Sekss kā prece attiecībās


Novirzoties no politiskām tēmām, šoreiz par kaut ko vairāk ikdienišķu, bet ne mazāk interesantu un aizraujošu. Kādu laiku Amsterdamas publiskā vara, tās mēre jo īpaši, diskutēja par to, ka būtu nepieciešams ierobežot vai vispār pārcelt slaveno Sarkano lukturu ielu, jo tik atklāta prostitūcija veicina to, ka jaunas sievietes iesaistās šajā industrijā, kā arī ierobežo sieviešu tiesības, ir pazemojoša utt. Principā pareizi un nevar nepiekrist esošajiem argumentiem par ierobežošanu. Arī Latvijā vēlās ierobežot oficiāli atļautu prostitūciju, nosakot, ka ar to varētu sākt nodarboties tikai no 25 gadu vecuma, kas arī ir saprotams un argumentiem grūti nepiekrist. Tomēr kā mēs zinām, prostitūcija pastāv jebkurā sabiedrībā un cīņa ar to, ir faktiski populisms vai nesmuku tēmu paslēpšana ēnā, līdzīgi, kā izremontēt sagruvušas ēkas fasādi vai uzlikt virsū skaistu aizsargtīklu, lai no malas garāmgājēji varētu baudīt estētisku skaistumu, kaut arī ēkas iekšiene ir sagruvusi un gāžās kopā. Man vienmēr ir pretjautājums dzirdot šādas iniciatīvas, vai varas iestādes ir gatavas apkarot strauji pieaugušo vardarbību ģimenēs un uz ielas, jo tieši precēti vīrieši, nevis neprecētie, ir plašākais klientu loks un tieši prostitūcija būtiski samazina agresiju sabiedrībā. Šis raksts patiesībā nav par seksa industriju, bet gan par sabiedrību kopumā, par to, ka tieši sabiedrība rada šādas attiecības ārpus industrijas un kāda ir alternatīva. Noteikti šo rakstu daudzi nesapratīs, jo visu dzīvi dzīvo pilnīgi citā realitātē ar citu audzināšanu un citām vērtībām, kas patiesībā ir novecojušas un kritizējamas.

Diemžēl mums sabiedrībā ir iesakoņojušies daudzi kļūdaini pieņēmumi, kas nāk no seniem laikiem, kad daudzām cilvēcisko instinktu izpausmēm bija pavisam citādāka nozīmē. Mūsdienās civilizētajā pasaulē nav bada un arī cilvēku dzīvība faktiksi ir ļoti maz apdraudēta, tāpēc sevis pārdošana dēļ fiziskas izdzīvošanas vismaz Latvijā nav aktuāla, cits jautājums par noteikta dzīves līmeņa uzturēšanu bet par to visu vēlāk.

Sākumā tiksim galā ar jautājumu, kas ir prositūcija? Daudzi nezina, bet pamatojoties uz Krimināllikumā noteikto, Ministru Kabinets ir izdevis 22.01.2008. noteikumus Nr. 32 “Prostitūcijas ierobežošanas noteikumi“. Tajos ļoti vienkārši prostitūcija tiek skaidrota kā seksuālo pakalpojumu sniegšana par maksu. Šajā gadījumā maksa tiek pieņemta kā naudas maksājums, bet skatoties plašāk, tā varētu būt arī prece vai pakalpojums, jo, piemēram, reģionā, kurā ir bads, arī maize var būt maksa par seksu.

Vērīgs bloga lasītājs noteikti jau ir sapratis uz ko es mēģinu vedināt. Sabiedrībā diemžēl mums visi māca, ka visām meitenēm ir jābūt prostitūtām, pārdodot seksu kā preci vai precīzāk savu vagīnu. Skarbi, nepatīkami, daudziem šāds apgalvojums ir nepieņemams, bet šeit aicinu visus iedziļināties būtībā un tiešām paskatīties uz sabiedrību kritiski, jo kādu laiku atpakaļ arī sieviešu dedzināšana uz sārta bija ētiska un normāla, tāpēc apgalvot, ka sabiedrībā pastāvošie uzskati ir pareizi un nav pārskatāmi, ir kļūdaini. Kā tiek audzinātas meitenes lielā daļā ģimeņu, tu esi skaista, tu esi vērtīga, tev jāatrod bagāts vīrietis, puisim tevi jāved uz kino un restoranu, tev ne par ko nav jāmaksā, tevi uzturēs vīrietis, ja meitene sāk ar kādu tikties, tad ģimenes locekļi parasti novērtē vīrieti pēc tā, cik viņam ir naudas, cik turīgi ir viņa vecāki. Vai iepriekšminētais nepadara seksu un attiecības kopumā par preci? Protams, ka padara, un patiesībā, ģimene gribēdama labāk, izdara ļoti lielu ļaunumu meitenei, jo no bērnības māca pārdoties dārgāk. Tieši tāpēc ļoti plašs ir attiecību modelis, aizved mani uz kino un tad varbūt tiksi pie seksa, aizved mani uz resotrānu un tad varbūt tiksi pie seksa. Ja aizvedīsi uz ļoti dārgu resotranu kopā ar SPA noteikti būs sekss. Vēl viens samērā arhaisks, bet diemžēl tik populārs uzstādījums, ka sekss pirmajā randiņā tas ir lēti, meitene, kas bieži maina partnerus ir lēta. Klausoties tādas runas vienmēr gribas pateikt, varbūt sabiedrība beigs nodarboties un popularizēt prositūciju? Jo sanāk, ka sievietei par kino un dārgu resotranu nodarboties ar seksu ir labi un pārējā sabiedrība viņai teiks, ka viņa visu dara pareizi, savukārt nodarboties ar seksu tikai tāpēc, ka sievietei sagribējās seksu ar nepazīstamu vai maz pazīstamu vīrieti tāpat vien, uzreiz un tagad, būs lēti un to sabiedrība nosodīs. Vēl labāk, sabiedrība teiks, ka tāda sieviete ir prostitūte un lēta, kat arī patiesībā viss ir otrādi, jo pēdējā gadījumā sieviete sevi nepārdot, bet vienkārši vēlas gūt baudu un kaisli, bez maksas.

Nebūtu taisnīgi kritizēt esošo sistēmu tikai no sieviešu skatu punkta. Šī pati audzināšana diemžēl ietekmē vīriešus un pat ļoti skarbi. Sievietēm, lasot šo rakstu, nebūs pārsteigums uzzināt, kā vīrieši savā starp apspriež sievietes. Tas notiek aptuveni tā, vai sieviete tev dārgi izmaksāja? Kur tu viņu aizvedi un cik tu iztērēji tikšanās laikā naudas, vai izdevās noekonomēt un ievilkt viņu gultā (šeit tiek domāts pēc iespējas lētāk)? Vēl samērā bēdīgas sekas šim visam ir tādas, ka vīrietis, maksājot par kino un restorānu, sāk uzskatīt, ka viņam ir tiesības saņemt atpakaļ samaksāto naudu seksa veidā, jo sabiedrība no bērnības dot uzstādījumus, esi bagāts, esi dāsns pret sievieti un tev būs daudz seksa. Uzstādījums patiesībā ir kļūdains un tāpēc noved pie traģēdijām. Vīrietis visu laiku pelna aizvien vairāk naudas, bet mīlestības un emociju kā nav tā nav. Un sanāk tirgus un barters, vīrieša nauda apmaiņā pret seksu. Jā tieši tā, lasītājs teiks, tā tak ir prostitūcija un es atbildēšu, ka lasītājam ir pilnīga taisnība. Man ir draugs, kurš nevar ilgstošu laiku izšķirties no meitenes ar kuru tiekās, kaut arī viņa jau sen viņam ir apnikusi, jo viņš viņā ir ieguldījis ļoti daudz naudas un viņam ir žēl ieguldītās naudas, ka viņa ieguldījums tiks kādam citam. Vai tā ir garīgi un emocionāli vesela cilvēka loģika, noteikti nē. Tā ir slimība, kas jāarstē pie psihoterapēta. Vēl forša frāze ir no sieviešu puses, viņš nevar mani atļauties, un no vīriešu puses, es nevaru tādu sievieti atļauties. Visi zina šīs frāzes un patiesībā visiem šīs frāzes sirds dziļumos riebjās, bet sabiedrība tās kultivē un atbalsta, jo sabiedrība ir materiāla un sabiedrības interesēs ir nevis mīlestība, bet nauda, kas ir pretēji cilvēku kā indivīdu interesēm.

Kāpēc es esmu pret šāda veida attiecībām? Uzskatu, ka skaistākais, kas var būt tā ir mīlestība starp vīrieti un sievieti (neskaru viendzimuma attiecības, tās arī var būt skaistas, bet tādas man nav bijušas un tāpēc detaļas nezinu). Tīrās attiecības ir skaistas, jo tās nav racionālas, tās ir jūtas un emocijas. Kāda mīlestība var būt tirgū, kad katrs cenšās lētāk nopirkt un dārgāk pārdot? Vai pērkot veikalā preci, kādam no jums rodas mīlestībā pret veikalu? Nē, tas vienkārši ir civiltiesisks darījums. Savukārt, attiecības un mīlestība ir nemateriālas un esot patiesai mīlestībai abiem vispār ir vienalga, kādam kāds ir materiālais stāvoklis, esot patiesai mīlestībai arī seksam ir pavisam citādāka nozīme, jo tas ir nevis izdevīga darījuma rezultāts jeb prece, bet gan jūtu izpausmes un pastiprinājuma veids, kuram, patiesībā, ir otršķirīga nozīme, priekšplānā izvirzoties tieši jūtām. Visiem patīk filma Titāniks, vai tad galvenie varoņi kaut vienu reizi runāja par to, ka kāds pērk un kāds pārdot seksu, nē, tas bija emocionālo attiecību rezultāts, kuram patiesībā nebija nekādas nozīmes, savukārt skatītājiem patika tīrās jūtas, kas bija kilometriem augstākas par pērku – pārdotu attiecībām. Un tieši par tādām attiecībām sapņo visi vīrieši un sievietes, bet diemžēl dzīvojot matricā pērku – pārdodu seksu, tādas attiecības nekad nebūs atrodamas, jo tādu tur vienkārši nav un tieši tāpēc visa sabiedrība ir slima ar seksa tēmu, jo zemapziņā cilvēks meklē nevis seksu, bet jūtas un emocijas, bet dzīvojot pēc sabiedrības uzstādījumiem, atrod tikai aukstu aprēķinu.

Pēc visa aprakstītā, beidzot, varu kaut cik necik skaidri atbildēt, kāpēc es nekad nemaksāju par sievietēm randiņā, kad runa ir par pērku – pārdodu modeli. Ko pasakot atrautu no tik gari aprakstītā konteksta, dzirdu aizrādījumus, ka tā nav pareizi, jo vīrietim vienmēr jāmaksā par sievietēm. Šeit uzreiz gribu atrunāt, ka man nav problēmu samaksāt par sievieti, ja tas ir paredzēts, lai viņu patīkami pārsteigtu vai izbrīnītu un tam nav regulārs raksturs, bet noteikti tas nav ne pirmajā ne otrajā randiņā, jo tieši pašā sākumā arī izšķiras jautājums kāds modelis būs attiecībām. Ja es eju uz randiņu, man gribas pavadīt laiku ar konkrētu sievieti un es arī gribu, lai viņa nāk uz randiņu pavadīt laiku kopā ar mani, neko man nemēģinot pārdot, jo es nenāku neko pirkt. Tādējādi attiecībām tiek piešķirta pavisam citādāka vērtība. Pirmkārt, es redzu, ka tiešām patīku sieviete, jo citu iemeslu viņai atrasties šeit nav. Sievietei patiesībā tas arī ļoti patīk, jo viņa saprot, ka es satiekos ar viņu, jo viņa man patīk un man ir jūtas pret viņu, jo es necenšos viņu nopirkt pēc iespējas lētāk. Naudai nav nozīmes, toties būtiski pieaug nozīme citām lietām. Komunikācijai, jūtām, kopā esošajiem piedzīvojumiem, kas var būt arī pirmajā randiņā, un svarīgākais vīrieša un sievietes personībām, abi cilvēki uzreiz kļūst nevis preces, bet cilvēki un uzreiz rodas attiecību patiesums un īstums. Interesantākais ir tas, ka esot patiesībām jūtām un mīlestībai, materiālo lietu vērtība vispār pazūd, jo jūtu pasaulē materiālu lietu nav. Un tikai tāda veida attiecības ir skaistas un īstas, tikai par tāda veida attiecībā raksta grāmatas un uzņem filmas, tikai tāda veida attiecības patiesībā visi meklē un dara visu, lai tās neatrastu. Salīdzinājuma, ar viena sievieti bijām nopirkuši biļets uz izrādi, uz kuru viņa sen vēlējās aiziet. Izrade bija svētdienā pa dienu. No rīta pēc pavadītās nakts, es viņai saku, ka nu jau ir jātaisās, jo drīz sāksies izrāde, uz ko viņa man ar mīlošām acīm un sapņainu skatienu teica, šķtrunts par biļetēm un izrādi es gribu palikt ar tevi šeit un tagad. Viņai tā izrāde un nauda par biļeti zaudēja jebkādu vērtību, jo tās ir materiālas lietas. Un tagad spriežiet paši, kas ir skaistāk un patiesāk no emociju skatu punkta, aiziet uz teātri, kad vīrietis ved sievieti uz teātri, izmaksājot viņai, lai pēc tam dabūtu no viņas seksu, kā atlīdzību, vai maksāt par biļeti pašai sievietei un vispār šajā gadījumā neaiziet uz teātri. Lūk ar ko atšķiras mīlestība no pērku – pārdodu pasaules un visas sievietes un vīrieši vēlētos atrasties mīlestības un emociju pasaulē, nevis kārtējā garlaicīgā izrādē.

Šeit ir vēl viena nianse par sievietes pirkšanu, izmaksājot viņai un uzturot viņu. Ja sieviete pati par sevi nav spējīga samaksāt, kā viņa varēs nodrošināt bērnu un ko viņa varēs iemācīt bērnam? Vai vispār viņa ir spējīga dzīvot šajā pasaulē patstāvīgi un ir patstāvīga un neatkarīga vienība, kas spēj risināt tajā skaitā arī finansiālos jautājumus? Ja viņa to nemāk, tad ko mācēs bērns? Visdrīzāk tikai to kā lētāk nopirkt un dārgāk pārdot, jo tieši tādi būs viņa uzstādījumi, kas patiesībā noved pie personības degradācijas. Sieviete pēc būtības ir emocionāla būtne un tieši sieviete māca un attīsta bērna emocionālo pasauli, no kā arī ir atkarīgs, vai bērns būs laimīgs visu mūžu un vai mācēs gūt prieku no dzīves, vai arī nepārtraukti dzīvos tukšu un nepilvērtīgu emocionālo dzīvi pērk – pārdot pasaulē, kur finansiālas neveiksmes gadījumā, uzskatīs, ka viņš ir neveiksminieks, jo nevarēs sev nopirkt to sievieti, kuru vēlas. Neatkarīgai un patstāvīgai sievietei šajā gadījumā ir daudz pareizāki uzstādījumi, jo viņa pati visu var, bet attiecībās meklē un sniedz emocijas un jūtas. Es uzskatu, ka priekš bērna jāizvēlās sievieti ar bagātu emocionālo pasauli un bagātu jūtu pasauli, jo naudas pelnīšanu iemācīt bērnu ir viegli, tam ir izveidota visa izglītības sitēma, bet lūk dot viņam pilnvērtīgu emocionālo pasauli ir smags darbs un vislabāk to var izdarīt tieši sieviete.

Nobeigumā vēlos vēlreiz uzsvērt, ka pats sabiedrības modelis ir nepareizs un balstīts uz kaut kādām antīkajām un viduslaiku vērtībā, kad bija pavisam cita ekonomiskā situācija un pastāvēja tāda veida lieta kā bads, mūsdienās Eiropā šādas negatīvās parādības vairs nav un tāpēc arī propagandēt prostitūciju, sekss pret vakariņām vai ko citu, nav racionāli. Saprotu, ka sabiedrība nemainīsies vēl ilgu laiku, bet šajā rakstā vēlējos iezīmēt vektoru, kurā virzienā vajadzētu iet mums visiem. Novēlu visām sievietēm nevis sevi pārdot, bet veidot patiesas un īstas attiecības, savukārt vīriešiem, nepirkt sievietas, bet panākt to, lai viņas patiesi iemīlās, panākt to ar savu rīcību, piemēram, nodziedātas dziesmas veidā, nevis izmaksātā restorāna veidā, ar savu intelektu un neatlaidību, meklēt nevis lētāko pieļaujamo sievieti, bet meklēt emocionāli bagātāko sievieti un visus aicinu tikties un viedot attiecības tikai uz mīlestības un jūtu pamata, jo pārējam emocionālā pasaulē nav nozīmes.

Advertisements

Fake news vai cenzūra


Aptuveni nedēļu atpakaļ piecēlos no rīta un atvēru logu, kur vēl bija agrā tumsa un tikai ielas lukturi izgaismoja piesnigušo ceļu. Skatījos uz šo burvību un man prātā ienāca ideja uzrakstīt, nu jau, par visai aizmirstu, bet vienmēr aktuālu tēmu, fake news jeb viltus ziņām. Ņemot vērā, ka par šo tēmu ir daudz rakstīts, tad paskatīšos uz šo visu nedaudz arī no juridiskā skatu punkta, lai būtu neliela dažādība.

Sākšu ar to, ka fake news tēma kļuva aktuāla ASV prezidenta vēlēšanu laikā, kad demokrāti cīnoties pret republikāņiem sāka vainot Krieviju vituls ziņu izplatīšanā ar mērķi ietekmēt ASV vēlēšanas. Pēc tam šī tēma tika attīstīta līdz tādam līmenim, ka fake news vajadzētu aizliegt vai vismaz pret tām cīnīties. Daudz laika nepagāja, kad arī mūsu bāleliņi uztvēra šo domu un nepagāja daudz laika, kad pagājušajā gadā, kāds tika aizturēts par viltus ziņu izplatīšanu, izveidojot priekš tā veselu interneta portālu. Līdz ar to sabiedrībā tika radīts priekšstats, ka fake news rada Krievija vai kaut kādi noziedznieki ar mērķi nopelnīt uz reklāmām un, ka pret viltus ziņām ir jācīnās, propogandējot uzticēties tikai “autoritatīviem medijiem”. Diemžēl pavisam drīz un tajā pat laikā pavisam nesen atklājās, ka tāds “autoritatīvs medijs” kā Der Spiegel žurnalists ilgstoši veidoja fake news (links:https://www.bbc.com/news/world-europe-46666389).  Tiem, kurus interesē detalizētāk, iesaku papētī fake news tēmu tieši “autoritatīvajos medijos”, kur tādu gadījumu bija diezgan daudz, kad tika viltotas intervijas, stāsti, hakeru saieti utt. Patiesībā lielākie fake news ražotāji ir tieši pazīstamie un lielie mediji, kur reizēm veidojot propagandu, sanāk aizstūrēt uz pilnīgi izfantazētu materiālu. Līdz ar to manā ieskatā cīnā ar fake news jeb viltus ziņām, ir vienkārši mēģinājums izveidot rīku, lai īstenotu cenzūru, nekas vairāk.

Tagad pamazām sākšu virzīties uz iepriekš apsolīto juridisko pusi. Kas vispār ir fake news? Es, piemēram, Latgales mežā satieku sniega cilvēku, sasveicinos ar to un, tad katrs no mums dodas uz savu pusi. Vēlāk es par šo atgadījumu uzrakstu rakstu, bet sniega cilvēku vairs nav iespējams atrast un arī liecinieku nebija, vai tas automātiski kļūst par fake news, jo ir vispārējs uzskats, ka sniega cilvēki Latvijā nav. Te ir liela problēma ar viltus ziņu definēšanu un jēdziena aizpildīšanu, jo fakts, ko nevar pierādīt, var būt arī patiess, jo tas varēja notikt neatstājot nekādus lietiskos pierādījumus. Un pati sabiedrība ir ieinteresēta, lai uzzinātu pēc iespējas vairāk, piemēram, par sniega cilvēku Latgalē, kāpēc ne.

Vēl viena problēma ir pierādīšana. Ja valsts prokurora izskatā apgalvo, ka ziņas par sniega cilvēku ir fake news, tad nevis raksta autoram jāpierāda, ka viņš nav vainīgs, bet gan prokuroram jāpierāda vaina, jo Latvijā ir spēkā krimināltiesību princips – nevainīguma prezumcija. No otras puses ir vēl viena problēma, jo jau no Romiešu laikiem ir cits tiesību princips, ka negatīvs fakts nav jāpierāda, tas nozīmē, ka nav jāpierāda, ka kaut kas nav noticis, piemēram nav publicēta viltus ziņa, bet ir jāpierāda tas, ka tā tika publicēta. Tad sanāk, lai valsts sauktu pie atbildības par fake news, prokuroram ir jāpierāda negatīvs fakts, ka es nesatiku sniega cilvēku. Teikšu godīgi, tas praktiski nav izdarāms, ja notikums ir maziņš un lokāls. To pierāda arī fakts, ka Der Spiegel nevarēja vairākus gadus noteikt, ka ziņas patiesībā bija viltotas, kaut arī viņiem ir speciāla iekšēja struktūrvienība, kas pārbauda rakstos minētos faktus.

Mans viedoklis ir tāds, ka cīņa ar fake news jeb viltus ziņām, ir cīņa ar vēju dzirnavām, kas praktiski nav realizējama, bet var ļoti viegli novest pie cenzūras, kas ir daudzas reizes bīstamāka par jebkurām viltus ziņām, jo tikai un vienīgi atklātība un sabiedrības informētība spēj veidot kaut nelielu atsvaru milzīgajam valsts administratīvajam aparātam, kurš ir gatavs aprīt un arī aprij ikvienu, kurš vēlas būt patstāvīgs un brīvs.

Venecuēlas nemieri


Venecuēlas Bolivāra Republika atrodas Dienvidamerikas kontinenta ziemeļos un tiešī šajā republikā notiekošais jau vairākas dienas ir lielāko ziņu portālu top tēma. Pašlaik situācija ir izveidojusies tāda, ka vēlēšanās ir uzvarējis pašreizējais prezidents Nikolass Maduro un jau stājies amatā, savukārt no otras puses ir parlamenta spīkers Huans Gvaido, kurš pats sevi pasludināja par prezidentu. Situāciju vēl interesantāku padara fakts, ka paralamentā vairākums ir opozīcijai, savukārt Maduro kontrolē ir lielākā daļa izpildvaras.

Šādā situācijā ir jāpieliek milzīgas pūles, lai izbēgtu no pilsoņu kara. Kaut arī situācija ir izveidojusies dēļ tā, ka Venecuēlā pie varas nonāca ļoti korupmēta vadība, kas ar socialistiskiem lozugiem piesedza valsts izzagšanu. Šeit ir redzams rezultāts, kad valstī faktiski nedarojās demokrātija un vara tiek pie tā, kurš ir stiprāks un agresīvāks fiziski, nevis intelektuāli. Cilvēki ir piekusuši no astronomiskās inflācijas un trūkuma un ir gatavi iet pakaļ jebkuram līderim, kurš apsolīs situāciju mainīt uz labo pusi. Iepriekšējais velreiz demonstrē, ka sabiedrībā kopumā ir jābūt ļoti augstam pašapziņas un kultūras līmenim, lai valsti varētu pārvaldīt ar demokrātiskām metodēm. Lielākai daļai valstu pasaulē šāds modelis ir pārāk sarežģīts un sabiedribai vēl ir priekšā ejams milzīgs ceļš. Vai Huans Gvaido spēs mainīt situāciju, šaubos, jo pati sabiedrība vēlas kārtējo līderi, kurš visu nokārto un uzlabo dzīves apstākļus un nav gatava pati piedalīties valsts pārvaldē.

Starptautiskais fons ir vēl labāks par iekšējo. Venecuēlā ASV un daļa no Dienvidamerikas valstīm atbalstīja Huanu Gvaido, savukārt Ķīna un Krievija atbalstija pie varas esošo prezidentu Nikolasu Maduro. Skaidrs, ka uz Venecuēlas iedzīvotajiem visiem ir, maigi sakot, nospļauties, jo ASV ilgstoši veiksmīgi piever acis uz daudziem režīmiem, ja tie ir draudzīgi, piemēram, drausmīgo Saudu Arābijas režīmu, kur par jebkuru protesta akciju ir paredzēts nāves sods ar galvas nociršanu pilsētas laukumā, savukārt Krievija un Ķīna labprāt pārkāpj visdažādākās cilvēktiesības, gan saistībā ar nekontrolēto krimināllietu skaitu pret saviem iedzīvotājiem, gan politisko tiesību ierobežošanu utt. Venecuēla visu pasaules eliti interesē tikai un vienīgi, kā milzīgo naftas krājumu valsts un cīņa notiek par to, kurš tiks vai varēs turpināt naftas un gāzes ieguvi. Līdz ar to starptautiskais atbalsts nav Venecuēlas iedzīvotājiem, bet vienīgi savām saustīgajām elites interesēm.

Patiesi novēlu venecuēliešiem izveidot funkcionējošu valsti gan no politiskās, gan ekonomiskās puses un novēlu izkļūt ārā no ASV un Krievijas ietekmes, jo tas tikai vedīs uz aizvien dziļāku krīzi tāpēc, ka šo valstu pieredze nav bez maksas un par to nāksies maksāt varākām paaudzēm uz priekšu.  Šajā gadījumā situāciju var atrisināt tikai no iekšpuses politiski, jo armija un policija var vienkārši atteikties šaut pa saviem pilsoņiem, starp kuriem ir viņu draugi un radi.

Lētticība un investīcijas


Šodien no rīt kādā no portāliem varēja lasīt ziņu par situāciju, kad kāda nezināma persona veica noziedzīgu nodarījumu pret fizisku personu, kurai bija piešķirts pensionāra statuss, mantkārīgā nolūkā piedāvājot personai pārskaitīt noziedzniekam naudas summu ap 500 euro, tādējādi veicot investīcijas projektā ar mērķi nopelnīt procentus no ieguldītās naudas. Protams, līdz ar naudas pārskaitījumu noziedznieks pazuda un pensionārs palika bez iepriekšminētās naudas summas. Šādas ziņas tiek publicētas regulāri un tik un tā kāds uz šādiem aizdomīgiem piedāvājumiem uzķeras un uzķersies arī nākotnē. Šajā rakstā uzrakstīšu, kā no tādām situācijām izvairīties un kāpēc tādas situācijas vispār notiek.

Sākšu ar to, kāpēc tā notiek? Liela daļa cilvēku ir ar zemu izglītības līmeni ekonomikā un finanšu lietās. Daudzi nekad nav interesējušies par investīciju iespējām un visdrīzāk nekad to arī nedarīs. Savukārt visiem ir liela velme neko nedarot ātri nopelnīt. Nezināšana kopā ar velmi rada ideālu augsni krāpniecikiem gadījumiem, jo tieši to arī noziedznieki izmanto.

Visefektīvākais kā izbēgt no jebkāda veida krāpniekiem ir vienkārši ievērot principu, man vajag es meklēju. Ja esat izdomājuši investēt, tad jūs pats meklējat informāciju, veiciet izpēti un mācaties to darīt. Šis princips darbojās jebkurā jomā. Tas palīdz izvairīties no situācijas, kad kāds atrod jūs.

Iedomājamies ainu, ka kāds pamostās no rīta un izdomā, ka vēlas izdarīt kādam kaut ko ļoti labu. Viņš paņem telefonu, piezvana pirmajam, kurš trāpās pēc nejaušības principa un piedāvā ieguldīt viņam nelielu naudas summu un pēc mēneša atgriezt viņam par 50% lielāku naudas summu. Tādas pasakas ir nereālas un nekad nenotiek, bet diemžēl cilvēki tam tic. Patiesībā kāds pieceļās no rīt un domā, kā es varu nopelnīt naudu un paņem piezvana pēc nejaušības principa kādam un piedāvā viņam investēt, iepriekš zinot, ka nauda nekad netiks atdota. Šāda situācija jau izskatās daudz realistiskāka. Līdz ar to redzam, ka kāds jūs meklē tikai un vienīgi ar domu iegūt jūms naudu sev, nevis nopelnīt jums lielāku naudas summu.

Priekš krāpniekiem, lai realizētu savas ieceres, ir ļoti vienkārš solis, ir jāizdomā ticama pasaka, ko jums pārdot, iekļaut vispārzināmus terminus un mehānisma aprakstus, kā, piemēram, investīcijas, jo sabiedrībā aiz nezināšanas valda uzskats, ka investori ir tie cilvēki, kas dzīvo lepnās mājās, ēd dārgos restorānos un braukā ar dārgām mašīnām. Nē, realitātē bieži tā dzīvo zagļi, krāpnieki un cita veida noziedznieki, nevis parastie investori.

Patiesībā investīcijas nevar jums atnest tūlītēju naudas kaudzi, kuru jūs nezināsies kur likt. Normāla kapitāla atdeve, kur jums nebūs gandrīz nekādu risku kapitālu zaudēt, Latvijā ir ap 7%, viss, kas ir augstāks, nes sevī risku pilnībā zaudēt ieguldījumus. Tad iedomājāties, ka jums ir 1000 euro un jūs investējat ar 7% gadā, paskaitiet, cik jums gadus būs jāgaida, lai nopirktu jahtu. Ja kāds jums piedāvā kapitāla atdevi 50%, tad visdrīzāk šis cilvēks ir krāpnieks, jo cilvēki, kas profesionāli nodarbojās ar augsta riska investīcijām, nemeklēs jūs (visi parasti meklē viņus), lai saņemtu no jums pāris simtus, tādiem cilvēkiem interesē summas, kas mērāmas simtiem tūkstošos un parasti tas ir vai nu investīciju fonds vai brokers, kurš ir reģistrēts un atrodams Finanšu un kapitāla tirgus komisijas mājas lapā, ja nē, tad neiesaku uz tādu projektu tērēt savu laiku un naudu.

Aizliegtā filma – Scarface (1932)


Kādu vakaru atvēru ASV aizliegto filmu sarakstu un nolēmu apskatīt kādu no tajā esošajām filmām. Interesanti, ka saraksts tika veidots kopš pirmās filmas 1915. gadā ar nosaukumu The Birth of a Nation (1915). Šī filma ir pieejama Youtube, tā tika aizliegta, jo stāsta par Kukluksklana (KKK) rašanos. Bet šoreiz par citu filmu, kas bija aizliegta ASV citu iemeslu dēļ – Scarface (1932).

Vispār kopumā ASV filmu cenzūra kopš pagājušā gadsimta vidus ir stipri mainījusies, un tagad ieraudzīt filmu, kas ir līdzīga Scarface aizliegto filmu sarakstā nevaram. Savukārt, tas laiks bija interesants ar to, ka sabiedrībā valdija pavisam citi, daudz konservatīvāki uzskati, bija skaidra robeža starp labo un ļauno, kā arī sabiedrībā valdīja baznīcas piekoptās tradīcijas.

Īsumā par ko ir filma? Atbilde arī tik pat īsa, par Al Capone. Toreiz sabiedrībā valdīja tik liels izmisums, ka Holivūda uzņēma filmu ar aicinājumu valdībai rīkoties, jo noziegumu skaits auga, bet valdība nekā problēmu nerisināja. Ļoti zīmīgi, ka filma iznāca 1932. gadā, par vienu gadu ātrāk, nekā Al Capone tika apcietināts un notiesāts, ar ko arī beidzās vesels noziedzīgās pasaules laikmets. Filmā tika parādīta alternatīvas Al Capone karjeras beigas, kādas tās varētu būt, ja ASV valdība neapcietinātu viņu. Pēc manām domām, filma tika aizliegta, lai neradītu sabiedrībā pārliecību, ka valdība necīnās ar organizēto noziedzību. Savukārt oficiālais iemesls bija tāds, ka filma propogandē noziedzīgu dzīves stilu un nepakļaušanos likumam.

Kopumā filma bija patiešām laba. IMDB raitings 7.8. Starp citu, lielākai daļai aizliegto filmu reitingi ir samērā augsti. Filmā bija laba aktieru spēle, ietverti vairāki Al Capone pastrādātie noziegumi, par kuriem tika atklāts vēlāk, bet tajā laikā klīda tikai baumas. Sižets labi strukturēts ar humora elementiem un traģiskām beigām, kā tam jābūt to laiku filmā par mafiju. Trūkums filmai ir tāds, ka tā tika uzņemta paviljonā un tas ir ļoti labi redzams apšaudes scēnās un pakaļdzīšanās scēnā. Noteikti iesaku šo filmu paskatīties, ja ir brīvs brīdis, bet pirms tam ielūkoties Al Capone vēstures aprakstā, lai pilnībā izbaudītu filmas vēstījumu un tā laika atmosfēru, kas ar filmu pilnībā tiek nodota.

Alkohola lietošana


Manā dzīvē ļoti bieži ir šāda situācija, kad pasākumā man jautā, kādu alkoholu dzeršu, vai piedāvā ieliet no jau atvertās pudeles, uz ko viennozīmīgi atbildu, paldies, es nedzeru. Cilvēkos, uzzinot šo faktu, rodas izbrīns un daudzi jautājumi, kapēc, kas noticis, vai esmu slims. Kaut arī es esmu pilnīgi vesels, jo man par šo jautājumu nav nekādu iekšējo pretrunu. Diemžēl, bieži esmu viens no nedaudzajiem, kas nelieto alkoholu. Šoreiz uzrakstīšu savas pārdomas par alkohola lietošanu un manu motivāciju to nelietot vispār.

Atbilstoši stastistiskajiem datiem, Latvijā šogad ir būtiski pieaugusi alkohola lietošana, kopā par 13% (avots:https://apollo.tvnet.lv/6461621/vai-dzeram-vairak-devinos-menesos-paterinam-nodota-alkohola-apmers-manami-pieaudzis). Alkoholu zinātnieki ierindo starp četrām vispēcīgākajām narkotiskām vielām, kā arī alkohols ir viskaitīgākā narkotiskā viela, kuras ietekmē tiek izraisīts lielākais noziegumu skaits (avots: https://www.vox.com/2015/2/24/8094759/alcohol-marijuana). Negatīvāka ietekme uz cilvēku par alkoholu ir tikai krekam, heroīnam un metanfitomīnam. Visas parējās jums zināmās narkotiskās vielas ir ar mazāku negatīvu ietekmi uz cilvēku. Papildus iepriekšminētajam, jāpapildina ar to, ka alkoholam nav nevienas pozitīvas ietekmes uz cilvēka organismu un visi nostāsti par uzlaboto asinsriti vai garstāvokli, ir tikai un vienīgi mīti, ko rada alkohola industrija un alkohola lietotāji, kuri tādējādi vēlas attaisnot tā lietošanu priekš sevis un apkārtējās sabiedrības.

Skatoties no alkohola ietekmes uz organismu, nav svarīgi vai tiek lietots daudz vai maz, svarīgi ir regularitāte. Alkohols ietekmē smadzeņu darbību, tas rada kairinājumu un eiforijas efektu, kuru sasniegšanai visu laiku jālieto aizvien vairāk alkohola. Tas ietekmē cilvēka garstāvokli, jo alkoholam ir depresanta daba, kas nozīmē, ka pārtraucot to lietot, cilvēkam rodas depresijas efekts, kuru var izbeigt ar jaunu alkohola lietošanu. Līdzīgi kā ar citām narkotiskām vielām. Tāpēc arī saka, ka jāiedzer labai omai. Alkohols degradē personību un ietekmē smadzeņu darbību, padarot to lēnāku un domāšanas procesu smagāku. Cilvēks kļūst tramīgs, neiecietīgs, nesavaldīgs un agresīvs arī esot skaidrā prātā, līdz ar to alkoholam ir paliekošs efekts arī starposmos starp tā lietošanu. Protams, ka alkohols ietekmē sirdi, aknas, kuņģi un tiešā veidā rada priekšnosacījumus vēzim (avots: https://www.niaaa.nih.gov/alcohol-health/alcohols-effects-body).

Šeit mēs nonākam pie jautājuma, kāpēc es nelietoju alkoholu. Atbilde slēpjās augstāk minētajā, kā arī tajā, ka man ir svarīga manas smadzenes darbība un veselība. Pēc vakara pasākumiem, es pamostos un varu turpināt dzīvot un nodarboties ar lietām, savukārt alkohols tam traucētu. Tas traucē skriet, traucē strādāt, traucē nodarboties ar seksu un traucē darīt vēl simtām lietu. Es neredzu nevienu iemeslu, lai to lietotu. Pie tam es ticu zinātniskiem pētījumiem un izdaru vienkāršu secinājumu, ja tas man nedot neko labu un tikai rada kaitējumu organismam, tad es to nelietoju. Piemēram, aizejot uz sporta bāru, dzeru sulas vai kvasu vai tēju un jūtos brīnišķīgi. Līdz šim neesmu izjutis nekāda veida problēmas no tā, ka nelietoju alkoholu, tad jautājums, ja viss ir labi, priekš kam kaut ko mainīt.

Uz šo jautājumu jāskatās arī globāli. Sievietēm un vīriešiem, kuri vēlas radīt pēcnācējus, noteikti būtu jādomā par alkohola nelietošanu, jo tas tiešā veidā ietekmē bērna veselību un garīgo attīstību. Šeit es nenorādīšu avotus uz informāciju, kuru ir viegli atrast, bet jāatceras, ka sievietēm olšūnas dzīves laikā neatjaunojās un izdzertais alkohols radīs ietekmi uz bērnu jebkurā gadījumā. Vīriešiem gan atjaunošanās notiek 7 gadu laikā, līdz ar to pēc septiņiem skaidrā pavadītajiem gadiem var sākt domāt par pēcnācējiem.

Līdz ar to kopējā aina ir ļoti bēdīga, alkohola lietošana pieaug, iedzīvotāju skaits samazinās, bērni, kas piedzimst no alkoholu lietojošiem vecākiem, var būt ar garīgām un fizioloģiskām novirzēm, un sabiedrībā caur medijiem un reklāmām tiek propogandēta alkohola lietošana. Noteikti neesmu pret aizliegumu, jo tas nerisina situāciju, bet noteikti esmu par katra cilvēka individuālu situācijas izvērtēšanu un lēmuma pieņemšanu par atteikšanos no alkohola lietošanas. Starp citu, jāpiemin sakarā ar Ziemassvētkiem, ka šis ir labākais veids, kā būt labākam un augstākam par Kristus (viņš bija tikai cilvēks), jo viņš lietoja alkoholu vīna veidā, bet mēs no tā varam atteikties pavisam.

Filma BlacKkKlansman (2018)


Sākšu ar klasiskajiem vārdiem, kurus izmantoju, aprakstot filmas – nesen noskatījos filmu ar nosaukumu angļu valodā BlacKkKlansman. Šo nosaukumu neredzu jēgu tulkot, jo latviešu valodā būtu jāizmanto vairāki vārdu salikumi, kuri neko patiesībā pēc būtības nepateiktu. Filmai imdb reitings ir 7.6, kas vērtējams kā vidēji augsts.

Sākumā aktieru spēle. Aktieris John David Washington spēlēja galven lomu, viņš bija pirmais melādainais policists Kalorado Springs, un šajā filmā spēlēja ļoti labi. Bija emocijas, noskaņojuma kontrasts un patiesa ieinteresētība. Varēja redzēt, ka aktierim šī filma nav vienkārši darbs, bet kaut kas stipri vairāk. Problēma filmā bija ar to, ka John David Washington spēlēja pārāk labi uz citu fona un tādējādi pārējo spēle noplaka. Piemēram, Adam Driver, kuram bija otrā plāna aktiera loma, kurš strādāja kopā ar John David Washington un tēloja viņu klātienes tikšanās ar klanu, spēlēja ļoti pliekani, emocijas nebija nekādas, izskatijās, ka aktierim vienkārši samaksāja un viņš atstrādā savu naudu. Arī sieviešu lomas izpildītāja Laura Harrier nospēlēja viduvēji, nekādu sejas vaibstu, ne pārdzīvojumu, nekā. Kopumā aktieru spēle nebija šīs filmas stiprākā puse.

Dekorācijas filmā bija labas, ņemot vērā, ka filmas budžets bija tikai 15 miljoni, tad viss izskatijās autentiski un bija vērojama mašīnu un apģērbu dažādība, tiešām varēja iejusties 20. gs. 70. gados. Līdz ar to, ja ir vēlēšanās ieskatīties tā laika sadzīvē, tad šo filmu var apskatīties.

Un tagad pie paša galvenā, sižets. Patiesībā, ja skatās uz notikumiem filmā ar kritisku pieeju, var redzēt daudzas nejēdzīgas lietas. Piemēram, pa telefonu ar klanu runāja John David Washington, kurš bija daiļrunīgs un erudīts daudzos jautājumos, savukārt klātienes tikšanās gāja Adam Driver, jo viņš bija baltādainais un Adam Driver bija izteikti mazrunīgs un neveidoja erudīta un izglītota cilvēka tēlu, tieši otrādi, klasisks melnstrādnieks. Otra būtiska nepilnība bija uzņemšanas process pašā klanā. Tur bija iecerēta pārbaude uz melu detektora un pirms uzņemšanas cilvēkus rūpīgi pārbaudīja. Kā teica paši klana biedri, tad viņiem ir sakari policijā, bet neviens nepamanīja, ka Adam Driver ir policists, jo John David Washington, zvanot uz klana biroju, pateica savu īsto vārdu un uzvārdu un noteikti visi pilsētā zinātu pirmā un vienīgā melādainā policisa vārdu un uzvārdu, ņemot vērā, ka pilsētā bija spēcīga klana ietekmē un kā teica klana pārstāvji, viņi ir visur.

Vēl milzīgs caurums sižetā ir personāžu motivācija. Nav skaidrs, kāpēc klana pārstāvji izdomāja tieši dienā, kad pie viņiem atbrauc viens no klana reģionālajiem līderiem, spridzināt melnādaino kustības pārstāvi un nav skaidrs, no kurienes radās tieši tāda ideja un kāds bija mērķis, jo filma to neparāda. Nav skaidrs, kāpēc visi policisti, izņemot viens, atbalstīja izmeklēšanu un bija pret rasismu, kaut arī pilsētā bija liela klana ietekme un daži policisti bija klana biedri, kaut arī filmā tas nav parādīts, bet ir noprotams no dialogiem. Pat mūsdienās rasisms policijas darbinieku vidū tiek atzīta kā liela problēma ASV. Bieži bija sajūta, ka filmā visi dara kaut ko tikai darīšanas pēc, jo tas it kā ir pareizi no mūsdienu skatu punkta.

Propogandas elementi filmā bija vairāk kā vajag. Sākot ar to, ka klana līderis vairākkārt izsauca America first, kas bija arī Trampa sauciens vēlēšanās. Pēc tam visu laiku melnādainie tika pielīdzināti ēbrejiem un rasisms tika novienādots ar antisemītismu, kaut arī klana problēmas bija tieši melādaino centieni iet politikā un strādāt profesijās, kur agrāk strādāja tikai baltādainie. Filmā netika objektīvi skatīta rasisma un klana rašanās iemesli un sekas, kā arī visa filma pasaka, ka rasisms ir slikti, bet nepasaka kādi bija rasisma iemesli. Netiek akcentēta klana politiskā nozīmē, un ka tā bija organizācija ar mērķi pastarpināti cīnīties par politisko varu, bet klans tiek parādīts, kā kaut kāds psihopātu maniaku ārpilsētas klubs.

Kopumā šai filmai varētu droši likt 5/10, jo svarīga un sarežģīta tēma, tiek pasniegta vienkāršanas propogandas veidā, kur tiek pateikts, kas ir slikti, kā pareizi ir jādomā un esošais ASV prezidents pielidzināts klana biedram. Vai ir vērts skatīties šo filmu, noteikti nē.