Vai Krievija uzbruks Ukrainai?


Jā, tik vienkāršs ir jautājums, vai Krievijas un Baltkrievijas spēki uzbruks Ukrainai. Pie tam palasot ziņas un paklausoties cilvēkus par viņu izjūtām te pat Latvijā, šķiet ka visiem ir kaut kāda priekškara noskaņa. Vakar Volodimirs Zelenskis teica brīnišķīgu runu Minhenes drošības konferences ietvaros un izklausījās apņēmības pilns cīnīties ar gaidāmajām problēmām. Viss ir gatavs karam, ir konfrontējošas puses, ir daudz ieroču un ambīciju, un rodas sajūta, ka tiešām, tūlīt notiks bruņots konflikts. Tomēr mans viedoklis, ka nekas nebūs un šajā rakstā īsi izklāstīšu savas pārdomas.

Konflikts ar Ukrainu Krievijai ir vajadzīgs, jo valdošās partijas un prezidenta reitingi ilgu laiku krīt ekonomisko problēmu dēļ. Korupcija un neefektīva valsts pārvalde nerada augsni ekonomikas izaugsmei. Cilvēki netic, ka rīt būs labāk nekā šodien un cenšas izdzīvot, nevis būvēt ilgtermiņa plānus un biznesu. Rezultātā lielākai daļai Krievijas iedzīvotāju ir skaidrs, ka ar esošo varu nekādi uzlabojumi nav gaidāmi, jo iepriekšējo 20 gadu laikā bija iespēja, lai veiktu nepieciešamās reformas, bet valstī pastāvošā kārtība tika mainīta pilnīgi pretējā virzienā. Esošais Krievijas prezidents nevar grozīt iepriekšminētos faktus, jo vienīgais risinājums ir viņa nomaiņa, kam prezidents nepiekrīt.

No šī izriet problēma un risinājums. Ja nevari būt labs ekonomikā, tad vari būt labs karā. Radīt problēmu un tad visiem pavēstīt, ka esi vienīgais, kurš spēj turēties pretī ārējam ienaidniekam, glābjot nāciju, ir veca kā pasaule formula varas noturēšanai, ko veiksmīgi piekopa gan Romas imperatori, gan Jauno laiku monarhi.

Ja reiz tiek pieņemts lēmums par konfliktu, tad svarīgi spēt to kontrolēt un nepārsniegt saprātīgas izmaksas gan naudas, gan cilvēku resursu ziņā. Izmaksas kara gadījumā ir astronomiskas. Pirmkārt pats karš maksā milzīgu naudu, jo ir jānodrošina liels cilvēku skaits ar pārtiku, munīciju, provīziju un tehniku. Tāpat apsolītās sankcijas būtiski pasliktinās Krievijas iedzīvotāju ekonomisko stāvokli un tādā situācijā ir iespējami protesti ar nemieriem. Cilvēku resursi ir tik cik ir. Nav noslēpums, ka Krievijā armijas liela daļa sastāv no obligātā militārā dienesta kareivjiem un maz apmaksātā regulārā sastāvā. Līdz ar to nominālais cilvēku skaits neataino tos, kuri reāli var cīnīties līdzvērtīgi pretiniekam, kur otrā pusē būs labi apmācīti un efektīvi kareivji. Neviens diktators neparakstīsies uz to, lai zaudētu ne tik lielu kaujasspējīgu sastāvu, bet to nezaudējot, karu uzvarēt neiespējami.

Rezultātā mēs redzam to, ka viss konflikts tiek koncentrēts Donbasa un Luhanskas teritorijā, savukārt pārējā armija, kas atrodas pa perimetru, rada psiholoģisku spiedienu, bet nekādās provokācijās neiesaistās. Līdzīgu taktiku Krievija piekopa 19. gadsimtā, kad tās armija devās uz Austrijas Ungārijas impēriju cīnīties pret Ungāriju, kas vēlējās iziet no impērijas sastāva. Krievijas armija faktiski nekaroja, bet tās esamības faktors ļāva austriešiem bez problēmas uzvarēt Ungārijas armiju. Vai Krievija šoreiz centīsies mainīt abu teritoriju statusu un tās pievienot Krievijai, šaubos, jo tādā gadījumā Krievija saņems pilnu sankciju paketi, bet rezultātā neiegūs neko, jo Krievijas iedzīvotājiem Luhanska un Donbasa nav vajadzīgas.

Vēl viena lieta, kas jāņem vērā, ir iekšējie protesti. Pašlaik Krievijā protesti nenotiek, jo vara ļoti efektīvi un skarbi tos apspiež. Savukārt kara gadījumā, neskatoties uz to, ka vairāk par pusi iedzīvotāju atbalsta Krievijas pozīciju, jo propaganda darbojas efektīvi, cilvēkus, kuri neatbalsta karu, būs ļoti viegli motivēt sākt protesta akcijas pat neskatoties uz lieliem riskiem priekš pašiem protestētājiem. Ar karu un iekšējiem protestiem vienlaicīgi Krievijas vara netiks galā un esošā prezidenta pārvēlēšana 2024. gadā būs praktiski neiespējama.

Secinājumā redzams, ka karš pašai Krievijai ir neizdevīgs nevienā no gadījumiem, bet ir izdevīgs potenciālais konflikts bez reālas rīcības, lai novērstu cilvēkus no sadzīves problēmām un palielinātu esošās varas reitingu. Tomēr pasākt kaut ko vairāk par labu blefu varētu būt fatāli pašai varai, ko tā noteikti nedarīs. Tāpēc mans pieņēmums un viedoklis, ka kara nebūs. Protams, neviens nevar paredzēt nākotni un viss ir iespējams, bet šeit ir vairāki būtiski apsvēru, kāpēc Ukrainas teritorija paliks neskarta.

Dzejolis – Sapņojot par siltumu


Par ko gan vēl šajās aukstajās un piesnigušās dienās varam sapņot? Jā, tieši tā, sapņojam par siltumu un dienvidiem, par Portugāli, Spāniju, Itāliju un Grieķiju, kā arī Taizemi, Indonēziju un Maldīvu salām. Diemžēl, strādājot, sapņi paliek tikai sapņi, bet skaudrā patiesība uzrodas atverot acis. Tāpēc arī mans dzejolis tieši par to.

Sapņojot par siltumu

Nav prieka mūsu zemē atrast
Kad visur sniegs uz zemes guļ
Tik mokas citos varam saprast
Aiz rokas sals bez miņas tur

Skaista doma sirdi kvēli silda
Kad tālā zeme sapnī uzrodas
Tā cieši tur un stipri tirda
Lai ceļš uz tveici atrodas

Sēžot krēslā lielā mīkstā
Smaids reizēm sejā parādās
Jāuzvar reiz cīņa sīvā
Lai visi palicēji atvadās

Klusi sēdi lidmašīnas vrakā
Un lidot projām nesanāk
Atceries kad laime saujā
Bija tuvu it kā pasakā

Atver acis atkal skaudrais darbs
Izgaist siltā smilšu mirāža
Laiks aiz loga mūžam skarbs
Stiklam uzzied bieza vitrāža

Dienas citāts – Harijs Emersons Fosdiks (Harry Emerson Fosdick)


Jāatgriežas pie sen aizmirstās rubrikas “Dienas citāts”, kad apskatāmies kāda pazīstama un ievērojama cilvēka spārnoto frāzi. Šoreiz Amerikas Savienoto Valstu Baptistu mācītāja Harija Emersona Fosdika (Harry Emerson Fosdick) citāts par demokrātiju.

Democracy is based upon the conviction there are extraordinary possibilities in ordinary people.”

(Demokrātija balstās uz pārliecību, ka parastiem cilvēkiem ir neparastas iespējas.)

Man patīk šis citāts, jo tas ļoti labi ataino demokrātiskās valsts iekārtu. Katram cilvēkam ir tiesības piedalīties vēlēšanās, tikt ievēlētam un šīs iespējas ir reālas, nevis fiktīvas. Tas nozīmē, ka iepretim autoritārajiem režīmiem, demokrātijā vienmēr pie varas var atnākt pirms tam nevienam nepazīstams cilvēks un parādīt savas spējas. Tajā pašā laikā jebkurš no politiķiem, kurš nav spējīgi efektīvi vadīt valsti, var tik nomainīts uz citu. Nevis viens vadonis un monolīta sabiedrība, bet neskaitāmi cilvēki un plurālistiska sabiedrība garantē iespēju, katram cilvēkam realizēt savu potenciālu.

Latvijas ekonomiskā un sociālā situācija


Gadu atpakaļ biju rakstījis un analizējis Latvijas ekonomisko situāciju, lai noskaidrotu, kur patiesībā esam un uz kuru pusi virzāmies. Dažādu iemeslu dēļ labu laiku neesmu pētījis dažādus rādītājus, tāpēc ļoti labs iemesls to izdarīt tagad. 2018. gadā notika Saeimas vēlēšanas un 2019. gada sākumā mums tika izveidota jauna valdība, kas ar zināmām izmaiņām turpina darboties arī šodien. Vissvarīgākais jebkuras varas uzdevums ir nodrošināt ekonomisko izaugsmi un individuālo ienākumu pieaugšanu. Tāpēc rakstot šo rakstu, skatīšos Eurostat un Centrālās statistikas pārvades mājas lapas un komentēšu tur atrodamos datus.

Sākumā skatāmies Iekšējā kopprodukta apjomu (IKP) uz vienu iedzīvotāju skaitu pēc pirktspējas standarta un redzam, ka attiecībā pret vidējo Eiropas Savienības (ES) līmeni kopš 2018. gada līdz 2020. gadam ieskaitot, esam auguši par 1%, salīdzinājumam tajā pašā laikā Igaunija auga par 3% un Lietuva par 6%. Tas nozīmē, ka mūsu pirktspēja faktiski nemainījās, kaut arī kaimiņu valstis spējušas to izdarīt.[1]

Apskatot Latvijas eksportu attiecībā pret IKP, redzam, ka kopš 2018. gada līdz 2020. gadam, ieskaitot, kritums bija 1.2%, salīdzinājumam Igaunijai tajā pašā laikā bija kritums par 3.3% un Lietuvai par 1.7%. Tomēr negatīvai šajā gadījumā ir kopējais eksporta apjoms, kas Latvijai 2020. gadā bija 60.3% no IKP, Igaunijai 71.2% un Lietuvai 73.5%. Tas nozīmē, ka kopumā mēs stipri atpaliek no kaimiņiem eksporta apjomos un mums bija un joprojām ir liels potenciāls to audzēt, tomēr esošās varas laikā tas netika darīts, kas būs ekonomikas un ienākumu palielināšanas barjera arī nākotnē, jo pašlaik nekas netiek darīts, lai kardināli mainītu situāciju.[2]

Otrs svarīgs rādītājs ir imports, kas sastāv gan no patēriņu precēm, gan no izejvielām un pakalpojumiem. Šis ir svarīgs rādītājs, kas ataino ekonomikas veselību, ja imports ir augsts, tas nozīmē, ka valstī ir augsts kopējais patēriņš, kas paātrina ekonomisko attīstību, ja zems, tad ekonomika palēninās. Latvijā periodā no 2018. gada līdz 2020. gadam, ieskaitot, imports kritās par 3.0%, pat pašu laiku Igaunijā par 1.2% un Lietuvā par 9.2%. Skatāmies absolūtos skaitļos, Latvijai imports 2020. gadā bija 59.2% no IKP, Igaunijai 70.7% un Lietuvai 64.2%. Visām Baltijas valstīs eksporta un importa starpība 2020. gadā bija pozitīva, kas ir labs rādītājs, ja neņem vērā absolūtos skaitļus, jo tas nozīmē, ka ekonomikā ieplūst lielāks naudas apjoms, nekā no tās iet ārā. No otras puses Latvijas ekonomika ir vājāka, par ko liecina mazie apjomi un tie būtiski nemainījās periodā no 2018. gada līdz 2020. gadam, kas nozīmē, ka no valsts varas puses netika veiktas pietiekamas darbības, lai stimulētu izaugsmi.[3]

Skatoties dziļāk ekonomiskos procesos, jāsalīdzina darba spēka produktivitāti. Jo lielāka produktivitāte, jo lielāku viens strādājošais saražo pievienoto vērtību uzņēmumam. Tas nozīmē, ka pie vienādiem amatu nosaukumiem katrā valstī produktivitāte atšķiras, piemēram, vienā cilvēks darbību var veikt ar rokām, otrā ar datora programmu, kas rezultātā būtiski palielinās izdarītā darba apjomu kopumā. Produktivitāte parāda to, cik tehnoloģiski ir attīstīta valsts un cik daudz lieku darbinieku tajā ir, bez kuriem varētu iztikt un tos novirzīt citās jomās. Latvijā periodā no 2018. gada līdz 2020. gadam, ieskaitot, darba spēka produktivitāte pieauga par 1.6%, Igaunijā tajā pašā periodā par 4.0% un Lietuvā par 5.3%. Tas nozīmē, kā iepriekšminētajā periodā netika veiktas nekādas darbības, lai uzlabotu cilvēku produktivitāti, tādējādi Latvijā nevar būt lielāks ienākumu pieaugums par pārējām Baltijas valstīm, kā arī kopējā tendence neliecina, ka šāds pieaugums varētu būt nākotnē, jo no varas puses par to netiek runāts un publiski netiek piedāvāti risinājumi, kas varētu mainīt situāciju. Pie tam absolūtos skaitļos Latvija būtiski atpaliek no abām kaimiņu valstīm, jo Latvijā 2020. gadā bija tikai 70.3% no ES vidējās produktivitātes, Igaunijā 80.8% un Lietuvā 81.9%.[4]

Atkāpjoties no ekonomiskiem rādītājiem, pie kuriem noteikti vēl būs jāatgriežas, paskatāmies dzimstību un mirstību periodā no 2018. gada līdz 2021. gadam. Redzam, ka mums katru gadu iedzīvotāju skaits sarūk aptuveni par 13.5 tūkstošiem un šī tendence turpinājās visu šo periodu, kamēr esošā Saeima un valdība veic savu darbu. Tas nozīmē, ka nekas netika darīts, lai šo situāciju uzlabotu un dzimstība joprojām ir būtiski zemāka par mirstību, kā arī migrācija no ārzemēm praktiski nemaina situāciju uz labo pusi, kas ilgtermiņā novedīs pie tā, ka būs aizvien lielāks darba spēka trūkums, esošā sabiedrība novecos, savukārt vietā neviens nenāks, jo pašlaik valstī nav ekonomiskā un sociālā vide, kas stimulētu pretējo.[5]

Svarīgākais katram cilvēkam ir viņa personīgie ienākumi un to turpmāka perspektīva. Tāpēc apskatot vidējos ienākumus valstī, redzam, ka strādājošo mēneša vidējā darba samaksas mediāna periodā no 2018. gada līdz 2020. gadam, ieskaitot, pieauga par 119 euro, savukārt absolūtos skaitļos pieaugums bija 139 euro, kur privātajā sektorā alga pieauga par 147 euro, bet publiskajā sektorā par 124 euro. Jāņem vērā, ka 2020. gadā privātajā sektorā vidējā alga bija 1138 euro, bet publiskajā 1156 euro. [6] Par ko liecina šie skaitļi? Latvijā pa trīs gadiem darba produktivitāte pieauga tikai par 1.6%, savukārt vidējā atalgojuma mediāna par 15%, ja par bāzi ņemam 2018. gada darba samaksas mediānu 774 euro un pieaugumu par 119 euro. Šāda disproporcija nozīmē, ka Latvijā nepamatoti pieaug darba spēka izmaksas, kas tādējādi padara preču ražošanu un pakalpojumu sniegšanu dārgāku, kas ilgtermiņā kavēs valsts attīstību. Darba produktivitāti var celt caur izglītību un tehnoloģiju ieviešanu, savukārt darba samaksai jāpieaug tikai, kad pieaug darbinieka vērtība darba tirgū. Valsts vara neko nav darījusi, lai mainītu šo situāciju, bet izmantoja vidējās darba algas pieaugumu sevis slavināšanai, aizmirstot pateikt, ka šis pieaugums ir īslaicīgs un ilgtermiņa perspektīva ir negatīva.

Pēdējais, ko apskatīsim šī raksta ietvaros ir patērētāju pirktspēja, lai novērtētu, vai ir palielinājušies reālie iedzīvotāju ienākumi, jo svarīgākais, cik par vienu naudas vienību varam iegādāties preces un pakalpojumus. Centrālā statistikas pārvalde piedāvā informāciju par visām ES valstīm, tāpēc salīdzināšu pirktspēju ar kaimiņu valstīm. Latvijas iedzīvotāju pirktspēja periodā no 2018. gada līdz 2020. gadam, ieskaitot, pieauga par 2%, Igaunijā par 1% un Lietuvā par 2%. Absolūtos skaitļos Latvijas iedzīvotāju pirktspēja 2020. gadā bija 74% no vidējā ES rādītāja, Igaunijas 80% un Lietuvas 68%. Paskatoties uz šo rādītāju, redzam, ka pirktspēja esošās varas laikā nedaudz pieauga, kas vērtējams pozitīvi, tomēr līdz vidējam ES līmeni ir liela atstarpe un pieaugums tādos tempos liecina, ka ES vidējo līmeni sasniegsim 2035. gadā, kaut arī pie pareizas politikas, to varētu izdarīt krietni ātrāk.[7]

Apskatot kopējo bildi, secinājums ir samērā bēdīgs, ekonomikas izaugsme bija ļoti lēna, tikai 1%, tāpat eksporta un importa apjoms stipri atpalika no kaimiņvalstīm, kas arī neliecina par to, ka mums nākotnē gaidāma būtiska ekonomiskā izaugsme, kas varētu palielināt iedzīvotāju ienākumus. Par to kumulatīvi liecina arī lēnais darba produktivitātes pieaugums, kas stipri atpaliek no kaimiņvalstīm un absolūtos skaitļos ir relatīvi zems. Joprojām esošajai varai nav izdevies tikt galā ar negatīvo iedzīvotāju skaita pieaugumu, kas pēc būtības ir arī neefektīvas politikas sekas ekonomikas jomā. Tāpat milzīga problēma, kas netiek risināta ir darba samaksas pieaugums neproporcionāli pret darba produktivitātes pieaugumu, kas nākotnē mums radīs krīzi, jo uzņēmējiem ir izdevīgi pārcelt ražotnes un pakalpojuma sniegšanu uz valstīm, kur darba produktivitāte ir augstāka. Tāpat publiskā sektora atalgojuma apmērs attiecībā pret privāto sektoru liecina, ka mums ir ļoti dārgs administratīvais aparāts un esošā valsts vara nedara neko, lai to labotu un palielinātu efektivitāti, bet vienīgi plāno turpināt atlīdzības celšanu ierēdņiem. Pozitīvais ir pirktspējas pieaugums, tomēr tam objektīvi nav pamata turpināties un ilgtermiņā arī šis rādītājs stagnēs. Kad izvērtēsiet par ko balsot vēlēšanās, noteikti ieskatāties Eurostat un Centrālās statistikas pārvaldes mājas lapā, lai redzētu reālo situāciju valstī un pieņemtu uz faktiem balstītu lēmumu.

Avots:
[1] https://ec.europa.eu/eurostat/databrowser/view/tec00114/default/table?lang=en
[2] https://ec.europa.eu/eurostat/databrowser/view/tet00003/default/table?lang=en
[3] https://ec.europa.eu/eurostat/databrowser/view/tet00004/default/table?lang=en
[4] https://ec.europa.eu/eurostat/databrowser/view/tec00116/default/table?lang=en
[5] https://data.stat.gov.lv/pxweb/lv/OSP_PUB/START__POP__IR__IRS/IRS010/table/tableViewLayout1/
[6] https://data.stat.gov.lv/pxweb/lv/OSP_PUB/START__EMP__DS__DSV/DSV010
[7] https://data.stat.gov.lv/pxweb/lv/OSP_PUB/START__POP__MI__MII/MII030/table/tableViewLayout1/

Matrica: Atdzimšana (The Matrix Resurrections)


Pirmā Matrica bija filma, kas atstāja labu iespaidu gan ar interesantu sižetu, gan ar tehniskiem efektu risinājumiem, kas kopā radīja jaunu ēru sci-fi žanrā. Nesen noskatījos Matrica: Atdzimšana, kuru gaidīju un liku uz to lielas cerības, kā iespēju atgriezties 1999. gadā, izdzīvojot tās pašas emocijas un sajūtas. Diemžēl tas nenotika un šajā rakstā izklāstīšu savas pārdomas par filmu.

Ņemot vērā filmā neskaitāmās atsauce uz pirmo Matricu, tad noteikti šo filmu vajag vērtēt kopsakarā ar to. Pirmā Matrica uzpirka ar savu noslēpumainību, nesaprotamo pasauli, noir atmosfēru, kur drūmā lietainā pilsētā, kas atgādina vietu no ASV 40. gadu detektīvu filmām, notiek svarīgi, bet līdz galam neizprotami notikumi. Noformējums un stils tika ieturēts it visā un to varēja salīdzināt ar Tumšo pilsētu (Dark city). Tāpat pirmajā Matricā ļoti labi izdevās nodot bezcerības un bezpalīdzības sajūtu, kad varoņi bēga no aģentiem un bija zināms, ka tos nevar uzvarēt. Tas viss kopumā radīja ļoti labu, noteiktā stilā ieturētu mākslas darbu, kas kļuva par kulta filmu.

Savukārt Matrica: Atdzimšana jau no pašiem pirmajiem kadriem tika pozicionēta kā komēdijas filma. Neo kolēģi, priekšnieks un psihologs bija izveidoti kā joku tēli, pie tam ar ļoti pliekaniem un jau kaut kur dzirdētiem jokiem. Tāpat Morfiusa tēls tika nomainīt no nopietnā pretošanās kustības līdera uz izteiktu klaunu, ar stereotipu no vecajām filmām, kurās ir jautrs, nenopietns un provokatīvs melnādainais, kā, piemēram, filmā Sastrēguma stunda (Rush hour). Veidotāji filmā necentās radīt atmosfēru vai ielikt kaut kādu filosofisku domu, bet tajā bez kautrēšanās lika visas mūsdienu klišejas kā, piemēram, stiprās sievietes tēls, aseksuāla pasaule, labais vienmēr uzvar ļauno, pie tam labais ir gudrāks un izveicīgāks par ļauno, kara laikā var neklausīt pavēles, ja ir augstāks mērķis un nepaklausība vienmēr tiek piedota, filmā jābūt noteiktai proporcijai ar aziātiskas izcelsmes un melnādainiem aktieriem.

Apskatot aktieru spēli, tur viss bija slikti. Kianu Rīvs pēc sajūtām spēlēja komēdijas filmā, nevis nopietnā sci-fi darbā, pārējie aktieri necentās, Jonatans Grofs, kurš atveidoja aģentu Smitu, atgādināja smukuli no kādas filmas, kurai mērķauditorija ir sievietes pēc četrdesmit. Morfiusa atveidotājs Yahya Abdul-Mateen II izskatījās pēc āksta. Vienīgi kaut cik centās Kerija Anna Mosa, kura spēja veidot pareizus sejas vaibstus pareizos momentos, gan demonstrēt emocijas, kad tās bija nepieciešamas. Kopumā sajūta bija tāda, ka aktieri bija atnākuši spēlēt kārtējo super varoņu filmu, nevis leģendāru noir stila scf-fi darbu.

Par sižetu rakstot īsi, tā vienkārši tur nebija. Uzrakstot, ka sižets bija slikts, būtu jāatzīst, ka tas vispār tur ir bijis. Sākumā mēs redzam varoni pasaulē, kur viss ir labi, gan apmaksāts darbs, gan labi kolēģi un augsts sociālais statuss. Arī Trīsvienība bija apmierināta ar dzīvi, bērni, vīrs, savs bizness, kas atgādināja ideālu un klišejisku laimīgas dzīves paraugu. Paskatoties uz Matricu, mēs redzam, ka kopumā cilvēki dzīvo, priecājās par dzīvi un visus viss apmierina. Tad kādā brīdī Neo izdomā, ka viņam dzīvē trūkst attiecības un, ka viņam patīk Trīsvienība. Otra sižeta līnija bija pretošanās kustība, kura dzīvoja pilsētā, kurā nebija karš, jo tai bija noslēgta vienošanās ar robotu pasauli. Nav skaidrs pret ko tieši šī kustība iestājās un kāda bija viņu motivācija, jo tie cilvēki, kuri atradās Matricā, neizteica pretenzijas par savu dzīvi, savukārt pat teorētiski, ja pamodinātu visus cilvēkus no miega, tad pilsēta nespētu visus pabarot un viņi visdrīzāk nomirtu badā, līdz ar to atrašanās Matricā bija vienīgais veids kā viņi varētu turpināt dzīvot. Tāpēc secīgi nav saprotams, kāpēc pretošanās kustība vēlējās pamodināt Neo un sagraut Matricu, jo tas nemainītu pilnībā neko. Arī Neo motivācija nebija skaidra, jo viņš varēja būt kopā ar Trīsvienību Matricā, priekš kam to modināt, pie tam roboti pildīja vienošanās un visu varēja sarunāt. Beigās vēl labāk, uz jautājumu, ko Neo un Trīsvienība plāno darīt ar pasauli, atbilde bija, mainīt to, bet nepasakot, kas tieši bija slikti esošajā modelī, jo nebija definēta neviena problēma. Rezultātā mēs iegūstam filmu, kurā scenārijs ir vājāks par daudzām bērnu multfilmām kas nav cienīgi kulta filmas franšīzei.

Nobeigumā, tā pēc savas būtības ir fanu filma, kur salikti elementi, kas varētu patikt faniem, bet diemžēl tie ir cīņas un šaušanas elementi, bet ne sižets un noskaņa. Vāja aktieru spēle un sliktas komēdijas joki. Tāpat filmai nebija normāls sižets un pietrūka motivācija, jo viss tika darīts tāpēc, ka tika darīts, nevis, lai risinātu kādu problēmu. Pati filma atgādināja sliktu Marvel darbu, no kura tika izņemts ārā galvenais vēstījums. Ja gribat noskatīties Matricu, tad noteikti noskatāties pirmo daļu, bet uz Matricu: Atdzimšana nav lietderīgi tērēt ne naudu, ne laiku. Vērtējums 2/10.

Gobzema popularitātes iemesli


Visu laiku centos, rakstot par politiku, neskart noteiktas partijas un politiķus, rakstot vispārīgi par mehānismiem un skatu punktu, no kura var vērot politiskos procesus. Tomēr viena parādība Latvijas politikā ir īpaši interesanta, par ko ir vērts uzrakstīt, jo patiesībā tas nav par politiķi, bet par mūsu politisko sistēmu. Manā ieskatā Aldis Gobzems ir simptoms, ka mūsu politiskajā sistēmā nekas nav kārtībā un sabiedrība caur protestu cenšas atrast atbildes uz ilgajiem jautājumiem, kurus valdošās partijas nevēlas risināt. Tāpēc šoreiz uzrakstīšu savas pārdomas par Alda Gobzema popularitātes iemesliem, kuri patiesībā ir citādāki, nekā var šķist no pirmā acu uzmetiena.

Ja mēs paskatāmies citās valstīs, tad arī tur varam atrast populistus, kuriem nav skaidras politiskās programmas, ir tikai lozungi, solījumi un vienkārši sarežģītu jautājumu risinājumi, bez nepieciešamajām detaļām. Diemžēl tas nav par Aldis Gobzemu, bet par visiem mūsu politiķiem. Ja paskatāmies priekšvēlēšanu debates vai partiju programmas, tur nav nekā, vispār nekā. Visiem galvenais ir par jebkuru cenu tikt Saeimā un valdībā, pie tam nav svarīgi ar ko un uz kādiem principiem. Nacionālajai apvienībai un Jaunajai konservatīvai partijai nekādu problēmu nav darboties ar Attīstību/ Par. KPL.LV, kamēr tā eksistēja, nebija nekādu problēmu veidot koalīciju ar Jauno Vienotību. Savukārt iepriekšējās Saeimas laikā Jaunajai Vienotībai nebija nekādu problēmu veidot koalīciju ar Zaļo Zemnieku Savienību, kaut arī Jaunās Vienotības ideoloģija ir cīņa pret korupciju un oligarhiem. Pie tam paskatāmies uz partijām un to vadību, parasti tā ir šaura cilvēku grupa, kas veido partijas valdi, bet ierindas partijas biedriem lielākoties ir statistu loma. Rezultātā mums ir cilvēku apvienības, kuras juridiski skaitās partijas, bet patiesībā tos cilvēkus nevieno ideoloģija, bet draugu un radu saites, tādējādi tām kļūstot par slēgtām cilvēku grupām priekš savējiem.

Nākamais, ko nepieciešams apskatīties ir sabiedrības uzticība partijām. Tur viss ir ļoti bēdīgi. 2021. gada 17. februārī tika publicēts sabiedrības uzticības reitings valdībai, kur tikai 34% no iedzīvotājiem valdības lēmumus vērtēja pozitīvi, bet 66% negatīvi. (saite: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/premjers-valdibas-rekordzemo-reitingu-skaidro-ar-nogurumu-no-covid-19.a393310/). Tad bija publicēti Eirobarometra dati par uzticību partijām, kur tikai 7% procenti Latvijas iedzīvotāju uzticējās partijām, bet 93% no iedzīvotājiem neuzticējās. Tajā pētījumā valdībai uzticējās tikai 23%, savukārt valsts pārvaldei tikai 27% un parlamentam 21%. (saite: https://lvportals.lv/skaidrojumi/328626-uzticibas-limenis-medijiem-un-institucijam-baltija-20202021-2021). Tas nozīmē, ka 73% no iedzīvotājiem neuzticas valsts pārvaldei un 79% Saeimai. Rezultātā viss saliekas kopā. Partijas nepārstāv cilvēkus un cilvēki savukārt neuzticas cilvēku grupām, kuras nepārstāv viņu intereses. Veidojas milzīga plaisa starp valdošo koalīciju no vienas puses un sabiedrību no otras. Pie tam, cilvēkiem nejūtot piederības sajūtu un iesaisti valsts politikā, ieslēdzās instinkts savējie un ienaidnieki. Par savējiem kļūst visi, kuri nav aktīvi iesaistīti politisko lēmumu pieņemšanā un par ienaidniekiem visi, kuri atrodas politiskos amatos un Saeimā. Brīdī, kad ir izveidojies tāds vakuums, kur no vienas puses ir sabiedrība, bet no otras koalīcija, kas lobē būvnieku karteļa intereses, Latvijas Universitātes intereses, medicīnas sistēmu, kurā ir milzīgi korupcijas riski, novecojošo izglītības sistēmu utt. Praksē sanāk ļoti vienkārši, mums ir, piemēram, medicīnas sistēmas problēmas, vajag ieviest obligāto veselības apdrošināšanu, lai tas nenotiktu, lielo slimnīcu un poliklīniku vadītāji, izmantojot asociāciju un privātos kontaktus pārliecina politiķus to nedarīt. Rezultātā neefektīvā nozare uzvar, vēlētāji, kuriem ir interese lētā un efektīvā medicīnas sistēmā, zaudē. Un tā ir katrā jomā. Kāpēc? Jo partijas nebalstās uz reālo vēlētāju atbalstu, bet gan uz politiskās sistēmas izolēšanu, kad vēlēšanās piedalās tikai tās partijas un cilvēki, kas garantē esošo spēku palikšanu pie varas. Visuzskatāmāk to parādīja pašvaldību vēlēšanas, kur praktiski visur palika iepriekšējie domes priekšsēdētāji.

Beidzot nonākam līdz Aldim Gobzemam. Viņš ir tas elements, kurš aizpilda šo vakuumu starp sabiedrību un valdošo koalīciju. No sabiedrības ir ļoti liels pieprasījums pēc reformām un cīņu ar korupciju. Viņš kā saprātīgs cilvēks, ļoti labi jūt šo pieprasījumu, jo nepaslinkoja palasīt komentārus sociālajos tīklos un parunāt ar vēlētājiem priekšvēlēšanu kampaņas laikā. Cilvēki vēlas taisnību un taisnīgumu, ko arī iepriekšminētais politiķis sola. Pie tam viņš nesaka, kādā veidā viņš to plāno sasniegt, jo visdrīzāk pats nemaz nezina, bet vienkārši pasaka apgalvojumu, kad es nākšu pie varas, mums būs moderna izglītības un medicīnas sistēma, kāpēc, jo es nākšu pie varas. Un šeit pat nav svarīga viņa partijas intelektuālā kapacitāte, kas ir zema, jo tā pati Karinā Sprūde atreferē Krievijas oficiālās propagandas klišejas, piemēram, raidījumā Kārtības rullis teica, “Nu tad prasiet savam Baidenam!”. (saite: https://xtv.lv/rigatv24/video/3AGXRxoDNJ5-13_12_2021_kartibas_rullis_1_dala). Tomēr, neskatoties uz to, ka, pēc manām domām, Alda Gobzema partija ir margināli, cilvēki viņus atbalsta un tam ir savi iemesli. Pirmkārt, atšķirībā no koalīcijas politiķiem, viņš reāli runā ar cilvēkiem un nebaidās no komunikācijas ar tiem, neskatoties uz cilvēku pozitīvo un negatīvo attieksmi. Otrkārt, viņš rada tēlu, kuram daudzi vēlas līdzināties, nedzer, nesmēķē, sporto, sakarīgi spēj runāt. Tas arī izskaidro, kāpēc daudzām sievietēm viņš izraisa simpātijas, bet tas ir vissvarīgākais Latvijas politiskajā realitātē. Ja jūs parunāsiet ar cilvēkiem, kuri piedalās vēlēšanās kā vēlētāji, tad redzēsiet to, ka daudzi izvēlas politiķus pēc principa, vai viņš man fizioloģiski patīk vai nepatīk. Treškārt, Aldis Gobzems kaut ko dara. Šeit nav tik svarīgi ko darīt, bet cilvēkiem vienmēr patīk rīcība, kaut arī tā ir bezjēdzīga, bet rīcība ir labāk nekā bezdarbība, lai iegūtu cilvēku simpātijas. Kāpēc esošai valdībai un parlamentam ir tik zemi reitingi un praktiski visi iedzīvotāji viņiem neuzticas? Atbilde ir vienkārša, viņi nedara to, ko cilvēki no viņiem gaida, tas ir, nerisina medicīnas, izglītības un citas problēmas, bet, pakļaujoties lobijam, labākajā gadījumā atstāj visu kā ir, bet sliktākajā, pieņem lēmumus, kas visu pasliktina, piemēram, organizējot neefektīvus publiskos iepirkumus. Personīgi es visu laiku gaidu, kas Veselības ministrs nāks klajā ar medicīnas reformas piedāvājumu, bet diemžēl tas nenotiek, atšķirībā no miglā tītiem iepirkumiem.

Rezultātā, ko mēs redzēsim nākošajā rudenī, ja nekas nemainīsies? Politisko vakuumu daļēji aizpildīs Alda Gobzema partija, kas var droši cerēt uz 15-20% vēlēšanās, jo sabiedrībā ir noskaņas uz protestu un daudzi nav gatavi iet ielās, bet gatavi klusām aiziet līdz vēlēšanu iecirknim. Tāpat pie varas esošās partijas nerisinās problēmas, bet turpinās cīņu pret opozīciju, vēl vairāk viņu leģitimējot, jo pašlaik ir situācija, ka koalīcija ar tik zemiem reitingiem ar cīņu pret oponentiem pati parāda par ko jābalso, ja esošā vara ir apnikusi. Tāpēc arī vēršanās pret Aldi Gobzemu viņa turnejas laikā tika negatīvi uztverta praktiski no visiem gan viņa atbalstītājiem, gan pretiniekiem, jo esošā vara nepatīk vēl vairāk.

Nobeigumā varam apkopot visu vienā teikumā, cilvēku zemas uzticēšanās dēļ rodas politiskais vakuums, ko aizpilda populisti, jo esošā vara maksimāli distancējās no sabiedrības. Kādi varētu būt risinājumi? Vienkārši, politiskajām partijām jāskrien pakaļ katram cilvēkam un būtiski, vismaz līdz 100 tūkstošiem jāpalielina biedru skaits, kā arī jānodrošina reālas politiskās kāpnes savas struktūras ietvaros. Vēlētājiem savukārt ir pašiem vairāk jāiesaistās politikā, lai Aldis Gobzems nebūtu vienīgā protesta alternatīva, bet veidotos konkurence, kurā augtu un attīstītos idejas, kā uzlabot mūsu valsti. Līdz nākamajām vēlēšanām ir palicis maz laika, bet daudzas lietas var paspēt izdarīt. Man noteikti interesē nākamā gada vēlēšanas, jo priekšvēlēšanu cīņa reāli sākās jau labu laiku atpakaļ un viss interesantais vēl tikai priekšā.

Tēli mūsu galvās


Samērā interesanti ir padomāt par to, kā veidojas mūsu apziņa. Mēs dzīvojam un smadzenes nepārtraukti uzņem jaunu informāciju, izmantojot visas esošās maņas. Viss datu apjoms tiek apstrādāts un mums veidojas kaut kāds pasaules redzējums par visām notiekošām lietām. Pie tam smadzeņu darbībai ir raksturīgs pasaules nepārtrauktības princips. Visam, ko smadzenes uztver, jābūt vienotā sistēmā, kur nevar būt tukši caurumi. Ja mēs redzam kādu notikumu, mēs redzam to pilnībā un priekš mums nav pārtraukumu, kaut arī patiesībā mūsu rīcībā var būt nepilna informācija. Tas ir stāsts par to, kuru avārijas daļu esat redzējis, tāds viedoklis arī jums būs. Ja redzat notriektu cilvēku, šķiet, ka autovadītājs ir vainīgs, savukārt, ja būtu ieradušies tur minūti ātrāk, redzētu, ka cilvēks skrēja pāri ielai neatļautā vietā un patiesībā vainīgs ir tieši notriektais cilvēks un neuzzinot visus apstākļus, tā arī nodzīvosiet dzīvi ar savu situācijas redzējumu. Šoreiz par tēliem mūsu galvās.

Mēs nepazīstam nevienu cilvēku, vienīgi tā cilvēka tēlu, kādu smadzenes ir uzzīmējušas. Ja pat, pats cilvēks sevi īsti nezina, jo tikai nonākot kādā situācijā, var uzzināt kā mēs patiesībā tajā rīkosimies, apkārtējie cilvēki par mums zina vēl mazāk. Tas nozīmē, ka ir pilnīgi bezjēdzīgi prasīt cilvēkiem, lai viņi par sevi kaut ko pastāsta, jo viņu stāsts būs tāds, lai, pirmkārt, atbilstu sociālām un morāles normām, otrkārt, tiktu balstīts uz cilvēka izpratni par sevi, kaut arī pats cilvēks daudzas lietas nemaz nezina. Līdz ar to mēs dzīvojam pieņēmumos un stereotipos. Piemēram, visi ārsti ir labi un izcili cilvēki, visi jaunieši ir citādāki nekā iepriekšējā paaudze, visas sievietes grib bērnus un ģimeni, visi vīrieši grib tikai seksu, visi skolotāji spēj bērniem labi iemācīt priekšmetu, visi politiķi zog, visi tiesneši ir cilvēki ar augstām morāles normām, visi čigāni zog, visi migranti brauc sēdēt uz pabalstiem, visas skaistas sievietes mīl bezjēdzīgus intīmos sakarus un visi bagātie ārzemnieki ir gudri un izsmalcināti. Šo sarakstu var turpināt bezgalīgi, bet tieši tā smadzenēs tiek veidoti tēli. Kad iepazīstamies ar kādu cilvēku, pirmās minūtes cilvēks uzdod jautājumus, lai otru ieliktu kaut kādā kategorijā un piedēvētu jaunajam paziņam šīs kategorijas īpašības. To smadzenes dara, lai ekonomētu resursus, jo daudz vienkāršāk ir kategorizēt, nekā radīt jaunu kategoriju. Rezultātā mēs dzīvojam pasaulē, kas sastāv no noteiktiem tēliem, kuru nemaz nav tik daudz un visi cilvēki mūsu smadzenēs tiek aprobežoti ar šiem tēliem, jo nokļūst kādā no kategorijām. Interesanti, ja kāds no cilvēkiem, kuru mēs esam ielikuši noteiktā kategorijā, rīkojas citādāk, nekā mēs sagaidām, tad mūsu smadzenes nevis maina cilvēka kategoriju, bet cenšas izskaidrot, kāpēc šoreiz rīcība ir citādāka, jo smadzenēm nepatīk kļūdīties. Bieži esat dzirdējuši, kad cilvēks izdzirdot kaut ko citādāku, nekā konkrētam cilvēkam ar viņa kategoriju vajadzētu darīt, pasaka, piemēram, visi tiesneši ir kārtīgi cilvēki, bet šim ir atkarība no alkohola, vai visi migranti grib dzīvot uz pabalstiem, bet šis nāk no ļoti laba valsts reģiona un izglītotas ģimenes, visas skaistas sievietes mīl bezjēdzīgu intīmos sakarus, bet šī ir izņēmums, jo gāja svētdienas skolā utt.

Nobeigumā var izdarīt secinājumu, lai iepazītu cilvēku, mums ir sākumā jācīnās ar sevi, jo smadzenes centīsies ekonomēt resursus un iemest cilvēku noteiktā kategorijā, lai nebūtu jāveic papildus piepūle pētot, bet uzreiz varētu izmantot iepriekš izstrādātu uzvedības modeli. Šāda pieeja strādā ikdienā, jo nav laika pētīt visus pārdevējus, policistus, ārstus, tiesnešus, garāmgājējus utt. Tomēr, komunicējot ar cilvēkiem, kuri mums tiešām ir interesanti, nepieciešams sasprindzināt koncentrēšanos un veidot jaunu tēlu bez nekādām kategorijām, jo tikai tad mēs izejam ārpus sava rāmja, un sākam iepazīt pasauli.

Kāda medicīnas sistēmā nepieciešama reforma?


Esmu jau iepriekš rakstījis par mūsu medicīnas sistēmu 2020. gadā, kad sākās pandēmija. Secinājums bija viens, tā ir samērā sliktā stāvoklī, jo mums ir ļoti mazs vidējais mūža ilgums salīdzinājumā ar citām Eiropas Savienības valstīm. Viena no lielākajām veselības sistēmas problēmām tiek atzīmēta piekļuve medicīnas sistēmai, privāti pakalpojumi ir dārgi, bet valsts apmaksāta medicīna bieži nesasniedz savu mērķi garo rindu dēļ. Piemēram, man vajadzēja pierakstīties pie acu ārsta, izmantojot maksas pakalpojumu, pierakstīties uz vizīti var nākamajā dienā, bet valsts apmaksāts pakalpojums bija pieejams tikai decembrī, kaut arī acs man sāpēja septembra beigās un, skaidrs, ka līdz decembrim gaidot, būtiski var tikt sabojāta redze. Gadījums, kas raksturo visu sistēmas neefektivitāti un rodas jautājums, kas jādara, lai to padarītu efektīvāku?

Jāsāk ar to, kāpēc tāda sistēma ir izveidojusies. Pašlaik starp dažādiem veselības pakalpojuma sniedzējiem tiek sadalīts valsts pasūtījums, kas pēc būtības ir noteiktu ienākumu garantija, jo uz valsts apmaksātu pakalpojumu ir liels pieprasījums samērā lielas iedzīvotāju nabadzības dēļ. Ja cilvēks saņem minimālo algu, kas ir aptuveni 360 euro uz rokas, tad medicīnas maksas pakalpojuma cena 50 euro ir praktiski nesamaksājama naudas summa vai arī cilvēkam jāatsakās no pārtika uz kādu nedēļu. Rezultātā cilvēki ar savām kaitēm gaida rindu un tādā veidā slimības tiek ielaistas vai reizēm kļūst neārstējamas. Sanāk, ka sistēma ir izdevīga veselības pakalpojuma sniedzējiem, bet nav izdevīga pakalpojuma saņēmējam.

Jāņem vērā, ka Latvijā, mēs dzīvojam trīs dažādās realitātēs. Viena realitāte ir cilvēkiem ar zemiem ienākumiem, kuriem ir garas rindas un slikts veselības stāvoklis, kas rezultātā vēl vairāk pasliktina viņu ekonomisko situāciju. Otra realitāte ir tiem, kuriem ir pietiekoši naudas līdzekļi, lai par visu samaksātu pašiem. Tādā gadījumā bieži pakalpojumu var saņemt vai nu tajā pašā dienā vai nedēļas ietvaros, kas atšķirībā no pāris mēnešiem pirmās realitātes gadījumā ir pieņemami un nodrošina nepieciešamo medicīnas palīdzības sniegšanas ātrumu. Trešā realitāte ir tiem, kuriem ir dažāds ienākumu līmenis, bet darba devējs nopērk veselības apdrošināšanas polisi, parasti uz gadu. Kaut arī apdrošināšanas polises ir dažādas, tomēr tās ļauj samērā ātri piekļūt medicīnas sistēmai un saņemt nepieciešamo pakalpojumu. Darba devējam tāda polise vienam darbiniekam var izmaksāt aptuveni no 600 līdz 1000 euro, atkarībā no apdrošināšanas polises apjoma. Būtiski atzīmēt, ka bez darba devēja starpniecības veselības apdrošināšanu nav iespējams nopirkt, no kā cieš daudz iedzīvotāju grupas, piemēram, pašnodarbinātās personas vai pensionāri.

Kādu sistēmu mēs visi gribam? Lai katram Latvijas iedzīvotājam būtu pieejami medicīnas pakalpojumi pēc iespējas ātrāk tad, kad tie ir nepieciešami. Es šajā gadījumā redzu risinājumu, kuru jau bija plānots sākt ieviest, bet nomainoties varai pēc vēlēšanām, reforma tika apturēta. Kāpēc? Jo esošā sistēma ir izdevīga veselības pakalpojuma sniedzējiem un tiem ir ļoti spēcīga ietekme uz politiku gan caur dažādām asociācijām, gan pa tiešo caur ministriju un politiķiem. Atgriežoties pie paša risinājuma, tā ir obligātā veselības apdrošināšana. Pie tam ir iespējamas vairākas pieejas. Viena pieeja, kad valsts izveido publisku apdrošināšanas sistēmu, kā tas ir, piemēram, Igaunijā vai Lielbritānijā. Otra pieeja, valsts ļauj pašiem cilvēkiem izvēlēties pakalpojuma sniedzēju, kā tas ir ar OCTA apdrošināšanu, un novirzīt savu obligāto iemaksu noteiktam apdrošinātājam. Rezultātā mēs iegūsim sistēmu, kurā katrs cilvēks varēs vērsties jebkurā veselības aprūpes pakalpojuma vietā, pie tam katrs no pakalpojuma sniedzējiem būs konkurences apstākļos un būs spiests uzlabot pakalpojuma kvalitāti, tāpat cilvēks pats pieņems lēmumu, kopā ar ģimenes ārstu, kāds tieši pakalpojums ir nepieciešams, jo pie pašreizējās sistēmas finansējums tiek izdalīts uz noteiktu pakalpojumu, neskatoties uz reālo pieprasījumu, tāpēc var rasties situācija, kad nav rindas uz valsts apmaksātu pakalpojumu, kas nevienam nav vajadzīgs un trūkst finansējuma tur, kur šis pakalpojums ir vitāli nepieciešams.

Nobeigumā varam apkopot to, ka Latvijas medicīnas sistēmā ir būtiski trūkumi, kas saistīti ar pakalpojuma pieejamību. To var risināt ar obligātās veselības apdrošināšanas ieviešanu, lai katram cilvēkam būtu iespēja piekļūt pakalpojumam tieši tad, kad tas ir nepieciešams nevis, kad slimība ir ielaista vai kļūst neārstējama. Ņemot vērā, ka nākošajā gadā būs vēlēšanas, medicīnas sistēmas reforma ir centrālā tēma, kas jāprasa no politiķiem un jābalso par tiem, kuri piedāvā efektīvu un ilgtspējīgu risinājumu.

Dzejolis – Blogs


Acīmredzama lieta, par kuru vēl neesmu rakstījis lirisku darbu, tas ir blogs. Noteikti daudzi cilvēki, kuri raksta savus tekstus, kas viņiem ir ļoti svarīgi, aizdomājās arī par emocionālu sastāvdaļu šai nodarbei. Pacentos izlikt emocijas dzejā.

Blogs

Reizēm drūmas domas atnāk
Biežāk prieki sirdī līst
Par visu vairāk patīk rakstīt
Blogu rakstīt neapnīk

No sapņa sajūta ir tāla
Kā bremžu diski gaiši dzirkst
Teikumi no vārdiem sastāv
Domas grozā gribas pīt

Patīk vīzijas un gleznas
Mākslā reibums apvijas
Zinības tik retas senas
Rakstā rātni sakritīs

Taustiņš spiežas skaļi klabot
Jaunus skatus aprakstīt
Dvēseli un sevi labot
Bloga raksti palīdzēs

Blogam 10 gadi


Vairāk kā desmit gadi ir pagājuši kopš mana pirmā ieraksta “Sākums blogam“. Viss sākās, jo bieži bija vēlme kaut ko pateikti vai padalīties ar kādu informāciju, vai viedokli, bet nesanāca ne laika, ne arī nebija īsto cilvēku pa rokai, kuri klausītos ne vienmēr tik interesantas tēmas. Šī iemesla dēļ un arī tāpēc, lai uzlabotu savu izteikšanās stilu un prasmi rakstot, dalījos šad tad ar savām pārdomām un skatījumu uz dažādām lietām, pievienojot savu pieredzi. Pašlaik nekas nav mainījies, tikai tēmas kļuvušas nopietnākas, bet izteikšanās tiešām labāka. Ja sākumā man bija īsi ieraksti un to radīšanai bija vajadzīgs ilgāks laiks, tad pašlaik es varu uzrakstīt rakstu pārdesmit minūšu laikā. Būtiski pieauga bloga lasāmība un atpazīstamība. Ņemot vērā, ka ir pagājis pietiekami liels laiks, vērts atcerēties, kā viss sākās.

Es sēdēju nelielas Anglijas guļamā rajona mājas istabā. Pati māja tika celta no sarkaniem ķieģeļiem un atradās uz ielas, kurā stiepās nebeidzama sarkano māju jūra. Pa logu bija dārzs un netālu stāvēja tādi pati māja ar aizmugurējo daļu. Biju atbraucis vēlu mājās un ēdu tikko pagatavotās vakariņas no pupiņām, kartupeļiem un cīsiņiem. Domāju, ko lai padara. Jau iepriekš biju lasījis dažādus blogus. Man patika to tēmas un cilvēku komentāri. Domāju, ka arī varētu uzsākt bloga rakstīšanu, jo bija tik daudz enerģijas un domu, kas nepārtraukti vijās ap galvu. Manā iztēlē bija zinātniskie raksti, romāni, stāsti, dzejoļi un piedzīvojumi. Tāpat bija viedoklis par dažādām politiskām tēmām un notikumiem. Visu laiku nepameta jocīga sajūta, ka ir jāpadalās ar to pasaulei, kā arī jāiesaistās citu blogu diskusijās. Tā arī piereģistrēju vietni un sāku domāt, ko lai raksta. Man iešāvās pirmā doma, ka tā arī varētu uzrakstīt par bloga sākumu. Pēc būtības tas ir sākums stāstam, kas turpinās līdz pat šodienai un turpināsies nākotnē. Katram ierakstam bija sava jēga un nozīme, pārdomas un emocijas, vēlmes un gaidas. Ja saliek visu kopā, tad var ieraudzīt mani. Tieši tāpēc vienmēr esmu uzjautrinājies no jautājumiem, kā mani sauc, cik man gadu un kas es esmu. Ja cilvēks ir tik aprobežots un slinks, ka nevar izlasīt manus rakstus un ieraudzīt, kas patiesībā esmu, tad ar tādu cilvēku nav vērts tērēt laiku.

Kad, lasītāj, iepazīsties ar šo rakstu, tad zini, ka aicinu tevi arī uzsākt sava bloga rakstīšanu. Noteikti ir vērts veltīt šai nodarbei laiku un spēkus, jo rakstīšana palīdz ne tikai sakārtot domas, bet atklāt sev pasauli, kas pirms tam slēpās tālu zemapziņā. Papildus tam, šeit vienmēr ir mani noteikumi. Atšķirībā no sociāliem tīkliem vai cita veida vietnēm, savā blogā es pats izvēlos kādus komentārus akceptēt, kādus nē, kādus attēlus izvietot un ko nelikt apskatei. Kaut arī es nekad nedzēšu komentārus un esmu par vārda brīvību, atklāta rupjība tiek aizklāta. Tāpat es izvēlos teksta garumu un, svarīgākais, saturu.

Protams, sociālie tīkli, vienā, no kuriem es arī aktīvi rakstu, ļauj īsumā izklāstīt svarīgāko domu un komunicēt ar citiem cilvēkiem, tomēr bloga priekšrocība ir tāda, ka šeit var uzrakstīt par tēmu detaļās. Tieši nianses spēlē svarīgāko lomu kādas tēmas iztirzāšanā, jo rakstot vispārīgi, viegli nonākt pie nepareiziem un maldīgiem secinājumiem, pārlieku visu vispārinot. Tā rodas daudzas nepatiesas teorijas un loģikas kļūdas. Savukārt šeit, kad rakstu un domāju līdzi, reizēm pieķeru sevi pie domas, ka mans sākotnējais viedoklis ir nepilnīgs un ir papildināms ar jaunu informāciju. Tāda pieeja ļauj paust ne tikai nostāju, bet dot vērtīgu pienesumu, kas iepriekš nebija citos avotos.

Bloga rakstīšanas laikā esmu iepazinies ar interesantiem cilvēkiem. Ar kādu pat saticies dzīvē. Vienu satikšanos vienmēr esmu augsti vērtējis, jo tas cilvēks bija savdabīgs un ļoti neparasts. Joprojām reizēm apmaināmies ar kādām ziņām, kas ir ļoti jauki. Kas man patīk bloga sfērā, tie ir cilvēki, jo blogu parasti raksta ļoti gudri un apķērīgi cilvēki. Pie tam ar savu unikālo skatījumu uz dzīvi. Blogs man asociējas ar mākslu un varu teikt, ka visi cilvēki, kas ved labu un kvalitatīvu blogu, neapšaubāmi, ir mākslinieki. Vislabāk šo mākslinieciskumu izbaudīt mēnessgaismā.

Uzrakstīju īsu ieskatu bloga dzīvē, atceroties daudz patīkamu brīžu. Noteikti arī turpmāk tiks publicēti daudz interesantu rakstu par visu, kas interesē, jo tieši tāpēc arī tiek rakstīts katrs vārds, veidots, katrs teikums un ievietots katrs ieraksts. Paldies visiem lasītājiem, no kuriem vairākus pazīstu personīgi un ar kuriem vienmēr ir patīkami komunicēt.