Liberālisms mazina kara iespējas


Daudzi kritizē liberālismu, jo nesaprot tā jēgu. Kā tika noskaidrots iepriekš, tad liberālisms ir pretstats autoritārai sistēmai. Tas nodrošina normālu biznesa vidi un cilvēka politisko brīvību. Tāpat liberālisms mazina kara iespējas, par ko arī šoreiz uzrakstīšu.

Karš rodas tad, kad vienas valsts līdera ambīcijas sakrīt ar viņa militārajām iespējām. Ja valsts līderis vēlas kādas citas valsts teritoriju, vai tirdzniecības ceļu, tad viņš izvērtē savas iespējas, lai varētu šai valstij uzbrukt. Rezultātā var būt divi scenāriji, pirmais, spēka ir pārāk maz un viss paliek agresīvas retorikas līmenī, otrais, spēks ir pietiekams, un sākas aktīva karadarbība.

Kam karš ir vajadzīgs? Parasti autoritāram līderim, kuru kāds ir aizvainojis, vai kuram ir mantkārīgi nolūki. Papildus tam, uzvarot karā, autoritārais līderis var palielināt savu popularitāti, jo visiem patīk uzvarētāji. Tāpat autoritārais līderis ar kara palīdzību var risināt iekšējās valsts problēmas, ja pastāv iespēja, ka iekšējā neapmierinātību var radīt galma cīņas vai sabiedrības nemierus. Autoritārajam līderim nav nepieciešama cilvēku atļauja, jo viņš ir iecelts uz beztermiņa laiku un plāno vadīt valsti līdz mūža galam. Vienīgais viņa mērķis ir noturēt varu un apkarot iekšējos ienaidniekus, piemēram, sūtot to karot vai represējot, aizbildinoties ar militāro situāciju.

Kam karš nav izdevīgs? Parasti armija patērē milzīgus resursus, gan naudas ziņā, gan produktu ziņā. Cilvēki kara laikā kļūst nabadzīgāki un zaudē nākotnes perspektīvas uz vairākiem gadu desmitiem. Papildus tam, karš nozīmē tuvinieku nāvi, invalīdu pieaugumu un vīriešu skaita samazināšanos. Cilvēkiem nav izdevīgs karš un priekš viņiem tas nes tikai postu un iznīcību.

Ja sabiedrība ir liberāla, tiek nodrošināta varas maiņa un politiķiem ir svarīgs cilvēku viedoklis, tad karš ir maz iespējams, jo neviens cilvēks nebalsos par politiķi, kas tam solīs vai nodrošinās tuvinieku nāvi, finansiālus zaudējumus un citas negatīvas lietas. Liberālā sabiedrībā, kur valda demokrātija, politiķa iespēja palikt pie varas ir viņa spēja nodrošināt nepārtrauktu ekonomisko izaugsmi, meklējot iespējas sadarboties ar apkārtējām valstīm un risinot domstarpības diplomātiskā ceļā.

Tuvākie piemēri mums ir redzami nesenā vēsturē. Irākas karš, autoritārs līderis Sadams Huseins, Sīrijas karš, autoritārs līderis Bašārs al Asads, Ukrainas karš, autoritārs līderis Vladimirs Putins, Balkānu karš, autoritārs līderis Slobodans Miloševičs, Otrais pasaules karš, autoritārie līderi Adolfs Hitlers, Josifs Džugašvili, Benito Musolīni un Fumimaro Konoe.

Nobeigumā var apkopot principu, ka liberālisms un varas maiņa nodrošina mieru un uzplaukumu savai un apkārtējām valstīm, savukārt autoritāri režīmi vienmēr cīnīsies par varas noturēšanu un savu ambīciju apmierināšanu, izraisot karus, lai mazinātu iekšējos konfliktus un palielinātu savu popularitāti.

Liberālisms


Latvijas sabiedrība kā jau visas sabiedrības ir ļoti daudzšķautnaina. No vienas puses sabiedrība dalās pilsētas un lauku iedzīvotājos, ticīgos un ateistos, latviski un krieviski runājošos, vienotas Eiropas piekritējos un eiroskeptiķos, bagātos un trūcīgajos, izglītotajos un neizglītotajos, nacionālistos, konservatoros un liberālo ideju piekritējos. Pēdējais ir ļoti neskaidrs un vārds liberāls bieži tiek lietots bez izpratnes un jēgas, apzīmējot ar to visu, ka noteiktajam indivīdam nepatīk apkārtējā pasaulē. Šoreiz konspektīvi uzrakstīšu, kas ir liberālisms un kāpēc tas ir svarīgs normālai valsts attīstībai.

Skaidrojošā vārdnīcā vārds liberālisms tiek skaidrots, ka tā ir teorija un sociālpolitiska nostāja, kas vērsta uz pārstāvniecisku valdīšanu, preses, vārda un ticības brīvību, šķiru privilēģiju atcelšanu, brīvu starptautisko tirdzniecību utt. Šeit jāatzīmē, ka tā nav ideoloģija, atšķirībā, piemēram, no komunisma vai nacisma.

Politiskā liberālisma izpausme sākās Anglijā ar Tiesību bila (Bill of Rights) pieņemšanu 1689. gadā, kad tika ierobežota Anglijas monarha vara, nododot lielāko daļu pilnvaru parlamentam, nosakot regulāras parlamenta vēlēšanas, vārda brīvību parlamentārajās debatēs, aizliedzot nepamatotus un nežēlīgus sodus, aizliedzot jebkādus nodokļus, kas nav pieņemti ar parlamentāro aktu. Mūsdienās tik pašsaprotamas lietas, kas 17. gadsimtā skaitījās ļoti progresīvas un savā ziņā unikālas.

Liberālisms bija pretstats autoritārismam jeb monarha varai (royalism). Monarhija piedāvāja ekonomikas modeli, kurā bija monarha monopols uz visu, zemi, ražošanu, tirdzniecību, izglītību, vārda un personas brīvību. Tāpat monarham piederēja tiesas varas funkcijas, kur visus strīdus izšķīra monarhs. Šajā gadījumā ar monarhu tiek saprasta institucionālā kārtība, kas pilnībā pakļauta varas vertikālei, kas darbojās vienīgi monarha un pietuvinātās cilvēku grupas interesēs, aizsargājot tos no visiem pārējiem iedzīvotājiem un atņemot tiem lielāko daļu resursu. Rezultātā monarhijas laika ekonomika bija ļoti vāja, cilvēki bija nabadzīgi un visi resursi koncentrējās ļoti šauras cilvēku grupas rokās. Netika nodrošināta īpašuma aizsardzība, bet visu vērtīgo monarhs varēja konfiscēt savās interesēs. Rezultātā cilvēkiem nebija ekonomisko un tiesisko iespējo kļūt turīgiem un neatkarīgiem no kopienas un monarha. Likumsakarīgi, ka tādā sistēmā nebija inovācijas, jebkura joma bija neefektīva un maz atšķīrās no tā, kas bija simts, divsimt un trīssimt gadus atpakaļ.

Viens no monarha varas balstiem bija reliģija un baznīca. Monarhijas laikā cilvēkiem nebija atļauts brīvi izvēlēties ticību, kā arī baznīca nodarbojās ar propagandu, ka cilvēks ir ar iedzimtu grēku, monarha vara nāk no dieva un vērsās pret jebkuru cilvēku brīvības izpausmi, tajā skaitā pret zinātni un filozofijas attīstības. Anglijā 1689. gadā līdz ar monarha faktiskās varas demontāžu, tika likvidēts reliģijas kā propagandas mehānisms, kas strauji ļāva attīstīties Anglijas filozofiem un dažādām politiskām, ekonomiskām un sociālām koncepcijām.

Kas notika ar ekonomiku pēc 1689. gada Anglijā. Kaut arī faktiski parlamentu ievēlēja no 1% – 10% iedzīvotāju, tas ļāva nodrošināt lielas sabiedrības daļas interešu pārstāvniecību, kas nodrošināja neatkarīgas tiesas izveidošanu, kuras lēmumos neiejaucās neviena no politiskajām grupām, jo nevienai politiskajai grupai nebija absolūtas varas un tā pati tiesa sargāja esošo pie varas politisko grupu gadījumā, ja tā zaudēja varu nākamajās parlamenta vēlēšanās. Līdz ar to ekonomiskā un politiskā elite bija ieinteresēta neatkarīga tiesas institūtā, kā savas drošības garantu. Līdz ar neatkarīgas tiesas izveidošanu, tika izveidota patentu sistēma, kas ļāva aizsargāt intelektuālo īpašumu un stimulēja strauju zinātnes attīstību. Abi šie faktori bija par pamatu agrārajai un industriālajai revolūcijai, kad ieviešot jaunas, patentētas tehnoloģijas sākās straujš izaudzētās labības pieaugums, attīstījās tekstila apstrāde, pieauga lopkopības apmērs, attīstībās ceļu un ūdens kanālu būvniecība.

Salīdzinām 18. un 19. gadsimtu ar Latvijas teritoriju. Pie mums joprojām bija dzimtbūšana, ko baznīca uzskatīja par dieva noteiktu kārtību, bet Lielbritānijā tās nebija vispār. Pie mums bija monarhija un tiesu sistēma aizstāvēja vāciešu un krievu eliti, klaji diskriminējot un apspiežot vietējos iedzīvotājus, iepretim Lielbritānijai, kur katrs iedzīvotājs varēja savas tiesības aizstāvēt tiesā. Dzelzceļa satiksme praktiski nebija un pirmā līnija tika atklāta tikai 1861. gadā, iepretim Lielbritānijai, kur pirmā dzelzceļa līnija tika atklāta 1830. gadā un 1861. gadā jau bija liels sliežu tīkls pa visu Lielbritānijas teritoriju. Savukārt ūdens kanāli tajā laikā Latvijas teritorijā nebija, iepretim Lielbritānijai, kur pirmais kanāls ar komerciālu mērķi tika uzbūvēts 1761. gadā. Latvijas teritorijā ekonomiku veidoja lauksaimniecība, Lielbritānijā rūpniecība. Latvijas teritorijā praktiski nebija finanšu nozares, savukārt Londonas birža un finanšu nozare bija pasaulē attīstītākā un lielākā. Šis piemērs ļoti labi demonstrē, kāda ir ekonomiskā atšķirība starp liberālismu un autoritārismu jeb monarhiju tās klasiskajā izpratnē.

Nav tā, ka cilvēki izvēlējās liberālu politisko un ekonomisko iekārtu tāpēc, ka vēlējās iznīcināt vietējo kultūru, tradīcijas, valodu un dzīves kārtību. 18. un 19. gadsimtos Lielbritānijas un Amerikas Savienoto Valstu (ASV) ekonomikas attīstījās visstraujāk. Tieši tajās valstīs bija spēcīga zinātne un jaunākas tehnoloģijas. Kā liberālisms ietekmēja angļu valodu? Tā kļuva par vispieprasītāko valodu pasaulē, kas neformāli skaitās starptautiska biznesa valoda un kuru mācās gandrīz visās pasaules valstīs. Kā liberālisms ietekmēja Lielbritānijas un ASV kultūru? Šo divu valstu filozofi, aktieri, mūziķi, rakstnieki un zinātnieki dominē visā pasaulē. Mēs viegli varam nosaukt trīs izcilus britu vai amerikāņu dziedātājus vai aktierus, bet reti kurš nosauks indiešu vai ķīniešu, kaut arī iedzīvotāju ziņā to ir vairāk nekā britu un ASV iedzīvotāju.

Kāpēc liberālās idejas tiek kritizētas? Komunisms, nacisms un reliģija izmanto ļoti primitīvus cilvēku instinktus. Tās ir cilvēku bailes pret visu citādāko; velmi iegūt sociālo statusu neko nedarot, vēlams par dzimšanas faktu pareiza ģimenē vien; skaudību, ka kāds ir veiksmīgāks par tevi; mantkārību, tiekot pie resursiem, neieguldot darbu; vēlme pēc taisnīguma, piedāvājot skarbu izrēķināšanos ar tiem, kuru dēļ tev dzīvē neveicas utt. Ja paskatās uz tiem, kuri kritizē liberālās idejas, tad tie parasti ir manipulatori, kuri nekad nepiedāvā idejas, kā kaut ko attīstīt, bet tikai kādam kaut ko atņemt, kaut ko ierobežot, kādam izdarīt kaut ko sliktu un kādu diskriminēt pēc iedzimtu pazīmju principa. Vēl tie, kas iestājās pret liberālismu, piedāvā demontēt demokrātiskus institūtus, likvidēt konkurenci par varu parlamentā, stāstot, ka demokrātija sevi ir izsmēlusi, izdomājot kaut kādas sazvērestības teorijas, kā, piemēram, pasaules valdību vai masveida čipizāciju utt. Galvenais mērķis liberālisma kritizēšanai ir vēlme tikt pie varas un izveidot varas vertikāli, monopolizējot ekonomiku un iegūstot kontroli pār visiem valsts resursiem, nekas vairāk. Tiem, kuri aizstāv autoritāra režīma ieviešanu jāatceras, ka manipulatori vēlas nodrošināt varu un resursus sev, savai ģimenei un draugiem nevis jums, un jūs tiekat izmantots kā līdzeklis, ko pēc tam var izmest ārā, kad tas kļūst nevajadzīgs, jo mērķis jau ir sasniegts. Klasisks piemērs ir PSRS lielās tīrīšanas 20. gadsimta trīsdesmitajos gados, kad tika likvidēti tie cilvēki, kas karoja Sarkanās armijas rindās un nodrošināja PSRS vadošās elites nonākšanu pie varas.

Nobeigumā apkopojot šajā rakstā ietverot, redzams, ka liberālisms ir par politiskām un ekonomiskām brīvībām, kas tiek pretnostatītas autoritārismam jeb monarhijai. Tikai ierobežojot monarha absolūto varu Anglijā, varēja nodrošināt ļoti strauju ekonomikas attīstību, kas noveda pie agrārās, industriālās un infrastruktūras revolūcijas, kas uzlaboja iedzīvotāju labklājību un nodrošināja britu un ASV kultūras dominēšanu visā pasaulē. Tie, kas cīnās pret liberālām idejām, patiesībā izmanto cilvēku primitīvākos instinktus, lai nonāktu pie varas un pārņemtu kontroli pār visiem valsts resursiem.

Vārda brīvība kā strīda ābols


Nepārtraukti notiek strīdi un diskusijas par vārda brīvību presē, sociālos tīklos, dažādās organizācijās un valstī kopumā. Iesaistoties ar cilvēku diskusijā par vārda brīvību, vienmēr tiek lauzti šķēpi un sisti vairogi tāpēc, ka šis ir tik plašs jēdziens, ka tā interpretācija ir bezgalīga un var tikt apskatīta no dažādiem rakursiem. Šajā rakstā es ļoti īsi uzrakstīšu savas pārdomas par vārda brīvību.

Daudziem patīk citēt Latvijas Satversme 100. pantu, kurā noteikts, ka ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Tāpat tiek noteikts, ka cenzūra ir aizliegta. Šis ir deklaratīvs pants, kas nav piepildīts ar plašāku saturu, jo neregulē vārda brīvības robežas. Daudz precīzāks ir Apvienoto Nāciju Organizācijas Starptautiskais pakts par pilsoņu un politiskajām tiesībām, kuru pilnībā ir ratificējusi Latvija. Šī pakta 19. pantā ir noteikts, ka ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību; šīs tiesības ietver brīvību meklēt, saņemt un izplatīt jebkāda veida informāciju un idejas neatkarīgi no robežas vai nu mutiski, vai rakstiski, vai drukātā veidā, mākslas formā vai izmantojot jebkuru citu viņa izvēlētu mediju. Kā redzams, šis regulējums paplašina vārda brīvības skaidrojumu un attiecina to uz mākslu un tiesībām izvēlēties jebkuru mediju, kas varbūt gan sociālie tīkli, gan radio un televīzija. Tomēr nevienas tiesības nevar būt bez ierobežojuma pret ļaunprātīgu to izmantošanu. Tajā pašā pakta 19. pantā noteikts, ka vārda brīvības tiesību izmantošana ir saistīta ar īpašiem pienākumiem un atbildību. Tāpēc uz to var attiecināt noteiktus ierobežojumus, taču tie ir tikai tādi, kādi ir noteikti likumā un ir nepieciešami. Šie ierobežojumi var būt, aizsargājot citu cilvēku tiesības un reputāciju, kā arī aizsargājot valsts drošību vai sabiedrisko kārtību, vai sabiedrības veselību vai morāli. Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 20. pantā ir noteikti ietvari, nosakot, kas vairs netiek uzskatīts par vārda brīvību un ir aizliedzams. Tā ir kara propaganda un jebkāda nacionāla, rases vai reliģiska naida aizstāvēšana, kas ir kurināšana uz diskrimināciju, naidīgumu vai vardarbību. Tagad par tiesisko regulējumu ir skaidrs, protams, tas ir daudz plašāks, jo to regulē arī citi tiesību akti un šeit es apskatīju tikai dažus, lai radītu priekšstatu par tēmu.

Viens ir tiesiskais regulējums, bet pavisam kaut kas cits ir mērķis un būtība. Ideja par vārda brīvību tagadējā formā radās jau 18. gadsimtā, tomēr Eiropā tā kļuva vitāli svarīga pēc Otrā pasaules kara. Kas notiek, kad kāds autoritārs līderis vēlas pārņemt varu, viņš pirmām kārtām pārņem kontroli par radio vai televīziju un sāk sistemātiski ierobežot tiesības izteikties visiem, kuru viedoklis nesakrīt ar autoritāra līdera viedokli. Rezultātā tiek pārtraukta brīva diskusija par valsts turpmāko attīstību, pieļautajām kļūdām un efektīviem attīstības virzieniem. Tiek veidota vide, kas raksturīga organizētās noziedzības pasaulē, kur par vissvarīgāko uzskata klusēšanas kodeksu, kad visi zina viens par otra noziegumiem, bet neviens par tiem nerunā un neliecina tiesā. Tāpat kā organizētās noziedzības pasaulē, arī vārda brīvības pārkāpuma gadījumā, informēšana par patiesību tiek sodīta jau no valsts puses.

Cits stūrakmens ir ideju daudzveidība. Brīvas uzskatu paušanas rezultātā mēs redzam un dzirdam ļoti daudzus cilvēkus, kuru pasaules uzskats un viedoklis būtiski nesakrīt ar mūsējo. Varam redzēt gan nacionālismu, gan komunismu, gan reliģiskās dogma, gan idejas par globalizāciju un liberālu sabiedrību. Instinktīvi daudziem cilvēkiem rodas vēlme aizliegt citādāk domājošiem paust savu viedokli. Tā ir racionāla vēlme, jo prasa daudz mazāku enerģijas patēriņu, nekā bezgalīga citu pārliecināšana par sava viedokļa pareizību un efektivitāti. Tomēr tieši viedokļu daudzveidība rezultātā izglīto sabiedrību un līdzsvaro sabiedrisko domu, kas summāri ir centriska un ļoti nosvērta. Piemēram, sabiedrībā, kurā ir atklāta diskusija, politiķi reaģēs uz vairākuma viedokli, ka lielākā daļa sabiedrības ir pret baznīcas iejaukšanos valsts pārvaldē, pret komunistiskajām idejām, pret nacionālismu, kā cilvēku diskriminēšanas mehānismu un par brīvu tirgu. Ja diskusijas nav, tad mūsu pašu piemērs ir dzīvot gadu desmitiem ar komunistisko ideoloģiju bez tiesībām to kritizēt vai atteikties no tās. Secinājums ir vienkāršs, vārda brīvība ir ekonomiski izdevīgāka, nekā vārda brīvības ierobežošana, jo tā neļauj sabiedrībai izdiskutēt un vienoties par optimālāko attīstības virzienu.

Vārda brīvības ierobežošana, lai novērstu kara propagandu un jebkāda nacionāla, rases vai reliģiska naida aizstāvēšanu, kas ir kurināšana uz diskrimināciju, naidīgumu vai vardarbību ir racionāla un pareiza. Samērā vienkārši ir kādu cilvēku grupu noskaņot uz vardarbību un veicināt tās attīstīšanos. Labs piemērs ir holokausts, kad ar propagandas palīdzību tika veicināta vardarbība pret noteiktām cilvēku grupām – ebrejiem, čigāniem un gejiem. Tāpat ar propagandas palīdzību ilgu laiku pastāvēja cilvēku verdzība visā pasaulē, kas pie mums izpaudās kā dzimtbūšana. Lai novērstu šādas parādības nākotnē, tika noteikta robeža, kur beidzas vārda brīvība un sākas administratīvā vai kriminālatbildība. Pie tam, nav aizliegts publiski paust nepatiku pret kādu no sabiedrības grupām, aizliegts tieši aicināt uz to tiesību ierobežošanu vai kādu prettiesisku darbību veikšanu.

Nobeigumā var apkopot rakstā minēto, vārda brīvība ir aizsargājama, jo tas nodrošina viedokļu dažādību, mazina autoritāra režīma iespējamību un nodrošina efektīvu valsts attīstību. Savukārt ierobežojumi ir noteikti, lai sargātu valsts un sabiedrības drošību, neļaujot kādam cilvēkam vai cilvēku grupai aicināt uz prettiesiskām darbībām, tajā pašā laikā neaizliedzot paust savu personisko attieksmi pret citiem.

Cik brīva ir Latvija?


Dzīvojot Latvijā, mēs bieži skatāmies uz notiekošajiem procesiem no iekšienes. Tā ir problēma, jo bieži tiek palaista garām lielā bilde, kā mēs izskatāmies uz pasaules fona. Dažādi ar pandēmiju saistītie ierobežojumi mums liek justies apspiestiem savās tiesībās, tomēr tā nav un to palīdzēs redzēt īss apskats, kur Latvija patiesībā ir.

Starptautiska nevalstiskā organizācija Freedom House šogad Latvijai ir piešķīrusi 89 punktus no simts, kas ir par diviem punktiem vairāk nekā pagājušajā gadā. Absolūtā brīvība skaitās 100 punkti, savukārt absolūta diktatūra ir 1 punkts. Skatoties detalizētāk, politiskās brīvības Latvijā tiek vērtētas ar 37 punktiem no 40, bet pilsoniskā brīvība ar 52 punktiem no 60. Salīdzinājumam pilnīga politiskā un pilsoniskā brīvība ir Somijā, savukārt Lietuvai ir 90 punkti un Igaunijai 94 punkti. Lai saprastu kontrastu, tad kaimiņiem Baltkrieviem ir tikai 11 punkti, praktiski nav nekādu brīvību un Krievijā 20 punkti. Šeit arī redzam tiešu sakarību starp politiskām un pilsoniskām brīvībām un labklājību. Jo sabiedrība ir brīvāka, jo tās iedzīvotājiem ir augstāks dzīves līmenis un pārticība, jo brīvības ir mazāk, jo lielāka nabadzība, korupcija un represijas. Atkāpei, kaut kad biju rakstījis par Botsvānu, tā ir saņēmusi 72 punktu, kas to ierindo brīvu valstu pulkā.

Kaut arī Freedom House nav publicējis plašāku atskaiti par 2020. gadu, varam paskatīties galvenās problēmas 2019. gadā, kas joprojām būs aktuālas:

  • nepilsoņu jautājums un viendzimuma pāru attiecību tiesiskā regulējuma neesamība;
  • neefektīva cīņa ar korupciju;
  • slikta valsts pārvaldes lēmumu pieņemšanas pārskatāmība;
  • NEPLP padomes politizēšana un Krievijas kanālu ierobežošana;
  • izglītības sistēmā tiek uzspiests valsts viedoklis un tiek ierobežota iespēja minoritātēm mācīties viņu valodā;
  • tiesu sistēma nav pilnīgi neatkarīga un pakļauta korupcijai;
  • tiesu sistēma nav efektīva;
  • ļoti liels ieslodzīto skaits proporcionāli iedzīvotāju skaitam;
  • romu tautas diskriminācija;
  • augsta vardarbība ģimenēs;
  • augsts nabadzības risks.

Vēl viens kritērijs, lai noteiktu, cik brīva ir Latvija, var palīdzēt starptautiska organizācija Reporters without boarders. Viņi preses brīvību Latvijā ierindo 22. vietā no 180 valstīm. Salīdzinājumā, Somija ir otrajā vietā, Lietuva 28., Igaunija 14., Krievija 149. un Baltkrievija 153. vietā. Līdz ar to kopumā Latvijā ir brīvība prese un mēs varam baudīt viedokļu un informācijas dažādību. Pie tam mums ir iespēja arī pašiem paust viedokli, nebaidoties no represijām no valsts puses. Botsvāna starp citu ir 39. vietā.

Ņemot vērā šajā rakstā minēto informāciju, varam izdarīt secinājumu, ka Latvija ir samērā brīva valsts gan politisko, gan pilsonisko brīvību jomā. Tāpat mums ir samērā brīva prese. Svarīgais, ko mums jāprasa no Saeimas un valdības, lai tiktu saglabāts virziens uz rādītāju uzlabojumiem, jo augstāki būs rādītāji, jo lielāka mums būs labklājība.

Avoti:
https://freedomhouse.org/country/latvia/freedom-world/2020
https://rsf.org/en/ranking#

Manipulācijas paņēmiens – tēla dekonstrukcija


Pagājušais raksts par manipulācijas paņēmienu – fokusa novirzīšana bija pozitīvi uztverts no lasītāju puses, tāpēc vēlos paturpināt tēmu ar daudzas reizes sarežģītāku manipulācijas paņēmienu, ko ļoti grūti izpildīt vienā piegājiena vai izmantojot vienu informācijas kanālu. Šoreiz par tēla dekonstrukciju.

Sākumā nepieciešams saprast, ka aptuveni 95% mūsu pasaules uztveres ir iztēle. Ar halucinācijai līdzīgu mehānismu smadzenes mums rada vienotu pasaules uztveri, kaut arī visas cilvēka maņas uztver notiekošo tikai epizodiski, bet iztēle šīs epizodes savieno kopīgā telpā. Tāpat ir ar cilvēka uztveri. Mēs nekad neredzam cilvēku, bet tikai tā tēlu, kas tiek izveidots smadzenēs. Piemēram, jūs satiekat nepazīstamu cilvēku, kurš jums pasaka, ka ir gleznotājs, piedalās labdarības organizācijā, viņam ļoti patīk suņi un viņš ir lielisks ģimenes cilvēks un labs draugs. Uzreiz veidojas cilvēka tēls, kas ir ļoti pozitīvs un sabiedrībā pieņemams. Tas pats cilvēks varētu pateikt jums, ka viņš ir bezdarbnieks, ienīst labdarību, ir noslīcinājis pāris kucēnus, pametis savu ģimeni bez iztikas un viņam nav neviena drauga. Veidojas negatīvs un sabiedrībā nepieņemams cilvēka tēls. Nav svarīgi, kāds patiesībā ir cilvēks, jo to nevar uzzināt bez ilgstošas cilvēka novērošanas un psiholoģiskas analizēs, svarīgi ir tikai tas, kādu informāciju mēs par to cilvēku saņemam un kādu tēlu veido mūsu smadzenes. Pati par sevi tēla veidošana un informācijas sniegšana otram cilvēkam ir manipulācija.

Ja ir tēls, tad loģiski, ka ir metodes, kā tiek veikta šī tēla dekonstrukcija. Sāksim ar vienkāršāko – vecākiem. Vispār kopumā, jo ātrāk cilvēks sāk dzīvot patstāvīgi un samazina kontaktus ar vecākiem, jo ātrāk viņš kļūst brīvs un var sākt pieņemt pastāvīgus lēmumus. Apskatām klasisku piemēru, kā vecāki ietekmē bērnu. Pieaugusi meitene sāk satikties ar puisi, kura tēls sabiedrībā netiek uztverts kā pilnīgi pozitīvs un akceptējams. Piemēram, ļoti labs tēls ir ārstiem, bet samērā neviennozīmīgs mūziķiem. Meitene pastāsta par savu puisi, ka viņš viņai ļoti patīk, un iepazīstina ar vecākiem. Mātei un tēvam viņš neraisa pozitīvas emocijas. Kas notiek tālāk? Māte sāk kritizēt puisi, sakot, ka viņš būs slikts vīrs, nespēs nodrošināt meitenei nākotni, arī kā bērnu tēvs būs briesmīgs un vispār viņai jāmeklē vīrietis, kas ir pretstats puisim. Tēvs sāk teikt, ka puisis izskatās vājš, no viņa sanāktu slikts strādnieks, noteikti viņš ir tāds, kurš meiteni izmantos un pēc tam pametīs. Tad vēl tēvs atminas, kādu stāstu no savas jaunības par līdzīgu gadījumu. Rezultātā, ņemot vērā, ka vecākiem ir milzīga ietekme uz cilvēka psihi un uztveri, meitene sāk šaubīties, puiša tēls no pozitīvā, kas tika izveidots viņas galvā, pakāpeniski pārvēršas par negatīvu un iekšēji sāk rasties sajūta, ka nevajadzētu ar šo puisi tikties. Secīgi iekšējā sajūta tiek projicēta iztēlē un meitene atrod iemeslu, kāpēc ar šo puisi attiecības vajag pārtraukt. Tajā pašā laikā, ja vecāki teiktu pretējus vārdus, puiša tēls paliktu pozitīvs un attiecības turpinātu attīstīties.

Ejot no vienkāršākā uz sarežģītāko, tehnoloģiski apjomīgāka ir politiskā tēla dekonstrukcija. Princips paliek tāds pats, radīt negatīvu tēlu par politisko oponentu, lai tādējādi izslēgtu to no politiskās konkurences. Atšķirībā no gadījuma ar vecākiem un puisi, populāram politiķim ir daudz atbalstītāju no dažādām sociālā grupām, kurām ir atšķirīgs izglītības vērtību un pasaules uztveres līmenis. Līdz ar to šeit nepieciešams darboties dažādās plaknēs. Sākumā tiek noteikti informācijas kanāli, caur kuriem var sasniegt noteiktu auditoriju. Piemēram, cilvēkus līdz 40 gadu vecumam vairāk centīsies uzrunāt interneta vidē, savukārt vecāka gājuma cilvēkus uzrunās izmantojot televīziju vai drukāto presi. Ja politiķis ir vērsts uz sociālo problēmu risināšanu un viņa vēlētāji ir finansiāli nabadzīgākā iedzīvotāju daļa, kas mazāk lieto internetu, tad visdrīzāk televīzijā tiks rādīts, cik patiesībā ir turīgs noteiktais politiķis, lai radītu vēlētāju grupai sajūtu, ka viņš nav “mūsējais”, bet svešais, par ko balsot nedrīkst. Tāpat, ja politiķis iestājās par pensiju palielināšanu, tad noteikti tiks sniegta informācija, kas pensionāriem ir nepieņemama, piemēram, politiķis iestājās par viendzimuma attiecībām un atbalsta vieglo narkotiku legalizāciju. Ja politiķis ir populārs jauniešu vidū, tad sociālos tīklos tiks rakstīts, ka viņš ir par konservatīvām idejām, reliģijas stiprināšanu, negatīvu izglītības reformu un iestājās par to, lai jauniešiem līdz 25 gadu vecumam palielinātu darba spēka nodokli, lai stimulētu tos mācīties un par to, lai noņemtu budžeta vietas. Redzams pēc piemēriem, ka katrs vēstījums par vienu un to pašu politiķi tiek mērķēts uz noteiktu sabiedrības grupu, izmantojot noteiktu komunikācijas kanālu. Sociālos tīklos nekad nerakstīs par pensijām, bet pa televīziju nestāstīs par jauniešu problēmām. Līdz ar to, izveidojot masveida informatīvo kampaņu, ir iespējams katrai sociālai grupai politiķa tēlu mainīt no pozitīva uz negatīvu. Pie tam vēl papildus paņēmiens ir vienā un tajā pašā informācijas kanālā pārraidīt daudz dažādas negatīvas versijas par vienu un to pašu politiķi, lai katrs cilvēks spētu atrast priekš sevis pieņemamu skaidrojumu, kāpēc noteiktā politiķa tēls priekš viņa ir kļuvis negatīvs.

Nobeigumā, ar tēla dekonstrukciju nodarbojas visi, sākot no vecākiem un beidzot ar politiskiem konkurentiem. Pirmajā gadījumā vecākiem ir liela ietekme uz bērnu un pietiek ar samērā vienkāršiem argumentiem, lai bērna iztēlē viena cilvēka pozitīvo tēlu mainītu uz negatīvo. Savukārt politikā tiek izmantoti vairāki komunikācijas kanāli un lielāks informācijas apjoms, lai aptveru pēc iespējas lielāku vēlētāju skaitu, kuriem tiek mainīts politiķa tēls no pozitīva uz negatīvu. Pie tam manipulēšanas gadījumā, nav svarīgi kāds cilvēks ir patiesībā, jo mūsu smadzenes uztver tikai iztēles tēlus, nevis cilvēku tādu kāds tas patiesībā ir.

Manipulācijas paņēmiens- fokusa novirzīšana


Dzīvē mēs mijiedarbojamies ar neskaitāmu indivīdu daudzumu. Tie var būt gan ģimenes locekļi, draugi, paziņas, kaimiņi, gan sveši un nepazīstami cilvēki. Pilnīgi katrs cilvēks cenšas ar mums manipulēt un to pašu cenšamies darīt arī mēs. Sabiedrības izdzīvošana ir atkarīga no tā, cik cilvēks viegli vai grūti pakļaujas manipulācijām, jo tas ļauj koriģēta cilvēka uzvedību, kā arī apvienot lielas cilvēku masas kopīga mērķa sasniegšanai. Nolēmu uzrakstīt pa vienu no manipulācijas paņēmieniem, kas ir fokusa novirzīšana.

Bērnībā katram bija tāda situācija, kad ejot ar māti uz veikalu, tika prasīts kaut ko nopirkt, parasti kādu saldumu. Tad māte paskatījās uz jums un teica: “Skaties, cik smuka mašīna brauc garām, kad izaugsi, arī varēsi ar tādu braukt.”, un jūs, būdami bērns, aizmirsāt par saldumu un sākāt sapņot par dienu, kad izaugsiet lieli un varēsiet braukt ar to smuko mašīnu. Mātes šādu triku atkārto neskaitāmas reizes un jūsu smadzenēs šāda uzvedības shēma tiek iestrādāta uz mūžu, kā rezultātā, cilvēks ļoti viegli pārslēdzas uz kaut ko jaunu. Protams, augot mums attīstās spēja redzēt lietas telpisku un ilgāk koncentrēties, tomēr smadzenēs iestrādātais mehānisms strādā vienmēr, ja pareizi to izmanto.

Nākamā vieta, kur šī manipulācijas tiek izmantota katru dienu,  ir skola, kur bērns dodas iegūt zināšanas, bet viņa fokusu novirza uz atzīmju iegūšanu. Pats atceros, ka daudziem skolā bija svarīgs pats vērtējums, nevis apgūtās vielas kvalitāte. Kāpēc skola to dara? Tieši tāda paša mērķa sasniegšanai, ko vēlējās bērnībā sasniegt māte, uzvedības maiņa. Atzīmju sistēma skolotājiem un sistēmai kopumā ļauj samērā efektīvi koriģēt skolnieka uzvedību un kontrolēt viņa rīcību. Rīkojies labi, saņemsi labu atzīmi, rīkojies slikti, tad arī atzīme būs neapmierinoša. Interesanti, ka cilvēkam jūtot, ka kāds nepakļaujas manipulācijai iepretī viņam pašam, viņš sāk vai nu apbrīnot vai arī nosodīt otru cilvēku, tādējādi sargājot manipulatoru un darbojoties viņa interesēs. Skolnieki, kuriem ir labas sekmes, samērā negatīvi skatās uz tiem, kuri saņem sliktu vērtējumu un to publiski nosoda.

Daudzi ir saskārušies ar fokusa novirzīšanu attiecībās. Klasika, kad ar sabiedrībā pieņemtu ētikas normu, tiek pateikts ļoti vienkārši: gribi seksu, appreci sievieti. Vai mūsdienīgāka forma, gribi seksu, uzdāvini puķes, vai gribi seksu, esi labs pret sievieti un izpildi visas viņas vēlmes. Fokusa novirzīšanas rezultātā, vīrietis meklē dārgākos auskarus vai kaklarotu pilsētā, nevis veic kaut kādas darbības, lai pietuvotos sākotnējam mērķim – seksam. Vīrieši dara to pašu, piemēram, aicinot pie sevis jaunu draudzeni, sakot, ka mājās ir mīļš suns vai kāds eksotisks dzīvnieks, kaut arī pats dzīvniekus ciest nevar un mērķis ir sekss.

Katru gadu manipulācija ar fokusa novirzīšanu notiek arī politikā. Klasisks mehānisms, tiek palielināti nodokļi, nepamatoti audzētas administratīvās izmaksas, vairāk naudas tiek izdalīts neefektīviem publiskiem iepirkumiem un kopumā nauda tiek tērēta samērā vieglprātīgi. Lai cilvēki neceltu plašus iebildumus un neietu protestos, ko darba atbildīgā ministrija? Ļoti vienkārši, iepērk reklāmas laiku un laiž reklāmu par to, cik daudz tiek palielināta minimālā alga, dažāda veida pabalsti un pensijas un līdzīgi, daudzām iedzīvotāju grupām svarīgi naudas ieguves veidi. Rezultātā uz to, kas tiek reklamēts, iztērē, piemēram, dažus miljonus, bet uz pārējo, kas tika minēts sākumā un par ko neviens nerunā, iztērē simtiem miljonu. Ņemot vērā, ka cilvēka atmiņa labprātāk atceras pozitīvo pieredzi un emocijas, vēlēšanās cilvēks atcerēsies pensijas pieaugumu, nevis bezjēdzīgi iztērētos miljonus, kurus ietaupot, pensiju varētu pacelt pāris reizes lielāku.

Nobeigumā var apkopot, ka manipulēšanu veic katrs no mums, kā arī mēs katrs tai esam pakļauti no pašas bērnības. Fokusa maiņa ir ļoti elementārs un tāpēc ļoti efektīvs paņēmiens, kā koriģēt cilvēka uzvedību vai pilnībā to kontrolēt. Nepakļauties manipulācijai ir ļoti grūti, jo smadzenes atceras labo, nevis reālo, tādējādi pozitīva informācija, kas tiek izmantota priekš manipulācijas, paliek atmiņā ilgāk. Ja nevēlaties, lai ar jums manipulē, vienmēr domājiet līdzi, kad jums kaut kas tiek piedāvāts vai iedots.

Mirstība no narkotikām Latvijā un Eiropā


Svētkos aktuāla tēma kļūst alkohola lietošana, kas izraisa gan smagu saindēšanos, gan cilvēku nāvi. Par to, ka alkohols ir pielīdzināms narkotiku lietošanai, esmu rakstījis pāris gadus atpakaļ, ar rakstu var iepazīties šeit. Šoreiz uzrakstīšu informāciju par mirstību no narkotiskām vielām Latvijā un citur Eiropā, jo kad vēl mums visiem izglītoties, ja ne gada nogalē.

Marihuāna, MDMA (ekstazī), heroīns, anfitamīns, kokaīns un citas psihotropās vielas tiek lietotas Latvijas teritorijā, kas ļauj izdarīt secinājumu, ka tās ir grūtāk vai vieglāk nopērkamas Latvijas tirgū. Mūsu valsts nav vienīgā, kur ir šādas problēmas. Par pirkšanas un pārdošanas ķēdēm, iemesliem un citiem aspektiem es šajā rakstā neminēšu, jo tā ir atsevišķa ļoti liela tēma uz vairākiem rakstiem. Šoreiz apskatīšu mirstību no narkotiskām vielām.

Slimību profilakses un kontroles centrs (SPKC) mums piedāvā nāves cēloņu statistiku Latvijā. (1) Es izdalīju šādas pozīcijas, lai būtu vieglāk salīdzināt datus: Saindēšanās un pakļaušana kaitīgu vielu iedarbei (X40-X49, Y10-Y19), Saindēšanās ar alkoholu (X45; Y15) un Tīšs paškaitējums (X60-X84). Jāatzīmē, ka pozīcija par saindēšanos un pakļaušanu kaitīgu vielu iedarbībai nav tiktai psihotropās vielas, bet tās var būt arī citas vielas, kas izraisīja saindēšanos, bet tik un tā šie dati var tikt lietoti, lai salīdzinātu tendences un redzētu kopējo ainu, jo nav pamata domāt, ka Latvijā šajā statistikā iekļūst tikai tie, kas izdzer pāris litrus etiķa vai tualetes tīrīšanas līdzekli. Dati sanāk šādi:

Augstāk minētie dati mums parāda to, ka Latvijā no saindēšanās un kaitīgu vielu iedarbības 2019. gadā nomira 126 cilvēku, savukārt 2018. gadā tie bija 166. Interesanti, ka Eiropas narkotiku un narkomānijas uzraudzības centrs (ENNUC) 2019. gada jūlija ziņojumā par mirstību un nāves gadījumu skaitu Eiropā, kas saistītas ar narkotiku lietošanu (2) sniedz informāciju par to, ka Latvijā 2018. gadā bija 182 nāves gadījumi, kas saistīti ar narkotiku lietošanu. Savukārt Apvienoto nāciju organizācijas (ANO) sniegtā informācija par 2016. gadu ir tikai 18 nāves gadījumu skaits, kas salīdzinājumā ar turpmākiem trīs gadiem (informāciju par ko mums sniedz SPKS) nav ticama. (3) Līdz ar to var izdarīt secinājumu, ka mirstība no narkotiskajām vielām Latvijā ir vidēji 165 gadā un uz miljons iedzīvotājiem tas būtu aptuveni 87 nāves (dalām ar iedzīvotāju skaitu 1.9 miljoni).

Vai mirstība Latvijā no narkotiskām vielām ir liela, salīdzinājumā ar Eiropas valstīm. Absolūtos skaitļos nē, bet, ja skatās proporcijā uz iedzīvotāju skaitu, tad vidēja, kas nozīmē, ka ir lietas, ko varam būtiski uzlabot. Skatāmies ENNUC datus. (4) (vēršu uzmanību, ka dati ir par vecuma grupu no 15 līdz 64 gadiem):

Vai narkotiskās vielas ir lielākais cilvēku apzinātu izraisīta nāves cēloņu iemesls? Nē, nav, jo, piemēram, pašnāvību skaits Latvijā ir būtiski lielāks nekā nāves skaits no narkotiskām vielām. Salīdzinājumam, 2019. gadā Latvijā tika veiktas 288 pašnāvības, atbilstoši SPKC sniegtajai informācijai. Starp citu, būtu ļoti interesanti izpētīt, cik daudz pašnāvību tiek izdarītas alkohola vai narkotisko vielu ietekmē un cik bieži tas ir netiešs iemesls. Tāpat vēršu uzmanību, ka šajos datos nav iekļauta informācija par to, cik daudz nāves izraisa narkotisko vielu lietošana noziedzīgu nodarījumu gadījumā, kad vainīgā persona atrodas narkotisko vielu ietekmē un veic noziegumu pret citu personu.

Secinājumu varam izdarīt ļoti vienkāršu. Latvijā mirst no narkotisko vielu lietošanas un nāves gadījumu skaits nav maziņš. Tomēr kopējā bilde uz Eiropas fona Latvijā ir viduvēja un šī noteikti nav lielākā problēma Latvijā, kas izraisa cilvēku nāvi salīdzinājumā, piemēram, ar pašnāvībām. Tomēr arī samērā neliels nāves gadījumu skaits ir iemesls, lai šī problēma tiktu risināta, jo vienīgais mērķis var būt nulle gadījumu skaits gadā, ne vairāk.

 

(1) SPKC mājas lapa: https://statistika.spkc.gov.lv/pxweb/lv/Health/Health__Mirstiba/?tablelist=true

(2) ENNUC 2019. gada jūlija ziņojums: https://www.emcdda.europa.eu/system/files/publications/11485/20193286_TD0319444ENN_PDF.pdf

(3) ANO statistika par nāves skaitu no narkotisko vielu lietošanas: https://dataunodc.un.org/drugs/mortality/europe-2017

(4) ENNUC 2019. gada jūlija ziņojums: https://www.emcdda.europa.eu/system/files/publications/11485/20193286_TD0319444ENN_PDF.pdf

Par valsts budžetu (veselības aprūpe)


Katru gadu tiek pieņemts svarīgākais valsts likums, kas ir likums “Par valsts budžetu 202X.gadam”. Presē šo neapskata vispār, savukārt Finanšu ministrija propagandas nolūkā ar plakātiem ir izlīmējusi visas sabiedriskā transporta pieturas Rīgā, cēli norādot, ka tiek palielināts veselības aprūpes budžets un sociālais nodrošinājums. Pēdējais tiek palielināts nevis aiz lielas devības, bet gan pildot Satversmes tiesas spriedumā noteikto par pensiju minimālo bāzi un valstī noteikto garantēto minimālo ienākumu apmēru. Tomēr, ņemot vērā pandēmiju, daudz svarīgāka šogad ir veselības aprūpe, jo tā ietekmē katru no mums un kvalitatīvas veselības aprūpes pieejamība uzlabo cilvēku kopējo sociālo stāvokli un dzīves kvalitāti. Šajā ierakstā uzrakstīšu īsumā savas pārdomas par valsts budžetu veselības finansēšanas kontekstā, pievēršoties konkrētām izdevumu pozīcijām, protams, kā vienmēr vienkāršā valodā un ar savu viedokli.

Pašā likumā “Par valsts budžetu 2020. gadam” un “Par valsts budžetu 2021. gadam” nav nekā interesanta. Līdzīgs teksts no gada uz gadu, toties svarīgi ir likuma pielikumi. Es apskatīšu katra likuma ceturtos pielikumus “Valsts pamatbudžeta ieņēmumu un izdevumu atšifrējums pa programmām un apakšprogrammām”, kur ir redzamas nozares, kur tiek novirzīta noteikta budžeta summa. Salīdzinām 2020. gada ar 2021. gada budžetu, kas parādīs mums tendences. Iesaku katram lasītājam iedziļināties šajos skaitļos, jo tā ir mūsu kopējā saimniecība.

Sakumā par apmēru, 2020. gada budžeta plānotie ieņēmumi bija 6 896 124 760 EUR, savukārt 2021. gada plānotie ieņēmumi ir 6 688 071 829 EUR, kas ir par 208 052 931 EUR mazāk. Varam izdarīt secinājumu, ka valsts plāno ekonomikas kritumu 2021. gadā attiecībā pret šo gadu aptuveni 3% apmērā, kas ir interesanti, jo Latvijas banka plāno Iekšējā kopprodukta pieaugumu 2.8% pieaugumu(1). Principā nav slikti, ja valsts pieņem budžetu mazākā apmērā, nekā ir plānoti ienākumi. Mūsu gadījumā valsts ir pieņēmusi lēmumu aizņemties, kas jau tika darīts arī iepriekšējā gadā. Kā rezultātā 2020. gadā valsts budžetā tika noteikti kopējie izdevumi 7 238 116 539 EUR, savukārt 2021. gada budžetā izdevumi ir 7 846 049 919 EUR, kas ir par 607 933 380 EUR lielāki, kas procentuāli veido 8% pieaugumu. Kas beigās mums sanāk? Budžeta ieņēmumi mums par 3% krīt, savukārt izdevumi par 8% pieaug, ko veidos aizņēmums, tādējādi pārliekot naudas atgriešanas pienākumu uz nodokļu maksātājiem ilgus gadus uz priekšu. Tas ir normāli, ja tādējādi tiks sekmēta ekonomiskā izaugsme un nākotnē mēs visi nopelnīsim tik daudz, ka mums nebūs problēmas ar saistību izpildi.

Ņemot vērā pandēmiju un to, ka cilvēks var pelnīt daudz naudas tikai tad, ja ir pilnībā vesels, tad skatāmies, kā tiks palielināts veselības budžets 2021. gadā. 2020. gadā resursi veselības aprūpes segšanai bija 1 066 662 720 EUR, savukārt 2021. gada budžetā tie būs 1 244 163 665 EUR, kas ir par 177 500 954 EUR vairāk, kas ir 17% pieaugums pret iepriekšējo gadu. Skatāmies izdevumus uz kompensējamajiem medikamentiem, kas 2020. gadā bija 167 530 684 EUR, savukārt 2021. gadā būs 169 707 132 EUR, kas ir par 2 176 488 EUR vairāk, līdz ar to pieaugums ir tikai 1%. Tālāk skatāmies tādu izdevuma pozīciju kā centralizēta medikamentu un materiālu iegāde, kur 2020. gada budžetā tika paredzēti 17 114 167 EUR, bet 2021. gada budžetā tikai 16 688 436 EUR, kas ir par 425 731 EUR mazāk, kas ir samazinājums par 2%. Pētām tālāk, ko valdība ir izstrādājusi un Saeima ir pieņēmumi. Budžeta pozīcija 2020. gadā sadaļā retu slimību ārstēšana bija 7 045 813 EUR, savukārt 2021. gadā būs tikai 6 937 934 EUR, kas ir mazāk par 107 879 EUR, kas ir samazinājums par 2%. Nākamajās pozīcijas redzēsim pieaugumu. Primārās ambulatorās veselības aprūpes nodrošināšana 2020. gada tika finansēta 134 662 057 EUR apmērā, savukārt 2021. gadā būs 158 763 587 EUR, kas ir palielinājums par 24 101 530 EUR, kas ir 18% pieaugums. Šo noteikti var vērtēt pozitīvi, jo slimību ārstēšana agrīnās stadijās novērš gan nāves gadījumus, gan dažāda veida komplikācijas. Budžeta pozīcija laboratorisko izmeklējumu nodrošināšana ambulatorajā aprūpē 2020. gadā bija 37 730 790 EUR, savukārt 2021. gadā būs 42 607 739 EUR, kas ir 4 876 949 EUR pieaugums, kas ir pieaugums par 13%. Turpinām apskatīt pozīciju pārējo ambulatoro veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšana, kurai 2020. gadā tika tērēti 235 170 818 EUR, savukārt 2021. gadā tiks iztērēti 272 237 629 EUR, kas ir par 37 066 811 EUR vairāk, kas ir pieaugums par 16%. Prieks par to, ka tiek palielināti izdevumi uz neatliekamo medicīnas palīdzību, jo budžeta sadaļā neatliekamās medicīniskās palīdzības nodrošināšanai stacionārās ārstniecības iestādēs 2020. gadā tika atvēlēti 300 957 068 EUR, savukārt 2021. gadā tie būs 384 757 636 EUR, kas ir pieaugums par 83 800 568 EUR, kas ir palielinājums par 28%. To noteikti izjutīs katrs iedzīvotājs un cerams, ka tas aizies uz personāla atalgojuma pieaugumu, nevis publiskajiem iepirkumiem, kad tas nav primāri nepieciešams. Skatāmies tālāk budžeta izdevumu pozīcijas, sadaļā plānveida stacionāro veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšana 2020. gadā tika iztērēti 157 939 363 EUR, savukārt 2021. gadā tiks tērēti 183 937 585 EUR, kas ir par 25 998 222 EUR vairāk jeb pieaugums par 16%. Vēl svarīga ir neatliekamā medicīnas palīdzība (budžetā ir divas pozīcijas, sk. iepriekš), kuras finansējums 2020. gadā bija 80 121 623 EUR, bet 2021. gadā būs 95 645 174 EUR, kas ir par 15 523 551 EUR vairāk, kas ir pieaugums par 19%. Iepriekšminētais ir uzskatāms par samērā labu budžeta naudas izlietošanu, tomēr pieminēšu vēl divus lielumus, kas vērtējami drīzāk negatīvi, jo liecina par to, ka netiek uzlabota naudas izmantošanas efektivitāte, jo pieaugot naudas daudzumam nozarē, nav jāpieaug administrēšanas izmaksām, kas nozīmē pēc būtības algu pieaugumu tiem, kuriem nav pamata to palielināt, jo ar administratīvā aparāta atalgojumu viss ir kārtībā (publiskā sektorā vidējā alga ir augstāka nekā privātajā). 2020. gada budžetā veselības aprūpes finansējuma administrēšanai tika novirzīti 10 329 390 EUR, savukārt 2021. gadā tie jau ir 12 193 477 EUR, kas ir par 1 864 087 EUR vairāk, kas ir pieaugums par 18%. Nākamā budžeta izdevumu sadaļa ir veselības aprūpes finansējuma administrēšana un ekonomiskā novērtēšana, kur 2020. gadā tika novirzīti 8 908 004 EUR, bet 2021. gadā tiek plānots novirzīt 10 772 091 EUR, kas ir par 1 864 087 EUR vairāk (tāda pati summa, kas iepriekšējā pozīcijā), kas ir pieaugums par 21%.

Secinājums ir ļoti vienkāršs. Mums pašlaik ir ekonomikas kritums, kas turpināsies arī nākamajā gadā. Pandēmija ļoti labi parādīja mūsu medicīnas sistēmas problēmas un acīm redzamu nepietiekamu finansējumu. Valdība un Saeima šo jautājumu centīsies risināt aizņemoties naudu un novirzot daļu veselības aprūpei, tādējādi kompensējot budžeta ieņēmumu kritumu un mazinot ietekmi uz ekonomiku kopumā. Redzams, ka naudas apjoms veselības nozarē pieaugs un jācer, ka pieaugs arī mediķu atalgojums un kļūs efektīvāks naudas izlietojums. Tomēr negatīvi ir tas, ka tiek samazināts finansējums centralizētai medikamentu un materiālu iegādei un retu slimību ārstēšanai, kas atstās negatīvu ietekmi uz personām, kurām tas ir nepieciešams. Pie tam tiek būtiski pieaudzētas administratīvās izmaksas, kas pieaug procentuāli vislielākā apmērā, kas nozīmē, ka prioritāte atkal ir ierēdniecība. Manā ieskatā, administratīvās izmaksas vajadzētu samazināt, jo nav starpības, vai tiek administrēta viena naudas summa vai cita, jo darbības ir jāveic tādas pašas. Ja privātā uzņēmumā valdes loceklis akcionāram atnestu nākamā gada budžetu, kur administratīvās izmaksas pieaug par 20%, pie tam nepieaugot efektivitātei, tāds valdes loceklis tajā pašā dienā tiktu atbrīvots no amata. Tas tikai lieku reizi atgādina, ka mums medicīnu vajadzētu virzīt vairāk uz privātā biznesa jomu, nodrošinot efektīvu obligāto veselības apdrošināšanu un samazinot valsts klātesamību medicīnas biznesa jomā, atstājot to tikai tajās vietās, kur privātajam biznesam nav rentabli strādāt.

(1) Avots: https://www.bank.lv/darbibas-jomas/monetaras-politikas-istenosana/prognozes

Masku lietošana pandēmijas laikā


Viskarstākā tēma ir masku lietošana sabiedriskajā transportā un publiskajās vietās. Zinu, ka šī tēma ir tik populāra, ka kaut ko jaunu uzrakstīt šajā sakarā ir praktiski neiespējami, tāpēc šeit vienkārši nelielas pārdomas, vai ir jāvelk maskas un kā to pareizi darīt.

Jāsāk ar to, ka maskas valkāšanai, ja esat vesels lielas nozīmes nav, jo, spriežot pēc publiski pieejas informācijas, maska pasargā no slima cilvēka, neļaujot pa gaisu izplatīties maziem ūdens pilieniem, kuros ir vīruss. Ņemot vērā, ka Covid19 inkubācijas periods ir samērā ilgs un simptomi ļoti dažādi, tad mēs nevaram būt droši par sevi, vai esam veseli vai nē. Līdz ar to maskas valkāšanai kopumā ir jēga un lietderība. Tik tālu viss ir skaidrs, maskas ir jāvelk.

Problēma rodas detaļās un šeit tās ir. Maskas velk cilvēki, pie tam ar dažādu izglītības, uzcītības un disciplīnas līmeni. Visās instrukcijās par masku valkāšanu, parasti, raksta, ka nepareiza maskas valkāšana palielina saslimstības risku un šeit es nerakstīšu par triviālām lietām, ka maskai jānoklāj visi elpošanas ceļi vai tai nav jābūt bojātai. Rakstu par to, ka masku ir jāvelk nepieskaroties maskas iekšējai daļai, lietotu masku nedrīkst glabāt celofāna maisā, ja ir plānots to lietot atkārtoti, jo tā nepaspēs izžūt, bet tikai palielinās esošo mikrobu (nevis vīrusu) skaitu uz tās, arī maskas glabāšana kabatā ir nepareiza. Ja maska kļūst netīra, to jāizmet. Masku ir nepieciešams regulāri, vismaz vienu reizi dienā mazgāt. Vislabāk ir lietot vienreizējās maskas, bet daudziem tas ir dārgi.

Šeit īsa pamācība kā jāvalkā masku. Gadījumā, ja darāt citādāk, jūs tieši palieliniet nevis samaziniet saslimstības iespējamību, pie tam jāatceras, ka saslimt var ne tikai ar Covid19, bet ar jeb ko kas ir gaisā vai uz virsmas.

  1. Pirms maskas uzvilkšanas obligāti dezinficējiet rokas (neesmu redzējis, ka sabiedriskajā transportā kāds to darītu);
  2. Pārbaudiet vai velkat masku ar pareizo pusi (šeit arī daudzi izvelk masku no kabatas un uzvelk ķeksīša pēc);
  3. Velciet masku tā, lai būtu pēc iespējas mazāk atvērtu vietu un deguns būtu cieši nosegts (lielākā daļa šo neievēro);
  4. Vienreizēju masku drīkst lietot TIKAI vienu reizi;
  5. Auduma masku jāmazgā vienu reizi dienā pie temperatūras ne zemākas par 60 grādiem pēc celsija un vislabāk lietojot balinātāju;
  6. Nēsājot masku, nekādā gadījumā nepieskaraties tai. Pieskaršanos drīkst veikt TIKAI noņemšanas un uzlikšanas brīdī;
  7. Ja maska paliek netīra vai mitra, obligāti to jānomaina;
  8. Velciet virsū vai nost masku tikai aiz striķiem;
  9. Noņemot vienreizēju masku, izmetiet to slēgtā atkritumu tvertnē, bet auduma masku ielieciet slēgtā celofāna maisā un to vairs nelietojiet līdz tā tiek izmazgāta.

Līdz ar to, nav vērts strīdēties, ka maskas var būt efektīvas cīņā ar pandēmiju, tomēr manī ir šaubas par to, ka visi cilvēki, kuriem ir jālieto maskas, dara to pareizi, nekaitējot sev un apkārtējiem. Tādējādi mans viedoklis ir tāds, ka maskas ir jādala visiem iekāpjot sabiedriskajā vai ieejot veikalā un jāuzrauga, lai izdalītās maskas tiktu pareizi lietotas un izejot no objekta tiktu pareizi izmestas ārā, jo tikai tādā gadījumā maskām būs kaut kāda jēga. Pašreizējā izpildījumā tas viss izskatās pēc masku valkāšanas, lai nomierinātu sabiedrību, ka kaut kas tiek darīts cīņā ar Covid19, kaut arī darīts netiek pilnībā nekas, izņemot imitāciju un lētus PR trikus.

Šeit avoti, ja kāds vēlas iepazīties detalizētāk par masku valkāšanu:

  1. https://www.latimes.com/california/story/2020-06-09/orange-county-public-health-officer-resigns-amid-controversy-over-face-coverings
  2. https://www.uptodate.com/contents/coronavirus-disease-2019-covid-19-epidemiology-virology-and-prevention#H3784053209
  3. https://www.cdc.gov/coronavirus/2019-ncov/more/scientific-brief-sars-cov-2.html
  4. https://www.who.int/publications/i/item/modes-of-transmission-of-virus-causing-covid-19-implications-for-ipc-precaution-recommendations
  5. https://www.fda.gov/medical-devices/personal-protective-equipment-infection-control/n95-respirators-surgical-masks-and-face-masks
  6. https://www.who.int/news-room/q-a-detail/coronavirus-disease-covid-19-how-is-it-transmitted
  7. https://www.thelancet.com/journals/lancet/article/PIIS0140-6736(20)31142-9/fulltext
  8. https://www.cdc.gov/flu/professionals/infectioncontrol/maskguidance.htm
  9. https://www.uptodate.com/contents/coronavirus-disease-2019-covid-19-epidemiology-virology-and-prevention#H600919246
  10. https://www.medscape.com/answers/2500119-197502/what-are-the-signs-and-symptoms-of-patients-with-coronavirus-disease-2019-covid-19
  11. https://www.cdc.gov/coronavirus/2019-ncov/global-covid-19/operational-considerations-contact-tracing.html
  12. https://www.cdc.gov/coronavirus/2019-ncov/if-you-are-sick/quarantine.html
  13. https://royalsocietypublishing.org/doi/10.1098/rspa.2020.0376
  14. https://clinicaltrials.gov/ct2/show/NCT04337541
  15. https://www.stopfake.org/ru/fejk-v-germanii-iz-za-nosheniya-maski-umerla-13-letnyaya-devochka/
  16. https://www.atsjournals.org/doi/abs/10.1513/AnnalsATS.202007-812RL
  17. https://montrealgazette.com/opinion/columnists/christopher-labos-lets-puncture-some-myths-about-masks
  18. https://www.pravmir.ru/ot-masok-umirayut-pravda-li-eto-obyasnyaet-vrach-pulmonolog/
  19. https://www.newscientist.com/article/2252796-why-some-people-cant-wear-a-face-covering-to-stop-the-coronavirus/
  20. https://www.snopes.com/fact-check/masks-dangerous-health/
  21. https://www.theatlantic.com/politics/archive/2020/10/can-masks-make-you-sicker/616641/
  22. https://www.cdc.gov/mmwr/volumes/69/wr/mm6936a5.htm
  23. https://www.who.int/emergencies/diseases/novel-coronavirus-2019/advice-for-public/when-and-how-to-use-masks
  24. https://www.cebm.net/covid-19/extended-use-or-re-use-of-single-use-surgical-masks-and-filtering-facepiece-respirators-a-rapid-evidence-review/
  25. https://www.nccn.org/covid-19/pdf/Guidance_for_Patient_Use_of_Medical_Face_Mask.pdf

Par ko balsot vēlēšanās?


Sākās Rīgas pašvaldības vēlēšanas, kas nozīmē, ka pavisam drīz mēs redzēsim jaunu Rīgas domes un izpildinstitūcijas sastāvu. Kaut arī pašvaldība ir zemākā publiskās varas pārvaldes forma, tā reizēm priekš politiķiem ir gana ienesīga un interesanta politiskās karjeras veidošanai. Arī vēlētājiem ir svarīgi, lai būtu nodrošināta siltumapgāde, automašīnas nebruktu iekšā zem ielas (konkrēti Ģertrūdes ielas) un sabiedriskais transports kursētu pareizā laikā. Gadījumā, ja kāds nezina, kādas ir patiesās pašvaldības funkcijas, jo politiskās reklāmās reizēm sola to, ko lemj Saeimas līmenī, tad noteikti iesaku paskatīties likumu “Par pašvaldībām”, kur 15. pantā ir uzskatītas pašvaldības pamata funkcijas. Jāatzīst, ka funkciju ir daudz un tās tiešām ir svarīgas, kaut arī ikdienā nemanāmas un pašsaprotamas. Tāpēc pašvaldību vēlēšanas ir ļoti svarīgas un šeit es piedāvāšu vienu no loģiskām pieejām šim jautājumam.

Es noteikti nerakstīšu, par kuru partiju balsot, jo tam nav jēgas. Svarīgākais ir sistēma, jo tieši tā sniedz rezultātu. Ņemot vērā, ka varas dalīšanas princips ir ar visaugstāko prioritāti, tad pirmais, kam jāpievērš uzmanība ir tas, lai pašvaldībā būtu citādāki politiskie spēki nekā Saeimā. Līdz ar to ļoti laba lieta ir balsot par tiem, kuri nav koalīcijā, jo tādā gadījumā policija, prokuratūra, tiesa, valsts kontrole un citas iestādes daudz labāk uzraudzīs noteiktu pašvaldību, jo pēdējai būs mazāk neformālu sakaru ar valsts pārvaldi un tādējādi nebūs iespējams veidot korupcijas shēmas. Padomājiet, vai būtu iespējama Rīgas satiksmes krimināllieta, ja domē tajā laikā būtu pie varas tā pati partija, kas bija valdībā.

Nākamā svarīgā lieta, ko var izmantot par kritēriju, ir regulāra varas maiņa. Ja politiķis vienu amatu ieņem ļoti ilgi, viņam iestājas iekšējs nogurums, rodas sajūta, ka amats viņam pienākas, rodas pārliecība, ka viņš ir vienīgais un neaizstājamais, kā arī rodas korupcijas saites. Līdz ar to noteikti jābalso par partijām, kas nebija pie varas iepriekšējā Rīgas domes sasaukumā.

Šis varētu būt nedaudz sarežģītāks kritērijs, bet to jāņem vērā. Pēc būtības visa politika ir vienkārša naudas pārdale. Savācam ar nodokļiem un nodevām kopējā katlā kaudzi naudas un tad dalām visiem, kuriem tā ir nepieciešama un, kas spēj apmierināt sabiedrības vajadzības. Līdz ar to jāizvēlas nevis skaistākie kandidāti, nevis gudrākie vai izcilākie, bet jāizvēlas tie, kuriem jūs uzticaties, ka viņi spēs nodrošināt taisnīgi un efektīvu naudas sadali. Noteikti jāpievērš uzmanība kandidāta iepriekšējā laikā iegūtai reputācijai.

Protams, ir ļoti daudz citu kritēriju, kuri maniem regulārajiem lasītājiem ir zināmi, bet kurus ierobežota apjoma dēļ neminēšu, jo, manā ieskatā, augstāk minētais ir pietiekams, lai izdarītu kvalitatīvu un efektīvu izvēli, pat ja jūs ikdienā nesekojiet visai priekšvēlēšanu cīņai, jo tādējādi jūs veidosiet pareizu sistēmu, kas dos vislabāko rezultātu, kas pretējā gadījumā radīs negatīvas sekas.

Un svarīgākais, noteikti ejiet uz vēlēšanām.