Aizliegt ieņemt amatus valsts un pašvaldību institūcijās prokremliski noskaņotām personām


Šodien pamodos nu jau 2023. gadā un lasot no rīt ziņas, ieraudzīju, ka Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija 11. janvārī skatīs Latvijas pilsoņu kolektīvo iesniegumu “Aizliegt ieņemt amatus valsts un pašvaldību institūcijās prokremliski noskaņotām personām”. Kaut arī tā būs tikai sākotnējā iniciatīvas izvērtēšana, tomēr vēlos uzrakstīt savas pārdomas par to, kāpēc šāda veida mehānismi ir ļoti kaitīgi valstij kopumā.

Demokrātija ir valsts pārvaldes sistēma, kuru nepārtraukti ir jāaizstāv un kuru nepārtraukti kāds vēlas iznīcināt, jo daudziem cilvēkiem ir vēlme nokļūt pie varas un tur palikt mūžīgi. Labs piemērs ir Ungārija, kā samērā demokrātiska valsts pārvērtās par autoritāru valsti, kas rezultātā pasliktināja iedzīvotāju dzīves līmeni un liedza valstij veiksmīgi attīstīties. Arī nesen vēl Polijā bija centieni ierobežot tiesas varas neatkarību, nosakot iespēju valdībai iejaukties tiesnešu darbā. Ļoti nevēlos, lai Latvijā notiktu līdzīgi procesi, bet šāda veida iniciatīvas kā “Aizliegt ieņemt amatus valsts un pašvaldību institūcijās prokremliski noskaņotām personām” ir tiešs un tuvākais ceļš uz autoritārismu, jo ļauj ieņemt un noturēt izpildvaru ar prettiesiskiem līdzekļiem.

Jautājums, protams, kāpēc tieši uz autoritārismu? Kā jebkurš populistisks sauklis, šī ideja jeb iniciatīva ir ļoti vienkārša un šķietami loģiska. Mums Krievijā pastāv nu jau totalitārs, agresīvs režīms, kurš uzbrūk kaimiņu valstīm. Tie, kuri to atbalsta ir pret demokrātiju un Latviju kā tādu, tāpēc visu to cilvēku konstitucionālās tiesības tikt ieņemt valsts pārvaldē kādu no amatiem vajag ierobežot. Loģiski, skaisti un vienkārši. Tikai problēmas sākas tajā brīdī, kad jāievieš šāds mehānisms praksē un turpmāk minēšu pāris piemērus, kad likumā noteikts aizliegums nedarbojas.

Lai būtu uzskatāmi, šeit pāris piemēri. Latvijā ir aizliegta korupcija, narkotikas, neatļauta ieroču aprite, slepkavības, zādzības, atļautā ātruma pārsniegšana uz ceļa, valsts noslēpumu izpaušana utt. Vai kāds no iepriekšminētajiem aizliegumiem darbojas? Daļēji jā, bet lielākoties nē. Latvija ir ļoti korumpēta Eiropas Savienības valsts ar necaurskatāmu publisko iepirkumu sistēmu, narkotikas ir brīvi nopērkamas, ja kādam ir tāda vēlme, regulāri tiek publicēti raksti, ka pie kādas personas atrod nelegālus ieročus vai lādiņus, katru gadu notiek desmitiem slepkavību, tūkstošiem zādzību un miljoniem ātrumu pārkāpšanas uz auto ceļiem, tāpat presē regulāri parādās informācija, kurai ir kā minimums ierobežotas pieejamības statuss. Kāpēc tā notiek, jā jau tas ir aizliegts? Atbilde vienkārša, tāpēc, ka valsts nevar nodrošināt pilnīgu likuma izpildi, bet var reaģēt tikai lielāku apdraudējumu izraisošiem gadījumiem, tajā skaitā ierobežotu resursu dēļ. Tas nozīmē, ka aizliegums ieņemt amatus valsts un pašvaldību institūcijās prokremliski noskaņotām personām tiktu piemērots izvēles kārtībā, esošo resursu ietvaros.

Tagad iedomājāmies, ka Latvijā tiesību aktos tiek ieviesta aizliedzoša tiesību norma, ka ir aizliegts ieņemt amatus valsts un pašvaldību institūcijās prokremliski noskaņotām personām. Rodas pirmais jautājums, kurš vērtēs? Vai Valsts drošības dienests? Vai tas pats dienests, kurš knapi var uzrakstīt vispārīgu valsts apdraudējuma aprakstu un kuru nepieņem rajona tiesa, kritizējot tā kvalitāti noteiktā lietā? [1] Vai tas pats dienests, kurš par apdraudējumu uzskata TV Doždj esamību Latvijā, bet pilnīgi neredz Krievijas oligarhiem piederošus vairākus desmitu miljonus vērtus uzņēmumus un citus īpašumus, kuri pie tam ir tiešā veidā saistīti ar Krievijas militāro rūpniecību? [2] Vai arī lēmumu pieņems Valsts kanceleja? Tad jautājums, uz kāda pamata, vai tai ir sava izmeklēšanas nodaļa un ir noteiktas tiesības veikt tāda veida procesuālās funkcijas? Vai arī to varēs noteikt tiesa, bet tad jautājums uz kāda pieteikuma pamata un kuram būs pienākums vākt pierādījumu? Kādi pierādījumi tiks uzskatīti par ticamiem un kādi būs viegli viltojami?

Vēl jautājums no praktiskā viedokļa, kurš būs tiesīgs noteikt, ka persona ir prokremliski noskaņota un, kura nav. Vai tie paši ierēdņi vai arī kāds cits? Vai tas tiks attiecināts uz valstij piederošiem uzņēmumiem? Piemēram, ja cilvēks strādā Latvenergo, kurš elektroenerģiju pērk no elektroenerģijas ražotājiem, kuri izmanto Krievijas gāzi, vai tā ir prokremliska pozīcija, jo tā nauda tiešā veidā nonāk Krievijas militārajā budžetā un par to apmaksā karu Ukrainā. Vai arī tās ir prokremliski noskaņotas amatpersonas, tajā skaitā, kuras kontrolē valstij piederošus uzņēmumus un pieļauj, ka Latvijā uzņēmēji vēl nesenā pagātnē jauca no Krievijas atnākušo naftu ar citu valstu naftu un pārdeva to kā Eiropas Savienības naftu, tādējādi pārdodot faktiski Krievijas naftu un pastarpināti finansējot karu? [3] Vai arī visi tie ierēdņi, kuri neko nedarīja, lai kopš 2014. gada Latvijas atkarība no Krievijas gāzes mazinātos un tieši pretēji, konsekventi līdz 2021. gadam audzēja atkarību no Krievijas gāzes, tādējādi finansējot Krievijas armiju pastarpinātā veidā, vai tie arī ir prokremliski noskaņoti?

Kā redzams no augstāk minētā, šī iniciatīva, ko skatīs Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija atver pandoras lādi, kas pēc būtības būs ļoti ērts un šauri mērķēts mehānisms cīņai ar politiskajiem konkurentiem. Piemēram, pirms vēlēšanām tiks pastiprināti vērtēti kandidāti no koalīcijā neesošajām partijām. Savukārt ierēdņi, kuri vēlētos piedalīties vēlēšanās no koalīcijā neesošajām partijām zinātu, ka viņi varētu zaudēt amatu, ja izrādīs politiskās ambīcijas tāpēc, ka kāds atradīs kādu īstu vai viltotu twitter ierakstu, kuru var interpretēt kā prokremlisku. Un te pie varas esošās partijas veiksmīgi izslēdz daļu spēcīgu politisko konkurentu. Tālāk vēl viens piemērs, kāds ierēdnis vēlas pēc labākās sirdsapziņas rīkoties valsts interesēs pretēji korumpētai politiķu vai ierēdņu grupai un neļaut kādu apšaubāmu valsts iepirkumu un šeit noziedzniekiem tiek dots ērts mehānisms kā tikt galā ar traucējošo ierēdni. Tādu piemēru ir daudz, bet pamatideja ir šāda, ļoti izplūdušā tiesību norma, kas pēc būtības ir represīvas, ļaus uz individuāla izvērtējuma pamata atcelt no amata nevēlamās personas. Pie tam, šo mehānismu varēs izmantot tas, kuram būs reāla ietekme uz institūciju, kas šādus vērtējumus veiks un kurai būs tiesības atcelt ierēdni. Labākais piemērs Latvijā ir pielaides valsts noslēpumam piešķiršana vai nepiešķiršana kādai personai. Pie mums bija neskaitāmi skandāli, kad bez acīmredzama pamata un skaidrojuma, pielaide valsts noslēpumiem netika dota politiskajiem pretiniekiem kādai no koalīcijas partijai, kuri tādējādi tika izslēgti no konkurences par varu. Pie tam netika saskatīts reāls apdraudējums, bet viss process atgādināja institucionālas un politiskās cīņas.

Līdz ar to secinājums ir vienkāršs. Latvijā ir daudz Krimināllikumā iestrādātas tiesību normas, ar kurām noteikti sodi par pretvalstisku darbību, pie tam ir noteikta kriminālprocesuālā kārtība pierādījumu vākšanai un tiesas aizsardzība pret ļaunprātīgu tiesību normu izmantošanu no spēku institūcijām. Tāpat mums ir ļoti stingri kritēriji visiem ierēdņiem, kuriem ir jāatbilst, lai varētu ieņemt noteiktu amatu, tajā skaitā korupciju un interešu konflikta ierobežojošie. Svarīgi nodrošināt, lai esošās tiesību normas tiktu pildītas, savukārt dod politiķiem un spēku institūcijām papildus slikti kontrolējamu mehānismu pasludināt jebkuru personu par prokremlisku, tādējādi par “valsts ienaidnieku” ir taisnākais ceļš uz autoritāru valsti un aiziešana no demokrātijas, kas novedīs pie represijām un kopējā dzīves līmeņa pasliktināšanos visiem.

[1] https://www.delfi.lv/news/national/politics/no-krievijas-aizbedzis-policists-tiesas-cela-panak-patveruma-pieskirsanu-latvija.d?id=55074848

[2] https://www.delfi.lv/news/arzemes/krievijas-oligarhi-turpina-biznesu-latvija-raksta-insider.d?id=55020506

[3]  https://www.bloomberg.com/opinion/articles/2022-04-08/ukraine-war-this-backdoor-keeps-russian-oil-flowing-into-europe

Prognozes uz nākamo gadu


Gads bija iesācies ar interesantiem notikumiem gan iekšpolitiski, gan ārpolitiski. Šī gada sākumā bija aktīvi vakcinācijas prettinieki, kurus bieži atbalstīja dažāda veida ārpusvalsts dienesti, par ko varam secināt no vienādās retorikas vairākās valstīs, kurām bija robeža ar Krieviju vai kurās bija spēcīgs Krievijas lobijs. Tāpat vara aktīvi gatavojās vēlēšanām. Milzīgs rietumu civilizācijas panākums bija uzvara pār kovidu, kuras antagonismu varam novērot pašlaik Ķīnā, kur bija pilnīgi pretēja un nepareiza politika cīņā ar epidēmiju un kur pašlaik valstī izraisīja katastrofu gan ekonomikā, gan medicīnā. Protams, visu mūsu dzīvi izmainīja un pārņēma karš, kurš atklāja Latvijā esošās iekšējās pretrunas starp iedzīvotājiem, gan atkailināja Krievijas aģentus, kuri runājot skaistus pro Rietumu vārdus, patiesībā visu darīja Krievijas interesēs. Tāpat milzīgs satricinājums bija augstā inflācija un banku likmju būtisks kāpums. Tomēr visiem interesē ne tikai pagātnes notikumi, bet arī tas, kas notiks nākotnē. Kaut arī man nav kristāla bumbas un es nenosaku nākotni pēc zvaigznēm, man ir vairāki avoti, kas ļauj izdarīt samērā ticamus pieņēmumus par to, kāds būs 2023. gads, ar ko arī padalīšos šajā rakstā ar lasītājiem.

Sākšu ar ārpolitiku un ārējiem faktoriem, kuri ietekmēs Latviju un pabeigšu ar pats interesantāko, ar Latvijas iekšējām prognozēm.

Karš Ukrainā. Kaut arī Krievija iebrūkot Ukrainā, vēlējās pārņemt varu desmit dienu laikā, tai neizdevās sākotnējs plāns un pašlaik Krievija nezina, kā pabeigt iesākto. Savukārt Ukraina pēc ieroču saņemšanas no sabiedrotajiem un vairākām spilgtām uzvarām paredzēja, ka karš beigsies līdz šī gada beigām, kas arī nenotika. Vairāki militārie eksperti paredz, ka karš turpināsies visu 2023. gadu, jo nevienai no pusēm nav tik būtisks pārsvars, lai kardināli mainītu notiekošo karalaukā. Līdz ar to nākamais gads arī visdrīzāk paies kara zīmē.

Cenas uz energoresursiem Eiropā. Ņemot vērā, ka pašlaik vēl nav fundamentāli atrisināts jautājums ar Krievijas gāzes nomaiņu un tiek izmantoti pagaidu risinājumi, kas ir samērā dārgi, kā arī to, ka Ķīna visdrīzāk līdz nakamā gada vidum atrisinās jautājumu ar kovidu un tās ekonomika atsāks augt, tad arī gāzes cenas nākošajā ziemā varētu būt pietiekami augstas, kas sekmēs turpmāko inflāciju.

Ekonomikas izaugsme pasaulē. Pasaules banka prognozē, ka 2023. gadā pasaules ekonomika augs par 2.7% (šogad aptuveni 3.2%). ASV ekonomika augs aptuveni par 1.0%. Eiropas Savienības ekonomika visdrīzāk augs par 0.3%. Globāli visi skaitļi rāda, ka izaugsme nav plānota un šīs prognozes realitātē var būt ar negatīvu zīmi.

Latvijas ekonomika. Finanšu ministrija prognozē, ka Latvijas ekonomika 2023. gadā samazināsies par 0.6% (IKP izteiksmē). Tāpat plāno bezdarba pieaugumu nozarēs, kas cietīs no ekonomiskā krituma un augsti kvalificēta darba spēka trūkumu.

Darba spēka nodoklis. Pašlaik Finanšu ministrija uzskata, ka Latvijā joprojām ir samērā augstas darba spēka izmaksas, līdz ar to 2023. gadā iespējams redzēsim darba spēka nodokļu samazināšanu uz 2024. gadu, piemēram, palielinot neapliekamo minimumu. Tā noteikti būs politiskā izšķiršanās, ko veicinās fakts, ka jau pašlaik Lietuvā un Igaunijā darba spēka nodokļi un tādējādi arī izmaksas ir zemākas.

Inflācija. Kopš 2022. gada septembra inflācija Latvijā ir virs 20%. Savukārt attiecībā pret 2018. gadu, atbilstoši Centrālās statistikas pārvaldei, 2022. gada novembra inflācija bija 32.8%. Ņemot vērā, ka faktori, kas to veicina nezudīs arī 2023. gadā, tad var izdarīt pieņēmumu, ka inflācija līdzīgā apmērā turpināsies arī nākamgad.

Kredītu dārdzība. Ņemot vērā, ka Eiropas Centrālā Banka pašlaik ceļ procentu likmes, ar mērķi samazināt inflāciju un to, ka inflācija pagaidām ir ļoti augsta, Eirozonā novembrī tā bija vidēji 10.1%, un turpinās būt tāda arī 2023. gadā, tad likmes tiks arī turpmāk celtas un Latvijā cilvēkiem pieejami kredīti hipotēkai būs aizvien dārgāki, kas nozīmē, ka aizvien mazāk cilvēkiem būs iespēja paņemt kredītu nekustamā īpašuma iegādei. Tas savukārt veicinās nekustamā īpašuma cenu samazināšanos un var veicināt īres cenas pieaugumu.

Iedzīvotāju skaits. Atbilstoši Centrālas statistikas pārvaldes datiem Latvijā iedzīvotāju skaits samazinās kopš 1992. gada un 2022. gadā attiecībā pret pagājušo gadu tas ir samazinājies vēl par 17 tūkstošiem iedzīvotāju. Šī tendence noteikti paliks, jo nav objektīvu faktoru, kas to mainītu un nākošajā gadā Latvijā nomirs vairāk cilvēku nekā piedzims.

Šeit bija īss prognožu apskats notikumiem, kuri visdrīzāk būs Latvijā un pasaulē, kas ietekmēs visu mūsu dzīvi. Papildus tam, viennozīmīgi būs apstākļi, par kuriem mēs vēl nevaram zināt, kas viesīs korekcijas augstāk aprakstītajā, visdrīzāk uz negatīvo pusi. Uz jautājumu, ko darīt, kad ekonomiskās prognozes ir samērā negatīvas, atbilde ir ļoti vienkārša, celt savu kvalifikāciju un investēt aktīvos, kuri kļūst lētāki, ar mērķi nopelnīt, kad ekonomiskā izaugsme atjaunosies.

TV Doždj likstas Latvijā


Kopš Krievijas aktīvās karadarbības atsākšanas Ukrainā šogad, uz Latviju ir pārbraukuši daudzi Krievijā dzīvojoši cilvēki, tajā skaitā Latvijas labākā aktrise, kura iepriekš kvēli atbalstīja Putinu personīgi, un iepriekš pro Krieviskā režisora draudzene. Tāpat atgriezās daudzi latviešu mākslinieki un dziedātāji. Starp aizbraukušajiem no Krievijas bija arī TV Doždj (Телеканал Дождь/TV Rain) kanāls un tā dibinātāja un darbinieki. Pēc būtības viņi visi meklēja patvērumu no kara un vēlējās turpināt savu darbību no Latvijas teritorijas, jo Krievijā palielinājās represijas un darbība tur vairs nebija iespējama. Jau no paša sākuma, sekojot līdz cilvēku neapmierinātībai, daudzi politiķi uzbruka šim kanālam gan vārdiski, gan ar iesniegumiem dažādās valsts institūcijās. Nesen TV Doždj kanālā bija pārraidīts raidījums, kurā tika pausta pozitīva attieksme pret Krievijas karavīriem, kas nebija visai korekti un noteikti būtu labojama lieta. Tālāk sākās dažādu politiķu un sabiedrībā pazīstamu cilvēku histērija. Artis Pabriks, kuru vēlētāji izmeta ārā no politikas, pauda nostāju, ka TV Doždj būtu jāaizver un cilvēki, kuri tur strādā, jāsūta atpakaļ uz Krieviju. Interesanti, vai pēc viņa domām trimdas latviešus arī vajadzēja sūtīt atpaļ uz PSRS, lai tie protestētu pret Staļinu? Tāpat vēlējās izpildīties daži Saeimas deputāti ar līdzīgu aicinājumu. Interesanti, ka visā savā politiskajā karjerā Artis Pabriks un pārējie nebija neko iebilduši par Latvijas pilsonības piešķiršanu Pjotram Avenam, kurš ir Krievijas oligarhs un, kurš bija viens no tagadējā Putina režīma autoriem 90o gadu beigās un 00o sākumā. Tāpat nekādu iebildumu nevienam no šiem politiķiem nebija par to, ka līdz 2017. gadam Latvijas bankās noguldītā Krievu oligarhu un citu aizdomīgu cilvēku līdzekļi divas reizes pārsniedza Latvijas budžetu. Viss bija kārtībā, bet ar TV Doždj ir citādāk, tiem nav ne miljardu, ne lielas politiskās un spēka struktūru aizmugures Krievijā. Ņemot vērā, ka vispārējas histērijas laikā rodas daudz visādu saukļu un lozungu, kas ir vērsti uz cilvēku emociju radīšanu, bet ir tāli no veselā saprāta, šajā rakstā paudīšu savu viedokli par situāciju ar TV Doždj.

Kas ir TV Doždj? Īsumā, tas ir TV kanāls, ar kuru secīgi cīnījās Putina režīms. Kanāls darbojās samērā veiksmīgi un pauda pēc iespēja objektīvu informāciju pret Putina režīmu, kaut arī kādu laiku atpakaļ to izņēma no Krievijas kabeļtelevīzijas kanāliem un šī gada sākumā faktiski piespieda izbraukt ārā, nosakot tiesiskajos aktos, ka par “nepatiesu” ziņu paušanu saistībā ar karu, Krievijā var tikt piemērota kriminālatbildība ar brīvības atņemšanas sodu virs desmit gadiem. Pie tam Krievijā, kā mums jau ir tapis zināms, ieslodzījuma vietā notiek sistemātiskas cilvēku piekaušanas un spīdzināšanas. Nomirt Krievijas cietumā ir vieglāk nekā nodzīvot tur 10 gadus.

Kāpēc Krievijā cīninjās pret TV Doždj un citiem medijiem, kuri nepauda Putina režīmam labvēlīgu informāciju? Tāpēc, ka Krievijā ir totāla propaganda, ar kuras palīdzību tiek būvēta alternatīva pasaule, kura patiesībā neeksistē un to var izdarīt tikai tad, kad ir likvidēts jebkurš alternatīvas informācijas avots. Pašā sākumā Putins nākot pie varas likvidēja NTV kā neatkarīgu televīzijas kanālu, pārņēma 1TV un RTR, kā arī citus kanālus. Reālais neatkarīgās preses un televīzijas segments Krievijā pēdējos gados bija niecīgs un neaptvēra lielu cilvēku skaitu, jo vara darīja visu, lai tas nenotiktu. Tomēr TV Doždj un citu mediju auditorija sastāvēja no vairākiem miljoniem, ar kuriem pietika, lai organizētu un informētu par ļoti apjomīgiem protestiem Krievijā visus iepriekšējos gadus, tajā skaitā saistībā ar Navaļnija darbību. Sākoties karam, Krievijas vara saprata, ka ar laiku pieaugs protesti pret karu un neatkarīgu mediju esamība tos tikai palielinās, tāpēc tos izspieda ārā no valsts, jo Putina režīmam tas ir izdevīgi un pašlaik tas ir režīma izdzīvošanas jautājums, jo karam kļūstot aizvien nepopulārākam, cilvēki sāk meklēt alternatīvus informācijas avotus, tajā skaitā TV Doždj.

Kāpēc Latvijai ir izdevīga TV Doždj esamība Latvijas teritorijā? Atbilde ir samērā vienkārša, bet ne tik acīm redzama. Sāksim ar to, ka Putina režīms Latvijas iedzīvotājiem atņem naudu, kas izpaužas kā potenciālās peļņas negūšana. Iedomāsimies uz brīdi, ka Krievija ir atvērta demokrātiska valsts ar mūsdienīgu, efektīvu valsts pārvaldi un ir attīstīta uz sadarbību un tirgus ekonomikas izaugsmi, tādā gadījumā, ņemot vērā Krievijas apmērus, Latvijas eksports un imports uz Krieviju būtu ap 20% – 30% apmērā, kas būtu papildus jau esošajai tirdzniecībai, tādējādi budžetā ieplūstu vairāk naudas un mūsu visu dzīve būtu daudz labāka. Līdz ar to mēs visi esam ekonomiski ieinteresēti, lai Krievijā nomainās Putina režīms un pati valsts transformējas par mūsdienīgu demokrātiju. Uz argumentu, ka tas nav iespējams, atbilde ir īsa, Latvija 30 gadus atpakaļ bija sociāla republika PSRS sastāvā, kas bija faktiska valsts okupācija, tomēr mums izdevās 30 gadu laikā uzbūvēt demokrātisku valsti, kas visiem tās iedzīvotājiem dod ekonomisko pienesumu. Tas nozīmē, ka no pilnīgi totalitāras valsts var uzbūvēt brīvu un normālu valsti. Papildus iepriekšējiem argumentiem, pie mums ir daudz iedzīvotāju, tajā skaitā Latvijas pilsoņu, kuri simpatizē Krievijā esošajam Putina režīmam, jo ilgu laiku bija un joprojām ir pakļauti Krievijas propagandai. Tieši tādi kanāli kā TV Doždj ir alternatīva Krievijas propagandai un papildus tam, mums par to no valsts budžeta nav jātērē neviens eirocents, atšķirībā no LSM pārraidēm. Mēs visi esam ieinteresēti, lai Latvijas teritorijā nebūtu krieviski runājošu iedzīvotāju, kuri ir pakļauti Krievijas propagandai, līdz ar to mēs esam ieinteresēti, lai TV Doždj turpinātu savu darbību.

Kāpēc Latvijā ir negatīva attieksme pret TV Doždj? No vienas puses pie mums ir garīgi slimi cilvēki, kuriem vārds “krievs” un “krievu” trigerē histēriju un neadekvātu emociju izvirdumu ar negatīvu nokrāsu. Tādiem cilvēkiem būtu jāvēršas pie psihiatra palīdzības. Pārējie neiedziļinās tēmā un vienkārši ir negatīvi noskaņoti pret TV Doždj, jo tas ir krievu veidots uzņēmums, bet Krievija pašlaik vērš agresiju pret Ukrainu. Ar šiem cilvēkiem ir iespējams runāt un vest adekvātu dialogu, uzklausot viņu pozīciju un paužot savējo. Vēl ir politiķi, kuri refleksē uz sabiedrībā esošajām noskaņām un cenšas celt savu popularitāti, kaut vai rīkojoties pēc būtības pretēji valsts interesēm. Vēl viena plejāde ar negatīvi noskaņotiem ir atklāti muļķi, kuri netiek ievēlēti Saeimā. Starp visiem negatīvi noskaņotiem cilvēkiem, daļa ir Krievijas aģenti. Nav noslēpums, ka Krievija visus pēdējos 20 gadus finansēja dažādas struktūras, kukuļoja ierēdņus un politiķus, lai iegūtu lojalitāti un labvēlību pret Putina režīmu. Tāpat darbojās FSB un GRU izlūkošanas un ietekmēšanas tīkli, par to iespējams atrast daudz informācijas. Pie tam Putina režīma aģenti nav tikai tie, kas skaļi bļauj pro Putininiska režīma lozungus, bet arī tie, kuri ir vislielākie Latvijas “patrioti”, bet vienmēr rīkojas tādā veidā, kā izdevīgi tieši Putina režīmam un tā propagandai. Kur bija “nacionāli noskaņotās” politiskās partijas vai VDD, kad Pjotram Avenam piešķīra Latvijas pilsonību vai kad tika pieņemti lēmumu, kas faktiski kopš 2014. gada tikai palielināja Latvijas atkarību no Krievijas gāzes?

Nobeigumā uzrakstīšu, ka mans viedoklis ir tāds, viss, kas ir slikti Putina režīmam un, kas var sekmēt normālas Krievijas izveidošanu ilgākā laika posmā, Latvijai ir izdevīgi gan politiski, gan ekonomiski, tādējādi tas ir jāatbalsta. Jā TV Doždj raidījumā tika pausta nepieņemam nostāja, ar to vajag strādāt un koriģēt medija rīcību, lai tā nepārkāptu tiesību aktus, tomēr Latvijas valsts institūciju rīcībai ir jābūt uz sadarbību vērstai un mērķētai uz šī medija saglabāšanu, adekvāti un toleranti interpretējot tiesību normas, necenšoties ar represijām darboties Putina režīma interesēs, aizverot viņa režīmu kritizējošo mediju, tādējādi arī paildzinot karu Ukrainā, jo kamēr Putins ir pie varas, karš turpināsies.

Par Satversmes meklēšanu


Presē tika publicēta ziņa par to, ka Latvijā ir Satversmes meklētāju grupa. Pieņemu, ka tā ir ļoti maza organizācija, jo par tādu lasīju pirmo reizi. Pamatdoma ir tāda, nav iespējams atrast Satversmes oriģinālu un tāpēc tā nav spēkā, kā rezultātā pati valsts neeksistē. Tāpēc šoreiz neliels juridisks skatījums uz jautājumu, vai Satversmes oriģināla neesamība ietekmē valsts pastāvēšanu?

Satversme jeb konstitūcija pēc savas būtības ir vienošanās starp cilvēkiem. Pati valsts kā tāda neeksistē, to nevar ne redzēt, ne pataustīt. Skatoties abstrakti, kaut kāda cilvēku grupa sanāca kopā, novilka līnijas uz sauszemes un pateica, ka šajā teritorijā būs šīs grupas noteikumi. Līdzīgi ir ar augstskolu Satversmēm un juridisko personu statūtiem, tikai bez teritorijas, galvenais, lai valsts un automātiski citi cilvēki to atzītu. Valsts gadījumā būtiski ir, lai pašu valsti un šo vienošanos atzīšana būtu starptautiski.

Šeit nonākam pie nākamā jēdziena – vienošanās. Vai tai jābūt vienmēr rakstiskā formā? Noteikti, ka nav. Pie tam rakstiska forma ir tikai vienošanās pierādīšanas līdzeklis. Civiltiesībās skaidri ir pateikts, ka tiesisks darījums var būt mutisks vai rakstiskā formā. Svarīgākais ir rīcībspēja un tiesībspēja kā arī gribas izteikums. Piemēram, viena persona aizdod naudu otrai personai ar mutisku norunu, ka tā pēc noteikta laika naudu atdos. Šajā gadījumā ir noticis tiesiskais darījums un pirmā persona var celta prasību tiesībā, lai atgūtu savu naudu, ja otrā persona to neatdot norunātā laikā. Tāpat ir arī ar Satversmi, tas, ka tā ir vai nav rakstiskā formā, pēc būtības nemaina pašu vienošanos, bet tikai raisa jautājumu par pierādīšanas faktu. Piemēram, Lielbritānijā nav rakstiskas konstitūcijas, bet ir vairāki konstitucionāli akti un paražas, kuras nav rakstītas. Visi zina un māk atrast Lielbritānijas konstitūciju, kaut arī tai nav rakstiskas formas.

Pierādīšana tiesību jomā ir ļoti subjektīva lieta. Reizēm šķiet, ka pierādījums ir skaidrs un neapgāžams, bet tiesa un pretējā puse atrod argumentus un citus pierādījumus, kas ļauj pretējai pusei uzvarēt tiesas procesā. Tas nozīmē, ka pati par sevi Satversmes esamība rakstiskā formā nepierāda to, ka tā ir spēkā. Piemēram, PSRS laikā Latvijas Republikas Satversme nebija spēkā, kaut arī tai bija skaidra, rakstiska forma. Svarīgākais ir tas, ka visi pieņem šodien esošo valsts Satversmi un dzīvo pēc tās, tādējādi to leģitimējot. Un pat, ja Satversme nebūtu rakstiskā formā, tā tik un tā būtu spēkā, ja visi cilvēki to uzskatītu par spēkā esam. Šāda pieeja ir tiesību avotam, kā paražu tiesības, kuras bieži nav rakstītas kā tiesības, bet tās visi ievēro, piemēram, cieņas izrādīšana pret veciem cilvēkiem vai reliģijas normas.

Nobeigumā, redzams, ka nav svarīga Satversmes forma un pat rakstveida formas neesamība Satversmi neatceltu. Savukārt cilvēku grupa, kura meklē Satversmi vai uzskata, ka valsts nepastāv, jo nav iespējams atrast dokumenta oriģinālu, varētu daudz efektīvāk savu laiku izmantot lasot konstitucionālās tiesības un tiesību teoriju, jo tur ir atrodamas visas atbildes par šo jautājumu.

Kur slēpties kodolkara gadījumā?


Pašlaik esam aizdzīvojušies tik tālu, ka pastāv liela kodolkara iespējamība. Karš Ukrainā virzās uz priekšu, Krievija cieš milzīgus zaudējumus un vienīgais veids kā Krievija var uzvarēt šo karu, ir veikt situācijas eskalēšanu līdz tuvākajam punktam pirms kodolkara uzsākšanas. Īsāk sakot, visām iesaistītajām pusēm ir jānotic, ka nepakļaujoties Krievijas ultimātam, būs kodolkarš un cilvēce aizies bojā. Problēma ir tāda, ka šādam ultimātam nepiekritīs visas iesaistītās puses, jo to ir ļoti daudz un pakļauties tādai šantāžai ir vienkārši konflikta novilcināšana. Rezultātā Krievijai nāksies demonstrēt savu apņemšanos ar kodolsprādzienu, vienalga kurā vietā, tas varētu būt poligons vai arī Ukrainas teritorija. Problēma ir tāda, ka pēc daudzām analīzēm un aprēķiniet, kurus esmu lasījis, pēc šādas Krievijas rīcības globāls kodolkarš ir neizbēgams un notiks tuvāko mēnešu laika, jo sāksies neatgriezenisku notikumu ķēde. Tieši tāpēc svarīgi ir katram no mums uz galda turēt individuālu glābšanās plānu, jo izglābties ir iespējams, bet jārīkojas būs ātri un radikāli. Par to arī šajā rakstā.

Kodolkara gadījumā tiks iznīcināta praktiski visa infrastruktūra un globālās piegāžu ķēdes, kā arī satiksme un ekonomika kopumā. Tajā brīdī kad viss beigsies un uzsprāgs pēdējais lādiņš, pirmā problēma būs radiācija. Jāatzīmē, ka vislielākā radiācija būs ziemeļu puslodē, jo visi sprādzieni notiks tieši šeit. Dzīvībai bīstama radiācija būs ilgu laiku, bet kritiski būs pāris mēneši pēc sprādzieniem. Tas nozīmē, ka nosēžot pāris mēnešus mājā ar aizvērtiem logiem, šo negatīvo ietekmi var pārdzīvot. Problēma ir tajā, ka pa šiem pāris mēnešiem iestāsies kodolziema, kas var ilgt desmitiem gadus pacēlušos putekļu dēļ. Pirmie gadi būs kritiski. Latvijas teritorijā temperatūra būs zem mīnus 50 grādiem pēc celsija un bez infrastruktūras šeit vienkārši nebūs iespējams izdzīvot. Labā ziņā ir tāda, ka kodolziema nebūs konstanta, pamazām nolaižoties putekļiem, pieaugs zemes temperatūra un jau pēc pāris gadiem klimats kļūs siltāks. Pašreizējie aprēķini rāda, ka vissiltāk būs ap ekvatoru.

Ņemot vērā, ka Dienvidamerikas valstis nebūs konflikta puses un tām nav kodolieroču, tad arī pa tām valstīm neviens nešaus. Tas nozīmē, ka radiācija tur būs krietni zemāka un temperatūra krietni augstāka. Brazīlija, Ekvadora, Kolumbija, Venecuēla un Peru būs siltākās vietas uz zemes ar vismazāko radiācijas līmeni. Tas pats attiecas uz Āfrikas valstīm un Indonēziju ar Malaiziju.

Augstāk minētā informācija ļauj izstrādāt algoritmu, kad sākas kara eskalācija un kļūst saprotams, ka kodolkara iespējamība kritiski pieaug:

1. jāveic visu resursu apkopošana un gatavošanās tālam ceļojumam;

2. pēc iespējas ātrāk, kamēr strādā visa infrastruktūra, jādodas uz Dienvidameriku vai Indonēziju, kur ir spēcīga valsts vara, kas spēs nodrošināt vismaz kaut kādu kārtību arī pēc kodolkara;

3. jāmeklē pamestas raktuves, kuru Brazīlijā vai Peru ir daudz, tur būs siltāk un drošāk;

4. morāli jāgatavojas dzīvesveida maiņai un pāriešanai uz naturālo saimniecību;

5. ja ir iespēja, jāiegādājas lauksaimniecībai derīga zeme kā arī nepieciešamā tehnika un jāsāk meklēt augus, kuri var augt pie zemām temperatūrām virs nulles grādiem;

6. jānodrošina sevi ar ieročiem, to nevar būt par maz, jo konkurence par resursiem pieaugs, savukārt valsts vara mazināsies, līdz ar to nāksies pašiem sevi aizstāvēt.

Kad kļūs siltāk un atkal būs iespējams atgriezties Latvijas teritorijā, šeit neviena vairs nebūs. Tie, kuri atbrauks, varēs izveidot jaunu valsti un sākt jaunu dzīvi. Uz zemeslodes būs maz cilvēku, bet liels pieprasījums pēc visa. Tas nozīmē, ka atkal sāks attīstīties ekonomika un turpmākie gadu desmiti paies ekonomikas augšupejas zīmē. Pārdzīvojot kodolkaru un kodolziemu, perspektīvas ir labas, savukārt darot visu pareizi un savlaicīgi, to ir iespējams izdarīt.

Vai būs kodolkarš, to nezina neviens, bet noteikti atvilktnē jātur rīcības plāns gadījumam, jā iestājās negatīvi apstākļi. Cerēt uz pieeju bunkuriem nav pamata. Katram pašam būs jārūpējas par sevi un apkārtējiem. Šeit galvenais rīcības ātrums, kurš pirmais brauc, tas pirmais maļ un izdzīvo.

Priekšvēlēšanu kampaņas (veselības aprūpe)


Vēlēšanas tuvojas vēja spārniem. Publiskās debates ir ļoti bēdīgā līmenī un rodas sajūta, ka politiskās partijas ir nejaušu cilvēku veidojums, kur tikai retais saprot, ar ko viņš nodarbojas un kur ir nonācis. Paralēli tam partijas raida neskaitāmas reklāmas visos medijos un cenšas spēlēt uz emocijām un jūtām, lai pēc iespējas atslēgtu vēlētāju intelektuālo prāta daļu. Tieši tāpēc, lai nepazustu saldo reklāmu tekstos, nepieciešams apskatīt partiju programmas, jo atšķirībā no reklāmām, partiju programma ir oficiāli iesniegta informācija Centrālajai vēlēšanu komisijai, kas ir reģistrēta un no kuras partijas nevarēs atkāpties. Tas nozīmē, ka vēlētāji droši var rakstīt deputātiem un prasīt, kāpēc nav izpildīts noteikts partijas programmas punkts un atšķirībā no reklāmas, šeit iespēja atkāpties no partijas redzēja būs ļoti maza. Šī iemesla dēļ partiju programmas tiek rakstītas maksimāli plašos formulējumos, tomēr arī no tiem var iegūt daudz informācijas. Tāpēc piedāvāju apskatīt lielāko partiju programmas attiecībā uz veselības aprūpi un medicīnas sistēmu kopumā.

Paņemam piecu partiju programmas [1], kurām ir augstākie reitingi, atbilstoši SKDS pētījumam, kas ir publicēts LSM mājās lapā. [2] Tās ir Jaunā Vienotība, Nacionālā apvienība, Saskaņa, Zaļo un zemnieku savienība un Progresīvie.

Jaunā Vienotība piedāvā ieviest uz pacientu orientētu valsts veselības apdrošināšanu un valsts veselības aprūpi ar ilgāko gaidīšanas laiku 30 dienas.

Nacionālā apvienība piedāvā stiprināsim veselības aprūpes sistēmu un tās spēju piemēroties ārkārtas situācijām.

Saskaņa piedāvā palielināt valsts finansējumu medicīnai, uzlabot iedzīvotāju veselības profilaksi, nodrošinot ģimenes ārstu prakses ar papildu personālu, atjaunot medicīniskā personāla sagatavošanu specializētās medicīnas skolās, kā arī palielināt budžeta vietu skaitu medicīnas augstskolās un paplašināt rezidentūras pieejamību, nodrošināt stingrāku valsts kontroli pār zāļu cenām.

Zaļo un zemnieku savienība piedāvā nodrošināt veselības aprūpes darbinieku atalgojuma pieaugumu atbilstoši Veselības aprūpes finansēšanas likumā noteiktajam, panākt veselības nozares finansējuma pieaugumu, veicinot medicīnas iestāžu attīstību un pakalpojumu klāsta paplašināšanu, tai skaitā rehabilitācijas, sekmēt veselības aprūpes nodrošināšanu iespējami tuvu dzīvesvietai, stiprināt ģimenes ārstu prakses.

Progresīvie piedāvā ik gadu veselības budžetu palielināt par 0,5%  no IKP, ilgtermiņa mērķis: 8%, uzlabot veselības sistēmas pārvaldību un efektivitāti, izskaust nevienlīdzību veselības aprūpē, mazināt summas, kas no savas kabatas jāmaksā par pakalpojumiem un zālēm, nodrošināt ģimenes ārstu pieejamību reģionos, diferencējot atalgojuma likmes, nodrošināsim veselības mācību skolās.

Sarindojam piedāvājumus pēc kvalitātes:

1. Jaunā Vienotība, manā ieskatā, piedāvā vislabāko risinājumu, jo veselības apdrošināšana ir veids, kā samazināt neefektīvu medicīnas aprūpi un palielināt privātā sektora iesaisti. Veselības apdrošināšanas gadījumā nav kvotu sistēmas, pēc kurām piešķir finansējumu noteiktam pakalpojumam, bet pacients pats izvēlas, pie kura pakalpojuma sniedzēja dodies un kādu pakalpojumu izvēlēties. Tomēr arī šajā piedāvājumā ir pretruna jau otrajā teika daļā, kur tiek rakstīts par gaidīšanas laiku līdz 30 dienām, jo veselības apdrošināšanas gadījumā tam nebūtu nozīmes tāpēc, ka paši pakalpojuma sniedzēji būtu ieinteresēti nodrošināt pēc iespējas kvalitatīvāku un ātrāku pakalpojumu. Jau pašlaik redzam, ka pie zobārsta, kurš ir privātā sektora pārstāvis, pierakstīties ir daudz vieglāk nekā pie kardiologa. Līdz ar to Jaunās Vienotības piedāvājums ir pirmajā daļā labs, bet otrajā pretrunīgs.

2. Ņemot vērā partiju esošo piedāvājumu, visnoteiktākais un izmērams piedāvājums ir Progresīvajiem, kur ir precīzi uzrakstīts apjoms no budžeta, par kādu viņi vēlas palielināt finansējumu medicīnas sistēmai. Tāpat Progresīvie vēlas virzīties uz bezmaksas medicīnu un reformēt medicīnas sistēmu. Tomēr manā ieskatā pati par sevi finansējuma palielināšana bez skaidra reformu piedāvājuma nedos gaidīto rezultātu, jo sistēma ir neefektīva un klāt nākušā nauda tiks sadalīta medicīnas nozares līmenī starp augsta līmeņa ārstiem un ierēdņiem, jo netiek deklarēta virzība uz privātās medicīnas pusi, vai mehānismu ieviešanu, kas mazinātu korupciju. Viņu piedāvājums ir vērsts uz publiskā sektora palielināšanu, nevis veselības apdrošināšanas ieviešanu.

3. Zaļo un zemnieku savienība piedāvā palielināt atalgojumu medicīnas darbiniekiem, kas ir pozitīvi, bet tajā pašā laikā bezjēdzīgi, jo runa ir par valstij piederošām medicīnas iestādēm. Privātajā sektorā ar algām problēmu nav. Tāpēc nav skaidrs, kāpēc šo problēmu nevar risināt ar privātās medicīnas attīstību, kam būtu nepieciešams mazināt birokrātiskos šķēršļus un nodrošināt efektīvu tiesisko regulējumu. Pretēji tam tiek piedāvāts attīstīt valsts medicīnu, veicinot medicīnas iestāžu attīstību un pakalpojumu klāsta paplašināšanu, tādējādi palielinot vēl vairāk esošās problēmas medicīnā.

4. Saskaņas piedāvājums ir pilns ar stereotipiem, kā, piemēram, atjaunot medicīniskā personāla sagatavošanu specializētās medicīnas skolās. Mums arī pašlaik nav problēmu ar medicīnas personāla sagatavošanu, problēma ir tajā, ka augsti kvalificētam personālam bieži nav kur strādāt par pienācīgu atalgojumu un tas aizbrauc projām uz citām valstīm, piemēram, Vāciju. Ja būtu privātā sektora attīstība, tad pieaugtu arī studentu skaits, kurš vēlētos savu profesionālo karjeru veidot Latvijā. Līdz ar to samērā bezjēdzīgs ir piedāvājums palielināt budžeta vietu skaitu medicīnas augstskolās un paplašināt rezidentūras pieejamību. Tas pats attiecas uz veselības aprūpes finansējuma palielināšanu, kam nav jēgas bez pareizajām reformām.

5. Nacionālā apvienība nepiedāvā neko. Kārtējo reizi tā pierāda ar savu programmu, ka latviešu veselība un dzīves ilgums viņus neinteresē. Viņu politiskais piedāvājums ir naids un konfrontācija, kurai nav jēgas un kas neved pilnīgi nekur citur, kā uz nabadzību un stagnāciju.

Nobeigumā varam secināt, ka vislabākais piedāvājums ir Jaunai Vienotībai. Protams, nav skaidrs ar to realizāciju, jo tieši viņu valdības laikā 2019. gadā tika atcelta obligātā veselības apdrošināšana. Neskatoties uz to, virziens ir skaidrs un, manā ieskatā, pareizs. Arī Progresīvie ir pievērsuši pienācīgu uzmanību šim jautājumam un ir redzams kaut arī slikts, bet rīcības plāns. Savukārt pārējās trīs partijas būtiski atpaliek ar piedāvājuma kvalitāti un faktiski nav piedāvājušas nekādu taustāmu un mērāmu risinājumu. Secinājumu izdariet paši, bet es no savas puses aicinu visus veikt partiju izpēti tieši pēc tādas metodes, kāda ir pielietota šajā rakstā, nevis iespaidoties no reklāmām un skaļiem lozungiem.

Un neliela piezīme. Manā ieskatā veselības aprūpe ir būtiskākais priekš spēcīgas un bagātas sabiedrības, ko var nodrošināt obligātā veselības apdrošināšana pēc Igaunijas modeļa. Arī medicīnas pakalpojumu eksports ir svarīgs un to ir mērķtiecīgi jāattīsta tāpēc, ka viena slimnīca rada lielāku pievienoto vērtību nekā vesela rūpnīca. Paskatāmies uz Vācijas un Izraēlas piemēriem, kur no visas pasaules brauc miljoniem cilvēku, lai saņemtu labāko medicīnas pakalpojumu pasaulē un maksā milzīgu naudu par to.

Atsauces:
1. https://sv2022.cvk.lv/pub/kandidatu-saraksti
2. https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/partiju-reitingi-saeima-izredzes-ieklut-7-lidz-12-sarakstiem.a471568/

Dienas citāts – Harijs Emersons Fosdiks (Harry Emerson Fosdick)


Jāatgriežas pie sen aizmirstās rubrikas “Dienas citāts”, kad apskatāmies kāda pazīstama un ievērojama cilvēka spārnoto frāzi. Šoreiz Amerikas Savienoto Valstu Baptistu mācītāja Harija Emersona Fosdika (Harry Emerson Fosdick) citāts par demokrātiju.

Democracy is based upon the conviction there are extraordinary possibilities in ordinary people.”

(Demokrātija balstās uz pārliecību, ka parastiem cilvēkiem ir neparastas iespējas.)

Man patīk šis citāts, jo tas ļoti labi ataino demokrātiskās valsts iekārtu. Katram cilvēkam ir tiesības piedalīties vēlēšanās, tikt ievēlētam un šīs iespējas ir reālas, nevis fiktīvas. Tas nozīmē, ka iepretim autoritārajiem režīmiem, demokrātijā vienmēr pie varas var atnākt pirms tam nevienam nepazīstams cilvēks un parādīt savas spējas. Tajā pašā laikā jebkurš no politiķiem, kurš nav spējīgi efektīvi vadīt valsti, var tik nomainīts uz citu. Nevis viens vadonis un monolīta sabiedrība, bet neskaitāmi cilvēki un plurālistiska sabiedrība garantē iespēju, katram cilvēkam realizēt savu potenciālu.

Latvijas ekonomiskā un sociālā situācija


Gadu atpakaļ biju rakstījis un analizējis Latvijas ekonomisko situāciju, lai noskaidrotu, kur patiesībā esam un uz kuru pusi virzāmies. Dažādu iemeslu dēļ labu laiku neesmu pētījis dažādus rādītājus, tāpēc ļoti labs iemesls to izdarīt tagad. 2018. gadā notika Saeimas vēlēšanas un 2019. gada sākumā mums tika izveidota jauna valdība, kas ar zināmām izmaiņām turpina darboties arī šodien. Vissvarīgākais jebkuras varas uzdevums ir nodrošināt ekonomisko izaugsmi un individuālo ienākumu pieaugšanu. Tāpēc rakstot šo rakstu, skatīšos Eurostat un Centrālās statistikas pārvades mājas lapas un komentēšu tur atrodamos datus.

Sākumā skatāmies Iekšējā kopprodukta apjomu (IKP) uz vienu iedzīvotāju skaitu pēc pirktspējas standarta un redzam, ka attiecībā pret vidējo Eiropas Savienības (ES) līmeni kopš 2018. gada līdz 2020. gadam ieskaitot, esam auguši par 1%, salīdzinājumam tajā pašā laikā Igaunija auga par 3% un Lietuva par 6%. Tas nozīmē, ka mūsu pirktspēja faktiski nemainījās, kaut arī kaimiņu valstis spējušas to izdarīt.[1]

Apskatot Latvijas eksportu attiecībā pret IKP, redzam, ka kopš 2018. gada līdz 2020. gadam, ieskaitot, kritums bija 1.2%, salīdzinājumam Igaunijai tajā pašā laikā bija kritums par 3.3% un Lietuvai par 1.7%. Tomēr negatīvai šajā gadījumā ir kopējais eksporta apjoms, kas Latvijai 2020. gadā bija 60.3% no IKP, Igaunijai 71.2% un Lietuvai 73.5%. Tas nozīmē, ka kopumā mēs stipri atpaliek no kaimiņiem eksporta apjomos un mums bija un joprojām ir liels potenciāls to audzēt, tomēr esošās varas laikā tas netika darīts, kas būs ekonomikas un ienākumu palielināšanas barjera arī nākotnē, jo pašlaik nekas netiek darīts, lai kardināli mainītu situāciju.[2]

Otrs svarīgs rādītājs ir imports, kas sastāv gan no patēriņu precēm, gan no izejvielām un pakalpojumiem. Šis ir svarīgs rādītājs, kas ataino ekonomikas veselību, ja imports ir augsts, tas nozīmē, ka valstī ir augsts kopējais patēriņš, kas paātrina ekonomisko attīstību, ja zems, tad ekonomika palēninās. Latvijā periodā no 2018. gada līdz 2020. gadam, ieskaitot, imports kritās par 3.0%, pat pašu laiku Igaunijā par 1.2% un Lietuvā par 9.2%. Skatāmies absolūtos skaitļos, Latvijai imports 2020. gadā bija 59.2% no IKP, Igaunijai 70.7% un Lietuvai 64.2%. Visām Baltijas valstīs eksporta un importa starpība 2020. gadā bija pozitīva, kas ir labs rādītājs, ja neņem vērā absolūtos skaitļus, jo tas nozīmē, ka ekonomikā ieplūst lielāks naudas apjoms, nekā no tās iet ārā. No otras puses Latvijas ekonomika ir vājāka, par ko liecina mazie apjomi un tie būtiski nemainījās periodā no 2018. gada līdz 2020. gadam, kas nozīmē, ka no valsts varas puses netika veiktas pietiekamas darbības, lai stimulētu izaugsmi.[3]

Skatoties dziļāk ekonomiskos procesos, jāsalīdzina darba spēka produktivitāti. Jo lielāka produktivitāte, jo lielāku viens strādājošais saražo pievienoto vērtību uzņēmumam. Tas nozīmē, ka pie vienādiem amatu nosaukumiem katrā valstī produktivitāte atšķiras, piemēram, vienā cilvēks darbību var veikt ar rokām, otrā ar datora programmu, kas rezultātā būtiski palielinās izdarītā darba apjomu kopumā. Produktivitāte parāda to, cik tehnoloģiski ir attīstīta valsts un cik daudz lieku darbinieku tajā ir, bez kuriem varētu iztikt un tos novirzīt citās jomās. Latvijā periodā no 2018. gada līdz 2020. gadam, ieskaitot, darba spēka produktivitāte pieauga par 1.6%, Igaunijā tajā pašā periodā par 4.0% un Lietuvā par 5.3%. Tas nozīmē, kā iepriekšminētajā periodā netika veiktas nekādas darbības, lai uzlabotu cilvēku produktivitāti, tādējādi Latvijā nevar būt lielāks ienākumu pieaugums par pārējām Baltijas valstīm, kā arī kopējā tendence neliecina, ka šāds pieaugums varētu būt nākotnē, jo no varas puses par to netiek runāts un publiski netiek piedāvāti risinājumi, kas varētu mainīt situāciju. Pie tam absolūtos skaitļos Latvija būtiski atpaliek no abām kaimiņu valstīm, jo Latvijā 2020. gadā bija tikai 70.3% no ES vidējās produktivitātes, Igaunijā 80.8% un Lietuvā 81.9%.[4]

Atkāpjoties no ekonomiskiem rādītājiem, pie kuriem noteikti vēl būs jāatgriežas, paskatāmies dzimstību un mirstību periodā no 2018. gada līdz 2021. gadam. Redzam, ka mums katru gadu iedzīvotāju skaits sarūk aptuveni par 13.5 tūkstošiem un šī tendence turpinājās visu šo periodu, kamēr esošā Saeima un valdība veic savu darbu. Tas nozīmē, ka nekas netika darīts, lai šo situāciju uzlabotu un dzimstība joprojām ir būtiski zemāka par mirstību, kā arī migrācija no ārzemēm praktiski nemaina situāciju uz labo pusi, kas ilgtermiņā novedīs pie tā, ka būs aizvien lielāks darba spēka trūkums, esošā sabiedrība novecos, savukārt vietā neviens nenāks, jo pašlaik valstī nav ekonomiskā un sociālā vide, kas stimulētu pretējo.[5]

Svarīgākais katram cilvēkam ir viņa personīgie ienākumi un to turpmāka perspektīva. Tāpēc apskatot vidējos ienākumus valstī, redzam, ka strādājošo mēneša vidējā darba samaksas mediāna periodā no 2018. gada līdz 2020. gadam, ieskaitot, pieauga par 119 euro, savukārt absolūtos skaitļos pieaugums bija 139 euro, kur privātajā sektorā alga pieauga par 147 euro, bet publiskajā sektorā par 124 euro. Jāņem vērā, ka 2020. gadā privātajā sektorā vidējā alga bija 1138 euro, bet publiskajā 1156 euro. [6] Par ko liecina šie skaitļi? Latvijā pa trīs gadiem darba produktivitāte pieauga tikai par 1.6%, savukārt vidējā atalgojuma mediāna par 15%, ja par bāzi ņemam 2018. gada darba samaksas mediānu 774 euro un pieaugumu par 119 euro. Šāda disproporcija nozīmē, ka Latvijā nepamatoti pieaug darba spēka izmaksas, kas tādējādi padara preču ražošanu un pakalpojumu sniegšanu dārgāku, kas ilgtermiņā kavēs valsts attīstību. Darba produktivitāti var celt caur izglītību un tehnoloģiju ieviešanu, savukārt darba samaksai jāpieaug tikai, kad pieaug darbinieka vērtība darba tirgū. Valsts vara neko nav darījusi, lai mainītu šo situāciju, bet izmantoja vidējās darba algas pieaugumu sevis slavināšanai, aizmirstot pateikt, ka šis pieaugums ir īslaicīgs un ilgtermiņa perspektīva ir negatīva.

Pēdējais, ko apskatīsim šī raksta ietvaros ir patērētāju pirktspēja, lai novērtētu, vai ir palielinājušies reālie iedzīvotāju ienākumi, jo svarīgākais, cik par vienu naudas vienību varam iegādāties preces un pakalpojumus. Centrālā statistikas pārvalde piedāvā informāciju par visām ES valstīm, tāpēc salīdzināšu pirktspēju ar kaimiņu valstīm. Latvijas iedzīvotāju pirktspēja periodā no 2018. gada līdz 2020. gadam, ieskaitot, pieauga par 2%, Igaunijā par 1% un Lietuvā par 2%. Absolūtos skaitļos Latvijas iedzīvotāju pirktspēja 2020. gadā bija 74% no vidējā ES rādītāja, Igaunijas 80% un Lietuvas 68%. Paskatoties uz šo rādītāju, redzam, ka pirktspēja esošās varas laikā nedaudz pieauga, kas vērtējams pozitīvi, tomēr līdz vidējam ES līmeni ir liela atstarpe un pieaugums tādos tempos liecina, ka ES vidējo līmeni sasniegsim 2035. gadā, kaut arī pie pareizas politikas, to varētu izdarīt krietni ātrāk.[7]

Apskatot kopējo bildi, secinājums ir samērā bēdīgs, ekonomikas izaugsme bija ļoti lēna, tikai 1%, tāpat eksporta un importa apjoms stipri atpalika no kaimiņvalstīm, kas arī neliecina par to, ka mums nākotnē gaidāma būtiska ekonomiskā izaugsme, kas varētu palielināt iedzīvotāju ienākumus. Par to kumulatīvi liecina arī lēnais darba produktivitātes pieaugums, kas stipri atpaliek no kaimiņvalstīm un absolūtos skaitļos ir relatīvi zems. Joprojām esošajai varai nav izdevies tikt galā ar negatīvo iedzīvotāju skaita pieaugumu, kas pēc būtības ir arī neefektīvas politikas sekas ekonomikas jomā. Tāpat milzīga problēma, kas netiek risināta ir darba samaksas pieaugums neproporcionāli pret darba produktivitātes pieaugumu, kas nākotnē mums radīs krīzi, jo uzņēmējiem ir izdevīgi pārcelt ražotnes un pakalpojuma sniegšanu uz valstīm, kur darba produktivitāte ir augstāka. Tāpat publiskā sektora atalgojuma apmērs attiecībā pret privāto sektoru liecina, ka mums ir ļoti dārgs administratīvais aparāts un esošā valsts vara nedara neko, lai to labotu un palielinātu efektivitāti, bet vienīgi plāno turpināt atlīdzības celšanu ierēdņiem. Pozitīvais ir pirktspējas pieaugums, tomēr tam objektīvi nav pamata turpināties un ilgtermiņā arī šis rādītājs stagnēs. Kad izvērtēsiet par ko balsot vēlēšanās, noteikti ieskatāties Eurostat un Centrālās statistikas pārvaldes mājas lapā, lai redzētu reālo situāciju valstī un pieņemtu uz faktiem balstītu lēmumu.

Avots:
[1] https://ec.europa.eu/eurostat/databrowser/view/tec00114/default/table?lang=en
[2] https://ec.europa.eu/eurostat/databrowser/view/tet00003/default/table?lang=en
[3] https://ec.europa.eu/eurostat/databrowser/view/tet00004/default/table?lang=en
[4] https://ec.europa.eu/eurostat/databrowser/view/tec00116/default/table?lang=en
[5] https://data.stat.gov.lv/pxweb/lv/OSP_PUB/START__POP__IR__IRS/IRS010/table/tableViewLayout1/
[6] https://data.stat.gov.lv/pxweb/lv/OSP_PUB/START__EMP__DS__DSV/DSV010
[7] https://data.stat.gov.lv/pxweb/lv/OSP_PUB/START__POP__MI__MII/MII030/table/tableViewLayout1/

Tēli mūsu galvās


Samērā interesanti ir padomāt par to, kā veidojas mūsu apziņa. Mēs dzīvojam un smadzenes nepārtraukti uzņem jaunu informāciju, izmantojot visas esošās maņas. Viss datu apjoms tiek apstrādāts un mums veidojas kaut kāds pasaules redzējums par visām notiekošām lietām. Pie tam smadzeņu darbībai ir raksturīgs pasaules nepārtrauktības princips. Visam, ko smadzenes uztver, jābūt vienotā sistēmā, kur nevar būt tukši caurumi. Ja mēs redzam kādu notikumu, mēs redzam to pilnībā un priekš mums nav pārtraukumu, kaut arī patiesībā mūsu rīcībā var būt nepilna informācija. Tas ir stāsts par to, kuru avārijas daļu esat redzējis, tāds viedoklis arī jums būs. Ja redzat notriektu cilvēku, šķiet, ka autovadītājs ir vainīgs, savukārt, ja būtu ieradušies tur minūti ātrāk, redzētu, ka cilvēks skrēja pāri ielai neatļautā vietā un patiesībā vainīgs ir tieši notriektais cilvēks un neuzzinot visus apstākļus, tā arī nodzīvosiet dzīvi ar savu situācijas redzējumu. Šoreiz par tēliem mūsu galvās.

Mēs nepazīstam nevienu cilvēku, vienīgi tā cilvēka tēlu, kādu smadzenes ir uzzīmējušas. Ja pat, pats cilvēks sevi īsti nezina, jo tikai nonākot kādā situācijā, var uzzināt kā mēs patiesībā tajā rīkosimies, apkārtējie cilvēki par mums zina vēl mazāk. Tas nozīmē, ka ir pilnīgi bezjēdzīgi prasīt cilvēkiem, lai viņi par sevi kaut ko pastāsta, jo viņu stāsts būs tāds, lai, pirmkārt, atbilstu sociālām un morāles normām, otrkārt, tiktu balstīts uz cilvēka izpratni par sevi, kaut arī pats cilvēks daudzas lietas nemaz nezina. Līdz ar to mēs dzīvojam pieņēmumos un stereotipos. Piemēram, visi ārsti ir labi un izcili cilvēki, visi jaunieši ir citādāki nekā iepriekšējā paaudze, visas sievietes grib bērnus un ģimeni, visi vīrieši grib tikai seksu, visi skolotāji spēj bērniem labi iemācīt priekšmetu, visi politiķi zog, visi tiesneši ir cilvēki ar augstām morāles normām, visi čigāni zog, visi migranti brauc sēdēt uz pabalstiem, visas skaistas sievietes mīl bezjēdzīgus intīmos sakarus un visi bagātie ārzemnieki ir gudri un izsmalcināti. Šo sarakstu var turpināt bezgalīgi, bet tieši tā smadzenēs tiek veidoti tēli. Kad iepazīstamies ar kādu cilvēku, pirmās minūtes cilvēks uzdod jautājumus, lai otru ieliktu kaut kādā kategorijā un piedēvētu jaunajam paziņam šīs kategorijas īpašības. To smadzenes dara, lai ekonomētu resursus, jo daudz vienkāršāk ir kategorizēt, nekā radīt jaunu kategoriju. Rezultātā mēs dzīvojam pasaulē, kas sastāv no noteiktiem tēliem, kuru nemaz nav tik daudz un visi cilvēki mūsu smadzenēs tiek aprobežoti ar šiem tēliem, jo nokļūst kādā no kategorijām. Interesanti, ja kāds no cilvēkiem, kuru mēs esam ielikuši noteiktā kategorijā, rīkojas citādāk, nekā mēs sagaidām, tad mūsu smadzenes nevis maina cilvēka kategoriju, bet cenšas izskaidrot, kāpēc šoreiz rīcība ir citādāka, jo smadzenēm nepatīk kļūdīties. Bieži esat dzirdējuši, kad cilvēks izdzirdot kaut ko citādāku, nekā konkrētam cilvēkam ar viņa kategoriju vajadzētu darīt, pasaka, piemēram, visi tiesneši ir kārtīgi cilvēki, bet šim ir atkarība no alkohola, vai visi migranti grib dzīvot uz pabalstiem, bet šis nāk no ļoti laba valsts reģiona un izglītotas ģimenes, visas skaistas sievietes mīl bezjēdzīgu intīmos sakarus, bet šī ir izņēmums, jo gāja svētdienas skolā utt.

Nobeigumā var izdarīt secinājumu, lai iepazītu cilvēku, mums ir sākumā jācīnās ar sevi, jo smadzenes centīsies ekonomēt resursus un iemest cilvēku noteiktā kategorijā, lai nebūtu jāveic papildus piepūle pētot, bet uzreiz varētu izmantot iepriekš izstrādātu uzvedības modeli. Šāda pieeja strādā ikdienā, jo nav laika pētīt visus pārdevējus, policistus, ārstus, tiesnešus, garāmgājējus utt. Tomēr, komunicējot ar cilvēkiem, kuri mums tiešām ir interesanti, nepieciešams sasprindzināt koncentrēšanos un veidot jaunu tēlu bez nekādām kategorijām, jo tikai tad mēs izejam ārpus sava rāmja, un sākam iepazīt pasauli.

Kā iemīlināt sevī sievieti?


Mīlestība ir kaut kas mistisks un neesošs. Ja pajautājam sev, kas patiesībā ir mīlestība, tad nespēsim atbildēt uz šo jautājumu, jo mīlestība pret māti un tēvu nav tāda pati mīlestība, kāda pret māsu un brāli, tāpat mīlestība pret draugiem nav tāda pati kā mīlestība pret sievieti ar kuru tiecies. Vienīgais, ko var apgalvot droši, ka mīlestība ir noteikts apziņas stāvoklis, kad pret noteiktu cilvēku mums automātiski ir pozitīva attieksme, mēs uzticamies tam cilvēkam un šis cilvēks mums ir svarīgs, mēs domājam par to un pielaižam klāt emocionālā tuvībā. Daudzās pasakās un filmās mīlestību raksturo kā brīnumu, kas vienkārši rodas no zila gaisa, kaut arī zinātnieki sen ir atklājuši, ka tie ir noteikti bioloģiski procesi, kas rada izmaiņas apziņā. Ja ar bioloģiskiem procesiem var izraisīt iemīlēšanās sajūtu, tad noteikti ir algoritms, kā to izdarīt tieši tad, kad tas ir vajadzīgs. Šeit es uzrakstīšu nelielu teoriju un padalīšos ar savu pieredzi.

  • Sākotnēji ir jāsaprot, ka iemīlas tavā tēlā nevis tevī. Nav svarīgi, kas patiesībā tu esi, bet svarīgi, kā tevi uztver objekts. Šis ir ļoti svarīgi stāstot par sevi. Tas nozīmē, ka nav jālido kosmosā, lai tevī kāda sieviete iemīlētos kā kosmonautā.
  • Nākošā lieta ir noslēpumainība. Cilvēkiem ļoti patīk noslēpumainas lietas, kas nozīmē, ka tev jārāda labs un noslēpumains tēls sievietes prātā.
  • Vēl viens elements ir vēlme kaut ko bez atlīdzības darīt otram cilvēkam labu, piemēram, dāvināt dāvanas.
  • Pēdējais elements, kā tas neizklausīsies jocīgi, ir nozīmīgums. Tev priekš sievietes ir jābūt nozīmīgākam, nekā viņai priekš tevis.

Kā redzams, ka šo stratēģiju parasti izmanto sievietes. Viņas uzkrāsojās, radot neesošu tēlu (pamēģiniet uz daudzām paskatīties bez kosmētikas), tad uzvedas noslēpumaini, neko par sevi īsti nestāstot, prasa, lai viņām dāvina dāvanas un ceļ savu nozīmīgumu ar vēsu attieksmi, pretenzijām, palīdzības lūgumiem un konkurenci, parādot, ka viņai ir daudz pielūdzēju. Ja vīrietis uz šo visu uzķeras, tad viņš dara visu, lai iemīlētos sievietē, bet viņš nedara neko, lai sieviete iemīlētos viņā. Tāpēc efektīvi ir apgriezt situāciju un panākt to, lai sieviete visu to dara.

Kādām jābūt sajūtām, lai cilvēks varētu pateikt, ka ir iemīlējies un viņam ir jūtas pret kādu citu? Tas ir uztraukums, paātrināta sirdsdarbība, mainīgs asinsspiediens, ķermeņa daļu apsārtums, paplašinātas acu zīlītes, kad cilvēks skatās uz savu mīlestības objektu, apmulsums un nedroša rīcība, reiboņa sajūta. Pēc būtības tas ir tas pats, kas narkotiskās vielās, jo izstrādājās daudz bioloģiskas vielas, piemēram, dopamīns lielā daudzumā. Tāpēc arī pēc iemīlēšanās var būt ķermeņa laušana, bezmiegs, murgi un citas slimīguma pazīmes.

Šeit svarīgi saprast, ka augstāk aprakstīto stāvokli var izraisīt cilvēka darbības, kas ir raksturīgas cilvēkam, kurš ir iemīlējies. Tas nozīmē, ka nav jēgas dāvināt sievietei puķes, teikt, ka mīli viņu, jebkādā veidā izdabāt un būt ērtam un labam priekš sievietes. Tieši pretēji, ir jāpanāk, lai viņa tā rīkotos, jo tikai šādā gadījumā viņa iemīlēsies tevī, nevis tu viņā (vismaz viņa tevi mīlēs vairāk nekā tu viņu).

Kādām sajūtām ir jārodas sievietei komunikācijā ar tevi? Viņai jābaidās tevi zaudēt, tu priekš viņas esi vērtībā, viņa daudz domā par tevi, vēlas tev palīdzēt, sazinās ar tevi un jautā kā tev iet, viņa uztraucas par tevi, viņa ir greizsirdīga uz kādu citu tevis dēļ, viņa grib satikties ar tevi, interesējās par tevi, dāvina tev dāvanas, gatavo tev kādu ēdienu, atzīstās tev mīlestībā, stāsta citiem, cik tu esi labs un vērtīgs, nāk pie tevis jebkādu mazsvarīgu iemeslu dēļ, cenšas ar tevi jokot utt.

Rezultātā jākomunicē tādā veidā, kas rada iespaidu, ka tev ir daudz pielūdzējas. Tev nepārtraukti raksta un zvana citas sievietes un vispār, tas, ka tu tiecies ar šo sievieti, priekš viņas ir unikāla iespēja, ko viņa var palaist garām. Vēl labs variants ir pateikt, ka tikko saņēmi dāvanu no kādas citas sievietes, tāpat vien.

Vēl variants, lai sieviete domātu par tevi ir smaržas. Lieto smaržas un iedot viņai kādu papīra bloku, kurā visas lapas ir smaržinātas ar tavām smaržām, lai viņa tur katru dienu kaut ko ieraksta. Katru reizi atverot bloku un rakstot, viņa domās par tevi. Tāpat var sapūt smaržas viņas spilvenā vai drēbēs, piemēram, šallē.

Prasi, lai sievietes tev kaut ko dāvina. Svarīgi, lai viņas dāvina, nevis tu, jo tādā gadījumā viņas veic darbības priekš tevis un iemīlas. Piemēram, var pateikt, ka ļoti garšo kūka vai pīrādziņi, lai viņa uzcep. Vai palūdz, lai uzdāvina puķes, jo tas tevī radīs daudz prieka un smaida. Protams, tas viss jādara mīļi un jauki, jo šīm darbībām jābūt brīvprātīgām.

Vēl viena forša tehnika ir panākt to, lai sieviete pateiktu, ka mīl tevi, pie tam šeit nav svarīgs konteksts. Esmu izmantojis ludziņas izspēli, teicis, lai to pasaka, jo vēlos šodien to dzirdēt un tas padarīs manu dienu labāku, teicu, lai pasaka to joka pēc utt. Šis brīnišķīgi strādā pats par sevi, bet sasaistē ar citām tehnikām darbojās ļoti efektīvi.

Šeit es aprakstīju tikai dažas tehnikas, bet to ir ļoti daudz. Noteikti ir vērts patestēt esošās un pameklēt jaunas. Papildus ir lietderīgi palasīt par šo tēmu vairāk un galvenais atcerēties principu, ka iemīlas tas, kurš dara, nevis tas, kam dara. Pēc savas prakses varu apgalvot, ka šāda pieeja strādā un ir samērā efektīva. Izdevīgi ir dzīvot pasaulē, kur tevi visi mīl, nevis visus mīli tu, bet pārējiem esi vienaldzīgs.