Kā izvēlēties diplomdarba tēmu?


Esmu dzirdējis no cilvēkiem velmes lasīt ne tikai manas pārdomas par globālām lietām, bet, lai es pievēršos privātām lietām, daloties ar kaut ko no savas dzīves. Ņemot vērā, ka man ir divi maģistra diplomi, viens, kas apliecina manu kvalifikāciju, savukārt otrs vairāk orientēts uz akademisko darbu, tad šoreiz par ļoti svarīgu tēmu priekš visiem, kuri meklē un mēģina izvēlēties bakalaura vai maģistra darba tēmu. Iespējams daudziem tas šķitīs pašsaprotami, bet, kad ir jāraksta darbs, kopējā bilde pazūd un sākas nervoza raustīšanās uz visām pusēm, lai atrastu labāko, vieglāko un aktuālāko tēmu.

Nesen pie manis vērsās viens cilvēks, kurš lūdza, lai pasaku, vai izvēlētā tēma ir laba un par to ir iespējams uzrakstīt fināla darbu, lai iegūtu diplomu. Es, protams, vienmēr esmu gatavs padalīties ar savām domām. Ņemot vērā, ka mana izglītība ir jurisprudences jomā, tad vairāk fokusēšos uz šo virzienu, jo šeit ir nianses, salīdzinājumā ar citām jomām.

Sākumā no visiem priekšmetiem, jāizvēlas tas, kas visvairāk patīk, kā arī tas, kur ir plānota turpmākā darbība, jo bakalaura vai maģistra darbs ir savu zināšanu sašaurināšana līdz noteiktai sfērai, piemēram, ģimenes tiesības vai konstitucionālās tiesības. Pēc tam es noteikti iesaku aiziet uz bibliotēku, vēlams, kur ir pieeja pēc iespējas vairāk vietējām un starptautiskām datubāzēm, piemēram, Westlaw, Kluwer Law vai HeinOnline. Jāatrod raksti par to tēmu vai vismaz virzienu, kurā vēlaties rakstīt savu darbu, vēlams visus par pēdējiem trīs gadiem. Zinātniskajos rakstos ir iespējams atrast citu cilvēku pētījumus un bieži tajos ir atverti jautājumi, kuri netika iekļauti pētījumā dēļ apjoma vai fokusa ierobežojuma. Līdz ar to vieglākais variants ir vienkārši turpināt jau iesākto pētījumu fokusējot to uz Latviju vai sašaurinot starptautiskajā vidē, piemēram, Eiropas Savienības tiesības vai Apienoto Nāciju Organizācijas dokumenti. Šāda pieeja nodrošinās teorētisko bāzi, jo zinātniskajos rakstos ir atsauce uz citiem rakstiem un tiesību avotiem un tādā veidā var veikt paplašinātu jautājuma izpēti. Protams, nepieciešams sameklēt arī grāmatas par to tēmu, lai vismaz būtu lietas kursā par tām, kā arī noteikti ir jāietver citāti gan no rakstiem, gan no grāmatām.

Kad tēma ir atrasta un zinātniskie raksti savākti mapē, tad nepieciešams izdomāt, kādas pētījuma metodes ir noderīgas, lai sasniegtu izvirzīto mērķi. Piemēram, tā var būt salīdzināšanas metode, diskriptīvā metode un citas metodes. Personīgi man ļoti patīk pētīt tiesas spriedumus un valsts iestāžu lēmumus, jo tas uzreiz sniedz praktisko bāzi un ļauj rakstīt par aktuālām problēmām un tendencēm. Savukārt no aptaujām es izvairos, jo zinot vairākas tehnikas, kā panāk vēlamās atbildes, neticu aptaujas rezultātiem un uzskatu tos par nekam nederīgiem, it sevišķi, ja respondentu skaits ir mazāks par 10 000. Piemēram, jurisprudencē šādu respondentu skaitu, praktiski, nav iespējams iegūt nevienā no izpētes jomām. Ļoti labi var noderēt ekonomiskā vai sociālā statistika, lai demonstrētu noteiktās tiesību normas efektivitāti vai problemātiku to piemērošanā.

Darba vadītāja izvēlē vislabāk ir skatīties uz pasniedzēja vai citas akademiskās personas zināšanu līmeni un darba disciplīnu, lai darba vadītājs vienmēr būtu sasniedzams un spētu patiesī novērtēt pētījumu, iesakot labāko virzienu un veidu mērķa sasniegšanai. Noteikti nevajag izvēlēties darba vadītāju pēc personīgām simpātijām, tas parasti ir raksturīgs meitenēm, un pēc tā, cik labs cilvēks ir kopumā, jo bakalaura vai maģistra darba rakstīšana ir tehnoloģisks process, nevis draugu vai attiecību partneru būšana. Vēl labi ir izvēlēties darba vadītāju, kurš ātri un labi atbild uz e-pastiem, jo tieši e-pasti būs galvenais komunikācijas kanāls.

Pats svarīgākais ir attieksme pret darbu. Es, piemēram, esmu ņēmis akadēmisko pārtraukumu, kad jutu, ka man nepietiek laika rūpīgai un kvalitatīvai darba izstrādei. Nekad darba uzrakstīšana netika uzstādīta, kā galvenais mērķis, jo šajā gadījumā studijām kopumā zūd jēga. Mēs pētām, jo vēlamies padarīt pasauli labāku, atrisināt kādu problēmu, uzlabot kādu tiesību normu utt. Ja nav iekšējas misijas sajūta, vismaz darba uzrakstīšanas brīdī, tad viss process būs smagnējs, neinteresants, paviršs un nevienam nevajadzīgs, jo tam nebūs nekādas pievienotās vērtības. Sevī dabīgi vai makslīgi ir jārada ieinteresētības sajūta un jāveic pētījums, lai patiesi kaut ko uzzinātu un aklātu, lai aizstāvēšanas laikā komisijai būtu “vau” efekts, lai nebūtu nepieciešams gatavoties aizstāvēšanai, jo visa tēma ir tik dziļi sirdī, ka tu esi gatavs to aizstāvē nakts laikā, kad kāds pamodina uzlejot aukstu ūdeni. Procesam jārada prieku, gandarījumu un patīkamas izjūtas, tikai tad darbs būs uzrakstīts labi un ieguvums no tā būs neizmērojami liels.

Šie ir tikai paši primitīvākie ieteikumi, kurus varētu attīstīt līdz bezgalībai. Darba veiksmīgai uzrakstīšanai ir nepieciešami visi šajā rakstā minētie elementi, kā arī laiks un velme to darīt. Pie tam, rakstot darbu, rodas aizvien jauni jautājumi un mainās skatījums uz lietām, jo tieši šāds uzdevums arī rakstīšanas procesam ir. Par šo tēmu es vēl uzrakstīšu kaut kad nākotnē.

Advertisements

Koruptīvās shēmas pašvaldībās


Lasot presi, samērā viegli ir ieraudzīt daudzas koruptīvās shēmas, jo parasti tur nav nekas sarežģīts vai noslēpumains. Patiesībā pie procesiem esošie cilvēki visu ļoti labi zina un nekautrējās par to stāstīt. Šeit pieminēšu vienu izdomātu piemēru, kas palīdzēs labāk orientēties notiekošajā, it sevišķi laikā, kad tiek skatīts budžets uz nākamo gadu un plānota teritoriālā reforma.

Ja jūs domājat, ka klasiskā korupcija ir kukulis ceļu policistam vai ārstam, tad jūsu izpratni par korupciju noteikti vajag paplašināt. Pats izplatītākais korupcijas veids ir publiskie iepirkumi un to apjoms mērams miljardos. Lai demostrētu piemēru, izdomāsim pasaku tēlus Jānīti un Pēterīti. Jānītim pieder būvniecības uzņēmums, bet Pēterītis tika nesen ievēlēts par pašvaldības domes deputātu. Jānītis piedāvā Pēterītim izvēlēties viņa uzņēmumu par būvdarbu veicēju un, protams, Pēterītim par to tiks samaksāti “godīgi” nopelnītie 15%. Pēterītim ir izvēle, vai novirzīt budžeta naudu sociālajai palīdzībai un skolu uzturēšanai, kur Jānīša bizness nesniedz pakalpojumus, vai samazināt iepriekšminētās pozīcijas un sākt būvēt milzīgu izstādes un mākslas centru. Ņemot vērā, ka Pēterītis ir ieinteresēts, lai Jānītim būtu ienesīgs būvniecības objekts, jo no tā Pēterītim tiks 15%, lēmums tiek pieņemts ļoti vienkārši, sociālā palīdzība tiek samazināta, pamatojot to ar lielo darba spēka trūkumu un to, ka sociālie pabalsti vairo bezdarbu, jo cilvēkiem ir izdevīgi slīgt nabadzībā un dzīvot uz pašvaldības rēķina, kā arī samazina finansējumu skolai, jo iedzīvotāju skaits krītas un gan jau kaut kā vecāki atrisinās šo jautājumu paši. Rezultātā Jānītis uzvar konkursu, kura noteiktumi tika uzrakstīti tādā veidā, ka viņa uzņēmums vienīgais kvalificējās visiem izvirzītajiem kritērijiem, piemēram, ka būvuzņēmumam jābūt vismaz 5 gadu pieredzei darbā tieši šajā pašvaldibā un īpašnieka vārdam noteikti ir jābūt “Jānītis”, savukārt Pēterītis ir gatavs saņemt “godīgi”nopelnīto kukuli. Problēma ir tāda, ka politiķiem un ierēdņiem ir jāiesniedz ienākumu deklarācijas un ļoti slikti izskatīsies, ja deklarācijā uzrādīsies ne ar ko nepamatoti ienākumi. Tāpēc Pēterīša sieva atver kafeinīcu, kurā pēkšņi pēc apgrozāmajiem līdzekļiem iet cauri tieši kukulī izmaksātā naudas summa un Pēterīša ģimene laimīgi aizlido uz Dubaju sagaidīt Jauno gadu.

Lūk arī augstāk minētā ilustratīvā piemēra rezultāts, sociālā aizsardzība samazinās, skola tiek slēgta, tiek būvēti nevienam nevajadzīgi dārgi vēlākā uzturēšanā objekti un lauku apvidus turpina degradēt, savukārt publiskā nauda tiek notralināta ārzemju ceļojumos. Te arī atbilde uz jautājumu, kāpēc Latvijas ir viena no nabadzīgākajām valstīm Eiropa Savienībā. Tāpat arī skaidrs, kāpēc lielākā daļa pašvaldību iebilst pret teritoriālo reformu un parādās mistiskās Jelgavnieku, Valmieriešu, Cesinieku un citu pilsētu unikālās identitātes un citi līdzīgi murgi, kuriem apakšā slēpjās simtiem koruptīvu shēmu. Jautājums, vai valdība ar reformu izdomāja cīnīties ar korupciju un efektivizēt publisko sektoru, nē, vienkārši samazinoties resursiem, parasti pirmie tiek apēsti paši vājākie zvēri mežā, kas šoreiz tā ir zemākā pārvaldes forma, pašvaldības.

Konkurences jēga un nozīme


Par konkurences tiesībām esmu samērā daudz lasījis, rakstijis un interesējies kopumā. Neskarot notiekošo atkritumu apsaimniekošanas biznesā, uzrakstīšu par vispārīgiem principiem, kāpēc konkurence gandrīz vienmēr ir labāka par monopolu vai karteli.

Konkurence ir sacensības starp diviem vai vairākiem dalībniekiem. Ekonomikā konkurences telpu sauc par tirgu, kur katrs komersants cenšās uzvarēt otru, piedāvājot labāku, lētāku un izdevīgāku preci vai pakalpojumu patērētājam. Tieši konkurences apstākļos centrā ir patērētājs, jo viņam ir nauda un ir izvēles iespēja. Ja viens komersants sniedz neapmierinošu pakalpojumu, vienmēr ir iespēja aiziet pie cita, tādējādi motivējot komersantus strādāt patērētāja interesēs.

Kas notiek, kad ir monopols? Komersantam ir garantēts patērētāju skaits, kuri jebkurā gadījumā izmantos monopola stāvoklī esošā komersanta pakalpojumus. Tas nozīmē, ka komersantam peļņas gūšanai nav nepieciešams ieviest jaunas tehnoloģijas, uzlabot klientu apkalpošanu, nodrošināt preci vai pakalpojumu ar augstu kvalitāti, kā arī baidīties no sliktas reputācijas un patērētāju sūdzībām. Šajā gadījumā patērētājam ir nauda, bet zūd izvēles iespējas. Pie tam monopols vienmēr uzliek nesamērīgi augstas cenas, jo cena veidojās nevis no pieprasījuma un piedāvājuma formulas, jo pieprasījums ir stabils, bet no vidējā patērētāja maksātspējas līmeņa. Ļoti labs piemērs cenu noteikšanai bija kaut kad senāka intervijā paustais saistībā ar elektrības cenas noteikšanu elektroautomašīnu uzpildes stacijās, kad komersantam faktiski ir monopolstāvoklis un komersanta pārstāvis stāstija, ka viņi nosaka cenu skatoties uz degvielas cenu un aprēķinu, cik patērētājs ir spējīgs samaksāt par šo pakalpojumu, nekur nebija minēts par pašizmaksu vai faktisko elektrības cenu, jo pakalpojuma cenā elektrības cenas praktiski nebija. Ja pieņemsim situāciju, ka šajā segmentā izveidosies konkurence, cenas noteikšanas loģika krasi mainīsies.

Komersants, kas atrodas monopolstāvoklī vienmēr ar visiem iespējamajiem līdzekļiem cenšās šo stāvokli saglabāt, jo tas ir ekonomiski izdevīgi, tāpēc, ka pie minimālām izmaksām var gūt milzīgu peļņu, ceļot cenu par pakalpojumu līdz bezgalībai. Jāņem vērā, ka atšķirībā no situācijas, kad tirgū ir konkurence un komersants var gūt peļņu no pārdošanas apjoma, monopola situācijā komersants ir ieinteresēts sniegt pakalopjumu pēc iespējas mazākā apmērā par ļoti augstu cenu, jo tas samazina pakalpojuma sniegšanas izmaksas, ļaujot saglabāt iepriekšējo peļņas līmeni.

Kartelis ir nedaudz citādāks ekonomisks formējums, bet ar līdzīgu mērķi, kāds ir monopolam. Kartelis ir vairāku komersantu prettiesiska vienošanās ar mērķi sadalīt tirgu, noteikt vienotu cenu vai vienoties par noteiktu preces vai pakalpojuma apjomu, kas tiek piedāvāts tirgū. Karteļa mērķis ir samazināt ražošanas vai pakalpojuma sniegšanas izmaksas un palielināt peļņu, kā arī izslēgt jaunu komersantu ienākšanu tirgū. Piemēram, tirgū ir divi komersanti, kas sniedz specifiskus pārvadāšanas pakalpojumus. Šiem komersantiem ir izdevīgi vienoties, lai pakalpojuma cena būtu abiem vienāda un stipri augstāka, nekā tā būtu brīvas konkurences apstākļos, tādējādi samazinot izmaksas un nodrošinot stabilu peļņu bez inovācijām un pakalpojuma sniegšanas kvalitātes pieauguma. Šajā gadījumā vizuāli izskatīsies, ka tirgū ir vairāki komersanti, kas konkurē savā starpā, bet reāli būs vienota cenu un apjoma noteikšanas politika, kuras mērķis būt maksimāli daudz iegūt no patērētājiem naudu.

Svarīgi atzīmē, ka monopols un kartelis ir negatīvs pēc savas būtības. Monopols nav prettiesisks no likuma viedokļa, savukārt kartelis ir aizliegts gan Latvijas līmenī, gan Eiropas Savienības līmenī. Papildus tam, jāatceras, ka kartelis un monopols vienmēr cīnīsies par sava stāvokļa saglabāšanu, izmantojot visus iespējamos līdzekļus, piemēram, tiesību normu lobēšana, korupcija, politisko partiju atbalstīšana, ekspertu un pasūtījuma rakstu pirkšana utt. Nav grūti atrast rakstus, kur, piemēram, mobilo sakaru operātora apvienošanos ar stacionāro sakaru operātoru slavē un pamato ar nepieciešamību izveidot vienu lielu tirgus spēlētāju, lai tādējādi paaugstinātu kvalitāti un nodrošinātu attīstību, kaut arī realitātē šāda apvienošanās vienkārši samazinātu konkurenci ar visām no tā izrietošajām sekām.

Ņemot vērā visu šajā rakstā minēti, iesaku jebkuras ziņas, kurās figurē konkurences ierobežošana, skatīties caur prizmu, ka konkurence ir laba, bet tās neesamību slikta. Tas ir ļoti vienkāršs tests, lai noteiktu, kā interesēs runā noteiktais eksperts vai darbojās noteiktais politiķis.

Bezdarbnieka pabalsta samazināšana


Šodien ziņās parādījās informācija, ka Labklājības ministrija plāno iniciēt grozījumus tiesību aktos, lai samazinātu laika periodu, kurā tiks izmaksāts bezdarbnieka pabalsts. Uz šī piemēra īsi parādīšu kā darbojās sistēma, kas ļaut atbildēt uz jautājumu, kāpēc Latvijas ir viena no nabadzīgākajām Eiropas Savienības valstīm.

Pašlaik bezdarbnieka pabalsts tiek maksāts kā 50% no vidējās izpeļņas, ja darba stāž ir līdz 10 gadiem. Pabalsts tiek maksāts 9 mēnešus. Paskaitīsim visu uz piemēra, ja vidējā izpeļņa ir 1000 EUR. Sāksim ar to, ka cilvēkam reiz ir iestājies sociālās apdrošināšanas gadījums, par ko viņš vairākus gadus, piemēram, trīs. Katru mēnesi tika maksāts 35,09% no savas bruto algas, kas būtu 492.83 EUR mēnesī. Par 36 mēnešiem cilvēks sociālās apdrošināsanas fondā būs iemaksājis 17 741.88 EUR. Tagad skatāmies cik šis cilvēks saņems atpakaļ no valsts bezdarba gadījumā, ja tiek izmantots viss periods. Pirmie trīs mēneši 50% no vidējās izpeļņas – 500 EUR katru mēneši, otros trīs mēnešus 75% no 500 EUR, kas ir 375 EUR un pēdējos trīs mēnešus 50% no piešķirtā pabalsta, kas ir 250 EUR. Sanāk kopā no apdrošīnāšanas sistēmas tiks izmaksāti 3375 EUR. Sanāk, ka valsts apdrošināšanas sistēma jūs “apčakarē” šajā gadījumā par 14 366.88 EUR.

Piedāvātie grozījumi paredz šādu kārtību, pirmo divus mēnešu 500 EUR, otros divus mēnešus 375 EUR, trešos divus mēnešus 250 EUR un pēdējos divus mēnešus 225 EUR. Sanāk kopā no apdrošīnāšanas sistēmas tiks izmaksāti 2700 EUR. Sanāk, ka valsts apdrošināšanas sistēma jūs “apčakarē” šajā gadījumā par 15 041.88 EUR, kas ir par 675 EUR vairāk.

Protams, var teikt, ka daļa aiziet pensijai, līdz kurai lielāka daļa cilvēku neizdzīvos, ņemot vērā medicīnas aprūpes pieejamību un zāļu dārdzību, protams, var teikt, ka lielākā daļa aizies maternitātes pabalstam, no kura ekonomiskā atdeve būs labi ja pēc 23 gadiem, ja piedzimušais bērns neaizbrauks prom labākas dzīves meklējumos. Viss iepriekšminētais ir ļoti nesaistošs konkrētam indivīdam. Ja skatāmies vēsi, atmetot altruismu un pašziedošanos, valsts sociālās apdrošināšanas sistēma ir izveidota tādā veidā, ka izdevīgāk ir nemaksāt šo iemaksu un saņemt naudu aploksnē, jo cilvēks no sistēmas nesaņem i ceturto daļu no ieguldītā, savukārt, lai saņemtu tos grašus, kas pienākās, ir jāpiedzīvo pazemojums un jāiziet cauri lielam birokrātiskam aparātam. Uzskatu, ka bezdarba apdrošināšanu ir jāatdot privātajam biznesam tāpat kā OCTA, jo tur ir zemākas administratīvās izmaksas un konkurences apstākļos, būtu mazākas apdrošināšanas prēmijas un lielākas izmaksas.

Lūk arī ar skaitļiem tika demonstrēts, kāpēc aploķšņu algas ir tik populāras Latvijā un kāpēc mēs esam tik sliktā ekonomiskā stāvoklī. Viennozīmīgi tas nav ne tuvu vienīgais iemesls, bet noteikti viens no lielākajiem, tāpēc ka padara darba spēka izmaksas milzīgas, bet labumu no samaksātās naudas gandrīz nekādu. Sanāk, ka Latvijā ir elite, kas veiksmīgi paverdzinājusi cilvēkus, spiež no viņiem visu ko vien iespējams izspiest, pretīm neko nedot, bet visu ietaupīto naudu samērā viegli iztērē deputātu un augstākās ierēdniecības pabalstos un pensijās, bet, ja ļoti vajag nozagt, tad kā 2008. gadā, ieskaita visu fonda naudu valsts budžetā un atdot baņķieriem.

Ceru, ka kāds uzrakstīs pieteikumu LR Satversmes tiesā, ja šī tiesību norma tiks pieņemta.

Upura vainošana (Victim blaming)


Sen neesmu rakstījis blogā, tāpēc loģisks jautājums, vai blogs vēl ir dzīvs. Atbilde ir vienkārša, ir dzīvs. Pagaidām man ir informācijas uzņemšanas periods, kad lasu, pētu, eksperimentēju un izdaru secinājumus. Beidzoties šim periodam, noteikti nāks jauns, kad radīsies velme dalīties ar pasauli ar interesantām lietām. Šodien par vienu, ļoti aizraujošu tēmu, kas pie mums reizēm tiek apspriesta, bet tomēr diskusija vairāk norisinās profesionālās aprindās. Līdz ar to pacentišos ar vienkāršiem piemēriem un īsu aprakstu, sniegt ieskatu uz ļoti svarīgu un acīmredzamu tēmu, ko, diemžēl, daudzi nezina un izdara pilnīgi nepareizus secinājumus. Šī tēma ir upuru vainošana vai angļo valodā victim blaming.

Kas tad ir upuru vainošana? Jebkuras normas, gan morālās, gan tiesību normas pārkapšanā ir divas puses. Viena puse, kas pārkāpj, otra puse, kas no tā ciešs. Piemēram, viena persona no otras nozog kādu mantu vai viena persona piesarņo vidi, kurā dzīvo citas personas utt. Pēc teorijas, par pārkāpumu nevajadzētu būt darbībai, kas pilnībā neskar otru cilvēku. Piemēram, zīmējuma gleznošana parkā neskar nevienu personu un tāpēc tas nav pārkāpums. Sākumā viss šķiet elementāri, vienā pusē ir “sliktā” persona, kas normu pārkāpj, otrā, “labā”, kas ciešs no normas pārkāpšanas. Tomēr praksē rodas psiholoģiska problēma, kas būtiski traucē nodrošināt visi cilvēku tiesību ievērošanu un aizsardzību, jo uz skatuves nāk upura vainošana. Liekas, ka tas ir neloģiski un nepareizi, bet tūlīt minēšu dažus piemērus, kuros katrs no lasītājiem varēs atrast sevi.

Par klasiku ir kļuvis nepareizs secinājums par upuri seksuālos noziegumos un vardarbības mājās gadījumos. Piemēram, iereibusi meitene īsā kleitā iet pa nakti mājās un tiek izvarota, sieviete dzīvo ar vīrieti, kurš viņu sit, un tiek nosista, bērns neklausa vecāku un tiek piekauts. Katrā no iepriekšminētajien piemēriem var izdarīt šādu nepareizu secinājumu, meitene bija pati vainīga, ka lietoja alkoholu, uzvilka īsu kleitu un vazājās pa nakti viena uz ielas, vīrietim nebija iespējams pretoties. Citā gadījumā sieviete pati bija vainīga, ka dzīvo ar varmāku, tāpēc arī tika nosista, viņai bija iespējams jebkurā brīdī aiziet no vīrieša. Vēl citā piemērā, bērns bija slikts un neklausīja, izveda vecāku no pacietības un tāpēc pelnīti tika piekauts, nākamo reizi zinās kā neklausīt, bet sāpes un ciešanas bija viņam laba mācība. Lasot šī raksta kontekstā, iepriekš rakstītais liekas absurdi, bet palasām presi vai parunājām ar jebkuru cilvēku un jūs desmit sekunžu laikā atradīsiet upura vainošanas pazīmes. Arī likums un tā piemērošana ir ļoti novecojuši un veicina upura vainošanu sabiedrībā. Piemērs, meitene īsā kleitā iet pa nakti mājās, viņai uzbrūk, viņa uzbrucēju nogalina. Rezultātā mēs redzēsim krimināllietu par nepieciešamās aizsardzības pārkāpšanu un pie mums viņai ļoti paveiksies, ja tiks piespriests nosacīts sods, bet visdrīzāk viņai nāksies kādu laiku pavadīt ieslodzījumā. Otrs piemērs, vīrs regulāri sit sievu, tā neiztur un vienā no konfliktu reizēm, aizstāvās ar pannu un nejauši nogalina vīru, šajā gadījumā sieva visdrīzāk sēdēs cietumā. Līdz ar to sanāk absurda situācija, likuma pārkāpējs sākotnēji ir izdevīgākā pozīcijā un ar lielāku tiesisko aizsardzību, nekā upuris un prokurori ar lielāko prieku nodot šādas lietas uz tiesu. Jūs teiksiet tā nav, bet pamēģiniet kādreiz aiziet uz polciju un uzrakstīt iesniegumu, kad jums kāds uz ielas ir iesitis, ja tas ir reāli noticis un jūs redzēsiet ar kādu milzīgu piepūli policijas darbinieks darīs visu iespējamo, lai atrunātu jūs no šīs ieceres, lai tikai nesabojātu policijas iecirkņā statistiku. No policijas jūs dzirdēsiet veselu kursu par to, ka pats patiesībā bijāt vainīgs. Bet tajā pašā laikā, ja jūs atvedīsiet uz polciju uzbrucēju, un teiksiet, ka jums uzbruka, bet uzbrucējam nepaveicās, viņš trāpija garām, bet jūs gan iesitāt viņam un, piemēram, aizstāvoties salauzāt uzbrucējam degunu, pret jums ar lielāko prieku tiks sākts kriminālprocess par miesas bojājumu izdarīšanu, bet uzbrucējam atbildība neiestāsies. Šeit protams tiek rakstīti ļoti triviāli un ar nolūku vienkāršoti piemēri, bet loģika ir tieši tāda.

Upura vainošanai ir ļoti specīgs psiholoģisks iemesls. Tas ir līdzīgi, kad gūstā saņemtiem cilvēkiem rodas simpātijas pret tiem, kuri tura gūstā upurus. Tas plašākā sabiedrībā ir pazīstams kā “Stokholmas sindroms”. Mums visiem ir iekšā lielākā vai mazākā mērā instinkts, sekot līderim un pakļauties dominantam, kā arī būt par dominantu pašiem. Situācijā ar upura vainošanu ir klasiska dominanta aizstāvēšana, kas rodas nevis no loģiska apstākļu izvērtējuma, bet no emocionālām sajūtām, ko rada instinkti. Jo lielāks cilvēkam ir upura instinkts, jo vairāk viņš aizstāvēs agresoru, kurš noteiktā situācijā ir arī dominants. Tāpēc mēs sabiedrībā bieži redzam, kad publiski tiek aizstāvēti cilvēki, kuriem pēc loģikas vajadzētu saņemt sabiedrības nopēlumu un diemžēl arī tiesā bieži tiek aizstāvēti agresori, kuri ir reālie likuma pārkāpēji, un vainots upuris, ja upuris ir izrādījis prettestību un centās novērst agresiju pret sevi.

Secinājums ir ļoti vienkārš. Kad uzzināt par kādu situāciju, vienmēr izanalizējiet to no upura vainošanas skatu punkta, lai novērstu instinkta dominēšanu pār sevi un varētu paskatīties uz situāciju objektīvi, neaizstāvot normas pārkāpēju un nevainojot upuri, jo tikai ļoti retos gadījumos ir skaidri redzama robeža, kas ir ideālais uzbrucējs un, kas ir ideālais upuris, bet lielākoties, lietas ir komplicētākas un sarežģītākas, kur ir nepieciešama padziļināta izpēte un analīze.

Reālā situācija valstī 2019. gadā (demogrāfija, ekonomika)


Pagājušajā gadā es uzrakstīju samērā nozīmīgu rakstu par demogrāfija un ekonomikas reālo situāciju mūsu valstī, jo lasīt medijos ekonomistu komentārus, kuri nodarbojas ar progandu vai ir vienkārši nekompetenti, man apnika. Kaut arī ekonomika nav mana ikdienas nodarbošanās, atšķirībā no daudziem ekonomistiem, es pats tirgoju ar finanšu instrumentiem un par ekonomiku interesējos jau no vidusskolas. Līdz ar to manis pieņemtie lēmumi vienkārši samazina vai palielina manu ieguldīto kapitālu noteiktā darījumā, tāpēc reizēm nākas iespringt pētot dažāda veida statistiku. Protams, par jebko var strīdēties un diskutēt, tāpēc vienmēr cenšos atbildēt uz visiem komentāriem. Diemžēl lielākā no tiem ir vairāk emocionāli nevis argumentēti ar faktiem, tāpēc droši nekautrējaties rakstīt arī savus novērojumus un pētījumus. Šajā rakstā es pacentīšos apskatīt tos pašus rādītājus, kas tika apskatīti pagājušajā gadā vai mainīt tos ar tik pat interesantiem saturiskā ziņā. Šo rakstu veidoju procesa gaidā, tāpēc domas var izstrādes laikā mainīties un var tikt pievienota papildus informācija.

Demogrāfija

Daudzi politiķi izmanto demogrāfiju, lai spēlētu ar cilvēku jūtām, tomēr nepiedāvā reālus problēmas risinājumus, ko var izdarīt jau šodien, piemēram, cīnīties pret alkoholismu valstī, par ko rakstīju iepriekš. Lai paskatītos, kāda situācija ar demogrāfiju ir šodien, atveram mūsu miļo Centrālās statistikas pārvaldes lapu (saiet: https://www.csb.gov.lv/lv/sakums) un sākam meklēt.

Redzam, ka iedzīvotāju skaits bez būtiskām izmaiņām turpina samazināties. Tabulā ir parādi dati par pēdējiem diviem gadiem. Diemžēl šogad ir reģistrēta ļoti augsta mirstība gada sākumā, salīdzinājumā ar to pašu periodu iepriekšējos gados. Līdz ar to redzams, ka Latvijas iedzīvotāju skaits pa pēdējiem diviem gadiem ir samazinājies par 29 tūkstošiem. Pašlaik nekas neliecina, ka šī tendence mainīsies, pie tam jāņem vērā, ka dati ir ļoti optimistiski, jo netiek ņemta vērā reālā migrācija. Šeit arī atbilde uz jautājumu, vai mums vajag iebraucējus no Azijas un Āfrikas. Konceptuāli jā, bet tomēr es ieteiktu skatīties Ukrainas virzienā, kur dzīvo cilvēki ar mums daudz saprotāmāku mentalitāti un arī valodas ziņā, viņi runā krievu valodā, kas ekonomiski ir izdevīgi, jo viņus var ātrāk iesaistīt darba tirgū un sākt iekasēt nodokļus no viņu darba. Polija un Čehija to jau aktīvi dara un labprāt uzņem Ukraiņu jauniešus un integrē tos darba tirgū. Mēs diemžēl atpakliekam, jo cīnamies par tukšu bez cilvēkiem latvisku Latviju, kura, kā rāda migrācijas dati, reti kuram ir patiešām vajadzīga, jo labklājība un nauda iztikai spēlē dominējošu lomu šajā jautājumā un daudzi patrioti strādā Lielbritānijas, Īrijas un Norvēģijas rūpnīcās, patriotiski apmaksājot to valstu iedzīvotāju pensijas. Bet šeit palikušie patrioti politikā, ar vislielāko mīlestību apzog savu dzimteni, iesaistoties koruptīvos darījumos, mums izdomājot un pārdodot pasaciņu par krieviem un latviešiem, bet tikai gan latviešu, gan krievu pie mums ar katru dienu paliek mazāk.
Diemžēl neesmu atradis jaunāku demogrāfisko egli oficiālajos avotos, bet aizņemties to no citiem autoriem netaisos. Tāpēc ievietoju citu statistiku, saistībā ar iedzīvotājiem, tabula par migrāciju.

Kaut arī nav precīzas informācijas par migrāciju, redzam, ka kopējā tendence pēdējos divos gados samazinās. Pie tam tendencei turpinoties, mēs tuvākajos gados varētu redzēt arī pozitīvu migrācijas saldo, kad iedzīvotāju skaits palielināsies nevis dēļ jaundzimušo skaita pieauguma, bet iebraukušo cilvēku skaita. Ja organizēt pārdomātu migrācijas politiku, nevis kāda tā ir tagad, tad varētu iegūt labi kvalificētus cilvēkus no Āzijas, Ukrainas un Moldāvas. Savukārt, ja turpināt baidīties un noliegt acīm redzamo, neizvirzot nekāda veida kritērijus, tad redzēsim ļoti daudz jaunas kebabnīcas Rīgas centrā, bet ne biznesu ar augstu pievienoto vērtību. Kopumā migrācijas saldo samazinājums šajā gadījumā liecina par ekonomisko stabilitāti, kas ir pozitīvi.

Ekonomika

Kopumā skatoties uz IKP, var pateikt tendenci, uz kurieni virzās Latvijas ekonomika. Lielāks IKP ir labi, mazāks IKP ir sliktāk. Bet tas viss priekš iesācējiem, patiesībā ir svarīga ekonomikas struktūra un līdzekļu sadalījums, jo arī Ziemēlkorejā ir 6% pieaugums, bet lielākā daļa iedzīvotāju dzīvo uz bada robežas. Tas ir līdzīgi, ja uz ļoti nabadzīgu valsti, kur cilvēki mirst no bada, pārceltos miljardieris. Protams, IKP uzlidotu gaisā, ja miljardiera ienākumi tiktu deklarēti tajā valstī, tikai bada problēma no tā atrisināta netiktu. Zemāk Latvijas IKP pieaugums reālos skaitļos.


Kā redzam, tad mūsu IKP tiešām aug un par to raksta presē un runā politiķi. Tikai dzimstība paliek tajā pašā līmenī kā iepriekš un cilvēki aiz lielās labklājibas neskrien taisīt bērnus, bet turpina mirt nedaudz lielākos apmēros.

(patēriņa cenas EUR)

Skatoties uz patēriņa cenām, tās turpina augt un attiecībā pret 2010. gadu, 2018. gadā tās pieauga par 13.7%, kas nozīmē, ka krāt naudu Latvijā nav izdevīgi, ja tā netiek ieguldīta ar ienesīgumu, vismaz 1.6% gadā. Ja paskatamies uz 2017. gadu un 2018. gadu, tad patēriņa cenas būtiski sāka kāpt uz augšu. Pie tam jāatzīmē, ka pārtikas cenas pieauga ļoti strauji, salīdzinājumā par nepārtikas precēm. Šeit ir gan nodokļi, gan tarifi uz gāzi un elektroenerģiju, kas būtiski ietekmē tieši pārtikas ražošanu, nevis nepārtikas preču importu.

Būtiski ir apskatīt ne tikai IKP pieaugumu, bet arī pirktspēju, jo to ietekmē patēriņa cenas un cilvēku ienākumi kopumā. Sākumā strādājošo pirktspēja. Šeit izmantošu aprēķinus, lai parādītu kopējo tendenci. (Informācija ņemta no tabulas PPG010, kas atrodama Centrālās statistikas pārvaldes mājas lapā).

Kā redzam, tad salīdzinājuma ar 2010. gadu un arī 2017. gadu (ja lasa manu iepriekšējo rakstu par šo tēmu), vidēja strādājošo pirktspēja ir būtiski palielinājusies un tagad vidējais strādājošais var atļauties nopirkt vairāk, nekā tas bija 2010. gadā. Līdz ar to kopumā mūsu labklājība aug. Lai būtu pavisam precīzi saistībā ar pirktspēju, jāapskata, kas notiek ar pensionāriem. Zemāk ir atainota tabula ar tādu pašu aprēķinu, tikai ņemot vērā datus par pensionāru pirktspēju (tabula PPG020, kas atrodama Centrālās statistikas pārvaldes mājas lapā).

Redzam, ka kopš 2010. gada pensionāru pirktspēja pieauga tikai par 4% un ja izņemt ārā cukuru, tad tā nepieauga vispār. Pie tam statistikā veikli tika izņemta ārā degviela, kas šo ainu padarītu tiešām dramatisku. Līdz ar to mēs esam atraduši vienu no iemesliem, kur slēpjās Latvijas nabadzība, jo arī absolūtos skaitļos 2018. gadā strājošais var atļauties 11 366 vienības, kamēr pensionārs tikai 4 274, kas ir gandrīz 3 reizes mazāk. Tas nozīmē, ka pensionāri ēd trīs reizes sliktāk un viņiem ir pieejami trīs reizes mazāk pakalpojumu. Ja jūs strādājat un pērkat kilogramu gaļas, tad pensionārs pirks tikai 330 gramus. Protams, politiski ir vieglāk runāt par izaugsmi, un nekad nepieminēt dramatisko situāciju ar pensionāriem. Savukārt pensionāri, regulāri balsojot par vieniem un tiem pašiem politiskajiem spēkiem, cer, ka kādu dienu politiķis, kurš desmit gadus neko nav darījis, piecelsies un teiks, ka šodien beidzot sāks ne no kā cīnīties par pensionāru tiesībām. Starp citu pensionāru zemā pirktspēja ir būtisks ekonomikas bremzējošs faktors, kur var iegūt izaugsmi pat pie krītošas pasaules ekonomikas.

Paskatāmies vēl vienu lielumu, kas ietekmē labklājību un nosaka, cik daudz atļauties varam tagad un varēsim nākotnē. Zemāk tabula ar aprēķinu par nodarbinātību, nevis kopumā, ar ko visi lepojās, bet pa vecuma grupām un tur ir redzama ļoti bīstama tendence un atbilde uz to, vai tuvākajā laikā tiks ievests darba spēks no ārzemēm (tabula NBG070, kas atrodama Centrālās statistikas pārvaldes mājas lapā).

Kā redzams, tad negatīvais faktors ir nodarbinātības samazināšanās jaunākajās vecuma grupās un pieaugums vecuma grupās no 55-64 un 65-74 gadiem. Tas nozīmē, ka pirmspensijas vecuma cilvēkiem ir jāstrādā vairāk un tie arī uztur ekonomiku, savukārt pieaugošais pensionāru nodarbinātības procents parāda to, ka pensionāru pirktspēja nepalielinās un, lai izdzīvotu, pensionāriem ir jāstrādā. Kopumā šī ir ļoti neveselīga ekonomikas struktūra, kas balstās uz veciem cilvēkiem, kamēr jaunie strādā aizvien mazāk, konsekventi zaudējot kvalifikāciju un spēju vēlāk iekārtoties amatā ar augstu pievienoto vērtību.

Nobeigums

Kopsavilkumā varu uzrakstīt, ka Latvijā ir būtiskas ekonomiskās problēmas, kas ir atrodamas pie rīta tējas pasēžot Centrālās statistikas pārvaldes mājas lapā. Viennozīmīgi, ka problēmu ir daudz vairāk un tikai apzinoties tās, mēs varam sākt kaut ko risināt un uzlabot. Medijos mums propogandas labad stāsta, cik viss ir labi un rožaini, IKP aug, bezdarbs samazinās un ar nevienlīdzību notiek intensīva cīņa. Diemžēl velns slēpjās niansēs un mēs joprojām dzīvojam dažādās Latvijās un pensionāri pavisam nekā no medijos stāstītā ne redz, ne jūt. Aicinu visus regulāri sekot statistikai, jo Latvija ir mūsu valsts un tieši statistika parāda to, cik politiskā vadība ir efektīva un laba un tikai zinot reālos skaitļus, ir iespējams piedalīties pašam un izdarīt izvēli.

Institūciju formas


Iepretīm sen nebijušai karstajai dienai, šodien bija garstāvoklis atstatīties no apkārtējās pasaules un meditēt, lasot sen atzīmētas grāmatas un rakstus, kam iepriekš vienkārši nebija laika. Visi ļoti labi zina, ka lasot, rodas ļoti daudz pārdomas un velme dalīties ar tām. Tieši tāpēc, šoreiz īsi un lakoniski par institūciju formām. Ja kādam ir velme iedziļināties, noteikti papētiet Fail state aprakstus un koncepcijas, kas ir ļoti interesanti.

Kad valsts, plašākā tās nozīmē, tiek apskatīta no institucionālā viedokļa, tad to var apskatīt no mērķa, kāpēc viena vai otra institūcija ir radīta. Parasti runājot par institūciju, ir jāsaprot institūciju grupu, jo valsts pārvalde ir vienota. Teorijā tiek izdalītas ekstraktīvas institūcijas (“extractive” institutions), kas darbojās viena cilvēka vai šauras cilvēku grupas interesēt un inklusīvas institūcijas (“inclusive” institutions), kas darbojās visu vai, vismaz, lielākās iedzīvotāju daļas interesēs. Piemēram, policijas uzdevums var būt kārtības nodrošināšana un visu cilvēku tiesību aizsardzībai, vai arī valdnieka un elites aizsardzībai un nevēlamu cilvēku vai organizāciju apkarošanai. Tāpat tiesa var būt mehānisms, kas nodrošina visu cilvēku tiesības, vai arī mehānisms, kas darbojās tikai valdnieka un šauras elites interesēs ar mērķi atņemt īpašumus un apkarot konkurentus.

Protams, mēs visi lasot, vēlamies salīdzināt teoriju ar mūsu pašu valsti, Latviju. Palasot presi un nedaudz pastrādājot ar valsts institūcijām, varēs samērā viegli pamanīt, ka pie mums ir hibrīds. No vienas puses institūcijas ir inkluzīvas, jo daudzos gadījumos jebkuram cilvēkam ir iespējams nodrošināt savas tiesības, piemēram, īpašumtiesības jebkurš var aizsargāt ar policijas un tiesas palīdzību un tas reāli strādā. No otras puses, tā pati policija vai nodokļu administrācija tiek izmantota konkurentu apkarošanai, iebiedēšanai, kukuļa izpiešanā, kontrobandas ievešanai utt. Pie tam, tā pati administratīvā tiesa, bieži darbojās valsts institūciju interesēs nevis iedzīvotāju intersēs.

Kāpēc tā notiek, ka vara izvēlas veidot ekstraktīvas institūcijas, kaut arī inkluzīvas institūcijas ir daudz reiz efektīvākas? Ļoti vienkārši, jebkurš cilvēks ir paranoiķis un meklē tādu mītisku zvēru, kā stabilitāti, kaut arī mūsu pasaule ir nepārtraukti mainīga vide, kura momentāli var iznīcināt, kaut vai iesperot ar zibeni. Cilvēkiem, kas nonāk pie varas, rodas sajūta, ka cilvēks ir īstajā vietā un nevienam citam nav tiesības uz to. Pie tam bailes no pārmaiņām un neaizvietojamības sajūta aug ar katru dienu. Papildus visi cilvēki paliek veci un saprot, ka pametot varu, vairs nevarēs atrast jaunu, tik pat ienesīgu amatu. Visas šī bailes, varas kāre, pārākuma sajūta utt., liek sistēmu pārveidot tādā veidā, lai tā aizsargātu konkrēto indivīdu un papildus tam, atņemtu visus resursus citiem. Tomēr dzīvē viss vienmēr ir līdzsvarā un pie varas esošo ir mazāk, nekā to, uz kā pamatā vara turas. Līdz ar to notiek vai nu revolūcija, vai pilsoņu karš vai kāda cita katastrofa, kas sagrauj varu, kas turās uz ekstraktīvo institūtu eksistences, piemēram Romas impērija. Problēma varētu būt tā, ka šie procesi pārsniedz cilvēka dzīvi un var ilgt gadu simtiem.

Konkurence un vienādas iespējas visiem, valsts mērķis darboties iedzīvotāju nevis varas labā, atvērtība, haoss un nemitīgās pārmaiņas, lūk, kas ir attīstības un izaugsmes priekšnoteikums. Savukārt, pretējas lietas rada tikai panīkumu un lejupslīdi. Novēlu visiem iedziļināties, lasīt un interesēties par valsts politisko un ekonomisko uzbūvi, jo tieši no mums viss ir atkarīgs.