8. marts nav sieviešu svētki


Neskatoties uz to, ka liela daļa bloga lasītāju ir sievietes, nolēmu uzrakstīt šo rakstu, lai neskaitāmas reizes nevajadzētu skaidrot savu pozīciju, bet varētu vienkārši dot norādi uz blogu, lai lasa un iedziļinas, jo pasakot īsi, cilvēki nesaprot un apvainojas.

Paskatoties kalendārā, mēs redzam, ka 8. marts Latvijā tiek atzīmēts kā Starptautiskā sieviešu diena. Daudzi kļūdaini uzskata, ka šī diena ir vienkārši dzimuma svētki un, lai tiktu apsveikts, nepieciešams vienkārši piedzimt ar sieviešu dzimuma orgānu. Lai tas neizskatītos, ka es nemīlu sievietes, taisnības labad jāuzraksta, ka es ignorēju un atsaku apsveikumus, kad mani mēģina apsveikt 23. februārī, “vīriešu dienā”, jo esmu kopumā pret tāda veida apsveikumiem.

Sanāk pašlaik tā, ka sievietes 8. martā tiek apsveiktas, jo viņas ir sievietes, kas nav viņu izvēle un viņas nav pielikušas ne mazākās pūles, lai par tādām būtu. Patiesībā šī diena radās sieviešu sociālās cīņas rezultātā, kad sievietes aktīvi sāka protestēt pret netaisnīgu darba samaksu, brīvdienu neesamību un kopumā netaisnīgiem darba apstākļiem. Ja paskatās 1909. gada realitāti, kad šie protesti aizsākās tad, kad gan vīriešiem, gan sievietēm bija ļoti smagi darba apstākļi rūpniecībā un daudzās citās nozarēs. Papildus tam, par to pašu darbu sievietes saņēma mazāku atalgojumu, kas pasliktināja sieviešu stāvokli sociālajā vidē. Pirmā pasaules kara laikā sievietes iestājās pret karu, protestējot pret to. Tieši sievietes veica smagu darbu rūpnīcās un medicīnas iestādēs, kamēr vīrieši bezjēdzīgi galināja viens otru un tas lielā mērā arī bija viens no iemesliem, kāpēc sievietes tiesību ziņā izlīdzinājās ar vīriešiem. Mūsdienās sieviešu kustības daudzās valstīs cīnās par vienādām tiesībām iegūt izglītību, izvēlties ar ko precēties, izvēlēties nodarbošanās veidu un pret vardarbību pret sievietēm ģimenēs. Līdz ar to šīs dienas nozīme ir protestā un cīņā, pie tam sociālā un bieži politiskā. Pareizi šo dienu būtu svinēt nevis apsveicot katru apkārt esošo sievieti ar to, ka viņa ir sieviete, jo tam nav nekādas politiskas jēgas, bet vienkārši vīriešu demonstrācija, ka tie atrodas zem dziļas tupeles, bet pareiz būtu rīkot piketus un protesta gājienu par to, ka milzīga daļa sieviešu joprojām pasaulē ir bez pamatskolas izglītības, tiek diskriminētas darbā un ģimenēs, sievietes tiek tirgotas, ka prece un ciešs no fiziskas vardarbības.

Ja paskatamies ANO starptautisko dienu sarakstu (http://www.un.org/en/sections/observances/international-days/), tur nav rakstīts, ka 8. marts ir svētku diena, bet gan ka tā ir Starptautiskā sieviešu diena. ANO nosaka dienas, nevis lai tās svinētu, bet gan, lai pievērstu visas pasaules uzmanību noteiktām problēmām. Mēs taču nesvinam vispasaules AIDA dienu, apsveicot visus ar AIDS slimos cilvēkus. Es neesmu pret sieviešu dienām vai sievietēm, tieši otrādi, es vēlos, lai šī diena pildītu savu funkciju un bezjēdzīgu puķu vietā un tukšiem apsveikumiem, šo dienu vajadzētu piepildīt ar politisku un sociālo jēgu, pieprasot valsts varu risināt ar sieviešu problēmām saistītos jautājumus, un taisnības labad, patiesībā nav tādu atsevišķi sieviešu problēmu, jo tās ir visas sabiedrības problēmas, kuras jārisina visiem kopā.

Informācija par Starptautisko sieviešu dienu – http://www.un.org/en/events/womensday/history.shtml/

Advertisements

Sliktā vara un labie mēs


Šodien ļoti gribās pamoralizēt un vislabākā joma, kur to darīt, ir cilvēku atbildība par valstī notiekošajiem procesiem. Šī auglīgā tēma politiķiem vienmēr ir arsenālā, kad viņiem prasa, kurš ir vainīgs, tad atbilde ir, vecāki, uzņēmēji, autobraucēji, skolnieki, studenti, skolotāji, ārsti, krievi, latvieši, pensionāri, bezdarbnieki utt. Ja tēma ir globāla, tad vainīgie ir ASV, Krievija, Igaunija, Lietuva, Eiropas Savienība, pasaules ekonomika, krīze, starptautiskās korporācijas utt. Paņemiet jebkuru interviju ar politiķi vai rakstu par politiku un jūs noteikti atradīsiet vienu no iepriekšminētajiem iemesliem, kāpēc viss ir slikti un Latvija ir ceturtā nabadzīgākā valsts Eiropas Savienībā un ir zaudējusi un turpina zaudēt ap 400 000 iedzīvotāju. Tomēr šoreiz apskatīšos jautājumu no otras puses.

Kaut arī bieži nepiekrītu izteiktajai pozīcijai Vara bungas blogā (saiste: https://varabungas.camp) par dažādiem jautājumiem, vienam es viennozīmīgi piekrītu, ka visa atbildība par valsti un tas drošību ir jāuzņemas pašiem iedzīvotājiem. Ja tajā blogā tiek rakstīts par militāro sfēru, tad es rakstu par politisko, sniedzot savas idejas, ko var darīt.

Kā redzams no raksta ievada, tad politiķi vienmēr šķeļ sabiedrību, norādot uz kādu sociālo grupu, ka tā ir vainīgi kādā no likstām. Piemēram, ja trūkst mediķu, tad noteikti tiks dots mājiens, ka mediķi ir vainīgi, jo nodot valsti un nav gatavi strādāt par maizes tiesu un brauc uz ārzemēm dēļ lielākas algas. Vai, piemēram, par sliktām sekmēm tiek vainoti skolotāji, kaut arī mēs ka sabiedrība maksājam tiem mazāk nekā daudziem lielveikala pārdevējiem un pēc tam brīnamies, ka bērni zina matemātiku tieši tādā pašā līmenī, lai varētu tikai kaut ko notirgot. Un šeit sanāk apburts loks, mēs vainojam valsti, kas nemaksā pienācīgas algas, savukārt valsts vaino skolotājus, kuri nemāca, savukārt skolotāji vaino vecākus, kuris neaudzina savus bērnus, savukārt vecāki vaino bērnus, jo mūsdienu jaunatne negrib mācīties, bet jaunatne saprotot, ka vainot vairs nav ko, vienkārši aizbrauc prom. Un tad mēs visi vainojam Rietumus, jo tie aizvilina mūsu darba spēku. Rezultātā visi par visu ir vainīgi izņemot vienu konkrētu cilvēku.

Kurš gan ir tas noslēpumainais cilvēks, kurš nekad ne pie kā nav vainīgs? Kurš ir tas svētais moceklis, tas labais un gaišais, kura sirdzapziņa ir tikpat tīra un nevainīga, kā jaunavas dzidrā asara? Protams, tas ko mēs visi katru dienu redzam spogulī, skatoties uz sevi. Tikai paskatoties uz sevi spogulī un atzīstot to, ka valstī viss ir slikti, jo pie tā visa esmu daļēji vainīgs es, varēs sākt risināt problēmu, jo jebkuras problēmas risināšana sākas ar problēmas konstatēšanu.

Ja mēs pieņemam, ka dzīvojam demokrātiskā valstī, kas rakstīts mūsu valsts Satversmē, tad mums arī jāatzīst, ka par notiekošo atbildīgi ir visi, kas vēlēja, jo tieši mūsu balsis Saeimas un pašvaldības vēlēšanās ļāva nonākt pie varas tiem cilvēkiem, kuri pašlaik realizē varu. Tieši mēs uzticējāmies tiem cilvēkiem, kuri sēž likumdevēja varas krēslos. Ja vēlēšanas ir pāris reizes četros gados, tad  ir vēl viens mehānisms, par ko politiķi un ierēdņi klusē. Vēls viens iztrūkstošais demokrātijas elements, kas Latviju šķir no labklājības. Tā ir sabiedrības kontrole pār publisko varu. Mums cilvēki ir gatavi apvienoties jaukās grupiņās, lai sestdienas vakarā organizētu grupveida indēšanās procesu, lietojot alkoholu, bet diemžēl sabiedrība vēl nav izaugusi tik tālu, lai organizētos jaukās grupiņās un sestdienas vakarā, skaidrā prātā sēdētu un pētītu pašvaldības vai valsts budžeta izlietošanu, publiskos iepirkumus, deklarācijas, iecelto amatpersonu reputāciju, politiskās nostādnes, plānošanas dokumentus, attīstības plānus utt. Valsts varai kopumā Latvijas sabiedrība ļoti patīk, jo mēs neesam prasīgi, mēs ļaujam darīt visu, ko vien politiķi vēlās, jo mums nekas neintersē, bet tos sabiedrības locekļus, kuri par kaut ko cīnās, nozākājam, aprunājam un izsmejam, bet nekādā gadījumā neatbalstam.

Normāla rīcība būtu šāda, cilvēku grupa konstatē, ka publisks iepirkums ir acīmredzami ar mērķi piesavināties sabiedriskos, tas ir, mūsu pašu līdzekļus caur korupciju un naudas atmazgāšanu. Viens cilvēks no grupas uzsāk saraksti ar kontrolējošām iestādēm, otrs cilvēks uzsāk darbu ar mēdijiem un daļa iet piketēt pie izpildvaras un likumdevēja varas institūcijām. Bet daļa tajā pašā laikā draudzīgi dodas vizītē, kad noteiktiem deputātiem ir pieņemšanas laiks, pie viņiem ar jautājumiem, kāpēc viņi ir balsojuši par naudas izlietojumu, kur acīm redzami ir korupcijas pazīmes. Ja tiek konstatēts, ka deputāts nevar jēdzīgi atbildēt uz jautājumiem, tiek sākta aģitācija par viņa neievēlēšanu nākošajās vēlēšanās. Padomājiet, esot tādam mehānisms, cik daudzi deputāti būs tik drosmīgi, ka balsos par acīm redzami koruptivām shēmām, zinot, ka viens tāds balsojums varētu izbeigt viņa politisko karjeru.

Lūk arī, tika aprakstīts vienkāršākais sabiedriskās kontroles mehānisms (to ir krietni vairāk), lai politiķi un valsts ierēdņi nepārtraukti justu spiedienu un atbildību pār savu rīcību. Protams, var teikt, ka politika neinteresē un valsts pārvalde ir pārāk sarežģīta un patiesībā arī brīvdienās nav laika, bet tādā gadījumā nav jābrīnās, ka mūs visu laiku apzog caur publiskiem iepirkumiem, politiķi īsteno šauru ekonomisko grupējumu intereses, bet sabiedrība kārtējo reizi meklē jaunu vainīgo visās savās nelaimēs, bet sabiedrība aiz dusmām par savu nevarēšanu, gatava mesties virsū jebkuram, uz ko norādīs valsts vara un politiķi, jo šādā gadījumā nevis politiķi strādā priekš sabiedrības, bet tieši otrādi, sabiedrība izpilda politiķu velmes un mūsu kopējais kuģis ar nosaukumu Latvija, turpina grimt aizvien dziļākā purvā.

Vēl nedaudz par politiku


Ņemot vērā, ka nesen bija vēlēšanās un pašlaik notiek aktīva koalīcijas veidošana, tad man rodas velme uzrakstīt par to, kā tas viss izskatās no malas. Protams, kā vienmēr īsumā.

Vairāki Saeimas sasaukumi vai valdības kā vienu no pirmajiem darbiem veica sava atalgojuma paaugstināšanu. Izskatās, ka šoreiz būs līdzīgi, jo atbilstoši pirmās palīdzības pamatnoteikumam, sākumā ir jāpalīdz pašam sev un tikai pēc tam cietušajam. Pamatojums šādam paaugstinājuma kā vienmēr ir safantazēti murgi, ka atalgojums jāizlīdzina ar uzņēmumu vadītāju algām. Pēc tādas loģikas, ASV ministram būtu jāsaņem 10+ miljoni dolaru, jo tieši tādi bonusi ik gadu tiek izmaksāti vadošo uzņēmumu vadītājiem, tomēr tā nenotiek un ASV ministra jeb sekretāra alga ir 17 560.00 USD (15 540.00 EUR) mēnesī. Savukārt Latvijā ministru algas ir 4020.00 EUR mēnesī, kas ir 3.8 reizes mazākas nekā ASV. Šeit ir arī cits skaitlis salīdzināšanai, Latvijā IKP uz vienu iedzīvotāju ir aptuveni 24 500.00 EUR uz vienu iedzīvotāju, bet ASV IKP ir 52 600.00 EUR uz vienu iedzīvotāju, kas ir 2.1 reizi lielāks un, ko Latvija varētu sasniegt 20 gadu laikā, ja mūsu IKP pieaugums būtu 6% gadā, diemžēl tas ir tālu šī skaitļa. Šeit ir vēl viena nepatīkama nianse, vidējā alga Latvijā ir 11 100.00 EUR gadā pirms nodokļu nomaksas, savukārt ASV tā ir 44 500.00 USD (39 380.00 EUR), kas ir 3.5 reizes vairāk. Līdz ar to taisnīgi par ministru algu palielināšanu varētu runāt tikai pēc kopēja labklājības līmeņa pieauguma valstī.

Mans viedoklis, ka ministru un deputātu atalgojumam jābūt saistītam ar vidējo un minimālo algu valstī, jo demokrātijas pamatmērķis ir nodrošināt varas atgriezenisko saikni ar cilvēkiem. Pretējā gadījumā, varā esošie cilvēki sāk dzīvot savu, atrautu no realitātes dzīvi, kas zaudējot saikni, rada nemieru un revolūcijas draudus, kā arī tieši šādā vidē tiek pieņemti visneadekvātākie lēmumi. Šī koalīcija un valdība visdrīzāk vēl vairāk samazinās cilvēku līdzdalību un kontroles iespējas politikā, kā arī virzīs valsti uz autoritārā režīma pusi, kas atainosies ekonomikas izaugsmes rādītājos nākontē. Tāpēc, ja kāds plāno doties prom no šīs valsts, tad tagad ir labs laiks, lai par to sāktu nopietni aizdomāties.

Kas notiks tālāk – valdība, Saeima


Man bieži jautā, kā es uzminu to, kas notiks pēc kāda laika valstī un ar varu. Šis noslēpums noteikti nav apvīts ar maģiju vai kaut ko mistisku. Lai kādam cilvēkam pateiktu viņa nākotni ir vesela tehnika, kuru izmantojot, vienmēr nonāksiet pie laba rezultāta. Šoreiz ļoti īsi par mūsu valsti.

Pirmkārt, ja vēlaties būt par pareģiem un izskatīties gudri citu priekšā, tad bieži pavadiet laiku, analizējot informāciju no Eurostat un Centrālās statistikas pārvaldes. Ja skrupulozi izpētīt mēdijus, tad tur publicētā informācija mēdijos bieži parādās ar novēlošanos, līdz ar to, ja esat lietas kursā par aktuāliem datiem, varat pateikt savas prognozes, kas viennozīmīgi piepildīsies un tiem, kuri to nezina, liksies, ka tā ir mistika.

Otrkārt, akadēmiskās datubāzes. Tie, kas mācās vai, kuriem darbā vai vismaz viņu bibliotēkās ir pieejamas starptautiskas datubāzes, tad bieži tajās var atrast ārzemju avīžu vai žurnālu rakstus, kas tiks publicēti pēc kāda laika, bet tur tie jau ir pieejami. Parasti tie ir analītiskie raksti vai kaut kādi pētījumi priekš plašākas auditorijas. Arī šajā gadījumā jūs lasiet un uzziniet to, ko lielākā daļa cilvēku nezina un, pasakot viņiem to ātrāk, radīsies iespaids, ka esat apveltīts ar unikālām spējām.

Treškārt, es ļoti bieži pamatoju lietas ar zināmām un gadu simtiem pārbaudītām vērtībām, likumsakarībām un cilvēku vājībām. Latvijas politiskajā telpā šie likumi strādā vienmēr. Izskadrojums ir vienkārš. Instinktu līmenī esam visi vienādi un politķi 90% sava laika dzīvo uz instinktiem un tāpēc rīkojās visu laiku līdzīgi saviem priekštečiem. Piemēram pašlaik, tiks izveidota valdība un koolīcija, lai veiktu tiešām lielas un iespaidīgas reformas, bet rezultātā tiks sasēdināti cilvēki labos amatos, izbīdīti pāris sabiedrību izzagoši, bet ienesīgi projekti pietuvinātiem spēkiem un ar to arī viss beigsies. A, un protams, pāris kosmētiskas lietas, lai demostrētu, ka ir pienācis jauns laikmets.

Līdz ar to, katrs no mums var kļūt par pareģi, mistiķi, magu, burvi utt. Galvenais analizēt situāciju un uzmanīgi smelties informāciju no avotiem, kuri nav interesanti plašākai publikai un vienmēr būsiet tas, kura vārdi piepildās un dzirdēsiet frāzi, ka tu pilnīgi pareizi pateici.

Rīt vēlēšanas – nu un?


Tā nu reiz sanāca, ka pēdējā laikā bija iespējams noskatīties lielu daudzumu politisko raidījumu, piemēram, Dombura pārraides. Visi politiķi centās pašaizliedzīgi pārliecināt vēlētājus, ka jābalso tieši par viņiem un, ka tieši viņi aizvedīs mūsu valsti uz labklājību. Ievērojot tradīcijas, uzrakstīšu to, ko rakstu pirms katrām vēlēšanām.

Pilnīgi visām partijām ir viena kopīga iezīme, tās nerunā par to, ka ir gatavas iesaistīt lielas cilvēku masas un sekmēt pilsoniskās sabiedrības pieaugšanu. Tas ir pašsaprotami, jo pēc balsošanas, mēs vairs kādu laiku nebūsim vajadzīgi un politiķi mūs labprāt vairs neredzētu savā tuvumā. Dzīve ir konstruēta ļoti interesanti, mēs sasniedzam virsotnes tad, kad darām pretēji tam, ko kāds grib. Līdz ar to no mums ir atkarīgs, kādi būs nākamie gadi. Tieši mums ir pienākums stāties vai veidot beidrības un veikt kontroli pār varu. Visa informācija ir pieejama vai nu publiski internetā vai izprasāma, pamatojoties uz Informācijas atklātības likumā noteikto. Jā, tieši tā, mums ir pieejama informācija, kas nav slepena. Piemēram, ministrijas plānošanas dokumenti vai izvērtējumi.

Kāpēc aicinu visus izrādīt iniciatīvu un piedalīties jebkurā sabiedriskā aktivitātē? Tie, kas ir strādājuši privātās struktūrās, redzējuši, kā SIA dalībnieki vai AS akcionāri, skrupulozi seko līdzi katrai valdes darbībai. Nepārtraukti analizē valdes atskaites un uzstāda politiskos virzienus, kuros viņu biznesam ir jāattīstās. Ja valde dara kaut ko pretēji komercsabiedrības interesēm, tad nekavējoties seko reakcija un sankcijas līdz pat atlaišanai un zaudējumu piedziņai. Tieši tāpat mums ir jārīkojās ar valsti. Mums visiem ir jāseko, kas un kur notiek. Aktīvi jārīkojās, ja pamanām kādas netaisnības vai nelikumības. Jo aktīvāki mēs busim, jo grūtāk politiķiem būs rīkoties kā viņi vēlas un viņi būs spiesti rīkoties, kā nepieciešams mums. Es pēdējā laikā bieži esmu dzirdējis jautājumu, par ko es balsošu. Mana atbilde vienmēr ir tāda, ka nav svarīgi par ko katrs balsos, bet svarīgi ir iesaistīties pilsoniskās sabiedrības aktivitātēs un būt aktīvam nevis vienu reizi katrus četrus gadus, bet katru dienu četru gadu laikā, jo valsts tas ir otrs darbs un, ja katrs no mums brīvdienās alkohola lietošanas un izklaižu vietā, smagi strādātu ar valsts dokumentiem, veiktu analīzi, rakstītu pieprasījumus, publicētu internetā savu viedokli un rīkotu likumīgus protestus, mēs noteikti dzīvotu daudz labākā valstī un politikā ietu daudz labāki cilvēki, nekā tas ir pašlaik, kad lielākā daļa tur iet vieglas dzīves meklējumos, jo zina, ka mēs gulēsim un ļausim viņiem darīt visu, ko viņi vēlas.

Deputāti nav par valsti


Tuvojās vēlēšanas un arvien vairāk pieaug sarunu skaits par politiku un pašām vēlēšanām. Tāda veida diskusijās parasti ieņemu skeptisku pozīciju, jo cenšos skatīties uz visu ļoti piezemēti bez rozā vai citas krāsas brillēm. Cilvēka smadzenes kopumā nav pieradušas dzīvot realitātē, bet gan nepārtraukti būvē sev sapņu pilis un iedomu pasauli. Un šajos sapņos daudzi cilvēki vēlas kļūt par deputātiem un piedalīties politiskos procesos, savukārt parastie cilvēki skatās un vērtē, kurš no tiem būs labākais viņu interešu priekšstāvis, kurš realizēs vēlētāja suverenās tiesības. Tieši tāpēc balsojam par… Patiesībā vienalga, par ko balsojam vai nebalsojam, un tūlīt īsumā uzrakstīšu kāpēc tieši tā.

Pirmām kārtām, Latvijā mēs balsojam par partijām nevis deputātiem. Jūs teiksiet, ir taču krustiņu un mīnusiņu sistēma. Pareizi, bet, lai nobalstotu par noteiktu deputātu, jums noteikti ir jānobalso par to partiju, kurā viņš pašlaik atrodas un, kura viņu ir izvirzījusi kā kandidātu. Pirmā pretruna, nevis jūs viņu izvirzāt kā savu priekšstāvi, bet partija, savukārt jūs tikai dodat vai nu akceptu vai noraidāt to.

Otrām kārtām, Latvijas specifika ir tāda, ka partijas ir ļoti mazas. Gan naudas līdzekļu, gan cilvēku skaits tur nav īpaši ievērojams salīdzinājumā pat ar daudzām vienkāršām biedrībām, kuras pilda lobista funkcijas. Partija ir juridisks formējums, kuru vada partijas padome vai valde vai precīzāk izpildinstitūcija, kas arī nosaka partijas mērķus, politisko kursu, budžetu un to, kurš būs kandidāts un kurš nebūs. Ja pat formāli tā nenotiek, tad tie, kas ir bijuši partijā, apstiprinās, ka partijas, sauksim to par valdi, nosaka visu. Lūk vēl viena nianse, kas izslēdz iespēju, ka jūs izvēlaties par ko balsot, tieši otrādi, jums piedāvā kandidātus, no kuriem jūs varat izvēlēties. Iedomājaties, jūs gribat ābolu un jums iedod kasti, kur visi āboli ir sapuvuši, vai ir starpība, kuru ābolu ņemsiet?

Trešām kārtām, ir vēl viena ļoti absurda lieta demokrātiskā valstī, bet, ko pieprasa jebkura partija, kad ir balsojums un dāžadu jautājumu izskatīšana – tā ir partijas disciplīna. Protams, deputāts ir neatkarīgs savā balsojumā, bet pateicības un parāda sajūta pret partijas valdi, kas viņu atbalstīja un izvirzīja, kā arī partijas iekšienē noteiktais pienākums balstot tā kā lems valde un arī risks, ka balstojot pretēji, deputāts var tikt izslēgts no partijas vai netikt iekļauts nākamo vēlēšanu kandidātu sarakstā, ļoti sašaurina deputāta brīvību un neatkarību.

Ceturtām kārtām, ir reālā dzīve un deputātu pieredze. Par deputātiem kļūst visu iespējamo profesiju pārstāviji, kuriem labākajā gadījumā ir padziļinātas zināšanas vienā vai divās jomās. Realitātē katrs deputāts darbojās Saeimas komisijā, kas skata tukstošiem dažādu likuma projektu par visdažādākām tēmām, piemēram, Elektronisko sakaru likums, kurš pat juristiem, kuri ikdienā ar to nestrādā, ir ļoti sarežģīts no tehniskās puses, to saku no pieredzes. Deputāts, kurš nav specialists telekomunikācijas jomā, diez vai varēs pamanīt, ka kāds neliels grozījums likuma pantā būtiksi ietekmēs telekomunikācijas tirgu vai arī patērētāju intereses. Tajā brīdī pieslēdzās dažādas biedrības (asociācijas), kuras katra cenšās pārliecināt deputātus, ka viņu intereses ir vissvarīgākās nozarei un valstij kopumā. Realitātē, kurš skaļāk un skaistāk bļauj, tas arī uzvar, pārliecinot deputātu. Gadījumā, ja no jautājuma ir atkarīgas ekonomiskās intereses, tad tiek ieslēgta iepriekšminētā partijas disciplīna un depuatāts tiek “aicināts” atbalstīt vai noraidīt noteikto likumprojektu.

Un tagad pēc visa izlasītā padomājiet, kur šajā visā politiskajā procesā esat tieši jūs, kur ir tas ietekmes mehānisms, izņemot viens balstojums četros gados, kas reāli motivētu deputātus darboties tieši jūsu interesēs, nevis atbalstīt un pakļauties savai partijai un lobistiem. Pie tam jāņem vērā, ka likumprojektu daudzums ir tik liels, ka pat pie lielākās velešanās neviens deputāts nespēs tajos iedziļināties. Šajā gadījumā rodas jautājums. Ja jau deputāti un vēlētāji, kuri tos ievēl, praktiski neietekmē politisko un likumdošanas procesu valstī, kurš tad patiesībā to vada un nosaka spēles noteikumus, pēc kuriem mums visiem ir jādzīvo? Priekš tiem, kuri vēl nezina atbilsi uz šo jautājumu, uzrakstīšu to kaut kad vēlāk.

Valsts pārvaldes samazināšana


Valsts vara klasiski tiek dalīta trīs lielos zaros, tiesu vara, izpildvara un likumdevēja vara. Runājot par valsts pārvaldes samazināšanu, parasti tiek runāts par izpildvaras efektivizēšanu, domājot ar to ierēdņu un institūciju skaitu samazināšanu. Priekšvēlešanu laikā šī tēma kārtējo reizi kļūst ļoti aktuāla un šeit ļoti īsi uzrakstīšu savas pārdomas par to. Protams, rakstīšu ar kritiku, jo tikai tādā veidā var redzēt lietas, kādas tās ir patiesībā.

Ja salīdzina valsts pārvaldi un privāto sektoru, tad ļoti bieži valsts pārvaldes iestādēs ataglojums ir zemāks vai ļoti līdzīgs ar privātajā sektorā piedāvāto. Privātajā sektorā ir vēl viena priekšrocībā, nav jāatskaitās par ienākumiem, katru gadu pildot ienākumu deklarāciju un arī kontrole pār personu un tās radiniekiem privatajā sektorā nav. Tāpat var brīvi izvēlēties nodarbošanos un pelnīt naudu visos iespējamos legālos veidos Latvijā un ārzemēs. Cilvēks, stājoties civilijā dienestā valsts iestādē, brīvprātīgi atdod daļu savu brīvību un tiesību, kā arī bieži saņem zemāku atalgojumu. Rodas loģisks jautājums, kapēc kāds vispār kļūst par ierēdni? Un atbilde ir ļoti vienkārša, pirmkārt tā ir mistiskā drošības sajūta par regulāriem ienākumiem, kas ir iluzija, bet par to citreiz, un otrs iemesls ir statusa iegūšana. Lūk, statuss sabiedrībā ir visvērtīgākā lieta cilvēka prātos, ko pierāda iepriekšminētais. Apziņa, ka tev ir vara un tu no pilnīgas nulles kļūsti par cilvēku ar pilnvarām un iespēju apmierināt jebkuras savas velmes attiecībā uz dominēšanu pār citiem un cieņas, un ranga iegūšana, spēj valdzināt un kā narkotikas piesaistīt un uzsēdināt uz tāda veida atkarību.

Lasot šo rakstu, rodas jautājums, kāds sakars visam iepriekš rakstītajam ar valsts pārvaldes samazināšanu. Atbilde ir ļoti vienkārša, vistiešākais. Ko vēlēšanās politiķi cenšās lēti pārdot vēlētājiem, mēs samazināsim valsts pārvaldi, tādējādi ietaupītos līdzekļus novirzīsim kaut kur citur. Bet kā praksē notiek šāda veida akcijas. Tiek dots uzdevums ministrijai un, tad secīgi uz leju pakļautībā esošajām iestādēm, samazināt ierēdņu skaitu. Un tagad padomājiet, iestādes vadītājs, kuram ir statuss, rangs, un apziņa, ka viņš vada, piemēram,  50 cilvēkus, pasaka, samazini cilvēku skaitu līdz 35. Šāds uzdevums ir pretēji iestādes interesēm, jo katras iestādes velme un mērķis ir palielināt savu budžetu un ietekmi valsts pārvaldē, lai tādējādi apmierinātu ierēdņu personīgās velmes, ar kādām viņi vispār ir izvēlējušies šādu nodarbošanos dzīvē. Līdz ar to realitātē valsts iestāde sāk darboties pretēji no augšas dotajam uzdevumam, sākumā pamatojot katra amata nepieciešamību un pēc tam cenšoties, vispirms likvidēt neaizpildītās amata vietas un meklēt jebkurus citus veidus, ķeroties klāt ļoti spēcīgiem argumentiem – statistikai un nākotnes draudiem noteiktā nozarē. Rezultātā pēc šādas komandas no augšas, samazināt ierēdņu skaitu, patiesībā to skaits var pieaugt. Un ja skatās uz Latvijas budžetu, tad katru gadu tas pieaug, savukārt cilvēku skaits samazinās. Budžets tiek tērēts lielākoties uz valsts pārvaldes nodrošināšanu, kas pierāda, ka administratīvais aparāts nesamazinās, bet kļūst aizvien dārgāks.

Tāpēc pētot un plānojot savu dalību vēlēšanās, kā aktīvam dalībniekam – vēlētājam, iesaku veikt padziļinātu solījumu analīzi no psiholoģiskā skatu punkta, jo jebkurā sistēmā visvājākais posms ir tieši cilvēks, ar savām domām un vēlmēm, kas ļoti bieži ir pretēji loģikai un racionālajam virzienam. Līdz ar to kaut kādas izmaiņas var veikt tikai ņemot vērā kopējo psiholoģisko un ekonomisko situāciju, bet šeit rodas nākamis jautājums, kurš to vispār darīs?