzam, ka vienlīdzība nav īpašumā esošās mantas daudzums salīdzinājumā ar citiem, bet gan vienādas iespējas visiem, neatkarīgi no cilvēka materiālā stāvokļa. Tikai esot spēcīgai vienlīdzībai sabiedrībā, efektīvi attīstīsies ekonomika, un priekšplānā visos amatos izvirzīsies vistalantīgākie un spējīgākie, jo pastāvēs vienāda konkurence starp visiem sabiedrības locekļiem, tādējādi būtiski paaugstinot kvalitāti visās dzīves sfērās.

Koloniālā pārvalde


Atradu ļoti labu grāmatu, kas vienkārši liek sevi lasīt un lasīt bez iespējas atrauties no tās. Protams, populārzinātniskā literatūra, kurai ir kaut cik neliela jēga, atšķirībā no neskaitāmiem romāniem un detektīviem, kurus rakstnieki štampā rūpnieciskos apmēros ar ļoti apšaubāmu kvalitāti. Tieši tāpēc šoreiz par koloniālo pārvaldes modeli īsumā. Starp citu, analizējot šo tēmu, ļoti daudz paralēles var atrast ar Latviju, bet par to citu reizi.

Kāda bija kolonistu stratēģija Dienvidamērikā 16. gs? Ļoti vienkārša, Spānijā savākt spēcīgus, labi bruņotus bandītus un doties pāri okeānam. Noenkurojoties krastā, sākumā tika nodibinātas tirdzniecības attiecības ar kādu vietējo cilti vai pat civilizāciju (piemēram, inki). Kolonisti veica detalizētu cilts vai valsts pārvaldes sistēmas izpēti, tāpat tie izpētīja viņu bruņojumu un potenciālo ieguvumu zeltā un sudrabā. Tad ērtā brīdī tika paņemts par ķīlnieku cilts vai valsts ķēniņš un viņa bērni. Pretīm tika prasīta izpirkuma maksa vai arī vienkārši piedraudot, tika prasīts ķēniņam parādīt, kur stāv bagātības. Ja tika apmierināta kolonistu prasības, pēc solījuma izpildes no ķēniņa puses, viņš tika nogalināts un kolonisti stājās viņa vietā, saglabājot iepriekšējo cilvēku darba organizācijas kārtību. Savukārt, ja ķēniņš atteicās, tad viņu un viņa bērnus spīdzināja līdz pozitīvam vai negatīvam rezultātam un galu galā notika tas pats. Kad no noteiktās cilts vai valsts dārgumi tika izvesti uz Spāniju, kolonisti sāka nežēlīgi eksplotēt vietējos iedzīvotājus, jo katrs iedzīvotājs nesa milzīgu peļņu, kā darba rokas uz lauka. Pie tam vietējiem iedzīvotājiem tika atstāts izdzīvošanai tik daudz, lai viņiem knapi pietiktu uz paēst, bet ne vairāk. Protams, visi vietējie iedzīvotāji piederēja noteiktiem kolonistiem, kuriem tika iedalīts noteikts zemes gabals kopā ar visiem iedzīvotājiem īpašumā. Vietējie iedzīvotāji nepretējos, jo iepriekš ķēniņš bija izveidojos stingri vertikālu pārvaldes formu, kur visa iniciatīva tika apspiesta, bet konkurenti, upurēti dieviem. Līdz ar to tika veikta ģenētiskā selekcija, atstājot vājākos un kūtrākos. Rezultātā veidojās ļoti maza spāņu elites grupa, kas pavērdzināja milzīgu cilvēku pūli. Šai grupai bija viss, bet vietējiem iedzīvotājiem nebija nekā.

Ja kāds ieraudzīja līdzību ar Latviju, tad, jā, tiešām, mēs bijām tādā pašā statusā 700 gadus un krustneši mūs vienkārši pataisīja par vergiem pēc tādas pašas sistēmas, starp citu, kas darbojās ar baznīcas svētību, dieva vārdā.

Vēl par alkoholu – demogrāfija


Ņemot vērā, ka tēma par alkohola lietošanu ir ļoti aktuāla un populāra, tad paturpināšu ar dažiem faktiem un pārdomām. Īsumā.

Neviens nesaista divus ļoti interesantus vēstures faktus, jo vēsture par PSRS laiku pie mums ir taboo tēma televīzijā un citos informācijas kanālos. Protams, drīkst stāstīt par izsūtīšanu un okupācijas laiku, bet par pozitīvām lietām, nē. Tāpēc nedaudz pozitīvas vēstures.

1985. gada 24. maijā PSRS, tajā skaitā Latvijas teritorijā, stājās spēkā likums par alkohola tirdzniecības ierobežošanu, jeb tautā sauktais “sausais likums”. 1988. gadā tas tika atcelts. Pameklējot statistiku krievu valodā rakstītos avotos, varam redzēt, ka pa to laiku samazinājās noziedzība un pieauga dzīves ilgums. Pozitīvi? Noteikti. Bet ir pats interesantākais rādītājs, ko varam atrast Centrālās statistikas pārvaldē ir tas, kas notika ar dzimstību.

(avots:https://www.csb.gov.lv/lv/statistika/db)

Varam redzēt, ka dzimstība “sausā likuma” laikā būtiski pieauga. Protams, nav pierādīta tieša saikne starp alkohola aizliegumu un dzimstības palielināšanos, tomēr redzam, ka kritums ir tieši nākamajā gadā pēc “sausā likuma” atcelšanas, līdz ar to mans viedoklis, ka šeit ir tieša sakarība.

Tā ir atbilde tiem, kuri uzskata, ka alkohola lietošana neietekmē produktivitāti. Tieši otrādi, ietekmē un negatīvā veidā. Veseli cilvēki spēj pieņemt izvērtētus un pārdomātus lēmumus par ģimenes veidošanu un bērna radīšanu, savukārt alkohols samazina gan potenci, gan organisma spēju kopumā radīt un audzināt veselus bērnus.

Šeit arī ironija par to, ka mūsu valdība un arī iepriekšējā valdība nodarbojās ar klaju populismu, palielinot kaut kādus pabalstus jaundzimušo vecākiem, piešķirot papildus brīvdienas un bļaujot, ka Latvijā ir jārisina demogrāfijas jautājums. Patiesībā neviens politiķis Latvijā nav tik spēcīgs, lai stātos pretīm alkohola ražotāju un tirgotāju lobijam un tāpēc reālā Latvijas problēma, alkoholisms, kas bremzē dzimstību, tiek noklusēta un par to priekšvēlēšanu kampaņas laikā, neviena partija nerunā, kaut arī statistika mums ir baisa, gan izdarīto noziedzīgo nodarījumu skaita ziņā alkohola reibumā, gan cilvēku nāves un veselības jomā. Lūk, pret ko patiesībā ir jācīnās.

Tāpēc vēl viens aicinājums, alkohola vietā, nodarbojaties ar seksu, skaidrā un ar fiziski un garīgi veselu partneri.

Grāmata Savienotie trauki


Samērā rets gadījums, kad rakstu par kādu grāmatu, jo pēdējā laikā sanāk lasīt profesionālu literatūru, par kuru Latvijā interesejās, labi, ja cilvēki trīsdesmit. Tomēr tika atrasts brīdis, lai izlasītu kaut ko populārzinātnisku un ar ko varu padalīties ar lasītājiem. Turpmāk uzrakstīšu to, kas man patika Kaspara Kļaviņa grāmatā “Savienotie trauki”un kas likās samērā nepareizi.

Īsumā, grāmata ir par kultūras atšķirību starp Rietumiem un Austrumiem, uzsvaru liekot uz musulmaņu un arābu kultūru. Grāmata bija par atšķirīgu vēsturi, kultūru, pasaules uztveri, filosofiju un sabiedrības iekārtu. Autors savu aprakstu veidoja, skarot tādas tēmas kā reformācija, krusta kari, renesanse, koloniālisma laiks, ēdiena kultūra un izpratne par vēsturi. Lai neieslīgtu garos aprakstos, tad pacentīšos uzrakstīt īsi.

Kas patika? Grāmatā “Savienotie trauki” ļoti labi tika aprakstīta atšķirība starp kultūrām no reliģijas skatu punkta. Tika pieminēti daudzi vēstures fakti, par kuriem man iepriekš nebija zināms, piemēram, ka daudzi poļi reformācijas laikā bēga uz Osmaņu impēriju, lai izbēgtu no nāves soda par reliģiskiem uzskatiem pie sevis mājās. Grāmatā acīmredzami tika likts uzsvars uz teoloģiju, kas bija autora spēcīgākā puse. Ļoti labi bija sasaistīti vēstures notikumi abās civilizācijās, parādot likumsakarības un cēloņsakarības. Lieliski tika aprakstīta musulmaņu fundamentalistu rašānās iemesli un apstākļi. Vēl pozitīva lieta, ko var atzīmēt, ir latviešu rakstnieku sasaiste ar musulmaņu pasauli. Izlasot grāmatu, veidojas daudz labāka izpratne par Tuvajiem austrumiem, kas viennozīmīgi dod savu pienesumu miera nešanai pasaulē, jo informācija par citām kultūrām samazina spriedzi un naidīgu izturēšanos pret to. Grāmata noteikti būtu ietverama kā obligāta literatūra skolā.

Kas nepatika? Tagad visinteresantākais, jo lasītājiem vairāk patīk negatīva informācija nekā pozitīva. Grāmatas autors vairākkārt pieminēja komunistisku vai ļoti socialistisku skatījumu uz lietām, slavinot musulmaņu kultūru par to, ka tajā bija liela sociālā aizsardzība. Autors arī vairākkārt ļoti negatīvi izteicās par Rietumu kapitalismu. Pilnīgi piekrītu, ka katram var būt savi uzskati par ideoloģijām, bet grāmatā trūka objektīva skatījuma uz to, kāpēc sociālisms un stingri vertikālas pārvaldes musulmaņu valstis attīstījās būtiski lēnāk nekā kapitalistiskā Lielbritānija, kas beigu beigās arī pakļāva Osmaņu impēriju un pēc būtības kolonizēja lielāko daļu pasaules, kā arī Eiropa kopumā apsteidza visu pārējo pasauli gan ekonomiski, gan tehnoloģiski. Tieši tās valstis, kas atmeta reliģiju un izveidoja iekšienē bagātu politisko daudzveidību un cīņu, attīstājās vislabāk, savukārt musulaņu valstīs attīstība nenotika daudzejādā ziņā arī reliģijas dēļ. Vēl viens būtisks mīnuss ir autora vājās zināšanas ekonomiskajos procesos, jo pēc teikuma, ka Eiropā sāka pieaugt cenas, jo tirgotāji kļuva alkatīgi, man gribējās izsviest grāmatu pa logu, bet es to neizdarīju. Īsumā, cena ir atkarīga no pieprasījuma un piedāvājuma attiecības, savukārt tirgotāji tikai apkalpo klientu, piegādājot klientam vajadzīgo preci, pie tam, tirgū pastāv konkurence un alkatīgam tirgotājam ceļot cenu, klienti pie viņa neies, jo blakus būs tirgotājs ar zemāku cenu. Ja veidojās monopols, tad tas vairs nav par alkatību, bet par valsts varas uzurpēšanu, kas pieļāva monopola veidošanos. Vēl autors vairākas reizes uzsvēra, ka musulmaņiem nedrīkstēja aizdot naudu ar procentiem un autors vairākkārt pieminēja, ka naudas aizdošana ir ļaunums. Atkal par ekonomiku, procenti ir tikai un vienīgi maksa par pakalpojumu un nauda ir tāda pati prece kā maiza vai piens, kuru cenā ietilpst samaksa par pakalpojumu (piegāde, ražošana, glabāšana utt.). Pie tam, iesaku autoram iepazīties ar Islamic banking and finance tēmu, kur procentu vietā tiek izdomāta simts un viena komisija, kā arī citi obligātie pakalpojumi, kas pēc būtības arī ir procenti par naudas lietošanu tikai citādākā formā. Tādējādi musulmaņi nevis neaizdot naudu ar procentiem, bet apiet Korānā noteikto aizliegumu ar citiem rīkiem.

Kopumā man grāmata patika. Neskatoties uz manu kritiku, visiem iesaku izlasīt šo grāmatu, jo tā noteikti iedos jums papildus zināšanas un radīs labu izpratni par kultūras atšķirībām, par kurām būtu labi zināt jebkuram cilvēkam, lai izbēgtu no medijos popularizētās propogandas pret musulmaņiem, jo nevisi teroristi ir mususmaņi, kristiešu teroristu vēsturē bija krietni vairāk.

 

Cilvēku skaits uz zemes


Kas gan var būt vēl nenoteiktāks, kā precīzs cilvēku skaits uz zemes, jo katru minūti kāds mirst un kāds piedzims, patiesībā, katru sekundi kāds mirst un kāds piedzimst. Patiesībā viena laika vienībā piedzimst 2.5 reizes vairāk cilvēku nekā nomirst, kas nozīmē, ka cilvēku skaits viennozīmīgi virzās uz palielināšanos. Vēl tikai 19. gs. sākumā cilvēku skaits sasniedz knapi vienu miljardu, bet šodien tas ir 7.7 miljardi iedzīvotāju, no kuriem lielākā daļa dzīvo Ķīnā (1.41 miljardi) un Indijā (1.36 miljardi). Nākamā valsts aiz Īndijas ir ASV (0.33 miljardi) un Indonēzija (0.27 miljardi). Kādi ir iedzivotāju skaita nekontrolētas pieaugšanas riski? Kur dzīvot vislabāk?

Ekrānšāviņš no http://www.worldometers.info

Demogrāfija ir ļoti sarežģīta zinātne, jo tikai virspusēji to apskatot, varētu šķist, ka tā ir cilvēku skaitīšana dažādos veidos. Protams, izpēte notiek daudz dziļāk un prognozes tiek veiktas, pamatojoties uz neskaitāmām detaļām, mērijumiem, pētījumiem un niansēm. Jau samērā sen daudzi zinātnieki brīdina, ka nekontrolēts iedzīvotāju skaita pieaugums, kas, piemēram, turpina notikt Indijā, var novest pie milzīgas katastrofas. Kā riski tiek minēti, bads, epidēmijas, nemieri un karš. Jo lielāks cilvēku blīvums kādā no teritorijām, jo lielāka spriedze starp sabiedrības locekļiem. Pamēģiniet, piemēram, 10 gadus nodzīvot ar 15 cilvēkiem 50 kvadrātmetru lielā dzīvoklī. Noteikti piedzīvosiet visu iespējamo, kas saistīts ar pārapdzīvotības riskiem. Pie tam atšķirībā no Ķīnas, kur lielakā daļa iedzīvotāju ir kaut cik necik izglītota, Indijā milzīgi cilvēku pūļi, aptuveni 400 miljoni, nemāk pat lasīt un ir pilnībā neizglītoti. Iedomājaties zemi, kur pamatizglītība ir neiedomājama greznība, kuru liela daļa to vispār nevar atļauties. Tādās zemēs cilvēki ir jo īpaši pakļauti reliģiozo un radikāļu kultu ietekmei, kur ir pateicīga augsne fanātismam un agresijai.

Beidzot jāuzraksta pozitīvs par mūsu valsti. Neiedomājama greznība ir dzīvot tik tukšā vietā kā Latvija, jo pie mums cilvēku pūļus var sastapt tikai lielveikalos vai svētkos. Lielākā daļā iedzīvotāju ir izglītota un pat vidusskolas izglītība ir pieejama gandrīz ikkatram iedzīvotājam, kas lielā daļā pasaules, ir ļoti dārgs prieks. Pie mums vienīgā epidēmija parasti ir gripas epidēmija un padzerot ūdeni no krāna, ir maza iespēja saslimt ar kādu nāvīgu slimību (nedariet to jebkurā gadījumā). Pie mums krīt balsts sniegs, nevis melns dēļ gaisa piesarņojuma, pūš vējš, kurš dzenā tīras gaisa masas un nedraud bads. Ja pavērtējam Latviju no apdzīvotības skatu punkta, pie mums gandrīz viss ir kārtībā un tieši mums ir tās priekšrocības, to visu baudīt.

Veids kā var gatavoties vēlēšanām


Ziņās parādās informācija, ka partijas pamazām sāk izvirzīt savus kandidātus Eiropas Parlamenta vēlēšanām, kas turpmākos 5 gadus noteikts visas Eiropas Savienības dzīvi. Kā gan vislabāk izraudzīties kandidātus?

Šodien brīvā brīdī ieslēdzu vienu politisku raidījumu, kas tika veidots pirms 13. Saeimas vēlēšanām, kur dažādu partiju kandidāti aktīvi cīnijās karstās un bezjēdzīgās debatēs. Samērā smieklīgi bija skatīties viņu apsvērumus un solījumus, zinot kā notikumi attīstījās realitātē pēc tam, kad vēlētāji bija deliģējuši savus pārstāvjus. Un te man ienāca prātā domā, kā varētu pareizi gatavoties vēlēšanām no vēlētāju puses. Pirms vēlēšanām ir jāskatās nevis aktuālo vēlēšanu debates, bet gan iepriekšējo vēlēšanu debates un raidījumus, jo tādā gadījumā var elementāri izsekot, kurš kā patiesībā ir rīkojies, tiekot pie varas un kurš visveikmsīgāk izturēja pārbaudījumu ar varu. Tāpēc aicinu visus skatīties iepriekšējo vēlēšanu debates, jo jauno politiķu īpatsvars patiesībā ir ļoti mazs.