Secinājumi par pašvaldību vēlēšanām


Vakar tika aizvadītas Latvijas pašvaldību vēlēšanas, kur mēs redzējām rekord zemu apmeklētību un varas faktisko “nenomaiņu” visās lielākajās pašvaldībās, kas pēc reģionālās reformas kļuva vēl lielākas. Nedaudz pārdomas par šo notikumu.

Pēc Centrālās vēlēšanu komisijas datiem vēlēšanās savas balsis ir atdevuši 34.01% no balsot tiesīgajiem. Kādus secinājumus var izdarīt no šī skaitļa? Viens acīmredzams iemesls ir tas, ka liela daļa iedzīvotāju dzīvo Rīgā vai Rīgas aglomerācijā, savukārt bērnības nostalģisku jūtu vadīti nemaina deklarēšanās vietu. Šis ir vērtējams negatīvi, jo viņi tādējādi izslēdz sevi no politiskās dzīves vietā, kur viņi faktiski dzīvo, kā arī samazina politisko konkurenci dzimtajā pilsētā vai mazākā apdzīvotajā vietā. Otrs iemesls tik mazai apmeklētībai ir politiskās konkurences faktiskā neesamība. Šeit no vienas puses ir Saeimā iekļuvušo partiju nevēlēšanās nopietni iesaistīties, no otras puses milzīgais administratīvais aparāts no esošās pašvaldības varas, kas viegli nodrošina uzvaru. Standarta triks, domes priekšsēdētājs vietējā avīzē vai televīzijā varonīgi stāsta, cik viņš ir labs, ka par nodokļu maksātāju naudu uzbūvēja viņiem tiltu pār nelielu vietējās nozīmes upi, savukārt citi kandidāti to izdarīt nevar, jo viņiem nav vietas kur stāstīt savas idejas un domas, lai tās pienācīgi tiktu sadzirdētas.

Rezultātā mums sanāk tāds rezultāts, kādu redzam šodien, kad vara faktiski nekur netika nomainīta. Šī formula strādā kā pulkstenis. Mums ir jaunieši, kuri ir deklarējuši savu dzīves vietu noteiktā pašvaldībā, bet faktiski tur nedzīvo un nepiedalās politiskajā dzīvē, mums ir strauji novecojoša sabiedrība, kas paliek pašvaldībās un kā informācijas avotu izmanto televīziju, vietējās avīzes un baumas, mums ir esošā pašvaldības vara, par kuru visi zina, kuriem ir iespēja ietekmēt veco laužu pasaules uztveri caur kontrolētajiem informācijas resursiem. Pie šādiem apstākļiem neuzvarēt esošajai varai faktiski ir neiespējami, ko mēs kā rezultātu arī redzam.

Sekas politiskās konkurences neesamībai ir ļoti nopietnas. Tā ir milzīga korupcija, kad vietējā vara, kas atrodas tur gadu desmitiem, ap sevi ir izveidojusi plašu korupcijas tīklu ar radiniekiem un draugiem piederošiem komersantiem, kuri regulāri uzvar publiskos iepirkumos, ar draugiem vietējā policijā un prokuratūrā, kas ļauj netraucēti darboties un administratīvi atkarīgiem cilvēkiem kā skolotājiem, veikalniekiem, mediķiem utt. Paskatoties presē, viegli var secināt, ka grūti būs atrast tādu pašvaldības priekšsēdētāju, kuram nebija krimināllietas, vai par kuru nebūtu izteiktas aizdomas par ļoti nopietniem likuma pārkāpumiem.

Ko valsts varai vajadzētu darīt, lai nodrošinātu reālu politisko cīņu un konkurenci vietējās pašvaldībās. Pirmkārt, vajadzētu beidzot pieņemt Lobēšanas likumu, ko nevar izdarīt vairāk par 10 gadiem, jo tas tiešām samazinātu iespēju slepus veikt pārrunas un virzīt noteiktu personu intereses bez publiska apspriešanas. Otrkārt, jāsakārto un jāreformē KNAB un prokuratūra, jo pašlaik šis mehānisms nestrādā pietiekoši efektīvi, ko mēs redzam ar ļoti zemu korupcijas uztveres reitingu, ko apkopo Transparency International. Treškārt, nepieciešams palielināt Konkurences padomes un Iepirkumu uzraudzības biroja kapacitāti, palielinot finansējumu un ierēdņu skaitu, lai paplašinātu izmeklēšanas un uzraudzības funkcijas pār publiskajiem iepirkumiem pašvaldībās.

Savukārt nobeigumā aicinu katru iesaistīties politikā vai vismaz atbalstīt un finansēt biedrības, kas uzrauga un pēta politiskos procesus. Tāpat arī nepieciešams balsot vēlēšanās, bez kā vietējā vara arī turpmāk jutīsies komfortabli un varēs turpināt realizēt korupcijas darbības. Un atceraties, nevar būt labs tāds politiķis, kurš vienā un tajā pašā amatā atrodas vairāk par astoņiem gadiem.

Ko darīt ar portālu Meduza.io Latvijā?


Krievijas Federācija piešķīra neatkarīgam medijam Meduza.io “ārvalstu aģenta” statusu, tādējādi būtiski ierobežojot tā darbību un praktiski izslēdzot iespēju noslēgt reklāmas līgumus ar Krievijā esošajiem uzņēmumiem, kas bija pamata finansiālais avots. Kāda, manuprāt, Latvijai varētu būt interese saistībā ar šo notikumu? Izklāstīšu savas domas.

Daudziem nav noslēpums, ka viens no lielākajiem Krievijas ziņu portāliem Meduza.io ir reģistrēts Latvijā, kā juridiska persona SIA “Medusa Project” tepat uz Krišjāņa Barona ielas. Pie tam, šim medijam ir izsniegta arī mediju licence. Līdz ar to juridiski, tas ir Latvijas medijs, kas vērsts uz darbu ar Krievijas iedzīvotāju auditoriju. Meduzā strādā ļoti augsti kvalificēti speciālisti un to neatkarība no Krievijas oficiālas varas ietekmes ir pārbaudīta laika gaitā.

Kāda ir Latvijas problēma? Pie mums dzīvo vairāki simti tūkstoši krieviski runājoši cilvēki, pilsoņi, nepilsoņi un Krievijas pilsoņi. Covid19 un vakcinācijas tēma ļoti labi parādīja, ka daudzi krieviski runājoši iedzīvotāji ir spēcīgi ietekmēti no Krievijas valsts propagandas, kas izpaužas kā nievājoša attieksme pret vīrusu, nevēlēšanās vakcinēties un ticēšana visādām sazvērestības teorijām. Tāpat Krievijas oficiālā propaganda tiek izmantota hibrīda karā.

Rezultātā, mums ir no vienas puses smagā situācijā nonācis medijs ar augsti profesionālu komandu krievu valodā, no otras puses mums ir liels iedzīvotāju skaits, kuram trūkst kvalitatīva informācija krievu valodā. Racionāli būtu Latvijai atbalstīt Meduzu un novirzīt valsts finansējumu, kā publisku pasūtījumu ar noteikumu, ka Meduza daļēji pievēršas un uzrunā Latvijā esošo auditoriju, rakstot arī par vietējiem notikumiem Latvijā un Eiropas Savienībā. Papildus tam, Latvija varētu demonstrēt Eiropas Savienībai, NATO un pārējai pasaulei savu atbalstu demokrātiskai opozīcijai Krievijā, sniegt milzīgu ieguldījumu hibrīda karā un būt solidārai preses brīvības jautājumā.

Liberālisms


Latvijas sabiedrība kā jau visas sabiedrības ir ļoti daudzšķautnaina. No vienas puses sabiedrība dalās pilsētas un lauku iedzīvotājos, ticīgos un ateistos, latviski un krieviski runājošos, vienotas Eiropas piekritējos un eiroskeptiķos, bagātos un trūcīgajos, izglītotajos un neizglītotajos, nacionālistos, konservatoros un liberālo ideju piekritējos. Pēdējais ir ļoti neskaidrs un vārds liberāls bieži tiek lietots bez izpratnes un jēgas, apzīmējot ar to visu, ka noteiktajam indivīdam nepatīk apkārtējā pasaulē. Šoreiz konspektīvi uzrakstīšu, kas ir liberālisms un kāpēc tas ir svarīgs normālai valsts attīstībai.

Skaidrojošā vārdnīcā vārds liberālisms tiek skaidrots, ka tā ir teorija un sociālpolitiska nostāja, kas vērsta uz pārstāvniecisku valdīšanu, preses, vārda un ticības brīvību, šķiru privilēģiju atcelšanu, brīvu starptautisko tirdzniecību utt. Šeit jāatzīmē, ka tā nav ideoloģija, atšķirībā, piemēram, no komunisma vai nacisma.

Politiskā liberālisma izpausme sākās Anglijā ar Tiesību bila (Bill of Rights) pieņemšanu 1689. gadā, kad tika ierobežota Anglijas monarha vara, nododot lielāko daļu pilnvaru parlamentam, nosakot regulāras parlamenta vēlēšanas, vārda brīvību parlamentārajās debatēs, aizliedzot nepamatotus un nežēlīgus sodus, aizliedzot jebkādus nodokļus, kas nav pieņemti ar parlamentāro aktu. Mūsdienās tik pašsaprotamas lietas, kas 17. gadsimtā skaitījās ļoti progresīvas un savā ziņā unikālas.

Liberālisms bija pretstats autoritārismam jeb monarha varai (royalism). Monarhija piedāvāja ekonomikas modeli, kurā bija monarha monopols uz visu, zemi, ražošanu, tirdzniecību, izglītību, vārda un personas brīvību. Tāpat monarham piederēja tiesas varas funkcijas, kur visus strīdus izšķīra monarhs. Šajā gadījumā ar monarhu tiek saprasta institucionālā kārtība, kas pilnībā pakļauta varas vertikālei, kas darbojās vienīgi monarha un pietuvinātās cilvēku grupas interesēs, aizsargājot tos no visiem pārējiem iedzīvotājiem un atņemot tiem lielāko daļu resursu. Rezultātā monarhijas laika ekonomika bija ļoti vāja, cilvēki bija nabadzīgi un visi resursi koncentrējās ļoti šauras cilvēku grupas rokās. Netika nodrošināta īpašuma aizsardzība, bet visu vērtīgo monarhs varēja konfiscēt savās interesēs. Rezultātā cilvēkiem nebija ekonomisko un tiesisko iespējo kļūt turīgiem un neatkarīgiem no kopienas un monarha. Likumsakarīgi, ka tādā sistēmā nebija inovācijas, jebkura joma bija neefektīva un maz atšķīrās no tā, kas bija simts, divsimt un trīssimt gadus atpakaļ.

Viens no monarha varas balstiem bija reliģija un baznīca. Monarhijas laikā cilvēkiem nebija atļauts brīvi izvēlēties ticību, kā arī baznīca nodarbojās ar propagandu, ka cilvēks ir ar iedzimtu grēku, monarha vara nāk no dieva un vērsās pret jebkuru cilvēku brīvības izpausmi, tajā skaitā pret zinātni un filozofijas attīstības. Anglijā 1689. gadā līdz ar monarha faktiskās varas demontāžu, tika likvidēts reliģijas kā propagandas mehānisms, kas strauji ļāva attīstīties Anglijas filozofiem un dažādām politiskām, ekonomiskām un sociālām koncepcijām.

Kas notika ar ekonomiku pēc 1689. gada Anglijā. Kaut arī faktiski parlamentu ievēlēja no 1% – 10% iedzīvotāju, tas ļāva nodrošināt lielas sabiedrības daļas interešu pārstāvniecību, kas nodrošināja neatkarīgas tiesas izveidošanu, kuras lēmumos neiejaucās neviena no politiskajām grupām, jo nevienai politiskajai grupai nebija absolūtas varas un tā pati tiesa sargāja esošo pie varas politisko grupu gadījumā, ja tā zaudēja varu nākamajās parlamenta vēlēšanās. Līdz ar to ekonomiskā un politiskā elite bija ieinteresēta neatkarīga tiesas institūtā, kā savas drošības garantu. Līdz ar neatkarīgas tiesas izveidošanu, tika izveidota patentu sistēma, kas ļāva aizsargāt intelektuālo īpašumu un stimulēja strauju zinātnes attīstību. Abi šie faktori bija par pamatu agrārajai un industriālajai revolūcijai, kad ieviešot jaunas, patentētas tehnoloģijas sākās straujš izaudzētās labības pieaugums, attīstījās tekstila apstrāde, pieauga lopkopības apmērs, attīstībās ceļu un ūdens kanālu būvniecība.

Salīdzinām 18. un 19. gadsimtu ar Latvijas teritoriju. Pie mums joprojām bija dzimtbūšana, ko baznīca uzskatīja par dieva noteiktu kārtību, bet Lielbritānijā tās nebija vispār. Pie mums bija monarhija un tiesu sistēma aizstāvēja vāciešu un krievu eliti, klaji diskriminējot un apspiežot vietējos iedzīvotājus, iepretim Lielbritānijai, kur katrs iedzīvotājs varēja savas tiesības aizstāvēt tiesā. Dzelzceļa satiksme praktiski nebija un pirmā līnija tika atklāta tikai 1861. gadā, iepretim Lielbritānijai, kur pirmā dzelzceļa līnija tika atklāta 1830. gadā un 1861. gadā jau bija liels sliežu tīkls pa visu Lielbritānijas teritoriju. Savukārt ūdens kanāli tajā laikā Latvijas teritorijā nebija, iepretim Lielbritānijai, kur pirmais kanāls ar komerciālu mērķi tika uzbūvēts 1761. gadā. Latvijas teritorijā ekonomiku veidoja lauksaimniecība, Lielbritānijā rūpniecība. Latvijas teritorijā praktiski nebija finanšu nozares, savukārt Londonas birža un finanšu nozare bija pasaulē attīstītākā un lielākā. Šis piemērs ļoti labi demonstrē, kāda ir ekonomiskā atšķirība starp liberālismu un autoritārismu jeb monarhiju tās klasiskajā izpratnē.

Nav tā, ka cilvēki izvēlējās liberālu politisko un ekonomisko iekārtu tāpēc, ka vēlējās iznīcināt vietējo kultūru, tradīcijas, valodu un dzīves kārtību. 18. un 19. gadsimtos Lielbritānijas un Amerikas Savienoto Valstu (ASV) ekonomikas attīstījās visstraujāk. Tieši tajās valstīs bija spēcīga zinātne un jaunākas tehnoloģijas. Kā liberālisms ietekmēja angļu valodu? Tā kļuva par vispieprasītāko valodu pasaulē, kas neformāli skaitās starptautiska biznesa valoda un kuru mācās gandrīz visās pasaules valstīs. Kā liberālisms ietekmēja Lielbritānijas un ASV kultūru? Šo divu valstu filozofi, aktieri, mūziķi, rakstnieki un zinātnieki dominē visā pasaulē. Mēs viegli varam nosaukt trīs izcilus britu vai amerikāņu dziedātājus vai aktierus, bet reti kurš nosauks indiešu vai ķīniešu, kaut arī iedzīvotāju ziņā to ir vairāk nekā britu un ASV iedzīvotāju.

Kāpēc liberālās idejas tiek kritizētas? Komunisms, nacisms un reliģija izmanto ļoti primitīvus cilvēku instinktus. Tās ir cilvēku bailes pret visu citādāko; velmi iegūt sociālo statusu neko nedarot, vēlams par dzimšanas faktu pareiza ģimenē vien; skaudību, ka kāds ir veiksmīgāks par tevi; mantkārību, tiekot pie resursiem, neieguldot darbu; vēlme pēc taisnīguma, piedāvājot skarbu izrēķināšanos ar tiem, kuru dēļ tev dzīvē neveicas utt. Ja paskatās uz tiem, kuri kritizē liberālās idejas, tad tie parasti ir manipulatori, kuri nekad nepiedāvā idejas, kā kaut ko attīstīt, bet tikai kādam kaut ko atņemt, kaut ko ierobežot, kādam izdarīt kaut ko sliktu un kādu diskriminēt pēc iedzimtu pazīmju principa. Vēl tie, kas iestājās pret liberālismu, piedāvā demontēt demokrātiskus institūtus, likvidēt konkurenci par varu parlamentā, stāstot, ka demokrātija sevi ir izsmēlusi, izdomājot kaut kādas sazvērestības teorijas, kā, piemēram, pasaules valdību vai masveida čipizāciju utt. Galvenais mērķis liberālisma kritizēšanai ir vēlme tikt pie varas un izveidot varas vertikāli, monopolizējot ekonomiku un iegūstot kontroli pār visiem valsts resursiem, nekas vairāk. Tiem, kuri aizstāv autoritāra režīma ieviešanu jāatceras, ka manipulatori vēlas nodrošināt varu un resursus sev, savai ģimenei un draugiem nevis jums, un jūs tiekat izmantots kā līdzeklis, ko pēc tam var izmest ārā, kad tas kļūst nevajadzīgs, jo mērķis jau ir sasniegts. Klasisks piemērs ir PSRS lielās tīrīšanas 20. gadsimta trīsdesmitajos gados, kad tika likvidēti tie cilvēki, kas karoja Sarkanās armijas rindās un nodrošināja PSRS vadošās elites nonākšanu pie varas.

Nobeigumā apkopojot šajā rakstā ietverot, redzams, ka liberālisms ir par politiskām un ekonomiskām brīvībām, kas tiek pretnostatītas autoritārismam jeb monarhijai. Tikai ierobežojot monarha absolūto varu Anglijā, varēja nodrošināt ļoti strauju ekonomikas attīstību, kas noveda pie agrārās, industriālās un infrastruktūras revolūcijas, kas uzlaboja iedzīvotāju labklājību un nodrošināja britu un ASV kultūras dominēšanu visā pasaulē. Tie, kas cīnās pret liberālām idejām, patiesībā izmanto cilvēku primitīvākos instinktus, lai nonāktu pie varas un pārņemtu kontroli pār visiem valsts resursiem.

Sputnik V kā siers peļu slazdā


Ja mājās ir uzradušies mazi un pelēki grauzēji, veikalā mēs varam nopirkt dažāda veida peļu slazdus, kuru cena var būt no pāris līdz pāris desmitiem euro. Tāpat arī Krievijā izstrādāto vakcīnu Sputnik V ir iespējams iegādātiem aptuveni par 20 euro lielu cenu. Vispārējas pandēmijas laikā, kad Eiropas Savienības ekonomikas slīgst recesijā un vakcinācijas politika nav efektīva, varētu rasties vēlme atsaukties uz Krievijas draudzīgo piedāvājumu pārdot viņu izstrādāto vakcīnu, lai atrisinātu esošās problēmas, ko radīja Covid19. Šeit īsumā uzrakstīšu savas pārdomas, kāpēc to nevajadzētu darīt.

Varam atrast informāciju par to, ka Krievijas iekšienē vakcinācijas pret Covid19 nesokas tik raiti. Uz šī raksta uzrakstīšanas dienu, Latvijā vismaz vienu poti bija saņēmuši 6.3% iedzīvotāju, bet Krievijā tikai 5.0%. Neskatoties uz to, Ungārija un Slovākija jau apstiprināja Sputnik V lietošanu un saņēma vakcīnas no Krievijas un to pašu grasās darīt arī Austrija. Tāpat arī Francija un Vācija izrādīja interesi. [1] Pie tam Vācija varētu būt ļoti ieinteresēta jebkuras vakcīnas iegādē, jo rudenī gaidāmas Bundestāga vēlēšanas, pēc kurām mainīsies Vācijas premjerministrs. Pret Sputnik V lietošanu iebilst Lietuva [2], Latvija un Polija, pasakot, ka Krievija vakcīnu lieto kā maigās varas ieroci, lai gūtu sev politisku un militāru labumu.

Kā praksē varētu izskatīties siers peļu slazdā? Vācijas gadījumā tā ir Nord stream II būvniecības pabeigšana, kas Krievijai ir ļoti svarīga, lai radītu turpmāko spiedienu uz Ukrainu un varētu pēc nepieciešamības eskalēt konfliktu. Ungārijas un Slovākijas gadījumā tas varētu būt veto uzlikšana uz turpmākajām sankcijām pret Krieviju, savukārt caur Austriju varētu tikt lobētas Krievijas intereses tajās Eiropas Savienības aprindās, kurās netiek Ungārija un Slovākija. Papildus tam Ungārija un Slovākija ir NATO dalībvalstis, kas nozīmē, ka tās var kavēt jebkādu NATO iesaistīšanos iespējamā militārā konfliktā ar Ukrainu.

Rezultātā paņemot, it kā tik gardo sieru, kas kārdinoši ir ielikts peļu slazdā, Eiropas Savienība kopumā un noteiktās dalībvalstis atsevišķi var kļūt par noķertajām pelēm, kur pildot neformālas vienošanās vai vienkārši esot tiešā atkarībā no Krievijas, tām būs jāatbalsta Krievija visās tās anti cilvēciskās iecerēs no cilvēku indēšanas līdz militāriem konfliktiem. Tāpēc uzskatu, ka Eiropas Savienībai vajadzētu uzlikt veto uz Sputnik V vakcīnu, tādējādi pasargājot sevi no iekšējiem konfliktiem un turpmāko Krievijas agresiju, kas varētu nenotikt, zinot, ka tai nebūs nekāda veida atbalsts.

Avots:

[1] https://edition.cnn.com/2021/04/03/europe/europe-russia-vaccines-analysis-intl-cmd/index.html

[2] https://www.bloomberg.com/news/articles/2021-02-09/lithuania-won-t-buy-russian-vaccine-it-deems-a-geopolitical-tool

Kas ir valsts? Resursu pārdale


Mēs piedzimstam un nomirstam kādā noteiktā valstī. Mēs mostamies valstī un aizmiegam valstī, visi notikumi lielā vai mazā mērā ir saistīti ar valsti, bet rodas jautājums, kas patiesībā ir valsts un kāpēc tā ir tik svarīga mūsu visu dzīvē. Neapšaubāmi, ka ir tūkstošiem zinātnisku rakstu un pētīju par tēmu, kas ir valsts, sākot no Senās Grieķijas laikiem, turpinot ar Maksu Vēberu un beidzot ar mūsdienu tiesību zinātnieku un filozofu atziņām. Šajā rakstā es izklāstīšu savu redzējumu, kas ir valsts, izejot no praktiskās pieredzes un novērojumiem.

Klasiskā definīcijā noteikts, ka valsts ir teritorija, iedzīvotāji un organizēta pārvalde pār teritoriju. Pie tam iedzīvotāji visi kopā sevi identificē kā vienotu cilvēku grupu, kas apvieno resursus noteiktu mērķu sasniegšanai un nosaka noteikumus, kā visi dzīvo un mijiedarbojas dažādās situācijās. Papildus tam, valstij kā personai ir monopols uz vardarbību, kas nozīmē, ka armija un policija var atrasties tikai valsts kontrolē. Tiktāl viss ir saprotami un skaiti, problēmas rodas, kad sāk skatīties detaļas. Piemēram, vai teritorija ir noteicoša, lai pastāvētu valsts. Vēsturē ļoti bieži kāda valsts zaudēja daļu savas teritorijas, bet turpināja eksistēt. Tāpat iedzīvotāji, kara vai mēra laikos valsts varēja zaudēt līdz pat divām trešdaļu savu iedzīvotāju, bet tik un tā turpināt pastāvēt. Organizēta pārvalde arī nav noteicoša pazīme, jo vēsturē redzams, ka mainījās valsts iekārta no feodālās uz republiku vai citu pārvaldes formu, bet valsts turpināja pastāvēt. Līdz ar to valsts ir kaut kas cits, nevis tikai teritorija, cilvēki un organizēta pārvalde.

Rakstot par valsti, ļoti viegli var aiziet līdz marksisma idejām, bet tomēr, ir lietas, ko šī ideoloģija apraksta, vienīgi nepareizi izdarot secinājumus par cēloņiem. Valsts ekonomiskā funkcija ir iegūt un koncentrēt pēc iespējas vairāk resursus, kas tiek darīts caur nodokļu sistēmu. Ja valsts pārvalde ir agresīvāka, var notikt vienkārša īpašuma konfiskācija, kas notika, piemēram, valstīs, kur centās ieviest marksisma ideoloģiju caur nacionalizāciju. Vēl viena no valsts funkcijām ir sargāt cilvēku īpašumu. Pie tam, ne vienmēr valsts sargā visu cilvēku īpašumu, bet tas var būt tikai noteiktas kārtas vai grupas privilēģija. Piemēram, feodālā sistēmā muižnieku īpašumtiesības tika aizsargātas daudz labāk par zemnieku īpašumtiesībām. Kas ir mainījies mūsdienās? Principā samērā maz, ja cilvēkam ir daudz naudas, tad tiesā viņš visdrīzāk uzvarēs to, kam naudas ir maz un, kurš nevar nolīgt sev kvalificētu pārstāvi. Protams, mēs vairs nedalām cilvēkus kārtās, oficiāli, bet pēc fakta šeit ir vieta plašām diskusijām.

Viena no svarīgākajām funkcijām ir resursu izņemšana no cilvēku īpašuma. Kā jau tika rakstīts iepriekš, tas var notikt ar dažādiem mehānismiem. Viss tiek ielikts vienā grozā, ko sauc par budžetu un pēc tam no šī groza resursi tiek novirzīti uz kaut kādu vajadzību apmierināšanu. Piemēram, no kopējā groza daļa naudas var tikt novirzīta uz medicīnas aprūpi, uz policiju un ugunsdzēsējiem. Visinteresantākā vieta ir tieši atrasties pēc iespējas augtāk hierarhiskā struktūrā, kas atbild par šo resursu izņemšanu un novirzīšanu. Tas ir veids, kā tikt pie neierobežota resursu daudzuma, jo, piemēram, ar nodokļiem valsts budžets tiek papildināts katru gadu neskaitāmu reižu daudzumu. Līdz ar to uz valsti varam paskatīties, kā uz mehānismu resursu izņemšanai. Pie tam, nav svarīgi, kur šie resursi tiek novirzīti, jo autoritārs līderis vai monarhs tos var novirzīt savu vajadzību apmierināšanai, savukārt demokrātiskā valstī politiķi resursus var novirzīt uz sabiedrības vajadzību apmierināšanu. Tieši tāpēc, mēs katrās vēlēšanās redzam milzīgu cīņu par iespēju nokļūt pie resursu ievākšanas un novirzīšanas tiesībām. Līdz ar to valsts tas ir par resursiem.

Nobeigumā var apkopot rakstā izvirzītās idejas, ka, neskatoties uz klasiskām definīcijām, valsts pirmām kārtām ir resursu izņemšanas un pārdales mehānisms. Šis ir tikai viens no skatu punkta, jo valsts var apskatīt dažādās dimensijas un dažādās plaknēs. Valsts var būt gan feodāla, gan republika, bet visos gadījumos tas ir nebeidzamu resursu avots, jo nodokļi tiek ievākti katru gadu. Politiskā cīņa ir sacensība par iespēju nokļūt hierarhijas augšgalā, lai pieņemtu lēmumus par resursu iegūšanu un novirzīšanu.

Manipulācijas paņēmiens- fokusa novirzīšana


Dzīvē mēs mijiedarbojamies ar neskaitāmu indivīdu daudzumu. Tie var būt gan ģimenes locekļi, draugi, paziņas, kaimiņi, gan sveši un nepazīstami cilvēki. Pilnīgi katrs cilvēks cenšas ar mums manipulēt un to pašu cenšamies darīt arī mēs. Sabiedrības izdzīvošana ir atkarīga no tā, cik cilvēks viegli vai grūti pakļaujas manipulācijām, jo tas ļauj koriģēta cilvēka uzvedību, kā arī apvienot lielas cilvēku masas kopīga mērķa sasniegšanai. Nolēmu uzrakstīt pa vienu no manipulācijas paņēmieniem, kas ir fokusa novirzīšana.

Bērnībā katram bija tāda situācija, kad ejot ar māti uz veikalu, tika prasīts kaut ko nopirkt, parasti kādu saldumu. Tad māte paskatījās uz jums un teica: “Skaties, cik smuka mašīna brauc garām, kad izaugsi, arī varēsi ar tādu braukt.”, un jūs, būdami bērns, aizmirsāt par saldumu un sākāt sapņot par dienu, kad izaugsiet lieli un varēsiet braukt ar to smuko mašīnu. Mātes šādu triku atkārto neskaitāmas reizes un jūsu smadzenēs šāda uzvedības shēma tiek iestrādāta uz mūžu, kā rezultātā, cilvēks ļoti viegli pārslēdzas uz kaut ko jaunu. Protams, augot mums attīstās spēja redzēt lietas telpisku un ilgāk koncentrēties, tomēr smadzenēs iestrādātais mehānisms strādā vienmēr, ja pareizi to izmanto.

Nākamā vieta, kur šī manipulācijas tiek izmantota katru dienu,  ir skola, kur bērns dodas iegūt zināšanas, bet viņa fokusu novirza uz atzīmju iegūšanu. Pats atceros, ka daudziem skolā bija svarīgs pats vērtējums, nevis apgūtās vielas kvalitāte. Kāpēc skola to dara? Tieši tāda paša mērķa sasniegšanai, ko vēlējās bērnībā sasniegt māte, uzvedības maiņa. Atzīmju sistēma skolotājiem un sistēmai kopumā ļauj samērā efektīvi koriģēt skolnieka uzvedību un kontrolēt viņa rīcību. Rīkojies labi, saņemsi labu atzīmi, rīkojies slikti, tad arī atzīme būs neapmierinoša. Interesanti, ka cilvēkam jūtot, ka kāds nepakļaujas manipulācijai iepretī viņam pašam, viņš sāk vai nu apbrīnot vai arī nosodīt otru cilvēku, tādējādi sargājot manipulatoru un darbojoties viņa interesēs. Skolnieki, kuriem ir labas sekmes, samērā negatīvi skatās uz tiem, kuri saņem sliktu vērtējumu un to publiski nosoda.

Daudzi ir saskārušies ar fokusa novirzīšanu attiecībās. Klasika, kad ar sabiedrībā pieņemtu ētikas normu, tiek pateikts ļoti vienkārši: gribi seksu, appreci sievieti. Vai mūsdienīgāka forma, gribi seksu, uzdāvini puķes, vai gribi seksu, esi labs pret sievieti un izpildi visas viņas vēlmes. Fokusa novirzīšanas rezultātā, vīrietis meklē dārgākos auskarus vai kaklarotu pilsētā, nevis veic kaut kādas darbības, lai pietuvotos sākotnējam mērķim – seksam. Vīrieši dara to pašu, piemēram, aicinot pie sevis jaunu draudzeni, sakot, ka mājās ir mīļš suns vai kāds eksotisks dzīvnieks, kaut arī pats dzīvniekus ciest nevar un mērķis ir sekss.

Katru gadu manipulācija ar fokusa novirzīšanu notiek arī politikā. Klasisks mehānisms, tiek palielināti nodokļi, nepamatoti audzētas administratīvās izmaksas, vairāk naudas tiek izdalīts neefektīviem publiskiem iepirkumiem un kopumā nauda tiek tērēta samērā vieglprātīgi. Lai cilvēki neceltu plašus iebildumus un neietu protestos, ko darba atbildīgā ministrija? Ļoti vienkārši, iepērk reklāmas laiku un laiž reklāmu par to, cik daudz tiek palielināta minimālā alga, dažāda veida pabalsti un pensijas un līdzīgi, daudzām iedzīvotāju grupām svarīgi naudas ieguves veidi. Rezultātā uz to, kas tiek reklamēts, iztērē, piemēram, dažus miljonus, bet uz pārējo, kas tika minēts sākumā un par ko neviens nerunā, iztērē simtiem miljonu. Ņemot vērā, ka cilvēka atmiņa labprātāk atceras pozitīvo pieredzi un emocijas, vēlēšanās cilvēks atcerēsies pensijas pieaugumu, nevis bezjēdzīgi iztērētos miljonus, kurus ietaupot, pensiju varētu pacelt pāris reizes lielāku.

Nobeigumā var apkopot, ka manipulēšanu veic katrs no mums, kā arī mēs katrs tai esam pakļauti no pašas bērnības. Fokusa maiņa ir ļoti elementārs un tāpēc ļoti efektīvs paņēmiens, kā koriģēt cilvēka uzvedību vai pilnībā to kontrolēt. Nepakļauties manipulācijai ir ļoti grūti, jo smadzenes atceras labo, nevis reālo, tādējādi pozitīva informācija, kas tiek izmantota priekš manipulācijas, paliek atmiņā ilgāk. Ja nevēlaties, lai ar jums manipulē, vienmēr domājiet līdzi, kad jums kaut kas tiek piedāvāts vai iedots.

Par valsts budžetu (veselības aprūpe)


Katru gadu tiek pieņemts svarīgākais valsts likums, kas ir likums “Par valsts budžetu 202X.gadam”. Presē šo neapskata vispār, savukārt Finanšu ministrija propagandas nolūkā ar plakātiem ir izlīmējusi visas sabiedriskā transporta pieturas Rīgā, cēli norādot, ka tiek palielināts veselības aprūpes budžets un sociālais nodrošinājums. Pēdējais tiek palielināts nevis aiz lielas devības, bet gan pildot Satversmes tiesas spriedumā noteikto par pensiju minimālo bāzi un valstī noteikto garantēto minimālo ienākumu apmēru. Tomēr, ņemot vērā pandēmiju, daudz svarīgāka šogad ir veselības aprūpe, jo tā ietekmē katru no mums un kvalitatīvas veselības aprūpes pieejamība uzlabo cilvēku kopējo sociālo stāvokli un dzīves kvalitāti. Šajā ierakstā uzrakstīšu īsumā savas pārdomas par valsts budžetu veselības finansēšanas kontekstā, pievēršoties konkrētām izdevumu pozīcijām, protams, kā vienmēr vienkāršā valodā un ar savu viedokli.

Pašā likumā “Par valsts budžetu 2020. gadam” un “Par valsts budžetu 2021. gadam” nav nekā interesanta. Līdzīgs teksts no gada uz gadu, toties svarīgi ir likuma pielikumi. Es apskatīšu katra likuma ceturtos pielikumus “Valsts pamatbudžeta ieņēmumu un izdevumu atšifrējums pa programmām un apakšprogrammām”, kur ir redzamas nozares, kur tiek novirzīta noteikta budžeta summa. Salīdzinām 2020. gada ar 2021. gada budžetu, kas parādīs mums tendences. Iesaku katram lasītājam iedziļināties šajos skaitļos, jo tā ir mūsu kopējā saimniecība.

Sakumā par apmēru, 2020. gada budžeta plānotie ieņēmumi bija 6 896 124 760 EUR, savukārt 2021. gada plānotie ieņēmumi ir 6 688 071 829 EUR, kas ir par 208 052 931 EUR mazāk. Varam izdarīt secinājumu, ka valsts plāno ekonomikas kritumu 2021. gadā attiecībā pret šo gadu aptuveni 3% apmērā, kas ir interesanti, jo Latvijas banka plāno Iekšējā kopprodukta pieaugumu 2.8% pieaugumu(1). Principā nav slikti, ja valsts pieņem budžetu mazākā apmērā, nekā ir plānoti ienākumi. Mūsu gadījumā valsts ir pieņēmusi lēmumu aizņemties, kas jau tika darīts arī iepriekšējā gadā. Kā rezultātā 2020. gadā valsts budžetā tika noteikti kopējie izdevumi 7 238 116 539 EUR, savukārt 2021. gada budžetā izdevumi ir 7 846 049 919 EUR, kas ir par 607 933 380 EUR lielāki, kas procentuāli veido 8% pieaugumu. Kas beigās mums sanāk? Budžeta ieņēmumi mums par 3% krīt, savukārt izdevumi par 8% pieaug, ko veidos aizņēmums, tādējādi pārliekot naudas atgriešanas pienākumu uz nodokļu maksātājiem ilgus gadus uz priekšu. Tas ir normāli, ja tādējādi tiks sekmēta ekonomiskā izaugsme un nākotnē mēs visi nopelnīsim tik daudz, ka mums nebūs problēmas ar saistību izpildi.

Ņemot vērā pandēmiju un to, ka cilvēks var pelnīt daudz naudas tikai tad, ja ir pilnībā vesels, tad skatāmies, kā tiks palielināts veselības budžets 2021. gadā. 2020. gadā resursi veselības aprūpes segšanai bija 1 066 662 720 EUR, savukārt 2021. gada budžetā tie būs 1 244 163 665 EUR, kas ir par 177 500 954 EUR vairāk, kas ir 17% pieaugums pret iepriekšējo gadu. Skatāmies izdevumus uz kompensējamajiem medikamentiem, kas 2020. gadā bija 167 530 684 EUR, savukārt 2021. gadā būs 169 707 132 EUR, kas ir par 2 176 488 EUR vairāk, līdz ar to pieaugums ir tikai 1%. Tālāk skatāmies tādu izdevuma pozīciju kā centralizēta medikamentu un materiālu iegāde, kur 2020. gada budžetā tika paredzēti 17 114 167 EUR, bet 2021. gada budžetā tikai 16 688 436 EUR, kas ir par 425 731 EUR mazāk, kas ir samazinājums par 2%. Pētām tālāk, ko valdība ir izstrādājusi un Saeima ir pieņēmumi. Budžeta pozīcija 2020. gadā sadaļā retu slimību ārstēšana bija 7 045 813 EUR, savukārt 2021. gadā būs tikai 6 937 934 EUR, kas ir mazāk par 107 879 EUR, kas ir samazinājums par 2%. Nākamajās pozīcijas redzēsim pieaugumu. Primārās ambulatorās veselības aprūpes nodrošināšana 2020. gada tika finansēta 134 662 057 EUR apmērā, savukārt 2021. gadā būs 158 763 587 EUR, kas ir palielinājums par 24 101 530 EUR, kas ir 18% pieaugums. Šo noteikti var vērtēt pozitīvi, jo slimību ārstēšana agrīnās stadijās novērš gan nāves gadījumus, gan dažāda veida komplikācijas. Budžeta pozīcija laboratorisko izmeklējumu nodrošināšana ambulatorajā aprūpē 2020. gadā bija 37 730 790 EUR, savukārt 2021. gadā būs 42 607 739 EUR, kas ir 4 876 949 EUR pieaugums, kas ir pieaugums par 13%. Turpinām apskatīt pozīciju pārējo ambulatoro veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšana, kurai 2020. gadā tika tērēti 235 170 818 EUR, savukārt 2021. gadā tiks iztērēti 272 237 629 EUR, kas ir par 37 066 811 EUR vairāk, kas ir pieaugums par 16%. Prieks par to, ka tiek palielināti izdevumi uz neatliekamo medicīnas palīdzību, jo budžeta sadaļā neatliekamās medicīniskās palīdzības nodrošināšanai stacionārās ārstniecības iestādēs 2020. gadā tika atvēlēti 300 957 068 EUR, savukārt 2021. gadā tie būs 384 757 636 EUR, kas ir pieaugums par 83 800 568 EUR, kas ir palielinājums par 28%. To noteikti izjutīs katrs iedzīvotājs un cerams, ka tas aizies uz personāla atalgojuma pieaugumu, nevis publiskajiem iepirkumiem, kad tas nav primāri nepieciešams. Skatāmies tālāk budžeta izdevumu pozīcijas, sadaļā plānveida stacionāro veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšana 2020. gadā tika iztērēti 157 939 363 EUR, savukārt 2021. gadā tiks tērēti 183 937 585 EUR, kas ir par 25 998 222 EUR vairāk jeb pieaugums par 16%. Vēl svarīga ir neatliekamā medicīnas palīdzība (budžetā ir divas pozīcijas, sk. iepriekš), kuras finansējums 2020. gadā bija 80 121 623 EUR, bet 2021. gadā būs 95 645 174 EUR, kas ir par 15 523 551 EUR vairāk, kas ir pieaugums par 19%. Iepriekšminētais ir uzskatāms par samērā labu budžeta naudas izlietošanu, tomēr pieminēšu vēl divus lielumus, kas vērtējami drīzāk negatīvi, jo liecina par to, ka netiek uzlabota naudas izmantošanas efektivitāte, jo pieaugot naudas daudzumam nozarē, nav jāpieaug administrēšanas izmaksām, kas nozīmē pēc būtības algu pieaugumu tiem, kuriem nav pamata to palielināt, jo ar administratīvā aparāta atalgojumu viss ir kārtībā (publiskā sektorā vidējā alga ir augstāka nekā privātajā). 2020. gada budžetā veselības aprūpes finansējuma administrēšanai tika novirzīti 10 329 390 EUR, savukārt 2021. gadā tie jau ir 12 193 477 EUR, kas ir par 1 864 087 EUR vairāk, kas ir pieaugums par 18%. Nākamā budžeta izdevumu sadaļa ir veselības aprūpes finansējuma administrēšana un ekonomiskā novērtēšana, kur 2020. gadā tika novirzīti 8 908 004 EUR, bet 2021. gadā tiek plānots novirzīt 10 772 091 EUR, kas ir par 1 864 087 EUR vairāk (tāda pati summa, kas iepriekšējā pozīcijā), kas ir pieaugums par 21%.

Secinājums ir ļoti vienkāršs. Mums pašlaik ir ekonomikas kritums, kas turpināsies arī nākamajā gadā. Pandēmija ļoti labi parādīja mūsu medicīnas sistēmas problēmas un acīm redzamu nepietiekamu finansējumu. Valdība un Saeima šo jautājumu centīsies risināt aizņemoties naudu un novirzot daļu veselības aprūpei, tādējādi kompensējot budžeta ieņēmumu kritumu un mazinot ietekmi uz ekonomiku kopumā. Redzams, ka naudas apjoms veselības nozarē pieaugs un jācer, ka pieaugs arī mediķu atalgojums un kļūs efektīvāks naudas izlietojums. Tomēr negatīvi ir tas, ka tiek samazināts finansējums centralizētai medikamentu un materiālu iegādei un retu slimību ārstēšanai, kas atstās negatīvu ietekmi uz personām, kurām tas ir nepieciešams. Pie tam tiek būtiski pieaudzētas administratīvās izmaksas, kas pieaug procentuāli vislielākā apmērā, kas nozīmē, ka prioritāte atkal ir ierēdniecība. Manā ieskatā, administratīvās izmaksas vajadzētu samazināt, jo nav starpības, vai tiek administrēta viena naudas summa vai cita, jo darbības ir jāveic tādas pašas. Ja privātā uzņēmumā valdes loceklis akcionāram atnestu nākamā gada budžetu, kur administratīvās izmaksas pieaug par 20%, pie tam nepieaugot efektivitātei, tāds valdes loceklis tajā pašā dienā tiktu atbrīvots no amata. Tas tikai lieku reizi atgādina, ka mums medicīnu vajadzētu virzīt vairāk uz privātā biznesa jomu, nodrošinot efektīvu obligāto veselības apdrošināšanu un samazinot valsts klātesamību medicīnas biznesa jomā, atstājot to tikai tajās vietās, kur privātajam biznesam nav rentabli strādāt.

(1) Avots: https://www.bank.lv/darbibas-jomas/monetaras-politikas-istenosana/prognozes

Valstij nav jāvada cilvēku dzīve


Šodien pavīdēja ziņa, ka no Saeimas deputāts izvirzīja iniciatīvu par kriminālatbildības ieviešanu, lai noteiktu sodu par aicināšanu neievērot ierobežojumus, kādus valsts ir ieviesusi saistībā ar koronavīrusu. Tāpat šis deputāts vēlējās ievest armiju pilsētu ielās, lai nodrošinātu iepriekšminēto ierobežojumu ievērošanu, jo policija netiek galā ar saviem pienākumiem. Interesanti, ka šis deputāts pats bija pabeidzis policijas koledžu un nāk no policijas struktūras. Ņemot vērā, ka labāk par Latvijas ārstu biedrības vēstulē uzrakstīto, grūti būs kaut kā izcelties, jo tā patiešām bija laba, tad uzrakstīšu savas domas no cita skatu punkta.

Ronaldam Reiganam ir labs citāts, ka “Valsts varas pirmais pienākums ir aizsargāt cilvēkus, nevis vadīt viņu dzīvi“.(Government’s first duty is to protect the people, not run their lives.)

Šis citāts lieliski saskan ar visu utopisko domu, kādu sodīt, nosakot kriminālatbildību par aicināšanu kaut ko nedarīt veselības nodrošināšanas jomā. Valsts cenšas vadīt cilvēka dzīvi, jo higiēna un attieksme pret apkārtējiem ir katra cilvēka privāta lieta. Savukārt valstij ir pienākums pilnībā nodrošināt iespēju cilvēkam sevi aizsargāt, piemēram, vēršoties un saņemot kvalitatīvu medicīnisko palīdzību.

Kāpēc tā ir utopiska doma, kādu par kaut ko sodīt sakarā ar koronavīrusa ierobežojumiem? Ļoti vienkārši, sociālos tīklos un sabiedrībā kopumā ir ļoti daudz cilvēku, kuri iestājās pret masku vilkšanu un citiem ierobežojumiem. Ja Krimināllikumā tiks noteikts tāds tiesiskais sastāvs, tad būs nepieciešams sodīt katru, kurš no normas stāšanās spēkā brīža ir izteicis aizliegto aicinājumu. Ņemot vērā, ka policijai jau pašlaik nepietiek resursu, lai kontrolētu ar koronavīrusa izplatību saistīto ierobežojumu ievērošanu, uzliekot policijai papildus pienākumus, gan kontrole, gan jaunās normas piemērošana netiks realizēta un arī esošo funkciju izpilde pasliktināsies. Rezultātā, kas notiek, ja cilvēks zina, ka viņam nebūs atbildība par tiesību normas pārkāpšanu, pareizi, viņš to pārkāpj, ja uzskata, ka tas viņam nesīs kaut kādu labumu. Katrs vismaz reizi dzīvē ir pārsniedzis ātrumu braucot pa nakts pilsētu un zinot, ka tuvumā noteikti nav ceļu policijas un atbildība par ātruma pārsniegšanu neiestāsies. Līdz ar to, sanāks, ka valsts pieņems aizliedzošu normu, nespēs nodrošināt tās izpildi un zaudēs autoritāti cilvēku acīs, ko lietderīgāk ir izmantot diskusijā ar cilvēkiem.

Sabiedrībā ir ļoti daudz spēka struktūru pārstāvju, kuriem uz visu ir vienkāršs risinājums aizliegt un sodīt. Tikai problēma ir tāda, ka politiķiem atšķirībā no iepriekšminētajiem pārstāvjiem, ir jāspēj īstenot cilvēku intereses un vadīt lielas cilvēku masas, ko var tikai un vienīgi, esot nepārtrauktā dialogā ar tiem un nepārtraukti panākot kopēju izpratni un vienošanos par kādām lietām, jo tikai cilvēku labprātīga un masveidīga tiesību normu izpilde, garantē, ka tā tiešām strādās. Pretējā gadījumā rodas situācija, kāda ir Krievijā un Baltkrievijā, kad tiesību normas ir bargas, bet to izpilde nav obligāta, jo valsts vara nespēj realizēt kontroli pār to izpildi, kā rezultātā rodas tikai fragmentāri sabojātas cilvēku dzīves, kad kāds demonstratīvi tiek sodīts statistikas uzlabošanai un atskaitei, bet lielā cilvēku masa turpina tās nepildīt.

Lukašenko zaudē reālo varu


Pēc svētdienā notikušajām prezidenta vēlēšanām Baltkrievijā, daudzās Baltkrievijas pilsētās sākās nemieri. Cēlonis tam ir liela vēlēšanu rezultāta falsifikācija, kā rezultātā tagadējais Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko ieguva ap 80% balsu, bet viņa konkurente Svetlana Tihanovska ap 9%. Turpretī neoficiālā informācija, kas iegūt dažādos veidos, ļauj izdarīt secinājumu, ka par Svetlanu Tihanovsku nobalsoja vairāk par 70% un faktiski viņa ir kļuvusi par Baltkrievijas prezidenti. Līdz ar to, lai cīnītos ar politisko konkurenci, Lukašenko turpināja represijas un piespieda savu konkurenti izbraukt no valsts uz Lietuvu, savukārt iekšējos protestus sāka apkarot ar krimināllietu ierosināšanu, protestētāju apšaudi ar gumijas lodēm un ar dūmu granātu mētāšanu protestētāju pūļos. No malas var likties, ka Lukašenko ir izdevies noturēties pie varas un, kamēr milicija un armija ir viņa pusē, tikmēr viņš varēs bez lielām problēmām valdīt, tomēr neesot patiesam vēlētāju atbalstam, pat paliekot formāli pie varas, Lukašenko faktisko varu ir zaudējis un šajā bloga ierakstā nedaudz par šo.

Republikas modelis, kad vara pieder pilsoņiem, kuri no sava vidus uz noteiktu laika periodu ievēl pārstāvjus un saimniecisko darbu organizētājus, tika izdomāta nevis tāpēc, ka monarhiem un feodāļiem apniktu valdīt un būt apveltītiem ar neierobežotu varu. Šādas izmaiņas sabiedrībā notika tāpēc, ka feodālā sistēma ir ekonomiski neefektīva un ļoti trausla, jo balstās uz spēku un iebiedēšanu, nevis ekonomiskiem un sociāliem stimuliem. Rezultātā starp feodāļiem notika nemitīgi kari un cīņas, jo cilvēka vērtība bija ļoti zema, toties ar ambīcijām un naidu feodāļiem bija pilna galva un sirds. Pie tam paši cilvēki vienmēr ienīda feodāļus un ļoti bieži sacēlās pret tiem. Ja paskatās uz Eiropas viduslaiku un jauno laiku vēsturi, tie ir nemitīgi kari un sacelšanās, kas vienmēr beidzās ar masveida slaktiņu.

Tagadējais prezidents Aleksandrs Lukašenko bija izmantojis no PSRS laikiem atstāto institucionālo un ekonomisko mantojumu, pakļaujot sev neo-feodālo sistēmu, kas bija PSRS. Rezultātā tika iznīcināti neatkarīgie mediji, neatkarīga tiesa, sabiedriskās organizācijas, konkurējošās politiskās partijas, neatkarīgi lieli uzņēmēji un pastiprināta valsts klātesamība visās cilvēka jomās. Tas viss tika darīts laikā, kad Krievijā auga ekonomika un Baltkrievija, atkopjoties no PSRS sabrukuma, piedzīvoja dabīgu ekonomisko izaugsmi, kas bija lielā mērā ārējo faktoru iemesls. Tāpat konsekventi tika pastiprinātas represijas un spēka struktūras. Lukašenko pilnībā centralizēja varu. Rezultātā tika radīta sistēma, kur karjeru varēja veidot un ieņemt amatu nevis labākie profesionāļi, bet uzticīgākie muļķi, kuri nekādā gadījumā nevarētu pretendēt uz Lukašenko varu. Notika gan negatīvā profesionālā selekcija, gan veidojās pseido lojālu cilvēku vide, kurā katrs centās izspiest konkurentu ar nelegālām metodēm, izdabājot valdībai, sirds dziļumos to nicinot un ienīstot, gaidot savu izdevību uz morālo revanšu.

Aleksandra Lukašenko vara no vienas puses līdz šim balstījās uz cilvēku atbalstu. Tas tika panākts ar propagandu un reālo ekonomikas pieaugumu, kas tika nodrošināts lielā mērā ar Krievijas gāzes tranzītu un ražošanu, ko subsidēja no iegūtās naudas par tranzītu. Līdz ar to vienā pusē bija ekonomiska un cilvēku atbalsts, kas ļāva Lukašenko samērā mierīgi palikt pie varas, jo neviens neapšaubīja, ka viņam ir atbalsts starp pilsoņiem vismaz 51% apmērā. No otras puses Baltkrievijas vara tika balstīta uz spēka struktūrām. Viena no tām bija Valsts drošības komiteja (VDK vai KGB) un otra bija Iekšlietu ministrijai pakļautā milicija. Šeit nebija grūti visu laiku konfrontēt iekšējās elites, kur vienā pusē bija finanšu varas pārstāvji, no otras puses spēka struktūru varas pārstāvji, kā rezultātā neviena no varām nevarēja iegūt izšķirošu lomu un centrā atradās Lukašenko, kurš izrādīja limitētu labvēlību to vienai varai to otrai.

Svētdienā notikušās vēlēšanas pilnībā sagrāva iepriekšējo līdzsvaru. Ja pat tas nav redzams no malas, tad iekšienē cilvēku galvās viss ir mainījies. Lukašenko zaudēja tautas atbalstu, kas nozīmē, ka esošie nemieri nesīs arī ekonomiskās sekas, tādējādi būtiski vājinot finanšu varu. Savukārt spēka struktūras iegūst absolūtu varu pār Lukašenko, jo bez tās viņš nevar noturēties pie varas. Piemēram, ja rīt visa policija aizietu no ielām un KGB pārstātu izsekot un arestēt cilvēkus, parastie vēlētāji dienas laikā nonestu visu Lukašenko varu, pie tam fiziski. Sanāk, kam pakļautas spēka struktūras, tam pakļauta valsts. Interesanti, ka Lukašenko ir iekļuvis savos slazdos, no kuriem vairs nekad nespēs izkļūt ārā, jo dēļ negatīvās selekcijas augšējos varas stāvos, ap viņu ir ļoti ciniski un nežēlīgi cilvēki, bez jebkādas morāles, kuri nepalaidīs iespēju atriebties par iepriekšējiem aizvainojumiem, kuri noteikti ir bijuši. Papildus tam, nevajag aizmirst, ka Krievijas specdienesti ir saglabājuši ļoti ciešas saiknes ar Baltkrievijas spēka struktūrām, tāpēc Krievijas ietekme daudzkārtīgi pieaugs.

Lukašenko konsekventi izdarīja visas iespējamās kļūdas, lai zaudētu tautas atbalstu, vājinātu finanšu varu un kļūtu par ķīlnieku spēka struktūru vadītājiem. Neapzinoties savu katastrofālo situācija, patiesībā viņš sev ir parakstījis vai nu cietumsodu, vai kaut ko ļaunāku, jo saasinoties protestiem un palielinoties spiedienam no Eiropas, piemēram, sankciju veidā, spēka struktūru vadītāji ar Krievijas atbalstu, var nonāk pie secinājuma, ka viņu vienīgais problēmu iemesls ir tieši Lukašenko un bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem, viņi var, piemēram, arestēt viņu un sarīkot demonstratīvu izrēķināšanos, pašiem “nostājoties” tautas pusē. Vēsturē ir bijuši tādi gadījumi, piemēram, Čīlē Augusto Pinočeta vai Ēgiptē Muhameds Mursi gadījumā .

Nobeigumā var atzīmēt, ka Baltkrievijas pilsoņi ir paveikuši milzīgu darbu, lai atbrīvotos no tagadējā prezidenta, izjaucot iekšējas varas līdzsvaru. Baltkrievija ir nonākusi līdz vēsturiskajam brīdim, kad tuvāko gadu laikā tai būs iespēja atbrīvoties no neo-feodālās sistēmas, kas tika iegūta mantojumā no PSRS, un uzsākt valsts pārveidi, padarot efektīvāku ekonomiku un sākumā vismaz sasniedzot Polijas ekonomisko līmeni un pēc tam to arī apsteidzot.

Karsta vasaras diena arī politikā


Vasara pamazām tuvojās beigām un manā blogā šoreiz tā nebija aktīvākā sezona. Liela daļa enerģijas, kas tika veltīta rakstīšanai, pārceļoja uz twitter, jo tur komunikācija ir daudz dinamiskāka un atgriezeniskā saite daudz ātrāka. Šoreiz ļoti īss apraksts par aktuālām tēmām, kam var sekot līdzi.

Svarīga lieta, protams, ir vēlēšanas Baltkrievijā un situācijas attīstība pēc tām, jo tur ir ļoti dziļa politiskā krīze un abām pusēm vairs nav ko zaudēt. No vienas puses diktators, kurš sagrāba valsts varu un varas zaudēšanas cena ir ieslodzījums vai pat dzīvība, no otras puses tauta ar tās līderiem, kuri tiks smagi represēti, ja tagadējā vara saglabās pozīciju un opozīcija noplaks, jo diktators ir ļoti atriebīgs.

Vēl viens cīņas laukums būs pie mums Rīgā, kad šī gada 29. augustā mēs dosimies uz pilsētas pašvaldības vēlēšanām. Interesanti, ka neviena no partijām nerunā par strukturālām reformām, bet cīnās ar populistiskiem saukļiem. Attīstība Par gatava sasolīt jebkādus brīnumus, lai tikai tiktu pie varas. Arī Nacionālā apvienība sola cīnīties ar korupciju un padarīt pilsētu “latviskāku”. Saskaņa nav redzama vispār un izskatās, ka vēlēšanas ir zaudējusi jau pirms sākās balsošana, ko redzam pēc ļoti vāja kandidātu sastāva. Rezultātā, man rodas sajūta, kas visdrīzāk arī piepildīsies, ka atnāks jauna koalīcija un iesēdīsies iepriekšējā sasaukuma izveidoto korupcijas shēmu virsvadībā un veiksmīgi turpinās ierasto rūpalu. Kāpēc tāda pārliecība? Gan Attīstība Par, gan Nacionālā apvienība atrodas pie valsts varas, bet korupcija nemazinās, reformas netiek veiktas un neviens arī neplāno to darīt. Ja Saskaņa savā rīcībā bija ierobežota, jo valsts policija neformāli nebija tai pakļauta, tad Attīstība Par un Nacionālā apvienība ir valsts izpildvarā un varēs darboties bez jebkāda riska un ierobežojumiem.

Noteikti tie, kas seko līdzi Lielbritānijai, zina par lielo skandālu, kas tur notiek saistībā ar Konservatīvās partijas finansēšanu caur ziedojumiem un lielo korupciju tajā jomā. Lai saprastu, cik tā korupcija ir liela, tad fakts, ka Evegēnijs Ļebedevs, kas ir Aleksandra Ļebedeva, Krievijas oligarha dēls, kļuva par lordu un varēs darboties Lordu palātā, ļoti labi to demonstrē. Šeit mēs varam vērot  būtisku Lielbritānijas politiskās vides degradāciju, kas kopā ar izstāšanos no Eiropas Savienības garantē ekonomikas lejupslīdi uz nākamajiem divdesmit gadiem.

Aicinu visus sekot līdzi notikumiem un vērot, kas notiks tālāk, jo no tā lielā mērā ir atkarīga mūsu dzīve, savukārt informācijas precizitāte un apjoms ļauj mums labāk plānot mūsu dzīvi un pieņemt pareizus lēmumus, lai nodrošinātu pēc iespējas lielāku labklājību. Noteikti pievērsīšos vairāk savam blogam atlikušajās vasaras dienās.