Vēl nedaudz par politiku


Ņemot vērā, ka nesen bija vēlēšanās un pašlaik notiek aktīva koalīcijas veidošana, tad man rodas velme uzrakstīt par to, kā tas viss izskatās no malas. Protams, kā vienmēr īsumā.

Vairāki Saeimas sasaukumi vai valdības kā vienu no pirmajiem darbiem veica sava atalgojuma paaugstināšanu. Izskatās, ka šoreiz būs līdzīgi, jo atbilstoši pirmās palīdzības pamatnoteikumam, sākumā ir jāpalīdz pašam sev un tikai pēc tam cietušajam. Pamatojums šādam paaugstinājuma kā vienmēr ir safantazēti murgi, ka atalgojums jāizlīdzina ar uzņēmumu vadītāju algām. Pēc tādas loģikas, ASV ministram būtu jāsaņem 10+ miljoni dolaru, jo tieši tādi bonusi ik gadu tiek izmaksāti vadošo uzņēmumu vadītājiem, tomēr tā nenotiek un ASV ministra jeb sekretāra alga ir 17 560.00 USD (15 540.00 EUR) mēnesī. Savukārt Latvijā ministru algas ir 4020.00 EUR mēnesī, kas ir 3.8 reizes mazākas nekā ASV. Šeit ir arī cits skaitlis salīdzināšanai, Latvijā IKP uz vienu iedzīvotāju ir aptuveni 24 500.00 EUR uz vienu iedzīvotāju, bet ASV IKP ir 52 600.00 EUR uz vienu iedzīvotāju, kas ir 2.1 reizi lielāks un, ko Latvija varētu sasniegt 20 gadu laikā, ja mūsu IKP pieaugums būtu 6% gadā, diemžēl tas ir tālu šī skaitļa. Šeit ir vēl viena nepatīkama nianse, vidējā alga Latvijā ir 11 100.00 EUR gadā pirms nodokļu nomaksas, savukārt ASV tā ir 44 500.00 USD (39 380.00 EUR), kas ir 3.5 reizes vairāk. Līdz ar to taisnīgi par ministru algu palielināšanu varētu runāt tikai pēc kopēja labklājības līmeņa pieauguma valstī.

Mans viedoklis, ka ministru un deputātu atalgojumam jābūt saistītam ar vidējo un minimālo algu valstī, jo demokrātijas pamatmērķis ir nodrošināt varas atgriezenisko saikni ar cilvēkiem. Pretējā gadījumā, varā esošie cilvēki sāk dzīvot savu, atrautu no realitātes dzīvi, kas zaudējot saikni, rada nemieru un revolūcijas draudus, kā arī tieši šādā vidē tiek pieņemti visneadekvātākie lēmumi. Šī koalīcija un valdība visdrīzāk vēl vairāk samazinās cilvēku līdzdalību un kontroles iespējas politikā, kā arī virzīs valsti uz autoritārā režīma pusi, kas atainosies ekonomikas izaugsmes rādītājos nākontē. Tāpēc, ja kāds plāno doties prom no šīs valsts, tad tagad ir labs laiks, lai par to sāktu nopietni aizdomāties.

Advertisements

Kas notiks tālāk – valdība, Saeima


Man bieži jautā, kā es uzminu to, kas notiks pēc kāda laika valstī un ar varu. Šis noslēpums noteikti nav apvīts ar maģiju vai kaut ko mistisku. Lai kādam cilvēkam pateiktu viņa nākotni ir vesela tehnika, kuru izmantojot, vienmēr nonāksiet pie laba rezultāta. Šoreiz ļoti īsi par mūsu valsti.

Pirmkārt, ja vēlaties būt par pareģiem un izskatīties gudri citu priekšā, tad bieži pavadiet laiku, analizējot informāciju no Eurostat un Centrālās statistikas pārvaldes. Ja skrupulozi izpētīt mēdijus, tad tur publicētā informācija mēdijos bieži parādās ar novēlošanos, līdz ar to, ja esat lietas kursā par aktuāliem datiem, varat pateikt savas prognozes, kas viennozīmīgi piepildīsies un tiem, kuri to nezina, liksies, ka tā ir mistika.

Otrkārt, akadēmiskās datubāzes. Tie, kas mācās vai, kuriem darbā vai vismaz viņu bibliotēkās ir pieejamas starptautiskas datubāzes, tad bieži tajās var atrast ārzemju avīžu vai žurnālu rakstus, kas tiks publicēti pēc kāda laika, bet tur tie jau ir pieejami. Parasti tie ir analītiskie raksti vai kaut kādi pētījumi priekš plašākas auditorijas. Arī šajā gadījumā jūs lasiet un uzziniet to, ko lielākā daļa cilvēku nezina un, pasakot viņiem to ātrāk, radīsies iespaids, ka esat apveltīts ar unikālām spējām.

Treškārt, es ļoti bieži pamatoju lietas ar zināmām un gadu simtiem pārbaudītām vērtībām, likumsakarībām un cilvēku vājībām. Latvijas politiskajā telpā šie likumi strādā vienmēr. Izskadrojums ir vienkārš. Instinktu līmenī esam visi vienādi un politķi 90% sava laika dzīvo uz instinktiem un tāpēc rīkojās visu laiku līdzīgi saviem priekštečiem. Piemēram pašlaik, tiks izveidota valdība un koolīcija, lai veiktu tiešām lielas un iespaidīgas reformas, bet rezultātā tiks sasēdināti cilvēki labos amatos, izbīdīti pāris sabiedrību izzagoši, bet ienesīgi projekti pietuvinātiem spēkiem un ar to arī viss beigsies. A, un protams, pāris kosmētiskas lietas, lai demostrētu, ka ir pienācis jauns laikmets.

Līdz ar to, katrs no mums var kļūt par pareģi, mistiķi, magu, burvi utt. Galvenais analizēt situāciju un uzmanīgi smelties informāciju no avotiem, kuri nav interesanti plašākai publikai un vienmēr būsiet tas, kura vārdi piepildās un dzirdēsiet frāzi, ka tu pilnīgi pareizi pateici.

Rīt vēlēšanas – nu un?


Tā nu reiz sanāca, ka pēdējā laikā bija iespējams noskatīties lielu daudzumu politisko raidījumu, piemēram, Dombura pārraides. Visi politiķi centās pašaizliedzīgi pārliecināt vēlētājus, ka jābalso tieši par viņiem un, ka tieši viņi aizvedīs mūsu valsti uz labklājību. Ievērojot tradīcijas, uzrakstīšu to, ko rakstu pirms katrām vēlēšanām.

Pilnīgi visām partijām ir viena kopīga iezīme, tās nerunā par to, ka ir gatavas iesaistīt lielas cilvēku masas un sekmēt pilsoniskās sabiedrības pieaugšanu. Tas ir pašsaprotami, jo pēc balsošanas, mēs vairs kādu laiku nebūsim vajadzīgi un politiķi mūs labprāt vairs neredzētu savā tuvumā. Dzīve ir konstruēta ļoti interesanti, mēs sasniedzam virsotnes tad, kad darām pretēji tam, ko kāds grib. Līdz ar to no mums ir atkarīgs, kādi būs nākamie gadi. Tieši mums ir pienākums stāties vai veidot beidrības un veikt kontroli pār varu. Visa informācija ir pieejama vai nu publiski internetā vai izprasāma, pamatojoties uz Informācijas atklātības likumā noteikto. Jā, tieši tā, mums ir pieejama informācija, kas nav slepena. Piemēram, ministrijas plānošanas dokumenti vai izvērtējumi.

Kāpēc aicinu visus izrādīt iniciatīvu un piedalīties jebkurā sabiedriskā aktivitātē? Tie, kas ir strādājuši privātās struktūrās, redzējuši, kā SIA dalībnieki vai AS akcionāri, skrupulozi seko līdzi katrai valdes darbībai. Nepārtraukti analizē valdes atskaites un uzstāda politiskos virzienus, kuros viņu biznesam ir jāattīstās. Ja valde dara kaut ko pretēji komercsabiedrības interesēm, tad nekavējoties seko reakcija un sankcijas līdz pat atlaišanai un zaudējumu piedziņai. Tieši tāpat mums ir jārīkojās ar valsti. Mums visiem ir jāseko, kas un kur notiek. Aktīvi jārīkojās, ja pamanām kādas netaisnības vai nelikumības. Jo aktīvāki mēs busim, jo grūtāk politiķiem būs rīkoties kā viņi vēlas un viņi būs spiesti rīkoties, kā nepieciešams mums. Es pēdējā laikā bieži esmu dzirdējis jautājumu, par ko es balsošu. Mana atbilde vienmēr ir tāda, ka nav svarīgi par ko katrs balsos, bet svarīgi ir iesaistīties pilsoniskās sabiedrības aktivitātēs un būt aktīvam nevis vienu reizi katrus četrus gadus, bet katru dienu četru gadu laikā, jo valsts tas ir otrs darbs un, ja katrs no mums brīvdienās alkohola lietošanas un izklaižu vietā, smagi strādātu ar valsts dokumentiem, veiktu analīzi, rakstītu pieprasījumus, publicētu internetā savu viedokli un rīkotu likumīgus protestus, mēs noteikti dzīvotu daudz labākā valstī un politikā ietu daudz labāki cilvēki, nekā tas ir pašlaik, kad lielākā daļa tur iet vieglas dzīves meklējumos, jo zina, ka mēs gulēsim un ļausim viņiem darīt visu, ko viņi vēlas.

Deputāti nav par valsti


Tuvojās vēlēšanas un arvien vairāk pieaug sarunu skaits par politiku un pašām vēlēšanām. Tāda veida diskusijās parasti ieņemu skeptisku pozīciju, jo cenšos skatīties uz visu ļoti piezemēti bez rozā vai citas krāsas brillēm. Cilvēka smadzenes kopumā nav pieradušas dzīvot realitātē, bet gan nepārtraukti būvē sev sapņu pilis un iedomu pasauli. Un šajos sapņos daudzi cilvēki vēlas kļūt par deputātiem un piedalīties politiskos procesos, savukārt parastie cilvēki skatās un vērtē, kurš no tiem būs labākais viņu interešu priekšstāvis, kurš realizēs vēlētāja suverenās tiesības. Tieši tāpēc balsojam par… Patiesībā vienalga, par ko balsojam vai nebalsojam, un tūlīt īsumā uzrakstīšu kāpēc tieši tā.

Pirmām kārtām, Latvijā mēs balsojam par partijām nevis deputātiem. Jūs teiksiet, ir taču krustiņu un mīnusiņu sistēma. Pareizi, bet, lai nobalstotu par noteiktu deputātu, jums noteikti ir jānobalso par to partiju, kurā viņš pašlaik atrodas un, kura viņu ir izvirzījusi kā kandidātu. Pirmā pretruna, nevis jūs viņu izvirzāt kā savu priekšstāvi, bet partija, savukārt jūs tikai dodat vai nu akceptu vai noraidāt to.

Otrām kārtām, Latvijas specifika ir tāda, ka partijas ir ļoti mazas. Gan naudas līdzekļu, gan cilvēku skaits tur nav īpaši ievērojams salīdzinājumā pat ar daudzām vienkāršām biedrībām, kuras pilda lobista funkcijas. Partija ir juridisks formējums, kuru vada partijas padome vai valde vai precīzāk izpildinstitūcija, kas arī nosaka partijas mērķus, politisko kursu, budžetu un to, kurš būs kandidāts un kurš nebūs. Ja pat formāli tā nenotiek, tad tie, kas ir bijuši partijā, apstiprinās, ka partijas, sauksim to par valdi, nosaka visu. Lūk vēl viena nianse, kas izslēdz iespēju, ka jūs izvēlaties par ko balsot, tieši otrādi, jums piedāvā kandidātus, no kuriem jūs varat izvēlēties. Iedomājaties, jūs gribat ābolu un jums iedod kasti, kur visi āboli ir sapuvuši, vai ir starpība, kuru ābolu ņemsiet?

Trešām kārtām, ir vēl viena ļoti absurda lieta demokrātiskā valstī, bet, ko pieprasa jebkura partija, kad ir balsojums un dāžadu jautājumu izskatīšana – tā ir partijas disciplīna. Protams, deputāts ir neatkarīgs savā balsojumā, bet pateicības un parāda sajūta pret partijas valdi, kas viņu atbalstīja un izvirzīja, kā arī partijas iekšienē noteiktais pienākums balstot tā kā lems valde un arī risks, ka balstojot pretēji, deputāts var tikt izslēgts no partijas vai netikt iekļauts nākamo vēlēšanu kandidātu sarakstā, ļoti sašaurina deputāta brīvību un neatkarību.

Ceturtām kārtām, ir reālā dzīve un deputātu pieredze. Par deputātiem kļūst visu iespējamo profesiju pārstāviji, kuriem labākajā gadījumā ir padziļinātas zināšanas vienā vai divās jomās. Realitātē katrs deputāts darbojās Saeimas komisijā, kas skata tukstošiem dažādu likuma projektu par visdažādākām tēmām, piemēram, Elektronisko sakaru likums, kurš pat juristiem, kuri ikdienā ar to nestrādā, ir ļoti sarežģīts no tehniskās puses, to saku no pieredzes. Deputāts, kurš nav specialists telekomunikācijas jomā, diez vai varēs pamanīt, ka kāds neliels grozījums likuma pantā būtiksi ietekmēs telekomunikācijas tirgu vai arī patērētāju intereses. Tajā brīdī pieslēdzās dažādas biedrības (asociācijas), kuras katra cenšās pārliecināt deputātus, ka viņu intereses ir vissvarīgākās nozarei un valstij kopumā. Realitātē, kurš skaļāk un skaistāk bļauj, tas arī uzvar, pārliecinot deputātu. Gadījumā, ja no jautājuma ir atkarīgas ekonomiskās intereses, tad tiek ieslēgta iepriekšminētā partijas disciplīna un depuatāts tiek “aicināts” atbalstīt vai noraidīt noteikto likumprojektu.

Un tagad pēc visa izlasītā padomājiet, kur šajā visā politiskajā procesā esat tieši jūs, kur ir tas ietekmes mehānisms, izņemot viens balstojums četros gados, kas reāli motivētu deputātus darboties tieši jūsu interesēs, nevis atbalstīt un pakļauties savai partijai un lobistiem. Pie tam jāņem vērā, ka likumprojektu daudzums ir tik liels, ka pat pie lielākās velešanās neviens deputāts nespēs tajos iedziļināties. Šajā gadījumā rodas jautājums. Ja jau deputāti un vēlētāji, kuri tos ievēl, praktiski neietekmē politisko un likumdošanas procesu valstī, kurš tad patiesībā to vada un nosaka spēles noteikumus, pēc kuriem mums visiem ir jādzīvo? Priekš tiem, kuri vēl nezina atbilsi uz šo jautājumu, uzrakstīšu to kaut kad vēlāk.

Valsts pārvaldes samazināšana


Valsts vara klasiski tiek dalīta trīs lielos zaros, tiesu vara, izpildvara un likumdevēja vara. Runājot par valsts pārvaldes samazināšanu, parasti tiek runāts par izpildvaras efektivizēšanu, domājot ar to ierēdņu un institūciju skaitu samazināšanu. Priekšvēlešanu laikā šī tēma kārtējo reizi kļūst ļoti aktuāla un šeit ļoti īsi uzrakstīšu savas pārdomas par to. Protams, rakstīšu ar kritiku, jo tikai tādā veidā var redzēt lietas, kādas tās ir patiesībā.

Ja salīdzina valsts pārvaldi un privāto sektoru, tad ļoti bieži valsts pārvaldes iestādēs ataglojums ir zemāks vai ļoti līdzīgs ar privātajā sektorā piedāvāto. Privātajā sektorā ir vēl viena priekšrocībā, nav jāatskaitās par ienākumiem, katru gadu pildot ienākumu deklarāciju un arī kontrole pār personu un tās radiniekiem privatajā sektorā nav. Tāpat var brīvi izvēlēties nodarbošanos un pelnīt naudu visos iespējamos legālos veidos Latvijā un ārzemēs. Cilvēks, stājoties civilijā dienestā valsts iestādē, brīvprātīgi atdod daļu savu brīvību un tiesību, kā arī bieži saņem zemāku atalgojumu. Rodas loģisks jautājums, kapēc kāds vispār kļūst par ierēdni? Un atbilde ir ļoti vienkārša, pirmkārt tā ir mistiskā drošības sajūta par regulāriem ienākumiem, kas ir iluzija, bet par to citreiz, un otrs iemesls ir statusa iegūšana. Lūk, statuss sabiedrībā ir visvērtīgākā lieta cilvēka prātos, ko pierāda iepriekšminētais. Apziņa, ka tev ir vara un tu no pilnīgas nulles kļūsti par cilvēku ar pilnvarām un iespēju apmierināt jebkuras savas velmes attiecībā uz dominēšanu pār citiem un cieņas, un ranga iegūšana, spēj valdzināt un kā narkotikas piesaistīt un uzsēdināt uz tāda veida atkarību.

Lasot šo rakstu, rodas jautājums, kāds sakars visam iepriekš rakstītajam ar valsts pārvaldes samazināšanu. Atbilde ir ļoti vienkārša, vistiešākais. Ko vēlēšanās politiķi cenšās lēti pārdot vēlētājiem, mēs samazināsim valsts pārvaldi, tādējādi ietaupītos līdzekļus novirzīsim kaut kur citur. Bet kā praksē notiek šāda veida akcijas. Tiek dots uzdevums ministrijai un, tad secīgi uz leju pakļautībā esošajām iestādēm, samazināt ierēdņu skaitu. Un tagad padomājiet, iestādes vadītājs, kuram ir statuss, rangs, un apziņa, ka viņš vada, piemēram,  50 cilvēkus, pasaka, samazini cilvēku skaitu līdz 35. Šāds uzdevums ir pretēji iestādes interesēm, jo katras iestādes velme un mērķis ir palielināt savu budžetu un ietekmi valsts pārvaldē, lai tādējādi apmierinātu ierēdņu personīgās velmes, ar kādām viņi vispār ir izvēlējušies šādu nodarbošanos dzīvē. Līdz ar to realitātē valsts iestāde sāk darboties pretēji no augšas dotajam uzdevumam, sākumā pamatojot katra amata nepieciešamību un pēc tam cenšoties, vispirms likvidēt neaizpildītās amata vietas un meklēt jebkurus citus veidus, ķeroties klāt ļoti spēcīgiem argumentiem – statistikai un nākotnes draudiem noteiktā nozarē. Rezultātā pēc šādas komandas no augšas, samazināt ierēdņu skaitu, patiesībā to skaits var pieaugt. Un ja skatās uz Latvijas budžetu, tad katru gadu tas pieaug, savukārt cilvēku skaits samazinās. Budžets tiek tērēts lielākoties uz valsts pārvaldes nodrošināšanu, kas pierāda, ka administratīvais aparāts nesamazinās, bet kļūst aizvien dārgāks.

Tāpēc pētot un plānojot savu dalību vēlēšanās, kā aktīvam dalībniekam – vēlētājam, iesaku veikt padziļinātu solījumu analīzi no psiholoģiskā skatu punkta, jo jebkurā sistēmā visvājākais posms ir tieši cilvēks, ar savām domām un vēlmēm, kas ļoti bieži ir pretēji loģikai un racionālajam virzienam. Līdz ar to kaut kādas izmaiņas var veikt tikai ņemot vērā kopējo psiholoģisko un ekonomisko situāciju, bet šeit rodas nākamis jautājums, kurš to vispār darīs?

Vēlēšanas Krievijā 2018 – aizraujoši!


Cenšos savu blogu nepārslogot ar politiku, tomēr sekojot procesam saistībā ar kaimiņvalsts vēlēšanām, rodas iekšējā motivācija padalīties ar pārdomām. Zemāk tiek aprakstīts mans personīgais viedoklis, ar domu, ka lasītājs zina šo tēmu vai arī lasot, viņam radīsies interese iepazīties ar to detalizētāk no citiem avotiem.

Krievijas Federācija (turpmāk – Krievija) kā valsts un tās politiskā vadība vienmēr raisa vairāk jautājumus, nekā sniedz atbildes. Kā valstisks veidojums Krievija sastāv no apgabaliem, autonomiem apgabaliem un republikām. Tajā dzīvo desmitiem tautu, kas runā savās valodās un Krievijā ir pārstāvētas lielākās pasaules relīģijas, tājā skaitā ap 15 miljoniem musulmaņu, kas daudziem ir pārsteigums. Pati politiskā struktūra tur ir izteikti autoritatīva. Apgabalu vadītājus un lielo pilsētu vadītājus bieži ar rīkojumu izvirza uz apstiprināšanu valsts prezidents. Parlamenta vēlēšanās un pašvaldību vēlēšanas gandrīz vienmēr uzvar tikai viena politiskā partija. Vienīgās velēšanas, kur teorētiski būtu iespējama konkurence, tās ir prezidentu vēlēšanas, jo šis notikums ir ļoti spilgts un plaši tiek atainots medijos, līdz ar to vara ir ieinteresēta vismaz uz āru demostrēt, ka notiek patiesa konkurences cīņa un vēlēšanas nav tikai formāla iepriekšējā prezidenta apstiprināšana.

Ar ko priekšvēlēšanu process ir tik interesants. Kā viens no spilgtākajiem personāžiem, priekšvēlēšanu kampaņu sāka Aleksejs Navaļņijs. Man radīja interesi nevis viņa politiskais vēstījums vai arī viedoklis par dažādiem jautājumiem, jo tās ir Krievijas iekšējās problēmas, bet gan mehānismi un tehnoloģijas, kas tika izmantotas mērķa sasniegšanai. Ņemot vērā, ka viņa vārdu ir aizliegts pieminēt valsts mēdijos un viņu pašu tur pat tuvu nelaiž klāt, tad, lai komunicētu ar sabiedrību, tika izveidoti Youtube kanāli, vienā tika ievietoti video ar nedēļas regularitāti par viņa biedrības veiktajām izmeklēšanām, savukārt otrajā kanālā tika veidotas dažādas programmas katru dienu. Ja paskatās skatījumu skaitu abos kanālos, tad tas ir iespaidīgs un apsteidz daudzus reģionālos medijus, it sevišķi avīzes. Kā otrs paņēmiens tika izmantoti ielu protesti. Tika rīkotas vairākas ielu demonstrācijas daudzās Krievijas pilsētās, kuru laikā tika arestēti demonstrāciju dalībnieki. Tas viennozīmīgi cēla Alekseja Navaļņija popularitāti, jo cilvēkiem patīk politiķi, kas rīkojās, nevis tikai runā. Trešais rīks bija reģisonālo pārstāvniecību izveidošana, kurās darbojās ļoti liels brīvprātīgo skaits, lielāks par 100 000 cilvēku. Lielākā daļa no brīvprātīgajiem bija jaunieši, kuri visvairāk skatās Youtube un ir vairāk tendēti uz aktivitātēm, ka, piemēram, ielu demonstrācijas. Pārstāvniecības pilsētās nodarbojās ar aģitāciju. Ceturtais rīks, paša Alekseja Navaļņija braukāšana pa pilsētām, personīgi uzstājoties un aicinot balsot par sevi, kas daudziem cilvēkiem patika, jo mūsdienās Krievijā reti kurš politiķis runā tieši ar vēlētājiem bez preses starpniecības. Lūk, viss iepriekšminētais veicināja Alekseja Navaļņija popularitāti un radīja visiem ilūziju, ka viņš var tikt reģistrēts kā kandidāts. Patiesībā, protams, ka nē.

Internetā ir atrodama tiešraides translācija no Krievijas Centrālās vēlēšanu komisijas sēdes, kurā tika izskatīts Alekseja Navaļņija iesniegums par viņa reģistrēšanu, kā prezidenta vēlēšanu kandidātu. Tiesiskais pamatojums, kāpēc viņam tika atteikta reģistrācija ir atsevišķa bloga ieraksta tēma. Īsi sakot, viņš netika piereģistrēts, jo pašlaik viņam tika piespriests sods par noziedzīgu nodarījumu, kas tika aizstāts ar nosacītu sodu. Lielāku interesi man raisīja pašas Centrālās vēlēšanu komisijas sēde, kur ierēdņi atļāvās vairākkārt izteikt savus personīgos viedokļus, aizvainot klātesošos un uzvedās pēc būtības klaji neprofesionāli. Piemēram, tika izteikts veidoklis, ka Aleksejs Navaļņijs iegūst savus līdzekļus nelegāli un muļķo jauniešus. Jāatzīmē, ka iepriekšminētās tēmas neattiecas uz kandidāta reģistrēšanas procesu un ir ierēdņa personīgais viedoklis. Tajā brīdī varam tikai priecāties, ka pie mums Latvijā, kaut arī cik ciniski reizēm var būt valsts ierēdņi (nejaucam ar politiķiem), tomēr handrīz visi ir labi audzināti, rīkojās pietiekami profesionāli, lieto profesionālu leksiku, izturās nosvērti un kopumā rada ļoti labu iespaidu salīdzinājumā ar vakardien redzēto. Vēl man radās pārdomas par to, ja tā var izturēties Krievijas Centrālās vēlēšanu komisijas vadība, tad, kas Krievijā notiek reģionos.

Otra interesanta parādība ir Vladimira Putina priekšvēlēšanu kampaņas neesamība. Vienkārši to nav lietderīgi vest. Visi zina, ka viņš uzvarēs, viņš pats to zina, jebkurš cilvēks Krievijā un ārpus tās to zina. Līdz ar to veidojās situācija, kad kandidēšana prezidentu vēlēšanās citiem ir tikai sava perosnīgā reitinga celšana. Tā ir laba iespēja tikt televīzijā, iegūt atpazīstamību un tādējādi censties nopelnīt uz savas popularitātes. Savukārt reālās konkurences uz prezidenta amatu Krievijā nav un visdrīzāk arī tuvāko desmti gadu laikā nebūs, jo tiks izmantots pārmantojamības modelis, kad esošo prezidēntu nomainīs iepriekš norādīts cilvēks, kurš tam tiks gatavots.

Ņemot vērā esošo sitāciju, noteikti varam sagaidīt daudz interesantu notikumu Krievijas vēlēšanu ietvaros, jo no vienas puses kandidāti nodarbosies ar personīgo piāru, no otras puses valsts aparāts darīs visu, lai nodrošinātu pēc iespējas leģitīmāku esošā prezidenta pārvēlēšanas procesu, no trešās puses Aleksejs Navaļņijs centīsies izrādīt jebkāda veida protestu par atteikšanos viņu reģistrēt. Ja kādam interesē, tad iesaku to vērot no tehniskā skatu punkta un pētīti psiholoģiskos paņēmienus, kas tiek izmantoti attiecībā uz plašām sabiedrības masām no visām iesaistītām pusēm, jo tieši šo lietu turpmāko trīs mēnešu laikā redzēsim kā plūstāmu no pārpilnības raga.

Pašvaldību vēlēšanas


Beidzot ir pienācis tas laiks, kad man būs iespēja vairāk pievērsties patīkamai nodarbei – rakstīt blogu. Platiem vēja spārniem mums tuvojās 3. jūnījs, kad varēsim atdot savu balsi kādam no deputātiem, tādējādi deliģējot savas suverenās tiesības īstenot kādam pašvaldības deputātam. Kad man uzdod jautājumu, par ko es balsošu, vienmēr ar smīnu atbildu, ka personīgi neredzu atšķirību par ko balsot, jo reālā vara tiek koncentrēta citā dimensijā. Šeit es vēlos padalīties ar savām pārdomām un izteikt savu viedokli, kā patiesībā viss darbojās. Ņemot vērā, ka šeit tiks izteikts tikai un vienīgi mans subjektīvais viedoklis, tad laika taupīšanas nolūkos, lai nemeklētu nekādus piemērus, rakstīšu visu maksimāli tendenciozi.

1. Kurš parasti finansē partijas?

Mēs noteikti visi esam dzirdējuši frāzi, kurš maksā, tas pasūta mūziku. Tā arī notiek dzīvē. Lai kāds deputāts vai kāda partija varētu piedalīties vēlēšanās un priekšvēlēšanu kampaņā, tai ir vajadzīga nauda, savukārt tie, kas ziedo kādai no partijām, sagaida zināmu atdevi no ziedotās (“ieguldītās”, “investētās” utt.) naudas. Līdz ar to jebkurš ievēlētais deputāts zina, ja netiks veiktas atbilstošas darbības, uz nākamajām vēlēšanām ziedojumus saņems kāds cits. Parasti ziedojumus partijām veic cilvēki, kuriem ir samērā lieli naudas līdzekļi, kas nozīmē, ka visdrīzāk šie cilvēki ir saistīti ar kādu no biznesa veidiem, kas darbojās noteiktā pašvaldībā.

2. Kurām partijām tiek ziedots?

Ziņās varam atrast informāciju, ka viens un tas pats ziedotājs var ziedot uzreiz vairākām partijām un tas praksē bieži arī notiek. Piemēram, kāds būvniecības komersants ziedo visām partijām, kuras viņa prāt var tikt pie varas. Tādējādi nav svarīgi, kurš uzvar vēlēšanās, tik un tā noteiktā ziedotāja intereses tiks pārstāvētas. To varam redzēt praksē, kad publiskus pasūtījumus saņem vieni un tie paši komersanti, neskatoties uz partijām, kas ir pie varas.

3. Lobijs.

Tie, kas ikdienā nesaskaras ar likumdošanas procesu, nenojauš, cik liela ietekme ir dažādām lobešānas grupām uz pašvaldību darbu, šeit es vairāk domāju lielās pašvaldības. Svarīgākais, ka neskatoties uz vēlēšanu rezultātiem, cilvēki, kas lobē kaut kādas intereses, paliks tie paši, tikai mainīsies pašvaldības deputāti, ar kuriem nāksies strādāt un lielā mērā mazus un niansētus jautājumus varēs “izdabūt” cauri tik un tā, jo neviens tos tāpat nesapratīs, piemēram, kādas ielu tirdzniecības noteikumu īpatnības utt.

4. Budžets.

Pašvaldībām ir noteikta apmēra budžets un vēlēšanu mērķis pamatā ir tikt pie budžeta dalīšanas procesa. Bet šeit svarīgi atcerēties, ka jebkura pašvaldības vara, kas tiks ievēlēta, darbosies limitēta budžeta ietvaros, kas nozīmē, ka tās rīcības brīvība ir samērā ierobežota.

Lūk arī nelieli argumenti, kāpēc es nepiešķiru lielu nozīmi vēlēšanu rezultātiem. Protams, pašas par sevi vēlēšanas ir ļoti labs mehānisms, kā nodrošināt politiķu saikni ar sabiedrību un vēlēšanām noteikt jābūt, bet ar savām pārdomām es vienkārši aicinu visus nolaisties uz zemi un saprast, ka iespējamās pozitīvās pārmaiņas, uz ko visi cer piedaloties vēlēšanas, ja pat notiks, tad ļoti ļoti lēni un pavisam citā kvalitātem, nekā sākotnēji tiek cerēts.

Un nobeigumam nedaudz morāles, ja kāds patiešām vēlas kaut ko mainīt, tad noteikti vajag iesaistīties nevalstiskās organizācijās vai jāiet politikā, jo ar vienkāršu balsošanu ir stipri par maz, lai notiktu pozitīvas pārmaiņas, kaut vai manis aprakstīto ietekmes mehānismu dēļ.