Zeiboltu Jēkabs grāmata “Liktenis”


zeiboltu_jekabs_liktenis

Internetā ir atrodāma informācija par Zeibotu Jēkabu. Arī par grāmatu “Liktenis” jau ir rakstīta atsauksme no lasītājas, kas viegli atrodama blogu pasaulē, līdz ar to pārrakstīt jau minēto nav vērts, tāpēc izteikšu savu viedokli par šo grāmatu, kas tika lasīta vairākus gadus atpakaļ un nejauši atrasta vakar, pārskatot plašos grāmatu plauktus.

Izpratnei par to, kādā laikā grāmata tika rakstīta, jāpiemin, ka autora dzīves gadi bija no 1867. – 1924. gadam. Grāmata pirmo reizi tika publicēta 1897. gadā  izdevumā “Mājas viesis” un atkārtoti tika publicēta 1927. gadā, ko veica izdevniecība “Valters un Rapa”. Par romāna vērtību norāda fakts, ka pirmais izdevums 1897. gadā tika publicēts ar lieliem cenzūras svītrojumiem, kas norāda uz to, ka darbā ir skartas sociālās un sabiedrībai būtiskas problēmas, par kurām valsts vara, kas toreiz bija Kreivijas impērija kopā ar vietējo vāciešu dominējošo lobiju nevēlējās celt gaismā un raisīt par tām diskusijas, jo no vienas puses visi grāmatā aprakstītie varoņi bija Krievijas impērijas pilsoņi, no otras puses liela daļa no tiem bija būtiski apspiesta un pakļauta augtākai sabiedrības kārtai, ko veidoja vācieši. Romānā tika atainota sociālā nevienlīdzība un vaciešu dominējošais stāvoklis, kas tika parādīts ar muižkunga aizliegumu vecākiem palīdzēt Jānim, kurš devās mācīties uz universitāti, nepalikdams laukos strādāt pie muižkunga. Arī garīdzniecība ar Pāvila un viņa tēva tēliem tika atainota ļoti negatīvās nokrāsās, kur baznīca bija garīdznieku labklājības nodrošināšanas rīks, nevis organizācija, kuras mērķis ir palīdzēt cilvēkiem. Grāmatā tika aprakstīta nabadzība un grūtības, kas bija jāpārvar galvenajam varonim, lai sasniegtu mērķi kļūt par izglītotu un sabiedrībā cienījamu cilvēku. Ar Jāni grāmatas autors ir aprakstījis lielā mērā pats sevi, jo Zeibots Jēkabs arī kļuva par skolotāju samērā grūtos apstākļos un ievesmu noteikti ir ņēmis no savas personīgās pieredzes.

Šī grāmata ir kā vēstījums no pagātnes visiem tiem, kas brauc no laukiem uz Rīgu vai no Latvijas uz kādu Rietumeiropas valsti studēt un ir spiesti dzīvot trūcīgos apstākļos, smagi strādāt, lai izdzīvotu un izmācītos. Kaut arī šī grāmata nav obligātajā skolas programmā, to noteikti ir vērts izlasīt katram, lai palielinātu izpratni gan par vēsturi, gan rastu iedvesmu cīnīties par savu mērķu sasniegšanu.

Advertisements

Padoms vienai partijai


Kaut arī man nepatīk rakstīt par politiku un analizēt tajā notiekošo, jo man ir pārliecība, ka valsti vada pa visam citi cilvēki, tomēr nevaru palaist garām vienas partijas apņemšanos veikt restartu, kas tika izteikta šodienas kongresā. Mans ieteikums ir ļoti vienkāršs, ja partija grib uzvarēt vēlēšanās, būtiksi uzlabot reitingus, iegūt (nevis atgūt) vēlētāju uzticību, tad vienīgā rīcība, kas to varētu nodrošināt samērā ātri, ir nomainīt pilnīgi visus partijas biedrus un iepriekšējos partijas biedrus ne tuvu nelaist pie politikas. Ātri un vienkārši.

Septembris drīz beigsies


leaves_autumn

Šodien nāca atklāsme, ka nākamā nedēļa ir septembra pēdējā nedēļa un atnāks oktobris. Nepaspējam aizvadīt vasaru, kā rudens vidus jau gandrīz klāt. Laiks skrien bez apstājas uz priekšu un bieži pat neatliek laika apstāties un paskatīties uz visu no malas, lai saprastu mērķus un to sasniegšanas veidus, kā arī vienkārši redzētu, kur mēs esam un kapēc. Ja pieņemt, ka rudens ir pārdomu un klusuma laiks, tad viennozīmīgi mierīgākām un klusām filmām būs ļoti labs pieprasījums, ko noteikti varēs izbaudīt Baltijas pērles kinofestivāla ietvaros. Skaists laiks, nav ko piebilst – baidām mākslu!

Kodolziema kā kodolkara sekas


led_laikmPasaulē specīgākās valstis samērā daudz līdzekļus tērē, lai būvētu neskaitāmus bunkerus ar vienu vienīgu mērķi, paglābties no iespējamā kodolkara. Interesantākais, ka šos bunkerus būvē cilvēkiem, kuri visdrīzāk arī izraisīs kodolkaru, jo kā ilgstošus bunkera viesus ir plānots izmitināt politiķus un valsts pārvaldes aparāta augstāko menedžementu. Bunkeri tiek būvēti ar mērķi uzturēt izolētu cilvēka dzīvei derīgu vidi vairākus gadu desmitus. Tomēr ir viena dabas parādība, kas iestāsies uz zemes pēc kodolkara, un, kas viennozīmīgi var kalpot par gandarījumu visiem citiem plānētas 99.999999% iedzīvotājiem, kuriem nebūs pieeja bunkerim un viņiem būs lemts aiziet bojā ātrā vai lēnā, bet noteikti mokošā nāvē. Šī parādība ir kodolziema, kad atmosfērās piesārņojums ar putekļiem, dūmiem, kvēpiem un pelniem gandrīz padarīs neiespējamu saules staru nonākšanu uz zemes virsmu. Tas turpināsies ļoti ilgu laiku, iespējams ap 60 gadiem un uz zemes iznīks lielākā daļa augu, no kuriem pārtiek dzīvnieki un iestāsies cilvēka izraisīts leduslaikmets. Uz zemes virsas ilgstoši būs ļoti auksts un visdrīzāk izdzīvos tie dzīvnieki, kuri mitinās jūrā un zem zemes, protams, cilvēku starp tiem nebūs. Kaut kas līdzīgs notika, kad zemē ietriecās milzīgs asteroīds tagadējā Meksikas līcī un tā iemesla dēļ izmira dinozauri, kad zemes atmosfēru piepildīja pelni no sprādziena.

Zināt savu vēsturi


Ir teiciens, ka cilvēkam, kurš nezina savu vēsturi, nav nākotnes. Diemžēl šo teicienu ir nonievēlējuši politiķi un cilvēki, kas vēlas ar izraustītiem no konteksta faktiem par notikumiem, manipulēt ar cilvēka prātiem, uzspiežot savus dzīves uzskatus, darot to par naudu vai risinot savas iekšējās problēmas.

Lai zinātu savu vēsturi, manā izpratnē, nepietiek tikai ar neskaitāmo faktu iekalšanu galvā, pie tam faktu, kas var būt sagrozīti un iepriekš interpretēti, ņemot vērā uz to brīdi pastāvošo politisko fonu. Ja paskatāmies skolas programmu, tad bērniem netiek mācīta vēsture, bet vairāku gadu garumā tiek stāstīta skaista pasaka, kurai ar vēsturi ir ļoti mazs sakars. Skola tiek pieminētā tā iemesla dēļ, jo lielākai daļai cilvēku, skolas gadi ir vienīgais laiks, kad viņiem tiek sniegta informācija par vēsturiskiem notikumiem.

Protams, ka aizskarot šādu tēmu, man būtu jāsniedz skaidrojums par to, kas patiesībā ir vēsture. No seniem laikiem sabiedrību veido indivīds, kurš ir piederīgs lielākai sabiedrības grupai, kas savukārt sastāv no ģimenēm. Vēsture veidojas no cilvēka mijiedarbības starp apkārtējiem cilvēkiem un savu ģimeni, gan pašam augot vecāku ģimenē, gan veidojot savējo. Iepriekšminētais veido cilvēka pasaules uzskatus un iekšējo vērtību skalu, kas raksturo iespējamo cilvēka rīcību kādā no situācijām. Cilvēka iekšējo vērību skalu veido audzināšana, kas ir vecāku izprastnes un tradīciju kopums, kuru mērķis ir ieaudzināt tikumību, izpratni par godu, cieņu, iekšējo disciplīnu un pienākumiem pret apkārtējiem. Lūk, kas netiek mācīts skolās un, lūk, kas patiesībā ir svarīgs un spēj radīt patiesu izpratni par vēstures notikumiem un attīstību. Nav svarīgi, ka pirmo Rīgas arhibīskapu sauca Alberts Zauerbērs, jo to var atrast grāmatā vai interneta vietnē, bet daudz svarīgāk ir kādas vērtības viņš un viņa vadītā organizācija ieviesa sabiedrībā, kādas izmaiņas notika cilvēku audzināšanā, kādi tikumi tika nomainīti, kāds uzvedības modelis tika aizliegts utt. Svarīgi ir izprast iemeslus un sekas, kādā veidā vietējie iedzīvotāji tika pavērdzināti un, ar kādiem mehānismies viņiem tika atņemta izpratne par godu, cieņu, brīvību. To vēsture nemāca un eksāmenā tas netiek prasīts.

Uzrakstīju iepriekšminēto, jo vēlos, lai vēsture netiek pasniegt kā reliģija vai sauss faktu uzskaitījums, kā arī netiktu lietota politiskai vai ideoloģiskai cīņai, bet gan padarītu cilvēkus iekšēji bagātākus, tikumīgākus un cieņpilnus pret sevi un apkārtējiem.

Voiniča manuskripts (Voynich manuscript) – laika kavēklis


voynich_manuscript
Vakar izlasīju rakstu par Voiniča manuskriptu (Voynich manuscript), kas ir salikts grāmatā, kuru, pēc pēdējiem datiem, uzrakstīja laika posmā no 1404.-1438. gadam mūsu ērā nezināms autors vai autori. Manuskriptā ir aprakstītas vairākas tēmas: dabaszinātne, astronomija, dažādi seni rituāli. Šo manuskriptu interesantu padara fakts, ka tas ir uzrakstīts nevienam nezināmā valodā un pagaidām tā arī pilnībā nav izdevies to izlasīt. Ir dažādas versijas par manuskripta tekstu, tomēr, neviena no teorijām nav pierādīta. Šo manuskriptu ir centūšies atšifrēt un izlasīt vairāki cilvēkī, daži no tiem ir veltījuši šai nodarbei visu dzīvi.

Gadījumā, ja kādam nav ko darīt un ir daudz brīva laika, kā arī piemīt tieksme pieņemt izaicinājumus un mēsties iekšā piedzīvojumu centrā, pētot un atklājot kaut ko jaunu, tad Spānijas grāmatu izdevniecība Siloe un univesitātes izdevniecība Yale University Press publicēs manuskriptu. Pats es apsveru domu to iegādāties, jo, kas gan varētu būt interesantāk, vakaros nodoties viduslaiku mistērijas atklāšanai.

Džeisons Borns (Jason Bourne)


Sen iznāca filma Džeisons Borns (Jason Bourne), kas ir ceturtā filma, tagad jau no kvadraloģijas par bijušo slepkavu, kurš strādāja ASV valdības labā. Nedaudz vēstures, 2002. gadā iznāca pirmā sērijas filma – Borna identitāte (The Bourne Identity), tad 2004. gadā iznāca filma Borna pārākums (The Bourne Supremacy) un pēc trīs gadiem iznāca filma Borna ultimāts (The Bourne Ultimatum). Pirmās trīs filmas tika uzņemtas savā laikā un tām spriežot pēc reitingiem bija labs pieprasījums. Man personīgi filmas patika, jo toreiz man bija stipri mazāk gadu nekā ir pašlaik. Kuram gan nevar nepatikt galvenais varonis, aģents, slepkava, kurš zaudēja atmiņu un cenšās saprast un uzzināt, kas viņš ir un kāpēc viņu visu laiku vajā CIP. Tajā laikā aktierim bija 32-37 gadi un viss izskatījās loģiski un aizraujoši. Pirmās trīs filmas tika veidotas pēc līdzīgas shēmas, daudz pakaļdzīšanas, maz dialogu un pāris specifekti publikas uzmanības piesaistīšanai. Visas filmas garumā tiek uzturēta spriedze, kas tiek radīta, parādot maksimāli tuvu sekotājus Bornam. Trešā filma – Borna ultimāts (The Bourne Ultimatum) beidzas ļoti loģiski, jo visi, kas gribēja nogalināt Džeisonu Bornu tiek likvidēti un izskatās, ka vairs nekas nespēs traucēt galvenā varoņa dzīvi.

Filmā Džeisons Borns (Jason Bourne) ir pa visam cits fons. Pirmkārt, aktierim ir 47 gadi un tā padomājot, diez vai viņš spētu nodzīto tik ilgi, pelnot naudu ar ielas cīņām, kā tas tiek parādīts filmā, pie tam galvenais varonis visu laiku bēguļo. Otrkārt, filmas sižets ir pilnīgi kopēts no iepriekšējām filmām. Līdz ar to skatoties Džeisons Borns (Jason Bourne) nav iespējams atrast pilnīgi neko jaunu, visu laiku nebeidzamās pakļdzīšanās, samērā zemas kvalitātes aktierspēle un filmas beigas nekļūdīgi var izdomāt jau filmas vidū. Treškārt, filmas sizētam kopumā trūkst loģikas, jo grūti iedomāties, ka tik ilgu laiku Bornam izdodas nepārtraukti būt soli priekšā CIP, kur pēc sižeta tiek nodarbināti paši labākie. Tomēr mūsdienās filmu tendence ir tāda, ka galvenais varonis nav neuzvarāma mačo lomā, līdz ar to filma ir vecmodīga, paņemot no gadsimta sākuma sliktāko kinomotogrāfijā un pārnesot to mūsdienās.

Kaut arī pašlaik filmas reitingi ir viduvēji augsti, es vairāk par 4/10 šai filmai neliktu. Skatīties šo filmu, ja patīk iepriekšējās trīs filmas par Bronu noteikti var, bet tiem, kas skatīsies šo filmu kā vienīgo no kvadraloģijas, diez vai patiks un būs saprotama.