Kas notiks tālāk – valdība, Saeima


Man bieži jautā, kā es uzminu to, kas notiks pēc kāda laika valstī un ar varu. Šis noslēpums noteikti nav apvīts ar maģiju vai kaut ko mistisku. Lai kādam cilvēkam pateiktu viņa nākotni ir vesela tehnika, kuru izmantojot, vienmēr nonāksiet pie laba rezultāta. Šoreiz ļoti īsi par mūsu valsti.

Pirmkārt, ja vēlaties būt par pareģiem un izskatīties gudri citu priekšā, tad bieži pavadiet laiku, analizējot informāciju no Eurostat un Centrālās statistikas pārvaldes. Ja skrupulozi izpētīt mēdijus, tad tur publicētā informācija mēdijos bieži parādās ar novēlošanos, līdz ar to, ja esat lietas kursā par aktuāliem datiem, varat pateikt savas prognozes, kas viennozīmīgi piepildīsies un tiem, kuri to nezina, liksies, ka tā ir mistika.

Otrkārt, akadēmiskās datubāzes. Tie, kas mācās vai, kuriem darbā vai vismaz viņu bibliotēkās ir pieejamas starptautiskas datubāzes, tad bieži tajās var atrast ārzemju avīžu vai žurnālu rakstus, kas tiks publicēti pēc kāda laika, bet tur tie jau ir pieejami. Parasti tie ir analītiskie raksti vai kaut kādi pētījumi priekš plašākas auditorijas. Arī šajā gadījumā jūs lasiet un uzziniet to, ko lielākā daļa cilvēku nezina un, pasakot viņiem to ātrāk, radīsies iespaids, ka esat apveltīts ar unikālām spējām.

Treškārt, es ļoti bieži pamatoju lietas ar zināmām un gadu simtiem pārbaudītām vērtībām, likumsakarībām un cilvēku vājībām. Latvijas politiskajā telpā šie likumi strādā vienmēr. Izskadrojums ir vienkārš. Instinktu līmenī esam visi vienādi un politķi 90% sava laika dzīvo uz instinktiem un tāpēc rīkojās visu laiku līdzīgi saviem priekštečiem. Piemēram pašlaik, tiks izveidota valdība un koolīcija, lai veiktu tiešām lielas un iespaidīgas reformas, bet rezultātā tiks sasēdināti cilvēki labos amatos, izbīdīti pāris sabiedrību izzagoši, bet ienesīgi projekti pietuvinātiem spēkiem un ar to arī viss beigsies. A, un protams, pāris kosmētiskas lietas, lai demostrētu, ka ir pienācis jauns laikmets.

Līdz ar to, katrs no mums var kļūt par pareģi, mistiķi, magu, burvi utt. Galvenais analizēt situāciju un uzmanīgi smelties informāciju no avotiem, kuri nav interesanti plašākai publikai un vienmēr būsiet tas, kura vārdi piepildās un dzirdēsiet frāzi, ka tu pilnīgi pareizi pateici.

Advertisements

Rīt vēlēšanas – nu un?


Tā nu reiz sanāca, ka pēdējā laikā bija iespējams noskatīties lielu daudzumu politisko raidījumu, piemēram, Dombura pārraides. Visi politiķi centās pašaizliedzīgi pārliecināt vēlētājus, ka jābalso tieši par viņiem un, ka tieši viņi aizvedīs mūsu valsti uz labklājību. Ievērojot tradīcijas, uzrakstīšu to, ko rakstu pirms katrām vēlēšanām.

Pilnīgi visām partijām ir viena kopīga iezīme, tās nerunā par to, ka ir gatavas iesaistīt lielas cilvēku masas un sekmēt pilsoniskās sabiedrības pieaugšanu. Tas ir pašsaprotami, jo pēc balsošanas, mēs vairs kādu laiku nebūsim vajadzīgi un politiķi mūs labprāt vairs neredzētu savā tuvumā. Dzīve ir konstruēta ļoti interesanti, mēs sasniedzam virsotnes tad, kad darām pretēji tam, ko kāds grib. Līdz ar to no mums ir atkarīgs, kādi būs nākamie gadi. Tieši mums ir pienākums stāties vai veidot beidrības un veikt kontroli pār varu. Visa informācija ir pieejama vai nu publiski internetā vai izprasāma, pamatojoties uz Informācijas atklātības likumā noteikto. Jā, tieši tā, mums ir pieejama informācija, kas nav slepena. Piemēram, ministrijas plānošanas dokumenti vai izvērtējumi.

Kāpēc aicinu visus izrādīt iniciatīvu un piedalīties jebkurā sabiedriskā aktivitātē? Tie, kas ir strādājuši privātās struktūrās, redzējuši, kā SIA dalībnieki vai AS akcionāri, skrupulozi seko līdzi katrai valdes darbībai. Nepārtraukti analizē valdes atskaites un uzstāda politiskos virzienus, kuros viņu biznesam ir jāattīstās. Ja valde dara kaut ko pretēji komercsabiedrības interesēm, tad nekavējoties seko reakcija un sankcijas līdz pat atlaišanai un zaudējumu piedziņai. Tieši tāpat mums ir jārīkojās ar valsti. Mums visiem ir jāseko, kas un kur notiek. Aktīvi jārīkojās, ja pamanām kādas netaisnības vai nelikumības. Jo aktīvāki mēs busim, jo grūtāk politiķiem būs rīkoties kā viņi vēlas un viņi būs spiesti rīkoties, kā nepieciešams mums. Es pēdējā laikā bieži esmu dzirdējis jautājumu, par ko es balsošu. Mana atbilde vienmēr ir tāda, ka nav svarīgi par ko katrs balsos, bet svarīgi ir iesaistīties pilsoniskās sabiedrības aktivitātēs un būt aktīvam nevis vienu reizi katrus četrus gadus, bet katru dienu četru gadu laikā, jo valsts tas ir otrs darbs un, ja katrs no mums brīvdienās alkohola lietošanas un izklaižu vietā, smagi strādātu ar valsts dokumentiem, veiktu analīzi, rakstītu pieprasījumus, publicētu internetā savu viedokli un rīkotu likumīgus protestus, mēs noteikti dzīvotu daudz labākā valstī un politikā ietu daudz labāki cilvēki, nekā tas ir pašlaik, kad lielākā daļa tur iet vieglas dzīves meklējumos, jo zina, ka mēs gulēsim un ļausim viņiem darīt visu, ko viņi vēlas.

Cilvēka ego


Beidzot ir kāds brīdis uzrakstīt blogā jaunu ierakstu par kādu tēmu, kas skar mūs visus, šoreiz tas ir ego, kurš mīt mūsos.

Vairāk par naudu cilvēkiem patīk statuss. Bieži cilvēki izvēlas ne tik labi apmaksātas profesijas, pretīm saņemot varu vai tiesības uz varu pār kādu citu, piemēram, armija, un tad no pirmās dienas pulē līdz absolūtam spīdumam savu ego, ko sauc par mundiera godu. Šāda parādība ir daudzām profesijām. Tik pat labi vienkārši izmācoties, mēs savā apziņā kļūstam par kādu, piemēram, ārstu, inžinieri, ekonomistu, dizaineru vai kādu citu. Jebkāds iegūtais statuss mums liek justies īpašiem un kādā jomā pārākiem par citiem. Šī sajūta pastiprinās ar katru nākamo panākumu un ar gadiem tikai pieaug. Statuss rada ego, jo atbild uz galveno jautājumu, kas es esmu šajā pasaulē. Savukārt ego rada mūsos mānīgo izpratni par godu un cieņu. Šāda izpratne diemžēl mums nepalīdz, bet veido tikai un vienīgi sienu ar apkārtējo pasauli. Mēs sākam nicīgi izturēties pret apkārtējiem, iedzīvojamies augstprātībā, jo tāds ir mūsu statuss un visiem pārējiem ir pienākums mūs godāt un cienīt. Tas pats notiek arī ar vecākiem, kuri iegūst šādu statusu radot bērnus un šo varas statusu cenšās realizēt pār savu bērnu visa mūža garumā, jo uzskata, ka bērns viņiem ir kaut ko parādā tikai tāpēc, ka viņiem ir vecāku statuss.

Patiesībā ego ir dominēšanas mehānisms. Pie tam tas ir apmāns citiem, jo cilvēks, kurš noteiktā situācijā nav dominants, vēls par tādu kļūt nepieliekot nekādas pūles, kas parasti ir jāpieliek līderim, lai dominētu pār citiem. Statuss tiek izmantots, lai citiem cilvēkiem pateiktu, tev mani ir jāklausa un jāciena tikai un vienīgi tāpēc, ka man ir tāds statuss. Šajā gadījumā cilvēka ego ir augstākajā punktā, jo ir skaidra un nepārprotama atbilde uz jautājumu, kas es esmu. Šī atbilde ir priekš paša sevis un neskatoties uz profesijas nosaukumu, atbilde ir viena, esmu dominants, kaut arī patiesībā neesmu, bet gribu būt pateicoties savam statusam. Šādos gadījumos, kad cilvēks uzskata, ka kāds viņam kaut ko ir parādā tikai un vienīgi viņa statusa dēļ, cilvēks aiz izmisuma var lietot vardarbību, ja otrs nepakļaujas dominancei, piemēram, armijā ir vesela pakļaušanas sistēma, vecākiem ir soda sistēma, sākot no miesas sodiem un beidzot ar brīvības atņemšanas sodiem, darba devējam ir rājiena, piezīmes un atlaišanas sods, sabiedrībā ir izstumšanas sods no sabiedrības vai publiska pazemošana.

Dabā viss ir līdzsvarā un dominēšana nav bez maksas. Jo lielāks cilvēkam ir ego, ko rada viņa statuss, jo mazākas iespējas cilvēkam ir apgūt kaut ko jaunu un virzīties uz priekšu savā attīstībā. Tāpēc bieži ir gadījumi, kad cilvēks ar augstu statusu un spēcīgu ego, ir samērā neizglītots vai arī ar ļoti šauru, fokusētu domāšanu un neizraisa cilvēkos velmi ar viņu komunicēt.

Un tagad nonākam pie šī ieraksta galvenās daļas. Kas ir jādara ar statusu un savu ego? Protams, cilvēkam var būt darba apstākļi, kad statusam ir zinami uzvedības priekšraksti, bet savā prātā un arī dzīvē cilvēkam ir visu laiku nevis jābaro savs ego, bet ar to jācīnās, lai visu laiku attīstītos un augtu. Tikai tad, kad vari pateikt, ka esi nekas, ka neko nemāki un ne uz ko nepretendē, var sākties mācību un izzināšanas process. Lai pieņemtu jauno, ir jāatsakās no važām, ko uzliek vecais. Bez ego cilvēks vienkārši iet un dara, savukārt ar ego, cilvēks sēž un degradē, baidoties, ko par viņu padomās citi un kā tas ietekmēs viņa statusu. Piemēram, ir jāiznīcina savs ego, lai apsēstos pie kādas paziņas un uzprasītu, lai tā pasaka visu negatīvo un slikto, ko domā par tevim, lai pasaka visus trūkumus un nelāgās lietas. Mierīgi visu noklausīties, pierakstīt un pateikt paldies, un turpināt komunikāciju par citu tēmu. Lūk, šāda ir spēcīga cilvēka rīcība, kurš nebaidās un iet pretīm bailēm, savukārt sēdēt un domāt, cik esmu labs un, ka visiem apkārtējiem mani jāciena un no visiem to pieprasīt, ir vāja cilvēka pazīme. Un kā jūs domājat, kurš no abiem augs un attīstīsies un, kurš degradēs?

Nobeigumam visiem novēlu cīnīties pret savu ego un visu laiku testēt un atklāt sevī kaut ko jaunu, nebaidoties mijiedarboties ar apkārtējo pasauli, pieņemot jebkuru pieredzi un attīstoties. Statuss ir tikai un vienīgu mūsu galvās radītā ilūzija, kura patiesībā traucē nevis palīdz.

Starptautiskais tribunāls jūras tiesībās – 6 (jurisdikcija)


Pēc gara gara pārtraukuma, zemāk iekopēju sava referāta daļu par starptautisko tribunālu jūras tiesībās.

Ņemot vērā, ka ANO Jūras tiesību konvencija ir tiesību akts starptautisko publisko tiesību jomā, tad “Tribunāla potenciālā jurisdikcijā ir ratione personae attiecināma uz valstīm. Tribunāls ir atvērts dalībvalstīm, kas ir pievienojušās Konvencijai” (Andersons, 2008: 508). No iepriekšminētā var secināt, ka tribunāla puses vienmēr būs publisks tiesību subjekts, bet par pusi nevar būt fiziska vai juridiska persona, kas nav publisko tiesību subjekts. Tiesību subjekti, kas ir tiesīgi parakstīt ANO Jūras tiesību konvenciju ir noteikti konvencijas 305. pantā īsumā tie ir: a) visas valstis; b) visas teritorijas, kurām ir pilnīga iekšējā suverenitāte un kuras par tādām ir atzinusi Apvienoto Nāciju Organizācija, bet kuras nav sasniegušas pilnīgu neatkarību; c) starptautiskās organizācijas (ANO Jūras tiesību konvencija, 2005: 305). Tomēr ir izņēmums saistībā ar personu piekļuvi tribunālam, jo “Personām, kas nav Konvenecijas dalībvalstis, ir piekļuve tribunālam saskaņā ar Konvencijas XI daļu, tāda piekļuve ir personām, kas nodarbojas ar dziļjūras dibena resursu ieguvi, tostarp strīdi starp dalībvalstīm un Starptautisko Jūras dzīļu pārvaldi un strīdi starp ieguves konsorcijiem un pārvaldi” (Andersons, 2008: 508). Iepriekšminētais paplašina personu loku, kas ir tiesīgas izmantot Starptautisko tribunālu jūras tiesībā strīdu izšķiršanai, tomēr interpretējot Starptautiskā tribunāla jūras tiesību statūtus, jāsecina, ka ieguves konsorciju ir jāpārstāv valstij, lai tas būtu tiesīgs aizstāvēt savas intereses tribunālā.

Jāatzīmē, ka tribunāla Jūras dibena strīdu izskatīšanas palātai ir noteikta īpaša jurisdikcija, “attiecībā uz strīdiem, kas saistīti ar jūras dibena izpēti un resursu ieguvi ārpus nacionālo valstu robežu jurisdikcijas” (Starptautiskā tribunāla jūras tiesībās procesa rokasgrāmata, 2009: 3). Pēc iepriekšminētā var secināt, ka strīds jebkurā vietā uz pasaules, kas saistīts ar jūras dibena izpēti vai resursu ieguvi, ir izskatām iepriekšminētajā palātā.

No teritoriālā viedokļa Starptautiskā tribunāla jūras tiesībās jurisdikcija, kas nav saistīta ar jūras dibenu, ir katras konvencijas dalībvalsts jūras teritorija, kas “nepārsniedz divpadsmit jūras jūdzes, to mērot no bāzes līnijām, ko nosaka saskaņā ar šo konvenciju” (ANO Jūras tiesību konvencija, 2005: 3) un arī valstu ekonomiskās zonas, kā arī strīdi, kas var rasties neitrālajos ūdeņos. Konvencijās ir noteikti atsevišķi noteikumi saistībā ar jurisdikcijas noteikšanu jūras vai okeāna līčos, saistībā ar upju ietekām, rifiem un iekšējiem ūdeņiem.

Ēnu ekonomikas pūķis


Samērā daudz, runājot par ekonomisko attīstību un budžetu, tiek runāts par ēnu ekonomikas apkarošanu. Skaidrs, ka mēdijos neviens neuzdrošināsies pateikt reālo ēnu ekonomikas funkciju, jo lielākā daļā “ekspertu” diemžēl maz saprot no ekonomikas un dzīvo kaut kādu saukļu un steriotipu pasaulē. Šeit ieskatā nelielas pārdomas par ēnu ekonomiku.

Man vienmēr patīk skatīties uz jautājumiem no veselā saprāta puses un nevienu ar ekonomiku saistītu parādību mēs nevar apstātīt kā absolūti pozitīvu vai negatīvu. Ekonimikā viss strādā ķēdē un katram mehānisms ir sava nozīme un mērķis. Vēl Imanuels Kants rakstīja, ka vienīgais veids, kā valsts var kļūt konkurētspējīgāka, ir iedot cilvēkiem lielāku rīcības brīvību un pēc teorijas, jo lielāka brīvība cilvēkiem, jo efektīvāk attīstās valsts.

Katrs cilvēks, veicot kaut kādu darījumu, skatās, kas viņam šajā gadījumā ir izdevīgs. Ja kāds vēlas nopirkt kādu preci par 1 euro, tad pircējam nav nepieciešama valsts aizsardzība pret slikto kvalitāti, ja izmaksas par valsts aizsardzību paaugstinātu preces cenu, piemēram, līdz 1.3 euro, jo sliktas kvalitātes gadījumā vienkāršāk ir nopirkt citu preci. Savukārt, ja prece ir pārtika vai medikamenti, tad arī 1.6 euro ir saprātīga cena, lai būtu drošam, ka tiek ievērotas pārtikas glabāšanas normas utt. Līdz ar to nepieciešams noteikt kaut kādu limitu un preču un pakalpojumu grupu, kad valsts vispār neveic nekādu piespiedu aizsardzību un kontroli, jo tā pēc būtības nav nepieciešama vai arī ir pārāk dārga. Arī pašlaik ir iespējams daudzas preces nopirkt privāti, kad darījums netiek reģistrēts, tādējādi cilvēki paši dabīgā veidā regulē iepriekšminēto jautājumu. Problēma ir tāda, ka valsts padara šādus cilvēkus par likuma pārkāpējiem, kas atkal nav racionāli.

Ar ēnu ekonomiku tiek risināti vairāki jautājumi un viens no tiem ir atalgojums. Ja nodokļu slogs ir pārāk liels, tad cilvēki sāk meklēt iespēju no tā izvairīties, jo uzskata šādu maksājumu par netaisnīgu vai šāds maksājums ne nesamērīgs biznesa modelim, pēc kura sabiedrībā ir pieprasījums, bet nav naudas samaksāt pilnu cenu. Šajā gadījumā ēnu ekonomika atkal ir kā mehānisms, lai kompensētu nepārdomātu un netaisnīgu valsts nodokļu politiku. Līdz ar to nav racionāli no cilvēkiem prasīt vairāk, nekā viņi uzskata par taisnīgu un ir spējīgi maksāt, jo pretējā gadījumā visi iesaistītie tiek padarīti par likuma pārkāpējiem, bet maksājumi budžetā tik un tā netiek veikti.

Rakstot par korupciju, atceros, ka lasīju vienu grāmatu, kur tika padziļināti apskatīti korupcijas iemesli. Viens no tiem tika minēts, kā korupcija ir efektīvs līdzeklis, lai apietu sarežģītu un smagnēju valsts administratīvo aparātu. Vēl viena korupcijas izpausme ir apzināta sarežģīta un smagnēja valsts administratīvā aparāta veidošana no korupcijā iesaistīto ierēdņu puses, ko mēs redzam pēc katras nodokļu reformas, jo tādējādi ierēdņi palielina pieprasījumu pēc korupcijas pakalpojumiem. Līdz ar to samazināt valsts aparātu un vienkāršot jebkuras administratīvās funkcijas ir veids kā mazināt korupciju.

Nobeigumam redzams, ka ēnu ekonomika ir tikai un vienīgi valsts politikas sekas un pavirša attieksme pret likumdošanas procesu, kad tiek pieņemti administratīvā sloga palielinoši likumi. Ēnu ekonomikai ir pozitīvi efekti, tā ir daudzu ekonomisku procesu padarīšana par iespējamiem vispār un tai ir administratīvā sloga samazinošs efekts. Valstij būtu jāuzliek apgrozījuma limiti un jānosaka darbības apmēra veidi, līdz kuram un kad valsts vispār neiejaucās cilvēku savstarpējās attiecībās, dodot cilvēkiem izvēles iespējas saistībā ar valsts aizsardzības izmantošanu. Piemēram, ja es pērku ķebli par 10 euro, man ir tiesības nemaksāt nodokļus, bet, ja es gribu valsts aizsardzību, piemēram, tiesas veidā, tad es samaksāju nodokli 3 euro. Šajā gadījumā administrēšanas izmaksas no valsts puses būtiski samazinās, visi cilvēki pārstātu būt likuma pārkāpēji un valsts aparāta izmaksas samazinās. Vai šāda pieeja valsts aparātam būtu izdevīga, noteikti nē, bet par to citreiz.

Mākslai jābūt komercializētai


Nesen sanāc būt Latvijas Mākslas akadēmijas aulā, kur tiek izstādīti studentu darbi. Kā vēlāk uzzināju, mākslas darbi tika izstādīti projekta MALKA 2018 ietvaros. Šajā bloga ierakstā manas pārdomas par māksu kopumā.

Apskatot visus darbus, priekš sevis neguvu nekādas pozitīvas emocijas. Dāļa darbu redzami tika taisīti pēdējā mirklī un to izpilde bija samērā pavirša. Taisnības labat jāatzīst, ka daži darbi tika izstrādāti kvalitatīvi un ar lielu rūpību, līdz ar to kontrasts bija labi pamanāms. Kopumā valdošā atmosfēra bija drūma. Sajūta, ka studenti sacentās, kurš izgatavos drūmāko darbu. Krāsu gammās un izteiksmē bija jūtams vairāk pienākuma izpilde, nevis dvēseles stāvokļa izpausme. Kopumā aizdomājos par vienu fundamentālu lietu, vai to būtu iespējams pārdot, jo māksla galu galā ir bizness un maksliniekiem ar saviem darbiem nākotnē būs jāpelna nauda. Atbilde bija tāda, ka es personīgi nevienu no izstādītajiem darbiem nepirktu. Nebija nekā tāda, ko nevarētu ieraudzīt Arsenālā, kad tiek izstādītas dažāda veida ekspozīcijas. Līdz ar to, nekāds “wow” efekts neradās.

Kas tiešām būtu forši no studentu puses, tas ir, sekot mākslas komercializācijas virzienam un iziet no tā, kas ir vajadzīgs maksālas patērētājam, jo tieši patērētājs maksās par to. Ļoti vienkārši, pērkot istabai gleznu, es vēlos, lai tajā būtu manu emociju izpausme, ko ir atveidojis mākslinieks, nevis mākslinieka emociju izpausme. Līdz ar to, uzdevums ir nevis izrādīt savas emocijas, bet gan sajust sabiedrības kopējo noskaņu, kas katrā sabiedrības grupā ir citādāks. To var salīdzināt ar masāžu, kad apmeklējot masieri, vēlies, lai masētu tevi, nevis masieris tavā priekšā izmasētu pats sevi un par to palūgtu naudu.

Paliekošā iela


Pēdējā laikā nācās daudz laika pavadīt telpās. Pēc ilgāka brīža, izejot ārā uz ielas, sāc pamanīt, ka viss ir kaut kā neierasti un citādi, nekā bija iepriekš. Šāda sajūta rodas nevis tāpēc, ka ir mainījusies iela, bet uz brīdi esi mainījies tu pats. Pieņemot par aksiomu atziņu, ka cilvēka rīcība un lietu uztvere ir atkarīga no sociālās vides, kā arī to ietekmē apkārtējā vide kopumā, tad varam izdarīt secinājuma, ka iela bija un ir tāda pati, tikai ilgākais laiks, kas pavadīts ārpus tās, mainīja ielas uztveri tieši manī.

Izejot uz ielas, redzi, ka pa to iet tik pat nepazīstami cilvēki, kas bija arī agrāk. Pa to kursē sabiedriskais transports un brauc mašīnas. Nekas nav mainījies ilgu laiku, izņemot tevi pašu. Iela kā nebeidzamais cilvēku resurss, iepludina gājējus veikalos, mājās un pagalmos. Cilvēks nekad nevar būt vientuļš, jo iela vienmēr piedāvā iespēju satikt jebkurā brīdī kādu nepazīstamu cilvēku. Tā ir kā taisna bruģa vai asfalta upe, kura vienmēr ir dzīva un haotiski plūst dažādos virzienos.

Izejot ārā, vakara saule apspīdēja ietvi, garām traucās neskaitāmi cilvēki, atgriežoties no savām dienas nodarbēm. Viss tik trauksmains un interesants. Šajā brīdī sāk atgriezties ierastā ielas uztvere un viss nostājās savās vietās. Pārņem priecīgas izjūtas, kad skaties uz šo mūžam plūstošo organismu.