Aizliegt ieņemt amatus valsts un pašvaldību institūcijās prokremliski noskaņotām personām

Šodien pamodos nu jau 2023. gadā un lasot no rīt ziņas, ieraudzīju, ka Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija 11. janvārī skatīs Latvijas pilsoņu kolektīvo iesniegumu “Aizliegt ieņemt amatus valsts un pašvaldību institūcijās prokremliski noskaņotām personām”. Kaut arī tā būs tikai sākotnējā iniciatīvas izvērtēšana, tomēr vēlos uzrakstīt savas pārdomas par to, kāpēc šāda veida mehānismi ir ļoti kaitīgi valstij kopumā.

Demokrātija ir valsts pārvaldes sistēma, kuru nepārtraukti ir jāaizstāv un kuru nepārtraukti kāds vēlas iznīcināt, jo daudziem cilvēkiem ir vēlme nokļūt pie varas un tur palikt mūžīgi. Labs piemērs ir Ungārija, kā samērā demokrātiska valsts pārvērtās par autoritāru valsti, kas rezultātā pasliktināja iedzīvotāju dzīves līmeni un liedza valstij veiksmīgi attīstīties. Arī nesen vēl Polijā bija centieni ierobežot tiesas varas neatkarību, nosakot iespēju valdībai iejaukties tiesnešu darbā. Ļoti nevēlos, lai Latvijā notiktu līdzīgi procesi, bet šāda veida iniciatīvas kā “Aizliegt ieņemt amatus valsts un pašvaldību institūcijās prokremliski noskaņotām personām” ir tiešs un tuvākais ceļš uz autoritārismu, jo ļauj ieņemt un noturēt izpildvaru ar prettiesiskiem līdzekļiem.

Jautājums, protams, kāpēc tieši uz autoritārismu? Kā jebkurš populistisks sauklis, šī ideja jeb iniciatīva ir ļoti vienkārša un šķietami loģiska. Mums Krievijā pastāv nu jau totalitārs, agresīvs režīms, kurš uzbrūk kaimiņu valstīm. Tie, kuri to atbalsta ir pret demokrātiju un Latviju kā tādu, tāpēc visu to cilvēku konstitucionālās tiesības tikt ieņemt valsts pārvaldē kādu no amatiem vajag ierobežot. Loģiski, skaisti un vienkārši. Tikai problēmas sākas tajā brīdī, kad jāievieš šāds mehānisms praksē un turpmāk minēšu pāris piemērus, kad likumā noteikts aizliegums nedarbojas.

Lai būtu uzskatāmi, šeit pāris piemēri. Latvijā ir aizliegta korupcija, narkotikas, neatļauta ieroču aprite, slepkavības, zādzības, atļautā ātruma pārsniegšana uz ceļa, valsts noslēpumu izpaušana utt. Vai kāds no iepriekšminētajiem aizliegumiem darbojas? Daļēji jā, bet lielākoties nē. Latvija ir ļoti korumpēta Eiropas Savienības valsts ar necaurskatāmu publisko iepirkumu sistēmu, narkotikas ir brīvi nopērkamas, ja kādam ir tāda vēlme, regulāri tiek publicēti raksti, ka pie kādas personas atrod nelegālus ieročus vai lādiņus, katru gadu notiek desmitiem slepkavību, tūkstošiem zādzību un miljoniem ātrumu pārkāpšanas uz auto ceļiem, tāpat presē regulāri parādās informācija, kurai ir kā minimums ierobežotas pieejamības statuss. Kāpēc tā notiek, jā jau tas ir aizliegts? Atbilde vienkārša, tāpēc, ka valsts nevar nodrošināt pilnīgu likuma izpildi, bet var reaģēt tikai lielāku apdraudējumu izraisošiem gadījumiem, tajā skaitā ierobežotu resursu dēļ. Tas nozīmē, ka aizliegums ieņemt amatus valsts un pašvaldību institūcijās prokremliski noskaņotām personām tiktu piemērots izvēles kārtībā, esošo resursu ietvaros.

Tagad iedomājāmies, ka Latvijā tiesību aktos tiek ieviesta aizliedzoša tiesību norma, ka ir aizliegts ieņemt amatus valsts un pašvaldību institūcijās prokremliski noskaņotām personām. Rodas pirmais jautājums, kurš vērtēs? Vai Valsts drošības dienests? Vai tas pats dienests, kurš knapi var uzrakstīt vispārīgu valsts apdraudējuma aprakstu un kuru nepieņem rajona tiesa, kritizējot tā kvalitāti noteiktā lietā? [1] Vai tas pats dienests, kurš par apdraudējumu uzskata TV Doždj esamību Latvijā, bet pilnīgi neredz Krievijas oligarhiem piederošus vairākus desmitu miljonus vērtus uzņēmumus un citus īpašumus, kuri pie tam ir tiešā veidā saistīti ar Krievijas militāro rūpniecību? [2] Vai arī lēmumu pieņems Valsts kanceleja? Tad jautājums, uz kāda pamata, vai tai ir sava izmeklēšanas nodaļa un ir noteiktas tiesības veikt tāda veida procesuālās funkcijas? Vai arī to varēs noteikt tiesa, bet tad jautājums uz kāda pieteikuma pamata un kuram būs pienākums vākt pierādījumu? Kādi pierādījumi tiks uzskatīti par ticamiem un kādi būs viegli viltojami?

Vēl jautājums no praktiskā viedokļa, kurš būs tiesīgs noteikt, ka persona ir prokremliski noskaņota un, kura nav. Vai tie paši ierēdņi vai arī kāds cits? Vai tas tiks attiecināts uz valstij piederošiem uzņēmumiem? Piemēram, ja cilvēks strādā Latvenergo, kurš elektroenerģiju pērk no elektroenerģijas ražotājiem, kuri izmanto Krievijas gāzi, vai tā ir prokremliska pozīcija, jo tā nauda tiešā veidā nonāk Krievijas militārajā budžetā un par to apmaksā karu Ukrainā. Vai arī tās ir prokremliski noskaņotas amatpersonas, tajā skaitā, kuras kontrolē valstij piederošus uzņēmumus un pieļauj, ka Latvijā uzņēmēji vēl nesenā pagātnē jauca no Krievijas atnākušo naftu ar citu valstu naftu un pārdeva to kā Eiropas Savienības naftu, tādējādi pārdodot faktiski Krievijas naftu un pastarpināti finansējot karu? [3] Vai arī visi tie ierēdņi, kuri neko nedarīja, lai kopš 2014. gada Latvijas atkarība no Krievijas gāzes mazinātos un tieši pretēji, konsekventi līdz 2021. gadam audzēja atkarību no Krievijas gāzes, tādējādi finansējot Krievijas armiju pastarpinātā veidā, vai tie arī ir prokremliski noskaņoti?

Kā redzams no augstāk minētā, šī iniciatīva, ko skatīs Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija atver pandoras lādi, kas pēc būtības būs ļoti ērts un šauri mērķēts mehānisms cīņai ar politiskajiem konkurentiem. Piemēram, pirms vēlēšanām tiks pastiprināti vērtēti kandidāti no koalīcijā neesošajām partijām. Savukārt ierēdņi, kuri vēlētos piedalīties vēlēšanās no koalīcijā neesošajām partijām zinātu, ka viņi varētu zaudēt amatu, ja izrādīs politiskās ambīcijas tāpēc, ka kāds atradīs kādu īstu vai viltotu twitter ierakstu, kuru var interpretēt kā prokremlisku. Un te pie varas esošās partijas veiksmīgi izslēdz daļu spēcīgu politisko konkurentu. Tālāk vēl viens piemērs, kāds ierēdnis vēlas pēc labākās sirdsapziņas rīkoties valsts interesēs pretēji korumpētai politiķu vai ierēdņu grupai un neļaut kādu apšaubāmu valsts iepirkumu un šeit noziedzniekiem tiek dots ērts mehānisms kā tikt galā ar traucējošo ierēdni. Tādu piemēru ir daudz, bet pamatideja ir šāda, ļoti izplūdušā tiesību norma, kas pēc būtības ir represīvas, ļaus uz individuāla izvērtējuma pamata atcelt no amata nevēlamās personas. Pie tam, šo mehānismu varēs izmantot tas, kuram būs reāla ietekme uz institūciju, kas šādus vērtējumus veiks un kurai būs tiesības atcelt ierēdni. Labākais piemērs Latvijā ir pielaides valsts noslēpumam piešķiršana vai nepiešķiršana kādai personai. Pie mums bija neskaitāmi skandāli, kad bez acīmredzama pamata un skaidrojuma, pielaide valsts noslēpumiem netika dota politiskajiem pretiniekiem kādai no koalīcijas partijai, kuri tādējādi tika izslēgti no konkurences par varu. Pie tam netika saskatīts reāls apdraudējums, bet viss process atgādināja institucionālas un politiskās cīņas.

Līdz ar to secinājums ir vienkāršs. Latvijā ir daudz Krimināllikumā iestrādātas tiesību normas, ar kurām noteikti sodi par pretvalstisku darbību, pie tam ir noteikta kriminālprocesuālā kārtība pierādījumu vākšanai un tiesas aizsardzība pret ļaunprātīgu tiesību normu izmantošanu no spēku institūcijām. Tāpat mums ir ļoti stingri kritēriji visiem ierēdņiem, kuriem ir jāatbilst, lai varētu ieņemt noteiktu amatu, tajā skaitā korupciju un interešu konflikta ierobežojošie. Svarīgi nodrošināt, lai esošās tiesību normas tiktu pildītas, savukārt dod politiķiem un spēku institūcijām papildus slikti kontrolējamu mehānismu pasludināt jebkuru personu par prokremlisku, tādējādi par “valsts ienaidnieku” ir taisnākais ceļš uz autoritāru valsti un aiziešana no demokrātijas, kas novedīs pie represijām un kopējā dzīves līmeņa pasliktināšanos visiem.

[1] https://www.delfi.lv/news/national/politics/no-krievijas-aizbedzis-policists-tiesas-cela-panak-patveruma-pieskirsanu-latvija.d?id=55074848

[2] https://www.delfi.lv/news/arzemes/krievijas-oligarhi-turpina-biznesu-latvija-raksta-insider.d?id=55020506

[3]  https://www.bloomberg.com/opinion/articles/2022-04-08/ukraine-war-this-backdoor-keeps-russian-oil-flowing-into-europe

Priekšvēlēšanu kampaņas (veselības aprūpe)

Vēlēšanas tuvojas vēja spārniem. Publiskās debates ir ļoti bēdīgā līmenī un rodas sajūta, ka politiskās partijas ir nejaušu cilvēku veidojums, kur tikai retais saprot, ar ko viņš nodarbojas un kur ir nonācis. Paralēli tam partijas raida neskaitāmas reklāmas visos medijos un cenšas spēlēt uz emocijām un jūtām, lai pēc iespējas atslēgtu vēlētāju intelektuālo prāta daļu. Tieši tāpēc, lai nepazustu saldo reklāmu tekstos, nepieciešams apskatīt partiju programmas, jo atšķirībā no reklāmām, partiju programma ir oficiāli iesniegta informācija Centrālajai vēlēšanu komisijai, kas ir reģistrēta un no kuras partijas nevarēs atkāpties. Tas nozīmē, ka vēlētāji droši var rakstīt deputātiem un prasīt, kāpēc nav izpildīts noteikts partijas programmas punkts un atšķirībā no reklāmas, šeit iespēja atkāpties no partijas redzēja būs ļoti maza. Šī iemesla dēļ partiju programmas tiek rakstītas maksimāli plašos formulējumos, tomēr arī no tiem var iegūt daudz informācijas. Tāpēc piedāvāju apskatīt lielāko partiju programmas attiecībā uz veselības aprūpi un medicīnas sistēmu kopumā.

Paņemam piecu partiju programmas [1], kurām ir augstākie reitingi, atbilstoši SKDS pētījumam, kas ir publicēts LSM mājās lapā. [2] Tās ir Jaunā Vienotība, Nacionālā apvienība, Saskaņa, Zaļo un zemnieku savienība un Progresīvie.

Jaunā Vienotība piedāvā ieviest uz pacientu orientētu valsts veselības apdrošināšanu un valsts veselības aprūpi ar ilgāko gaidīšanas laiku 30 dienas.

Nacionālā apvienība piedāvā stiprināsim veselības aprūpes sistēmu un tās spēju piemēroties ārkārtas situācijām.

Saskaņa piedāvā palielināt valsts finansējumu medicīnai, uzlabot iedzīvotāju veselības profilaksi, nodrošinot ģimenes ārstu prakses ar papildu personālu, atjaunot medicīniskā personāla sagatavošanu specializētās medicīnas skolās, kā arī palielināt budžeta vietu skaitu medicīnas augstskolās un paplašināt rezidentūras pieejamību, nodrošināt stingrāku valsts kontroli pār zāļu cenām.

Zaļo un zemnieku savienība piedāvā nodrošināt veselības aprūpes darbinieku atalgojuma pieaugumu atbilstoši Veselības aprūpes finansēšanas likumā noteiktajam, panākt veselības nozares finansējuma pieaugumu, veicinot medicīnas iestāžu attīstību un pakalpojumu klāsta paplašināšanu, tai skaitā rehabilitācijas, sekmēt veselības aprūpes nodrošināšanu iespējami tuvu dzīvesvietai, stiprināt ģimenes ārstu prakses.

Progresīvie piedāvā ik gadu veselības budžetu palielināt par 0,5%  no IKP, ilgtermiņa mērķis: 8%, uzlabot veselības sistēmas pārvaldību un efektivitāti, izskaust nevienlīdzību veselības aprūpē, mazināt summas, kas no savas kabatas jāmaksā par pakalpojumiem un zālēm, nodrošināt ģimenes ārstu pieejamību reģionos, diferencējot atalgojuma likmes, nodrošināsim veselības mācību skolās.

Sarindojam piedāvājumus pēc kvalitātes:

1. Jaunā Vienotība, manā ieskatā, piedāvā vislabāko risinājumu, jo veselības apdrošināšana ir veids, kā samazināt neefektīvu medicīnas aprūpi un palielināt privātā sektora iesaisti. Veselības apdrošināšanas gadījumā nav kvotu sistēmas, pēc kurām piešķir finansējumu noteiktam pakalpojumam, bet pacients pats izvēlas, pie kura pakalpojuma sniedzēja dodies un kādu pakalpojumu izvēlēties. Tomēr arī šajā piedāvājumā ir pretruna jau otrajā teika daļā, kur tiek rakstīts par gaidīšanas laiku līdz 30 dienām, jo veselības apdrošināšanas gadījumā tam nebūtu nozīmes tāpēc, ka paši pakalpojuma sniedzēji būtu ieinteresēti nodrošināt pēc iespējas kvalitatīvāku un ātrāku pakalpojumu. Jau pašlaik redzam, ka pie zobārsta, kurš ir privātā sektora pārstāvis, pierakstīties ir daudz vieglāk nekā pie kardiologa. Līdz ar to Jaunās Vienotības piedāvājums ir pirmajā daļā labs, bet otrajā pretrunīgs.

2. Ņemot vērā partiju esošo piedāvājumu, visnoteiktākais un izmērams piedāvājums ir Progresīvajiem, kur ir precīzi uzrakstīts apjoms no budžeta, par kādu viņi vēlas palielināt finansējumu medicīnas sistēmai. Tāpat Progresīvie vēlas virzīties uz bezmaksas medicīnu un reformēt medicīnas sistēmu. Tomēr manā ieskatā pati par sevi finansējuma palielināšana bez skaidra reformu piedāvājuma nedos gaidīto rezultātu, jo sistēma ir neefektīva un klāt nākušā nauda tiks sadalīta medicīnas nozares līmenī starp augsta līmeņa ārstiem un ierēdņiem, jo netiek deklarēta virzība uz privātās medicīnas pusi, vai mehānismu ieviešanu, kas mazinātu korupciju. Viņu piedāvājums ir vērsts uz publiskā sektora palielināšanu, nevis veselības apdrošināšanas ieviešanu.

3. Zaļo un zemnieku savienība piedāvā palielināt atalgojumu medicīnas darbiniekiem, kas ir pozitīvi, bet tajā pašā laikā bezjēdzīgi, jo runa ir par valstij piederošām medicīnas iestādēm. Privātajā sektorā ar algām problēmu nav. Tāpēc nav skaidrs, kāpēc šo problēmu nevar risināt ar privātās medicīnas attīstību, kam būtu nepieciešams mazināt birokrātiskos šķēršļus un nodrošināt efektīvu tiesisko regulējumu. Pretēji tam tiek piedāvāts attīstīt valsts medicīnu, veicinot medicīnas iestāžu attīstību un pakalpojumu klāsta paplašināšanu, tādējādi palielinot vēl vairāk esošās problēmas medicīnā.

4. Saskaņas piedāvājums ir pilns ar stereotipiem, kā, piemēram, atjaunot medicīniskā personāla sagatavošanu specializētās medicīnas skolās. Mums arī pašlaik nav problēmu ar medicīnas personāla sagatavošanu, problēma ir tajā, ka augsti kvalificētam personālam bieži nav kur strādāt par pienācīgu atalgojumu un tas aizbrauc projām uz citām valstīm, piemēram, Vāciju. Ja būtu privātā sektora attīstība, tad pieaugtu arī studentu skaits, kurš vēlētos savu profesionālo karjeru veidot Latvijā. Līdz ar to samērā bezjēdzīgs ir piedāvājums palielināt budžeta vietu skaitu medicīnas augstskolās un paplašināt rezidentūras pieejamību. Tas pats attiecas uz veselības aprūpes finansējuma palielināšanu, kam nav jēgas bez pareizajām reformām.

5. Nacionālā apvienība nepiedāvā neko. Kārtējo reizi tā pierāda ar savu programmu, ka latviešu veselība un dzīves ilgums viņus neinteresē. Viņu politiskais piedāvājums ir naids un konfrontācija, kurai nav jēgas un kas neved pilnīgi nekur citur, kā uz nabadzību un stagnāciju.

Nobeigumā varam secināt, ka vislabākais piedāvājums ir Jaunai Vienotībai. Protams, nav skaidrs ar to realizāciju, jo tieši viņu valdības laikā 2019. gadā tika atcelta obligātā veselības apdrošināšana. Neskatoties uz to, virziens ir skaidrs un, manā ieskatā, pareizs. Arī Progresīvie ir pievērsuši pienācīgu uzmanību šim jautājumam un ir redzams kaut arī slikts, bet rīcības plāns. Savukārt pārējās trīs partijas būtiski atpaliek ar piedāvājuma kvalitāti un faktiski nav piedāvājušas nekādu taustāmu un mērāmu risinājumu. Secinājumu izdariet paši, bet es no savas puses aicinu visus veikt partiju izpēti tieši pēc tādas metodes, kāda ir pielietota šajā rakstā, nevis iespaidoties no reklāmām un skaļiem lozungiem.

Un neliela piezīme. Manā ieskatā veselības aprūpe ir būtiskākais priekš spēcīgas un bagātas sabiedrības, ko var nodrošināt obligātā veselības apdrošināšana pēc Igaunijas modeļa. Arī medicīnas pakalpojumu eksports ir svarīgs un to ir mērķtiecīgi jāattīsta tāpēc, ka viena slimnīca rada lielāku pievienoto vērtību nekā vesela rūpnīca. Paskatāmies uz Vācijas un Izraēlas piemēriem, kur no visas pasaules brauc miljoniem cilvēku, lai saņemtu labāko medicīnas pakalpojumu pasaulē un maksā milzīgu naudu par to.

Atsauces:
1. https://sv2022.cvk.lv/pub/kandidatu-saraksti
2. https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/partiju-reitingi-saeima-izredzes-ieklut-7-lidz-12-sarakstiem.a471568/

Priekšvēlēšanu kampaņas (Obligātais militārais dienests)

19 politiskās partijas ir iesniegušas savus sarakstus, lai startētu Saeimas vēlēšanās, kas norisināsies šī gada oktobrī. Pie tik lielas politiskās konkurences, katra no partijām cenšas izdarīt kādu būtisku un spilgtu lietu, lai parādītu vēlētājiem, ka tieši šī partija ir pareizā izvēle. Karš Ukrainā atviegloja politisko dzīvi daudzām partijām, jo ļāva novirzīt vēlētāju fokusu no ekonomiskajām problēmām ar Covid19 uz emocionālo pasauli, kas saucas “patriotisms”. Ja Nacionālā apvienība brutāli cīnās ar sievietēm, par ko rakstīju iepriekš, tad Attīstībai/Par izmanto savu pārraudzības sfēru, valsts aizsardzību, ko realizē Artis Pabriks esot Aizsardzības ministra amatā. Acīmredzami, ka partijas galvenais priekšvēlēšanu rīks būs Obligātā militārā dienesta ieviešana Latvijā. Personīgi es neatbalstu Obligāto militāro dienestu un uzskatu, ka šis institūts nav nepieciešams Latvijā un pašlaik to izmanto tikai un vienīgi politiskajās interesēs. Šeit izklāstīšu savu viedokli un argumentus.

01.01.2007. zaudēja spēku Obligātā militārā dienesta likums, ar to faktiski Latvijā tika ieviesta profesionālā armija. Vēršu uzmanību, ka par Obligātā militārā dienesta atjaunošanu netika nopietni runāts ne laikā, kad norisinājās Krievijas karš ar Gruziju 2008. gadā, ne 2014. gadā, kad Krievija faktiski iebruka Ukrainā, ne tad, kad Krievija sāka karu Sīrijā un veica neskaitāmus kara noziegumus.

Obligātā militārā dienesta likums zaudēja spēju pamatojoties uz likumu “Par Obligātā militārā dienesta likuma atzīšanu par spēku zaudējušu”, kas tika pieņemts 02.11.2006. Interesanti, ka tajā pašā laikā, kad tika pieņemts iepriekšminētais likums, Artis Pabriks bija Latvijas Ārlietu ministrs un neizteica iebildumus par Obligātā militārā dienesta atcelšanu. Vēl vairāk Artis Pabriks bija vienā partijā ar Ati Slakteri, kurš toreiz bija Aizsardzības ministrs, un kopā tie pārstāvēja Tautas partiju.

Arī 2017. gadā Latvijas Avīzes rakstā “Desmit gadi bez obligātā dienesta” [1] visi aptaujātie bija negatīvi noskaņoti pret Obligāto militāro dienestu, tur ir gan argumenti par to, ka Obligātais militārais dienests ir dārgs, gan par to, ka gada laikā nav iespējams apmācīt cilvēkus kara tehnikas lietošanai, kas kļūst aizvien sarežģītāka, gan tiek pausta doma, ka 18 gadīgie puiši būtu vienkārši “lielgabala” gaļa reālā konfliktā.

Par to, ka Obligātais militārais dienests ir samērā bezjēdzīgs, mums parāda tagadējais karš starp Krieviju un Ukrainu. Vēl pirms kara darbības sākuma Krievijas armijā karavīrus, kuriem bija Obligātais militārais dienests, bieži pierunāja parakstīt līgumu par ilglaicīgu dienestu, lai tādējādi aizpildītu tukšās amata vietas. Līgums sāka darboties laikā, kad karavīram bija Obligātā militārā dienesta termiņš. Papildus tam, neilgi pirms kara sākšanas Donbasā lielu daļu vīriešu brutāli ķēra uz ielas un piespieda uzsākt militāro dienestu un šāda prakse turpinās joprojām. [2] Tāpat Krievijā pirms kara uzsākšanas tika ieviesta sistēma BARS, ar mērķi apmācīt atvaļinātos karavīrus un formēt no tiem jaunas vienības, bet kas tika organizēt ļoti neefektīvi. [3] Tam visam rezultāts bija pilnīga Krievijas armijas sagrāve, jo ar militāri tehnisko pārsvaru 1:20 (līdzīgi skaitļi bija izskanējuši vairākās vietās) Krievijas armija nespēja izpildīt nevienu no militārajiem uzdevumiem. Kā redzam, tad Obligātais militārais dienests nav devis nekādi pozitīvu pienesumu, bet tieši pretēji kalpoja vienīgi par “lielgabala gaļas” avotu, ko parāda daudzie Krievijas armijas zaudējumi un nespēja efektīvi izmantot tās rīcībā esošo tehniku.

Paskatāmies no otras karojošās puses, Ukrainas skata punkta. Tajā arī visu laiku bija Obligātais militārais dienests un skaitliskā ziņā pašlaik Ukrainā karo reizes vairāk karavīru, nekā Krievijas pusē. Tomēr Ukraina arī ciešs milzīgus zaudējumus un lielākā problēma, kāpēc Ukraina nespēj uzvarēt ir nevis cilvēku trūkums, bet modernas tehniskas trūkums. [4] Pie tam, Ukrainā ir problēmas ar karavīru apmācīšanu, kā rezultātā tos sūta uz citām valstīm, tajā skaitā Latviju un Lielbritāniju. [5] Mūsdienās neviens nekaro ar cilvēku skaitu, bet gan ar tehnoloģijām. Paskatāmies kaut vai slaveno HIMARS nodošanu Ukrainas armijai, pirms tam karavīri ilgu laiku tika apmācīti to lietot un tad aptuveni 20 iekārtu nodošana apmācītiem Ukrainas karavīriem ļāva pilnībā izmainīt kara gaitu. Vēl vairāk, Ukrainas armijai nav ne tuvu tik moderni ieroči kādi ir Lielbritānijai un Amerikas Savienotājām Valstīm, kur 50 lidmašīnas F-35 teorētiski izbeigtu karu ar Krieviju nedēļas laikā ar pilnīgu Krievijas armijas sagrāvi. Papildus tam, kāpēc Ukrainas armijas karavīrus masveidā sūta uz apmācībām uz Lielbritāniju, jo tur ir profesionāli instruktori un galvenais mācību tehnika, pie tam treniņiem jābūt regulāriem un komplicētiem, jo tehnoloģijas nepārtraukti attīstās, bet iemaņas zūd ātri.

Kā redzams no iepriekš rakstītā, nevis Obligātais militārais dienests, bet gan tehnika un augsta karavīru kvalifikācija ir izšķiroša kara laikā, pie tam modernai armijai karavīrus jāapmāca nepārtraukti. Paskatāmies pasaules praksi, Francijā, Lielbritānijā, Beļģijā, Nīderlandē, Bulgārijā, Rumānijā, Slovākijā, Amerikas Savienotās Valstīs, Kanādā, Japānā, Portugālē, Spānijā, Īrijā, Čehijā, Serbija, Albānija, Ziemeļmaķedonija, Itālija un daudzās citās attīstītajās valstīs nav Obligātais militārais dienests. Savukārt Krievijā, Baltkrievijā, Ukrainā, Kazahstānā, Gruzijā, Turcijā, Grieķijā, Irānā, Alžīrijā, Tunisijā, Marokā un daudzās citās ne tik attīstītajās valstīs ir Obligātais militārais dienests. Izņemot Turciju un Grieķi, tendence ir tāda, ka Obligātais militārais dienests ir valstīs, kur armijas ir tehnoloģiski primitīvākas un balstās uz lielu cilvēku skaitu armijā.

Kas nepieciešams Latvijai, lai veiksmīgi aizsargātos? Uz šo jautājumu ir jāatbild, ja jau kritizēju Obligāto militāro dienestu.

Pirmkārt jāsāk ar soda ieviešanu pret publiskiem izteikumiem pret Latvijā dzīvojošajiem iedzīvotājiem, pamatojoties uz to izcelsmi. Kā parādīja Ukrainas un Krievijas karš, tad tieši Ukrainas iedzīvotāju piederības sajūta Ukrainai bija viena no galvenajām panākumu atslēgām. Politiķiem vai citiem cilvēkiem jāpiemēro atbildību, ja kāds mēģina teikt, ka slikti ir krievi vai slikti ir latvieši vai jebkura cita Latvijā dzīvojoša tauta, jo šo var ļoti veiksmīgi izmantot pretinieks un jau pašlaik tas tiek izmantots, piemēram, Krievijas propogandā.

Otrkārt, mums jānodrošina straujāka valsts ekonomikas izaugsme un būtiski jāsamazina korupcija, jo armija un militārā tehnika maksā lielu naudu. Taivānas piemērs parāda, ka ļoti bagāta valsts var atļauties spēcīgu armiju un var veikmsīgi atturēt no uzbrukuma Ķīnu, kas ir simtiem reižu lielāka.

Treškārt, nepieciešams palielināt rezerves karavīru skaitu. Kādā veidā to darīt, šeit domas dalās. Piemēram blogā Vara bungas ir viedoklis, ka nepieciešams Obligātais militārais dienests, lai kompensētu karavīru trūkumu un šis ir tiešām pamatots viedoklis, iesaku visiem ar to iepazīties. [6] Tomēr manā ieskatā, pie strauji krītoša iedzīvotāju skaita Latvijā un atvērtās pasaules, Obligātais militārais dienests pārvērtīsies par nodevu trūcīgajiem, jo turīgā iedzīvotāju daļa sāks studijas vai vienkārši aizbrauks projām vai izmantos kādu citu no likumā iestrādātiem veidiem, kā izvairīties no dienesta. Labākais veids manā ieskatā būtu ārzemju leģiona izveidošana ar iespēju iegūt Latvijas pilsonību pēc noteikta nodienētā laika. Labs piemērs ir Franču ārzemju leģions vai Gurkhas brigāde Lielbritānijā. Tas ļautu kompensēt trūkstošo cilvēku skaitu ar ļoti motivētiem un tiešām dienēt gribošiem cilvēkiem un parakstīt ar viņiem ilglaicīgus līgumus. Papildus tam, mums nevajadzētu no ekonomikas izņemt Latvijas pilsoņus, kuri ar saviem nomaksātajiem nodokļiem finansētu Latvijas armiju.

Nobeigumā gribu uzrakstīt, ka mums sabiedrībā nav aktīvas un veselīgas diskusijas par Obligāto militāro dienestu. Pašlaik viss notiek labākajās PSRS tradīcijās, “partija pateica” un visi politiķi no vadošām partijām un ierēdņi metas aizstāvēt jauno ideju, kaut arī vēl pavisam nesen tika izteiktas pamatotas šaubas par Obligātā militārā dienesta lietderību. Ceru, ka lēmums tiks pieņemts demokrātiskā ceļā un tiks izvēlēts efektīvākais risinājums, nevis dārgākais un ierēdniecības skaita palielinošākais, kas bojās un graus daudzu cilvēku dzīves, jo to kurš negrib karot, karot efektīvi nepiespiedīsi.

Avots:
1. https://www.la.lv/desmit-gadi-bez-obligata-dienesta
2. https://meduza.io/feature/2022/07/06/zhizn-zdes-katitsya-v-hrenovuyu-storonu
3. https://meduza.io/news/2022/06/27/minoborony-velikobritanii-rossiya-otpravlyaet-v-donbass-rezervistov-privlechennyh-k-sluzhbe-v-ramkah-novogo-proekta-bars
4. https://www.bbc.com/news/world-europe-62118953
5. https://www.lsm.lv/raksts/zinas/arzemes/lielbritanija-sak-apmacit-ukrainas-karavirus.a464759/
6. https://varabungas.camp/2022/04/09/ko-vajag-to-vajag/

Priekšvēlēšanu kampaņas sākušās (Imants Parādnieks)

Nesen Twitter biju ierakstījis, ka vēlēšanas tuvojas un ir jāatgriežas pie rakstīšanas, jo ir tika daudz interesantu notikumu ko apspriest. Kaut arī vēl nav beidzies partiju sarakstu iesniegšanas termiņš Centrālajā vēlēšanu komisijā, tomēr pirmsvēlēšanu kampaņas jau labu laiku atpakaļ ir sākušās. Skaļākā no tām bija Ekonomikas ministra nomaiņa un diskusijas sākšana par obligātā militārā dienesta ieviešanu. Par to visu kaut kad vēlāk, bet pašlaik gribu uzrakstīt par vienu no pretīgākajām priekšvēlēšanu kampaņām, kas par tādu netiek saukta, bet visi taču visu saprot.

Visi zina, ka divas partijas katros priekšvēlēšanu posmos izmanto vienu un to pašu triku vairākus gadu desmitus, no vienas puses balsojiet par mums, jo krievi nāk, no otras puses balsojiet par mums, jo nacisti nāk. Nav grūti uzminēt, ka rakstu par Nacionālo apvienību un Saskaņu. Jautājums, kurā abas partijas bija viens prāts līdz 2017. gadam, ka Latvijai jābūt Krievijas oligarhu naudas mazgājamai mašīnai, vieni esot valdībā katrā Saeimas sasaukumā izlikās nemanām šo problēmu, bet otrie bija noslēguši līgumu ar Krievijas varas partiju. Abām partijām gāja labi līdz 2018. gadam, kad vēlētāji sāka uzdod jautājumus un secināja, ka viss ir ļoti slikti. Šī atziņa smagi skāra vienu Nacionālās apvienības personāžu, kas manā ieskatā, ir labākais paraugs tam, kā slikti izglītots un samērā liekulīgs cilvēks, izmantojot klaji aizskarošus saukļus un ļoti radikālas ultra nacionālistiskas idejas, nokļuva pie varas, kaut arī atbilstoši viņa kvalifikācijai, bija jāstrādā melnstrādnieka darbs kā savu spēju augstākā punkta izpausme, tas ir Imants Parādnieks

Uzsākot politisko karjeru un cenšoties iekļūt Saeimā 2006. gadā, viņam rokās bija tikai Rīgas 72. arodskolas un Rīgas 4. medicīnas skolas izglītība un radikāli nacionālistiski saukļi kabatā. Visa darbība noritēja uz robežas starp nacionālismu un nacismu. Skaidra lieta, ka tas bija vienīgais līdzeklis, kas ļāva viņu izcelt uz citu politiķu fona, jo nekādu padziļinātu ekonomisko vai sociālo zināšanu viņam nebija, tikai naids pret Latvijā dzīvojošiem krieviem, aizmirstot par to, ka tajā laikā miljardiem euro plūda caur Latvijas komercbankām no Krievija uz citām Eiropas valstīm, vai arī to, ka Latvijas enerģētiskā atkarība no Krievijas bija kritiski liela un nebija mazinājusies arī tajā laikā, kad šis kungs bija iekļuvis Saeimā un viņa partija bija valdībā.

Pirmo reizi Imants

Parādnieks iekļuva Saeimā 2010. gadā. Tie, kuri atceras viņa priekšvēlēšanu uzstāšanās, labi zina, ka tās sastāvēja no triviālām runām pret krieviem, vērstas uz tiem cilvēkiem, kuri dzīvoja Latvijā, nevis tiem, kuri nodarīja reālu kaitējumu Latvijas valstij no Krievijas teritorijas. Savukārt tēmas, kas neskāra nacionālistiskos jautājumus, piemēram, ekonomika, vides politika, tieslietas un sociālā nevienlīdzība, palika neskartas vai uz jautājumiem tika atbildēts ar ļoti vispārīgām frāzēm, visdrīzāk arī tāpēc, ka tās neskāra podniecības un mūrniecības tēmas. Tā arī tika aizvadīta šī kunga politiskā dzīve līdz brīdim, kad 2018. gadā viņš neiekļuva Saeimā, iegūstot otro vietu pēc saņemtajiem svītrojumiem savā partijā. Pat Nacionālās apvienības vēlētajiem, kuri ir toleranti pret jebkādiem cilvēka trūkumiem un nepilnībām, ja tikai viņš bļauj kaut ko pret Latvijā dzīvojošajiem krieviem, ieraudzīja un pateica to caur vēlēšanām, ka šim kungam nav vieta Saeimā, ka šim kungam daudz labāk savus talantus būtu realizēt pie podnieka krāsns.

Zems izglītības līmenis un slikts zināšanu līmenis tēmās, kas nav saistītas ar naida kurināšanu pret Latvijā dzīvojošajiem krieviem izpaudās arī savu finansu pārvaldības jomā. Imants Parādnieks, kurš bija Saeimas deputāts ar samērā labiem ienākumiem, pamanījās uzņemties parādsaistības 700 000 euro apmērā. Kurš iedeva viņam tādu naudu, uz kādiem noteikumiem un garantijām, paliek noslēpums, bet vienu varu apgalvot noteikti, ja kāds no lasītājiem aizies pie kreditora un palūgs, lai viņam iedotu 700 000 euro aizdevumu, viņam visdrīzāk atteiks un pasmiesies par šādu lūgumu, bet šim kungam visi ceļi vaļā.

Par Imantu Parādnieku kā personu, kas ir manipulatīva un ciniska, labi pastāstīja viņa bijušais deputāta palīgs Matīss Gricmanis izrādē “Būt nacionālistam”, kas tika uzvesta Dirty Deal teātrī. Ja kādreiz tā izrāde vēl tiks rādīta, visiem iesaku aiziet uz to, jo tajā ļoti labi tiek parādīts visa Nacionālās apvienības būtība, cinisms un liekulība.

Tagad saliekam visu vienā kopainā. Mums ir cilvēks, kurš iekļuva Saeimā tikai un vienīgi pateicoties ļoti radikāliem izteikumiem pret Latvijā dzīvojošajiem krieviem, par kuru samērā negatīvi izsakās viņa bijušais padotais, cilvēks, kuram bija milzīgi parādi un kurš savā dzīvē faktiski var pelnīt tik lielu naudu atrodoties pie varas. Paralēli tam mums ir karš starp Krieviju un Ukrainu, kurā visi ceram uz Ukrainas uzvaru – Слава Україні! Uz šī fona un tādu saturu informatīvajā telpā varu iedomāties, kā Imants Parādnieks sēž ar saviem PR konsultantiem un domā, kā to visu izmantot, lai šoreiz iekļūtu Saeimā, lai šoreiz viņa paša vēlētāji neizmestu viņu ārā no politiskās dzīves. Protams, ka risinājums ir skaidrs, priekš kam izdomāt kaut ko jaunu, piemēram, piedāvājumu reformām medicīnas jomā, kur mums ir ļoti slikti rādītāji Eiropas Savienības līmenī, izglītības jomā, kur mums ir slikti eksāmenu rādītāji un zems skolnieku zināšanu līmenis, ekonomikā, kur mēs atpaliekam no pārējām Baltijas valstīm, vieglām ir atsākt skaļi bļaut par to, ka krievi nāk un latviešu valoda tūlīt izzudīs, bet ne tāpēc, ka viņa demogrāfijas iniciatīvas bija murgainas un populistiskas un latviešu valodas lietotāju skaits samazinās iedzīvotāju negatīva pieaugum dēļ (mirst vairāk nekā piedzimts), bet tāpēc, ka kāda pārdevēja Centrālajā tirgū runā krievu valodā un nezina latviešu valodu (avots: https://www.delfi.lv/news/national/criminal/incidents-par-valodu-tirgu-pardevejai-anule-uzturesanas-atlauju-vina-pamet-latviju.d?id=54589988).

Kāpēc Imants Parādnieks man ir īpaši pretīgs kā cilvēks? Saviem politiskajiem mērķiem, par ko esmu pārliecināts, viņš bija gatavs sabojāt kaut kādas nelaimīgas sievietes dzīvi. Gados esošā sieviete dzīvoja Latvijā, atbraucot no Krievija, kur ir ekonomiskais sabrukums, kur ir totalitārs režīms, kur ir policijas patvaļa, sākot kriminālprocesus pret citādi domājošiem vai risinot ekonomisko strīdu jautājumus, kur medicīnas sistēma ir ļoti sliktā stāvoklī un cilvēka dzīves kvalitāte ir neizturama. Tā vietā, lai palīdzētu šai sievietei, noskaidrotu, kāpēc viņa ir atbraukusi uz Latviju, kāpēc viņa nav iemācījusies valodu un piedāvātu bezmaksas latviešu valodas kursus, no Imanta Parādnieka puses bija tikai naids agresija un vardarbība. Viņš, politiskais padomnieks, vīrietis 54 gadu vecumā, spēcīgs ar labu veselību, labu atalgojumu metās virsū sievietei, kura ne aiz labas dzīves aizgāja strādāt tirgū, kur ir auksti un daudzas stundas jāpavada kājās. Sievieti, kura nevis aizgāja prasīt naudu no Latvijas valsts kā bēgle, bet aizgāja strādāt, lai pati sevi nodrošinātu. Starp citu, kur ir palikušas visas feministes, kaut kā publiskā telpā klusums, kad tiek vērsts klajš uzbrukums pret “nepareizo” sievieti un kurai nākas bēgt no valsts, lai paslēptos no iepriekšminētā kunga kaujas spara.

Beigās Imants Parādnieks piesaistīja visus iespējamos administratīvos resursu un pat policiju, par kuras darbību Iekšējam drošības dienestam vajadzētu sākt pārbaudi, jo tā krimināllieta maigi sakot ir aizdomīga, ņemot vērā, ka pat par acīmredzamu noziedzīgu nodarījumu policija ļoti nelabprāt uzsāk kriminālprocesu, piemēram, zādzību, laupīšanu, izvarošanu, bet šeit pēc pirmā sauciena viss tika organizēts. Kā ir ar valsts resursu lietderīgu izmantošanu? Pēc visu resursu piesaistes šis kungs guva slavas pilnu un pārliecinošu uzvaru par sievieti, kura strādā par pārdevēju tirgū un nopelna grašus savai iztikai.

Iesildoties cīņā ar pirmo sievieti, Imants Parādnieks nedomāja apstāties, rodas iespaids, ja tu esi sieviete un runā krievu valodā, baidies, Imants Parādnieks atnāks pēc tevis kopā ar policiju. Viņš kā Latvijas betmens neļaus sievietēm mierīgi dzīvot, ja tās runā krievu valodā. Nākamais viņa varoņdarbs bija cīņa ar citu sievieti Imantā. Kaut kādu neskaidru apstākļu rezultātā bija izraisījies konflikts starp divām dievietēm, viena no tām biju otru kaut kā nepieklājīgi nosaukusi (avots: https://www.delfi.lv/news/national/criminal/draudeja-un-saukaja-par-nacisti-agresiva-sieviete-imanta-uzbruk-kaiminienei.d?id=54590448). Šāda veida strīdus var bieži redzēt sabiedriskajā transportā vai uz ielas, kad cilvēki, reizēm skaļi un agresīvi, risina domstarpības. Parasti tas beidzas pilnīgi ne ar ko. Reizēm, atbraucot policijai, tiek uzlikts administratīvais sods, kriminālprocess tiek uzsākts ļoti reti tāpēc, ka priekš policijas tādas lietas ir samērā liela noņemšanās ar samērā necilu rezultātu priekš viņu statistikas. Bet ne šoreiz, jo Imantam Parādniekam drīz ir vēlēšanas un cīņā ar sievietēm viņam veicas jo īpaši labi, tāpēc viņš varonīgi sāka šo jautājumu risināt, citējot, “Pēc pamudinājuma notikušo publicēt sociālajos medijos, ar Kristīni sazinājās politiķis Imants Parādnieks (NA), kurš, kā stāsta Kristīne, esot runājis ar policijas priekšnieku Armandu Ruku.”. Izskatās, ka Imantam Parādniekam policijas priekšnieks nav divreiz jāprasa. Žēl, ka šāda privilēģija ir tikai Imantam Parādniekam, nevis ar politiku nesaistītam cilvēkam, kuram bieži atsaka uzsākt kriminālprocesu par tiešām nopietnām lietām.

Par to, cik bieži policija atsaka uzsākt kriminālprocesu, uzrakstiet Google un jums būs tik daudz piemēru, ka izlasot to, jums kļūs bail staigāt pa ielām. Piemērs no Latvijas valsts uzturēta portāla, kur iedzīvotājs jautā pēc palīdzības (avots: https://lvportals.lv/e-konsultacijas/16934-kriminalprocesa-obligatuma-princips-2019).

Nobeigumā, uzskatu, ka politiskām partijām ir jābūvē sava priekšvēlēšanu kampaņa ar pozitīvu vēstījumu par aktuālo problēmu reālo risināšanu, nevis jāizmanto ļoti melni paņēmieni un administratīvo resursu, iznīcinot citu cilvēku dzīves. Politikai jābūt ideju cīņai, nevis cīņai pret vājāko, politikai ir jārisina un jāsamazina jebkāda veida spriedzi sabiedrībā, nevis to jāšķeļ un jākonfrontē. Latvija kā valsts ir ļoti spēcīga, tajā dzīvo ļoti daudz dažādu cilvēku grupu, kas iedalās pēc daždažādākiem kritērijiem un apzināti apdraudēt sabiedrisko mieru savu politisko interešu dēļ ir nepareizi. Šādi rīcībai jābūt nosodāmai un bieži arī sodāmai atbilstoši tiesiskajam regulējumam. Ceru, ka vēlētāji izdarīs secinājumus un konkrēti šim kungam politiskā karjera pēc šīm vēlēšanām būs beigusies uz mūžu un viņš varēs atgriezties pie podnieka krāsns.

Afganistānas katastrofa priekš Latvijas

Vakar teroristiskā organizācija Taliban ieņēma Afganistānas galvenaspilsētu Kabulu, tādējādi noslēdzot īso un efektīvo varas pārņemšanas kampaņu. Atcerēsimies, ka arī Latvijas armija piedalījās Afganistānas misijā, kurā dzīvību zaudēja vairāki valsts armijas karavīri. Īsumā, kas notika un kādus secinājumus varam izdarīt.

Taliban grupējumu lielākoties veido puštunu tautas pārstāvji, kuri dzīvo Afganistānas un Pakistānas teritorijās. Puštunu tautas tradīcijas ir vēl konservatīvākas nekā Korānā noteiktā kārtība. Pēc būtības viņiem sieviete ir vīrieša runājošs rīks, cilvēkiem pilnībā jāpakļaujas sava klana vecākajiem, jānēsā bārda un par katru pārkāpumu var draudēt bargs un nežēlīgs nāves sods. Talibus pilnībā atbalsta Pakistānas valdība un pēc būtības šis teroristiskais grupējums ir Pakistānas armijas neoficiālā daļa ar ļoti stingru hierarhiju un militāro kārtību. Tāpat talibiem ir ļoti labi attīstītas starptautiskās saites ar musulmaņu pasaules radikālo galu. Rezultātā talibiem ir nauda un militārais atbalsts no Pakistānas armijas puses. Ja kāds vēlas uzvarēt talibus, tad sākumā ar sankcijām vai militāro iejaukšanos ir jāizbeidz Pakistānas atbalsts talibiem.

ASV 2001. gadā iegāja Afganistānā demonstrējot atbildes soli uz teroristisko aktu Ņujorkā. Kara operācija līdzīgi kā PSRS armijas gadījumā beidzās ļoti ātri un samērā veiksmīgi, bet tad sekoja ilgstošs un nežēlīgs partizāņu karš, ar teroristiskiem aktiem un maziem, bet regulāriem uzbrukumiem armijas karavīriem. Obamas laikā ASV centās izdarīt spiedienu uz Pakistānu, ieviešot tādu terminu kā AfPak, kur Afganistānas situāciju skatīja kopā arī Pakistānas nostāju un atbalstu. Tomēr ASV nesaņēma citu musulmaņu valstu atbalstu un izbeidza šādu politiku, koncentrējoties tikai uz Afganistānu. Rezultātā radās situācija, kad ASV kontrolēja lielu daļu Afganistānas, tā bija mākslīgi izveidojusi vietējo administrāciju, kurai nebija iedzīvotāju atbalsta, kas tā vairāk izskatījās pēc koloniālās administrācijas nekā pēc valsts varas. Afganistānas dienvidos un Pakistānā aktīvi tika veidoti un formēti talibu grupējumi, kuri gaidīja izdevīgu brīdi, lai pārņemtu Afganistānu. Tas arī notika, tiklīdz ASV informēja, ka izved savu karaspēku no Afganistānas, tā nekavējoties talibi lielā tempā sāka īstenot savu plānu. Pašlaik notiek vienas koloniālās varas nomaiņa uz otru. Ja pirmo kontrolēja ASV, tad talibus kontrolēs Pakistāna, kas ir daudzas reizes brutālāka.

Kāds ir rezultāts. ASV 2001. gadā ieradās Afganistānā, palika tur 20 gadus, terorismu neuzvarēja, valstī kaut cik nopietnu vietējo varu neizveidoja un beigās devās projām. Ļoti līdzīgi, kā tas notika Irākā, kas pašlaik pēc būtības ir zem Irānas kontroles. Atšķirībā no Irākas, šajā gadījumā ASV kļūdījās ar aprēķinu, ko arī paši atzina, domādami, ka Afganistānas valdība spēs noturēties pret talibiem vismaz mēnesi, un mierīgi turpināja savus karavīrus un cilvēkus, kuri palīdzēja ASV, izvešanas procesu. Pašlaik talibi ir pārņēmuši varu un šo cilvēku liktenis būs samērā bēdīgs, atšķirībā no ASV karavīriem, kurus talibi visdrīzāk neaiztiks, jo tie nevēlas ASV atgriešanos.

Par Latvijas armiju. Mēs iesaistījāmies ASV militārajā kampaņā, kā sabiedrotie un NATO dalībvalsts. Latvijai nebija nekādu politisko un ekonomisko interešu Afganistānā, tāpat nebija nekāda politiskā pieprasījuma no Latvijas iedzīvotāju puses. Lielākai daļai Latvijas iedzīvotāju bija vienalga un visi koncentrējās uz iekšpolitikas jautājumiem un problēmām, kas bija vesela jūra. Rezultātā mēs iztērējām naudu, zaudējām vairākus karavīrus un beigās kopā ar pārējām iesaistītajām valstīm saņēmām pļauku no talibiem, kuri mēneša laikā noslaucīja visu, par ko ASV un sabiedrotie cīnījās 20 gadus. Līdzīgi kā bija ar Irākas militāro kampaņu. Kādu secinājumu ir jāizdara? Mums jāturpina stiprināt mūsu armiju un jāveicina NATO attīstību, tāpat kā jāveido Eiropas līmeņa aizsardzības sistēmas tāpēc, ka no Krievijas mēs jebkurā brīdī varam gaidīt agresiju. Tomēr mūsu valstij nevajadzētu iesaistīties apšaubāmās militārajās kampaņās, kuras jau no paša sākuma ir nolemtas neveiksmei un starptautiskam kaunam. Papildus mūsu iesaistīšanās veicināja bēgļu vai nelegālu migrantu pieplūdumu no Irākas uz Latvijas robežām. Īsāk sakot mūsu armijas ārvalstu aktivitātes neatnesa priekš Latvijas nekāda veida ieguvumus, bet tikai problēmas.

Secinājumi par pašvaldību vēlēšanām

Vakar tika aizvadītas Latvijas pašvaldību vēlēšanas, kur mēs redzējām rekord zemu apmeklētību un varas faktisko “nenomaiņu” visās lielākajās pašvaldībās, kas pēc reģionālās reformas kļuva vēl lielākas. Nedaudz pārdomas par šo notikumu.

Pēc Centrālās vēlēšanu komisijas datiem vēlēšanās savas balsis ir atdevuši 34.01% no balsot tiesīgajiem. Kādus secinājumus var izdarīt no šī skaitļa? Viens acīmredzams iemesls ir tas, ka liela daļa iedzīvotāju dzīvo Rīgā vai Rīgas aglomerācijā, savukārt bērnības nostalģisku jūtu vadīti nemaina deklarēšanās vietu. Šis ir vērtējams negatīvi, jo viņi tādējādi izslēdz sevi no politiskās dzīves vietā, kur viņi faktiski dzīvo, kā arī samazina politisko konkurenci dzimtajā pilsētā vai mazākā apdzīvotajā vietā. Otrs iemesls tik mazai apmeklētībai ir politiskās konkurences faktiskā neesamība. Šeit no vienas puses ir Saeimā iekļuvušo partiju nevēlēšanās nopietni iesaistīties, no otras puses milzīgais administratīvais aparāts no esošās pašvaldības varas, kas viegli nodrošina uzvaru. Standarta triks, domes priekšsēdētājs vietējā avīzē vai televīzijā varonīgi stāsta, cik viņš ir labs, ka par nodokļu maksātāju naudu uzbūvēja viņiem tiltu pār nelielu vietējās nozīmes upi, savukārt citi kandidāti to izdarīt nevar, jo viņiem nav vietas kur stāstīt savas idejas un domas, lai tās pienācīgi tiktu sadzirdētas.

Rezultātā mums sanāk tāds rezultāts, kādu redzam šodien, kad vara faktiski nekur netika nomainīta. Šī formula strādā kā pulkstenis. Mums ir jaunieši, kuri ir deklarējuši savu dzīves vietu noteiktā pašvaldībā, bet faktiski tur nedzīvo un nepiedalās politiskajā dzīvē, mums ir strauji novecojoša sabiedrība, kas paliek pašvaldībās un kā informācijas avotu izmanto televīziju, vietējās avīzes un baumas, mums ir esošā pašvaldības vara, par kuru visi zina, kuriem ir iespēja ietekmēt veco laužu pasaules uztveri caur kontrolētajiem informācijas resursiem. Pie šādiem apstākļiem neuzvarēt esošajai varai faktiski ir neiespējami, ko mēs kā rezultātu arī redzam.

Sekas politiskās konkurences neesamībai ir ļoti nopietnas. Tā ir milzīga korupcija, kad vietējā vara, kas atrodas tur gadu desmitiem, ap sevi ir izveidojusi plašu korupcijas tīklu ar radiniekiem un draugiem piederošiem komersantiem, kuri regulāri uzvar publiskos iepirkumos, ar draugiem vietējā policijā un prokuratūrā, kas ļauj netraucēti darboties un administratīvi atkarīgiem cilvēkiem kā skolotājiem, veikalniekiem, mediķiem utt. Paskatoties presē, viegli var secināt, ka grūti būs atrast tādu pašvaldības priekšsēdētāju, kuram nebija krimināllietas, vai par kuru nebūtu izteiktas aizdomas par ļoti nopietniem likuma pārkāpumiem.

Ko valsts varai vajadzētu darīt, lai nodrošinātu reālu politisko cīņu un konkurenci vietējās pašvaldībās. Pirmkārt, vajadzētu beidzot pieņemt Lobēšanas likumu, ko nevar izdarīt vairāk par 10 gadiem, jo tas tiešām samazinātu iespēju slepus veikt pārrunas un virzīt noteiktu personu intereses bez publiska apspriešanas. Otrkārt, jāsakārto un jāreformē KNAB un prokuratūra, jo pašlaik šis mehānisms nestrādā pietiekoši efektīvi, ko mēs redzam ar ļoti zemu korupcijas uztveres reitingu, ko apkopo Transparency International. Treškārt, nepieciešams palielināt Konkurences padomes un Iepirkumu uzraudzības biroja kapacitāti, palielinot finansējumu un ierēdņu skaitu, lai paplašinātu izmeklēšanas un uzraudzības funkcijas pār publiskajiem iepirkumiem pašvaldībās.

Savukārt nobeigumā aicinu katru iesaistīties politikā vai vismaz atbalstīt un finansēt biedrības, kas uzrauga un pēta politiskos procesus. Tāpat arī nepieciešams balsot vēlēšanās, bez kā vietējā vara arī turpmāk jutīsies komfortabli un varēs turpināt realizēt korupcijas darbības. Un atceraties, nevar būt labs tāds politiķis, kurš vienā un tajā pašā amatā atrodas vairāk par astoņiem gadiem.

Ko darīt ar portālu Meduza.io Latvijā?

Krievijas Federācija piešķīra neatkarīgam medijam Meduza.io “ārvalstu aģenta” statusu, tādējādi būtiski ierobežojot tā darbību un praktiski izslēdzot iespēju noslēgt reklāmas līgumus ar Krievijā esošajiem uzņēmumiem, kas bija pamata finansiālais avots. Kāda, manuprāt, Latvijai varētu būt interese saistībā ar šo notikumu? Izklāstīšu savas domas.

Daudziem nav noslēpums, ka viens no lielākajiem Krievijas ziņu portāliem Meduza.io ir reģistrēts Latvijā, kā juridiska persona SIA “Medusa Project” tepat uz Krišjāņa Barona ielas. Pie tam, šim medijam ir izsniegta arī mediju licence. Līdz ar to juridiski, tas ir Latvijas medijs, kas vērsts uz darbu ar Krievijas iedzīvotāju auditoriju. Meduzā strādā ļoti augsti kvalificēti speciālisti un to neatkarība no Krievijas oficiālas varas ietekmes ir pārbaudīta laika gaitā.

Kāda ir Latvijas problēma? Pie mums dzīvo vairāki simti tūkstoši krieviski runājoši cilvēki, pilsoņi, nepilsoņi un Krievijas pilsoņi. Covid19 un vakcinācijas tēma ļoti labi parādīja, ka daudzi krieviski runājoši iedzīvotāji ir spēcīgi ietekmēti no Krievijas valsts propagandas, kas izpaužas kā nievājoša attieksme pret vīrusu, nevēlēšanās vakcinēties un ticēšana visādām sazvērestības teorijām. Tāpat Krievijas oficiālā propaganda tiek izmantota hibrīda karā.

Rezultātā, mums ir no vienas puses smagā situācijā nonācis medijs ar augsti profesionālu komandu krievu valodā, no otras puses mums ir liels iedzīvotāju skaits, kuram trūkst kvalitatīva informācija krievu valodā. Racionāli būtu Latvijai atbalstīt Meduzu un novirzīt valsts finansējumu, kā publisku pasūtījumu ar noteikumu, ka Meduza daļēji pievēršas un uzrunā Latvijā esošo auditoriju, rakstot arī par vietējiem notikumiem Latvijā un Eiropas Savienībā. Papildus tam, Latvija varētu demonstrēt Eiropas Savienībai, NATO un pārējai pasaulei savu atbalstu demokrātiskai opozīcijai Krievijā, sniegt milzīgu ieguldījumu hibrīda karā un būt solidārai preses brīvības jautājumā.

Liberālisms

Latvijas sabiedrība kā jau visas sabiedrības ir ļoti daudzšķautnaina. No vienas puses sabiedrība dalās pilsētas un lauku iedzīvotājos, ticīgos un ateistos, latviski un krieviski runājošos, vienotas Eiropas piekritējos un eiroskeptiķos, bagātos un trūcīgajos, izglītotajos un neizglītotajos, nacionālistos, konservatoros un liberālo ideju piekritējos. Pēdējais ir ļoti neskaidrs un vārds liberāls bieži tiek lietots bez izpratnes un jēgas, apzīmējot ar to visu, ka noteiktajam indivīdam nepatīk apkārtējā pasaulē. Šoreiz konspektīvi uzrakstīšu, kas ir liberālisms un kāpēc tas ir svarīgs normālai valsts attīstībai.

Skaidrojošā vārdnīcā vārds liberālisms tiek skaidrots, ka tā ir teorija un sociālpolitiska nostāja, kas vērsta uz pārstāvniecisku valdīšanu, preses, vārda un ticības brīvību, šķiru privilēģiju atcelšanu, brīvu starptautisko tirdzniecību utt. Šeit jāatzīmē, ka tā nav ideoloģija, atšķirībā, piemēram, no komunisma vai nacisma.

Politiskā liberālisma izpausme sākās Anglijā ar Tiesību bila (Bill of Rights) pieņemšanu 1689. gadā, kad tika ierobežota Anglijas monarha vara, nododot lielāko daļu pilnvaru parlamentam, nosakot regulāras parlamenta vēlēšanas, vārda brīvību parlamentārajās debatēs, aizliedzot nepamatotus un nežēlīgus sodus, aizliedzot jebkādus nodokļus, kas nav pieņemti ar parlamentāro aktu. Mūsdienās tik pašsaprotamas lietas, kas 17. gadsimtā skaitījās ļoti progresīvas un savā ziņā unikālas.

Liberālisms bija pretstats autoritārismam jeb monarha varai (royalism). Monarhija piedāvāja ekonomikas modeli, kurā bija monarha monopols uz visu, zemi, ražošanu, tirdzniecību, izglītību, vārda un personas brīvību. Tāpat monarham piederēja tiesas varas funkcijas, kur visus strīdus izšķīra monarhs. Šajā gadījumā ar monarhu tiek saprasta institucionālā kārtība, kas pilnībā pakļauta varas vertikālei, kas darbojās vienīgi monarha un pietuvinātās cilvēku grupas interesēs, aizsargājot tos no visiem pārējiem iedzīvotājiem un atņemot tiem lielāko daļu resursu. Rezultātā monarhijas laika ekonomika bija ļoti vāja, cilvēki bija nabadzīgi un visi resursi koncentrējās ļoti šauras cilvēku grupas rokās. Netika nodrošināta īpašuma aizsardzība, bet visu vērtīgo monarhs varēja konfiscēt savās interesēs. Rezultātā cilvēkiem nebija ekonomisko un tiesisko iespējo kļūt turīgiem un neatkarīgiem no kopienas un monarha. Likumsakarīgi, ka tādā sistēmā nebija inovācijas, jebkura joma bija neefektīva un maz atšķīrās no tā, kas bija simts, divsimt un trīssimt gadus atpakaļ.

Viens no monarha varas balstiem bija reliģija un baznīca. Monarhijas laikā cilvēkiem nebija atļauts brīvi izvēlēties ticību, kā arī baznīca nodarbojās ar propagandu, ka cilvēks ir ar iedzimtu grēku, monarha vara nāk no dieva un vērsās pret jebkuru cilvēku brīvības izpausmi, tajā skaitā pret zinātni un filozofijas attīstības. Anglijā 1689. gadā līdz ar monarha faktiskās varas demontāžu, tika likvidēts reliģijas kā propagandas mehānisms, kas strauji ļāva attīstīties Anglijas filozofiem un dažādām politiskām, ekonomiskām un sociālām koncepcijām.

Kas notika ar ekonomiku pēc 1689. gada Anglijā. Kaut arī faktiski parlamentu ievēlēja no 1% – 10% iedzīvotāju, tas ļāva nodrošināt lielas sabiedrības daļas interešu pārstāvniecību, kas nodrošināja neatkarīgas tiesas izveidošanu, kuras lēmumos neiejaucās neviena no politiskajām grupām, jo nevienai politiskajai grupai nebija absolūtas varas un tā pati tiesa sargāja esošo pie varas politisko grupu gadījumā, ja tā zaudēja varu nākamajās parlamenta vēlēšanās. Līdz ar to ekonomiskā un politiskā elite bija ieinteresēta neatkarīga tiesas institūtā, kā savas drošības garantu. Līdz ar neatkarīgas tiesas izveidošanu, tika izveidota patentu sistēma, kas ļāva aizsargāt intelektuālo īpašumu un stimulēja strauju zinātnes attīstību. Abi šie faktori bija par pamatu agrārajai un industriālajai revolūcijai, kad ieviešot jaunas, patentētas tehnoloģijas sākās straujš izaudzētās labības pieaugums, attīstījās tekstila apstrāde, pieauga lopkopības apmērs, attīstībās ceļu un ūdens kanālu būvniecība.

Salīdzinām 18. un 19. gadsimtu ar Latvijas teritoriju. Pie mums joprojām bija dzimtbūšana, ko baznīca uzskatīja par dieva noteiktu kārtību, bet Lielbritānijā tās nebija vispār. Pie mums bija monarhija un tiesu sistēma aizstāvēja vāciešu un krievu eliti, klaji diskriminējot un apspiežot vietējos iedzīvotājus, iepretim Lielbritānijai, kur katrs iedzīvotājs varēja savas tiesības aizstāvēt tiesā. Dzelzceļa satiksme praktiski nebija un pirmā līnija tika atklāta tikai 1861. gadā, iepretim Lielbritānijai, kur pirmā dzelzceļa līnija tika atklāta 1830. gadā un 1861. gadā jau bija liels sliežu tīkls pa visu Lielbritānijas teritoriju. Savukārt ūdens kanāli tajā laikā Latvijas teritorijā nebija, iepretim Lielbritānijai, kur pirmais kanāls ar komerciālu mērķi tika uzbūvēts 1761. gadā. Latvijas teritorijā ekonomiku veidoja lauksaimniecība, Lielbritānijā rūpniecība. Latvijas teritorijā praktiski nebija finanšu nozares, savukārt Londonas birža un finanšu nozare bija pasaulē attīstītākā un lielākā. Šis piemērs ļoti labi demonstrē, kāda ir ekonomiskā atšķirība starp liberālismu un autoritārismu jeb monarhiju tās klasiskajā izpratnē.

Nav tā, ka cilvēki izvēlējās liberālu politisko un ekonomisko iekārtu tāpēc, ka vēlējās iznīcināt vietējo kultūru, tradīcijas, valodu un dzīves kārtību. 18. un 19. gadsimtos Lielbritānijas un Amerikas Savienoto Valstu (ASV) ekonomikas attīstījās visstraujāk. Tieši tajās valstīs bija spēcīga zinātne un jaunākas tehnoloģijas. Kā liberālisms ietekmēja angļu valodu? Tā kļuva par vispieprasītāko valodu pasaulē, kas neformāli skaitās starptautiska biznesa valoda un kuru mācās gandrīz visās pasaules valstīs. Kā liberālisms ietekmēja Lielbritānijas un ASV kultūru? Šo divu valstu filozofi, aktieri, mūziķi, rakstnieki un zinātnieki dominē visā pasaulē. Mēs viegli varam nosaukt trīs izcilus britu vai amerikāņu dziedātājus vai aktierus, bet reti kurš nosauks indiešu vai ķīniešu, kaut arī iedzīvotāju ziņā to ir vairāk nekā britu un ASV iedzīvotāju.

Kāpēc liberālās idejas tiek kritizētas? Komunisms, nacisms un reliģija izmanto ļoti primitīvus cilvēku instinktus. Tās ir cilvēku bailes pret visu citādāko; velmi iegūt sociālo statusu neko nedarot, vēlams par dzimšanas faktu pareiza ģimenē vien; skaudību, ka kāds ir veiksmīgāks par tevi; mantkārību, tiekot pie resursiem, neieguldot darbu; vēlme pēc taisnīguma, piedāvājot skarbu izrēķināšanos ar tiem, kuru dēļ tev dzīvē neveicas utt. Ja paskatās uz tiem, kuri kritizē liberālās idejas, tad tie parasti ir manipulatori, kuri nekad nepiedāvā idejas, kā kaut ko attīstīt, bet tikai kādam kaut ko atņemt, kaut ko ierobežot, kādam izdarīt kaut ko sliktu un kādu diskriminēt pēc iedzimtu pazīmju principa. Vēl tie, kas iestājās pret liberālismu, piedāvā demontēt demokrātiskus institūtus, likvidēt konkurenci par varu parlamentā, stāstot, ka demokrātija sevi ir izsmēlusi, izdomājot kaut kādas sazvērestības teorijas, kā, piemēram, pasaules valdību vai masveida čipizāciju utt. Galvenais mērķis liberālisma kritizēšanai ir vēlme tikt pie varas un izveidot varas vertikāli, monopolizējot ekonomiku un iegūstot kontroli pār visiem valsts resursiem, nekas vairāk. Tiem, kuri aizstāv autoritāra režīma ieviešanu jāatceras, ka manipulatori vēlas nodrošināt varu un resursus sev, savai ģimenei un draugiem nevis jums, un jūs tiekat izmantots kā līdzeklis, ko pēc tam var izmest ārā, kad tas kļūst nevajadzīgs, jo mērķis jau ir sasniegts. Klasisks piemērs ir PSRS lielās tīrīšanas 20. gadsimta trīsdesmitajos gados, kad tika likvidēti tie cilvēki, kas karoja Sarkanās armijas rindās un nodrošināja PSRS vadošās elites nonākšanu pie varas.

Nobeigumā apkopojot šajā rakstā ietverot, redzams, ka liberālisms ir par politiskām un ekonomiskām brīvībām, kas tiek pretnostatītas autoritārismam jeb monarhijai. Tikai ierobežojot monarha absolūto varu Anglijā, varēja nodrošināt ļoti strauju ekonomikas attīstību, kas noveda pie agrārās, industriālās un infrastruktūras revolūcijas, kas uzlaboja iedzīvotāju labklājību un nodrošināja britu un ASV kultūras dominēšanu visā pasaulē. Tie, kas cīnās pret liberālām idejām, patiesībā izmanto cilvēku primitīvākos instinktus, lai nonāktu pie varas un pārņemtu kontroli pār visiem valsts resursiem.

Sputnik V kā siers peļu slazdā

Ja mājās ir uzradušies mazi un pelēki grauzēji, veikalā mēs varam nopirkt dažāda veida peļu slazdus, kuru cena var būt no pāris līdz pāris desmitiem euro. Tāpat arī Krievijā izstrādāto vakcīnu Sputnik V ir iespējams iegādātiem aptuveni par 20 euro lielu cenu. Vispārējas pandēmijas laikā, kad Eiropas Savienības ekonomikas slīgst recesijā un vakcinācijas politika nav efektīva, varētu rasties vēlme atsaukties uz Krievijas draudzīgo piedāvājumu pārdot viņu izstrādāto vakcīnu, lai atrisinātu esošās problēmas, ko radīja Covid19. Šeit īsumā uzrakstīšu savas pārdomas, kāpēc to nevajadzētu darīt.

Varam atrast informāciju par to, ka Krievijas iekšienē vakcinācijas pret Covid19 nesokas tik raiti. Uz šī raksta uzrakstīšanas dienu, Latvijā vismaz vienu poti bija saņēmuši 6.3% iedzīvotāju, bet Krievijā tikai 5.0%. Neskatoties uz to, Ungārija un Slovākija jau apstiprināja Sputnik V lietošanu un saņēma vakcīnas no Krievijas un to pašu grasās darīt arī Austrija. Tāpat arī Francija un Vācija izrādīja interesi. [1] Pie tam Vācija varētu būt ļoti ieinteresēta jebkuras vakcīnas iegādē, jo rudenī gaidāmas Bundestāga vēlēšanas, pēc kurām mainīsies Vācijas premjerministrs. Pret Sputnik V lietošanu iebilst Lietuva [2], Latvija un Polija, pasakot, ka Krievija vakcīnu lieto kā maigās varas ieroci, lai gūtu sev politisku un militāru labumu.

Kā praksē varētu izskatīties siers peļu slazdā? Vācijas gadījumā tā ir Nord stream II būvniecības pabeigšana, kas Krievijai ir ļoti svarīga, lai radītu turpmāko spiedienu uz Ukrainu un varētu pēc nepieciešamības eskalēt konfliktu. Ungārijas un Slovākijas gadījumā tas varētu būt veto uzlikšana uz turpmākajām sankcijām pret Krieviju, savukārt caur Austriju varētu tikt lobētas Krievijas intereses tajās Eiropas Savienības aprindās, kurās netiek Ungārija un Slovākija. Papildus tam Ungārija un Slovākija ir NATO dalībvalstis, kas nozīmē, ka tās var kavēt jebkādu NATO iesaistīšanos iespējamā militārā konfliktā ar Ukrainu.

Rezultātā paņemot, it kā tik gardo sieru, kas kārdinoši ir ielikts peļu slazdā, Eiropas Savienība kopumā un noteiktās dalībvalstis atsevišķi var kļūt par noķertajām pelēm, kur pildot neformālas vienošanās vai vienkārši esot tiešā atkarībā no Krievijas, tām būs jāatbalsta Krievija visās tās anti cilvēciskās iecerēs no cilvēku indēšanas līdz militāriem konfliktiem. Tāpēc uzskatu, ka Eiropas Savienībai vajadzētu uzlikt veto uz Sputnik V vakcīnu, tādējādi pasargājot sevi no iekšējiem konfliktiem un turpmāko Krievijas agresiju, kas varētu nenotikt, zinot, ka tai nebūs nekāda veida atbalsts.

Avots:

[1] https://edition.cnn.com/2021/04/03/europe/europe-russia-vaccines-analysis-intl-cmd/index.html

[2] https://www.bloomberg.com/news/articles/2021-02-09/lithuania-won-t-buy-russian-vaccine-it-deems-a-geopolitical-tool

Kas ir valsts? Resursu pārdale

Mēs piedzimstam un nomirstam kādā noteiktā valstī. Mēs mostamies valstī un aizmiegam valstī, visi notikumi lielā vai mazā mērā ir saistīti ar valsti, bet rodas jautājums, kas patiesībā ir valsts un kāpēc tā ir tik svarīga mūsu visu dzīvē. Neapšaubāmi, ka ir tūkstošiem zinātnisku rakstu un pētīju par tēmu, kas ir valsts, sākot no Senās Grieķijas laikiem, turpinot ar Maksu Vēberu un beidzot ar mūsdienu tiesību zinātnieku un filozofu atziņām. Šajā rakstā es izklāstīšu savu redzējumu, kas ir valsts, izejot no praktiskās pieredzes un novērojumiem.

Klasiskā definīcijā noteikts, ka valsts ir teritorija, iedzīvotāji un organizēta pārvalde pār teritoriju. Pie tam iedzīvotāji visi kopā sevi identificē kā vienotu cilvēku grupu, kas apvieno resursus noteiktu mērķu sasniegšanai un nosaka noteikumus, kā visi dzīvo un mijiedarbojas dažādās situācijās. Papildus tam, valstij kā personai ir monopols uz vardarbību, kas nozīmē, ka armija un policija var atrasties tikai valsts kontrolē. Tiktāl viss ir saprotami un skaiti, problēmas rodas, kad sāk skatīties detaļas. Piemēram, vai teritorija ir noteicoša, lai pastāvētu valsts. Vēsturē ļoti bieži kāda valsts zaudēja daļu savas teritorijas, bet turpināja eksistēt. Tāpat iedzīvotāji, kara vai mēra laikos valsts varēja zaudēt līdz pat divām trešdaļu savu iedzīvotāju, bet tik un tā turpināt pastāvēt. Organizēta pārvalde arī nav noteicoša pazīme, jo vēsturē redzams, ka mainījās valsts iekārta no feodālās uz republiku vai citu pārvaldes formu, bet valsts turpināja pastāvēt. Līdz ar to valsts ir kaut kas cits, nevis tikai teritorija, cilvēki un organizēta pārvalde.

Rakstot par valsti, ļoti viegli var aiziet līdz marksisma idejām, bet tomēr, ir lietas, ko šī ideoloģija apraksta, vienīgi nepareizi izdarot secinājumus par cēloņiem. Valsts ekonomiskā funkcija ir iegūt un koncentrēt pēc iespējas vairāk resursus, kas tiek darīts caur nodokļu sistēmu. Ja valsts pārvalde ir agresīvāka, var notikt vienkārša īpašuma konfiskācija, kas notika, piemēram, valstīs, kur centās ieviest marksisma ideoloģiju caur nacionalizāciju. Vēl viena no valsts funkcijām ir sargāt cilvēku īpašumu. Pie tam, ne vienmēr valsts sargā visu cilvēku īpašumu, bet tas var būt tikai noteiktas kārtas vai grupas privilēģija. Piemēram, feodālā sistēmā muižnieku īpašumtiesības tika aizsargātas daudz labāk par zemnieku īpašumtiesībām. Kas ir mainījies mūsdienās? Principā samērā maz, ja cilvēkam ir daudz naudas, tad tiesā viņš visdrīzāk uzvarēs to, kam naudas ir maz un, kurš nevar nolīgt sev kvalificētu pārstāvi. Protams, mēs vairs nedalām cilvēkus kārtās, oficiāli, bet pēc fakta šeit ir vieta plašām diskusijām.

Viena no svarīgākajām funkcijām ir resursu izņemšana no cilvēku īpašuma. Kā jau tika rakstīts iepriekš, tas var notikt ar dažādiem mehānismiem. Viss tiek ielikts vienā grozā, ko sauc par budžetu un pēc tam no šī groza resursi tiek novirzīti uz kaut kādu vajadzību apmierināšanu. Piemēram, no kopējā groza daļa naudas var tikt novirzīta uz medicīnas aprūpi, uz policiju un ugunsdzēsējiem. Visinteresantākā vieta ir tieši atrasties pēc iespējas augtāk hierarhiskā struktūrā, kas atbild par šo resursu izņemšanu un novirzīšanu. Tas ir veids, kā tikt pie neierobežota resursu daudzuma, jo, piemēram, ar nodokļiem valsts budžets tiek papildināts katru gadu neskaitāmu reižu daudzumu. Līdz ar to uz valsti varam paskatīties, kā uz mehānismu resursu izņemšanai. Pie tam, nav svarīgi, kur šie resursi tiek novirzīti, jo autoritārs līderis vai monarhs tos var novirzīt savu vajadzību apmierināšanai, savukārt demokrātiskā valstī politiķi resursus var novirzīt uz sabiedrības vajadzību apmierināšanu. Tieši tāpēc, mēs katrās vēlēšanās redzam milzīgu cīņu par iespēju nokļūt pie resursu ievākšanas un novirzīšanas tiesībām. Līdz ar to valsts tas ir par resursiem.

Nobeigumā var apkopot rakstā izvirzītās idejas, ka, neskatoties uz klasiskām definīcijām, valsts pirmām kārtām ir resursu izņemšanas un pārdales mehānisms. Šis ir tikai viens no skatu punkta, jo valsts var apskatīt dažādās dimensijas un dažādās plaknēs. Valsts var būt gan feodāla, gan republika, bet visos gadījumos tas ir nebeidzamu resursu avots, jo nodokļi tiek ievākti katru gadu. Politiskā cīņa ir sacensība par iespēju nokļūt hierarhijas augšgalā, lai pieņemtu lēmumus par resursu iegūšanu un novirzīšanu.