Upura vainošana (Victim blaming)


Sen neesmu rakstījis blogā, tāpēc loģisks jautājums, vai blogs vēl ir dzīvs. Atbilde ir vienkārša, ir dzīvs. Pagaidām man ir informācijas uzņemšanas periods, kad lasu, pētu, eksperimentēju un izdaru secinājumus. Beidzoties šim periodam, noteikti nāks jauns, kad radīsies velme dalīties ar pasauli ar interesantām lietām. Šodien par vienu, ļoti aizraujošu tēmu, kas pie mums reizēm tiek apspriesta, bet tomēr diskusija vairāk norisinās profesionālās aprindās. Līdz ar to pacentišos ar vienkāršiem piemēriem un īsu aprakstu, sniegt ieskatu uz ļoti svarīgu un acīmredzamu tēmu, ko, diemžēl, daudzi nezina un izdara pilnīgi nepareizus secinājumus. Šī tēma ir upuru vainošana vai angļo valodā victim blaming.

Kas tad ir upuru vainošana? Jebkuras normas, gan morālās, gan tiesību normas pārkapšanā ir divas puses. Viena puse, kas pārkāpj, otra puse, kas no tā ciešs. Piemēram, viena persona no otras nozog kādu mantu vai viena persona piesarņo vidi, kurā dzīvo citas personas utt. Pēc teorijas, par pārkāpumu nevajadzētu būt darbībai, kas pilnībā neskar otru cilvēku. Piemēram, zīmējuma gleznošana parkā neskar nevienu personu un tāpēc tas nav pārkāpums. Sākumā viss šķiet elementāri, vienā pusē ir “sliktā” persona, kas normu pārkāpj, otrā, “labā”, kas ciešs no normas pārkāpšanas. Tomēr praksē rodas psiholoģiska problēma, kas būtiski traucē nodrošināt visi cilvēku tiesību ievērošanu un aizsardzību, jo uz skatuves nāk upura vainošana. Liekas, ka tas ir neloģiski un nepareizi, bet tūlīt minēšu dažus piemērus, kuros katrs no lasītājiem varēs atrast sevi.

Par klasiku ir kļuvis nepareizs secinājums par upuri seksuālos noziegumos un vardarbības mājās gadījumos. Piemēram, iereibusi meitene īsā kleitā iet pa nakti mājās un tiek izvarota, sieviete dzīvo ar vīrieti, kurš viņu sit, un tiek nosista, bērns neklausa vecāku un tiek piekauts. Katrā no iepriekšminētajien piemēriem var izdarīt šādu nepareizu secinājumu, meitene bija pati vainīga, ka lietoja alkoholu, uzvilka īsu kleitu un vazājās pa nakti viena uz ielas, vīrietim nebija iespējams pretoties. Citā gadījumā sieviete pati bija vainīga, ka dzīvo ar varmāku, tāpēc arī tika nosista, viņai bija iespējams jebkurā brīdī aiziet no vīrieša. Vēl citā piemērā, bērns bija slikts un neklausīja, izveda vecāku no pacietības un tāpēc pelnīti tika piekauts, nākamo reizi zinās kā neklausīt, bet sāpes un ciešanas bija viņam laba mācība. Lasot šī raksta kontekstā, iepriekš rakstītais liekas absurdi, bet palasām presi vai parunājām ar jebkuru cilvēku un jūs desmit sekunžu laikā atradīsiet upura vainošanas pazīmes. Arī likums un tā piemērošana ir ļoti novecojuši un veicina upura vainošanu sabiedrībā. Piemērs, meitene īsā kleitā iet pa nakti mājās, viņai uzbrūk, viņa uzbrucēju nogalina. Rezultātā mēs redzēsim krimināllietu par nepieciešamās aizsardzības pārkāpšanu un pie mums viņai ļoti paveiksies, ja tiks piespriests nosacīts sods, bet visdrīzāk viņai nāksies kādu laiku pavadīt ieslodzījumā. Otrs piemērs, vīrs regulāri sit sievu, tā neiztur un vienā no konfliktu reizēm, aizstāvās ar pannu un nejauši nogalina vīru, šajā gadījumā sieva visdrīzāk sēdēs cietumā. Līdz ar to sanāk absurda situācija, likuma pārkāpējs sākotnēji ir izdevīgākā pozīcijā un ar lielāku tiesisko aizsardzību, nekā upuris un prokurori ar lielāko prieku nodot šādas lietas uz tiesu. Jūs teiksiet tā nav, bet pamēģiniet kādreiz aiziet uz polciju un uzrakstīt iesniegumu, kad jums kāds uz ielas ir iesitis, ja tas ir reāli noticis un jūs redzēsiet ar kādu milzīgu piepūli policijas darbinieks darīs visu iespējamo, lai atrunātu jūs no šīs ieceres, lai tikai nesabojātu policijas iecirkņā statistiku. No policijas jūs dzirdēsiet veselu kursu par to, ka pats patiesībā bijāt vainīgs. Bet tajā pašā laikā, ja jūs atvedīsiet uz polciju uzbrucēju, un teiksiet, ka jums uzbruka, bet uzbrucējam nepaveicās, viņš trāpija garām, bet jūs gan iesitāt viņam un, piemēram, aizstāvoties salauzāt uzbrucējam degunu, pret jums ar lielāko prieku tiks sākts kriminālprocess par miesas bojājumu izdarīšanu, bet uzbrucējam atbildība neiestāsies. Šeit protams tiek rakstīti ļoti triviāli un ar nolūku vienkāršoti piemēri, bet loģika ir tieši tāda.

Upura vainošanai ir ļoti specīgs psiholoģisks iemesls. Tas ir līdzīgi, kad gūstā saņemtiem cilvēkiem rodas simpātijas pret tiem, kuri tura gūstā upurus. Tas plašākā sabiedrībā ir pazīstams kā “Stokholmas sindroms”. Mums visiem ir iekšā lielākā vai mazākā mērā instinkts, sekot līderim un pakļauties dominantam, kā arī būt par dominantu pašiem. Situācijā ar upura vainošanu ir klasiska dominanta aizstāvēšana, kas rodas nevis no loģiska apstākļu izvērtējuma, bet no emocionālām sajūtām, ko rada instinkti. Jo lielāks cilvēkam ir upura instinkts, jo vairāk viņš aizstāvēs agresoru, kurš noteiktā situācijā ir arī dominants. Tāpēc mēs sabiedrībā bieži redzam, kad publiski tiek aizstāvēti cilvēki, kuriem pēc loģikas vajadzētu saņemt sabiedrības nopēlumu un diemžēl arī tiesā bieži tiek aizstāvēti agresori, kuri ir reālie likuma pārkāpēji, un vainots upuris, ja upuris ir izrādījis prettestību un centās novērst agresiju pret sevi.

Secinājums ir ļoti vienkārš. Kad uzzināt par kādu situāciju, vienmēr izanalizējiet to no upura vainošanas skatu punkta, lai novērstu instinkta dominēšanu pār sevi un varētu paskatīties uz situāciju objektīvi, neaizstāvot normas pārkāpēju un nevainojot upuri, jo tikai ļoti retos gadījumos ir skaidri redzama robeža, kas ir ideālais uzbrucējs un, kas ir ideālais upuris, bet lielākoties, lietas ir komplicētākas un sarežģītākas, kur ir nepieciešama padziļināta izpēte un analīze.

Advertisements

Reālā situācija valstī 2019. gadā (demogrāfija, ekonomika)


Pagājušajā gadā es uzrakstīju samērā nozīmīgu rakstu par demogrāfija un ekonomikas reālo situāciju mūsu valstī, jo lasīt medijos ekonomistu komentārus, kuri nodarbojas ar progandu vai ir vienkārši nekompetenti, man apnika. Kaut arī ekonomika nav mana ikdienas nodarbošanās, atšķirībā no daudziem ekonomistiem, es pats tirgoju ar finanšu instrumentiem un par ekonomiku interesējos jau no vidusskolas. Līdz ar to manis pieņemtie lēmumi vienkārši samazina vai palielina manu ieguldīto kapitālu noteiktā darījumā, tāpēc reizēm nākas iespringt pētot dažāda veida statistiku. Protams, par jebko var strīdēties un diskutēt, tāpēc vienmēr cenšos atbildēt uz visiem komentāriem. Diemžēl lielākā no tiem ir vairāk emocionāli nevis argumentēti ar faktiem, tāpēc droši nekautrējaties rakstīt arī savus novērojumus un pētījumus. Šajā rakstā es pacentīšos apskatīt tos pašus rādītājus, kas tika apskatīti pagājušajā gadā vai mainīt tos ar tik pat interesantiem saturiskā ziņā. Šo rakstu veidoju procesa gaidā, tāpēc domas var izstrādes laikā mainīties un var tikt pievienota papildus informācija.

Demogrāfija

Daudzi politiķi izmanto demogrāfiju, lai spēlētu ar cilvēku jūtām, tomēr nepiedāvā reālus problēmas risinājumus, ko var izdarīt jau šodien, piemēram, cīnīties pret alkoholismu valstī, par ko rakstīju iepriekš. Lai paskatītos, kāda situācija ar demogrāfiju ir šodien, atveram mūsu miļo Centrālās statistikas pārvaldes lapu (saiet: https://www.csb.gov.lv/lv/sakums) un sākam meklēt.

Redzam, ka iedzīvotāju skaits bez būtiskām izmaiņām turpina samazināties. Tabulā ir parādi dati par pēdējiem diviem gadiem. Diemžēl šogad ir reģistrēta ļoti augsta mirstība gada sākumā, salīdzinājumā ar to pašu periodu iepriekšējos gados. Līdz ar to redzams, ka Latvijas iedzīvotāju skaits pa pēdējiem diviem gadiem ir samazinājies par 29 tūkstošiem. Pašlaik nekas neliecina, ka šī tendence mainīsies, pie tam jāņem vērā, ka dati ir ļoti optimistiski, jo netiek ņemta vērā reālā migrācija. Šeit arī atbilde uz jautājumu, vai mums vajag iebraucējus no Azijas un Āfrikas. Konceptuāli jā, bet tomēr es ieteiktu skatīties Ukrainas virzienā, kur dzīvo cilvēki ar mums daudz saprotāmāku mentalitāti un arī valodas ziņā, viņi runā krievu valodā, kas ekonomiski ir izdevīgi, jo viņus var ātrāk iesaistīt darba tirgū un sākt iekasēt nodokļus no viņu darba. Polija un Čehija to jau aktīvi dara un labprāt uzņem Ukraiņu jauniešus un integrē tos darba tirgū. Mēs diemžēl atpakliekam, jo cīnamies par tukšu bez cilvēkiem latvisku Latviju, kura, kā rāda migrācijas dati, reti kuram ir patiešām vajadzīga, jo labklājība un nauda iztikai spēlē dominējošu lomu šajā jautājumā un daudzi patrioti strādā Lielbritānijas, Īrijas un Norvēģijas rūpnīcās, patriotiski apmaksājot to valstu iedzīvotāju pensijas. Bet šeit palikušie patrioti politikā, ar vislielāko mīlestību apzog savu dzimteni, iesaistoties koruptīvos darījumos, mums izdomājot un pārdodot pasaciņu par krieviem un latviešiem, bet tikai gan latviešu, gan krievu pie mums ar katru dienu paliek mazāk.
Diemžēl neesmu atradis jaunāku demogrāfisko egli oficiālajos avotos, bet aizņemties to no citiem autoriem netaisos. Tāpēc ievietoju citu statistiku, saistībā ar iedzīvotājiem, tabula par migrāciju.

Kaut arī nav precīzas informācijas par migrāciju, redzam, ka kopējā tendence pēdējos divos gados samazinās. Pie tam tendencei turpinoties, mēs tuvākajos gados varētu redzēt arī pozitīvu migrācijas saldo, kad iedzīvotāju skaits palielināsies nevis dēļ jaundzimušo skaita pieauguma, bet iebraukušo cilvēku skaita. Ja organizēt pārdomātu migrācijas politiku, nevis kāda tā ir tagad, tad varētu iegūt labi kvalificētus cilvēkus no Āzijas, Ukrainas un Moldāvas. Savukārt, ja turpināt baidīties un noliegt acīm redzamo, neizvirzot nekāda veida kritērijus, tad redzēsim ļoti daudz jaunas kebabnīcas Rīgas centrā, bet ne biznesu ar augstu pievienoto vērtību. Kopumā migrācijas saldo samazinājums šajā gadījumā liecina par ekonomisko stabilitāti, kas ir pozitīvi.

Ekonomika

Kopumā skatoties uz IKP, var pateikt tendenci, uz kurieni virzās Latvijas ekonomika. Lielāks IKP ir labi, mazāks IKP ir sliktāk. Bet tas viss priekš iesācējiem, patiesībā ir svarīga ekonomikas struktūra un līdzekļu sadalījums, jo arī Ziemēlkorejā ir 6% pieaugums, bet lielākā daļa iedzīvotāju dzīvo uz bada robežas. Tas ir līdzīgi, ja uz ļoti nabadzīgu valsti, kur cilvēki mirst no bada, pārceltos miljardieris. Protams, IKP uzlidotu gaisā, ja miljardiera ienākumi tiktu deklarēti tajā valstī, tikai bada problēma no tā atrisināta netiktu. Zemāk Latvijas IKP pieaugums reālos skaitļos.


Kā redzam, tad mūsu IKP tiešām aug un par to raksta presē un runā politiķi. Tikai dzimstība paliek tajā pašā līmenī kā iepriekš un cilvēki aiz lielās labklājibas neskrien taisīt bērnus, bet turpina mirt nedaudz lielākos apmēros.

(patēriņa cenas EUR)

Skatoties uz patēriņa cenām, tās turpina augt un attiecībā pret 2010. gadu, 2018. gadā tās pieauga par 13.7%, kas nozīmē, ka krāt naudu Latvijā nav izdevīgi, ja tā netiek ieguldīta ar ienesīgumu, vismaz 1.6% gadā. Ja paskatamies uz 2017. gadu un 2018. gadu, tad patēriņa cenas būtiski sāka kāpt uz augšu. Pie tam jāatzīmē, ka pārtikas cenas pieauga ļoti strauji, salīdzinājumā par nepārtikas precēm. Šeit ir gan nodokļi, gan tarifi uz gāzi un elektroenerģiju, kas būtiski ietekmē tieši pārtikas ražošanu, nevis nepārtikas preču importu.

Būtiski ir apskatīt ne tikai IKP pieaugumu, bet arī pirktspēju, jo to ietekmē patēriņa cenas un cilvēku ienākumi kopumā. Sākumā strādājošo pirktspēja. Šeit izmantošu aprēķinus, lai parādītu kopējo tendenci. (Informācija ņemta no tabulas PPG010, kas atrodama Centrālās statistikas pārvaldes mājas lapā).

Kā redzam, tad salīdzinājuma ar 2010. gadu un arī 2017. gadu (ja lasa manu iepriekšējo rakstu par šo tēmu), vidēja strādājošo pirktspēja ir būtiski palielinājusies un tagad vidējais strādājošais var atļauties nopirkt vairāk, nekā tas bija 2010. gadā. Līdz ar to kopumā mūsu labklājība aug. Lai būtu pavisam precīzi saistībā ar pirktspēju, jāapskata, kas notiek ar pensionāriem. Zemāk ir atainota tabula ar tādu pašu aprēķinu, tikai ņemot vērā datus par pensionāru pirktspēju (tabula PPG020, kas atrodama Centrālās statistikas pārvaldes mājas lapā).

Redzam, ka kopš 2010. gada pensionāru pirktspēja pieauga tikai par 4% un ja izņemt ārā cukuru, tad tā nepieauga vispār. Pie tam statistikā veikli tika izņemta ārā degviela, kas šo ainu padarītu tiešām dramatisku. Līdz ar to mēs esam atraduši vienu no iemesliem, kur slēpjās Latvijas nabadzība, jo arī absolūtos skaitļos 2018. gadā strājošais var atļauties 11 366 vienības, kamēr pensionārs tikai 4 274, kas ir gandrīz 3 reizes mazāk. Tas nozīmē, ka pensionāri ēd trīs reizes sliktāk un viņiem ir pieejami trīs reizes mazāk pakalpojumu. Ja jūs strādājat un pērkat kilogramu gaļas, tad pensionārs pirks tikai 330 gramus. Protams, politiski ir vieglāk runāt par izaugsmi, un nekad nepieminēt dramatisko situāciju ar pensionāriem. Savukārt pensionāri, regulāri balsojot par vieniem un tiem pašiem politiskajiem spēkiem, cer, ka kādu dienu politiķis, kurš desmit gadus neko nav darījis, piecelsies un teiks, ka šodien beidzot sāks ne no kā cīnīties par pensionāru tiesībām. Starp citu pensionāru zemā pirktspēja ir būtisks ekonomikas bremzējošs faktors, kur var iegūt izaugsmi pat pie krītošas pasaules ekonomikas.

Paskatāmies vēl vienu lielumu, kas ietekmē labklājību un nosaka, cik daudz atļauties varam tagad un varēsim nākotnē. Zemāk tabula ar aprēķinu par nodarbinātību, nevis kopumā, ar ko visi lepojās, bet pa vecuma grupām un tur ir redzama ļoti bīstama tendence un atbilde uz to, vai tuvākajā laikā tiks ievests darba spēks no ārzemēm (tabula NBG070, kas atrodama Centrālās statistikas pārvaldes mājas lapā).

Kā redzams, tad negatīvais faktors ir nodarbinātības samazināšanās jaunākajās vecuma grupās un pieaugums vecuma grupās no 55-64 un 65-74 gadiem. Tas nozīmē, ka pirmspensijas vecuma cilvēkiem ir jāstrādā vairāk un tie arī uztur ekonomiku, savukārt pieaugošais pensionāru nodarbinātības procents parāda to, ka pensionāru pirktspēja nepalielinās un, lai izdzīvotu, pensionāriem ir jāstrādā. Kopumā šī ir ļoti neveselīga ekonomikas struktūra, kas balstās uz veciem cilvēkiem, kamēr jaunie strādā aizvien mazāk, konsekventi zaudējot kvalifikāciju un spēju vēlāk iekārtoties amatā ar augstu pievienoto vērtību.

Nobeigums

Kopsavilkumā varu uzrakstīt, ka Latvijā ir būtiskas ekonomiskās problēmas, kas ir atrodamas pie rīta tējas pasēžot Centrālās statistikas pārvaldes mājas lapā. Viennozīmīgi, ka problēmu ir daudz vairāk un tikai apzinoties tās, mēs varam sākt kaut ko risināt un uzlabot. Medijos mums propogandas labad stāsta, cik viss ir labi un rožaini, IKP aug, bezdarbs samazinās un ar nevienlīdzību notiek intensīva cīņa. Diemžēl velns slēpjās niansēs un mēs joprojām dzīvojam dažādās Latvijās un pensionāri pavisam nekā no medijos stāstītā ne redz, ne jūt. Aicinu visus regulāri sekot statistikai, jo Latvija ir mūsu valsts un tieši statistika parāda to, cik politiskā vadība ir efektīva un laba un tikai zinot reālos skaitļus, ir iespējams piedalīties pašam un izdarīt izvēli.

Institūciju formas


Iepretīm sen nebijušai karstajai dienai, šodien bija garstāvoklis atstatīties no apkārtējās pasaules un meditēt, lasot sen atzīmētas grāmatas un rakstus, kam iepriekš vienkārši nebija laika. Visi ļoti labi zina, ka lasot, rodas ļoti daudz pārdomas un velme dalīties ar tām. Tieši tāpēc, šoreiz īsi un lakoniski par institūciju formām. Ja kādam ir velme iedziļināties, noteikti papētiet Fail state aprakstus un koncepcijas, kas ir ļoti interesanti.

Kad valsts, plašākā tās nozīmē, tiek apskatīta no institucionālā viedokļa, tad to var apskatīt no mērķa, kāpēc viena vai otra institūcija ir radīta. Parasti runājot par institūciju, ir jāsaprot institūciju grupu, jo valsts pārvalde ir vienota. Teorijā tiek izdalītas ekstraktīvas institūcijas (“extractive” institutions), kas darbojās viena cilvēka vai šauras cilvēku grupas interesēt un inklusīvas institūcijas (“inclusive” institutions), kas darbojās visu vai, vismaz, lielākās iedzīvotāju daļas interesēs. Piemēram, policijas uzdevums var būt kārtības nodrošināšana un visu cilvēku tiesību aizsardzībai, vai arī valdnieka un elites aizsardzībai un nevēlamu cilvēku vai organizāciju apkarošanai. Tāpat tiesa var būt mehānisms, kas nodrošina visu cilvēku tiesības, vai arī mehānisms, kas darbojās tikai valdnieka un šauras elites interesēs ar mērķi atņemt īpašumus un apkarot konkurentus.

Protams, mēs visi lasot, vēlamies salīdzināt teoriju ar mūsu pašu valsti, Latviju. Palasot presi un nedaudz pastrādājot ar valsts institūcijām, varēs samērā viegli pamanīt, ka pie mums ir hibrīds. No vienas puses institūcijas ir inkluzīvas, jo daudzos gadījumos jebkuram cilvēkam ir iespējams nodrošināt savas tiesības, piemēram, īpašumtiesības jebkurš var aizsargāt ar policijas un tiesas palīdzību un tas reāli strādā. No otras puses, tā pati policija vai nodokļu administrācija tiek izmantota konkurentu apkarošanai, iebiedēšanai, kukuļa izpiešanā, kontrobandas ievešanai utt. Pie tam, tā pati administratīvā tiesa, bieži darbojās valsts institūciju interesēs nevis iedzīvotāju intersēs.

Kāpēc tā notiek, ka vara izvēlas veidot ekstraktīvas institūcijas, kaut arī inkluzīvas institūcijas ir daudz reiz efektīvākas? Ļoti vienkārši, jebkurš cilvēks ir paranoiķis un meklē tādu mītisku zvēru, kā stabilitāti, kaut arī mūsu pasaule ir nepārtraukti mainīga vide, kura momentāli var iznīcināt, kaut vai iesperot ar zibeni. Cilvēkiem, kas nonāk pie varas, rodas sajūta, ka cilvēks ir īstajā vietā un nevienam citam nav tiesības uz to. Pie tam bailes no pārmaiņām un neaizvietojamības sajūta aug ar katru dienu. Papildus visi cilvēki paliek veci un saprot, ka pametot varu, vairs nevarēs atrast jaunu, tik pat ienesīgu amatu. Visas šī bailes, varas kāre, pārākuma sajūta utt., liek sistēmu pārveidot tādā veidā, lai tā aizsargātu konkrēto indivīdu un papildus tam, atņemtu visus resursus citiem. Tomēr dzīvē viss vienmēr ir līdzsvarā un pie varas esošo ir mazāk, nekā to, uz kā pamatā vara turas. Līdz ar to notiek vai nu revolūcija, vai pilsoņu karš vai kāda cita katastrofa, kas sagrauj varu, kas turās uz ekstraktīvo institūtu eksistences, piemēram Romas impērija. Problēma varētu būt tā, ka šie procesi pārsniedz cilvēka dzīvi un var ilgt gadu simtiem.

Konkurence un vienādas iespējas visiem, valsts mērķis darboties iedzīvotāju nevis varas labā, atvērtība, haoss un nemitīgās pārmaiņas, lūk, kas ir attīstības un izaugsmes priekšnoteikums. Savukārt, pretējas lietas rada tikai panīkumu un lejupslīdi. Novēlu visiem iedziļināties, lasīt un interesēties par valsts politisko un ekonomisko uzbūvi, jo tieši no mums viss ir atkarīgs.

Sistēmas laušana


Pēdējā tēma bija gana smaga un kā redzams no šodienas mediju virsrakstiem, mana prognoze samērā labi izpildās. Bet, ņemot vērā, ka ir vakars un nav velmes stipri iespringt, tad sēžot pie atverta loga un dzerot melnu, vāji ievārītu tēju, uzrakstīšu savu novērojumu, kuru, visdrīzāk, ir izdarījis katrs.

Mēs visi dzīvojam neskaitāmu sistēmu pasaulē. Ģimenes iekšējie noteikumi, skola, augstskola, darbs, transports, iepirkšanās, ceļošana, saimnieciskie darījumi, vēlēšanas, attiecības, viss darbojās sistēmā un pēc noteiktas sistēmas, kas būvēta no algoritmiem un priekšrakstiem. Dēļ tā, ka šīs sistēmas ir uzbūvētas vairākos simtos, bet dažas pat tūkstošos gados, tad vienam indivīdam darbojoties pēc visiem noteikumiem, grūti ir izmantot sistēmu ārpus tās funkcionalitātes. Piemēram, grūti ir braukt ar auto pilnībā neievērojot noteikumus, jo garantēti tiks izraisīta avārija. Nav iespējams dzīvot sabiedrībā, pilnībā neievērojot likumu, jo tādā gadījumā cilvēks tiks ieslodzīts cietumā. No otras puses mēs redzam cilvēkus, kuri sistēmu uzlauž un gūst panākumus, tieši tāpēc cilvēkiem instinktīvi simpatizē tie cilvēki, kuri mērenos apmēros iet pretīm sistēmai.

Šeit es vairāk pievērsīšos labklājībai. Standarta shēma, skola, darbs, pensija, kaps. Kā rodas tiešām bagāti un ietekmīgi cilvēki. Noteikti, veidā, kas ir pretēji iepriekšminētai sistēmai, jo valstī nodokļu sistēma un likumi kopumā ir izveidoti tādā veidā, lai garantēti neviens nekļūtu bagāts. Kāpēc tas tiek darīts? Pirmkārt, instinktīvi sabiedrībai ilgtermiņā ir izdevīgi, lai resursi tiktu sadalīti pēc iespējas vienlīdzīgāk starp sabiedrības locekļiem, jo pretējā gadījumā sabiedrība kļūst nestabila. Otrkārt, kas daļēji nosedz pirmo iemeslu, vara vienmēr cīnās pret konkurentiem un bagātu cilvēku esamība, kas koncentrē savās rokās milzīgu resursu daudzumu un ir konkurence esošai varai, un spēj patstāvīgi ietekmēt valstī notiekošo. Iedomāsimies, ja uz Latviju pārceltos desmit bagātākie pasaules cilvēki. Vai mūsu valsts un politika paliktu tāda pati kā iepriekš? Vai mūsu politiķi varētu saglabāt esošās vietas ar esošām koruptīvām shēmām? Diez vai, jo atvestā kapitāla daudzums simtiem reižu pārsniegtu valsts budžetu un valsts tiktu pilnībā kontrolēta no iepriekšminēto cilvēku puses, ja viņi to vēlētos. Šis piemērs parāda to, ka valstij nav vajadzīgi bagāti un ietekmīgi cilvēki, jo tā nevarēs ar viņiem tikt galā.

Līdz ar to, vienīgā iespēja kā tikt pie panākumiem un nopelnīt naudu vai sasniegt izcilus rezultātus jebkādā jomā, ir lauzt sistēmu, meklēt nepilnības un neprecizitātes, izmantojot tās savā labā. Šeit es nekādā gadījumā neaicinu pārkāpt likumu, bet skatīties, ko likums neaizliedz un ko patiesībā var darīt, kaut arī līdz šim neviens līdz tam nav aizdomājies. Ļoti labs piemērs kaut kad pāris gadus atpakaļ bija pūļu finansēšana, vēl kādu laiku atpakaļ video blogi, vēl kādu laiku atpakaļ vienkārši blogi. Bija kaut kas, ko iepriekš neviens nekad nedarīja tādā formātā, un te pēķšņi sistēma tika lauzta uz kādu brīdi. Vēl viens piemērs droni, kādu laiku nebija nekādu aizliegumu un pašā sākumā tā bija iespēja nopelnīt. Valsts vienmēr reaģē vismaz ar divu – septiņu gadu nobīdi un tā arī notika ar droniem.

Aicinu visus domāt nestandarti, ļauties fantāzijām un idejām, mēģināt un domāt, jo iešana pretēji sistēmai noved pie panākumiem un attīstības. Ja neviens neietu pretīm viduslaiku izpratnei par visumu, mēs joprojām domātu, ka zeme ir visuma centrs.

Turcija un NATO pēc S 400 (C 400) pārdošanas


Sen neesmu rakstījis par starptautisko politiku, tāpēc šajā rakstā dalīšos ar savām pārdomām par Turciju kā NATO dalībvalsti, ņemot vērā pēdējos notikumus, kad Krievija pārdeva Turcijai S 400 (C 400) pretgaisa militārās iekārtas. Neiedziļinoties detaļās, tā ir ļoti mūsdienīga un jaudīga iekārta, kas būtiski samazina iespēju, ka kāda valsts veiks gaisa uzlidojumus uz Turcijas teritoriju.

NATO jeb Ziemeļatlantijas Līguma organizācija tika dibināta 1949. gada 24. augustā un jau pēc 3 gadiem 1952. gada 18. februārī tai pievienojās Turcija. Kā redzams, Turcija ir NATO dalībvalsts gandrīz no pirmssākumiem. Pie tam pēc karavīru skaita, Turcija ir otrā lielāka NATO dalībvalsts pēc ASV ar kopējo karavīru skaitu gandrīz 900 000 un ar militāro budžetu 12 miljardi dolāru. Protams, Turcija nav globāls, bet izteikti reģionāls spēlētājs, kurš Tuvajos Austrumos spēlē milzīgu lomu. Ja neskaita Albāniju, tad Turcija ir vienīgā NATO dalībvalsts, kur dominējošā reliģija ir islams, un kur pie varas ir prezidents, kuram ir samērā radikāli uzskati saistībā ar ticības lomu valsts pārvaldē un sabiedriskajā dzīvē.

Kāpēc Turcija tika uzņemta NATO? Kaut arī oficiālajos avotos redzam vienu skaistu pasaku par to, ka Turcija tika uzņemta NATO, jo bija Aukstais karš un Turcijas teritorija bija ērts placdarms uzbrukumam PSRS. Interesants fakts, ka tajā laikā, ja Turcija būtu uzbrukusi PSRS, latvieši karotu pret Turciju. Patiesībā es skatos uz situāciju daudz plašāk. Pirmkārt, Turcija, kā bijusī Osmaņu impērijas mantiniece, varēja būtiski sarežģīt Izraelas izveidošanu, jo Izraelas teritorija vēl pa visam nesen, no 1952. gada perspektīves, atradās Osmaņu impērijas sastāvā un, ja Turcija sāktu karu ar Izraelu, šodien tādas valsts varētu arī nebūt. Pie tam, līdzīgi, kā ar izsapņoto sapni par Turcijas uzņemšanu Eiropas Savienībā,  NATO Turcija tika uzņemta ar mērķi, palielināt ietekmi Tuvajos Austrumos un tādējādi nodrošinot mieru reģionā, lai sāktu jaunu un turpinātu esošo naftas un gāzes ieguvi. Otrkārt, Turcija NATO sastāvā nodrošināja to, ka komunisms nepārņems Tuvos Austrumus, jo tajā laikā ASV bija samērā paranoidāla attieksme pret visu, kas saistīts ar komunismu un tā izplatību.

Turcija vienmēr bija ļoti sarežģīta NATO dalībvalsts. Kaut arī NATO viens no principiem ir neuzņemt jaunas dalībvalstis, kurām ir teritoriāli strīdi un konflikti ar kādu citu valsti, gadījumā ar Turciju un Grieķiju tā nesanāca. Rezultātā 1974. gada vasarā notika militārs konflikts starp divām NATO dalībvalstīm, Grieķiju un Turciju, dēļ Kipras, kas beidzās ar Turcijas uzvaru, savukārt Grieķijā notika režīma un varas maiņa. Arī vēlāk starp Rietumiem un Turciju bija nepārtraukti konflikti. 2001. gadā Francijas parlaments pieņēma likumu par Armēnijas genocīda atzīšanu, tādējādi aizverot Turcijai durvis uz Eiropas Savienību, jo Turcija nav gatava atzīt gencīda faktu. Arī Vācija daudzas reizes ir izteikusi iebildumus par Turcijas dalību Eiropas Savienībā. Līdz ar to Turcija, kā NATO dalībvalsts vienmēr bija mākslīgs veidojums, jo valsts gan no ģeopolitisko interešu, gan no kulturas, gan no reliģijas skatu punkta, neiederējās kopējā NATO dalībvalstu pulkā.

Kā Turcija tiek kontrolēta? No ASV puses tiek izmantots Turcijas konflikts ar kurdiem, kuri faktiski ir ASV sabiedrotie, ko pierāda arī kurdu karošana ASV pusē Irakā un vēlāk pret Islama valsti. Modelis bija vienkārš, ja Turcija uzvedās prognozējami un rāmi, ar kurdiem problēmu nav, ja Turcija sāk darboties pretēji ASV interesēm, rodas problēmas ar kurdiem. Savukārt, 2016. gadā Turcijā bija varas pārņemšanas mēģinājums no armijas puses, kas cieta neveiksmi. Zīmīgi, ka Turcija vaino ASV militārā apvērsuma mēģinājumā. Vēl nedaudz iepriekš, 2015. gadā Turcija bija notriekusi Krievijas lidmašīnu un beigās Turcija ar Krieviju vienojās, ka to izdarīja apvērsuma mēģinājumā vainojamās personas, tādējādi netieši pasakot, ka vainīga ir ASV.

2019. gada vasarā Krievija piegādā Turcijai S 400 (C 400) raķešu iekārtu, savukārt ASV sola piemērot dažāda veida sankcijas pret Turciju. Vai Turcija ir NATO dalībvalsts? Juridiski jā, bet faktiski, drīzāk nē. Pie tam ASV nevar paļauties uz Turciju iespējamā karā ar Irānu, jo Turcijai pēc būtības, nav izdevīgs šis karš, tāpēc, ka tas ļaus izvirzīties priekšplānā Saudu Arābijai, ar ko Turcijai ir sliktas attiecības un abas šīs valstis konkurē savā starpā par ietekmi reģionā. Kamēr Saudu Arābija karo ar Irānu Sīrijā, tikmēr ieguvēja ir Turcija. Līdz ar to Turcijas turpmākā dalība NATO ir zem lielas jautājuma zīmes. Mans viedoklis ir tāds, ka juridiski ASV centīsies noturēt Turciju NATO cik vien ilgi ir iespējams, jo Turcijas izstāšanās var paraut aiz sevis citu valstu stāšanos ārā no NATO, piemēram, Franciju, līdz ar to šim ir ļoti simboliska nozīme. Savukārt realitātē, nevaram izslēgt, ka ASV karos pret Turciju, ar kurdu vai sīriešu grupējumu palīdzību, kā arī iespējamā kara gadījumā ar Irānu, nav līdz galam skaidrs, kura pusē reāli būs Turcija.

Kas ir vienlīdzība?


Nemaz tik senā pagātnē, cilvēki zem komunistiskajiem lozungiem cīnijās par vienlīdzību mantiskā izpratnē. Diemžēl tas eksperiments beidzās ar pilnīgu fiasko, kuru izjūtam arī mēs un izjutīsim vēl ļoti ilgu laiku. Presē un no sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem nepārtraukti dzirdam, ka Latvijā ir vajadzīga vienlīdzība, viens likums un viena taisnība visiem. Bet, kas patiesībā ir vienlīdzība un, kāpēc šo vārdu bieži lieto nepareizi.

Daudzi vienlīdzību uztver kā vienlīdzīgs mantas vai naudas apjoms visiem. Piemēram, cilvēks jutīsies vienlīdzīgs, ja viņam būs tik pat dārgs auto, kāds viņa kaimiņam. Vēl populārs vienlīdzības traktējums ir tāds, ka cilvēkam visi ir parādā un viņam uz visu ir tiesības, bet, kad tam pašam cilvēkam jāpilda kaut kādas saistības, tad tas cilvēks saka, ka ir pārkāptas viņa tiesības uz vienlīdzību un pret viņu izturas netaisnīgi.

Patiesībā vienlīdzība sabiedrībā ir kaut kas pa visam cits. Pilnīgi atšķirīgs no daudzu cilvēku sadzīviskās izpratnes. Lai izprasti, kas ir vienlīdzība, jāpaskatās defenīcija: vienlīdzīgs ir tāds, kam ir vienādas tiesības ar citiem.

Lai būtu vienlīdzība, ir jābūt pieejamiem resursiem, kas nozīmē, ka vienlīdzīga sabiedrība būs tāda, kas dod iespēju jebkuram sabiedrības loceklim caur mācībām un darbu un papildus piepūli piekļūt pie jebkura sabiedrības resursa. Šajā gadījumā prioritāras ir cilvēka spējas un piepūle, nevis sākotnējs stāvoklis sabiedrībā, ko vinām, piemēram, nodrošina ietekmīgi vecāki vai draugi. Viens no vienlīdzības stūrakmeņiem ir katra cilvēka pieeja kvalitatīvai izglītībai, jo nevar rasties ģeniji, kas maina pasauli, ja viņi nav izglītoti, piemēram, revolucionārus atklājumus bioķīmijā vai medicīnā nevar veikt cilvēks ar 9 klašu izglītību. Latvijā, starp citu, pieeja izglītībai ir ļoti augsta un atšķirībā no daudzām citām pasaules valstīm, pie mums praktiski jebkurš garīgi un fiziski vesels cilvēks var iegūt augstāko izglītību, atšķirībā, piemēram, no Indijas.

Vēl svarīgs vienlīdzības kritērijs ir piekļuve tiesu sistēmai un tiesu sistēmas spēja pieņemt uz tiesisko regulējumu balstītu likumīgu un taisnīgu lēmumu. Nevar būt vienlīdzība sabiedrībā, ja kāds var izmantot tiesu sistēmu, bet citam tā nav pieejama, vai arī tiesa, jau sākotnēji zina kura puse vienalga uzvarēs.

Apkopojot augstāk minēto, redzam, ka vienlīdzība nav īpašumā esošās mantas daudzums salīdzinājumā ar citiem, bet gan vienādas iespējas visiem, neatkarīgi no cilvēka materiālā stāvokļa. Tikai esot spēcīgai vienlīdzībai sabiedrībā, efektīvi attīstīsies ekonomika, un priekšplānā visos amatos izvirzīsies vistalantīgākie un spējīgākie, jo pastāvēs vienāda konkurence starp visiem sabiedrības locekļiem, tādējādi būtiski paaugstinot kvalitāti visās dzīves sfērās.

Koloniālā pārvalde


Atradu ļoti labu grāmatu, kas vienkārši liek sevi lasīt un lasīt bez iespējas atrauties no tās. Protams, populārzinātniskā literatūra, kurai ir kaut cik neliela jēga, atšķirībā no neskaitāmiem romāniem un detektīviem, kurus rakstnieki štampā rūpnieciskos apmēros ar ļoti apšaubāmu kvalitāti. Tieši tāpēc šoreiz par koloniālo pārvaldes modeli īsumā. Starp citu, analizējot šo tēmu, ļoti daudz paralēles var atrast ar Latviju, bet par to citu reizi.

Kāda bija kolonistu stratēģija Dienvidamērikā 16. gs? Ļoti vienkārša, Spānijā savākt spēcīgus, labi bruņotus bandītus un doties pāri okeānam. Noenkurojoties krastā, sākumā tika nodibinātas tirdzniecības attiecības ar kādu vietējo cilti vai pat civilizāciju (piemēram, inki). Kolonisti veica detalizētu cilts vai valsts pārvaldes sistēmas izpēti, tāpat tie izpētīja viņu bruņojumu un potenciālo ieguvumu zeltā un sudrabā. Tad ērtā brīdī tika paņemts par ķīlnieku cilts vai valsts ķēniņš un viņa bērni. Pretīm tika prasīta izpirkuma maksa vai arī vienkārši piedraudot, tika prasīts ķēniņam parādīt, kur stāv bagātības. Ja tika apmierināta kolonistu prasības, pēc solījuma izpildes no ķēniņa puses, viņš tika nogalināts un kolonisti stājās viņa vietā, saglabājot iepriekšējo cilvēku darba organizācijas kārtību. Savukārt, ja ķēniņš atteicās, tad viņu un viņa bērnus spīdzināja līdz pozitīvam vai negatīvam rezultātam un galu galā notika tas pats. Kad no noteiktās cilts vai valsts dārgumi tika izvesti uz Spāniju, kolonisti sāka nežēlīgi eksplotēt vietējos iedzīvotājus, jo katrs iedzīvotājs nesa milzīgu peļņu, kā darba rokas uz lauka. Pie tam vietējiem iedzīvotājiem tika atstāts izdzīvošanai tik daudz, lai viņiem knapi pietiktu uz paēst, bet ne vairāk. Protams, visi vietējie iedzīvotāji piederēja noteiktiem kolonistiem, kuriem tika iedalīts noteikts zemes gabals kopā ar visiem iedzīvotājiem īpašumā. Vietējie iedzīvotāji nepretējos, jo iepriekš ķēniņš bija izveidojos stingri vertikālu pārvaldes formu, kur visa iniciatīva tika apspiesta, bet konkurenti, upurēti dieviem. Līdz ar to tika veikta ģenētiskā selekcija, atstājot vājākos un kūtrākos. Rezultātā veidojās ļoti maza spāņu elites grupa, kas pavērdzināja milzīgu cilvēku pūli. Šai grupai bija viss, bet vietējiem iedzīvotājiem nebija nekā.

Ja kāds ieraudzīja līdzību ar Latviju, tad, jā, tiešām, mēs bijām tādā pašā statusā 700 gadus un krustneši mūs vienkārši pataisīja par vergiem pēc tādas pašas sistēmas, starp citu, kas darbojās ar baznīcas svētību, dieva vārdā.