Muižas kā vergniecības simbols


Bieži no apkārtējiem cilvēkiem var dzirdēt neviltotu jūsmošanu par dažādām Latvijas teritorijā esošām muižām. Saviļņoti vārdi tiek izteikti gan par atjaunotām, gan par aizlaistām muižām, kurām nepieciešams kapitālais remonts. Cilvēkiem patiesi patīk šīs ēkas un daudzi no viņiem vēlētos tur dzīvot. Tomēr jaskatās patiesībai acīs, lielākā daļa jūsmotāju nezina vēsturi. Līdz ar to šajā rakstā uzrakstīšu savas pārdomas par muižu esamību Latvijā.

Muižas Latvijā radās uz piļu bāzes. Sākotnēji, ienākot krustnešiem 13. gs., tie būvēja pilis pa visu Latviju. Ar laiku bruņinieki panāca to, ka pilis un zemi tām apkārt varēja mantot bruņinieku bērni. Vēlāk pilīm novecojot, sāka būvēt muižas. Ar ļoti retiem izņēmumiem, lielākā daļa bruņinieku bija vācieši, kas cauri gadsimtiem pakāpeniski paverdzināja vietējās tautas. Sākumā tās bija nelielas klaušas, kuras ar laiku pārvērtās par dzimtbūšanu, kas faktiski nozīmēja vergniecību. Dzimtcilvēku varēja nopērt, varēja pārdot un pat zināmos apstākļos nogalināt, bez liela riska par sodu. Kā izskatījās lauku dzīve vēl 18. gs.? Bija muiža, kādu gabalu no tās bija baznīcas zeme ar baznīcu, bija apdzīvotā vietā, kurā dzīvoja dzimtcilvēki un vēl viena apdzīvotā vieta, kur dzīvoja amatnieki. Amatnieki, garīdznieki un muižnieki bija vācieši, savukārt darbaspēks sastāvēja no dzimtcilvēkiem, kuri bija latvieši. Šis ir ļoti vienkāršots apraksts, bet kopējai izpratnei pietiekošs.

Muižas tika būvētas no naudas, ko muižnieki ieguva tirgojot izejvielas, piemēram, graudi, kas tika ražotas ar dzimtcilvēku rokām. Izejvielu cenā neietilpa darbs par šīs izejvielas ražošanu, jo dzimtcilvēki strādāja bez maksas. Tas nozīmē, ka milzīgo peļņu muižnieki guva tāpēc, ka nemaksājot dzimtcilvēkiem, varēja to naudu paturēt sev, kas nebūtu iedomājams tajā pašā laikā, piemēram, ja viņi algotu vāciešus. Līdz ar to muiža faktiski simbolizē nozagtās latviešu dzīves. Par to naudu, kas netika maksāta dzimtcilvēkiem, viņi nevarēja sūtīt uz skolu savu bērnus, viņi nevarēja nodrošinat tā laika medicīnu, viņi nevarēja pietiekami labi nodrošināt savus dzīves apstākļus, nevarēja pilnvertīgi ēst un galu galā viņi nevarēja izvēlēties savu nodarbi, tādējādi bieži mirsotot jauni no kaitīgā darba un milzīgām pārslodzēm.

Sanāk, ka muižās bija ieguldīti naudas līdzekļi, kuru neesamība dzimtcilvēku rīcībā tiešā veidā nogalināja vietējos iedzīvotājus. Tā rezultātā atjaunojot muižu, vai cildinot to, mēs faktiski cildinam vergturu celtās ēkas un vergturību jeb dzimtbūšanu kā tādu. Kā analoģiju varētu minēt, ja melnādainie cilvēki jūsmotu par Dienvidu štatos esošajām mājām, kas piederēja vergturiem un nepārtraukti censtos tajās dzīvot un atjaunot tās. No morālā viedokļa, visas muižas vajadzētu vai nu nojaukt, vai pārveidot par dzimtcilvēku apspiešanas muzejiem, kuros atgādinātu par tiem, kuri dzīvoja šajās muižās un kā muižnieki paverdzināja vietējos ļaudis. Pretējā gadījumā mēs ļoti ātri aizmirstam savu vēsturi un sapņojam, kā būtu dzīvot tajā laikā skaistā muižā. Tāpēc atgādināšu visiem sapņotājiem, jūs tajā laikā dzīvotu kopā ar vēl kādiem astoņiem cilvēkiem baļķu mājā ar maziem logiem un gultām pilnām ar blaktīm, slimotu ar visādām kaitēm un būtu viens no trīs bērniem, kuri izdzīvoja pretēji sešiem, kuri nomira dzemdībās vai neilgā laikā pēc tam. Jums nebūtu tiesību pat pārvietoties ārpus noteiktas teritorijas bez muižnieka atļaujas, bet visi jūsu bērni kļūtu automātiski par muižnieka īpašumu un viņš varētu ar viņiem izrīkoties kā vēlētos, piemēram, pārdot kā lētu darba spēku.

Muižas ir ļaunuma un vergniecības simbols. Ja mēs nespējam nošķirt labo no ļaunā, skaisto no neglītā, patiesību no fantāzijas, tad tas nozīmē, ka mums daudz ir jāmācās, jālasa un jāinteresējās par vēsturi, kas galīgi nav tāda, kādu mēs sapņojam savās galvās, zaudējot pašcieņu. Simboliem ir milzīga nozīme, jo tie atšķir mūs no dzīvniekiem un vergiem, jo tikai brīvs cilvēks spēj savus uzskatus un nostāju turēt augstāk par īsām brīža sajūtām un velmēm.

Kura šis gads patiesībā ir?


Ierastā dzīves ritējumā Lieldienu brīdienas tiek uztvertas kā garāka atpūta no rutīnes un darba gaitām. Tieši šajās brīvdienās parasti izdodas izbaudīt atnākošo pavasari. Diemžēļ šis gads nav kā ierasts, jo par vainu tam visam ir karantīna. Problēma pat ir nevis ierobežotā pieejā dažāda veida pakalpojumiem, kā restorāni vai kafeinīcas, bet gan cilvēku noskaņā, kas spraucās ārā pat cauri šķietami laimīgajām sejas izteiksmēm. Tā nu mēs visi dzīvojam un gaidam, kad beidzot beigsies valstī izsludinātais ārkārtas režīms. Tāpēc dažādās diskusijās bija apspriesti jautājumi, kurš šajā laikā jūtas vislabāk, kuram patiesībā pieder laiks? Šī iemesla dēļ rakstā apskatīšu, kura šis gads patiesībā ir?

2020. gads ir žurkas gads. Interesanti, ka 12 gadus atpakaļ, 2008. gadā sākās ekonomiskā krīze, vēl pirms 12 gadiem 1996. gads bija pēdējais gads pirms lielās Āzijas ekonomiskās krīzes, savukārt 1984. gads un 1985. gads bija pēdējie stabilas izaugsmes gadi pasaulē, pēc kā notika straujš naftas cenas kritums, kā rezultātā PSRS ekonomiskā situācijas tik ļoti pasliktinājās, ka tai bija jāsabrūk. Protams, pie katra gada var pievilkt klāt dažādus zīmīgus notikumus, tomēr šeit skaidri redzams cikliskums, kas cilvēku dzīvē un arī ekonomikā eksistē. Interesanti, ka arī nākamais divpadsmit gadu cikls pēc 2008. gada cikla sākās ar tik zīmīgiem notikumiem kā pandēmija un karantīna. Pie tam ir vēl viena intersanta sakritība, 1980. gadu krīze sākās dēļ ASV ekonomiskām problēmām, 1998. gada krīze sākās dēļ Dienvidaustrumu Āzijas ekonomiskām problēmām, 2008. gada krīze sākās dēļ ASV ekonomiskām problēmām, savukārt 2020. gada krīze atkal sākās dēļ Āzijas šoreiz ne ekonomiskām problēmām. Līdz ar to 2020. gadu noteikti varam saukt par žurkas gadu ar tai raksturīgajām krīzēm.

Vēls intersanti, ka Latvijā 2020. gada dzīvnieks ir bebrs, precīzāk, Eirāzijas bebrs. Toties no kukaiņu pasaules šis gads ir ziedmušas gads. Līdz ar to šī gada ģērbonī varētu ielikt žurku, bebru un ziedmušu, kaut kur augšā.

Šis gads noteikti nav ceļotāju un iepirkšanās gads, tāpēc šis ir to cilvēku gads, kuriem patīk sēdēt mājās un kuriem nepatīk iepirkties. Rezultātā šis gads noteikti ir mājsēžu gads, par kuriem piespiedu kārtā transformējas liela daļa valsts iedzīvotāju. No tā varam izdarīt secinājumu, ka šogad dominēs nodarbes, ar kurām var nodarboties mājās, tā ir ēst gatavošana, televizora skatīšanās, grāmatu lasīšana un datorspēļu spēlēšana. Par pēdējo nodarbi varam teikt, ka šis noteikti ir geimeru gads, jo pašlaik sēdēšana pie datora ir sociāli atbildīga nodarbe, savukārt iet laukā un iepazīties ar jauniem cilvēkiem ir sociāli bezatbildīga darbība, par kuru paredzēts sods.

Nobeigumā var apkopot, ka 2020. gads ir žurkas, bebra un ziedmušas gads, ja raugās no dzīvnieku pasaules skata punkta. No cilvēku nodarbes viedokļa šis ir pasīvais mājsēžu un geimeru gads. Agri vai vēlu pandēmija beigsies un tad atkal ausīs ceļotāju un piedzīvojumu meklētāju gads, kas visdrīzāk būs 2021. gads.

Vai jābūt pateicīgiem valsts varai pandēmijas laikā?


Nav šaubu, ka visaktuālākā tēma cilvēkiem Latvijā pašlaik ir karantīna un valsts varas rīcība šī procesa vadīšanā. Diemžēl presē ir ļoti daudz varas slavinošu rakstu par to, ka pašreizējā valdība ar pašaizliedzīgu varonību cīnās līdz pēdējai asins pilei par mūsu visu dzīvībām. Diemžēl tā nav un šajā rakstā izklāstīšu savas pārdomas par to, kas pie mums notiek un, kurš ir vainīgs. Protams, kā vienmēr maksimāli īsi.

Latvija ir demokrātiska valsts, kur mēs visi vēlēšanās ievēlam Saeimu, kas pēc tam apstiprina Ministru Kabinetu, kas ir valsts izpildvara. Līdz ar to premjers, veselības ministrs un pārējie locekļi ir tikai un vienīgi mūsu visu algotie darbinieki, kuriem ir pienākums pildīt noteiktas funkcijas, nekas vairāk. Savu tiešo izpildvaras un likumdevēja varas novērtējumu mēs sniedzam kārtējās vēlēšanās, vai atlaižot Saeimu starplaikā starp vēlēšanām. Izpildvaras statusu ir svarīgi saprast, lai neuzskatītu viņus par varoņiem, bet vienīgi par vadītājiem, kuru darbu var izvērtēt pēc noteiktiem kritērijiem.

Kas notika Latvijā, kad sākās Covid-19 pandēmija pasaulē? Latvijas medicīnas sistēma saskārās ar izaicinājumu, kam tā noteikti nebija un nav gatava. Pēdējā laikā un arī iepriekš varējām bieži lasīt par medicīnas finansēja trūkumu, par obligātās medicīnas apdrošināšanas neieviešanu, par ārstu trūkumu reģionos, par milzīgu skaitu medīcinas darbinieku, kas ir aizbraukuši uz Dāniju, Norvēģiju, Vāciju, Lielbritāniju un citām valstīm, dēļ tā, ka Latvijā medicīnā maksāja pārāk maz, salīdzinot medicīnas darbinieku augsto kvalifikāciju. Piemēram, ģimenes ārsts par slodzi saņem vidēji ap 1400 EUR pirms nodokļu nomaksas, salīdzinājumā labs pārdevējs būvniecības veikalā saņems vairāk. Kad mēs maksājam tik mazu naudas summu cilvēkiem, kuriem ir nepieciešami ap 11 gadiem, lai kļūtu par augsta līmeņa speciālistiem, nav jābrīnās, ka labākie aizbrauc projām, vai iet strādāt citās jomās.

Kā mēs izskatāmies pasaules līmenī? Pasaules ekonomikas forums mūs ierindo 84. vietā pēc veselības parametra (avots: http://www3.weforum.org/docs/WEF_TheGlobalCompetitivenessReport2019.pdf), savukārt Pasaules medicīnas organizācija raksta, ka mūsu medicīna ir nepietiekami finansēta, 2015. gadā atvēlot tikai 5.8% no IKP (ES vidējais līmenis ir 9.9%), kas ir būtiski zemāk (avots: http://www.euro.who.int/__data/assets/pdf_file/0009/355986/Health-Profile-Latvia-Eng.pdf?ua=1). Arī pēc vidējā dzīves ilguma mums ir ļoti bēdīga situācija salīdzinājumā ar citām ES valstīm. Līdz ar to secinājums ir viens, nozare nav finansēta pietiekamā apmērā un cilvēku veselības stāvoklis ir slikts.

Vai medicīnā ir korupcija? Viennozīmīgi. Varam papētīt publiskos iepirkumus vai arī paklausīties cilvēku stāstus, kad bez būtiskas piemaksas ārsti slimnīcā atsakās ārstēt vai, kad valsts slimnīcā strādājošie ārsti piedāvā veikt nepieciešamo operāciju savā praksē par lielāku summu, patiesībā izmantojot valsts slimnīcas resursus un valsts finansējumu. Korupcija nogalina un medicīnas sfērā to var redzēt vislabāk.

Rezultātā, iestājoties ārkārtas situācijai, valdība saprata, ka pie tik sliktas medicīnas sistēmas, kādu paši ir izveidojuši, nekas cits neatliek, kā ieviest samērā stingrus ierobežojošus mērus, papildus tam iegrūžot lielu naudu PR akcijās medijos, jo cilvēkiem nav svarīga realitāte, bet tikai tas, kā valsts izskatās televīzijas ekrānā. Šo visu situāciju var salīdzināt ar to, kad mēs sistemātiski maksājām būvniekam, kuram ir jāsalabo jumts, viņš naudu ņem, bet jumtu nelabo 29 gadus, kad jumts sāk brukt vētras laikā, būvnieks iespundē mūs šķūnī uz vētras laiku.

Kā varētu izskatīties mūsu situācija, ja mēs atbildīgāk piedalītos vēlēšanās un vēlētu adekvātākus cilvēkus? Kā varētu izskatīties situācija, ja mēs paši vairāk iesaistītos kontrolē pār valstī notiekošajiem procesiem? Atbilde ir ļoti vienkārša, mums varētu būt kā Islandē, Dienvidkorejā vai Zviedrijā, kur veselības sistēma ir labā līmenī un tā tiek ar saslimušo cilvēku plūsmu, kā arī tiek organizēta efektīva un plaša cilvēku testēšana. To valstu iedzīvotāji šo laiku pārdzīvo turpinot savas ierastās dzīves gaitas un ekonomika turpina attīstīties, ļaujot cilvēkiem pelnīt, kamēr pie mums cilvēkiem ir jāizdzīvo.

Šeit arī atbilde uz jautājumu, vai jābūt pateicīgiem valsts varai pandēmijas laikā? Nē, noteikti nav, jo tieši šie cilvēki situāciju ir noveduši tik tālu, kad mūsu medicīnas sistēma nav spējīga efektīvi tika galā ar visiem riskiem un tāpēc ir jāievieš ļoti stingri mēri, pēc būtības iznīcinot ekonomiku, lai cīnītos ar valdības neizdarības sekām pagātnē.

Dzejolis – Izolācijā


Šodien radās iedvesma uzrakstīt kaut ko aktuālu, kas skar visus un neatstāj  nevienu vienaldzīgu. Protams, tas ir par daudzu cilvēku tagadējo stāvokli, izjūtām, domām un šaubām. Par sevis meklējumiem sadzīves lietas. Lūdzu dzejolis.

Izolācijā

Dzīvoklis par alu pārvēršās

Restes slejās gar logiem

Gaidas par šausmām izvēršās

Skatoties uz puķu podiem

Nav zināma diena pat stunda

Gaitenī pulkstenis skan

Oma sākumā raženi mundra

Vēlāk bēdas izlauzties var

Meklējot mieru spēlēs un dzejā

Domas cītīgi dzenājot laukā

Atspulgā lūkoties savā sejā

Uzlikt griķus metāla traukā.

Pārdomas par vīrusu, attālinātu darbu un citām lietām


Kaut arī pavasara saule aizvien biežāk apspīd dzīvojāmo telpu logus, patīkami izgaismojot uz plauktiem sakrājušos putekļus, tomēr nav iespējams pilnībā izbaudīt pilsētas dzīvi, kas saistīta ar kafeinīcu un restorānu apmeklēšanu. Tam visam par iemeslu ir koronavīruss un ar to saistītie ierobežojumi. Neskatoties uz to, ka mājās nākas pavadīt vairāk laika, tieši bloga rakstīšanai ir aizvien grūtāk atrast spēkus un motivāciju, jo arī bez tā pie datora tiek pavadīts ilgs laiks. Līdz ar to, ar pēdējiem spēkiem un vēl nezaudēto ievdesmu uzrakstīšu savas pārdomas par šo visnotaļ neparastu un reizēm interesantu periodu.

Darbs no mājām varētu tikai izklausīties forši un zinu vairākus cilvēkus, kas vienmēr to ir vēlējušies darīt, bet kaut kādu apstākļu dēļ viņiem tas neizdevās. Tagad beidzot ir pienācis laiks, kad šādi cilvēki var realizēt savas senākās velmes. Es noteikti nepiederu pie iepriekšminētās cilvēku grupas, jo ceļš no mājām uz darbu un atpakaļ ir kā robežšķirtne starp divām pilnīgi dažādām pasaulēm, kur vienā var nodarboties ar to kas patīk, bet otrā jāpilda izvirzītie uzdevumi un jāsasniedz uzstādītie mērķi, kas ne vienmēr sakrīt ar to, ko noteiktā brīdī gribētos darīt. Protams, darbs no mājām ļauj labāk izgulēties, bet mazāka svaigā gaisa un saules starpu deva negatīvi kompensē laba miega ieguvumus.

No valdības puses ir rekomendācijas cilvēkiem neiet no mājām un pēc iespējas mazāk fiziski kontaktēties ar cilvēkiem, savukārt noteikti nav aizliegts staigāt pa ielu, parkiem un mežu, tāpēc tas ir jāizmanto. Tāpat sporta klubu neesamība cilvēkus rosina vairāk nodarboties ar sportu ārā, kas ir pozitīvi pats par sevi. Šādu skrējēju un vingrotāju ir parādījies ļoti daudz.

Par esošajiem ierobežojumiem gan var nedaudz pasmieties. Veikalos ir ieviests 2 metru noteikums, kad viens cilvēks otram nedrīkst tuvoties vairāk par šo distanci. No otras puses, neviens arī nesoda un nekontrolē, tāpēc, ja pat kāds ļoti vēlēsies šo noteikumu ievērot un pats neies nevienam klāt, noteikti kāds cits pienāks no mugurpuses, lai ātri paķeru greipfrūtu vai kādu citu preci. No otras puses, sapmērā neloģiski ir ievērot 2 metru distanci veikalā un, uzreiz izejot no tā, iekāpt sabiedriskajā transportā, kur ne tuvu nav 2 metru distance, bet reizēm par 50 centimetru distanci ir grūti ievērot. Parodoksāli ir tas, ka samazinoties cilvēku skaitam, Rīgas satiksme izdomāja samazināt sabiedriskā transporta daudzumu, lai nodrošinātu tā labāku aizpildīšanu un efektivizētu pārvadājumus. Tieši visu valdības pasākumu mērķis ir samazināt cilvēku saskarsmi vienam ar otru, bet transporta pakalpojuma sniedzējs seko instinktīvai, bet šajos apstākļos nepareizai loģikai.

Par pašiem ierobežojumiem. Šeit ļoti interesanti būs pavērot cilvēku rīcību. Ja ierobežojumu sākumā, lielākā daļa cilvēku saprot to nepieciešamību un atbalsta sēdēšanu mājās, tad grūti ir prognozēt cilvēku rīcību, kad laukā būs virs pluss 10 grādiem pēc Celsija un saslimušo skaits nepieaugs vai pieaugs pa 3 cilvēkiem dienā, jo masveida cilvēku izolācija noteikti dos savus pozitīvos rezultātus. Tajā brīdī, kad lielākā daļa sāks domāt, ka viss ir aiz muguras un visi ierobežojumi būtu jāatceļ, tad iespējams sāksies salimšanas otrais vilnis, jo palielināsies cilvēku saskarsme vienam ar otru. Redzēsim kā būs realitātē, bet jautājumi ir, un pētījumi, kurus internetā var atrast lielā daudzumā, ļauj izdarīt visdažādākos pieņēmumus un raisa visdažādākās šaubas.

Starp citu, manā ieskātā, mērķis, kāpēc cilvēki tiek aicināti izolēties no apkārtējās vides, ir nevis, lai pasargātu cilvēkus no saslimšanas, bet lai nepārslogotu medicīnas iestādes. Kāpēc tas ir svarīgi? Kaut arī liela cilvēku daļa nav riska grupā, kad vīruss varētu radīt nopietnas veselības sekas, pati par sevi medicīnas sistēmas pārslodze, kā tas notiek Itālijā, var liegt iespēju jebkuram izmantot medicīnas pakalpojumus citu slimību ārstēšanai un tādā gadījumā, jebkura cita trauma vai saslimšana, kas nav saistīta ar koronavīrusu, bet kuras ārstēšanai nepieciešami medicīnas pakalpojumi, var būt nepieejami un cilvēki mirs vienkārši no tā, ka laicīgi nav saņēmuši nepieciešamo medicīnas palīdzību. Līdz ar to valdības mēri un aicinājumi ir loģiski no daudzām pusēm un ir jēga tos ievērot.

Īsumā tādas ir manas pārdomas par šo tēmu. Tiešām šī situācija ir kaut kas jauns un katram no mums ir iespēja iejusties kādas postapokalipses grāmatas vai filmas sižetā, lai izbaudītu, kā tas ir īstenībā. Šis vīruss viennozīmīgi mainīs pasauli. Tiks mainīts cilvēku saprāts un attieksme pret notiekošām lietām. Šis ir noteikti labākais laiks, lai valstij kardināli uzlabotu medicīnas sistēmu, bet cilvēkiem pašdisciplīnu.

Feminisms – bez puķēm un ļoti svarīgs


Jau kādu laiku vēlējot uzrakstīt par ļoti svarīgu tēmu mūsdienās, kas skar lielu iedzīvotāju masu, precīzāk, aptuveni pusi. Šī tēma iet kopā ar 8. martu, kas ir starptautiskā sieviešu diena. Par to rakstīju pagājušajā gadā, kad detalizēti izklāstīju savu pozīciju saistībā ar šīs dienas atzīmēšanu un puķu dāvināšanas aplamību. Tāpēc turpinot aizsākto tradīciju, šajā rakstā nedaudz par feminismu no vīriešu skatu punkta, jo šis rakurs vienmēr paliek nepiedodami aizmirsts.

Vārds sieviete ir ļoti daudzšķautnains. No vienas puses tas var nozīmēt bioloģisko dzimumu, no otras puses sociālo stāvokli. Jāatgādina, ka agrāk sievietes bija būtiski ierobežotas savās tiesībās, kā, piemēram, tiesības vēlēt, kas Francijā tika piešķirtas tikai 1945. gadā vai tiesības šķirties, kas, piemēram, Maltā tika piešķirtas tikai 2011. gada oktobrī. Arī mūsdienās atbilstoši ANO datiem 2.7 miljardu sieviešu dzīvo praktiski bez lielas daļas būtisku tiesību. Piemēram, Pakistānā arī šodien sieviete pirms laulībām pieder savai ģimenei un, gadījumā, ja sieviete apprecas ar vīrieti, kuru nav akceptējusi sievietes ģimene, sievietei draud nāves sods, ko izpildīs kāds no viņas ģimenes locekļiem un praktiski tāds noziegums netiks izmeklēts no varas iestāžu puses.

Kā redzam, tad feminisms un cīņa par sieviešu tiesībām bija un ir aktuāla tēma. Tie, kas pret to iestājās, vai nu nezina faktisko situāciju sieviešu tiesību jomā, vai arī slepus vēlas būt izredzētiem pēc dzimšanas fakta un vērst vardarbību pret sievietēm. Starp citu, mani personīgie novērojumi liecina, ka feminisma idejas starp vīriešiem kļūst aizvien populārākas, jo patiesībā sirds dziļumos neviens nevēlas kādu apspiest un šeit viennozīmīgi ir svarīga loma jau no bērnības audzināšanas procesam un izglītošanai ne tikai skolā, bet arī ģimenē.

Feminisms pēc definīcijas ir sociāla un politiska kustība, kurai par pamatu ir ideoloģija par sieviešu vienlīdzību politiskā, ekonomiskā un sociālā jomā. Politikā, tas nozīmē, būt faktiskām tiesībām vēlēt un tikt ievēlētām, veidot nevalstiskas organizācijas un partijas, piedalīties un rīkot gājienus un piketus. Nodrošināt tādu tiesisko vidi, lai likumā nebūtu diskriminācijas un valsts praksē aizsargātu sieviešu tiesības. Ekonomiskā, sievietēm jābūt tādām pašām tiesībām uz darbu, uzņēmējdarbību un īpašumu. Sievietei jābūt absolūtām tiesībām rīkoties ar savu īpašumu, ja pat tā atrodas laulībā vai dzīvo vecāku ģimenē. Sociālā jomā sievietei jābūt brīvai savā izvēlē. Neviens nedrīkst ierobežot sievietes brīvo izvēli kā dzīvot, kur dzīvot un ar ko dzīvot. Likumos nedrīkst būt noteikti nekādi ierobežojumi pēc dzimuma principa, kad sievietes faktiski tiek pielīdzinātas fiziskai lietai ar no tā izrietošām īpašuma tiesībām uz viņu kā mantu.

Kā jau tika minēts iepriekš, tad feminisma ideoloģijā sieviete ir nevis dzimums, bet sociālais stāvoklis plašākā tā nozīmē. Ļoti būtisks ir Simonas de Bovuāras (Simone Lucie Ernestine Marie Bertrand de Beauvoir) citāts no grāmatas “Otrais dzimums”, ka par sievieti nepiedzimst, par sievieti kļūst. Feminisms patiesībā ir par sievietes brīvību, nosakot, ka sievietei vienmēr jābūt par subjektu, nevis objektu. Patstāvīgu vienību, kura pati nosaka savu likteni.

Noteikti katram būtu jāzina tādi rakstnieču vārdi, kā Mērija Volstonkrafta (Mary Wollstonecraft), kas Anglijā faktiski uzsāka plašu diskusiju par sieviešu tiesībām ar saviem rakstu darbiem, no kuriem pazīstamākais ir “Sieviešu tiesību aizstāvēšana” vai Luisa Ditmar (Luise Dittmar), kas darbojās mūsdienu Vācijas teritorijā un deva lielu ieguldījumu tieši feminisma filosofiskajā plaknē. Šeit neminēšu citas autores, jo tie, kuriem tas šķitīs interesanti, internetā viegli atradīs informāciju.

Būtiski atzīmēt, ka sieviešu tiesības bieži ir daļa no lielākas tiesību pārkāpumu daļas. Piemēram, sieviešu tiesības var tikt pārkāptas uz rasu pamata. Ja sieviete ir verga statusā, viņai faktiski nav nekādu tiesību. Ja pieņemsim, ka lielākā daļa vergu nesenā pagātnē bija melnādaini cilvēki, tad varam apgalvot, ka melnādainajai sievietei bija mazāk tiesību, nekā baltādainajai sievietei, kaut arī pēdējā tāpat bija ļoti būtiski ierobežota savās tiesībās. Tas pats ir arī par ebreju sievietēm nacistiskajā Vācijā salīdzinājumā ar citām sievietēm. Rase, piederība kādai kastai, piederība kādai sociālai grupai, piederība kādai tautībai, var būt papildus tiesību ierobežojošs kritērijs. Tādējādi cīņa par cilvēku tiesībām kopumā ir arī cīņa par sieviešu tiesībām un no tā izriet, ka cīņa par sieviešu tiesībām, ir arī cīņa par cilvēka tiesībām kopumā. Šo ir svarīgi atzīmēt un uzsvērt, lai izskaidrotu, kāpēc vīriešiem ir jāiestājas par sieviešu tiesībām un sievietēm tajā pašā laikā jāiestājas par vīrieša tiesībām, ja tādas tiek pārkāptas, jo šīs lietas ir tieši saistītas.

Pēc samērā gara ievada, svarīgākais. Mācoties par feminismu un cīnoties par sieviešu tiesībām, kas ir daļa no cilvēktiesībām, jāsaprot ne tikai par ko notiek ciņa, bet arī pret ko. Cilvēktiesībās subjekts ir cilvēks, kura tiesības tiek pārkāptas. Tieši cilvēkam, ir tiesības izmantot valsts vai starptautiskus mehānismus, lai aizsargātu savas tiesības. Savukārt cilvēktiesību objekts ir valsts. Tieši valsts ir tā, no kuras ir jāaizsargā subjekts jeb cilvēks. Tas nozīmē, ka par sieviešu tiesību nodrošināšanu ir jāvēršas pret valsti. Sākumā pie likumdevēja, kuram ir pienākums pieņemt tādus likumus un radīt tādu tiesisko vidi, kur vīriešiem un sievietēm ir vienlīdzīgas tiesības un sociālas un ekonomiskas iespējas. Līdz ar to pati par sevi tādas vides nenodrošināšana ir cilvēktiesību pārkāpums. Pēc tam, ja cilvēktiesības ir faktiski aizskartas un ir radījušas zaudējumu, ir jāvēršas pret valsti tiesā. Tas nozīmē, ka visa feminisma darbība un enerģija pēc būtības ir jāvērš pret valsti kā cilvēktiesību objektu un sabiedrību, kā pilsoņu kopumu, kas ievēl likumdevēja varu un pastarpināti izpildvaru. Līdz ar to viens virziens ir faktiskā cīņa, otrs virziens sabiedrības izglītošana.

Kur šajā visā ir problēma? Reizēm sievietes pārprot feminismu un tā izvirzītos mērķus un vērtības. Sievietes izdara ļoti nopietnu kļūdu, kad nostājas pret vīriešiem, izsakot maldīgus apgalvojumus, ka tieši vīrieši apspiež sievietes un ierobežo viņu tiesības. Patiesībā tiesības ierobežo valsts, piemēram, neļaujot piedalīties valsts varas vēlēšanās vai neizmeklējot slepkavības, ko veic ģimenes locekļi, ja sieviete apprecas ar ģimenes neakceptētu vīrieti. Pēdējais piemērs labi demonstrē, ka paši vīrieši ir ieinteresēti sievietes brīvībā.

Kā tika rakstīts iepriekš, feminisms ir ideoloģija, kuru bieži izmanto pavisam citu mērķu sasniegšanai. Sievietes reizēm cenšas caur šo realizēt savas dusmas un bailes no vīriešiem, pasakot, ka visi vīrieši ir tirāni un sieviešu paverdzinātāji. Reizēm sievietes feminismu izmantot, lai “atspēlētos” visiem vīriešiem, piemēram, par kaut kādu agresijas aktu bērnībā vai jaunībā. Iemesls tam var būt, ģimenē saņemot nepareizu audzināšanu, kā rezultātā var rasties kompleksi, kad sievietei ir bailes no vīrieša vai arī ir ieaudzināts nicinājums pret vīriešiem. Šis ir ļoti bīstami priekš feminisma un šādu uzvedību sabiedrībā kopumā un cilvēktiesību aizsardzības jomā it īpaši vajag nepieļaut, pret to nostāties un nosodīt šādas izpausmes. Jautājums kāpēc? Atbilde vienkārša, tie kas iestājās par cilvēktiesību ierobežošanu, piemēram, autoritārie režīmi vai baznīca, izmantos šāda veida negatīvas vēršanās pret vīriešiem, lai novirzītu fokusu no cīņas par cilvēka brīvību un tiesībām uz konfrontāciju starp dzimumiem. It kā neliela atšķirība, bet šāda fokusa novirzīšana ļauj veikli izmantot seno kara principu “skaldi un valdi”.

Nobeigumā visu rakstīto var apkopot tā, ka sieviete nav dzimums cīņā par cilvēktiesību ievērošanu, bet sociālas stāvoklis. Sieviešu tiesību ierobežošana ir daļa no cilvēktiesību pārkāpšanas un to nevar skatīt nošķirti no citiem tiesību aizskārumiem. Līdz ar to secināms, ka vīrieši lielākoties nav pret sievietēm un par sieviešu tiesību ierobežošanu, bet pret to iestājas valsts un baznīca. Kā rezultātā jācīnās ir nevis pret vīriešiem, bet ar vīriešiem kopā pret valsti, izmantojot visus tiesiskos mehānismus, ja tā pārkāpj cilvēktiesības.

Neliela atkāpe. Nekad neesmu sapratis puķu dāvināšanu sievietēm 8. martā. Tas nevis samazina nevienlīdzību, bet tieši otrādi uzsver to. Aptuveni šādi varētu izskatīties puķu dāvināšana, še tev puķe, jo tu neesi tāda kā es. Un labākais, kad sāc sievietēm skaidrot kaut ko par feminismu, 8. marta nozīmi, atbilde ir šāda: “Jā, protams, bet tomēr puķes saņemt ir patīkami”. Secinājums ir viens, ja sievietes ir gatavas pieņemt puķes, kas ir nevienlīdzības simbols un par to priecāties, tad sabiedrībai ir vēl tāls ceļš ejams, līdz feminisma un cilvēktiesību izpratnes radīšanai.

Izdzīvojušā kļūda (Survivorship bias)


Šodien nolēmu uzrakstīt kaut ko vieglu un interesantu. Nedaudz par izdzīvojušā kļūdu, kas ir viens no prāta māņiem jeb loģikas deformācijām, kas noved mūs pie nepareiziem rezultātiem un bieži rada smagas sekas. Es bieži diskusijā izmantoju šo kā argumentu, lai aizstāvētu savu viedokli. Pamēģiniet arī jūs pastrīdēties šajā jomā ar cilvēkiem un redzēsiet, cik ļoti grūti ir pārliecināt viņus par pretējo. Tas tikai liecina par to, ka liela daļa cilvēku dzīvo pavisam citā, neeksistējošā pasaulē.

Vienkāršiem vārdiem aprakstot, izdzīvojušā kļūda loģikā ir tad, kad tiek analizēti veikmīgie gadījumi, nepiešķirot lielu vērību tiem gadījumiem, kuri bija neveiksmīgi. Internetā par šo var atrast milzīgu materiālu daudzumu, savukārt es par to rakstu, lai rosinātu cilvēkus vispār meklēt informāciju par loģiku.

Sadzīvē esam bieži dzirdējuši šādu frāzi, smēķēšana nav kaitīga, mans vectēvs visu mūžu smēķēja un nodzīvoja līdz astoņdesmit gadiem. Šajā piemērā atpagalvojums pats par sevi norāda uz to, ka arguments ir nepareiz, jo vēctēvs tiek minēts kā piemērs, kas norāda, ka pārējie viņa vecuma cilvēki jau ir miruši. Ja pieņemsim, ka vectēvs tiešām nodzīvoja līdz astoņdesmit gadiem, tad objektīvam rezultātam mums būtu nepieciešams paņemt statistiku un paskatīties, cik cilvēki ir miruši, kas bija smēķējuši tik pat ilgi un izrādītos, ka to skaits ir daudz lielāks, bet vectēvs ir tikai laimīgs izņēmums no kopējās statistikas.

Vēl viens ļoti populārs mīts ir par mācīšanos. Bieži dzirdam frāzi, nav jēgas mācīties, piemēram, ir miljonārs, kurš kļuva bagāts ar 6 klašu izglītību. Forša atruna, lai neko nedarītu, bet patiesībā mums vajadzētu ņemt statistiku un skatīties, cik lieli ienākumi ir cilvēkiem ar pamatskolas izglītību, vai pat nepabeigtu pamatskolas izglītību. Uzrakstīšu priekšā, ļoti zemi un liela daļa ir vismaz reizi mūžā bijuši notiesāti par kaut kādu noziedzīgu nodarījumu, un cik no tiem ir ar alkohola un narkotiku atkarību, ir vairāk retorisks jautājums.

Rezultātā varam secināt, ja kāds cilvēks savā runā lieto vārdus, “visi taču tā dara…”, “es zinu vienu cilvēku, kuram izdevās…”, “nav jēgas, jo nevienam nesanāk…”, tad ziniet, ka visdrīzāk kopējā konstrukcijā ir izdzīvojušā kļūda, kas noved pie pilnīgi nepareiziem loģiskiem secinājumiem. Ar šo ir jācīnās katru dienu, lai pašiem pieņemtu pareizu lēmumu un dzīvotu reālajā pasaulē, nevis māņos.

Kas ir jādara Latvijai lai būtu bagātai?


Tēja, vakars un miers. Noteikti šie ir ideāli apstākļi, lai uzrakstītu kādu labu rakstu savā blogā. Daudzi sarunas laikā prasa, ko vajadzētu darīt Latvijai, lai mēs kļūtu bagātāki kā valsts. Cilvēki parasti izsaka daudzas domas, no kurām daļa ir pareiza, bet daļa balstās uz steriotipiem. Tāpēc nolēmu demonstrēt paņēmienu, kas ļaus jebkuru diskusiju padarīt saturīgāku.

Atveram foršu retingu, ko sagatavo Pasaules ekonomiskais forums – Global Competitiveness Report 2019. Paņemam kādu ļoti bagātu valsti, piemēram, Nīderlandi, jo Igaunija ir tik ļoti visiem apnikuse, un jātiecas tomēr uz augstāko standartu. Tālāk skatāmies, Nīderlande atrodas ceturtajā vietā, kā viskonkurētspējīgākā valsts pasaulē, savukārt Latvija ieņem 41. vietu. Skatāmies tālāk Nīderlandes rādītājus dažādās jomās:

Institūcijas – 79, Infrastruktūra 94, IT līmenis – 76, Makroekonomiskā stabilitāte – 100, Veselība – 94, Cilvēku prasmes – 85, Preču un pakalpojumu tirgus – 70, Darba spēka tirgus – 75, Finanšu sistēma – 85, Tirgus lielums – 74, Biznesa dinamika – 81, Inovāciju kapacitāte – 76.

Visu skaitļu detalizētu atšifrējumu var atrast ziņojumā. Šo skaitļu analīze nav raksta mērķis, tāpēc vienkārši pieņemam zināšanai.

Tālāk skatāmies Latvijas rādītājus, iekavās norādot +/- no Nīderlandes rādītājiem:

Institūcijas – 59 (-20), Infrastruktūra 76 (-18), IT līmenis – 80 (+4), Makroekonomiskā stabilitāte – 100 (0), Veselība – 77 (-17), Cilvēku prasmes – 76 (-9), Preču un pakalpojumu tirgus – 59 (11), Darba spēka tirgus – 67 (-8), Finanšu sistēma – 57 (-28), Tirgus lielums – 44 (-30), Biznesa dinamika – 66 (-15), Inovāciju kapacitāte – 42 (-34).

Tagad skatāmies, kurās jomās Latvija atpaliek visvairāk:

1. Inovāciju kapacitāte – 42 (-34) – tiesu sistēma, nodokļu politika un tiesiskais regulējums;

2. Tirgus lielums – 44 (-30) – nav tieši ietekmējams, bet atkarīgs no citām jomām;

3. Finanšu sistēma – 57 (-28) – korupcija un tiesiskais regulējums;

4. Institūcijas – 59 (-20) – korupcija un tiesikais regulējums;

5. Infrastruktūra 76 (-18) – korupcija;

6. Veselība – 77 (-17) – korupcija un tiesiskais regulējums.

Papildus es atzīmēju arī iespējamos iemeslus, kas varētu būt par pamatu sliktajiem rādītājiem.

Lūk, arī virziens, uz kuru mums vajadzētu virzīties, risinot problēmas, lai attīstītu augstāk minētās jomas un sasniegtu Nīderlandi. Vai šeit ir kaut kas sarežģīts, nē nav, jo Nīderlandieši to jau ir izdarījuši. Problēma ir vairāk politiķos, kas koncentrējās uz sava personīgā labuma gūšanu, tādējādi atņemot sev tik vērtīgo laiku, lai izdarīt kaut ko noteiktu valsts labā un ieietu vēsturē pozitīvā gaismā.

Kāpēc Latvijā nekas nevirzās uz priekš? Tāpēc, ka ir daudz privātu interešu, tiesiskais nihilisms un bailes kaut ko mainīt, zaudējot popularitāti. Tas viss iet kopsakarā ar korupciju un cita veida noziedzīgiem nodarījumiem. Vai politiķi zina, kas būtu darāms, lai uzlabotu situāciju? Protams, jo ir neskaitāmas rekomendācijas no starptautiskajām organizācijām, ekspertu un auditoru ieteikumi, kā arī vispārīgā valsts attīstības teorija. Diemžēl, lai kaut kas notiktu, nepieciešams kaut ko arī darīt, nevis imitēt aktīvu darbību.

Vakara citāts – Mohandass Gandijs


Kārtējais vakars, kad iespējams papētīt kaut ko interesantu. Tieši tāpēc man radās velme pameklēt izcilus citātus, jo tieši tādi citāti rada izcilas domas un idejas. Mēs bieži ikdienas steigā aizmirstam par fundamentālām lietām, kas veido cilvēku sabiedrību un uzskatus. Mohandass Gandijs (Mahatma Gandhi), kurš dzīvoja no 1869. gada līdz 1948. gadam Indijā, izgāja sarežģītu dzīves ceļu un veica būtiskus darbus priekš Indijas un cilvēces kopumā. Tāpēc brīvā laikā ir vērts palasīt viņa darbus. Lūk, arī šeit viens no viņa neskaitāmajiem citātiem.

“Kāda tur starpība mirušajiem, bāreņiem un bezpajumtniekiem, vai posts nodarīts totalitārisma vai arī brīvības un demokrātijas svētajā vārdā.”

Izvēloties nevardarbīgas pretošanās ceļu, Mohandass Gandijs patiesībā izvēlējās miera ceļu, jo neviens cilvēka upuris nav tā vērts, lai veiktu darbības, apmierinot kāda līdera ego. Citātā ir ietvertas vairākas dziļas domas, kur viena no tām ir tāda, ka var aizsegties ar jebkāda veida attaisnojumu savām darbībām, bet, ja kaut kādā brīdī būtu iespējams izslēgt skaņu un visus notikumus vērot kā mēmā kino, mēs redzētu, ka vieni cilvēki galina otrus, mērdē badā, pakļauj, atstāj bez iztikas, tikai viena mērķa vadīti, lai iegūtu sev pēc iespējas vairāk resursus. Savukārt cilvēkiem, ņemot vērā, ka cilvēks dzīvo fantāziju pasaulē, izdomā stiprā vadoņa fantāziju, tautas varas fantāziju, gudrā līdera fantāziju utt. Tomēr realitātē visas fantāzijas dzīvo cilvēku galvās, bet reālie resursi tiek koncentrēti to rokās, kuri tās fantāzijas rada.

Prostitūcija – iemesli un sekas


Tie, kas seko maniem ierakstiem Twitter, pamanīja, ka biju uzrakstījis apņemšanos savā blogā izvietot rakstu par prostitūciju. Iemesls bija ļoti vienkārš, kāds Twitter lietotājs, atsaucoties uz rakstu, bija izvietojis savu viedokli par to, cik smaga ir sievietes dzīve, jo viņai, lai audzinātu bērnu, ir jānodarbojās ar prostitūciju un, spriežot pēc intervijas ar to sievieti, viņa lieto narkotikas pirms darba, jo citādāk viņa nevar veikt savus darba pienākumus. Es, protams, iebildu, uzrakstīdams, ka prostitūcija ir katra cilvēka izvēle un tieši narkotikas varētu būt par iemeslu, kāpēc tā sieviete nav spējīga veikt kādu citu darbu. Ņemot vērā, ka Twitter ziņas ir ļoti ierobežotas apjomā, ievietošu ziņu jeb postu savā blogā. Kas ir prostitūcija, kādi ir tās iemesli un kādas ir profesijas pastāvēšanas sekas? Šoreiz par tēmu, kura nevienam nav vienaldzīga, kāds sevi redzēs kā pakalpojuma sniedzēju, kāds kā klientu un kāds, kurš no tā visa neko nesaprot, nosodīs visu nozari.

Kas ir prostitūcija? Uz šo jautājumu atbildi varam meklēt Latvijas tiesību aktos. Ministru Kabineta (MK) 22.01.2008. noteikumi Nr. 32 “Prostitūcijas ierobežošanas noteikumi”, nosaka, ka Latvijā par prostitūciju, atbilstoši iepriekšminēto noteikumu 1. punktā noteiktajam, tiek uzskatīts seksuālo pakalpojumu sniegšana par maksu. Rakstā protams apskatīšu jautājumu plašāk, bet redzams, ka formulējums “seksuāls pakalpojums” ir ļoti plašs un ar to var saprast jebkāda veida seksuālos pakalpojumus. Jāuzsver, ka atšķirībā no tiesību aktiem, sabiedrībā bieži par prostitūciju uzskata tikai fizisku kontaktu, kaut arī, piemēram, video čats, kur par maksu kameras otrā pusē cilvēks vai cilvēku grupa veic seksuāla rakstura darbības, arī var tikt uzskatīta par prostitūciju plašākā izpratnē.

Kur paliek barteris? Uz šo jautājumu likums mums neatbild un šo sabiedrība cenšās slēpt, ja, piemēram, divi cilvēki vienojās, ka viens otru aizved dārgās vakariņās un par visu samaksā, bet otrs piekrīt stāties dzimumattiecībās, vai šo arī var uzskatīt par prostitūciju. Atbilde, jā, jo maksa ir plašs jēdziens. Protams, no likuma viedokļa tādā gadījumā atbildība neiestāsies, bet no morālā skatu punkta, tas ir tas pats. Par šo rakstīju pagājušajā gadā un sāņemu daudz komentārus. Ja mēs atzītu barteri, kā maksu par pakalpojumu, tad izrādītos, ka liela daļa sieviešu, kas attiecībās atrodas mantkārīgu nolūku vadītas, ir vienkārši intīmpakalpojumu sniedzējas ar dārgu abonēšanas maksu.

Vai protitūcija Latvijā ir legāla? Augstāk minēto MK noteikumu 3. punktā noteikts, ka personai atļauts piedāvāt vai sniegt seksuālos pakalpojumus par maksu tikai dzīvojamā telpā, kas ir tās īpašums vai par kuru tā ir noslēgusi īres līgumu. Līdz ar to Latvijā ar prositūciju var nodarboties jebkura presona, kas sasniegusi 18. gadu vecumu un ir rīcībspējīga. Parasti šī nodarbe tiek reģistrēta kā saimnieciskā darbība, ko veic pašnodarbinātā persona. Un šeit daudziem var būt pārsteigums, bet ir prostitūcijas pakalopjuma sniedzēji, kas maksā nodokļus, iesniedzot regulāras deklarācijas Valsts ieņēmumu dienestā. Interesanti būtu papētīt, vai apakšveļa un dažāda veida palīglīdzekļi tiek deklārēti kā attaisnotie izdevumi.

Kādi ir prostitūcijas iemesli? Ņemot vērā, ka tā ir saimnieciskā darbība, kā mēs noskaidrojām iepriekš, kad par samaksu tiek sniegts noteikts pakalpojums, tad jebkurā gadījumā mērķis ir peļņas gūšana. Pie tam ceļi, kā līdz šai profesijai nonāk, ir dāžadi, bet mērķis ir vienmēr viens.

Sāksim ar elitāro klasi, ir jauna skaista sieviete, kura saprot, ka pēc viņas ir liels pieprasījums un vīrieši ir gatavi maksāt par to naudu. Attiecības viņa nevēlas, jo dzīvē ir daudz interesantu lietu, ceļošana, studijas, tusiņi utt. Viņa nolemj monitizēt savu izskatu un par naudu piedāvā dažāda veida intīmpakalpojumus. Kādi var būt ienākumi, 1000 EUR, 3000 EUR par nakti. Lai nokļūtu tādā līmenī, viens ceļš ir caur modeļu āgentūrām, dažāda veida pasākumiem utt. Lielākajai daļai tur nekad neizdosies nokļūt, tāpēc tālāk par otro klasi.

Standarta gadījums, meitene atbrauc no laukiem uz Rīgu studēt, darbu var atrast, bet ar to nebūs pietiekami, lai apmaksātu visas vajadzības un sutdijas. Starp draugiem ir tādi paši studenti, bet bagātu mīļāko atrast grūti vai neiespējami. Tāpēc brīvā laikā, caur kādu interneta portālu vai mobilo iepazīšanās aplikāciju piedāvā intimpakalpojumus ārzemniekiem, lai par šo nodarbi neuzzinātu draugi, radi un paziņas. Daudzām sievietēm uz reputāciju ir nospļauties, tāpēc starp klientiem ir arī vietējie. Šajā gadījumā peļņa varētu būt no 100 EUR stundā, atkarībā no izskata un figūras. Šo noteikti varam uzskatīt par vidējo klasi un klienti var būt dažādi, bet visdrīzāk tie būs samērā turīgi.

Vēl viena klase ir sievietas pēc 35 gadiem. Ja paskatāmies interneta portālus, kur tiek piedāvāti prostitūcijas pakalpojumi, tad redzam, ka daudz piedāvājumi ir no sievietēm, kuras vizuāli un vecuma ziņā nav tik pievilcīgas, tomēr to cenas  piedāvājums ļauj konkurēt ar jaunām un simpātiskām meitenēm. Pie tam, ja ir piedāvājums, tad acīm redzams, ir arī pieprasījums, kas šo piedāvājumu ir radījis. Šajā gadījumā cena var būt 50 EUR un uz augšu.

Pati zemākā klase ir standarta gadījums. Nāk no zema sociālā slāņa. Skolas laikā mācījās slikti, kādos 15 gados sāka lietot psihotropās vielas un 18 gados nonāk pie apziņas, ka izglītības nav, veselība nav ideāla, narkotisko vielu atkarība rada nepieciešamību pēc regulāriem ienākumiem, ir bērns vai pat divi, kuri arī kaut kā ir jābaro un nekas cits neatliek, kā iet uz šosejas vai kaut kādos lētos bāros un piedāvāt savus pakalpojumus cilvēkiem ar zemiem ienākumiem vai no zema sociālā slāņa. Šeit cena var būt no kādiem 30 EUR. Tieši šos gadījumus rāda pa televīziju un par tiem raksta ziņu portālos, kad vēlas parādīt sievieti par dzīves un apstākļu upuri.

Atsevišķa tēma ir video čats, kur par maksu otrpus kameras cilvēki dara dažāda vieda seksuāla rakstura darbības. Šis ienākums ir legāls daudzās valstīs, Latvijā šis jautājums nav tiesiski regulēts. No vienas puses, šeit nav fiziska kontakta, no otras puses, tiek maksāts par seksuālas baudas gūšanu. Ienākumi var būt 1500 EUR, 3000 EUR utt. Pie tam bieži video čatu izmanto, lai meklētu klientus, kuri gatavi maksāt ļoti lielu naudu, tādējādi patiesos ienākumus grūti novērtēt. Ar to nodarbojās dāžāda sociāla slāņa un vecuma cilvēki. Pie tam daudziem tas no morāles viedokļa neasociejas ar prostitūciju, kaut arī, manā skatījumā, video čats būtu kvalificējams tieši tāpat.

Kāpēc prositūcija tiek izvēlēta kā profesija? Ņemot vērā, ka prostitūcijas mērķis ir gūt ienākumus, tad sakne meklējama tieši atalgojumā. Cik daudz var vidēji nopelnīt sieviete ar pamatskolas vai vidusskolas izglītību? Aptuveni 700 EUR uz rokām Rīgā, ja paveicas atrast labu darbu, ja nē, tad vidēji 500 EUR. Cik daudz var nopelnīt studente, kas strādā uz pusslodzi, lai darbu varētu apvienot ar studijām, 400 EUR uz rokām. Cik daudz var nopelnīt sieviete bez izglītības un narkotisko atkarību, vidēji 300 EUR, ja paveicas, bet vienā darbavietā viņa ilgi nenoturēsies. Lūk, arī atbilde uz jautājumu, naudas ienākums, ko sieviete vai vīrietis var gūt no prostitūcijas, ir bieži reizes lielāks nekā ienākums no algota darba. Pie tam šāda veida darbs nodrošsina brīvu grafiku un lielu pielāgošanās iespēju no ģeogrāfiskā skata punkta. Tīri no loģikas viedokļa, priekš kam jaunai, skaitai studentei, mocīties pa 80 stundām nedēļā par 400 EUR mēnesī, ja par 20 intīmpakalpojumiem viņa nopelnīs 1600 EUR vai 3000 EUR vai pat 4000 EUR. Tāpat ir ar pārējām klasēm, tikai tur ienākumi ir zemāki, bet motivācija tāda pati.

Kādas sekas sabiedrībā atstāj prositūcija? Ja mēs galvās esam sev izveidojuši nereālu ēdeni, kurā viss ir salikts pa plauktiņiem. Kura sastāv no uzticīgiem vīriem un sievām, kur katrs vēlas studēt un iegūt pēc iespējas augstāku kvalifikāciju. Kur nav pusaudžu narkomānijas un alkoholisma. Kur atalgojums par prostitūciju ir zemāks par atalgojumu no parasta darba. Kur visa pasaule ir tīra, balta un gaiša, tad prositūcija viņiem liksies kā kaut kas netīrs, aizliegts, pretdabīgs un nosodams. Pirmā velme, kas rodas, ir to aizliegt un gan pakalpojuma sniedzējus, gan klientus ielikt cietumā. Iepriekšminētais viedoklis ir saknē nepareiz un pat bīstams. Tas veidojas tāpēc, ka audzināšanas procesā vecāki nav par šo tēmu runājuši ar bērnu, skolā par to nav runājuši pasniedzēji, kā rezultātā starp cilvēkiem tas tiek uzskatīts par kaut ko nosodošu un vārds “prostitūta” tiek lietots kā aizvainojums un apsaukāšanās. Bīstami tas ir tāpēc, ka ar šādu audzināšanu sabiedrībā tiek ieaudzināts, ka šādas profesijas pārstāves ir ārpus likuma, pret tām var slikti attiekties, izraidīt no sabiedrības, sist un neievērot to tiesības. Tiek ieaudzināts naids, kam nav nekāda pamata.

Otra monētas puse ir vardarbība, kas paaugstināsies, ja šo profesiju aizliegt. Pati profesija noteikti neizzudīs, bet kriminalizēsies, kur paaugstinoties nelegālā biznesa riskiem, pieaugs korupcija un tādu piespiedu līdzekļu izmantošanu, lai visi nozarē klusētu. Labs piemērs ir narkotikas, tās ir aizliegtas, bet tik un tā ir nopērkamas un tajā biznesā iesaistītie cilvēki viegli var pielietot vardarbību, lai sasniegtu savu mērķi, jo risks par noķeršanu ir ļoti augsts.

Vēl milzīga problēma, ko risina prostitūcija, ir spriedzes un vardarbības mazināšana starp vīriešiem. Nav noslēpums, ka vīriešiem smadzenes ir iekārtotas tā, ka smadzeņu daļa, kas atbild par seksuālo apmierinātību atbild arī par agresiju. Līdz ar to, nesaņemot intīmpakalpojumu, vīrietis var realizēt savas tieksmes kādu izvarojot vai veicot noziegumu, piemēram, iesaistoties kautiņā. Līdz ar to nauda un pakalpojuma pieejamība atrisina šo problēmu.

Nobeigumā. Sabiedrībā ir radīti daudzi steriotipi par prostitūciju, ka tā ir netīra, saistīta ar narkotikām un to izmanto tikai noziedznieki. Patiesībā tā ir industrija, kas apmierina klienta velmes, tāpat kā zobārsts vai veikala pārdevējs. Kā tika parādīts šajā rakstā, šī industrija ir ļoti liela un iedalās vairākās klasēs vai grupās. Tikai maza daļa no visām intīmpakalpojumu sniedzējām ir sociāli degradētas narkomanēs ar pieciem bērniemi un cietumā sedošu bērnu tēvu. Lielākā daļa pakalpojumu sniedzējas ir labi koptas un adekvātas sievietes, kurām šī nodarbe ir bizness un slikti izskatoties vai neesot pieklājīgai pret klientu, tirgū valdošā konkurence vienkārši izspiedīs no tā ārā. Vai vajag nosodīt prostitūcijā iesaistītās personas, noteikti nē, vai vajag izglītot sabiedrību un uzlabot izpratni par nozares funkcijām un problēmām, noteikti jā. Pie tam uzrakstīšu ļoti interesantu domu, no ekonomiskā viedokļa, mums ir izdevīgi, lai cilvēki nodarbojas ar prostitūciju Latvijā un šeit maksā nodokļus, nekā brauc projām no valsts, tāpēc mēs kā sabiedrība esam ieinteresēti, lai šī nozare būtu komforta visām iesaistītajām pusēm.