Blogs kā laika ekonomijas rīks


Pēdējā laikā sanāca rakstīt par nopietnām tēmām, kur bija nepieciešama iedziļināšanās, vēstures faktu pieminēšana un analīze. Šoreiz darba dienas vakarā vēlos uzrakstīt kaut ko vienkāršu un, kas var būt vienkāršāks par īsām pārdomām.

Viena no bloga tematikām, kuru agri vai vēlu skar jebkurš blogeris, ir atbilde uz jautājumu, kāpēc es rakstu blogu. Atbilde uz šo samērā filosofisku jautājumu var tikt ietverta vienā rakstā, vai arī vīties cauri visai daiļradei. Man patīk iztiept šo prieku, jo vienmēr atbalstīju dzīves saukli, labāk nebeidzamas šausmas, nekā šausmīgas beigas. Tomēr tieksme pēc mūžības dara savu.

Reizēm ir nācies runāt ar cilvēkiem transportā vai kaut kur ejot. Laika parasti tādos brīžos ir gaužām maz, jo visi skrien mūžīgā steigā, lai noķertu un satvertu milzīgo laimes asti. Lūk, sarunas laikā vairākkārt dažādiem cilvēkiem esmu teicis šādu frāzi, es par to jau esmu rakstījis, paskaties manā blogā tādu un tādu rakstu. Cilvēks pēc mana aicinājuma izlasa un pēc tam izsaka savu viedokli. Tas tiešām palīdz aiztaupīt daudz laika un apspriest tēmu daudz padziļinātāk. Būtisks ieguvums, kādam norādīt savu blogu kā informācijas avotu par savu viedokli, ir izklāstītās domas struktūras esamība. Ne par velti ir teikts, ka tikai uzrakstītā doma ir pabeigta doma. Rakstot, es varu apskatīt jautājumu no vairākām pusēm, ievākt informāciju no kādas datubāzes, pievienot kādu citātu utt. Sarunas laikā, skrienot, tādas iespējas pagaidām nav, līdz ar to informācija tiek pasniegta mazākā apjomā, bez vispusēja izklāsta.

Tāpēc tieši tev, jā tev, kas lasa šos teikumus, iesaku sākt rakstīt. Vienalga ko un kādā apjomā, galvenais izliec savas domas rakstiskā veidā un dod citiem atsauci uz saviem rakstiem, jo tā tu spēsi daudz labāk pamatot savu viedokli un arī tevis paustajam būs lielāks svars.

Baznīcas vienīgais mērķis kontrolēt


Ja kāds rūpīgi seko maniem ierakstiem, tad noteikti ir pamanījis, kāda šajā blogā ir attieksme pret baznīcu kā relīģisko organizāciju. Tā visnotaļ ir negatīva un šodien vēl viens piemērs, kāpēc ir tā. Gadījumā, ka lasāt šo un esat biežs baznīcas apmeklētājs vai arī strādājāt šajā struktūra, aicinu jūs nelasīt tālāk rakstīto un vienkārši ignorēt šo ierakstu. Turpmākais ir tikai un vienīgi mans viedoklis, nekas vairāk.

Es esmu samērā sarkastiski un provakatīvi reizēm komentējis ar bazīcu saistītos blogus. Parasti uz pirmo manu komentāru kāds fanātiski noskaņots indivīds vēl mēģina atbildēt, bet pēc tam, saprotot, ka tas ir sarkasms, pārtrauc savu nodarbi.

Nepatika pret bazīcu kā starptautisku reliģiozu organizāciju manī radās ļoti sen, kad vēl mācījos un interesējos par vēsturi. Ja ļoti rūpīgi iedziļinās organizācijas rašanās vēsturē un pēc tam šķelšanās procesā, tad redzams, ka vienīgais baznīcas mērķis ir kontrolēt cilvēka prātu un uzvedību, gūstot protams no tā visa materiālu nevis garīgo labumu. Vakar Īrijas republikā notika referendums par atļauju sievietēm veikt abortus, pret ko stingri iestājās baznīca. Uz jautājumu – kāpēc iestājās pret, var atbildēt, apskatot kontroles mehānismus, kas tiek pielietoti no baznīcas puses. Jāatcerās, ka baznīca radās ļoti sen, kad vēl nebija mūsdienu tehnoloģiju un vidējs cilvēku izglītības līmenis bija ļoti zems. Papildus vēlos minēt, ka baznīcai nav nekā kopīga ar filosofiju, ko vēstīja Jēzus, jo baznīca bija tā, kas sekmēja viņa piesišanu pie krusta un tikai vēlāk saprata, ka izmantojot viņa popularitēti, varētu izveidot milzīgu personības kultu.

Lūk kā notika un notiek manipulēšana ar cilvēku prātiem:

1. Sākumā tiek pateikts, ka visi ir grēcīgi, līdz ar to radot cilvēkiem sajūtu, ka viss ko viņi dara, kas nav saskaņots ar baznīcu, ir slikti. Šis, sākumā šķietami aplams apgalvojums, patiesībā ir ļoti spēcīgs psiholoģiskais paņēmiens, jo lielākai daļai cilvēku instinktu līmenī ir vēlēšanās saņemt sabiedrības atzinību un būt labam sabiedrībā, līdz ar to esot grēcīgam jau no paša sākuma, cilvēkam ir jāveic darbības, lai kļūtu labākam, un uzminiet, kurš noteica, kuras darbības ir pareizās, piemēram, novēlēt testamentā visu savu mantu baznīcai;

2. Tika lietots publisks nosodījums jebkurai cilvēka darbībai, kas neatbilda baznīcas intersēm. Cilvēku varēja izslēgt no baznīcas, kas nozīmēja ļoti būtiskas sekas Viduslaikos un arī Jaunajos laikos;

3. Kaut arī Bībeles mācība ir par to, ka cilvēka dzīvība ir dieva radīta un tikai dievs to var atņemt, baznīca nekautrējās veikt inkvizīciju un sodīt cilvēkus ar nežēlīgu nāvi, radot masveida teroru Viduslaikos. Tādējādi katrs zināja, ka rīkojoties pretēji baznīcas interesēm, baznīca sakūdīja cilvēkus, un lika sākumā nosodīt cilvēku un galējā variantā nogalināt;

4. Seksuālās dzīves kontrole. Šis ir svarīgākais baznīcas rīks. Tika apkarota jebkāda veida cilvēka seksuālā dzīve ārpus ģimenes. Kaut arī baznīcas iekšienē bija gan viendzimuma attiecības, gan spraiga seksuālā dzīve, piemēram, baznīcas rīkotajās orģijās, parastiem mirstīgiem bija tikai viens ceļš kā legāli tikt pie seksa, tā bija laulība uz mūžu. Pie tam baznīcas ordeņos, kuriem bija militāra funkcija, bija atturēšanās zvērests, kas nodrošināja paaugstinātu agresiju, jo vīriešiem smadzeņu daļa, kas atbild par agresiju un seksuālo apmierinātību ir ļoti tuvas un vīrietis, kuram ir spraiga un veselīga seksuālā dzīve, nevar būt agresīvs.

5. Baznīca jebkuru savu rīcību vai lēmumu paskaidroja ar dieva vārdu un gribu. Ļoti vienkārši nevienam neko nepaskaidrot pēc būtības, bet gan aizbildināties ar to, ka tā vēlās dievs. Tādējādi baznīca vienmēr savu atbildību un vainu pārlika uz kaut ko neesošu, kaut ko kā nav, kaut ko neredzamu un visdrīzāk neesksitējošu. Līdz ar to baznīca radīja absolūtās patiesības mītu, ko cilvēki labprāt akceptēja, jo paši savulaik pirka indulgences, tādējādi attīrot savu sirdsapziņu.

Nobeigumā vēlos uzrakstīt, ka banzīcas iestāšanās pret abortiem ir pilnā mērā liekulība un centieni sevi popularizēt, jo baznīcai ir nospļauties uz cilvēku dzīvībām. Raganu un ķeķeru dedzināšana, nacistiskā režīma atbalstīšana, zinātnieku nogalināšana, pedofīlijas piesegšana, vergniecības un dzimtbūšanas atbalstīšana, iestāšanās pret medicības eksperimentiem utt. labi demonstrē patieso baznīcas rīcību, visu piesedzot ar dieva vārdu un mērķi.

Atceramies, ka nevis akla ticība, bet gan izglītība, apgaismība un kritiskā domāšana ļauj mums visiem augt un nodrošināt patiesās cilvēka un sabiedrības vērtības, tas ir, brīvība, patstāvība, izglītība, hūmanisms, līdzcietība un drosme stāties pretīm tiem, kas šīs vērtības apdraud.

 

Sevis ziedošana


Sevis ziedošana sabiedrības labā, lai no sabiedrības gūtu uzslavas un varētu justies tai noderīgs, ir viens no spēcīgākajiem instinktiem, kas ir spēcīgāks pat par vecāku un pašsaglabāšanās instinktiem. Viss ir tikai un vienīgi vienam mērķim, lai cilvēce kā dzīvības paveids izdzīvotu un būtu konkurētspējīgāks salīdzinājumā ar citiem dzīvniekiem.

Jā, kaut arī mēs negribām to atzīt, mēs tomēr vairāk esam dzīvnieki un mazāk cilvēki. Lielāko dzīves laika mēs dzīvojam pamatojoties uz instinktiem un automātiskām funkcijām, un tikai reizēm pieslēdzam apzinīgo smadzeņu daļu, kas patērē ļoti lielu enerģijas daļu un nav nepieciešama ikdienas funkciju nodrošināšanai.

Līdzīgi, kā bites ir gatavas uzbrukt lapsenēm, ziedojot sevi, lai tikai izglābtu bišu stropu, rīkojās arī cilvēki. Šodien man bija saruna ar vienu brīnišķīgu cilvēku, kuram ir labi attīstīti instinkti saistībā ar piederību grupai un spēju ziedot sevi grupas labā. Tas izpaudās asinis nodošanai kā donors. Kā atlīdzība par šo ziedošanos, smadzenēs veidojās neironu saites, kas rada eiforiju, līdzīgi kā lietojot narkotiskās vielas mazās devās, līdz ar to no tā var veidoties atkarība. Viņa aizrāvās ar šo procesu, jo juta nepieciešamību būt noderīgai sabiedrībai un sajuta gandarījumu, no apziņas, ka viņa ir laba priekš citiem, ka viņa dara kaut ko patiesi labu un cēlu. Mēs visi varam pateikt viņai paldies, jo ik vienam viņas asinis var noderēt (protams, ka ir dažādas asinis grupas….). Tomēr viņai nācās par šo altruismu maksāt ļoti dārgu cenu, jo asinis ir organisma sastāvdaļa, kas nodrošina visu orgānu funkcionalitāti un apgādā ķermeni ar barības vielām. Kaut arī sabiedrībā par to runā ļoti maz, jo tas nav izdevīgi sabiedrībai kopumā, asins nodošana ir kaitīga organismam un to noteikti ir jādara pēc iespējas retāk, pirms tam veicot neatkarīgu no donora centra veselības pārbaudi, ka arī nekad nedrīkst nodot asinis neizgulējies, vai pēc ilgstošas fiziskas slodzes iepriekšējās dienās. Diemžēl viņa ilgi vai arī nekad vairs nevarēs būt par asins donoru. Viņa palīdzēja ciltiem ar savām asinīm, veselību un dzīves ilgumu, bet vai sabiedrība palīdzēs viņai, šaubos, jo kaut arī mums ir gandarījums darīt kaut ko sabiedrības labā, pats par sevi abiedrības modelis nav domāts lai palīdzētu indivīdiem, bet tikai indivīdu kategorijām un, ja nekvalificējies tai, tad sabiedrība, ar dažiem izņēmumiem, būs gatava atteikties no šī sabiedrības locekļa.

Iepriekšminētais stāsts demonstrē to, ka mums jātrenējas novilkt treknu svītru starp saviem instinktiem un savām interesēm. Viennozīmīgi, lai sabiedrība izdzīvotu, ir nepieciešami cilvēki, kas sevi ziedo un ir gatavi atdot savu dzīvību, piemēram, glābjot kādu no ugunsgrēka. Tomēr racionālā pieeja ir pēc iespējas limitēt šādu instinktu izpausmi un dzīvot pec galvenā glābšanas principa – sākumā pārliecinies par savu drošību un tikai pēc tam glāb citus.

Kārtējais dzejolis – Vārdi


Šodien iedevsma kaut ko uzrakstīt pēc garās nedēļas. Tad, lūk, dzejolis, ko nesen sacerēju.

Vārdi

Ar vārdiem pateikt visu var

Bet grūtos brīžos klusums der

Tie, kas valda rakstīt neprot

Maz no dzīves jēgas saprot

Algo tos, kas skaisti piekopj

Dubļus, drazas ātri sakopj

Tik par grašiem vergot māk

Katru rītu vaidiem sāk

Garos tekstos domas zūd

Skaidrais skatiens burtos kūp

Vārdi ievaino un glāsta

Dzīves ceļus skaisti stāsta

Rakstām dienām, rakstām daudz

Prieki, bēdas mūžām māc

Lai no visa šitā izbēgt

Vārdus sienā vajag ietriek

Tā lai lauskas sienā šķīst

Jūtas, emocijas līst.

Pareizais jautājums


Saņēmu jautājumu no pazīstamas meitenes, kas tev manī nepatīk vai kaitina. Skaidrs, ka uz tāda veida jautājumiem nekādā gadījumā nedrīkst atbildēt un, protams, tas arī netika darīts. Papildus tam, jāatdzīst, ka pats jautājums netika uzdots pareizi, jo jebkuras cilvēka īpašības kaut kādos apstākļos var patikt vai nepatik. Piemēram, braucot izklaidēties, var šķist, ka pārlieku liela pasākuma plānošana ir garlaicīga, savukārt ejot pārgājienā, noteikti novērtēsi cilvēka īpašību, kas ir skrupuloza plānošana un iespējamo apstākļu analizēšana. Līdz ar to pēc pašas būtības jautājums bija nepareiz, labi zinot ar kādu mērķi tas tika uzdots, kā rezultātā, atbildot uz šo jautājumu, pati atbilde vienmēr ir nepareiza un tas, kurš to dara, zaudē.

Kāds jautājums būtu pareizs? Sākumā jāsaprot, kas ir kaisle un mīlestība, vai arī jebkādas citas cilvēciskās attiecības ārpus profesionālās sfēras. Tās ir emocijas. Līdz ar to svarīgi otrā cilvēkā mācēt izraisīt emocijas, un nav no svarīgi vai emocijas ir pozitīvas, vai negatīvas, jo kvalitatīvās attiecībās ir nepieciešamas abas. Jā, tieši tā, abas. Ja visu laiku būsi pozitīvs, apnikisi, negatīvs, tas pats. Līdz ar to pareizais jautājums būtu tāds, kādos apstākļos un kādas manas īpašības spēj tevī radīt visspilgtākās emocijas? Un šeit atkal nav vienas pareizas atbildes, jo apstākļi ir dažādi, tāpēc sākumā ir jāreaģē uz esošajiem apstākļiem, visu laiku domājot, kā, izmantojot apkārtējo, radīt cilvēkā jebkādas emocijas, ideālā gadījumā, pārmijus pozitīvas un negatīvas.

Komunikācija ar otru cilvēku


Šoreiz nolēmu uzrakstīt nelielas pārdomas par komunikāciju ar apkārtējiem cilvēkiem, jo zinu, ka dažiem tas noteikti noderēs. Kā zināms, komunikācija dalās vairākos līmeņos, tā varbūt informācijas apmaiņa, emociju apmaiņa, vai vienkārši komunikācija komunikācijas pēc, jo svarīgākais ir pati sarakste vai saruna. Pirmais komunikācijas veids tiek izmantots ar lielāku cilvēku loku: paziņām, kolēģiem, attāliem radinikiem, kaimiņiem un nejaušiem sarunu biedriem. Otrais komunikācijas veids ir ar daudz šaurāku cilvēku loku, tie var būt draugi, tuvi radinieki vai nejauši cilvēki, ar kuriem esi tajā brīdī uz viena viļņa. Savukārt trešais komunikācijas veids parasti var būt vienlaicīgi ar vienu vai dažiem cilvēkiem, šis komunikācijas veids ir visintīmākais.

No šejienes seko komunikācijas ētika. Kad starp cilvēkiem notiek informācijas apmaiņa, svarīgi ir ievērot pieklājību. Lietot izsvērtas frāzes, nepāriet uz personībām, bet aizstāvēt pašu ideju. Pirmās komunikācijas ietveros var dalīties ar pieredzi, izglītot, apspriest un plānot. Šajā gadījumā mēs esam ļoti šauros uzvedības rāmojos un tādos mums arī jāpaliek, ja vēlamies, lai ar mums turpinātu komunicēt.

Tajā pašā laikā apmaiņa ar emocijām, kas notiek ar tuviem cilvēkiem, var būt neformāla, tā var būt ar žargona vārdiem, jokiem vienam par otru, zobošanos utt, jo svarīgākais ir nevis informācija, bet gan emocijas, ko rada vārdi vai teikumi. Tā noteik starp tuviem cilvēkiem. Piemēram, man ir draugi, ar kuriem apspriežam politskos notikumus sarkastiskā formā. Svarīgākais ir nevis pati ziņa, bet gan izteiksmes forma, kā ziņa tiek pasniegta. Bieži tiek piedomāts klāt, lai raisītu pēc iespējas lielāku izbrīnu, un abas puses, protams, par to zina, un ņem to vērā.

Savukārt komunikācija komunikācijas pēc ietver abus iepriekšējo komunikāciju veidus, tur var būt gan informācija, gan joki un fantāzijas, tomēr pats svarīgākais šeit ir pati komunikācija un abiem cilvēkiem nav svarīgi, par kādu tēmu tā norisinās noteiktā brīdī, jo svarīgi ir sajust saikni ar otru cilvēku.

Veicot komunikāciju ar jebkuru cilvēku, svarīgi ir saprast, kurā līmenī un posmā tu atrodies, lai turpinātu veidot pareizas frāzes un ievērot noteiktās komunikācijas noteikumus, tajā skaitā pieklājības normas. Ja kāda no pusēm sāk komunicēt pēc cita veida komunikācijas noteikumiem, tad parasti otra puse pārtrauc komunikāciju, uzskatot, to par aizskarošu vai nelietderīgi un garlaicīgu.