Kas ir valsts? Resursu pārdale


Mēs piedzimstam un nomirstam kādā noteiktā valstī. Mēs mostamies valstī un aizmiegam valstī, visi notikumi lielā vai mazā mērā ir saistīti ar valsti, bet rodas jautājums, kas patiesībā ir valsts un kāpēc tā ir tik svarīga mūsu visu dzīvē. Neapšaubāmi, ka ir tūkstošiem zinātnisku rakstu un pētīju par tēmu, kas ir valsts, sākot no Senās Grieķijas laikiem, turpinot ar Maksu Vēberu un beidzot ar mūsdienu tiesību zinātnieku un filozofu atziņām. Šajā rakstā es izklāstīšu savu redzējumu, kas ir valsts, izejot no praktiskās pieredzes un novērojumiem.

Klasiskā definīcijā noteikts, ka valsts ir teritorija, iedzīvotāji un organizēta pārvalde pār teritoriju. Pie tam iedzīvotāji visi kopā sevi identificē kā vienotu cilvēku grupu, kas apvieno resursus noteiktu mērķu sasniegšanai un nosaka noteikumus, kā visi dzīvo un mijiedarbojas dažādās situācijās. Papildus tam, valstij kā personai ir monopols uz vardarbību, kas nozīmē, ka armija un policija var atrasties tikai valsts kontrolē. Tiktāl viss ir saprotami un skaiti, problēmas rodas, kad sāk skatīties detaļas. Piemēram, vai teritorija ir noteicoša, lai pastāvētu valsts. Vēsturē ļoti bieži kāda valsts zaudēja daļu savas teritorijas, bet turpināja eksistēt. Tāpat iedzīvotāji, kara vai mēra laikos valsts varēja zaudēt līdz pat divām trešdaļu savu iedzīvotāju, bet tik un tā turpināt pastāvēt. Organizēta pārvalde arī nav noteicoša pazīme, jo vēsturē redzams, ka mainījās valsts iekārta no feodālās uz republiku vai citu pārvaldes formu, bet valsts turpināja pastāvēt. Līdz ar to valsts ir kaut kas cits, nevis tikai teritorija, cilvēki un organizēta pārvalde.

Rakstot par valsti, ļoti viegli var aiziet līdz marksisma idejām, bet tomēr, ir lietas, ko šī ideoloģija apraksta, vienīgi nepareizi izdarot secinājumus par cēloņiem. Valsts ekonomiskā funkcija ir iegūt un koncentrēt pēc iespējas vairāk resursus, kas tiek darīts caur nodokļu sistēmu. Ja valsts pārvalde ir agresīvāka, var notikt vienkārša īpašuma konfiskācija, kas notika, piemēram, valstīs, kur centās ieviest marksisma ideoloģiju caur nacionalizāciju. Vēl viena no valsts funkcijām ir sargāt cilvēku īpašumu. Pie tam, ne vienmēr valsts sargā visu cilvēku īpašumu, bet tas var būt tikai noteiktas kārtas vai grupas privilēģija. Piemēram, feodālā sistēmā muižnieku īpašumtiesības tika aizsargātas daudz labāk par zemnieku īpašumtiesībām. Kas ir mainījies mūsdienās? Principā samērā maz, ja cilvēkam ir daudz naudas, tad tiesā viņš visdrīzāk uzvarēs to, kam naudas ir maz un, kurš nevar nolīgt sev kvalificētu pārstāvi. Protams, mēs vairs nedalām cilvēkus kārtās, oficiāli, bet pēc fakta šeit ir vieta plašām diskusijām.

Viena no svarīgākajām funkcijām ir resursu izņemšana no cilvēku īpašuma. Kā jau tika rakstīts iepriekš, tas var notikt ar dažādiem mehānismiem. Viss tiek ielikts vienā grozā, ko sauc par budžetu un pēc tam no šī groza resursi tiek novirzīti uz kaut kādu vajadzību apmierināšanu. Piemēram, no kopējā groza daļa naudas var tikt novirzīta uz medicīnas aprūpi, uz policiju un ugunsdzēsējiem. Visinteresantākā vieta ir tieši atrasties pēc iespējas augtāk hierarhiskā struktūrā, kas atbild par šo resursu izņemšanu un novirzīšanu. Tas ir veids, kā tikt pie neierobežota resursu daudzuma, jo, piemēram, ar nodokļiem valsts budžets tiek papildināts katru gadu neskaitāmu reižu daudzumu. Līdz ar to uz valsti varam paskatīties, kā uz mehānismu resursu izņemšanai. Pie tam, nav svarīgi, kur šie resursi tiek novirzīti, jo autoritārs līderis vai monarhs tos var novirzīt savu vajadzību apmierināšanai, savukārt demokrātiskā valstī politiķi resursus var novirzīt uz sabiedrības vajadzību apmierināšanu. Tieši tāpēc, mēs katrās vēlēšanās redzam milzīgu cīņu par iespēju nokļūt pie resursu ievākšanas un novirzīšanas tiesībām. Līdz ar to valsts tas ir par resursiem.

Nobeigumā var apkopot rakstā izvirzītās idejas, ka, neskatoties uz klasiskām definīcijām, valsts pirmām kārtām ir resursu izņemšanas un pārdales mehānisms. Šis ir tikai viens no skatu punkta, jo valsts var apskatīt dažādās dimensijas un dažādās plaknēs. Valsts var būt gan feodāla, gan republika, bet visos gadījumos tas ir nebeidzamu resursu avots, jo nodokļi tiek ievākti katru gadu. Politiskā cīņa ir sacensība par iespēju nokļūt hierarhijas augšgalā, lai pieņemtu lēmumus par resursu iegūšanu un novirzīšanu.

Manipulācijas paņēmiens- fokusa novirzīšana


Dzīvē mēs mijiedarbojamies ar neskaitāmu indivīdu daudzumu. Tie var būt gan ģimenes locekļi, draugi, paziņas, kaimiņi, gan sveši un nepazīstami cilvēki. Pilnīgi katrs cilvēks cenšas ar mums manipulēt un to pašu cenšamies darīt arī mēs. Sabiedrības izdzīvošana ir atkarīga no tā, cik cilvēks viegli vai grūti pakļaujas manipulācijām, jo tas ļauj koriģēta cilvēka uzvedību, kā arī apvienot lielas cilvēku masas kopīga mērķa sasniegšanai. Nolēmu uzrakstīt pa vienu no manipulācijas paņēmieniem, kas ir fokusa novirzīšana.

Bērnībā katram bija tāda situācija, kad ejot ar māti uz veikalu, tika prasīts kaut ko nopirkt, parasti kādu saldumu. Tad māte paskatījās uz jums un teica: “Skaties, cik smuka mašīna brauc garām, kad izaugsi, arī varēsi ar tādu braukt.”, un jūs, būdami bērns, aizmirsāt par saldumu un sākāt sapņot par dienu, kad izaugsiet lieli un varēsiet braukt ar to smuko mašīnu. Mātes šādu triku atkārto neskaitāmas reizes un jūsu smadzenēs šāda uzvedības shēma tiek iestrādāta uz mūžu, kā rezultātā, cilvēks ļoti viegli pārslēdzas uz kaut ko jaunu. Protams, augot mums attīstās spēja redzēt lietas telpisku un ilgāk koncentrēties, tomēr smadzenēs iestrādātais mehānisms strādā vienmēr, ja pareizi to izmanto.

Nākamā vieta, kur šī manipulācijas tiek izmantota katru dienu,  ir skola, kur bērns dodas iegūt zināšanas, bet viņa fokusu novirza uz atzīmju iegūšanu. Pats atceros, ka daudziem skolā bija svarīgs pats vērtējums, nevis apgūtās vielas kvalitāte. Kāpēc skola to dara? Tieši tāda paša mērķa sasniegšanai, ko vēlējās bērnībā sasniegt māte, uzvedības maiņa. Atzīmju sistēma skolotājiem un sistēmai kopumā ļauj samērā efektīvi koriģēt skolnieka uzvedību un kontrolēt viņa rīcību. Rīkojies labi, saņemsi labu atzīmi, rīkojies slikti, tad arī atzīme būs neapmierinoša. Interesanti, ka cilvēkam jūtot, ka kāds nepakļaujas manipulācijai iepretī viņam pašam, viņš sāk vai nu apbrīnot vai arī nosodīt otru cilvēku, tādējādi sargājot manipulatoru un darbojoties viņa interesēs. Skolnieki, kuriem ir labas sekmes, samērā negatīvi skatās uz tiem, kuri saņem sliktu vērtējumu un to publiski nosoda.

Daudzi ir saskārušies ar fokusa novirzīšanu attiecībās. Klasika, kad ar sabiedrībā pieņemtu ētikas normu, tiek pateikts ļoti vienkārši: gribi seksu, appreci sievieti. Vai mūsdienīgāka forma, gribi seksu, uzdāvini puķes, vai gribi seksu, esi labs pret sievieti un izpildi visas viņas vēlmes. Fokusa novirzīšanas rezultātā, vīrietis meklē dārgākos auskarus vai kaklarotu pilsētā, nevis veic kaut kādas darbības, lai pietuvotos sākotnējam mērķim – seksam. Vīrieši dara to pašu, piemēram, aicinot pie sevis jaunu draudzeni, sakot, ka mājās ir mīļš suns vai kāds eksotisks dzīvnieks, kaut arī pats dzīvniekus ciest nevar un mērķis ir sekss.

Katru gadu manipulācija ar fokusa novirzīšanu notiek arī politikā. Klasisks mehānisms, tiek palielināti nodokļi, nepamatoti audzētas administratīvās izmaksas, vairāk naudas tiek izdalīts neefektīviem publiskiem iepirkumiem un kopumā nauda tiek tērēta samērā vieglprātīgi. Lai cilvēki neceltu plašus iebildumus un neietu protestos, ko darba atbildīgā ministrija? Ļoti vienkārši, iepērk reklāmas laiku un laiž reklāmu par to, cik daudz tiek palielināta minimālā alga, dažāda veida pabalsti un pensijas un līdzīgi, daudzām iedzīvotāju grupām svarīgi naudas ieguves veidi. Rezultātā uz to, kas tiek reklamēts, iztērē, piemēram, dažus miljonus, bet uz pārējo, kas tika minēts sākumā un par ko neviens nerunā, iztērē simtiem miljonu. Ņemot vērā, ka cilvēka atmiņa labprātāk atceras pozitīvo pieredzi un emocijas, vēlēšanās cilvēks atcerēsies pensijas pieaugumu, nevis bezjēdzīgi iztērētos miljonus, kurus ietaupot, pensiju varētu pacelt pāris reizes lielāku.

Nobeigumā var apkopot, ka manipulēšanu veic katrs no mums, kā arī mēs katrs tai esam pakļauti no pašas bērnības. Fokusa maiņa ir ļoti elementārs un tāpēc ļoti efektīvs paņēmiens, kā koriģēt cilvēka uzvedību vai pilnībā to kontrolēt. Nepakļauties manipulācijai ir ļoti grūti, jo smadzenes atceras labo, nevis reālo, tādējādi pozitīva informācija, kas tiek izmantota priekš manipulācijas, paliek atmiņā ilgāk. Ja nevēlaties, lai ar jums manipulē, vienmēr domājiet līdzi, kad jums kaut kas tiek piedāvāts vai iedots.

Par valsts budžetu (veselības aprūpe)


Katru gadu tiek pieņemts svarīgākais valsts likums, kas ir likums “Par valsts budžetu 202X.gadam”. Presē šo neapskata vispār, savukārt Finanšu ministrija propagandas nolūkā ar plakātiem ir izlīmējusi visas sabiedriskā transporta pieturas Rīgā, cēli norādot, ka tiek palielināts veselības aprūpes budžets un sociālais nodrošinājums. Pēdējais tiek palielināts nevis aiz lielas devības, bet gan pildot Satversmes tiesas spriedumā noteikto par pensiju minimālo bāzi un valstī noteikto garantēto minimālo ienākumu apmēru. Tomēr, ņemot vērā pandēmiju, daudz svarīgāka šogad ir veselības aprūpe, jo tā ietekmē katru no mums un kvalitatīvas veselības aprūpes pieejamība uzlabo cilvēku kopējo sociālo stāvokli un dzīves kvalitāti. Šajā ierakstā uzrakstīšu īsumā savas pārdomas par valsts budžetu veselības finansēšanas kontekstā, pievēršoties konkrētām izdevumu pozīcijām, protams, kā vienmēr vienkāršā valodā un ar savu viedokli.

Pašā likumā “Par valsts budžetu 2020. gadam” un “Par valsts budžetu 2021. gadam” nav nekā interesanta. Līdzīgs teksts no gada uz gadu, toties svarīgi ir likuma pielikumi. Es apskatīšu katra likuma ceturtos pielikumus “Valsts pamatbudžeta ieņēmumu un izdevumu atšifrējums pa programmām un apakšprogrammām”, kur ir redzamas nozares, kur tiek novirzīta noteikta budžeta summa. Salīdzinām 2020. gada ar 2021. gada budžetu, kas parādīs mums tendences. Iesaku katram lasītājam iedziļināties šajos skaitļos, jo tā ir mūsu kopējā saimniecība.

Sakumā par apmēru, 2020. gada budžeta plānotie ieņēmumi bija 6 896 124 760 EUR, savukārt 2021. gada plānotie ieņēmumi ir 6 688 071 829 EUR, kas ir par 208 052 931 EUR mazāk. Varam izdarīt secinājumu, ka valsts plāno ekonomikas kritumu 2021. gadā attiecībā pret šo gadu aptuveni 3% apmērā, kas ir interesanti, jo Latvijas banka plāno Iekšējā kopprodukta pieaugumu 2.8% pieaugumu(1). Principā nav slikti, ja valsts pieņem budžetu mazākā apmērā, nekā ir plānoti ienākumi. Mūsu gadījumā valsts ir pieņēmusi lēmumu aizņemties, kas jau tika darīts arī iepriekšējā gadā. Kā rezultātā 2020. gadā valsts budžetā tika noteikti kopējie izdevumi 7 238 116 539 EUR, savukārt 2021. gada budžetā izdevumi ir 7 846 049 919 EUR, kas ir par 607 933 380 EUR lielāki, kas procentuāli veido 8% pieaugumu. Kas beigās mums sanāk? Budžeta ieņēmumi mums par 3% krīt, savukārt izdevumi par 8% pieaug, ko veidos aizņēmums, tādējādi pārliekot naudas atgriešanas pienākumu uz nodokļu maksātājiem ilgus gadus uz priekšu. Tas ir normāli, ja tādējādi tiks sekmēta ekonomiskā izaugsme un nākotnē mēs visi nopelnīsim tik daudz, ka mums nebūs problēmas ar saistību izpildi.

Ņemot vērā pandēmiju un to, ka cilvēks var pelnīt daudz naudas tikai tad, ja ir pilnībā vesels, tad skatāmies, kā tiks palielināts veselības budžets 2021. gadā. 2020. gadā resursi veselības aprūpes segšanai bija 1 066 662 720 EUR, savukārt 2021. gada budžetā tie būs 1 244 163 665 EUR, kas ir par 177 500 954 EUR vairāk, kas ir 17% pieaugums pret iepriekšējo gadu. Skatāmies izdevumus uz kompensējamajiem medikamentiem, kas 2020. gadā bija 167 530 684 EUR, savukārt 2021. gadā būs 169 707 132 EUR, kas ir par 2 176 488 EUR vairāk, līdz ar to pieaugums ir tikai 1%. Tālāk skatāmies tādu izdevuma pozīciju kā centralizēta medikamentu un materiālu iegāde, kur 2020. gada budžetā tika paredzēti 17 114 167 EUR, bet 2021. gada budžetā tikai 16 688 436 EUR, kas ir par 425 731 EUR mazāk, kas ir samazinājums par 2%. Pētām tālāk, ko valdība ir izstrādājusi un Saeima ir pieņēmumi. Budžeta pozīcija 2020. gadā sadaļā retu slimību ārstēšana bija 7 045 813 EUR, savukārt 2021. gadā būs tikai 6 937 934 EUR, kas ir mazāk par 107 879 EUR, kas ir samazinājums par 2%. Nākamajās pozīcijas redzēsim pieaugumu. Primārās ambulatorās veselības aprūpes nodrošināšana 2020. gada tika finansēta 134 662 057 EUR apmērā, savukārt 2021. gadā būs 158 763 587 EUR, kas ir palielinājums par 24 101 530 EUR, kas ir 18% pieaugums. Šo noteikti var vērtēt pozitīvi, jo slimību ārstēšana agrīnās stadijās novērš gan nāves gadījumus, gan dažāda veida komplikācijas. Budžeta pozīcija laboratorisko izmeklējumu nodrošināšana ambulatorajā aprūpē 2020. gadā bija 37 730 790 EUR, savukārt 2021. gadā būs 42 607 739 EUR, kas ir 4 876 949 EUR pieaugums, kas ir pieaugums par 13%. Turpinām apskatīt pozīciju pārējo ambulatoro veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšana, kurai 2020. gadā tika tērēti 235 170 818 EUR, savukārt 2021. gadā tiks iztērēti 272 237 629 EUR, kas ir par 37 066 811 EUR vairāk, kas ir pieaugums par 16%. Prieks par to, ka tiek palielināti izdevumi uz neatliekamo medicīnas palīdzību, jo budžeta sadaļā neatliekamās medicīniskās palīdzības nodrošināšanai stacionārās ārstniecības iestādēs 2020. gadā tika atvēlēti 300 957 068 EUR, savukārt 2021. gadā tie būs 384 757 636 EUR, kas ir pieaugums par 83 800 568 EUR, kas ir palielinājums par 28%. To noteikti izjutīs katrs iedzīvotājs un cerams, ka tas aizies uz personāla atalgojuma pieaugumu, nevis publiskajiem iepirkumiem, kad tas nav primāri nepieciešams. Skatāmies tālāk budžeta izdevumu pozīcijas, sadaļā plānveida stacionāro veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšana 2020. gadā tika iztērēti 157 939 363 EUR, savukārt 2021. gadā tiks tērēti 183 937 585 EUR, kas ir par 25 998 222 EUR vairāk jeb pieaugums par 16%. Vēl svarīga ir neatliekamā medicīnas palīdzība (budžetā ir divas pozīcijas, sk. iepriekš), kuras finansējums 2020. gadā bija 80 121 623 EUR, bet 2021. gadā būs 95 645 174 EUR, kas ir par 15 523 551 EUR vairāk, kas ir pieaugums par 19%. Iepriekšminētais ir uzskatāms par samērā labu budžeta naudas izlietošanu, tomēr pieminēšu vēl divus lielumus, kas vērtējami drīzāk negatīvi, jo liecina par to, ka netiek uzlabota naudas izmantošanas efektivitāte, jo pieaugot naudas daudzumam nozarē, nav jāpieaug administrēšanas izmaksām, kas nozīmē pēc būtības algu pieaugumu tiem, kuriem nav pamata to palielināt, jo ar administratīvā aparāta atalgojumu viss ir kārtībā (publiskā sektorā vidējā alga ir augstāka nekā privātajā). 2020. gada budžetā veselības aprūpes finansējuma administrēšanai tika novirzīti 10 329 390 EUR, savukārt 2021. gadā tie jau ir 12 193 477 EUR, kas ir par 1 864 087 EUR vairāk, kas ir pieaugums par 18%. Nākamā budžeta izdevumu sadaļa ir veselības aprūpes finansējuma administrēšana un ekonomiskā novērtēšana, kur 2020. gadā tika novirzīti 8 908 004 EUR, bet 2021. gadā tiek plānots novirzīt 10 772 091 EUR, kas ir par 1 864 087 EUR vairāk (tāda pati summa, kas iepriekšējā pozīcijā), kas ir pieaugums par 21%.

Secinājums ir ļoti vienkāršs. Mums pašlaik ir ekonomikas kritums, kas turpināsies arī nākamajā gadā. Pandēmija ļoti labi parādīja mūsu medicīnas sistēmas problēmas un acīm redzamu nepietiekamu finansējumu. Valdība un Saeima šo jautājumu centīsies risināt aizņemoties naudu un novirzot daļu veselības aprūpei, tādējādi kompensējot budžeta ieņēmumu kritumu un mazinot ietekmi uz ekonomiku kopumā. Redzams, ka naudas apjoms veselības nozarē pieaugs un jācer, ka pieaugs arī mediķu atalgojums un kļūs efektīvāks naudas izlietojums. Tomēr negatīvi ir tas, ka tiek samazināts finansējums centralizētai medikamentu un materiālu iegādei un retu slimību ārstēšanai, kas atstās negatīvu ietekmi uz personām, kurām tas ir nepieciešams. Pie tam tiek būtiski pieaudzētas administratīvās izmaksas, kas pieaug procentuāli vislielākā apmērā, kas nozīmē, ka prioritāte atkal ir ierēdniecība. Manā ieskatā, administratīvās izmaksas vajadzētu samazināt, jo nav starpības, vai tiek administrēta viena naudas summa vai cita, jo darbības ir jāveic tādas pašas. Ja privātā uzņēmumā valdes loceklis akcionāram atnestu nākamā gada budžetu, kur administratīvās izmaksas pieaug par 20%, pie tam nepieaugot efektivitātei, tāds valdes loceklis tajā pašā dienā tiktu atbrīvots no amata. Tas tikai lieku reizi atgādina, ka mums medicīnu vajadzētu virzīt vairāk uz privātā biznesa jomu, nodrošinot efektīvu obligāto veselības apdrošināšanu un samazinot valsts klātesamību medicīnas biznesa jomā, atstājot to tikai tajās vietās, kur privātajam biznesam nav rentabli strādāt.

(1) Avots: https://www.bank.lv/darbibas-jomas/monetaras-politikas-istenosana/prognozes

Valstij nav jāvada cilvēku dzīve


Šodien pavīdēja ziņa, ka no Saeimas deputāts izvirzīja iniciatīvu par kriminālatbildības ieviešanu, lai noteiktu sodu par aicināšanu neievērot ierobežojumus, kādus valsts ir ieviesusi saistībā ar koronavīrusu. Tāpat šis deputāts vēlējās ievest armiju pilsētu ielās, lai nodrošinātu iepriekšminēto ierobežojumu ievērošanu, jo policija netiek galā ar saviem pienākumiem. Interesanti, ka šis deputāts pats bija pabeidzis policijas koledžu un nāk no policijas struktūras. Ņemot vērā, ka labāk par Latvijas ārstu biedrības vēstulē uzrakstīto, grūti būs kaut kā izcelties, jo tā patiešām bija laba, tad uzrakstīšu savas domas no cita skatu punkta.

Ronaldam Reiganam ir labs citāts, ka “Valsts varas pirmais pienākums ir aizsargāt cilvēkus, nevis vadīt viņu dzīvi“.(Government’s first duty is to protect the people, not run their lives.)

Šis citāts lieliski saskan ar visu utopisko domu, kādu sodīt, nosakot kriminālatbildību par aicināšanu kaut ko nedarīt veselības nodrošināšanas jomā. Valsts cenšas vadīt cilvēka dzīvi, jo higiēna un attieksme pret apkārtējiem ir katra cilvēka privāta lieta. Savukārt valstij ir pienākums pilnībā nodrošināt iespēju cilvēkam sevi aizsargāt, piemēram, vēršoties un saņemot kvalitatīvu medicīnisko palīdzību.

Kāpēc tā ir utopiska doma, kādu par kaut ko sodīt sakarā ar koronavīrusa ierobežojumiem? Ļoti vienkārši, sociālos tīklos un sabiedrībā kopumā ir ļoti daudz cilvēku, kuri iestājās pret masku vilkšanu un citiem ierobežojumiem. Ja Krimināllikumā tiks noteikts tāds tiesiskais sastāvs, tad būs nepieciešams sodīt katru, kurš no normas stāšanās spēkā brīža ir izteicis aizliegto aicinājumu. Ņemot vērā, ka policijai jau pašlaik nepietiek resursu, lai kontrolētu ar koronavīrusa izplatību saistīto ierobežojumu ievērošanu, uzliekot policijai papildus pienākumus, gan kontrole, gan jaunās normas piemērošana netiks realizēta un arī esošo funkciju izpilde pasliktināsies. Rezultātā, kas notiek, ja cilvēks zina, ka viņam nebūs atbildība par tiesību normas pārkāpšanu, pareizi, viņš to pārkāpj, ja uzskata, ka tas viņam nesīs kaut kādu labumu. Katrs vismaz reizi dzīvē ir pārsniedzis ātrumu braucot pa nakts pilsētu un zinot, ka tuvumā noteikti nav ceļu policijas un atbildība par ātruma pārsniegšanu neiestāsies. Līdz ar to, sanāks, ka valsts pieņems aizliedzošu normu, nespēs nodrošināt tās izpildi un zaudēs autoritāti cilvēku acīs, ko lietderīgāk ir izmantot diskusijā ar cilvēkiem.

Sabiedrībā ir ļoti daudz spēka struktūru pārstāvju, kuriem uz visu ir vienkāršs risinājums aizliegt un sodīt. Tikai problēma ir tāda, ka politiķiem atšķirībā no iepriekšminētajiem pārstāvjiem, ir jāspēj īstenot cilvēku intereses un vadīt lielas cilvēku masas, ko var tikai un vienīgi, esot nepārtrauktā dialogā ar tiem un nepārtraukti panākot kopēju izpratni un vienošanos par kādām lietām, jo tikai cilvēku labprātīga un masveidīga tiesību normu izpilde, garantē, ka tā tiešām strādās. Pretējā gadījumā rodas situācija, kāda ir Krievijā un Baltkrievijā, kad tiesību normas ir bargas, bet to izpilde nav obligāta, jo valsts vara nespēj realizēt kontroli pār to izpildi, kā rezultātā rodas tikai fragmentāri sabojātas cilvēku dzīves, kad kāds demonstratīvi tiek sodīts statistikas uzlabošanai un atskaitei, bet lielā cilvēku masa turpina tās nepildīt.

Lukašenko zaudē reālo varu


Pēc svētdienā notikušajām prezidenta vēlēšanām Baltkrievijā, daudzās Baltkrievijas pilsētās sākās nemieri. Cēlonis tam ir liela vēlēšanu rezultāta falsifikācija, kā rezultātā tagadējais Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko ieguva ap 80% balsu, bet viņa konkurente Svetlana Tihanovska ap 9%. Turpretī neoficiālā informācija, kas iegūt dažādos veidos, ļauj izdarīt secinājumu, ka par Svetlanu Tihanovsku nobalsoja vairāk par 70% un faktiski viņa ir kļuvusi par Baltkrievijas prezidenti. Līdz ar to, lai cīnītos ar politisko konkurenci, Lukašenko turpināja represijas un piespieda savu konkurenti izbraukt no valsts uz Lietuvu, savukārt iekšējos protestus sāka apkarot ar krimināllietu ierosināšanu, protestētāju apšaudi ar gumijas lodēm un ar dūmu granātu mētāšanu protestētāju pūļos. No malas var likties, ka Lukašenko ir izdevies noturēties pie varas un, kamēr milicija un armija ir viņa pusē, tikmēr viņš varēs bez lielām problēmām valdīt, tomēr neesot patiesam vēlētāju atbalstam, pat paliekot formāli pie varas, Lukašenko faktisko varu ir zaudējis un šajā bloga ierakstā nedaudz par šo.

Republikas modelis, kad vara pieder pilsoņiem, kuri no sava vidus uz noteiktu laika periodu ievēl pārstāvjus un saimniecisko darbu organizētājus, tika izdomāta nevis tāpēc, ka monarhiem un feodāļiem apniktu valdīt un būt apveltītiem ar neierobežotu varu. Šādas izmaiņas sabiedrībā notika tāpēc, ka feodālā sistēma ir ekonomiski neefektīva un ļoti trausla, jo balstās uz spēku un iebiedēšanu, nevis ekonomiskiem un sociāliem stimuliem. Rezultātā starp feodāļiem notika nemitīgi kari un cīņas, jo cilvēka vērtība bija ļoti zema, toties ar ambīcijām un naidu feodāļiem bija pilna galva un sirds. Pie tam paši cilvēki vienmēr ienīda feodāļus un ļoti bieži sacēlās pret tiem. Ja paskatās uz Eiropas viduslaiku un jauno laiku vēsturi, tie ir nemitīgi kari un sacelšanās, kas vienmēr beidzās ar masveida slaktiņu.

Tagadējais prezidents Aleksandrs Lukašenko bija izmantojis no PSRS laikiem atstāto institucionālo un ekonomisko mantojumu, pakļaujot sev neo-feodālo sistēmu, kas bija PSRS. Rezultātā tika iznīcināti neatkarīgie mediji, neatkarīga tiesa, sabiedriskās organizācijas, konkurējošās politiskās partijas, neatkarīgi lieli uzņēmēji un pastiprināta valsts klātesamība visās cilvēka jomās. Tas viss tika darīts laikā, kad Krievijā auga ekonomika un Baltkrievija, atkopjoties no PSRS sabrukuma, piedzīvoja dabīgu ekonomisko izaugsmi, kas bija lielā mērā ārējo faktoru iemesls. Tāpat konsekventi tika pastiprinātas represijas un spēka struktūras. Lukašenko pilnībā centralizēja varu. Rezultātā tika radīta sistēma, kur karjeru varēja veidot un ieņemt amatu nevis labākie profesionāļi, bet uzticīgākie muļķi, kuri nekādā gadījumā nevarētu pretendēt uz Lukašenko varu. Notika gan negatīvā profesionālā selekcija, gan veidojās pseido lojālu cilvēku vide, kurā katrs centās izspiest konkurentu ar nelegālām metodēm, izdabājot valdībai, sirds dziļumos to nicinot un ienīstot, gaidot savu izdevību uz morālo revanšu.

Aleksandra Lukašenko vara no vienas puses līdz šim balstījās uz cilvēku atbalstu. Tas tika panākts ar propagandu un reālo ekonomikas pieaugumu, kas tika nodrošināts lielā mērā ar Krievijas gāzes tranzītu un ražošanu, ko subsidēja no iegūtās naudas par tranzītu. Līdz ar to vienā pusē bija ekonomiska un cilvēku atbalsts, kas ļāva Lukašenko samērā mierīgi palikt pie varas, jo neviens neapšaubīja, ka viņam ir atbalsts starp pilsoņiem vismaz 51% apmērā. No otras puses Baltkrievijas vara tika balstīta uz spēka struktūrām. Viena no tām bija Valsts drošības komiteja (VDK vai KGB) un otra bija Iekšlietu ministrijai pakļautā milicija. Šeit nebija grūti visu laiku konfrontēt iekšējās elites, kur vienā pusē bija finanšu varas pārstāvji, no otras puses spēka struktūru varas pārstāvji, kā rezultātā neviena no varām nevarēja iegūt izšķirošu lomu un centrā atradās Lukašenko, kurš izrādīja limitētu labvēlību to vienai varai to otrai.

Svētdienā notikušās vēlēšanas pilnībā sagrāva iepriekšējo līdzsvaru. Ja pat tas nav redzams no malas, tad iekšienē cilvēku galvās viss ir mainījies. Lukašenko zaudēja tautas atbalstu, kas nozīmē, ka esošie nemieri nesīs arī ekonomiskās sekas, tādējādi būtiski vājinot finanšu varu. Savukārt spēka struktūras iegūst absolūtu varu pār Lukašenko, jo bez tās viņš nevar noturēties pie varas. Piemēram, ja rīt visa policija aizietu no ielām un KGB pārstātu izsekot un arestēt cilvēkus, parastie vēlētāji dienas laikā nonestu visu Lukašenko varu, pie tam fiziski. Sanāk, kam pakļautas spēka struktūras, tam pakļauta valsts. Interesanti, ka Lukašenko ir iekļuvis savos slazdos, no kuriem vairs nekad nespēs izkļūt ārā, jo dēļ negatīvās selekcijas augšējos varas stāvos, ap viņu ir ļoti ciniski un nežēlīgi cilvēki, bez jebkādas morāles, kuri nepalaidīs iespēju atriebties par iepriekšējiem aizvainojumiem, kuri noteikti ir bijuši. Papildus tam, nevajag aizmirst, ka Krievijas specdienesti ir saglabājuši ļoti ciešas saiknes ar Baltkrievijas spēka struktūrām, tāpēc Krievijas ietekme daudzkārtīgi pieaugs.

Lukašenko konsekventi izdarīja visas iespējamās kļūdas, lai zaudētu tautas atbalstu, vājinātu finanšu varu un kļūtu par ķīlnieku spēka struktūru vadītājiem. Neapzinoties savu katastrofālo situācija, patiesībā viņš sev ir parakstījis vai nu cietumsodu, vai kaut ko ļaunāku, jo saasinoties protestiem un palielinoties spiedienam no Eiropas, piemēram, sankciju veidā, spēka struktūru vadītāji ar Krievijas atbalstu, var nonāk pie secinājuma, ka viņu vienīgais problēmu iemesls ir tieši Lukašenko un bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem, viņi var, piemēram, arestēt viņu un sarīkot demonstratīvu izrēķināšanos, pašiem “nostājoties” tautas pusē. Vēsturē ir bijuši tādi gadījumi, piemēram, Čīlē Augusto Pinočeta vai Ēgiptē Muhameds Mursi gadījumā .

Nobeigumā var atzīmēt, ka Baltkrievijas pilsoņi ir paveikuši milzīgu darbu, lai atbrīvotos no tagadējā prezidenta, izjaucot iekšējas varas līdzsvaru. Baltkrievija ir nonākusi līdz vēsturiskajam brīdim, kad tuvāko gadu laikā tai būs iespēja atbrīvoties no neo-feodālās sistēmas, kas tika iegūta mantojumā no PSRS, un uzsākt valsts pārveidi, padarot efektīvāku ekonomiku un sākumā vismaz sasniedzot Polijas ekonomisko līmeni un pēc tam to arī apsteidzot.

Karsta vasaras diena arī politikā


Vasara pamazām tuvojās beigām un manā blogā šoreiz tā nebija aktīvākā sezona. Liela daļa enerģijas, kas tika veltīta rakstīšanai, pārceļoja uz twitter, jo tur komunikācija ir daudz dinamiskāka un atgriezeniskā saite daudz ātrāka. Šoreiz ļoti īss apraksts par aktuālām tēmām, kam var sekot līdzi.

Svarīga lieta, protams, ir vēlēšanas Baltkrievijā un situācijas attīstība pēc tām, jo tur ir ļoti dziļa politiskā krīze un abām pusēm vairs nav ko zaudēt. No vienas puses diktators, kurš sagrāba valsts varu un varas zaudēšanas cena ir ieslodzījums vai pat dzīvība, no otras puses tauta ar tās līderiem, kuri tiks smagi represēti, ja tagadējā vara saglabās pozīciju un opozīcija noplaks, jo diktators ir ļoti atriebīgs.

Vēl viens cīņas laukums būs pie mums Rīgā, kad šī gada 29. augustā mēs dosimies uz pilsētas pašvaldības vēlēšanām. Interesanti, ka neviena no partijām nerunā par strukturālām reformām, bet cīnās ar populistiskiem saukļiem. Attīstība Par gatava sasolīt jebkādus brīnumus, lai tikai tiktu pie varas. Arī Nacionālā apvienība sola cīnīties ar korupciju un padarīt pilsētu “latviskāku”. Saskaņa nav redzama vispār un izskatās, ka vēlēšanas ir zaudējusi jau pirms sākās balsošana, ko redzam pēc ļoti vāja kandidātu sastāva. Rezultātā, man rodas sajūta, kas visdrīzāk arī piepildīsies, ka atnāks jauna koalīcija un iesēdīsies iepriekšējā sasaukuma izveidoto korupcijas shēmu virsvadībā un veiksmīgi turpinās ierasto rūpalu. Kāpēc tāda pārliecība? Gan Attīstība Par, gan Nacionālā apvienība atrodas pie valsts varas, bet korupcija nemazinās, reformas netiek veiktas un neviens arī neplāno to darīt. Ja Saskaņa savā rīcībā bija ierobežota, jo valsts policija neformāli nebija tai pakļauta, tad Attīstība Par un Nacionālā apvienība ir valsts izpildvarā un varēs darboties bez jebkāda riska un ierobežojumiem.

Noteikti tie, kas seko līdzi Lielbritānijai, zina par lielo skandālu, kas tur notiek saistībā ar Konservatīvās partijas finansēšanu caur ziedojumiem un lielo korupciju tajā jomā. Lai saprastu, cik tā korupcija ir liela, tad fakts, ka Evegēnijs Ļebedevs, kas ir Aleksandra Ļebedeva, Krievijas oligarha dēls, kļuva par lordu un varēs darboties Lordu palātā, ļoti labi to demonstrē. Šeit mēs varam vērot  būtisku Lielbritānijas politiskās vides degradāciju, kas kopā ar izstāšanos no Eiropas Savienības garantē ekonomikas lejupslīdi uz nākamajiem divdesmit gadiem.

Aicinu visus sekot līdzi notikumiem un vērot, kas notiks tālāk, jo no tā lielā mērā ir atkarīga mūsu dzīve, savukārt informācijas precizitāte un apjoms ļauj mums labāk plānot mūsu dzīvi un pieņemt pareizus lēmumus, lai nodrošinātu pēc iespējas lielāku labklājību. Noteikti pievērsīšos vairāk savam blogam atlikušajās vasaras dienās.

Protesti pret policijas vardarbību ASV


Jau kādu laiku Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) notiek protesti pret vietējās policijas vardarbību. Šie protesti norisinājās arī daudzās citās valstīs, kā, piemēram, Lielbritānijā un Brazīlijā. Diemžēl Latvijā medijos un arī sabiedrībā netiek pievērsta liela uzmanība protestiem un to iemesliem, bet samērā plaši tiek atainoti un aprakstīti kadri par lielveikalu izlaupīšanu, dažādu ielas bandu aktivitātēm un nemieru vardarbīgo izpausmi, kaut arī lielākā daļa protestētāju ir miermīlīgi cilvēki, kas iet ārā protestēt par samērā vienkāršām, pareizām un skaidrām lietām, kā sociālo vienlīdzību, cīņu pret rasismu un policijas sistēmas reformu. Šoreiz uzrakstīšu savas pārdomas par šo tēmu.

Sākumā svarīgi noskaidrot informācijas avotus, kurus vajag un kurus nevajag izmantot. Noteikti, ja vēlamies saprast, kas notiek ASV, mums ir jāizmanto ASV esošie mediji. Nekādā gadījumā nevajadzētu izmantot Krievijas un Ķīnas medijus, tajā skaitā Krievijas un Ķīnas finansētos medijus, kas atrodas ASV, jo gan Krievijai, gan Ķīnai ir noteiktas politiskās intereses un tās veidos apzinātu propagandu, lai ietekmētu sev vēlamā gultnē politiskos procesus ASV. Piemēram, Krievijā ļoti izdevīgi iekšienē fokusēt uzmanību uz ārzemju problēmām, lai izvairītos no sabiedrības informēšanas par milzīgo Covid-19 traģēdiju un ļoti aizdomīgiem statistikas datiem, vai arī valsts ekonomisko krīzi. Ķīna savukārt vēlas uzvarēt tirdzniecības karu un vēlētos redzēt poliskajās aprindās sev lojālus politiķus, kā arī Ķīna vēlas demonstrēt Ķīnas iekšējam patēriņam, cik briesmīgs ir kapitālisms un cik lieliski ir dzīvot komunismā. Šajā gadījumā arī Latvijas ziņu portālos esošo informāciju nav lietderīgi izmantot, jo tās pirmavots ir ASV medijos esošās ziņas, pie tam, pie mums bieži mediji vēlas palielināt auditoriju un vairāk akcentē uzmanību uz vardarbību, jo auditorija patērē vardarbību daudz labāk. Arī pašā ASV var lasīt, bet ar ļoti kritisku pieeju, medijus, kas atbalsta Republikāņu partiju un esošo prezidentu, tāpēc, ka ir priekšvēlēšanu gads un viņi ļoti cenšas novirzīt visu fokusu uz problēmām ar noziedzību, nevis runāt par problēmām ar rasismu, kas ilgstoši netiek risinātas un problēmām ar policijas vardarbību, kas arī netiek risinātas pietiekami efektīvi.

Pēc kritikas par to, kur informāciju nevajadzētu smelties vai arī vajadzētu veikt ļoti rūpīgu analīzi, lai to izmantotu, tagad jāuzraksta, ko var izmantot, lai gūtu pēc iespējas objektīvāku bildi, kas patiesībā tagad tur notiek. Viennozīmīgi oficiālā statistika un oficiālie paziņojumi, ko publicē valsts pārvaldes institūcijas būtu izmantojamas kā viens no informācijas avotiem. Piemēram, VOX ir publicējusi apkopotus datus par to, kādas rases cilvēki visvairāk tiek nošauti no policijas puses. Šajā rakstā tiek demonstrēta informācija, ka esot melnādainajam ASV, ir trīs reize lielāks risks tikt nošautam nekā esot baltajam. Tāpat daudz lielāks risks esot latīņamerikāņiem un indiāņiem.

Saite: https://www.vox.com/2020/5/31/21276004/anger-police-killing-george-floyd-protests

Vēl ļoti labs avots ir ASV Cilvēktiesību komisijas ziņojums, kurā raksta par to, ka federālo institūciju rīcībā nav vienoti un patiesi dati par reālo situāciju saistībā ar rasismu starp policistiem un policijas vardarbību, jo nav vienoties ziņošanas sistēmas un bieži dati tiek pamatā iegūti no nevalstiskajām organizācijām un citiem ar policiju nesaistītiem avotiem, kas neparāda visu kopainu. Tāpat ziņojumā tiek atzīts, ka joprojām ir lielas problēmas ar policijas vardarbību, kas arī ir nemieru iemesls. Šis ziņojums tika publicēts 2018. gada novembrī, bet kā redzams, secinājumi ir aktuāli arī šodien.

Saite: https://www.usccr.gov/pubs/2018/11-15-Police-Force.pdf

Samērā objektīva informācija ir atrodama daudzos ASV medijos. Es, piemēram, izmantoju CNN un Bloomberg, jo tie ir bagāti un samērā neatkarīgi mediji, kuriem ir augsti iekšējās ētikas standarti, kā arī Bloomberg ir samērā dārgs informācijas avots, kuru lasa uzņēmēji un kuri prasa no medija augstas kvalitātes sagatavotu informāciju. Arī CNN apskata jautājumu par vardarbību no dažādiem skatu punktiem, kas rada iespēju uzzināt par daudzām detaļām un vairo uzticamību informācijas avotam.

Īsumā, par ko ir stāsts. ASV ir problēmas ar policijas vardarbību, pie tam katrā štatā ir citādāka situācija, jo policija nav vienota institūcija. Federālā līmenī policija tiek uzraudzīta samērā slikti un visa uzraudzība lielākoties ir štata tiesas uzdevums. Ņemot vērā, ka daudzos dienvidu štatos melnādainie cilvēki pilnvērtīgas politiskās tiesības ieguva tikai 20. gs. 60os gados, tad to pārstāvība izpildvaras un tiesu varas institūcijās štatu līmenī joprojām ir samērā zema, kā rezultātā rasisma līmenis ir noturīgs un pats rasisms ir konsekvents no varas puses. Ņemot vērā zemo melnādaino iedzīvotāju politisko pārstāvību, arī ekonomiskais līmenis ir būtiski zemāks nekā vidusmēra baltajam iedzīvotājam, kā rezultātā noziedzības līmenis starp melnādainajiem iedzīvotājiem ir augstāks, kas ir ļoti labs pamats dažādiem radikāliem grupējumiem un rasistiem propagandēt rasu naidu, kas, atkaļ, dēļ zemās politiskās pārstāvība, elektorāli ir izdevīgi un ļauj gūt panākumus štata līmenī.

Par protestiem jāatzīmē, ka pašus protestus atbalsta daudzi sabiedrībā pazīstami cilvēki, jo saredz problēmas saistībā ar rasismu. Pašas demonstrācijas un piketi nav vardarbīgi, savukārt to visu izmanto vietējās bandas un noziedznieki, kuri stundām izlaupa veikalus. Jautājums ir tāds, kur tajā brīdī ir policija, lai aizstāvētu veikala īpašnieku īpašuma tiesības. Kad vajag kādu piežņaugt, tad trīs policisti varonīgi ir gatavi turēt vienu cilvēku, kamēr ceturtais to žņaudz ar celi, bet, kad tiešām jācīnās ar organizētu noziedzību protestu laikā, tad vienīgais, ko cilvēki neredz tuvumā, ir policija. Latvijā un arī ASV medijos, kā, piemēram, Fox News, tiek likts akcents uz vardarbību, radot iespaidu, ka vienkārši melnādainie cilvēki izgāja uz ielām zagt un laupīt. Bet krietni mazāk tiek rādīts un stāstīts par iemesliem un patiesajiem protestiem, kur nekādas vardarbības nav.

Secinājums kā parasti ir viens. Ja vēlaties noskaidrot patiesību, paši veiciet izpēti un analīzi, meklējot gan oficiālos informācijas avotus, gan dažādus medijus, priekšroku dodot lieliem medijiem, kuriem ir stingri iekšējie ētikas standarti un kuri iepriekš centās parādīt situāciju no dažādiem skatu punktiem. Biznesa ziņas parasti ir daudz objektīvākas, jo uzņēmēji pieprasa kvalitatīvu informāciju. Ja vēlaties veikt izpēti, noteikti izmantojiet vietējos medijus, nevis ārvalstu ziņu pārstātus. Tāpat svarīgi zināt, ka paši protesti ir lielākoties miermīlīgi un tos atbalsta plaša sabiedrības daļa ASV, savukārt vardarbība bieži ir policijas bezdarbība un arī policijas vardarbības rezultāts. Miermīlīgi protestētāji neizlaupa veikalus, bet to dara vietējās bandas un grupējumi, kā arī parastie noziedznieki, kuri jūt nesodāmību noteiktajā brīdī.

Kas ir jādara Latvijai lai būtu bagātai?


Tēja, vakars un miers. Noteikti šie ir ideāli apstākļi, lai uzrakstītu kādu labu rakstu savā blogā. Daudzi sarunas laikā prasa, ko vajadzētu darīt Latvijai, lai mēs kļūtu bagātāki kā valsts. Cilvēki parasti izsaka daudzas domas, no kurām daļa ir pareiza, bet daļa balstās uz steriotipiem. Tāpēc nolēmu demonstrēt paņēmienu, kas ļaus jebkuru diskusiju padarīt saturīgāku.

Atveram foršu retingu, ko sagatavo Pasaules ekonomiskais forums – Global Competitiveness Report 2019. Paņemam kādu ļoti bagātu valsti, piemēram, Nīderlandi, jo Igaunija ir tik ļoti visiem apnikuse, un jātiecas tomēr uz augstāko standartu. Tālāk skatāmies, Nīderlande atrodas ceturtajā vietā, kā viskonkurētspējīgākā valsts pasaulē, savukārt Latvija ieņem 41. vietu. Skatāmies tālāk Nīderlandes rādītājus dažādās jomās:

Institūcijas – 79, Infrastruktūra 94, IT līmenis – 76, Makroekonomiskā stabilitāte – 100, Veselība – 94, Cilvēku prasmes – 85, Preču un pakalpojumu tirgus – 70, Darba spēka tirgus – 75, Finanšu sistēma – 85, Tirgus lielums – 74, Biznesa dinamika – 81, Inovāciju kapacitāte – 76.

Visu skaitļu detalizētu atšifrējumu var atrast ziņojumā. Šo skaitļu analīze nav raksta mērķis, tāpēc vienkārši pieņemam zināšanai.

Tālāk skatāmies Latvijas rādītājus, iekavās norādot +/- no Nīderlandes rādītājiem:

Institūcijas – 59 (-20), Infrastruktūra 76 (-18), IT līmenis – 80 (+4), Makroekonomiskā stabilitāte – 100 (0), Veselība – 77 (-17), Cilvēku prasmes – 76 (-9), Preču un pakalpojumu tirgus – 59 (11), Darba spēka tirgus – 67 (-8), Finanšu sistēma – 57 (-28), Tirgus lielums – 44 (-30), Biznesa dinamika – 66 (-15), Inovāciju kapacitāte – 42 (-34).

Tagad skatāmies, kurās jomās Latvija atpaliek visvairāk:

1. Inovāciju kapacitāte – 42 (-34) – tiesu sistēma, nodokļu politika un tiesiskais regulējums;

2. Tirgus lielums – 44 (-30) – nav tieši ietekmējams, bet atkarīgs no citām jomām;

3. Finanšu sistēma – 57 (-28) – korupcija un tiesiskais regulējums;

4. Institūcijas – 59 (-20) – korupcija un tiesikais regulējums;

5. Infrastruktūra 76 (-18) – korupcija;

6. Veselība – 77 (-17) – korupcija un tiesiskais regulējums.

Papildus es atzīmēju arī iespējamos iemeslus, kas varētu būt par pamatu sliktajiem rādītājiem.

Lūk, arī virziens, uz kuru mums vajadzētu virzīties, risinot problēmas, lai attīstītu augstāk minētās jomas un sasniegtu Nīderlandi. Vai šeit ir kaut kas sarežģīts, nē nav, jo Nīderlandieši to jau ir izdarījuši. Problēma ir vairāk politiķos, kas koncentrējās uz sava personīgā labuma gūšanu, tādējādi atņemot sev tik vērtīgo laiku, lai izdarīt kaut ko noteiktu valsts labā un ieietu vēsturē pozitīvā gaismā.

Kāpēc Latvijā nekas nevirzās uz priekš? Tāpēc, ka ir daudz privātu interešu, tiesiskais nihilisms un bailes kaut ko mainīt, zaudējot popularitāti. Tas viss iet kopsakarā ar korupciju un cita veida noziedzīgiem nodarījumiem. Vai politiķi zina, kas būtu darāms, lai uzlabotu situāciju? Protams, jo ir neskaitāmas rekomendācijas no starptautiskajām organizācijām, ekspertu un auditoru ieteikumi, kā arī vispārīgā valsts attīstības teorija. Diemžēl, lai kaut kas notiktu, nepieciešams kaut ko arī darīt, nevis imitēt aktīvu darbību.

Vai Latvijā ir okupanti?


Tie, kas seko manam Twitter kontam, redzēja, ka nesen man bija viedokļu apmaiņa ar vienu personu par to, vai Latvijā ir okupanti. Sarakstes jēga bija tāda, es rakstīju, ka okupantu nav, jo Latvija uz šodienu nav okupēta, bet otra persona rakstīja, ka okupanti ir un viņus izdzenot ārā, Latvijas IKP (iekšzemes kopprodukts) augs. Ņemot vērā, ka Twitter formāts ir domāts īsām ziņām un īsai viedokļu apmaiņai, tad šeit uzrakstīšu izvērstāku pamatojumu, kāpēc tik populārai tēmai par okupantiem, kas bija 20. gs. 90os gados, šodien ir zudusi aktualitāte.

Pirmkārt, uz šodienu Latvija ir brīva, neatkarīga valsts, kura pilnībā var īstenot savu suvereno varu gan iekšpolitikā, gan starptautiski. Šo faktu pierāda tas, ka mēs esam ANO (Apvienot nāciju organizācijas), ES (Eiropas Savienības) un NATO (Ziemeļatlantijas Līguma organizācijas) un citu starptautisko organizāciju dalībvalsts. Tas nozīmē, ka starptautiski visas pasaules valstis atzīst Latviju kā starptautisko tiesību subjektu un ar to ir pietiekami, lai secinātu, ka starptautiski Latvija ir neatkarīga. Arī iekšpolitikā mēs brīvi ievēlam Saeimu un likumdevējs brīvi izdot likumus, pie tam Saeima nevienam, izņemot vēlētājiem, neatskaitās un neviens tai nedod norādes, līdz ar to arī iekšpolitiski secināms, ka esam neatkarīgi.

Otrkārt, par okupantiem vēsturiski sabiedrībā tika sauktas tās personas, kas iebrauca Latvijas teritorijā laikā, kad Latvija bija PSRS (Padomju Sociālistisko Republiku Savienības) sastāvā, kas tiek uzskatīts par okupācijas laiku. Nav skaidrs, kas tieši tiek uzskatīti par okupantiem, vai, piemēram, iebraucēji no Baltkrievijas, Ukrainas, Kazakstanas, Gruzijas, Armēnijas, Azerbaidžanas, Uzbekistanas, Turkmenistānas, Tadžikistānas, Kirgizstānas, Lietuvas un Igaunijas arī tika pieskaitīti pie okupantiem. Tāpat nav skaidrs, vai iebraucēji no Krievijas, kas brauca darba un labākas dzīves meklējumos uz Latvijas teritoriju, jo šeit bija augstāks dzīves līmines, arī varētu tikt uzskatīti par okupantiem. Neiedziļinoties konvencijās, kam vienkārši tagad nav laika, uzrakstīšu īsi, starptautiski par okupāciju tiek uzskatīta tāda situācija, kad itkā valsts ir neatkarīga, bet faktiski to pārvalda cita valsts ar spēka palīdzību. Tas nozīmē, ka Latvijas gadījumā par okupantiem varētu saukt tikai valsts institūciju pārstāvijus, kas pārvaldīja Latvijas teritoriju un nodrošināja šo pārvaldi. Īsāk sakot okupanti bija PSRS armijas karavīri, kas atradās Latvijas teritorijā, tā laika policijas (milicijas) pārstāvji, tā laika valsts pārvaldes pārstāvji utt., īsāk sakot, visi, kuri bija piederīgi pie spēka struktūrām un valsts aparāta. Līdz ar to secinājums ir tāds, ka lielākā daļa iebraucēju, kas strādāja rūpnīcās, tirdzniecībā, ostās, būvniecībā utt. nav okupanti un par tādiem nevarēja būt, jo neīstenoja valsts varu.

Treškārt, neiedziļinoties vēsturē, 1994. gadā no Latvijas tik izvests Krievijas karaspēks un, ja pieņem, ka Krievija ir PSRS saistību pāņēmēja, tad formāli 1994. gadā Latvija kļuva pilnīgi neatkarīga un par okupantiem Latvijas teritorijā vairs nevarētu runāt tāpēc, ka vairs nebija nekādu šķēršlu priekš Latvijas īstenot suverenitāti pilnā apmērā, kas arī tika darīts, ko pierāda, piemēram, iestāšanās ES un NATO.

Ceturtkārt, ja pat pieņem, ka iebraucēji, kas bija PSRS pilsoņi varētu uzturēties Latvijas teritorijā “nelegāli”, jo Latvija atguva neatkarību, tad 1995. gadā stājās spēkā likums “Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības”, kur tika noteikts nepilsoņa status personām, kas 1992. gada 1. jūlijā bija neatkarīgi no pierakstā norādītās dzīvojamās platības statusa pierakstīti Latvijas teritorijā, vai viņu pēdējā reģistrētā dzīvesvieta līdz 1992. gada 1. jūlijam bija Latvijas Republikā, vai ar tiesas spriedumu ir konstatēts fakts, ka līdz minētajam datumam viņi ne mazāk kā 10 gadus nepārtraukti dzīvoja Latvijas teritorijā. Tas nozīmē, ka visi cilvēki, kas neieguva Latvijas pilsonību, varēja iegūt nepilsoņa statusu līgumā paredzētājā kārtībā, ņemot vērā likumā noteiktos ierobežojumus. Pie tam, iepriekšminētajā likumā noteikts, ka nepilsonim ir Latvijas Republikas Satversmē noteiktās cilvēka tiesības un pienākumi. Tas nozīmē, ka Latvija uzņēmās saistības pret nepilsoņiem un to statuss Latvijā ir legāls.

Rezumējot, visu augstāk minēto, redzam, ka Latvija ir neatkarīga un suverena valsts, kurā atrodas pilsoņi, nepilsoņi un citas personas, kurām ir legāls statuss. Latvijā nav citu valstu struktūras vai karaspēka, kas kontrolētu valsts varu, līdz ar to secinājums ir ļoti vienkārs, Latvijā nav okupantu.

Kāpēc joprojām šis jautājums uzrodās mediju un twitter telpā. Viens iemesls ir saglabāt un kurināt savstarpēju naidu starp cilvēkiem un to dara apzināti mediju pārstāviji un cilvēki, kas strādā ar sabiedriskās domas veidošanu. Cits iemesls ir vienkārši garīgās slimības tiem cilvēkiem, kas joprojām dzīvo pasaulē, kur Latvija ir pilna ar okupantiem un tā iemesla dēļ Latvija neattīstās. Kā vienmēr, cilvēki mēdz meklēt vieglas atbildes sarežģītām problēmām, daudz grūtāk ir sev personīgi atzīt, ka Latvijas bēdīgā ekonomiskā situācija ir tāpēc, ka reizi aptuveni divos gados (parlamenta un pašvaldību vēlēšanas), katrs no mums iet uz vēlēšanu iecirkni un nobalso par kārtējiem zagļiem, kas ar lāpstu šķūrēs arā budžeta naudu. Ļoti grūti atzīt, ka mēs visi esam pie tā vainīgi, jo nenodrošinam pietiekamu sabiedrisko kontroli. Daudz grūtāk ir atzīt, ka Latvijas sliktā ekonomiskā situācija ir nevis dēļ mistiskajiem okupantiem, bet dēļ tā, ka mums ir neefektīvs likumdošanas process, korupmēta valsts pārvalde, neefektīva un korumpēta tiesu sistēma, nestabila tiesiskā vide, neefektīva ārvalstu investīvu aizsardzība utt. Līdz ar to, manā ieskatā jautājumu par okupāciju un okupantiem jāatstāj vēstures zinātniekiem un jābeidz dzīvot senā pagātnē, jo tur nekā nav, nav ne attīstības, ne labklājības un protams, nav virzības uz priekšu.

Saeima pati sevi atlaidīs


Ļoti sen neko neesmu rakstījis, jo ir daudz lietas, kas nodarbina gan prātu, gan ķermeni, bet pie rakstīšanas noteikti vajadzēs atgriezties un šoreiz par ļoti aktuālu tēmu – parakstu vākšana par Saeimas atlaišanu. 2019. gada 15. novembrī Centrālā vēlēšanu komisija izsludināja parakstu vākšu par iniciatīvu atlaist Latvijas Republikas Saeimu. Cilvēki sāka parakstīties samērā lielā tempā un jau pašlaik Delfi sāka nelielu PR akciju, ievietojot rakstā par parakstu vākšanu ne visai jauku bildi no protestiem pret valsts varu. Šādu PR akciju būs ļoti daudz, drīz arī sabiedrībā populāri cilvēki aicinās neparakstīties, bet, kad būs referendums, aicinās balsot pret atlaišanu, jo vēlēšanas ir dārgs process. Starp citu lētākais pārvaldes modelis ir vadonis un cilts, bet jebkura cita pārvaldes forma ir dārgāka un tas ir normāli, ka uz to tiek tērētā nauda. Līdz ar to rodas jautājums, kas patiesībā notiek valstī?

Kaut kad nesen dzirdēju ļoti labu frāzi, ka pilsoņiem nekad nav tik liela spēka un organizētības pakāpes, lai uz tukšas vietas motivētu citus pilsoņus vērsties pret valsts varu. Šādu motivāciju var radīt tikai un vienīgi pati vara, veicot secīgi nepareizus soļus, kas vērsti uz neproporcionāli liela personīgā labuma gūšanu attiecībā pret publiskās varas servisa nodrošināšanu un taisnīgas vides radīšanu. Īsāk sakot, ja politiķi pieņem lēmumu zagt vairāk, nekā pilsoņi uzskata par pieņemamu, tad no pilsoņiem seko pretreakcija.

Kas vispār ir vēlēšanas un kāpēc Saeimas atlaišanas iespējamība pēc būtības ir pozitīva? Lai atbildētu uz šo jautājumu, jāapskata, kas pēc savas būtības ir vēlēšanas. Tās noteikti nav labākā kandidāta izvēle, bet gan uzticamākā kandidāta izvēle. Vēlētājs balsojot par kādu politiķi un partiju, vienkārši izsaka savu uzticību noteiktam cilvēkam un organizācijai, ka tā realizēs valsts politiku vēlētāja interesēs. Teorijā, kamēr partija un politķis darbojās vēlētāja interesēs, pēdējais balsos par šo partiju un politiķi neskaitāmas reizes, savukārt zaudējot uzticību, vēlētājas vienmēr neskaitāmas reizes balsos pret noteikto politiķi un politisko partiju. Līdz ar to problēma ir nevis vēlētājā, bet tikai un vienīgi partijā un politiķī. Tas nozīmē, ka pat teorētiskā iespējamība, ka Saeima var tikt atlaista, rada vēlētājam iespēju biežāk par četriem gadiem izteikt uzticību, kas nozīmē, ka politiķim un partijai nepārtraukti ir jārīkojās vēlētāja interesēs, lai nezaudētu vēlētāja uzticību.

Kāpēc notiek tā, ka liela daļa vēlētāju grib atlaist Saeimu? Uz šo jautājumu var atbildēt vienkārši, bet šo lietu nevar izlabot ātri. Kā notiek politiskā karjera Vācijā? Cilvēks iestājās partijā, darbojās partijas struktūrā un pierādot sevi, iegūst tiesības kandidēt no partijas zēmākā federācijas subjekta līmenī, pašvaldībā. Ja cilvēks ir spēcīgs un spēj radīt uzticību vēlētājos, pēc kaut kāda laika, kad ir veikts darbs pašvaldībā, politiķis kandidē uz federatīvā subjekta augstāko politisko struktūru. Ja tur viss notiek veiksmīgi, poltiķis strādā un gūst vēlētāju uzticību, tikai tad viņš kandidē federatīvā līmenī uz Bundestāgu jeb parlamentu. Kā redzams, Vācijā politiķim ir jāiziet ļoti daudz līmeņi, jāpierādā sevi, jāgūst vairākkārt vēlētāju uzticību, jāiemācās viss par pašvaldības dzīvi, federācijas subjekta dzīvi un nonākot parlamentā, viņš ļoti labi zina, kā iegūt un noturēt vēlētāja uzticību, jo viņa politiskā karjera jau ir vismaz 15 – 20 gadi un tika uzkrāta milzīga pieredze. Pie mums, savukārt, cilvēks strādā represīvā struktūrā un uzreiz nokļūst Saeimā. Cilvēks strādā par ārstu un uzreiz nokļūst Saeimā, cilvēks vada biznesu un uzreiz nokļūst Saeimā utt. Ļoti labi ir redzama atšķirība starp ievēlēto cilvēku politisko kvalitāti un pieredzi Vācījā un Latvijā, kas rezultējās augstā dzīves līmēnī Vācijā un samērā zemā dzīves līmenī Latvijā, ja salīdzinam šīs abas valstis.

Līdz ar to lielākā daļa Saeimā ievēlēto deputātu ir kā skolnieks, kuram jāstrādā atomfizikas laboratorījā un neko no tā visa nesaprotot, skolnieks spēj tikai izdomāt, kā sev personīgi gūt kādu labumu, jo neko citu viņš nemāk. Tāpēc arī pēc vēlēšanām mēs uzreiz redzam jaunievēlēto politiķu ļoti acīmredzamas un vienkāršas kļūdas, kā, piemēram, diskusija par sava atalgojuma palielināšanu. Pie tam lielākā daļa deputātu tur ir nokļuvuši nejauši un priekš viņiem Saeimas deputāta vietai nav lielas vērtības, jo viņi nav veltījuši 20 gadus politikai, nav izgājuši vairākus vēlēšanu ciklus dažādos līmeņos un nav ieguldījuši spēkus un laiku savas politiskās karjeras attīstībai. Vēlētāji to visu jūt un tāpēc vienmēr gribēs atlaist jebkuru Saeimu, līdz brīdim, kad tiks izveidotas lielas, spēcīgas partijas, kas spēs nodrošināt karjeras liftu un noteikumus iekš partijas, ka Saeimas vēlēšanās varēs piedalīties tikai tas partijas biedrs, kurš ir uzvarējis pašvaldības vēlēšanās. Tādējādi notiks pozitīvā selekcija iepretīm tagadējai situācijai, kad selekcijas nav, bet ir tikai bars ar neko nesaprotošiem cilvēkiem politikā, kuru mērķis ir pēc iespējas ātrāk gūt savu personīgo labumu.

Līdz ar to nobeigumam varam secināt, ka nevis pilsoņi, bet pati Saeima dara visu iespējamo, lai to atlaistu, jo ievēlētie deputāti ir nejauši cilvēki, nevis politiķi, kas veidoja ilgstošu karjeru no pašas politiskās organizācijas apakšas.