Deputāti nav par valsti


Tuvojās vēlēšanas un arvien vairāk pieaug sarunu skaits par politiku un pašām vēlēšanām. Tāda veida diskusijās parasti ieņemu skeptisku pozīciju, jo cenšos skatīties uz visu ļoti piezemēti bez rozā vai citas krāsas brillēm. Cilvēka smadzenes kopumā nav pieradušas dzīvot realitātē, bet gan nepārtraukti būvē sev sapņu pilis un iedomu pasauli. Un šajos sapņos daudzi cilvēki vēlas kļūt par deputātiem un piedalīties politiskos procesos, savukārt parastie cilvēki skatās un vērtē, kurš no tiem būs labākais viņu interešu priekšstāvis, kurš realizēs vēlētāja suverenās tiesības. Tieši tāpēc balsojam par… Patiesībā vienalga, par ko balsojam vai nebalsojam, un tūlīt īsumā uzrakstīšu kāpēc tieši tā.

Pirmām kārtām, Latvijā mēs balsojam par partijām nevis deputātiem. Jūs teiksiet, ir taču krustiņu un mīnusiņu sistēma. Pareizi, bet, lai nobalstotu par noteiktu deputātu, jums noteikti ir jānobalso par to partiju, kurā viņš pašlaik atrodas un, kura viņu ir izvirzījusi kā kandidātu. Pirmā pretruna, nevis jūs viņu izvirzāt kā savu priekšstāvi, bet partija, savukārt jūs tikai dodat vai nu akceptu vai noraidāt to.

Otrām kārtām, Latvijas specifika ir tāda, ka partijas ir ļoti mazas. Gan naudas līdzekļu, gan cilvēku skaits tur nav īpaši ievērojams salīdzinājumā pat ar daudzām vienkāršām biedrībām, kuras pilda lobista funkcijas. Partija ir juridisks formējums, kuru vada partijas padome vai valde vai precīzāk izpildinstitūcija, kas arī nosaka partijas mērķus, politisko kursu, budžetu un to, kurš būs kandidāts un kurš nebūs. Ja pat formāli tā nenotiek, tad tie, kas ir bijuši partijā, apstiprinās, ka partijas, sauksim to par valdi, nosaka visu. Lūk vēl viena nianse, kas izslēdz iespēju, ka jūs izvēlaties par ko balsot, tieši otrādi, jums piedāvā kandidātus, no kuriem jūs varat izvēlēties. Iedomājaties, jūs gribat ābolu un jums iedod kasti, kur visi āboli ir sapuvuši, vai ir starpība, kuru ābolu ņemsiet?

Trešām kārtām, ir vēl viena ļoti absurda lieta demokrātiskā valstī, bet, ko pieprasa jebkura partija, kad ir balsojums un dāžadu jautājumu izskatīšana – tā ir partijas disciplīna. Protams, deputāts ir neatkarīgs savā balsojumā, bet pateicības un parāda sajūta pret partijas valdi, kas viņu atbalstīja un izvirzīja, kā arī partijas iekšienē noteiktais pienākums balstot tā kā lems valde un arī risks, ka balstojot pretēji, deputāts var tikt izslēgts no partijas vai netikt iekļauts nākamo vēlēšanu kandidātu sarakstā, ļoti sašaurina deputāta brīvību un neatkarību.

Ceturtām kārtām, ir reālā dzīve un deputātu pieredze. Par deputātiem kļūst visu iespējamo profesiju pārstāviji, kuriem labākajā gadījumā ir padziļinātas zināšanas vienā vai divās jomās. Realitātē katrs deputāts darbojās Saeimas komisijā, kas skata tukstošiem dažādu likuma projektu par visdažādākām tēmām, piemēram, Elektronisko sakaru likums, kurš pat juristiem, kuri ikdienā ar to nestrādā, ir ļoti sarežģīts no tehniskās puses, to saku no pieredzes. Deputāts, kurš nav specialists telekomunikācijas jomā, diez vai varēs pamanīt, ka kāds neliels grozījums likuma pantā būtiksi ietekmēs telekomunikācijas tirgu vai arī patērētāju intereses. Tajā brīdī pieslēdzās dažādas biedrības (asociācijas), kuras katra cenšās pārliecināt deputātus, ka viņu intereses ir vissvarīgākās nozarei un valstij kopumā. Realitātē, kurš skaļāk un skaistāk bļauj, tas arī uzvar, pārliecinot deputātu. Gadījumā, ja no jautājuma ir atkarīgas ekonomiskās intereses, tad tiek ieslēgta iepriekšminētā partijas disciplīna un depuatāts tiek “aicināts” atbalstīt vai noraidīt noteikto likumprojektu.

Un tagad pēc visa izlasītā padomājiet, kur šajā visā politiskajā procesā esat tieši jūs, kur ir tas ietekmes mehānisms, izņemot viens balstojums četros gados, kas reāli motivētu deputātus darboties tieši jūsu interesēs, nevis atbalstīt un pakļauties savai partijai un lobistiem. Pie tam jāņem vērā, ka likumprojektu daudzums ir tik liels, ka pat pie lielākās velešanās neviens deputāts nespēs tajos iedziļināties. Šajā gadījumā rodas jautājums. Ja jau deputāti un vēlētāji, kuri tos ievēl, praktiski neietekmē politisko un likumdošanas procesu valstī, kurš tad patiesībā to vada un nosaka spēles noteikumus, pēc kuriem mums visiem ir jādzīvo? Priekš tiem, kuri vēl nezina atbilsi uz šo jautājumu, uzrakstīšu to kaut kad vēlāk.

Advertisements

Valsts pārvaldes samazināšana


Valsts vara klasiski tiek dalīta trīs lielos zaros, tiesu vara, izpildvara un likumdevēja vara. Runājot par valsts pārvaldes samazināšanu, parasti tiek runāts par izpildvaras efektivizēšanu, domājot ar to ierēdņu un institūciju skaitu samazināšanu. Priekšvēlešanu laikā šī tēma kārtējo reizi kļūst ļoti aktuāla un šeit ļoti īsi uzrakstīšu savas pārdomas par to. Protams, rakstīšu ar kritiku, jo tikai tādā veidā var redzēt lietas, kādas tās ir patiesībā.

Ja salīdzina valsts pārvaldi un privāto sektoru, tad ļoti bieži valsts pārvaldes iestādēs ataglojums ir zemāks vai ļoti līdzīgs ar privātajā sektorā piedāvāto. Privātajā sektorā ir vēl viena priekšrocībā, nav jāatskaitās par ienākumiem, katru gadu pildot ienākumu deklarāciju un arī kontrole pār personu un tās radiniekiem privatajā sektorā nav. Tāpat var brīvi izvēlēties nodarbošanos un pelnīt naudu visos iespējamos legālos veidos Latvijā un ārzemēs. Cilvēks, stājoties civilijā dienestā valsts iestādē, brīvprātīgi atdod daļu savu brīvību un tiesību, kā arī bieži saņem zemāku atalgojumu. Rodas loģisks jautājums, kapēc kāds vispār kļūst par ierēdni? Un atbilde ir ļoti vienkārša, pirmkārt tā ir mistiskā drošības sajūta par regulāriem ienākumiem, kas ir iluzija, bet par to citreiz, un otrs iemesls ir statusa iegūšana. Lūk, statuss sabiedrībā ir visvērtīgākā lieta cilvēka prātos, ko pierāda iepriekšminētais. Apziņa, ka tev ir vara un tu no pilnīgas nulles kļūsti par cilvēku ar pilnvarām un iespēju apmierināt jebkuras savas velmes attiecībā uz dominēšanu pār citiem un cieņas, un ranga iegūšana, spēj valdzināt un kā narkotikas piesaistīt un uzsēdināt uz tāda veida atkarību.

Lasot šo rakstu, rodas jautājums, kāds sakars visam iepriekš rakstītajam ar valsts pārvaldes samazināšanu. Atbilde ir ļoti vienkārša, vistiešākais. Ko vēlēšanās politiķi cenšās lēti pārdot vēlētājiem, mēs samazināsim valsts pārvaldi, tādējādi ietaupītos līdzekļus novirzīsim kaut kur citur. Bet kā praksē notiek šāda veida akcijas. Tiek dots uzdevums ministrijai un, tad secīgi uz leju pakļautībā esošajām iestādēm, samazināt ierēdņu skaitu. Un tagad padomājiet, iestādes vadītājs, kuram ir statuss, rangs, un apziņa, ka viņš vada, piemēram,  50 cilvēkus, pasaka, samazini cilvēku skaitu līdz 35. Šāds uzdevums ir pretēji iestādes interesēm, jo katras iestādes velme un mērķis ir palielināt savu budžetu un ietekmi valsts pārvaldē, lai tādējādi apmierinātu ierēdņu personīgās velmes, ar kādām viņi vispār ir izvēlējušies šādu nodarbošanos dzīvē. Līdz ar to realitātē valsts iestāde sāk darboties pretēji no augšas dotajam uzdevumam, sākumā pamatojot katra amata nepieciešamību un pēc tam cenšoties, vispirms likvidēt neaizpildītās amata vietas un meklēt jebkurus citus veidus, ķeroties klāt ļoti spēcīgiem argumentiem – statistikai un nākotnes draudiem noteiktā nozarē. Rezultātā pēc šādas komandas no augšas, samazināt ierēdņu skaitu, patiesībā to skaits var pieaugt. Un ja skatās uz Latvijas budžetu, tad katru gadu tas pieaug, savukārt cilvēku skaits samazinās. Budžets tiek tērēts lielākoties uz valsts pārvaldes nodrošināšanu, kas pierāda, ka administratīvais aparāts nesamazinās, bet kļūst aizvien dārgāks.

Tāpēc pētot un plānojot savu dalību vēlēšanās, kā aktīvam dalībniekam – vēlētājam, iesaku veikt padziļinātu solījumu analīzi no psiholoģiskā skatu punkta, jo jebkurā sistēmā visvājākais posms ir tieši cilvēks, ar savām domām un vēlmēm, kas ļoti bieži ir pretēji loģikai un racionālajam virzienam. Līdz ar to kaut kādas izmaiņas var veikt tikai ņemot vērā kopējo psiholoģisko un ekonomisko situāciju, bet šeit rodas nākamis jautājums, kurš to vispār darīs?

Vēlēšanas Krievijā 2018 – aizraujoši!


Cenšos savu blogu nepārslogot ar politiku, tomēr sekojot procesam saistībā ar kaimiņvalsts vēlēšanām, rodas iekšējā motivācija padalīties ar pārdomām. Zemāk tiek aprakstīts mans personīgais viedoklis, ar domu, ka lasītājs zina šo tēmu vai arī lasot, viņam radīsies interese iepazīties ar to detalizētāk no citiem avotiem.

Krievijas Federācija (turpmāk – Krievija) kā valsts un tās politiskā vadība vienmēr raisa vairāk jautājumus, nekā sniedz atbildes. Kā valstisks veidojums Krievija sastāv no apgabaliem, autonomiem apgabaliem un republikām. Tajā dzīvo desmitiem tautu, kas runā savās valodās un Krievijā ir pārstāvētas lielākās pasaules relīģijas, tājā skaitā ap 15 miljoniem musulmaņu, kas daudziem ir pārsteigums. Pati politiskā struktūra tur ir izteikti autoritatīva. Apgabalu vadītājus un lielo pilsētu vadītājus bieži ar rīkojumu izvirza uz apstiprināšanu valsts prezidents. Parlamenta vēlēšanās un pašvaldību vēlēšanas gandrīz vienmēr uzvar tikai viena politiskā partija. Vienīgās velēšanas, kur teorētiski būtu iespējama konkurence, tās ir prezidentu vēlēšanas, jo šis notikums ir ļoti spilgts un plaši tiek atainots medijos, līdz ar to vara ir ieinteresēta vismaz uz āru demostrēt, ka notiek patiesa konkurences cīņa un vēlēšanas nav tikai formāla iepriekšējā prezidenta apstiprināšana.

Ar ko priekšvēlēšanu process ir tik interesants. Kā viens no spilgtākajiem personāžiem, priekšvēlēšanu kampaņu sāka Aleksejs Navaļņijs. Man radīja interesi nevis viņa politiskais vēstījums vai arī viedoklis par dažādiem jautājumiem, jo tās ir Krievijas iekšējās problēmas, bet gan mehānismi un tehnoloģijas, kas tika izmantotas mērķa sasniegšanai. Ņemot vērā, ka viņa vārdu ir aizliegts pieminēt valsts mēdijos un viņu pašu tur pat tuvu nelaiž klāt, tad, lai komunicētu ar sabiedrību, tika izveidoti Youtube kanāli, vienā tika ievietoti video ar nedēļas regularitāti par viņa biedrības veiktajām izmeklēšanām, savukārt otrajā kanālā tika veidotas dažādas programmas katru dienu. Ja paskatās skatījumu skaitu abos kanālos, tad tas ir iespaidīgs un apsteidz daudzus reģionālos medijus, it sevišķi avīzes. Kā otrs paņēmiens tika izmantoti ielu protesti. Tika rīkotas vairākas ielu demonstrācijas daudzās Krievijas pilsētās, kuru laikā tika arestēti demonstrāciju dalībnieki. Tas viennozīmīgi cēla Alekseja Navaļņija popularitāti, jo cilvēkiem patīk politiķi, kas rīkojās, nevis tikai runā. Trešais rīks bija reģisonālo pārstāvniecību izveidošana, kurās darbojās ļoti liels brīvprātīgo skaits, lielāks par 100 000 cilvēku. Lielākā daļa no brīvprātīgajiem bija jaunieši, kuri visvairāk skatās Youtube un ir vairāk tendēti uz aktivitātēm, ka, piemēram, ielu demonstrācijas. Pārstāvniecības pilsētās nodarbojās ar aģitāciju. Ceturtais rīks, paša Alekseja Navaļņija braukāšana pa pilsētām, personīgi uzstājoties un aicinot balsot par sevi, kas daudziem cilvēkiem patika, jo mūsdienās Krievijā reti kurš politiķis runā tieši ar vēlētājiem bez preses starpniecības. Lūk, viss iepriekšminētais veicināja Alekseja Navaļņija popularitāti un radīja visiem ilūziju, ka viņš var tikt reģistrēts kā kandidāts. Patiesībā, protams, ka nē.

Internetā ir atrodama tiešraides translācija no Krievijas Centrālās vēlēšanu komisijas sēdes, kurā tika izskatīts Alekseja Navaļņija iesniegums par viņa reģistrēšanu, kā prezidenta vēlēšanu kandidātu. Tiesiskais pamatojums, kāpēc viņam tika atteikta reģistrācija ir atsevišķa bloga ieraksta tēma. Īsi sakot, viņš netika piereģistrēts, jo pašlaik viņam tika piespriests sods par noziedzīgu nodarījumu, kas tika aizstāts ar nosacītu sodu. Lielāku interesi man raisīja pašas Centrālās vēlēšanu komisijas sēde, kur ierēdņi atļāvās vairākkārt izteikt savus personīgos viedokļus, aizvainot klātesošos un uzvedās pēc būtības klaji neprofesionāli. Piemēram, tika izteikts veidoklis, ka Aleksejs Navaļņijs iegūst savus līdzekļus nelegāli un muļķo jauniešus. Jāatzīmē, ka iepriekšminētās tēmas neattiecas uz kandidāta reģistrēšanas procesu un ir ierēdņa personīgais viedoklis. Tajā brīdī varam tikai priecāties, ka pie mums Latvijā, kaut arī cik ciniski reizēm var būt valsts ierēdņi (nejaucam ar politiķiem), tomēr handrīz visi ir labi audzināti, rīkojās pietiekami profesionāli, lieto profesionālu leksiku, izturās nosvērti un kopumā rada ļoti labu iespaidu salīdzinājumā ar vakardien redzēto. Vēl man radās pārdomas par to, ja tā var izturēties Krievijas Centrālās vēlēšanu komisijas vadība, tad, kas Krievijā notiek reģionos.

Otra interesanta parādība ir Vladimira Putina priekšvēlēšanu kampaņas neesamība. Vienkārši to nav lietderīgi vest. Visi zina, ka viņš uzvarēs, viņš pats to zina, jebkurš cilvēks Krievijā un ārpus tās to zina. Līdz ar to veidojās situācija, kad kandidēšana prezidentu vēlēšanās citiem ir tikai sava perosnīgā reitinga celšana. Tā ir laba iespēja tikt televīzijā, iegūt atpazīstamību un tādējādi censties nopelnīt uz savas popularitātes. Savukārt reālās konkurences uz prezidenta amatu Krievijā nav un visdrīzāk arī tuvāko desmti gadu laikā nebūs, jo tiks izmantots pārmantojamības modelis, kad esošo prezidēntu nomainīs iepriekš norādīts cilvēks, kurš tam tiks gatavots.

Ņemot vērā esošo sitāciju, noteikti varam sagaidīt daudz interesantu notikumu Krievijas vēlēšanu ietvaros, jo no vienas puses kandidāti nodarbosies ar personīgo piāru, no otras puses valsts aparāts darīs visu, lai nodrošinātu pēc iespējas leģitīmāku esošā prezidenta pārvēlēšanas procesu, no trešās puses Aleksejs Navaļņijs centīsies izrādīt jebkāda veida protestu par atteikšanos viņu reģistrēt. Ja kādam interesē, tad iesaku to vērot no tehniskā skatu punkta un pētīti psiholoģiskos paņēmienus, kas tiek izmantoti attiecībā uz plašām sabiedrības masām no visām iesaistītām pusēm, jo tieši šo lietu turpmāko trīs mēnešu laikā redzēsim kā plūstāmu no pārpilnības raga.

Pašvaldību vēlēšanas


Beidzot ir pienācis tas laiks, kad man būs iespēja vairāk pievērsties patīkamai nodarbei – rakstīt blogu. Platiem vēja spārniem mums tuvojās 3. jūnījs, kad varēsim atdot savu balsi kādam no deputātiem, tādējādi deliģējot savas suverenās tiesības īstenot kādam pašvaldības deputātam. Kad man uzdod jautājumu, par ko es balsošu, vienmēr ar smīnu atbildu, ka personīgi neredzu atšķirību par ko balsot, jo reālā vara tiek koncentrēta citā dimensijā. Šeit es vēlos padalīties ar savām pārdomām un izteikt savu viedokli, kā patiesībā viss darbojās. Ņemot vērā, ka šeit tiks izteikts tikai un vienīgi mans subjektīvais viedoklis, tad laika taupīšanas nolūkos, lai nemeklētu nekādus piemērus, rakstīšu visu maksimāli tendenciozi.

1. Kurš parasti finansē partijas?

Mēs noteikti visi esam dzirdējuši frāzi, kurš maksā, tas pasūta mūziku. Tā arī notiek dzīvē. Lai kāds deputāts vai kāda partija varētu piedalīties vēlēšanās un priekšvēlēšanu kampaņā, tai ir vajadzīga nauda, savukārt tie, kas ziedo kādai no partijām, sagaida zināmu atdevi no ziedotās (“ieguldītās”, “investētās” utt.) naudas. Līdz ar to jebkurš ievēlētais deputāts zina, ja netiks veiktas atbilstošas darbības, uz nākamajām vēlēšanām ziedojumus saņems kāds cits. Parasti ziedojumus partijām veic cilvēki, kuriem ir samērā lieli naudas līdzekļi, kas nozīmē, ka visdrīzāk šie cilvēki ir saistīti ar kādu no biznesa veidiem, kas darbojās noteiktā pašvaldībā.

2. Kurām partijām tiek ziedots?

Ziņās varam atrast informāciju, ka viens un tas pats ziedotājs var ziedot uzreiz vairākām partijām un tas praksē bieži arī notiek. Piemēram, kāds būvniecības komersants ziedo visām partijām, kuras viņa prāt var tikt pie varas. Tādējādi nav svarīgi, kurš uzvar vēlēšanās, tik un tā noteiktā ziedotāja intereses tiks pārstāvētas. To varam redzēt praksē, kad publiskus pasūtījumus saņem vieni un tie paši komersanti, neskatoties uz partijām, kas ir pie varas.

3. Lobijs.

Tie, kas ikdienā nesaskaras ar likumdošanas procesu, nenojauš, cik liela ietekme ir dažādām lobešānas grupām uz pašvaldību darbu, šeit es vairāk domāju lielās pašvaldības. Svarīgākais, ka neskatoties uz vēlēšanu rezultātiem, cilvēki, kas lobē kaut kādas intereses, paliks tie paši, tikai mainīsies pašvaldības deputāti, ar kuriem nāksies strādāt un lielā mērā mazus un niansētus jautājumus varēs “izdabūt” cauri tik un tā, jo neviens tos tāpat nesapratīs, piemēram, kādas ielu tirdzniecības noteikumu īpatnības utt.

4. Budžets.

Pašvaldībām ir noteikta apmēra budžets un vēlēšanu mērķis pamatā ir tikt pie budžeta dalīšanas procesa. Bet šeit svarīgi atcerēties, ka jebkura pašvaldības vara, kas tiks ievēlēta, darbosies limitēta budžeta ietvaros, kas nozīmē, ka tās rīcības brīvība ir samērā ierobežota.

Lūk arī nelieli argumenti, kāpēc es nepiešķiru lielu nozīmi vēlēšanu rezultātiem. Protams, pašas par sevi vēlēšanas ir ļoti labs mehānisms, kā nodrošināt politiķu saikni ar sabiedrību un vēlēšanām noteikt jābūt, bet ar savām pārdomām es vienkārši aicinu visus nolaisties uz zemi un saprast, ka iespējamās pozitīvās pārmaiņas, uz ko visi cer piedaloties vēlēšanas, ja pat notiks, tad ļoti ļoti lēni un pavisam citā kvalitātem, nekā sākotnēji tiek cerēts.

Un nobeigumam nedaudz morāles, ja kāds patiešām vēlas kaut ko mainīt, tad noteikti vajag iesaistīties nevalstiskās organizācijās vai jāiet politikā, jo ar vienkāršu balsošanu ir stipri par maz, lai notiktu pozitīvas pārmaiņas, kaut vai manis aprakstīto ietekmes mehānismu dēļ.

Turcijas referendums


Kaut arī cenšos nerakstīt savā blogā par politiskām tēmām, tomēr vakardienas referedums Turcijā par konstitūcijas grozījumiem liek uzrakstīt kādu nelielu komentāru. Īsumām, vakar Turcijā vēlētāji nobalsoja par grozījumiem konstitūcijā (Türkiye Cumhuriyeti Anayasası), kas sastāv no 175 pantiem. Konstitūcija sastāv no vairākām daļām, kur pirmā daļa tika pieņemta 1921. gadā un, kuru varam uzskatīt par vecu konstitūciju līdzās Latvijas konstitūcijai, jo tā tika pieņemta pirms Otrā pasaules kara. Tā bija par pamatu Turcijas valsts veidošanai par demokrātisku un brīvu valsti, kur cilvēkiem bija atļauts brīvi izteikties un, kur reliģija tika nodalīta no valsts varas. Kā redzams, tad Turcija spēja veiksmīgi attīstīties, būdama neprezedentāla valsts pēc savas būtības un, kur parlamentam bija liela nozīme.

Pēc grozījumiem konstitūcijā, vara aizvien vairāk tiks koncentrēta tikai un vienīgi prezidenta rokās un viņa pilnvaras varēs būt līdz 2029. gadam, pēc kārtējām vēlēšanām, kas pēc būtības nozīmē, uz mūžu. Šeit mēs redzam, kā demokrātiksa valsts pārtop vienā naktī par autoritāru režīmu un pēc visa spriežot, varas koncentrācijas tendence tikai turpināsies. Kāds ir iemesls tādām pārmaiņām, viss ir ļoti vienkārši, pastāvošā Turcijas elite negrib zaudēt varu un izmantoja likumīgu ceļu mērķu sasniegšanai. Labvēlīgi apstākļi tam bija pieaugošai terorisms un nesenais apvērsuma mēģinājums.

Patiesībā, jebkuri likuma grozījumi, kas vērsti uz valsts institūtu varas pastiprināšanu un parasto cilvēku, vēlētāju, tiesību ierobežošanu, demostrē tikai un vienīgi valsts varas vājumu, augsto korupcijas līmeni un sabiedrības mazo iesaistīšanos valsts politiskajā dzīvē. Tieši to šis referendums arī demonstrēja. Ja palasa Bloomberg vai BBCnews, tad no turienes redzams, ka lielāko atbalstu grozījumiem, guva no lauku apvidus vēlētāju balsīm, kamēr pilsētās lielākā daļa balsoja pret. Līdz ar to lauku iedzīvotāji noteica, kā izskatīsies Turcija nākotnē, kaut arī attīstītās pilsētas, kurās ir gan augstāks izglītības līmenis, gan cilvēku iesaistīšanās dažādās asociācijās un politiskās kustībās.

Vai prezidentāla valsts ir risinājums vājajām valsts institūcijām? Noteikti nē, jo vienai vājai valsts institūcijai – prezidentam, tiek dotas vēl lielākas pilnvaras, tādējādi sekmējot esošo problēmu padziļināšano, bet noteikti ne risināšanu. Valsts varas centralizācija vienmēr noved pie korupcijas pieauguma un valsts varas ātras novecošanas. Šādos gadījumos vienmēr nostrādā ilūzija, ka atnāks kāds un visu sakārtos, bet patiesībā, ja gribam kaut ko mainīt, tad pašiem to vien jādara, izmantojot visus likumā noteiktos mehānismus.

Ļoti svarīgi, lai šāda kaite – valsts varas centralizācija, nepārmestos uz Eiropas valstīm, jo cilvēka brīvību un vienādas tiesības uz valstī esošajiem resursies, vissekmīgāk nodrošina tieši demokrātija un republikas modelis, kaut arī tas nav ideāls, bet kā jau teica Vinstons Čērčils, labāku neviens nav izdomājis.

Par valsts pārvaldi un politiku īsumā


Kaut arī pēdējā laikā bija ļoti liela neskaidrība mūsu nodokļu politikā, kā arī tā tika mainīta gandrīz katru dienu, redzot lielo informācijas plūsmu, es nekomentēju, jo neredzēju jēgu atkārtoties vai arī lieki tērēt laiku uz lietām, kuras es tik un tā nespēju ietekmēt. Tomēr šeit vēlos uzrakstīs pāris filosofiskus jautājumus, kas man ienāc prātā pēc atrakcijām ar minimālo sociālo iemaksu noteikšanu un mikrouzņēmuma nodokļu režīma grozīšanu. Brīdinu, ka manas pārdoma būs samērā provakatīvas un nevienā brīdī neuzstāju, ka tās ir pareizas. Tas ir tikai un vienīgi mans viedoklis.

Kāpēc uzņēmējs ir slikts? – Komunisma ideoloģijā, cilvēki, kas nodarbojās ar uzņēmējdarbību, tika uzskatīti par eksplotātoriem, kas paverdzina darba ļaudis, apzogot tos un liekot tiem aizvien vairāk strādāt par aizvien mazāku samaksu. Risinājums tika atrasts ļoti vienkāršs, atņemt uzņēmējiem un īpašniekiem un atdot to visu darba ļaudīm. Šāda ideoloģija tika mācīta skolā un plaši tika izplatīta toreizējā Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas (LSPR) valsts pārvaldē. Kas notika sabrūkot PSRS, liela daļa LSPR valsts pārvaldes ierēdņu palika un kļuva par demokrātiem, bet to vietā, kas tika nomainīti, nāca cilvēki, kas tik un tā bija ieguvuši izglītību LSPR, tā tad, komunistiskās ideoloģijas garā. Lūk, arī pirmsākumi no tā, kāpēc Latvijā uzņēmejs tiek uzskatīts par zagli, krāpnieku un sabiedrības ienaidnieku kopumā. Arī jaunā paaudze, kas nokļūst valsts pārvaldē, tiek apmācīta no iepriekšējo darbinieku puses, un tajos iesakņojas komunistiskā ideoloģija.

Kāpēc no valsts pārvaldes iekšienes tas nav redzams? – Cik atceros no skolas laikiem, skolnieki, kuri vislabāk mācijās un kuriem bija labākie rezultāti, velāk aizgaja studēt medicīnu, ekonomiku, jurisprudenci vai aizbrauca prom mācīties ārvalstīs. Savukārt pec studiju beigām, talantīgakie studenti aizgāja strādāt privātajā sektorā vai aizbrauca prom. Visam par pamatu bija prestižs un atalgojums. Liela daļa no tiem, kas aizgāja dienēt (civildienests) uz valsts pārvaldi, vēlāk tik un tā atrada darbu privātajā sektorā. Līdz ar to lielākājā daļā gadījumu valsts pārvaldi veido cilvēki, kuri noteikti nebija tie uzcītīgākie un gudrākie skolnieki un vēlāk studenti, bet tieši tie, kuri nav spējuši atrast savu vietu privātā sektora darba tirgū. Protams, ir izņēmumi un es personīgi pazīstu ļoti profesionālus valsts ierēdņus, kas tiešām ir izglītoti un ļoti gudri, bet diemžēl tie ir mazākumā un nespēj mainīt kopējo valsts pārvaldes sastāvu un virzienu. Līdz ar to lielākā ierēdņu masa nav tik gudra, lai spētu pati orientēties kopējā valsts vidē, celoņos un sekās, bet ir viegli ietekmējama no veco ierēdņu puses ar komunistiskās ideoloģijas saknēm. Tādējādi arī jaunie ierēdņi attiecas pret uzņēmējiem ļoti negatīvi un nevēlas tos izprast, bet vēlās pret tiem cīnīties aizstāvot prolitariātu.

Atbildot uz augsāk minētajiem jautājumiem, kļūst skaidrs, kāpēc valsts pārvalde un arī politika no ministriju puses un arī likumdevēja puses ir tik vāja un nekonsekventa. Nevar sagaidīt no cilvēkiem, kuri cīnās pret kapitalismu un brīvo tirgu, kaut ko, kas būtu labvēlīgs uzņēmējiem, bet tieši otrādi, tikai un vienīgi haotiskas darbības ar mērķi pēc iespējas vairāk paņemt caur nodokļu sistēmu, lai varonīgi izglābtu apspiesto un paverdzināto darba ļaužu tautu, piedāvājot tiem bezmaksas medicīnu, izglītību (budžeta vietas), sociālo nodrošinājumu utt. Tikai mums jāatceras monētas otrā puse, kādas priekšrocības bija LSPR ierēdņiem, tie sevi nostādīja elites pozīcijās, LSPR ierēdņiem bija savi veikali, kur varēja nopirkt ārzemju preces un deficīta produktus par ļoti zemām cenām un tajos veikols darba ļaudīm bija liegta ieeja, priveliģētas vasarnīcas, mašīnas bez rindas, dienesta pozīcijai piešķirtie dzīvokļi un samērā grezna uzdzīve, kas bija rūpīgi slēpta no pārējiem. Tagad notiek līdzīgi un nodokļi ir vajadzīgi, lai apmaksātu greznu dzīvi vidējam un augšējam ierēdņu sastāvam. Tikai mani bažīgu darba fakts, ka LSPR vairs neeksistē un ar katru dienu kļūst aizvien mazāk cilvēku, kas to atceras. Es ļoti ceru, ka pēc 20 gadiem, es joprojām varēšu rakstīt par Latvijas Republiku, nevis kādu citu veidojumu. Tādas bija manas pārdomas, drūmas, bet ne bez pamata.

Īsi par ārpolitiku uz šodienu


Es cenšos nerakstīt par politismiem jautājumiem savā blogā, lai to nepiesārņotu ar dažāda veida bezjēdzīgām pārdomā, jo no tām jebkurā gadījumā pilnīgi nekas nemainīsies. Tomēr šodien palasot ziņu virsrakstus, ieraudzīju, ka Rīgā notiek konference ar nosaukumu “Rīgas konference 2016”. Pēc būtības iepriekšminētā konference ir veidota tikai un vienīgi ar vienu mērķi, ilgstoši runāt un ļaut visiem izteikts par vienu tēmu “Cik Krievija ir slikta un bīstama”. Tiešām Rīga ir labākā vieta, kur rīkot šādu konferenci, ņemot vērā, ka pie mums dzīvo aptuveni 300 000 krievu tautības cilvēku, mūsu bankās glabājās aptuveni 25 miljardi euro Krievijas vidējā līmeņa oligarhu nauda, mūsu zivju rūpniecība ir lielā mērā fokusēta uz Krievijas tirgu, mēs vēlamies iegūt daļu no Ķīnas kravām, kas tranzītā ies cau Krieviju un, kurai ir daudz labākas attiecības ar Ķīnu, nekā Latvijai, lai varētu uztaisīt kādu nepatīkamu pārsteigumu priekš mums. Es nemaz nerunāju par to, ka uzaicinātie cilvēki, ar mūsu eks prezidenti priekšgalā nav ārpoltikas speciālisti un gatavi runāt jebko, lai tikai arī turpmāk viņu aicinātu uz šāda veida pasākumiem, jo nekam citam viņi nav vajadzīgi. Vēl ļoti uzjautrinoši ir mūsu bruņotu spēku pārstāvniecība, kas bļauj, ka rīt mums uzbruks, un lai tas nenotiku, dodoties militārajam budžetam aizvien vairāk un vairāk naudas, lai mēs varētu no visām NATO valstīm pirkt vēcos metālalūžņus, ko ar grūtībām var saukt par ieročiem.

Īsāk sakot, es tiešām vēlētos, lai tiktu organizētas lielas, ar plašu pārstāvniecību no dažādām valstīm un starptautiskajām organizācijā, konferences par tēmām, piemēram, nabadzības apkarošana Austrumeiropas valstīs, izglītības līmeņa celšana pasaules nabadzīgākajās valstīs, rūpniecības attistība Baltijā, noziedzības apkarošana utt. Bet diemžēl ar manis minētajām tēmām grūti uztaisīt veiksmīgu politiku gan starptautiskajā līmenī, gan vietējā, kā arī uz tādām konferencēm diemžēl neizdala naudu ne NATO, ne ES, ne OECD utt. Starp citu, es kaut kad biju lasījis, ka par naudu, kas tiek iztērēta militārajā konfliktā, kurā piedalās NATO, vienā nedēļā, varētu nodrošināt skolas apmācības visiem bērniem pasaulē, kuriem tādas iespējas nav, vesela gada laikā.