Sniegotais brauciens uz bezdibeni


Šis stāsts ir balstīts uz patiesiem notikumiem. Visi tēli ir izdomāti, jebkuras sakritības ir nejaušas, kā arī zemāk aprakstītājam ir tikai un vienīgi māksliniecisks mērķis. Tiesas piespriestais sods paņemts no tiesas sprieduma par līdzīgu noziedzīgu nodarījumu, savukārt preces un naudas apjoms tika noapaļots.

Aukstā decembra dienā aiz loga krita balts sniegs, kas sastāvēja no lielām un izteiksmīgām pārslām. Kārtējā sestdiena sākās bez steigas un rosmes. Ap pulksten 11:00 Daniels atvēra acis un ar roku centās satvert blakām uz galda stāvošu telefonu. Gaisma, kas spraucās caur guļamistabas aizkariem vēstīja par to, ka gulēts ir pārāk ilgi. Telefonā bija viena īsziņa un neatbildēts zvans, kas nespēja pamodināt Danielu pēc kārtējās piektdienas pasēdēšanas. Izziņā bija apsveikums vārda dienā, savukārt zvans tika saņemt no Daniela drauga, ar kuru viņam šodien bija norunāta tikšanās. Kaut arī bija sestdiena, tomēr tā noteikti nebija plānota kā brīvdiena. Paskatīdamies laika prognozes telefonā, Daniels nopūtās par solīto sniega puteni un nolika telefonu atpakaļ uz nakts galdiņu.

Ticis līdz virtuvei, Daniela acu priekšā pavērās nesakārtotas virtuves skats. Uz galda bija neapēsta gaļa ar sieru un olīvām, savukārt pie izlietnes atradās vīna un alus pudeles. Izlietnē rēgojās zaļi šķīvji ar gaiši brūnu apmali, haotiski izmētāti ēdamrīki un sasita krūze. Daniels ieslēdza tējkannu un centās atrast kaut vienu tīru kafijas tasi, lai pagatavotu tajā spirdzinošo dzērienu.

Apsēzdamies pie netīrā galda malas, viņš lēnām malkoja karsto kafiju bez cukura un klusām pārdomāja šodienas gaitas. No virtuves loga bija redzams mikroautobuss, ar kuru Danielam šodien ir plānots pārvest preci un tādējādi nopelnīt uz jaungada svinībām un turpmāko dzīvošanu. Kafijas dzeršanu pēkšņi pārtrauca telefona zvans. Daniels ātri piegāja pie nakts galdiņa un pacēla uz tā guļošo telefonu.

“Klausos!” Daniels teica, uzspiežot zaļo atbildēšana pogu.
“Čau! Zvanīju no rīta, bet tu necēli klausuli, vai viss kārtībā?” jautāja Daniela draugs Jānis.
“Jā! Vakar bija neliela pasēdēšana un šodien nav tas mundrākais stāvoklis no rīta” paskaidroja Daniels.
“Labi. Galvenais neaizmirsti, ka tev šodien divos vajag ierasties norunātajā vietā un neaizmirsti paņemt naudu!” teica Jānis.
“Noteikti būšu.” Daniels apstiprināja un nolika klausuli.

Pēc sarunas, Daniels iebāza telefonu priekšējā bikšu kabatā un izdzēra līdz galam kafiju. Pieiedams pie gaiši brūnā koka galda, viņš atvēra atvilktni un izņēma no tās 15 000 EUR, kas jau no vakardienas bija rūpīgi ielikti maisā. Tos ielikdams mazā vīriešu somā, Daniels iegāja vannas istabā, noskaloja vēl aizmigušo seju, iegāja gaitenī, uzvilka jaku, paņēma automašīnas atslēgas un ātrā solī devās uz mikroautobusa pusi.

Ceļš bija piesnidzis un ārā valdīja spēcīgs ziemeļu vējš. Kaut arī brauciens notika ap pusdienlaiku, tomēr laukā valdīja pustumsa. Redzamība uz ceļa bija vāja. Mašīnā skanēja pieklusināta mūzika un Daniela skatiens vērsās uz priekšu. Skatiens bija tukšs, bez emocijām un pārdzīvojumiem, vienaldzīgs un auksts, tāpat kā ziemeļu vējš, kas sitās pa mikroautobusa priekšējo stiklu.

Pēc ilgāka laika, Daniels ieradās norunātajā vietā pie valsts robežas, kur viņu jau gaidīja Jānis. Daniels atvēra mašīnas durvis un izgāja ārā no tās. Uzliekot kāju uz sniega, tā nedaudz iegrima. Putenis bija darījis savu, tas noklāja zemi ar balstu un mīkstu segu. Lēnām Daniels piegāja pie Jāņa mašīnas un sasveicinājās ar viņu.

“Esmu gatavs paņemt visu norunāto kravu, lūk šeit būs nauda, kā bijām runājuši.” teica Daniels.
“Jā, ļoti labi. Starp citu, apsveicu ar vārda dienu!” sacīja Jānis, atvērdams sava mikroautobusa aizmugurējās durvis, kur atradās 3000 iesaiņotas paciņas ar cigaretēm ar citas valsts akcīzes nodokļu markām.
Daniels kopā ar Jāni ātri pārkrāva visas kastes. Meža vidū visapkārt bija klusums, ko vēja šalkas diemžēl nemitīgi iztraucēja. Pēc pēdējās kastes, Jānis teica:
“Man ir neliela aizķeršanās ar piegādi, līdz ar to ātrāk par martu jauna pieveduma nebūs.”
“Līdz martam? Kas noticis?” uztraukts jautāja Daniels.
“Pagaidām neko nevaru paskaidrot, bet, jā, līdz martam.” atbildēja Jānis un devās uz automašīnas pusi.

Daniels iekāpa automašīnā visai sliktā omā, jo cigarešu tirdzniecība bija viņa galvenā nodarbe un Jāņa teiktais nozīmēja, ka Daniela ienākumi būtiski kritīsies. Satraukumā un nelielā izmisumā, kas bija redzams Daniela sejā, viņš iedarbināja automašīnu un spēcīgi uzspieda gāzes pedāli. Braukdama, automašīna aizķera ar mikroautobusa sānu stingrāku koka zaru, kas atstāja uz mašīnas krāsojuma nelielu švīku.

Ceļš ar katru minūti kļuva aizvien baltāks, ko nobēra spēku pieņēmušais sniegta putenis, kas tika pavadīts ar brāzmainu vēju. Automašīnas lukturi izgaismoja ceļu un gaismas stari veidoja mērenu deju ar sniega pārslām. Pēc pāris minūtēm Daniels pamanīja policijas posteni uz meža ceļa. Viņš uzreiz saprata, ka postenis ir izvietots tikai un vienīgi viņa dēļ. Danielam nebija kur nobraukt malā vai apgriezties, lai izvairītos no nevēlamās tikšanās ar likumsargiem. “Tā tad marts, protams!” viņš pie sevis noteica. Un ņemot vērā, ka līdz postenim tomēr vēl palika neliels attālums, Daniels paņēma telefonu un centās sazvanīt Jāni. Bez lielas izbrīnas telefons bija atslēgts.

Piebraukdams pie policijas posteņa, Daniels lielā satraukumā atvēra automašīnas logu. Seja viņam bija sarkana un pietvīkusi, skatiens nespēja fokusēties vienā punktā un rokas nervozi ieķērās stūrē, it kā, atlaižot tās, notiktu kritiens bezdibenī, kurā pēc Daniela domām krita visa viņa dzīve, visa pagātne un nākotnes plāni, cerības un vēlmes. Palika tikai tukšums un bezcerība.

Pēc automašīnas apskates policija atrada nelegālu cigarešu kravu. Daniels pēc garākas sarunas vienojās ar prokuroru par savas vainas atzīšanu. Pēc gada notika tiesas sēde, kurā tika nospriests Danielu atzīt par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā un piespriest viņam piespiedu darbu 220 stundas un piedzīt no Daniela valsts labā kaitējuma kompensāciju 10 000 EUR apmērā.

Advertisements