Dzejolis – Izolācijā

Šodien radās iedvesma uzrakstīt kaut ko aktuālu, kas skar visus un neatstāj  nevienu vienaldzīgu. Protams, tas ir par daudzu cilvēku tagadējo stāvokli, izjūtām, domām un šaubām. Par sevis meklējumiem sadzīves lietas. Lūdzu dzejolis.

Izolācijā

Dzīvoklis par alu pārvēršās

Restes slejās gar logiem

Gaidas par šausmām izvēršās

Skatoties uz puķu podiem

Nav zināma diena pat stunda

Gaitenī pulkstenis skan

Oma sākumā raženi mundra

Vēlāk bēdas izlauzties var

Meklējot mieru spēlēs un dzejā

Domas cītīgi dzenājot laukā

Atspulgā lūkoties savā sejā

Uzlikt griķus metāla traukā.

Pārdomas par vīrusu, attālinātu darbu un citām lietām

Kaut arī pavasara saule aizvien biežāk apspīd dzīvojāmo telpu logus, patīkami izgaismojot uz plauktiem sakrājušos putekļus, tomēr nav iespējams pilnībā izbaudīt pilsētas dzīvi, kas saistīta ar kafeinīcu un restorānu apmeklēšanu. Tam visam par iemeslu ir koronavīruss un ar to saistītie ierobežojumi. Neskatoties uz to, ka mājās nākas pavadīt vairāk laika, tieši bloga rakstīšanai ir aizvien grūtāk atrast spēkus un motivāciju, jo arī bez tā pie datora tiek pavadīts ilgs laiks. Līdz ar to, ar pēdējiem spēkiem un vēl nezaudēto ievdesmu uzrakstīšu savas pārdomas par šo visnotaļ neparastu un reizēm interesantu periodu.

Darbs no mājām varētu tikai izklausīties forši un zinu vairākus cilvēkus, kas vienmēr to ir vēlējušies darīt, bet kaut kādu apstākļu dēļ viņiem tas neizdevās. Tagad beidzot ir pienācis laiks, kad šādi cilvēki var realizēt savas senākās velmes. Es noteikti nepiederu pie iepriekšminētās cilvēku grupas, jo ceļš no mājām uz darbu un atpakaļ ir kā robežšķirtne starp divām pilnīgi dažādām pasaulēm, kur vienā var nodarboties ar to kas patīk, bet otrā jāpilda izvirzītie uzdevumi un jāsasniedz uzstādītie mērķi, kas ne vienmēr sakrīt ar to, ko noteiktā brīdī gribētos darīt. Protams, darbs no mājām ļauj labāk izgulēties, bet mazāka svaigā gaisa un saules starpu deva negatīvi kompensē laba miega ieguvumus.

No valdības puses ir rekomendācijas cilvēkiem neiet no mājām un pēc iespējas mazāk fiziski kontaktēties ar cilvēkiem, savukārt noteikti nav aizliegts staigāt pa ielu, parkiem un mežu, tāpēc tas ir jāizmanto. Tāpat sporta klubu neesamība cilvēkus rosina vairāk nodarboties ar sportu ārā, kas ir pozitīvi pats par sevi. Šādu skrējēju un vingrotāju ir parādījies ļoti daudz.

Par esošajiem ierobežojumiem gan var nedaudz pasmieties. Veikalos ir ieviests 2 metru noteikums, kad viens cilvēks otram nedrīkst tuvoties vairāk par šo distanci. No otras puses, neviens arī nesoda un nekontrolē, tāpēc, ja pat kāds ļoti vēlēsies šo noteikumu ievērot un pats neies nevienam klāt, noteikti kāds cits pienāks no mugurpuses, lai ātri paķeru greipfrūtu vai kādu citu preci. No otras puses, sapmērā neloģiski ir ievērot 2 metru distanci veikalā un, uzreiz izejot no tā, iekāpt sabiedriskajā transportā, kur ne tuvu nav 2 metru distance, bet reizēm par 50 centimetru distanci ir grūti ievērot. Parodoksāli ir tas, ka samazinoties cilvēku skaitam, Rīgas satiksme izdomāja samazināt sabiedriskā transporta daudzumu, lai nodrošinātu tā labāku aizpildīšanu un efektivizētu pārvadājumus. Tieši visu valdības pasākumu mērķis ir samazināt cilvēku saskarsmi vienam ar otru, bet transporta pakalpojuma sniedzējs seko instinktīvai, bet šajos apstākļos nepareizai loģikai.

Par pašiem ierobežojumiem. Šeit ļoti interesanti būs pavērot cilvēku rīcību. Ja ierobežojumu sākumā, lielākā daļa cilvēku saprot to nepieciešamību un atbalsta sēdēšanu mājās, tad grūti ir prognozēt cilvēku rīcību, kad laukā būs virs pluss 10 grādiem pēc Celsija un saslimušo skaits nepieaugs vai pieaugs pa 3 cilvēkiem dienā, jo masveida cilvēku izolācija noteikti dos savus pozitīvos rezultātus. Tajā brīdī, kad lielākā daļa sāks domāt, ka viss ir aiz muguras un visi ierobežojumi būtu jāatceļ, tad iespējams sāksies salimšanas otrais vilnis, jo palielināsies cilvēku saskarsme vienam ar otru. Redzēsim kā būs realitātē, bet jautājumi ir, un pētījumi, kurus internetā var atrast lielā daudzumā, ļauj izdarīt visdažādākos pieņēmumus un raisa visdažādākās šaubas.

Starp citu, manā ieskātā, mērķis, kāpēc cilvēki tiek aicināti izolēties no apkārtējās vides, ir nevis, lai pasargātu cilvēkus no saslimšanas, bet lai nepārslogotu medicīnas iestādes. Kāpēc tas ir svarīgi? Kaut arī liela cilvēku daļa nav riska grupā, kad vīruss varētu radīt nopietnas veselības sekas, pati par sevi medicīnas sistēmas pārslodze, kā tas notiek Itālijā, var liegt iespēju jebkuram izmantot medicīnas pakalpojumus citu slimību ārstēšanai un tādā gadījumā, jebkura cita trauma vai saslimšana, kas nav saistīta ar koronavīrusu, bet kuras ārstēšanai nepieciešami medicīnas pakalpojumi, var būt nepieejami un cilvēki mirs vienkārši no tā, ka laicīgi nav saņēmuši nepieciešamo medicīnas palīdzību. Līdz ar to valdības mēri un aicinājumi ir loģiski no daudzām pusēm un ir jēga tos ievērot.

Īsumā tādas ir manas pārdomas par šo tēmu. Tiešām šī situācija ir kaut kas jauns un katram no mums ir iespēja iejusties kādas postapokalipses grāmatas vai filmas sižetā, lai izbaudītu, kā tas ir īstenībā. Šis vīruss viennozīmīgi mainīs pasauli. Tiks mainīts cilvēku saprāts un attieksme pret notiekošām lietām. Šis ir noteikti labākais laiks, lai valstij kardināli uzlabotu medicīnas sistēmu, bet cilvēkiem pašdisciplīnu.

Feminisms – bez puķēm un ļoti svarīgs

Jau kādu laiku vēlējot uzrakstīt par ļoti svarīgu tēmu mūsdienās, kas skar lielu iedzīvotāju masu, precīzāk, aptuveni pusi. Šī tēma iet kopā ar 8. martu, kas ir starptautiskā sieviešu diena. Par to rakstīju pagājušajā gadā, kad detalizēti izklāstīju savu pozīciju saistībā ar šīs dienas atzīmēšanu un puķu dāvināšanas aplamību. Tāpēc turpinot aizsākto tradīciju, šajā rakstā nedaudz par feminismu no vīriešu skatu punkta, jo šis rakurs vienmēr paliek nepiedodami aizmirsts.

Vārds sieviete ir ļoti daudzšķautnains. No vienas puses tas var nozīmēt bioloģisko dzimumu, no otras puses sociālo stāvokli. Jāatgādina, ka agrāk sievietes bija būtiski ierobežotas savās tiesībās, kā, piemēram, tiesības vēlēt, kas Francijā tika piešķirtas tikai 1945. gadā vai tiesības šķirties, kas, piemēram, Maltā tika piešķirtas tikai 2011. gada oktobrī. Arī mūsdienās atbilstoši ANO datiem 2.7 miljardu sieviešu dzīvo praktiski bez lielas daļas būtisku tiesību. Piemēram, Pakistānā arī šodien sieviete pirms laulībām pieder savai ģimenei un, gadījumā, ja sieviete apprecas ar vīrieti, kuru nav akceptējusi sievietes ģimene, sievietei draud nāves sods, ko izpildīs kāds no viņas ģimenes locekļiem un praktiski tāds noziegums netiks izmeklēts no varas iestāžu puses.

Kā redzam, tad feminisms un cīņa par sieviešu tiesībām bija un ir aktuāla tēma. Tie, kas pret to iestājās, vai nu nezina faktisko situāciju sieviešu tiesību jomā, vai arī slepus vēlas būt izredzētiem pēc dzimšanas fakta un vērst vardarbību pret sievietēm. Starp citu, mani personīgie novērojumi liecina, ka feminisma idejas starp vīriešiem kļūst aizvien populārākas, jo patiesībā sirds dziļumos neviens nevēlas kādu apspiest un šeit viennozīmīgi ir svarīga loma jau no bērnības audzināšanas procesam un izglītošanai ne tikai skolā, bet arī ģimenē.

Feminisms pēc definīcijas ir sociāla un politiska kustība, kurai par pamatu ir ideoloģija par sieviešu vienlīdzību politiskā, ekonomiskā un sociālā jomā. Politikā, tas nozīmē, būt faktiskām tiesībām vēlēt un tikt ievēlētām, veidot nevalstiskas organizācijas un partijas, piedalīties un rīkot gājienus un piketus. Nodrošināt tādu tiesisko vidi, lai likumā nebūtu diskriminācijas un valsts praksē aizsargātu sieviešu tiesības. Ekonomiskā, sievietēm jābūt tādām pašām tiesībām uz darbu, uzņēmējdarbību un īpašumu. Sievietei jābūt absolūtām tiesībām rīkoties ar savu īpašumu, ja pat tā atrodas laulībā vai dzīvo vecāku ģimenē. Sociālā jomā sievietei jābūt brīvai savā izvēlē. Neviens nedrīkst ierobežot sievietes brīvo izvēli kā dzīvot, kur dzīvot un ar ko dzīvot. Likumos nedrīkst būt noteikti nekādi ierobežojumi pēc dzimuma principa, kad sievietes faktiski tiek pielīdzinātas fiziskai lietai ar no tā izrietošām īpašuma tiesībām uz viņu kā mantu.

Kā jau tika minēts iepriekš, tad feminisma ideoloģijā sieviete ir nevis dzimums, bet sociālais stāvoklis plašākā tā nozīmē. Ļoti būtisks ir Simonas de Bovuāras (Simone Lucie Ernestine Marie Bertrand de Beauvoir) citāts no grāmatas “Otrais dzimums”, ka par sievieti nepiedzimst, par sievieti kļūst. Feminisms patiesībā ir par sievietes brīvību, nosakot, ka sievietei vienmēr jābūt par subjektu, nevis objektu. Patstāvīgu vienību, kura pati nosaka savu likteni.

Noteikti katram būtu jāzina tādi rakstnieču vārdi, kā Mērija Volstonkrafta (Mary Wollstonecraft), kas Anglijā faktiski uzsāka plašu diskusiju par sieviešu tiesībām ar saviem rakstu darbiem, no kuriem pazīstamākais ir “Sieviešu tiesību aizstāvēšana” vai Luisa Ditmar (Luise Dittmar), kas darbojās mūsdienu Vācijas teritorijā un deva lielu ieguldījumu tieši feminisma filosofiskajā plaknē. Šeit neminēšu citas autores, jo tie, kuriem tas šķitīs interesanti, internetā viegli atradīs informāciju.

Būtiski atzīmēt, ka sieviešu tiesības bieži ir daļa no lielākas tiesību pārkāpumu daļas. Piemēram, sieviešu tiesības var tikt pārkāptas uz rasu pamata. Ja sieviete ir verga statusā, viņai faktiski nav nekādu tiesību. Ja pieņemsim, ka lielākā daļa vergu nesenā pagātnē bija melnādaini cilvēki, tad varam apgalvot, ka melnādainajai sievietei bija mazāk tiesību, nekā baltādainajai sievietei, kaut arī pēdējā tāpat bija ļoti būtiski ierobežota savās tiesībās. Tas pats ir arī par ebreju sievietēm nacistiskajā Vācijā salīdzinājumā ar citām sievietēm. Rase, piederība kādai kastai, piederība kādai sociālai grupai, piederība kādai tautībai, var būt papildus tiesību ierobežojošs kritērijs. Tādējādi cīņa par cilvēku tiesībām kopumā ir arī cīņa par sieviešu tiesībām un no tā izriet, ka cīņa par sieviešu tiesībām, ir arī cīņa par cilvēka tiesībām kopumā. Šo ir svarīgi atzīmēt un uzsvērt, lai izskaidrotu, kāpēc vīriešiem ir jāiestājas par sieviešu tiesībām un sievietēm tajā pašā laikā jāiestājas par vīrieša tiesībām, ja tādas tiek pārkāptas, jo šīs lietas ir tieši saistītas.

Pēc samērā gara ievada, svarīgākais. Mācoties par feminismu un cīnoties par sieviešu tiesībām, kas ir daļa no cilvēktiesībām, jāsaprot ne tikai par ko notiek ciņa, bet arī pret ko. Cilvēktiesībās subjekts ir cilvēks, kura tiesības tiek pārkāptas. Tieši cilvēkam, ir tiesības izmantot valsts vai starptautiskus mehānismus, lai aizsargātu savas tiesības. Savukārt cilvēktiesību objekts ir valsts. Tieši valsts ir tā, no kuras ir jāaizsargā subjekts jeb cilvēks. Tas nozīmē, ka par sieviešu tiesību nodrošināšanu ir jāvēršas pret valsti. Sākumā pie likumdevēja, kuram ir pienākums pieņemt tādus likumus un radīt tādu tiesisko vidi, kur vīriešiem un sievietēm ir vienlīdzīgas tiesības un sociālas un ekonomiskas iespējas. Līdz ar to pati par sevi tādas vides nenodrošināšana ir cilvēktiesību pārkāpums. Pēc tam, ja cilvēktiesības ir faktiski aizskartas un ir radījušas zaudējumu, ir jāvēršas pret valsti tiesā. Tas nozīmē, ka visa feminisma darbība un enerģija pēc būtības ir jāvērš pret valsti kā cilvēktiesību objektu un sabiedrību, kā pilsoņu kopumu, kas ievēl likumdevēja varu un pastarpināti izpildvaru. Līdz ar to viens virziens ir faktiskā cīņa, otrs virziens sabiedrības izglītošana.

Kur šajā visā ir problēma? Reizēm sievietes pārprot feminismu un tā izvirzītos mērķus un vērtības. Sievietes izdara ļoti nopietnu kļūdu, kad nostājas pret vīriešiem, izsakot maldīgus apgalvojumus, ka tieši vīrieši apspiež sievietes un ierobežo viņu tiesības. Patiesībā tiesības ierobežo valsts, piemēram, neļaujot piedalīties valsts varas vēlēšanās vai neizmeklējot slepkavības, ko veic ģimenes locekļi, ja sieviete apprecas ar ģimenes neakceptētu vīrieti. Pēdējais piemērs labi demonstrē, ka paši vīrieši ir ieinteresēti sievietes brīvībā.

Kā tika rakstīts iepriekš, feminisms ir ideoloģija, kuru bieži izmanto pavisam citu mērķu sasniegšanai. Sievietes reizēm cenšas caur šo realizēt savas dusmas un bailes no vīriešiem, pasakot, ka visi vīrieši ir tirāni un sieviešu paverdzinātāji. Reizēm sievietes feminismu izmantot, lai “atspēlētos” visiem vīriešiem, piemēram, par kaut kādu agresijas aktu bērnībā vai jaunībā. Iemesls tam var būt, ģimenē saņemot nepareizu audzināšanu, kā rezultātā var rasties kompleksi, kad sievietei ir bailes no vīrieša vai arī ir ieaudzināts nicinājums pret vīriešiem. Šis ir ļoti bīstami priekš feminisma un šādu uzvedību sabiedrībā kopumā un cilvēktiesību aizsardzības jomā it īpaši vajag nepieļaut, pret to nostāties un nosodīt šādas izpausmes. Jautājums kāpēc? Atbilde vienkārša, tie kas iestājās par cilvēktiesību ierobežošanu, piemēram, autoritārie režīmi vai baznīca, izmantos šāda veida negatīvas vēršanās pret vīriešiem, lai novirzītu fokusu no cīņas par cilvēka brīvību un tiesībām uz konfrontāciju starp dzimumiem. It kā neliela atšķirība, bet šāda fokusa novirzīšana ļauj veikli izmantot seno kara principu “skaldi un valdi”.

Nobeigumā visu rakstīto var apkopot tā, ka sieviete nav dzimums cīņā par cilvēktiesību ievērošanu, bet sociālas stāvoklis. Sieviešu tiesību ierobežošana ir daļa no cilvēktiesību pārkāpšanas un to nevar skatīt nošķirti no citiem tiesību aizskārumiem. Līdz ar to secināms, ka vīrieši lielākoties nav pret sievietēm un par sieviešu tiesību ierobežošanu, bet pret to iestājas valsts un baznīca. Kā rezultātā jācīnās ir nevis pret vīriešiem, bet ar vīriešiem kopā pret valsti, izmantojot visus tiesiskos mehānismus, ja tā pārkāpj cilvēktiesības.

Neliela atkāpe. Nekad neesmu sapratis puķu dāvināšanu sievietēm 8. martā. Tas nevis samazina nevienlīdzību, bet tieši otrādi uzsver to. Aptuveni šādi varētu izskatīties puķu dāvināšana, še tev puķe, jo tu neesi tāda kā es. Un labākais, kad sāc sievietēm skaidrot kaut ko par feminismu, 8. marta nozīmi, atbilde ir šāda: “Jā, protams, bet tomēr puķes saņemt ir patīkami”. Secinājums ir viens, ja sievietes ir gatavas pieņemt puķes, kas ir nevienlīdzības simbols un par to priecāties, tad sabiedrībai ir vēl tāls ceļš ejams, līdz feminisma un cilvēktiesību izpratnes radīšanai.