Par nākamo krīzi


Šodien pārlasīju ziņas dažādos portālos un nonācu pie viena interesanta secinājuma, bet sākšu visu no sākuma. Atsaukšos tikai uz Bloomberg.

Marks Mobius teica, ka tirdzniecības karš starp ASV un ES un Ķīnu ir tikai iesildīšanās pirms jaunās ekonomiskās krīzes, ko izraisīs naudas sadārdzinājums no centrālo banku puses (links: https://www.bloomberg.com/news/articles/2018-07-11/mobius-sees-trade-war-as-just-a-warm-up-act-for-financial-crisis). Savukārt ziņas no NATO samita lika saprast, ka Tramps vēlās, lai NATO dalībvalstis palielinātu savu militāro budžetu no 2% līdz 4% IKP (links: https://www.bloomberg.com/news/articles/2018-07-11/trump-strikes-combative-tone-as-leaders-arrive-nato-update).

Latvijas Nacionālo bruņoto spēku budžets ir 451 542 329 EUR (links: http://www.mod.gov.lv/~/media/AM/Ministrija/Budzets/Budzets%202018gadam.ashx) Tajā pašā mājas lapā redzam, ka izdevumi par precēm un pakalpojumiem ir 275 771 468 EUR. Tādējādi var izdarīt secinājumu, ka palielinot aizsardzības budžetu divas reizes, arī šī pozīcija palielināsies aptuveni divas reizes līdz 550 miljoniem EUR. To visu var noprojecēt uz visām NATO dalībvalstīm.

Tad lūk savelkot kopā divas acīmredzamas lietas. Būs krīze un militārais budžets tiks palielināts. Ņemot vērā, ka ASV ir lielākais ieroču tirgotājs pasaulē, tad šāds uzstādījums ir vērsts uz to, lai sekmētu ASV ieroču tirdzniecību, lai tādējādi mazinātu finanšu krīzes ietekmi uz ASV ekonomiku, kas no ASV skatu punkta ir loģiski un pareizi, savukārt no citu NATO dalībvalstu puses būtu samērā sāpīgi, jo nauda tiktu ņemta no citām budžeta pozīcijām un sūtīta uz āru apmaiņā pret precēm, kuras nedos nekādu pienesumu tautsaimniecībā, bet būs tikai izdevumu pozīcija saistībā ar to uzturēšanu.

Līdz ar to nākotnē varēsim redzēt, ka starptautiskās PR āgentūras mūs atkal biedēs ar neizbēgamo karu un iespējams tiks izveidots kāds jauns karstais punkts, vēlams kaut kur tuvāk Eiropai, lai vēl vairāk pārliecinātu visus, ka 4% ir labākais risinājums. Bet kur ir 4%, tur arī 6% nav tālu utt. Jau pašlaik NATO militārais budžets, ja skaita visu valstu budžetus, ir lielākais pasaulē un neviena pie “pilna prāta” esoša valsts neuzbruks NATO dalībvalstij, tomēr no ASV puses retorika ir vēl vairāk palielināt tieši militāro budžetu, kas ne par ko labu neliecina. Samērā nepatīkami ir tas, ka jau pašlaik Eiropā rodas dažādas domas, ka ES vajadzētu veidot savu militāro organizāciju bez ASV līdzdalības. Šāda šķelšanās ir dabīga un nākotnē ir neizbēgama un šajā gadījumā Latvijai būtu svarīgi palikt Vācijas un Francijas pusē, jo tieši ES mums nodrošina izaugsimi un attīstību, nevis ASV, kuri dod norādījumus, bet neko nedod pretīm.

Advertisements

Agresija ir cilvēka pamats


Mēs visi dzīvojām ilūziju pasaulē, kuras īstenībā nav. Aiz ilūzijas slēpjās baisa patiesība, kuru prāts atsakās pieņemt, izvēloties to attaisnot vai ignorēt.

Daudziem no lasītājiem būs pārsteigums, bet tieši viņi paši ir ļaunuma iemiesojums. Katrs cilvēks ir ļoti agresīva būtne, kuras instinkti liek nogalināt citus cilvēkus, kaut arī reāla apdraudējuma viņu dzīvībai nav. Lielākā daļa dzīvnieku negalina savu sugu pārstāvjus, kā arī negalina vispār, piemēram, zālēdāji. Savukārt cilvēks spēj galināt tikai un vienīgi priekam. Lai netraumētu savu prātu, cilvēku smadzenes uzbūvē ilūziju pasauli, kurā tiek attaisnotas vai ignorētas citu cilvēku slepkavības.

Viens no piemēriem – bendes. Agrāk tā bija legāka profesija, par kuru maksāja atlīdzību un kur cilvēkam atļāva nogalināt citu cilvēku. Daudzās valstīs, kur ir atļauts nāves sods, šāda profesija, tikai ar citu nosaukumu, pastāv arī mūsdienās. Otrs piemērs, karavīri. Pēc būtības katra karavīra uzdevums ir nogalināt citu cilvēku. Valsts un sabiedrība kopumā to atbalsta, par to maksājot un apbalvojot labākos. Kara vīri nepārtraukti trenējās, lai kādā brīdī varētu nogalināt citus cilvēkus. Vēl viens piemērs ir cīņas sporta veids, kur mērķis ir nogalināt otru cilvēku, kas tiek regulēts ar noteikumiem un process tiek apstādināts līdz letālam iznākumam, kaut arī letāli iznākumi pasaulē regulāri notiek.

Tikai cilvēks ir tik agresīvs, ka var nogalināt citus cilvēkus vienkārši idejas vārdā. Hronikās var redzēt, kā masveidā cilvēki priecājās, kad sākās Pirmais pasaules karš, vai lasīt par Krusta kariem. Cilvēki tikai un vienīgi idejas vardā, klausot pavēles, gāja nogalināt cilvēkus, kurus nekad mūžā nebija redzējuši un citos apstākļos, paietu tiem garām uz ielas, nemaz nepamanot. Cik daudz cilvēku pierakstījās kā brīvprātīgie, lai varētu galināt kara laikā vai miera laikā privātās armijās. Un te, lūk, ir prāta uzliktā ilūzij, kas tiek uzlikt, lai attaisnotu savu rīcību. Visi ir dzirdējuši tādas frāzes: eju armijā, lai aizsargātu tēvu zemi, eju dienēt policijā, lai cīnītos ar noziedzību, agrāk cilvēki piedalījās Krusta karos, lai aizstāvētu reliģiju un darīja to dieva vārdā. Kā redzams no iepriekšminētā, nekad neviens neteica, ka brauc kaut kur, lai galinātu citus cilvēkus, kurus nekad nav redzējis un par tiem neko nezina, kaut arī patiesībā tā vienmēr ir bijis. Smadzenes rada augstākā mērķa ilūziju, lai sev attaisnotu slepkavošanu un tādējādi slēptu instinktus, jo atklāta ļaušanās instinktiem sabiedrībā tiek nosodīta.

Vēl viens piemērs. Kaut kad biju rakstījis par reālo situāciju valstī, kur bija redzams, ka pensionāriem dzīves līmenis pēdējos 8 gadus nav pieaudzis un ir zem nabadzības robežas. Valsts ierobežo piekļuvi medicīnai cilvēkiem, kuri nemaksā nodokļus. Tas viss arī ir cilvēku slepkavošana, kas tiek slēpta un attaisnota ar kolektīvo bezatbildību un atrunāšanos ar augstākiem mērķiem, kā, piemēram, ēnas ekonomikas apkarošana.

Cilvēks ir vienīgā būtne, dzīvnieks, kas galina idejas vārdā, galina sev līdzīgos aiz prieka, bez jebkāda apdraudējuma no to puses. Smadzenes cilvēkam darbojās kā aizsargs, kas izveido ilūziju, lai attaisnotu cilvēka instinktu realizāciju.

Nobeigumā gribu pateikt, ka cilvēks atšķirībā no dzīvniekiem spēj kontrolēt savus instinktus ar smadzeņu intelektuālo daļu, līdz ar to agresijas mazināšanas priekšnoteikums ir visu cilvēku intelektuālā attīstība un jo augstāka tā būs, jo mazāk agresijas būs sabiedrībā.

Rēalā situācija valstī (demogrāfija, ekonomika)


Sākās vēlēšanu periods, kur katra partija centīsies spēlēties ar vēlētāju emocijām un jūtām. Valdošās partijas teiks, ka ekonimika aug un dzīve uzlabojās, bet pārējās partijas teiks, ka viss ir slikti, tāpēc balstojies par mums, jo mēs zinām, kas jādara. Šeit uzrakstīšu īsu Latvijas demogrāfiskās un ekonomiskās sitācijas aprakstu, lai būtu atskaites punkts, kā vērtēt vienu vai otru priekšvēlēšanu kampaņu un kādu es vēlētos redzēt priekšvēlēšanu kampaņu, un kāda tā diemžēl nebūs. Ideāli, ja pastāvētu kopēja tabula ar būtiskākajām problēmām valstī un pretīm ir katras partijas piedāvājums, kā noteikto problēmu atrisināt un provizoriski skaidrojumi, kā piedāvātais lēmums ietekmēs problēmjautājuma risināšanu. Vai tā ir utopija, nē, papētiet vēlēšanas Lielbritānijā, vairāk pievēršot uzmanību Anglijai, tur tā arī notiek.

Demogrāfija

Es paņēmu datus, kas pieejami Centrālās statistikas pārvaldes mājas lapā, kur ir pieejami daudz dati situācijas analīzei. Neiedziļinoties detaļās, skatamies, 1989. gadā bija 2.66 miljoni iedzīvotāju, 2011. gadā 2.07 miljoni iedzīvotāju un 2018. gadā ir 1.93 miljoni iedzīvotāju. Lai nevienam nebūtu iluziju par iedzīvotāju skaita samazināšano, tad lūk tabula.

Avots: http://www.csb.gov.lv/statistikas-temas/iedzivotaji-galvenie-raditaji-30260.html un
http://www.csb.gov.lv/sites/default/files/nr_12_latvijas_2011.gada_tautas_skaitisanas_rezultati_results_of_the_2011_population_and_housing_census_in_latvia_15_00_lv_en.pdf

Tad redzam, ka visa valsts poltika noved mūs pie iedzīvotāju skaita samazināšanās. No vienas puses ir ļoti zema dzimstība, no otras puses ir milzīgs emigrējošo skaits no Latvijas. Pie tam palikušie iedzivotāji strauji noveco, ko var redzēt no tā paša informācijas apkopojuma par tautas skaitīšanu.

Augstāk norādītā “egle” demonstrē, ka bērnu paliek aizvien mazāk attiecībā pret pieaugušo skaitu. Kaut arī šie dati ir par 2011. gadu, tomēr informācija par jaundzimuši skaitu 2017. gadā un 2018. gadā attiecībā pret mirušo skaitu, neliecina, ka situācija ir mainījusies. Informācija ir norādīta tūkstošos cilvēku pa horizontālo līniju un vecums pa vertikālo.

Ekonomika

Pirmais, uz ko skatās, analizējot valsti, ir iekšzemes kopprodukts (IKP). To var uzzināt tajā pašā Centrālās statistikas pārvaldes mājas lapā.

Avots: http://data.csb.gov.lv

Redzam, ka absolūtos skaitļots IKP kopš 2010. gada ir pieaudzis par 8.9 miljardiem EUR. Līdz ar to, ja skatās tikai IKP, ko mūsu politiķi ļoti mīl pieminēt, tad varam secināt, ka pēdējo 7 gadu laikā esam visi kļuvuši par 8.9 miljardiem EUR bagātāki. Tas nozīmē, ka attiecībā pret 2010. gadu esam visi kļuvuši par 50% turīgāki kā valsts. Atliek tikai uzdot jautājumu, kāpēc iedzīvotāju skaits visu to laiku strauji turpināja samazināties. Šeit ir vieta retoriskam jautājuma, vai turīgums starp cilvēkiem tiek sadalīts līdzīgi, vai arī tie, kam naudas ir daudz, kļūst vēl bagātāki, bet pārējie pa liek tādā pašā līmenī, bet par to kaut kad vēlāk apskatot GINI indeksu. Starp citu Latvijā GINI 2015. gadā bija 34, savukārt Dānijā 28, jo lielāks skaitlis, jo lielāka sociālā nevienlīdzība. 34 nav slikti, bet ir kur tiekties.

Piemēram, apskatot inflācijas rādītājus, redzams, ka tā pieauga par 10.9% 2017. gadā attiecībā pret 2010. gadu, kas nozīmē, ka par tām pašām precēm un pakālpojumiem mēs maksājam vairāk. Līdz ar to maksājot vairāk par tām pašām precēm un pakalpojumiem, mēs faktiksi palielinām IKP, bet šeit svarīga ir proporcija. Ja naudas daudzums pieaug straujāk, nekā inflācija, tad mēs kļūstam turīgāki, bet, ja naudas apjoms mainās kopā ar izdevumu pieaugumu, tad turīgāki mēs nekļūstam, bet vienkārši apgrozām lielāku naudas daudzumu. Līdz ar to turīgāki par 50% noteikti neesam kļuvuši, bet tomēr vēl paliek 39%. Jautājums, kur tie paliek?

Avots: http://data.csb.gov.lv

Ja apskatās iedzīvotāju pirmās nepieciešamības preču pirktspēju attiecībā pret 2010. gadu, tad 2017. gadā tā vidēji pieauga par 29%, kas ir vērtējams, ka ļoti labi. Tomēr tie nav arī 39% un ne 50%, ja salīdzina ar IKP pieaugumu absolūtos skaitļos. Zemāk ievietoju savu iedzīvotāju pirktspējas aprēķinu, kas tika veikts, ņemot datus no Centrālās statistikas pārvaldes. Statistikas dati ir – preces, kuras vidēji katrs strādājošais varētu nopirkt, ja mēneša neto darba samaksu izlietotu kādas vienas preces iegādei; kilogramos. Pozitīvais ir tas, ka no bada Latvijā nevienam mirt nevajadzētu, jo pabarot sevi spējam. Bet Eiropā, atšķirībā no Āfrikas noteikti bada neesamība nav labklājības kritērijs.

Avots: http://data.csb.gov.lv (IIG12. Strādājošo pirktspēja)

Ļoti interesanta informācija ir saistībā ar vidējiem iedzīvotāju neto ienākumiem. Dati tika ņemti no Centrālās statistikas pārvaldes mājas lapas un papildus tika veikti aprēķini saistībā ar izmaiņām 2017. gadā attiecībā pret 2010. gadu.

Avots: http://data.csb.gov.lv (IIG01. Iedzīvotāju naudas ieņēmumi (vidēji mēnesī, euro))

Interesanti ir tas, ka pensionāru ienākumi pieauga tikai par 15.6% salīdzinājumā ar strādājošo ienākumiem 50.2%. Bet šeit ir redzams, ka pieaugot faktiskajiem ienākumiem par 50.2%, reālā pirktspēja pieauga tikai par 29.9%, ņemot vērā tikai pirmās nepieciešamības preces. Faktiksi pensionāri nekādā mērā neizjūt IKP pieaugumu valstī un katru gadu kļūst aizvien nabadzīgāki, ņemot vērā inflācijas pieaugumu 10.9% apmērā attiecībā pret 2010. gadu un attiecību ar strādājošo ienākumu apmēra pieaugumu.

Turpinot skatīties ekonomiskos rādītājus, svarīgi ir redzēt importa un eksporta attiecību, lai saprastu, vai mēs patērētājam vairāk nekā saražojam, vai otrādi. Neejot detaļās, redzam, ka eksports ir mazākā apmērā, nekā imports. Zemāk ir manis izveidotā tabula, datus ņemot no Centrālās statistikas pārvaldes mājas lapas.

Avots: http://www.csb.gov.lv/statistikas-temas/areja-tirdznieciba-galvenie-raditaji-30323.html

Līdz ar to mēs patērējam vairāk nekā nopēlnām un naudas plūsma no šāda skatu punkta mums ir negatīva. Eksportā ietilpst gan preces, gan pakalpojumi un normāli būtu, ja mēs eksportētu vairāk nekā importētu, tādējādi kļūstot turīgāki. Kur mēs ņemam naudu tēriņiem? Liela daļa ir Eiropas Savienības fondi, kas nozīmē, ka pēc būtības mēs dzīvojam labāk nekā varētu dzīvot bez iepriekšminētajiem fondiem nevis pateicoties efektīvai valsts pārvaldei, bet naudas iepludināšanai no ārpuses. Tieši tas izskaidro, kāpēc pie negatīvas tirdzniecības bilanses mūsu IKP un pirktspēja pieaug.

Šajā rakstā es centos parādīt, pēc kāda principa ir jāvērtē valsts pārvaldi un politiku. Mums ir pieejams milzīgs datu apjoms un sēžot mājās, brīvā brīdī mums ir iespējams pašiem veikt situācijas analīzi. Es noteikti turpināšanu šāda veida datu analīzi un apkopošanu, jo man tas ir interesanti. Šis bija tikai maz ieskats lielajā skaitļu pasaulē. Aicinu visus to darīt.

Rases, vai tās pastāv?


Rases jautājums ir ļoti provakatīva tēma, kas robežojās ar diskrimināciju, genocīdu un citām šausmām. Pētījumi, diskusijas un to secinājumi parasti ir ļoti slēgti un netiek plaši popularizēti. Tas ir loģiski, jo ir daudz cilvēku, kuri centīsies šo informāciju izmantot savos savtīgajos nolūkos, dalot cilvēkus pēc jebkuras atšķirīgas pazīmes un tādējādi cenošoties dominēt par tiem. Tomēr jautājums par rasēm ir ļoti interesants, jo nav skaidrs, kāpēc vieni cilvēki ir melni, citi balti un citi ar plakanākiem sejas vaibstiem. Ja uzmanīgi palasa dažādus tiesību aktus saistībā ar cilvēktiesībām, tad redzams, ka ir centieni noliegt rasu eksistēšanu, pasakot, ka visi cilvēki ir vienādi, kaut arī pareizāk būtu teikt vienlīdzīgi likuma priekšā. Par šo tēmu kādreiz uzrakstīšu no cita skatu punkta, bet šoreiz paanalizēšu tiesisko regulējumu.

Latvijas Republikas Satversmē ir teikts, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas (91. pants). Eiropas Savienības pamattiesību hartā ir noteikts, ka aizliegta jebkāda veida diskriminācija, tostarp diskriminācija dzimuma, rases… (21. pants). Datu regulā (GDPR) ir noteikts, ka minētajiem personas datiem būtu jāaptver personas dati, kuri atklāj rases vai etnisko piederību, turklāt termina “rases piederība” izmatošana šajā regulā nenozīmē, ka Savienība atzīst teorijas, ar kuru palīdzību notiek mēģinājumi noteikt dažādu cilvēku rasu pastāvēšanu (preambula, 51. rindkopa).

Sanāk, ka tiesību aktos no vienas puses ir atzīts, ka pastāv dažādas rases un ir aizliegta diskriminācija pēc cilvēka piederības noteiktai rasei, no otras puses tiek noliegta jebkādas patiesas teorijas esamība par to, ka rases eksistē kā tādas. Kaut arī no politiskā skatu punkta strausa politika bieži ir labākais un efektīvākais līdzeklis, piemēram, teritoriālos strīdos, tomēr ir jautājumi, kuru ignorēšana var novest pie negatīvām sekām un tā ir bezjēdzīga, kaut vai medicīnas jomā, jo zinātne vienmēr ir viesusi gaismu cilvēku veidotajās dogmās.

Zinātne ir skarba pret dogmām. Šeit ir daži piemēri, kas parāda, ka jautājuma ignorēšana nepadara to par neesošu. Medicīnas pētījumi, kā, piemēram, pētījumi par vakcīnu iedarbību uz cilvēkiem, kas pārstāv dažādas rases, parāda, ka vakcīnu iedarbības efektivitāte ir atkarīga no cilvēku rases (Associations between race, sex and immune response variations to rubella vaccination in two independent cohorts. Saite: https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/24530932). Vēl interesantāks pētījums ir par cilvēku DNS, kur analizējot to, tika atklāts, ka visos cilvēkos, izņemot āfrikāņus, ir līdz 4% DNS, kas pieder nevis Homo sapiens, bet gan Homo neanderthalensis (How Neanderthals influenced human genetics at the crossroads of Asia and Europe. Saite: https://www.sciencedaily.com/releases/2017/10/171024130617.htm).

Līdz ar to kāda jautājuma noliegšana vai ignorēšana rada tikai liekus taboo, kas pēc būtības bremzē attīstību. Protams, daudziem ir bail runat par šo ne visai patīkamo tēmu, jo vēl dzīvojam Otrā pasaules kara ēnā, kur nacistiskā ideoloģija bija viens no cilvēku motivējošiem pamatiem. Es uzskatu, ka runāt par dažādām rasēm ir svarīgi tieši no zinātniskā viedokļa, lai varētu radīt efektīvas vakcīnas, pētīt vēsturi, kā arī veikt citus sociālus un bioloģisku pētījumus, kas vērsti uz dzīves kvalitātes uzlabošanu. Svarīgākais ir nevis izvairīties, bet gan izglītot cilvēkus un stāstīt, kāpēc mēs visi esam tik atšķirīgi un kāpēc tomēr visi kopā esam cilvēki, kuri ir vienlīdzīgi likuma priekšā. Tieši dažādība padara cilvēkus tiks spēcīgus atšķirībā no citām dzīvības formām.

Par lēmuma pieņemšanu


Šodien īss ieraksts par lēmuma pieņemšanu. Lasu grāmatu un tur ir viena ļoti laba atziņa

Unfortunately, commonsense explanations are usually inadequate; that is, there is no evidence or proof that they pinpoint the real causes of events” (Bordens K., Horowitz I. Social Psychology 3rd ed. USA: Freeload Press (2008). p 10)

Pašu citātu netulkošu, pieņemu, ka visiem lasītājiem tas ir saprotams. Šī atziņa ir zelta vērta, jo mēs bieži, vai precizāk, visu laiku, pieņemam, ka, analizējot savu uzvedību, mēs izdarām pareizus secinājumus. Pēc tam, pamatojoties uz šiem secinājumiem, mēs plānojam mūsu turpmāko rīcību un tad beigās nesaprotam, kāpēc esam nonākuši pie pilnīgi pretēja rezultāta, jo mūsu izpratnē viss izskatijās loģiski un saprotami. Tieši tāpēc sen ir pierādīts, ka efektīvi lēmumi tiek pieņemti grupā, līdz ar to racionālāk ir vienmēr ar kādu pārrunāt situāciju vai plānoto darbību, jo tieši tādā veidā ir lielāka varbūtība nonākt pie adekvātas situācijas analīzes. Tomēr arī šeit ir nianses. Jāklausās citu cilvēku viedoklī, bet lēmumu jāpieņem pašam, jo pretējā gadījumā sāk darboties citi procesi, kas var ietekmēt lēmuma pieņemšanu, piemēram, viena cilvēka velme dominēt par otru utt.

 

Par AML Ukrainā


Reizēm sanāk diskutēt ar cilvēkiem par Ukrainu. Samērā neinteresanti ir runāt ar cilvēku, ja viņa viedoklis balstās uz informāciju no plašsaziņas līdzekļiem. Lūk links uz Moneyval mājas lapu, kurā ir pētījums par AML tēmu Ukrainā

https://rm.coe.int/fifth-round-mutual-evaluation-report-on-ukraine/1680782396

Šādi pētījumi tiešām paplašina redzes loku un zināšanu līmeni.

Kad priekšskars nokrīt


Šodien bija ļoti interesanta preses konference pēc tam, kad augstai amatpersonai tika uzrādītas apsūdzības un viņš tika izlaists pret drošības naudu. Nav jēgas rakstīt par to kurš ir vainīgs vai nav vainīgs, jo no tā lielas jēgas nav. Tomēr ceru, ka visi ir izbaudījuši mediju telpā esošo teātri gan no aizturētās personas puses, gan politiķu puses. Uzrakstīšu vispārīgas frāzes no teorijas par korupciju, nesaistot tās ne ar ko noteiktu. Katrs izdariet secinājumu paši.

Noteikti visiem iesaku izlasīt grāmati – Rasma Kārkliņa “Korupcija postkomunisma valstīs“.

Korupcija

  • Korupcija nekad nav noslēgts, lokāls process, bet gan vienmēr darbojās vienotā tīklā iestādes vai iestāžu ietvaros.
  • Koruptīvais tīkls ir pašattīroša sistēma, kas filtrē un izslēdz cilvēkus, kas nav tendēti uz koruptīvām darbībām, kas nozīmē, ka korupcijas aprindās ielaiž tos cilvēkus, kas ir gatavi tajā piedalīties, savukārt pārējie tiek atsijāti, lai pirmkārt tie netraucētu, otrkārt, nenododu informāciju uz āru.
  • Cilvēkos ir iekšēja iecietība pret korupciju, jo visi uzskata, ka tā pirmsšķietami neskār tieši viņus.
  • Korupcijā vienmēr ir iesaistītas augstākās amatpersonas, jo visa sistēma tiek būvēta hierarhijā no augšas uz leju, tas ir, zemāk stāvošs ierēdnis, dod daļu no naudas augstāk stāvošajam.
  • Sistēma pati sevi aizsargā. Ņemot vērā, ka iesaistīto personu loks ir plašs, tad visi krīzes situācijā veic koordinētas vai instinktīvas darbības aizsargājot visu sistēmu kopumā, jo pretējā gadījumā jebkurš no sistēmas locekļiem ir apdraudēts.
  • Visi visu zina. Korupcija itkā vienmēr ir slēpta, tomēr tā ne priekš viena nav noslēpums, katrs ar to kādu reizi ir saskāries un vienmēr meklējis attaisnojumu redzētajam vai piedzīvotajam, piemēram, ārstiem tik maz maksā, visi dara, es arī varu utt.
  • Likumi tiek pakārtoti korupcijai, nodokļi, nodevas, nepamatota birokrātija, nesamērīga valsts iestāžu kontrole utt.

Par naudas atmazgāšanu

  • Atbilstoši pasaules bankas pētījumam, naudas atmazgāšanas apjoms gadā ir no 800 miljardiem līdz 2 triljoniem ASV dolāru.
  • Globāli starp valstīm cīņa notiek nevis pret naudas atmazgāšanu, bet pret konkurējošām valstīm un politiski ekonomiskajiem grupējumiem.
  • Bez augstāko ierēdņu iesaistes, naudas atmazgāšana nav iespējama.

Šis laiks ir unikāls. Mums paveras iespēja ielūkoties slēgtā un apslēptā pasaulē, kur tiek apgrozīta milzīga nauda, dalīta vara un aizvadīta nepārtraukta cīņa. Nav svarīgi kāds būs iznākums, jo pēc būtības tas neko nemainīs, tāpēc ka sistēma pati sevi attīra un sargā.