Aizliegt ieņemt amatus valsts un pašvaldību institūcijās prokremliski noskaņotām personām

Šodien pamodos nu jau 2023. gadā un lasot no rīt ziņas, ieraudzīju, ka Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija 11. janvārī skatīs Latvijas pilsoņu kolektīvo iesniegumu “Aizliegt ieņemt amatus valsts un pašvaldību institūcijās prokremliski noskaņotām personām”. Kaut arī tā būs tikai sākotnējā iniciatīvas izvērtēšana, tomēr vēlos uzrakstīt savas pārdomas par to, kāpēc šāda veida mehānismi ir ļoti kaitīgi valstij kopumā.

Demokrātija ir valsts pārvaldes sistēma, kuru nepārtraukti ir jāaizstāv un kuru nepārtraukti kāds vēlas iznīcināt, jo daudziem cilvēkiem ir vēlme nokļūt pie varas un tur palikt mūžīgi. Labs piemērs ir Ungārija, kā samērā demokrātiska valsts pārvērtās par autoritāru valsti, kas rezultātā pasliktināja iedzīvotāju dzīves līmeni un liedza valstij veiksmīgi attīstīties. Arī nesen vēl Polijā bija centieni ierobežot tiesas varas neatkarību, nosakot iespēju valdībai iejaukties tiesnešu darbā. Ļoti nevēlos, lai Latvijā notiktu līdzīgi procesi, bet šāda veida iniciatīvas kā “Aizliegt ieņemt amatus valsts un pašvaldību institūcijās prokremliski noskaņotām personām” ir tiešs un tuvākais ceļš uz autoritārismu, jo ļauj ieņemt un noturēt izpildvaru ar prettiesiskiem līdzekļiem.

Jautājums, protams, kāpēc tieši uz autoritārismu? Kā jebkurš populistisks sauklis, šī ideja jeb iniciatīva ir ļoti vienkārša un šķietami loģiska. Mums Krievijā pastāv nu jau totalitārs, agresīvs režīms, kurš uzbrūk kaimiņu valstīm. Tie, kuri to atbalsta ir pret demokrātiju un Latviju kā tādu, tāpēc visu to cilvēku konstitucionālās tiesības tikt ieņemt valsts pārvaldē kādu no amatiem vajag ierobežot. Loģiski, skaisti un vienkārši. Tikai problēmas sākas tajā brīdī, kad jāievieš šāds mehānisms praksē un turpmāk minēšu pāris piemērus, kad likumā noteikts aizliegums nedarbojas.

Lai būtu uzskatāmi, šeit pāris piemēri. Latvijā ir aizliegta korupcija, narkotikas, neatļauta ieroču aprite, slepkavības, zādzības, atļautā ātruma pārsniegšana uz ceļa, valsts noslēpumu izpaušana utt. Vai kāds no iepriekšminētajiem aizliegumiem darbojas? Daļēji jā, bet lielākoties nē. Latvija ir ļoti korumpēta Eiropas Savienības valsts ar necaurskatāmu publisko iepirkumu sistēmu, narkotikas ir brīvi nopērkamas, ja kādam ir tāda vēlme, regulāri tiek publicēti raksti, ka pie kādas personas atrod nelegālus ieročus vai lādiņus, katru gadu notiek desmitiem slepkavību, tūkstošiem zādzību un miljoniem ātrumu pārkāpšanas uz auto ceļiem, tāpat presē regulāri parādās informācija, kurai ir kā minimums ierobežotas pieejamības statuss. Kāpēc tā notiek, jā jau tas ir aizliegts? Atbilde vienkārša, tāpēc, ka valsts nevar nodrošināt pilnīgu likuma izpildi, bet var reaģēt tikai lielāku apdraudējumu izraisošiem gadījumiem, tajā skaitā ierobežotu resursu dēļ. Tas nozīmē, ka aizliegums ieņemt amatus valsts un pašvaldību institūcijās prokremliski noskaņotām personām tiktu piemērots izvēles kārtībā, esošo resursu ietvaros.

Tagad iedomājāmies, ka Latvijā tiesību aktos tiek ieviesta aizliedzoša tiesību norma, ka ir aizliegts ieņemt amatus valsts un pašvaldību institūcijās prokremliski noskaņotām personām. Rodas pirmais jautājums, kurš vērtēs? Vai Valsts drošības dienests? Vai tas pats dienests, kurš knapi var uzrakstīt vispārīgu valsts apdraudējuma aprakstu un kuru nepieņem rajona tiesa, kritizējot tā kvalitāti noteiktā lietā? [1] Vai tas pats dienests, kurš par apdraudējumu uzskata TV Doždj esamību Latvijā, bet pilnīgi neredz Krievijas oligarhiem piederošus vairākus desmitu miljonus vērtus uzņēmumus un citus īpašumus, kuri pie tam ir tiešā veidā saistīti ar Krievijas militāro rūpniecību? [2] Vai arī lēmumu pieņems Valsts kanceleja? Tad jautājums, uz kāda pamata, vai tai ir sava izmeklēšanas nodaļa un ir noteiktas tiesības veikt tāda veida procesuālās funkcijas? Vai arī to varēs noteikt tiesa, bet tad jautājums uz kāda pieteikuma pamata un kuram būs pienākums vākt pierādījumu? Kādi pierādījumi tiks uzskatīti par ticamiem un kādi būs viegli viltojami?

Vēl jautājums no praktiskā viedokļa, kurš būs tiesīgs noteikt, ka persona ir prokremliski noskaņota un, kura nav. Vai tie paši ierēdņi vai arī kāds cits? Vai tas tiks attiecināts uz valstij piederošiem uzņēmumiem? Piemēram, ja cilvēks strādā Latvenergo, kurš elektroenerģiju pērk no elektroenerģijas ražotājiem, kuri izmanto Krievijas gāzi, vai tā ir prokremliska pozīcija, jo tā nauda tiešā veidā nonāk Krievijas militārajā budžetā un par to apmaksā karu Ukrainā. Vai arī tās ir prokremliski noskaņotas amatpersonas, tajā skaitā, kuras kontrolē valstij piederošus uzņēmumus un pieļauj, ka Latvijā uzņēmēji vēl nesenā pagātnē jauca no Krievijas atnākušo naftu ar citu valstu naftu un pārdeva to kā Eiropas Savienības naftu, tādējādi pārdodot faktiski Krievijas naftu un pastarpināti finansējot karu? [3] Vai arī visi tie ierēdņi, kuri neko nedarīja, lai kopš 2014. gada Latvijas atkarība no Krievijas gāzes mazinātos un tieši pretēji, konsekventi līdz 2021. gadam audzēja atkarību no Krievijas gāzes, tādējādi finansējot Krievijas armiju pastarpinātā veidā, vai tie arī ir prokremliski noskaņoti?

Kā redzams no augstāk minētā, šī iniciatīva, ko skatīs Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija atver pandoras lādi, kas pēc būtības būs ļoti ērts un šauri mērķēts mehānisms cīņai ar politiskajiem konkurentiem. Piemēram, pirms vēlēšanām tiks pastiprināti vērtēti kandidāti no koalīcijā neesošajām partijām. Savukārt ierēdņi, kuri vēlētos piedalīties vēlēšanās no koalīcijā neesošajām partijām zinātu, ka viņi varētu zaudēt amatu, ja izrādīs politiskās ambīcijas tāpēc, ka kāds atradīs kādu īstu vai viltotu twitter ierakstu, kuru var interpretēt kā prokremlisku. Un te pie varas esošās partijas veiksmīgi izslēdz daļu spēcīgu politisko konkurentu. Tālāk vēl viens piemērs, kāds ierēdnis vēlas pēc labākās sirdsapziņas rīkoties valsts interesēs pretēji korumpētai politiķu vai ierēdņu grupai un neļaut kādu apšaubāmu valsts iepirkumu un šeit noziedzniekiem tiek dots ērts mehānisms kā tikt galā ar traucējošo ierēdni. Tādu piemēru ir daudz, bet pamatideja ir šāda, ļoti izplūdušā tiesību norma, kas pēc būtības ir represīvas, ļaus uz individuāla izvērtējuma pamata atcelt no amata nevēlamās personas. Pie tam, šo mehānismu varēs izmantot tas, kuram būs reāla ietekme uz institūciju, kas šādus vērtējumus veiks un kurai būs tiesības atcelt ierēdni. Labākais piemērs Latvijā ir pielaides valsts noslēpumam piešķiršana vai nepiešķiršana kādai personai. Pie mums bija neskaitāmi skandāli, kad bez acīmredzama pamata un skaidrojuma, pielaide valsts noslēpumiem netika dota politiskajiem pretiniekiem kādai no koalīcijas partijai, kuri tādējādi tika izslēgti no konkurences par varu. Pie tam netika saskatīts reāls apdraudējums, bet viss process atgādināja institucionālas un politiskās cīņas.

Līdz ar to secinājums ir vienkāršs. Latvijā ir daudz Krimināllikumā iestrādātas tiesību normas, ar kurām noteikti sodi par pretvalstisku darbību, pie tam ir noteikta kriminālprocesuālā kārtība pierādījumu vākšanai un tiesas aizsardzība pret ļaunprātīgu tiesību normu izmantošanu no spēku institūcijām. Tāpat mums ir ļoti stingri kritēriji visiem ierēdņiem, kuriem ir jāatbilst, lai varētu ieņemt noteiktu amatu, tajā skaitā korupciju un interešu konflikta ierobežojošie. Svarīgi nodrošināt, lai esošās tiesību normas tiktu pildītas, savukārt dod politiķiem un spēku institūcijām papildus slikti kontrolējamu mehānismu pasludināt jebkuru personu par prokremlisku, tādējādi par “valsts ienaidnieku” ir taisnākais ceļš uz autoritāru valsti un aiziešana no demokrātijas, kas novedīs pie represijām un kopējā dzīves līmeņa pasliktināšanos visiem.

[1] https://www.delfi.lv/news/national/politics/no-krievijas-aizbedzis-policists-tiesas-cela-panak-patveruma-pieskirsanu-latvija.d?id=55074848

[2] https://www.delfi.lv/news/arzemes/krievijas-oligarhi-turpina-biznesu-latvija-raksta-insider.d?id=55020506

[3]  https://www.bloomberg.com/opinion/articles/2022-04-08/ukraine-war-this-backdoor-keeps-russian-oil-flowing-into-europe

Koruptīvās shēmas pašvaldībās

Lasot presi, samērā viegli ir ieraudzīt daudzas koruptīvās shēmas, jo parasti tur nav nekas sarežģīts vai noslēpumains. Patiesībā pie procesiem esošie cilvēki visu ļoti labi zina un nekautrējās par to stāstīt. Šeit pieminēšu vienu izdomātu piemēru, kas palīdzēs labāk orientēties notiekošajā, it sevišķi laikā, kad tiek skatīts budžets uz nākamo gadu un plānota teritoriālā reforma.

Ja jūs domājat, ka klasiskā korupcija ir kukulis ceļu policistam vai ārstam, tad jūsu izpratni par korupciju noteikti vajag paplašināt. Pats izplatītākais korupcijas veids ir publiskie iepirkumi un to apjoms mērams miljardos. Lai demostrētu piemēru, izdomāsim pasaku tēlus Jānīti un Pēterīti. Jānītim pieder būvniecības uzņēmums, bet Pēterītis tika nesen ievēlēts par pašvaldības domes deputātu. Jānītis piedāvā Pēterītim izvēlēties viņa uzņēmumu par būvdarbu veicēju un, protams, Pēterītim par to tiks samaksāti “godīgi” nopelnītie 15%. Pēterītim ir izvēle, vai novirzīt budžeta naudu sociālajai palīdzībai un skolu uzturēšanai, kur Jānīša bizness nesniedz pakalpojumus, vai samazināt iepriekšminētās pozīcijas un sākt būvēt milzīgu izstādes un mākslas centru. Ņemot vērā, ka Pēterītis ir ieinteresēts, lai Jānītim būtu ienesīgs būvniecības objekts, jo no tā Pēterītim tiks 15%, lēmums tiek pieņemts ļoti vienkārši, sociālā palīdzība tiek samazināta, pamatojot to ar lielo darba spēka trūkumu un to, ka sociālie pabalsti vairo bezdarbu, jo cilvēkiem ir izdevīgi slīgt nabadzībā un dzīvot uz pašvaldības rēķina, kā arī samazina finansējumu skolai, jo iedzīvotāju skaits krītas un gan jau kaut kā vecāki atrisinās šo jautājumu paši. Rezultātā Jānītis uzvar konkursu, kura noteiktumi tika uzrakstīti tādā veidā, ka viņa uzņēmums vienīgais kvalificējās visiem izvirzītajiem kritērijiem, piemēram, ka būvuzņēmumam jābūt vismaz 5 gadu pieredzei darbā tieši šajā pašvaldibā un īpašnieka vārdam noteikti ir jābūt “Jānītis”, savukārt Pēterītis ir gatavs saņemt “godīgi”nopelnīto kukuli. Problēma ir tāda, ka politiķiem un ierēdņiem ir jāiesniedz ienākumu deklarācijas un ļoti slikti izskatīsies, ja deklarācijā uzrādīsies ne ar ko nepamatoti ienākumi. Tāpēc Pēterīša sieva atver kafeinīcu, kurā pēkšņi pēc apgrozāmajiem līdzekļiem iet cauri tieši kukulī izmaksātā naudas summa un Pēterīša ģimene laimīgi aizlido uz Dubaju sagaidīt Jauno gadu.

Lūk arī augstāk minētā ilustratīvā piemēra rezultāts, sociālā aizsardzība samazinās, skola tiek slēgta, tiek būvēti nevienam nevajadzīgi dārgi vēlākā uzturēšanā objekti un lauku apvidus turpina degradēt, savukārt publiskā nauda tiek notralināta ārzemju ceļojumos. Te arī atbilde uz jautājumu, kāpēc Latvijas ir viena no nabadzīgākajām valstīm Eiropa Savienībā. Tāpat arī skaidrs, kāpēc lielākā daļa pašvaldību iebilst pret teritoriālo reformu un parādās mistiskās Jelgavnieku, Valmieriešu, Cesinieku un citu pilsētu unikālās identitātes un citi līdzīgi murgi, kuriem apakšā slēpjās simtiem koruptīvu shēmu. Jautājums, vai valdība ar reformu izdomāja cīnīties ar korupciju un efektivizēt publisko sektoru, nē, vienkārši samazinoties resursiem, parasti pirmie tiek apēsti paši vājākie zvēri mežā, kas šoreiz tā ir zemākā pārvaldes forma, pašvaldības.

Pašvaldības atlaišana ir politiskā cīņa – nekas vairāk

Pēdējā laikā, pēc korupcijas skandāla ar Rīgas pašvaldībai piederošo SIA “Rīgas satiksme”, aktualizējās jautājums par LR Saeimas tiesību izmantošanu atlaist Rīgas domi, tādējādi rosinot jaunas pašvaldības vēlēšanas. Zinu, ka par šo tēmu sabiedrība sadalās divās nometnēs, vieni ir par to, ka nepieciešams atlaist Rīgas domi, otri par to, ka to darīt nevajag. Es, kā vienmēr, pacentīšos distancēties no politiskām cīņām, jo tas ir mazsvarīgi, tāpēc, ka problēmu ir jārisina pēc būtības, nevis jāpārdala vietas un jānodoršina sev piekļuvi koruptīvajam tīklam, ar mērķi gūt personīgus labumus.

Neviens no tiem, kas bļauj par Rīgas domes atlaišanu, nesaka, ka vajadzētu mainīt sistēmu, nevis cīnīties ar sekām. Līdzīgi kā ar bada cietējiem Āfrikā, var bezgalīgi sūtīt viņiem humāno palīdzību vai vienu reizi izveidot normālu ekonomisko sistēmu, lai cilvēki paši sev varētu palīdzēt. Ar pašvadībām ir tāpat. Ja es pateikšu, ka Rīgas pašvaldībai piederošos uzņēmumos nav korupcijas, visi pasmiesies un teiks ka tā nav. Šeit parādās viens no korupcijas fenomeniem, ka visi visu zina, bet nekas nenotiek uz labo pusi.

Problēma pēc būtības ir tā, ka pašvaldībai nav jānodarbojās ar pakalpojumu sniegšanu, ko var veikt privātais sektors. Piemēram, SIA “Rīgas namu pārvaldnieks” būtu sadalāms un pārdodams privātam biznesam, jo cilvēki paši var risināt saimnieciskās dabas jautājumus, ko pierāda neskaitāmas biedrības, kas pašas apsaimnieko daudzstāvu mājas un ir efektīvākas, par ko var pārliecināties, parunājot ar kādu no šādas mājas iemītniekiem. Grūti iedomāties, bet šādu pašu ceļu vajadzētu iet ar SIA “Rīgas satiksme”, to sadalot un pārdodot. Labs piemērs ir Lielbritānija, kur pilsētās kursē piecu privātu uzņēmumu autobusi. Konkurence nodrošina to, ka cenas ir zemas salīdzinoši ar ienākumiem, Londonā tikai 1.50 pounds par vienu braucienu autobusā (ņemot vērā ka Britiem minimālā darba samaksas stundu likme ir 7.83 poundi).

Konkurences padome vairākkārt ir rakstījusi, kā arī neskaitāmos zinātniskos rakstos ir atrodamas atziņas, ka publiskai varai piederošie uzņēmumi ir ar lielākiem konkurences ierobežojošiem un koruptīviem riskiem, jo tieši šādos uzņēmumos ir samērā viegli veikt saimnieciski neefektīvu darbību, ar mērķi gūt personisku labumu tāpēc, ka uzņēmums patiesībā nevienam nepieder un nevienu neinteresē uzņēmuma zaudējumi un peļņa. Šādos uzņēmumos ērti ir sasēdināt radus, draugus, paziņas utt. Šo pierāda ierosinātā krimināllieta un vairāki aresti pēdējās dienās. Jebkurā ekonomikas grāmatā var atrast atziņu, ka privāts uzņēmums ir efektīvs un publisks nē, jo privātam uzņēmumam ir jākonkurē brīvā tirgū, bet publiskam uzņēmumam tiek radīta labvēlīga tiesiskā vide, lai nodrošinātu tā monopolstāvokli.

Secinājumā var uzrakstīt, ka pašlaik notiek cīņa par varu un piekļuvi naudas plūsmām, bet patiesībā nevienu neinteresē un neviens nevēlas cīnīties ar problēmas iemesliem, kuri radās, veidojot nepareizu konstrukciju, kad transporta pakalpojumus sniedz publiski uzņēmumi, nevis privāti. Un kamēr netiks mainīta šī pieeja, mēs atkal un atkal lasīsim un dzirdēsim par līdzīga veida skandāliem citos publiskai varai piederošos uzņēmumos.

Kad priekšskars nokrīt

Šodien bija ļoti interesanta preses konference pēc tam, kad augstai amatpersonai tika uzrādītas apsūdzības un viņš tika izlaists pret drošības naudu. Nav jēgas rakstīt par to kurš ir vainīgs vai nav vainīgs, jo no tā lielas jēgas nav. Tomēr ceru, ka visi ir izbaudījuši mediju telpā esošo teātri gan no aizturētās personas puses, gan politiķu puses. Uzrakstīšu vispārīgas frāzes no teorijas par korupciju, nesaistot tās ne ar ko noteiktu. Katrs izdariet secinājumu paši.

Noteikti visiem iesaku izlasīt grāmati – Rasma Kārkliņa “Korupcija postkomunisma valstīs“.

Korupcija

• Korupcija nekad nav noslēgts, lokāls process, bet gan vienmēr darbojās vienotā tīklā iestādes vai iestāžu ietvaros.
• Koruptīvais tīkls ir pašattīroša sistēma, kas filtrē un izslēdz cilvēkus, kas nav tendēti uz koruptīvām darbībām, kas nozīmē, ka korupcijas aprindās ielaiž tos cilvēkus, kas ir gatavi tajā piedalīties, savukārt pārējie tiek atsijāti, lai pirmkārt tie netraucētu, otrkārt, nenododu informāciju uz āru.
• Cilvēkos ir iekšēja iecietība pret korupciju, jo visi uzskata, ka tā pirmsšķietami neskār tieši viņus.
• Korupcijā vienmēr ir iesaistītas augstākās amatpersonas, jo visa sistēma tiek būvēta hierarhijā no augšas uz leju, tas ir, zemāk stāvošs ierēdnis, dod daļu no naudas augstāk stāvošajam.
• Sistēma pati sevi aizsargā. Ņemot vērā, ka iesaistīto personu loks ir plašs, tad visi krīzes situācijā veic koordinētas vai instinktīvas darbības aizsargājot visu sistēmu kopumā, jo pretējā gadījumā jebkurš no sistēmas locekļiem ir apdraudēts.
• Visi visu zina. Korupcija itkā vienmēr ir slēpta, tomēr tā ne priekš viena nav noslēpums, katrs ar to kādu reizi ir saskāries un vienmēr meklējis attaisnojumu redzētajam vai piedzīvotajam, piemēram, ārstiem tik maz maksā, visi dara, es arī varu utt.
• Likumi tiek pakārtoti korupcijai, nodokļi, nodevas, nepamatota birokrātija, nesamērīga valsts iestāžu kontrole utt.

Par naudas atmazgāšanu

• Atbilstoši pasaules bankas pētījumam, naudas atmazgāšanas apjoms gadā ir no 800 miljardiem līdz 2 triljoniem ASV dolāru.
• Globāli starp valstīm cīņa notiek nevis pret naudas atmazgāšanu, bet pret konkurējošām valstīm un politiski ekonomiskajiem grupējumiem.
• Bez augstāko ierēdņu iesaistes, naudas atmazgāšana nav iespējama.

Šis laiks ir unikāls. Mums paveras iespēja ielūkoties slēgtā un apslēptā pasaulē, kur tiek apgrozīta milzīga nauda, dalīta vara un aizvadīta nepārtraukta cīņa. Nav svarīgi kāds būs iznākums, jo pēc būtības tas neko nemainīs, tāpēc ka sistēma pati sevi attīra un sargā.