Koruptīvās shēmas pašvaldībās


Lasot presi, samērā viegli ir ieraudzīt daudzas koruptīvās shēmas, jo parasti tur nav nekas sarežģīts vai noslēpumains. Patiesībā pie procesiem esošie cilvēki visu ļoti labi zina un nekautrējās par to stāstīt. Šeit pieminēšu vienu izdomātu piemēru, kas palīdzēs labāk orientēties notiekošajā, it sevišķi laikā, kad tiek skatīts budžets uz nākamo gadu un plānota teritoriālā reforma.

Ja jūs domājat, ka klasiskā korupcija ir kukulis ceļu policistam vai ārstam, tad jūsu izpratni par korupciju noteikti vajag paplašināt. Pats izplatītākais korupcijas veids ir publiskie iepirkumi un to apjoms mērams miljardos. Lai demostrētu piemēru, izdomāsim pasaku tēlus Jānīti un Pēterīti. Jānītim pieder būvniecības uzņēmums, bet Pēterītis tika nesen ievēlēts par pašvaldības domes deputātu. Jānītis piedāvā Pēterītim izvēlēties viņa uzņēmumu par būvdarbu veicēju un, protams, Pēterītim par to tiks samaksāti “godīgi” nopelnītie 15%. Pēterītim ir izvēle, vai novirzīt budžeta naudu sociālajai palīdzībai un skolu uzturēšanai, kur Jānīša bizness nesniedz pakalpojumus, vai samazināt iepriekšminētās pozīcijas un sākt būvēt milzīgu izstādes un mākslas centru. Ņemot vērā, ka Pēterītis ir ieinteresēts, lai Jānītim būtu ienesīgs būvniecības objekts, jo no tā Pēterītim tiks 15%, lēmums tiek pieņemts ļoti vienkārši, sociālā palīdzība tiek samazināta, pamatojot to ar lielo darba spēka trūkumu un to, ka sociālie pabalsti vairo bezdarbu, jo cilvēkiem ir izdevīgi slīgt nabadzībā un dzīvot uz pašvaldības rēķina, kā arī samazina finansējumu skolai, jo iedzīvotāju skaits krītas un gan jau kaut kā vecāki atrisinās šo jautājumu paši. Rezultātā Jānītis uzvar konkursu, kura noteiktumi tika uzrakstīti tādā veidā, ka viņa uzņēmums vienīgais kvalificējās visiem izvirzītajiem kritērijiem, piemēram, ka būvuzņēmumam jābūt vismaz 5 gadu pieredzei darbā tieši šajā pašvaldibā un īpašnieka vārdam noteikti ir jābūt “Jānītis”, savukārt Pēterītis ir gatavs saņemt “godīgi”nopelnīto kukuli. Problēma ir tāda, ka politiķiem un ierēdņiem ir jāiesniedz ienākumu deklarācijas un ļoti slikti izskatīsies, ja deklarācijā uzrādīsies ne ar ko nepamatoti ienākumi. Tāpēc Pēterīša sieva atver kafeinīcu, kurā pēkšņi pēc apgrozāmajiem līdzekļiem iet cauri tieši kukulī izmaksātā naudas summa un Pēterīša ģimene laimīgi aizlido uz Dubaju sagaidīt Jauno gadu.

Lūk arī augstāk minētā ilustratīvā piemēra rezultāts, sociālā aizsardzība samazinās, skola tiek slēgta, tiek būvēti nevienam nevajadzīgi dārgi vēlākā uzturēšanā objekti un lauku apvidus turpina degradēt, savukārt publiskā nauda tiek notralināta ārzemju ceļojumos. Te arī atbilde uz jautājumu, kāpēc Latvijas ir viena no nabadzīgākajām valstīm Eiropa Savienībā. Tāpat arī skaidrs, kāpēc lielākā daļa pašvaldību iebilst pret teritoriālo reformu un parādās mistiskās Jelgavnieku, Valmieriešu, Cesinieku un citu pilsētu unikālās identitātes un citi līdzīgi murgi, kuriem apakšā slēpjās simtiem koruptīvu shēmu. Jautājums, vai valdība ar reformu izdomāja cīnīties ar korupciju un efektivizēt publisko sektoru, nē, vienkārši samazinoties resursiem, parasti pirmie tiek apēsti paši vājākie zvēri mežā, kas šoreiz tā ir zemākā pārvaldes forma, pašvaldības.

Advertisements

Konkurences jēga un nozīme


Par konkurences tiesībām esmu samērā daudz lasījis, rakstijis un interesējies kopumā. Neskarot notiekošo atkritumu apsaimniekošanas biznesā, uzrakstīšu par vispārīgiem principiem, kāpēc konkurence gandrīz vienmēr ir labāka par monopolu vai karteli.

Konkurence ir sacensības starp diviem vai vairākiem dalībniekiem. Ekonomikā konkurences telpu sauc par tirgu, kur katrs komersants cenšās uzvarēt otru, piedāvājot labāku, lētāku un izdevīgāku preci vai pakalpojumu patērētājam. Tieši konkurences apstākļos centrā ir patērētājs, jo viņam ir nauda un ir izvēles iespēja. Ja viens komersants sniedz neapmierinošu pakalpojumu, vienmēr ir iespēja aiziet pie cita, tādējādi motivējot komersantus strādāt patērētāja interesēs.

Kas notiek, kad ir monopols? Komersantam ir garantēts patērētāju skaits, kuri jebkurā gadījumā izmantos monopola stāvoklī esošā komersanta pakalpojumus. Tas nozīmē, ka komersantam peļņas gūšanai nav nepieciešams ieviest jaunas tehnoloģijas, uzlabot klientu apkalpošanu, nodrošināt preci vai pakalpojumu ar augstu kvalitāti, kā arī baidīties no sliktas reputācijas un patērētāju sūdzībām. Šajā gadījumā patērētājam ir nauda, bet zūd izvēles iespējas. Pie tam monopols vienmēr uzliek nesamērīgi augstas cenas, jo cena veidojās nevis no pieprasījuma un piedāvājuma formulas, jo pieprasījums ir stabils, bet no vidējā patērētāja maksātspējas līmeņa. Ļoti labs piemērs cenu noteikšanai bija kaut kad senāka intervijā paustais saistībā ar elektrības cenas noteikšanu elektroautomašīnu uzpildes stacijās, kad komersantam faktiski ir monopolstāvoklis un komersanta pārstāvis stāstija, ka viņi nosaka cenu skatoties uz degvielas cenu un aprēķinu, cik patērētājs ir spējīgs samaksāt par šo pakalpojumu, nekur nebija minēts par pašizmaksu vai faktisko elektrības cenu, jo pakalpojuma cenā elektrības cenas praktiski nebija. Ja pieņemsim situāciju, ka šajā segmentā izveidosies konkurence, cenas noteikšanas loģika krasi mainīsies.

Komersants, kas atrodas monopolstāvoklī vienmēr ar visiem iespējamajiem līdzekļiem cenšās šo stāvokli saglabāt, jo tas ir ekonomiski izdevīgi, tāpēc, ka pie minimālām izmaksām var gūt milzīgu peļņu, ceļot cenu par pakalpojumu līdz bezgalībai. Jāņem vērā, ka atšķirībā no situācijas, kad tirgū ir konkurence un komersants var gūt peļņu no pārdošanas apjoma, monopola situācijā komersants ir ieinteresēts sniegt pakalopjumu pēc iespējas mazākā apmērā par ļoti augstu cenu, jo tas samazina pakalpojuma sniegšanas izmaksas, ļaujot saglabāt iepriekšējo peļņas līmeni.

Kartelis ir nedaudz citādāks ekonomisks formējums, bet ar līdzīgu mērķi, kāds ir monopolam. Kartelis ir vairāku komersantu prettiesiska vienošanās ar mērķi sadalīt tirgu, noteikt vienotu cenu vai vienoties par noteiktu preces vai pakalpojuma apjomu, kas tiek piedāvāts tirgū. Karteļa mērķis ir samazināt ražošanas vai pakalpojuma sniegšanas izmaksas un palielināt peļņu, kā arī izslēgt jaunu komersantu ienākšanu tirgū. Piemēram, tirgū ir divi komersanti, kas sniedz specifiskus pārvadāšanas pakalpojumus. Šiem komersantiem ir izdevīgi vienoties, lai pakalpojuma cena būtu abiem vienāda un stipri augstāka, nekā tā būtu brīvas konkurences apstākļos, tādējādi samazinot izmaksas un nodrošinot stabilu peļņu bez inovācijām un pakalpojuma sniegšanas kvalitātes pieauguma. Šajā gadījumā vizuāli izskatīsies, ka tirgū ir vairāki komersanti, kas konkurē savā starpā, bet reāli būs vienota cenu un apjoma noteikšanas politika, kuras mērķis būt maksimāli daudz iegūt no patērētājiem naudu.

Svarīgi atzīmē, ka monopols un kartelis ir negatīvs pēc savas būtības. Monopols nav prettiesisks no likuma viedokļa, savukārt kartelis ir aizliegts gan Latvijas līmenī, gan Eiropas Savienības līmenī. Papildus tam, jāatceras, ka kartelis un monopols vienmēr cīnīsies par sava stāvokļa saglabāšanu, izmantojot visus iespējamos līdzekļus, piemēram, tiesību normu lobēšana, korupcija, politisko partiju atbalstīšana, ekspertu un pasūtījuma rakstu pirkšana utt. Nav grūti atrast rakstus, kur, piemēram, mobilo sakaru operātora apvienošanos ar stacionāro sakaru operātoru slavē un pamato ar nepieciešamību izveidot vienu lielu tirgus spēlētāju, lai tādējādi paaugstinātu kvalitāti un nodrošinātu attīstību, kaut arī realitātē šāda apvienošanās vienkārši samazinātu konkurenci ar visām no tā izrietošajām sekām.

Ņemot vērā visu šajā rakstā minēti, iesaku jebkuras ziņas, kurās figurē konkurences ierobežošana, skatīties caur prizmu, ka konkurence ir laba, bet tās neesamību slikta. Tas ir ļoti vienkāršs tests, lai noteiktu, kā interesēs runā noteiktais eksperts vai darbojās noteiktais politiķis.

Bezdarbnieka pabalsta samazināšana


Šodien ziņās parādījās informācija, ka Labklājības ministrija plāno iniciēt grozījumus tiesību aktos, lai samazinātu laika periodu, kurā tiks izmaksāts bezdarbnieka pabalsts. Uz šī piemēra īsi parādīšu kā darbojās sistēma, kas ļaut atbildēt uz jautājumu, kāpēc Latvijas ir viena no nabadzīgākajām Eiropas Savienības valstīm.

Pašlaik bezdarbnieka pabalsts tiek maksāts kā 50% no vidējās izpeļņas, ja darba stāž ir līdz 10 gadiem. Pabalsts tiek maksāts 9 mēnešus. Paskaitīsim visu uz piemēra, ja vidējā izpeļņa ir 1000 EUR. Sāksim ar to, ka cilvēkam reiz ir iestājies sociālās apdrošināšanas gadījums, par ko viņš vairākus gadus, piemēram, trīs. Katru mēnesi tika maksāts 35,09% no savas bruto algas, kas būtu 492.83 EUR mēnesī. Par 36 mēnešiem cilvēks sociālās apdrošināsanas fondā būs iemaksājis 17 741.88 EUR. Tagad skatāmies cik šis cilvēks saņems atpakaļ no valsts bezdarba gadījumā, ja tiek izmantots viss periods. Pirmie trīs mēneši 50% no vidējās izpeļņas – 500 EUR katru mēneši, otros trīs mēnešus 75% no 500 EUR, kas ir 375 EUR un pēdējos trīs mēnešus 50% no piešķirtā pabalsta, kas ir 250 EUR. Sanāk kopā no apdrošīnāšanas sistēmas tiks izmaksāti 3375 EUR. Sanāk, ka valsts apdrošināšanas sistēma jūs “apčakarē” šajā gadījumā par 14 366.88 EUR.

Piedāvātie grozījumi paredz šādu kārtību, pirmo divus mēnešu 500 EUR, otros divus mēnešus 375 EUR, trešos divus mēnešus 250 EUR un pēdējos divus mēnešus 225 EUR. Sanāk kopā no apdrošīnāšanas sistēmas tiks izmaksāti 2700 EUR. Sanāk, ka valsts apdrošināšanas sistēma jūs “apčakarē” šajā gadījumā par 15 041.88 EUR, kas ir par 675 EUR vairāk.

Protams, var teikt, ka daļa aiziet pensijai, līdz kurai lielāka daļa cilvēku neizdzīvos, ņemot vērā medicīnas aprūpes pieejamību un zāļu dārdzību, protams, var teikt, ka lielākā daļa aizies maternitātes pabalstam, no kura ekonomiskā atdeve būs labi ja pēc 23 gadiem, ja piedzimušais bērns neaizbrauks prom labākas dzīves meklējumos. Viss iepriekšminētais ir ļoti nesaistošs konkrētam indivīdam. Ja skatāmies vēsi, atmetot altruismu un pašziedošanos, valsts sociālās apdrošināšanas sistēma ir izveidota tādā veidā, ka izdevīgāk ir nemaksāt šo iemaksu un saņemt naudu aploksnē, jo cilvēks no sistēmas nesaņem i ceturto daļu no ieguldītā, savukārt, lai saņemtu tos grašus, kas pienākās, ir jāpiedzīvo pazemojums un jāiziet cauri lielam birokrātiskam aparātam. Uzskatu, ka bezdarba apdrošināšanu ir jāatdot privātajam biznesam tāpat kā OCTA, jo tur ir zemākas administratīvās izmaksas un konkurences apstākļos, būtu mazākas apdrošināšanas prēmijas un lielākas izmaksas.

Lūk arī ar skaitļiem tika demonstrēts, kāpēc aploķšņu algas ir tik populāras Latvijā un kāpēc mēs esam tik sliktā ekonomiskā stāvoklī. Viennozīmīgi tas nav ne tuvu vienīgais iemesls, bet noteikti viens no lielākajiem, tāpēc ka padara darba spēka izmaksas milzīgas, bet labumu no samaksātās naudas gandrīz nekādu. Sanāk, ka Latvijā ir elite, kas veiksmīgi paverdzinājusi cilvēkus, spiež no viņiem visu ko vien iespējams izspiest, pretīm neko nedot, bet visu ietaupīto naudu samērā viegli iztērē deputātu un augstākās ierēdniecības pabalstos un pensijās, bet, ja ļoti vajag nozagt, tad kā 2008. gadā, ieskaita visu fonda naudu valsts budžetā un atdot baņķieriem.

Ceru, ka kāds uzrakstīs pieteikumu LR Satversmes tiesā, ja šī tiesību norma tiks pieņemta.

Alkohola pārdošanas karš


Tie, kas regulāri lasa manu blogu, zina manu attieksmi pret alkoholu, kā arī manu nostāju pret to. Šoreiz par ļoti drūmu tēmu, ņemot vērā to, ka politiķi imitē akcīzes nodokļa karu starp Latviju un Igauniju, lai cīnītos par alkohola pircējiem, izdomājot dažādas pasakas par ekonomisko attīstību pierobežu rajonos. Bet par visu pēc kārtas, protams, kā vienmēr, īsi.

Ko nozīmē augsts akcīzes nodoklis uz alkoholiskiem dzērieniem? Biznesa ienākumi no alkohola ir zemi, jo cilvēku pirktspēja ir tāda kāda ir, tāpēc peļņas marža ir ļoti niecīga. Samērā grūti ir investēt kvalitatīvas preces ražošanā, gandrīz nekas netiek investēts attīstībā un jaunu produktu radīšanā. Plaukst nelegāla alkohola ražošana un tirdzniecība, palielinās kontrabanda. Cilvēku veselība pasliktinās, jo tiek lietots zemas kvalitātes un šaubīgas izcelsmes produkts.

Ko nozīmē zems akcīzes nodoklis uz alkoholiskiem dzērieniem? Liela konkurence un peļņas marža. Uzcenojums ir milzīgs, bet daļa no peļņas tiek ieguldīta attīstībā. Cilvēki pērk tikai legālas izcelsmes produktu, kura kvalitāte ir samērā augsta, jo ir liela konkurence tirgū. Cilvēku veselība tiek ietekmēt daudz mazāk.

Kā redzat no augstāk minētā, tad es apzināti nerakstīju par alkohola lietošanu, jo cena praktiski to neietekmē, tapēc ka tā ir atkarība un psiholoģisko problēmu risināšana. Ja cilvēkam vajag narkotisko vielu, kas tajā skaitā ir alkohols, tad cilvēka vērtību skalā tas būs ļoti augstā vietā, kas nozīmē, ka tiks ekonomēts uz pārtikas, paģērba, pasākumu apmeklēšanas, ceļojumiem utt., lai tikai varētu nopirkt alkoholu vajadzīgajā apjomā. Varat palasīt internetā vai parunāt ar ārstu, ja cilvēks katru nedēļu lieto alkoholu pat nelielā daudzumā, viņam jau ir atkarība un tas ļoti būtiski ietekmē veselību.

Lai akcīzes nodoklis neietekmētu jūsu dzīvi, vienīgā izeja ir nelietot šo vielu. Ko mēs no tā iegūtu, ja, piemēram, visi pārstātu lietot psihotropās vielas? Būtu būtiski zemāks noziedzības līmenis, samazinātos pašnāvību skaits, samazinātos nevēlamo grūtniecību un abortu skaits, samazinātos venērisko slimību skaits, palielinātos cilvēku vidējais mūža ilgums, būtu vairāk naudas līdzekļu attīstībai un izglītībai, jo bez alkohola nebūtu ko citu darīt kā mācīties.

Par alkohola karu. Mēs, viennozīmīgi ,varam vērot medijos, kā attīstās notikumi, bet atceraties, ka tā ir lobija un biznesa spēle. Valdība plāno šogad ieņemt nodokļos aptuveni 40 miljonus euro. Ja tas nebūs iespējams, ko darīs tādā gadījumā valdība? Pareizi, cels citus nodokļus, jo ierēdņiem vajag ēst un augstiem ierēdņiem ceļot pa pasauli uz nodokļu maksātāju rēķina. Līdz ar to zems akcīzes nodoklis, acīm redzami, ir mazākais ļaunums no diviem, bet jebkurā gadījumā tas ir ļaunums un katra cilvēka individuālā izvēle un atbildība ir ļauties šai nodarbei, vai arī nodarboties ar citām, lietderīgākām lietām dzīvē.

8. marts nav sieviešu svētki


Neskatoties uz to, ka liela daļa bloga lasītāju ir sievietes, nolēmu uzrakstīt šo rakstu, lai neskaitāmas reizes nevajadzētu skaidrot savu pozīciju, bet varētu vienkārši dot norādi uz blogu, lai lasa un iedziļinas, jo pasakot īsi, cilvēki nesaprot un apvainojas.

Paskatoties kalendārā, mēs redzam, ka 8. marts Latvijā tiek atzīmēts kā Starptautiskā sieviešu diena. Daudzi kļūdaini uzskata, ka šī diena ir vienkārši dzimuma svētki un, lai tiktu apsveikts, nepieciešams vienkārši piedzimt ar sieviešu dzimuma orgānu. Lai tas neizskatītos, ka es nemīlu sievietes, taisnības labad jāuzraksta, ka es ignorēju un atsaku apsveikumus, kad mani mēģina apsveikt 23. februārī, “vīriešu dienā”, jo esmu kopumā pret tāda veida apsveikumiem.

Sanāk pašlaik tā, ka sievietes 8. martā tiek apsveiktas, jo viņas ir sievietes, kas nav viņu izvēle un viņas nav pielikušas ne mazākās pūles, lai par tādām būtu. Patiesībā šī diena radās sieviešu sociālās cīņas rezultātā, kad sievietes aktīvi sāka protestēt pret netaisnīgu darba samaksu, brīvdienu neesamību un kopumā netaisnīgiem darba apstākļiem. Ja paskatās 1909. gada realitāti, kad šie protesti aizsākās tad, kad gan vīriešiem, gan sievietēm bija ļoti smagi darba apstākļi rūpniecībā un daudzās citās nozarēs. Papildus tam, par to pašu darbu sievietes saņēma mazāku atalgojumu, kas pasliktināja sieviešu stāvokli sociālajā vidē. Pirmā pasaules kara laikā sievietes iestājās pret karu, protestējot pret to. Tieši sievietes veica smagu darbu rūpnīcās un medicīnas iestādēs, kamēr vīrieši bezjēdzīgi galināja viens otru un tas lielā mērā arī bija viens no iemesliem, kāpēc sievietes tiesību ziņā izlīdzinājās ar vīriešiem. Mūsdienās sieviešu kustības daudzās valstīs cīnās par vienādām tiesībām iegūt izglītību, izvēlties ar ko precēties, izvēlēties nodarbošanās veidu un pret vardarbību pret sievietēm ģimenēs. Līdz ar to šīs dienas nozīme ir protestā un cīņā, pie tam sociālā un bieži politiskā. Pareizi šo dienu būtu svinēt nevis apsveicot katru apkārt esošo sievieti ar to, ka viņa ir sieviete, jo tam nav nekādas politiskas jēgas, bet vienkārši vīriešu demonstrācija, ka tie atrodas zem dziļas tupeles, bet pareiz būtu rīkot piketus un protesta gājienu par to, ka milzīga daļa sieviešu joprojām pasaulē ir bez pamatskolas izglītības, tiek diskriminētas darbā un ģimenēs, sievietes tiek tirgotas, ka prece un ciešs no fiziskas vardarbības.

Ja paskatamies ANO starptautisko dienu sarakstu (http://www.un.org/en/sections/observances/international-days/), tur nav rakstīts, ka 8. marts ir svētku diena, bet gan ka tā ir Starptautiskā sieviešu diena. ANO nosaka dienas, nevis lai tās svinētu, bet gan, lai pievērstu visas pasaules uzmanību noteiktām problēmām. Mēs taču nesvinam vispasaules AIDA dienu, apsveicot visus ar AIDS slimos cilvēkus. Es neesmu pret sieviešu dienām vai sievietēm, tieši otrādi, es vēlos, lai šī diena pildītu savu funkciju un bezjēdzīgu puķu vietā un tukšiem apsveikumiem, šo dienu vajadzētu piepildīt ar politisku un sociālo jēgu, pieprasot valsts varu risināt ar sieviešu problēmām saistītos jautājumus, un taisnības labad, patiesībā nav tādu atsevišķi sieviešu problēmu, jo tās ir visas sabiedrības problēmas, kuras jārisina visiem kopā.

Informācija par Starptautisko sieviešu dienu – http://www.un.org/en/events/womensday/history.shtml/

Sliktā vara un labie mēs


Šodien ļoti gribās pamoralizēt un vislabākā joma, kur to darīt, ir cilvēku atbildība par valstī notiekošajiem procesiem. Šī auglīgā tēma politiķiem vienmēr ir arsenālā, kad viņiem prasa, kurš ir vainīgs, tad atbilde ir, vecāki, uzņēmēji, autobraucēji, skolnieki, studenti, skolotāji, ārsti, krievi, latvieši, pensionāri, bezdarbnieki utt. Ja tēma ir globāla, tad vainīgie ir ASV, Krievija, Igaunija, Lietuva, Eiropas Savienība, pasaules ekonomika, krīze, starptautiskās korporācijas utt. Paņemiet jebkuru interviju ar politiķi vai rakstu par politiku un jūs noteikti atradīsiet vienu no iepriekšminētajiem iemesliem, kāpēc viss ir slikti un Latvija ir ceturtā nabadzīgākā valsts Eiropas Savienībā un ir zaudējusi un turpina zaudēt ap 400 000 iedzīvotāju. Tomēr šoreiz apskatīšos jautājumu no otras puses.

Kaut arī bieži nepiekrītu izteiktajai pozīcijai Vara bungas blogā (saiste: https://varabungas.camp) par dažādiem jautājumiem, vienam es viennozīmīgi piekrītu, ka visa atbildība par valsti un tas drošību ir jāuzņemas pašiem iedzīvotājiem. Ja tajā blogā tiek rakstīts par militāro sfēru, tad es rakstu par politisko, sniedzot savas idejas, ko var darīt.

Kā redzams no raksta ievada, tad politiķi vienmēr šķeļ sabiedrību, norādot uz kādu sociālo grupu, ka tā ir vainīgi kādā no likstām. Piemēram, ja trūkst mediķu, tad noteikti tiks dots mājiens, ka mediķi ir vainīgi, jo nodot valsti un nav gatavi strādāt par maizes tiesu un brauc uz ārzemēm dēļ lielākas algas. Vai, piemēram, par sliktām sekmēm tiek vainoti skolotāji, kaut arī mēs ka sabiedrība maksājam tiem mazāk nekā daudziem lielveikala pārdevējiem un pēc tam brīnamies, ka bērni zina matemātiku tieši tādā pašā līmenī, lai varētu tikai kaut ko notirgot. Un šeit sanāk apburts loks, mēs vainojam valsti, kas nemaksā pienācīgas algas, savukārt valsts vaino skolotājus, kuri nemāca, savukārt skolotāji vaino vecākus, kuris neaudzina savus bērnus, savukārt vecāki vaino bērnus, jo mūsdienu jaunatne negrib mācīties, bet jaunatne saprotot, ka vainot vairs nav ko, vienkārši aizbrauc prom. Un tad mēs visi vainojam Rietumus, jo tie aizvilina mūsu darba spēku. Rezultātā visi par visu ir vainīgi izņemot vienu konkrētu cilvēku.

Kurš gan ir tas noslēpumainais cilvēks, kurš nekad ne pie kā nav vainīgs? Kurš ir tas svētais moceklis, tas labais un gaišais, kura sirdzapziņa ir tikpat tīra un nevainīga, kā jaunavas dzidrā asara? Protams, tas ko mēs visi katru dienu redzam spogulī, skatoties uz sevi. Tikai paskatoties uz sevi spogulī un atzīstot to, ka valstī viss ir slikti, jo pie tā visa esmu daļēji vainīgs es, varēs sākt risināt problēmu, jo jebkuras problēmas risināšana sākas ar problēmas konstatēšanu.

Ja mēs pieņemam, ka dzīvojam demokrātiskā valstī, kas rakstīts mūsu valsts Satversmē, tad mums arī jāatzīst, ka par notiekošo atbildīgi ir visi, kas vēlēja, jo tieši mūsu balsis Saeimas un pašvaldības vēlēšanās ļāva nonākt pie varas tiem cilvēkiem, kuri pašlaik realizē varu. Tieši mēs uzticējāmies tiem cilvēkiem, kuri sēž likumdevēja varas krēslos. Ja vēlēšanas ir pāris reizes četros gados, tad  ir vēl viens mehānisms, par ko politiķi un ierēdņi klusē. Vēls viens iztrūkstošais demokrātijas elements, kas Latviju šķir no labklājības. Tā ir sabiedrības kontrole pār publisko varu. Mums cilvēki ir gatavi apvienoties jaukās grupiņās, lai sestdienas vakarā organizētu grupveida indēšanās procesu, lietojot alkoholu, bet diemžēl sabiedrība vēl nav izaugusi tik tālu, lai organizētos jaukās grupiņās un sestdienas vakarā, skaidrā prātā sēdētu un pētītu pašvaldības vai valsts budžeta izlietošanu, publiskos iepirkumus, deklarācijas, iecelto amatpersonu reputāciju, politiskās nostādnes, plānošanas dokumentus, attīstības plānus utt. Valsts varai kopumā Latvijas sabiedrība ļoti patīk, jo mēs neesam prasīgi, mēs ļaujam darīt visu, ko vien politiķi vēlās, jo mums nekas neintersē, bet tos sabiedrības locekļus, kuri par kaut ko cīnās, nozākājam, aprunājam un izsmejam, bet nekādā gadījumā neatbalstam.

Normāla rīcība būtu šāda, cilvēku grupa konstatē, ka publisks iepirkums ir acīmredzami ar mērķi piesavināties sabiedriskos, tas ir, mūsu pašu līdzekļus caur korupciju un naudas atmazgāšanu. Viens cilvēks no grupas uzsāk saraksti ar kontrolējošām iestādēm, otrs cilvēks uzsāk darbu ar mēdijiem un daļa iet piketēt pie izpildvaras un likumdevēja varas institūcijām. Bet daļa tajā pašā laikā draudzīgi dodas vizītē, kad noteiktiem deputātiem ir pieņemšanas laiks, pie viņiem ar jautājumiem, kāpēc viņi ir balsojuši par naudas izlietojumu, kur acīm redzami ir korupcijas pazīmes. Ja tiek konstatēts, ka deputāts nevar jēdzīgi atbildēt uz jautājumiem, tiek sākta aģitācija par viņa neievēlēšanu nākošajās vēlēšanās. Padomājiet, esot tādam mehānisms, cik daudzi deputāti būs tik drosmīgi, ka balsos par acīm redzami koruptivām shēmām, zinot, ka viens tāds balsojums varētu izbeigt viņa politisko karjeru.

Lūk arī, tika aprakstīts vienkāršākais sabiedriskās kontroles mehānisms (to ir krietni vairāk), lai politiķi un valsts ierēdņi nepārtraukti justu spiedienu un atbildību pār savu rīcību. Protams, var teikt, ka politika neinteresē un valsts pārvalde ir pārāk sarežģīta un patiesībā arī brīvdienās nav laika, bet tādā gadījumā nav jābrīnās, ka mūs visu laiku apzog caur publiskiem iepirkumiem, politiķi īsteno šauru ekonomisko grupējumu intereses, bet sabiedrība kārtējo reizi meklē jaunu vainīgo visās savās nelaimēs, bet sabiedrība aiz dusmām par savu nevarēšanu, gatava mesties virsū jebkuram, uz ko norādīs valsts vara un politiķi, jo šādā gadījumā nevis politiķi strādā priekš sabiedrības, bet tieši otrādi, sabiedrība izpilda politiķu velmes un mūsu kopējais kuģis ar nosaukumu Latvija, turpina grimt aizvien dziļākā purvā.

Vēl nedaudz par politiku


Ņemot vērā, ka nesen bija vēlēšanās un pašlaik notiek aktīva koalīcijas veidošana, tad man rodas velme uzrakstīt par to, kā tas viss izskatās no malas. Protams, kā vienmēr īsumā.

Vairāki Saeimas sasaukumi vai valdības kā vienu no pirmajiem darbiem veica sava atalgojuma paaugstināšanu. Izskatās, ka šoreiz būs līdzīgi, jo atbilstoši pirmās palīdzības pamatnoteikumam, sākumā ir jāpalīdz pašam sev un tikai pēc tam cietušajam. Pamatojums šādam paaugstinājuma kā vienmēr ir safantazēti murgi, ka atalgojums jāizlīdzina ar uzņēmumu vadītāju algām. Pēc tādas loģikas, ASV ministram būtu jāsaņem 10+ miljoni dolaru, jo tieši tādi bonusi ik gadu tiek izmaksāti vadošo uzņēmumu vadītājiem, tomēr tā nenotiek un ASV ministra jeb sekretāra alga ir 17 560.00 USD (15 540.00 EUR) mēnesī. Savukārt Latvijā ministru algas ir 4020.00 EUR mēnesī, kas ir 3.8 reizes mazākas nekā ASV. Šeit ir arī cits skaitlis salīdzināšanai, Latvijā IKP uz vienu iedzīvotāju ir aptuveni 24 500.00 EUR uz vienu iedzīvotāju, bet ASV IKP ir 52 600.00 EUR uz vienu iedzīvotāju, kas ir 2.1 reizi lielāks un, ko Latvija varētu sasniegt 20 gadu laikā, ja mūsu IKP pieaugums būtu 6% gadā, diemžēl tas ir tālu šī skaitļa. Šeit ir vēl viena nepatīkama nianse, vidējā alga Latvijā ir 11 100.00 EUR gadā pirms nodokļu nomaksas, savukārt ASV tā ir 44 500.00 USD (39 380.00 EUR), kas ir 3.5 reizes vairāk. Līdz ar to taisnīgi par ministru algu palielināšanu varētu runāt tikai pēc kopēja labklājības līmeņa pieauguma valstī.

Mans viedoklis, ka ministru un deputātu atalgojumam jābūt saistītam ar vidējo un minimālo algu valstī, jo demokrātijas pamatmērķis ir nodrošināt varas atgriezenisko saikni ar cilvēkiem. Pretējā gadījumā, varā esošie cilvēki sāk dzīvot savu, atrautu no realitātes dzīvi, kas zaudējot saikni, rada nemieru un revolūcijas draudus, kā arī tieši šādā vidē tiek pieņemti visneadekvātākie lēmumi. Šī koalīcija un valdība visdrīzāk vēl vairāk samazinās cilvēku līdzdalību un kontroles iespējas politikā, kā arī virzīs valsti uz autoritārā režīma pusi, kas atainosies ekonomikas izaugsmes rādītājos nākontē. Tāpēc, ja kāds plāno doties prom no šīs valsts, tad tagad ir labs laiks, lai par to sāktu nopietni aizdomāties.