Liberālisms


Latvijas sabiedrība kā jau visas sabiedrības ir ļoti daudzšķautnaina. No vienas puses sabiedrība dalās pilsētas un lauku iedzīvotājos, ticīgos un ateistos, latviski un krieviski runājošos, vienotas Eiropas piekritējos un eiroskeptiķos, bagātos un trūcīgajos, izglītotajos un neizglītotajos, nacionālistos, konservatoros un liberālo ideju piekritējos. Pēdējais ir ļoti neskaidrs un vārds liberāls bieži tiek lietots bez izpratnes un jēgas, apzīmējot ar to visu, ka noteiktajam indivīdam nepatīk apkārtējā pasaulē. Šoreiz konspektīvi uzrakstīšu, kas ir liberālisms un kāpēc tas ir svarīgs normālai valsts attīstībai.

Skaidrojošā vārdnīcā vārds liberālisms tiek skaidrots, ka tā ir teorija un sociālpolitiska nostāja, kas vērsta uz pārstāvniecisku valdīšanu, preses, vārda un ticības brīvību, šķiru privilēģiju atcelšanu, brīvu starptautisko tirdzniecību utt. Šeit jāatzīmē, ka tā nav ideoloģija, atšķirībā, piemēram, no komunisma vai nacisma.

Politiskā liberālisma izpausme sākās Anglijā ar Tiesību bila (Bill of Rights) pieņemšanu 1689. gadā, kad tika ierobežota Anglijas monarha vara, nododot lielāko daļu pilnvaru parlamentam, nosakot regulāras parlamenta vēlēšanas, vārda brīvību parlamentārajās debatēs, aizliedzot nepamatotus un nežēlīgus sodus, aizliedzot jebkādus nodokļus, kas nav pieņemti ar parlamentāro aktu. Mūsdienās tik pašsaprotamas lietas, kas 17. gadsimtā skaitījās ļoti progresīvas un savā ziņā unikālas.

Liberālisms bija pretstats autoritārismam jeb monarha varai (royalism). Monarhija piedāvāja ekonomikas modeli, kurā bija monarha monopols uz visu, zemi, ražošanu, tirdzniecību, izglītību, vārda un personas brīvību. Tāpat monarham piederēja tiesas varas funkcijas, kur visus strīdus izšķīra monarhs. Šajā gadījumā ar monarhu tiek saprasta institucionālā kārtība, kas pilnībā pakļauta varas vertikālei, kas darbojās vienīgi monarha un pietuvinātās cilvēku grupas interesēs, aizsargājot tos no visiem pārējiem iedzīvotājiem un atņemot tiem lielāko daļu resursu. Rezultātā monarhijas laika ekonomika bija ļoti vāja, cilvēki bija nabadzīgi un visi resursi koncentrējās ļoti šauras cilvēku grupas rokās. Netika nodrošināta īpašuma aizsardzība, bet visu vērtīgo monarhs varēja konfiscēt savās interesēs. Rezultātā cilvēkiem nebija ekonomisko un tiesisko iespējo kļūt turīgiem un neatkarīgiem no kopienas un monarha. Likumsakarīgi, ka tādā sistēmā nebija inovācijas, jebkura joma bija neefektīva un maz atšķīrās no tā, kas bija simts, divsimt un trīssimt gadus atpakaļ.

Viens no monarha varas balstiem bija reliģija un baznīca. Monarhijas laikā cilvēkiem nebija atļauts brīvi izvēlēties ticību, kā arī baznīca nodarbojās ar propagandu, ka cilvēks ir ar iedzimtu grēku, monarha vara nāk no dieva un vērsās pret jebkuru cilvēku brīvības izpausmi, tajā skaitā pret zinātni un filozofijas attīstības. Anglijā 1689. gadā līdz ar monarha faktiskās varas demontāžu, tika likvidēts reliģijas kā propagandas mehānisms, kas strauji ļāva attīstīties Anglijas filozofiem un dažādām politiskām, ekonomiskām un sociālām koncepcijām.

Kas notika ar ekonomiku pēc 1689. gada Anglijā. Kaut arī faktiski parlamentu ievēlēja no 1% – 10% iedzīvotāju, tas ļāva nodrošināt lielas sabiedrības daļas interešu pārstāvniecību, kas nodrošināja neatkarīgas tiesas izveidošanu, kuras lēmumos neiejaucās neviena no politiskajām grupām, jo nevienai politiskajai grupai nebija absolūtas varas un tā pati tiesa sargāja esošo pie varas politisko grupu gadījumā, ja tā zaudēja varu nākamajās parlamenta vēlēšanās. Līdz ar to ekonomiskā un politiskā elite bija ieinteresēta neatkarīga tiesas institūtā, kā savas drošības garantu. Līdz ar neatkarīgas tiesas izveidošanu, tika izveidota patentu sistēma, kas ļāva aizsargāt intelektuālo īpašumu un stimulēja strauju zinātnes attīstību. Abi šie faktori bija par pamatu agrārajai un industriālajai revolūcijai, kad ieviešot jaunas, patentētas tehnoloģijas sākās straujš izaudzētās labības pieaugums, attīstījās tekstila apstrāde, pieauga lopkopības apmērs, attīstībās ceļu un ūdens kanālu būvniecība.

Salīdzinām 18. un 19. gadsimtu ar Latvijas teritoriju. Pie mums joprojām bija dzimtbūšana, ko baznīca uzskatīja par dieva noteiktu kārtību, bet Lielbritānijā tās nebija vispār. Pie mums bija monarhija un tiesu sistēma aizstāvēja vāciešu un krievu eliti, klaji diskriminējot un apspiežot vietējos iedzīvotājus, iepretim Lielbritānijai, kur katrs iedzīvotājs varēja savas tiesības aizstāvēt tiesā. Dzelzceļa satiksme praktiski nebija un pirmā līnija tika atklāta tikai 1861. gadā, iepretim Lielbritānijai, kur pirmā dzelzceļa līnija tika atklāta 1830. gadā un 1861. gadā jau bija liels sliežu tīkls pa visu Lielbritānijas teritoriju. Savukārt ūdens kanāli tajā laikā Latvijas teritorijā nebija, iepretim Lielbritānijai, kur pirmais kanāls ar komerciālu mērķi tika uzbūvēts 1761. gadā. Latvijas teritorijā ekonomiku veidoja lauksaimniecība, Lielbritānijā rūpniecība. Latvijas teritorijā praktiski nebija finanšu nozares, savukārt Londonas birža un finanšu nozare bija pasaulē attīstītākā un lielākā. Šis piemērs ļoti labi demonstrē, kāda ir ekonomiskā atšķirība starp liberālismu un autoritārismu jeb monarhiju tās klasiskajā izpratnē.

Nav tā, ka cilvēki izvēlējās liberālu politisko un ekonomisko iekārtu tāpēc, ka vēlējās iznīcināt vietējo kultūru, tradīcijas, valodu un dzīves kārtību. 18. un 19. gadsimtos Lielbritānijas un Amerikas Savienoto Valstu (ASV) ekonomikas attīstījās visstraujāk. Tieši tajās valstīs bija spēcīga zinātne un jaunākas tehnoloģijas. Kā liberālisms ietekmēja angļu valodu? Tā kļuva par vispieprasītāko valodu pasaulē, kas neformāli skaitās starptautiska biznesa valoda un kuru mācās gandrīz visās pasaules valstīs. Kā liberālisms ietekmēja Lielbritānijas un ASV kultūru? Šo divu valstu filozofi, aktieri, mūziķi, rakstnieki un zinātnieki dominē visā pasaulē. Mēs viegli varam nosaukt trīs izcilus britu vai amerikāņu dziedātājus vai aktierus, bet reti kurš nosauks indiešu vai ķīniešu, kaut arī iedzīvotāju ziņā to ir vairāk nekā britu un ASV iedzīvotāju.

Kāpēc liberālās idejas tiek kritizētas? Komunisms, nacisms un reliģija izmanto ļoti primitīvus cilvēku instinktus. Tās ir cilvēku bailes pret visu citādāko; velmi iegūt sociālo statusu neko nedarot, vēlams par dzimšanas faktu pareiza ģimenē vien; skaudību, ka kāds ir veiksmīgāks par tevi; mantkārību, tiekot pie resursiem, neieguldot darbu; vēlme pēc taisnīguma, piedāvājot skarbu izrēķināšanos ar tiem, kuru dēļ tev dzīvē neveicas utt. Ja paskatās uz tiem, kuri kritizē liberālās idejas, tad tie parasti ir manipulatori, kuri nekad nepiedāvā idejas, kā kaut ko attīstīt, bet tikai kādam kaut ko atņemt, kaut ko ierobežot, kādam izdarīt kaut ko sliktu un kādu diskriminēt pēc iedzimtu pazīmju principa. Vēl tie, kas iestājās pret liberālismu, piedāvā demontēt demokrātiskus institūtus, likvidēt konkurenci par varu parlamentā, stāstot, ka demokrātija sevi ir izsmēlusi, izdomājot kaut kādas sazvērestības teorijas, kā, piemēram, pasaules valdību vai masveida čipizāciju utt. Galvenais mērķis liberālisma kritizēšanai ir vēlme tikt pie varas un izveidot varas vertikāli, monopolizējot ekonomiku un iegūstot kontroli pār visiem valsts resursiem, nekas vairāk. Tiem, kuri aizstāv autoritāra režīma ieviešanu jāatceras, ka manipulatori vēlas nodrošināt varu un resursus sev, savai ģimenei un draugiem nevis jums, un jūs tiekat izmantots kā līdzeklis, ko pēc tam var izmest ārā, kad tas kļūst nevajadzīgs, jo mērķis jau ir sasniegts. Klasisks piemērs ir PSRS lielās tīrīšanas 20. gadsimta trīsdesmitajos gados, kad tika likvidēti tie cilvēki, kas karoja Sarkanās armijas rindās un nodrošināja PSRS vadošās elites nonākšanu pie varas.

Nobeigumā apkopojot šajā rakstā ietverot, redzams, ka liberālisms ir par politiskām un ekonomiskām brīvībām, kas tiek pretnostatītas autoritārismam jeb monarhijai. Tikai ierobežojot monarha absolūto varu Anglijā, varēja nodrošināt ļoti strauju ekonomikas attīstību, kas noveda pie agrārās, industriālās un infrastruktūras revolūcijas, kas uzlaboja iedzīvotāju labklājību un nodrošināja britu un ASV kultūras dominēšanu visā pasaulē. Tie, kas cīnās pret liberālām idejām, patiesībā izmanto cilvēku primitīvākos instinktus, lai nonāktu pie varas un pārņemtu kontroli pār visiem valsts resursiem.

Sputnik V kā siers peļu slazdā


Ja mājās ir uzradušies mazi un pelēki grauzēji, veikalā mēs varam nopirkt dažāda veida peļu slazdus, kuru cena var būt no pāris līdz pāris desmitiem euro. Tāpat arī Krievijā izstrādāto vakcīnu Sputnik V ir iespējams iegādātiem aptuveni par 20 euro lielu cenu. Vispārējas pandēmijas laikā, kad Eiropas Savienības ekonomikas slīgst recesijā un vakcinācijas politika nav efektīva, varētu rasties vēlme atsaukties uz Krievijas draudzīgo piedāvājumu pārdot viņu izstrādāto vakcīnu, lai atrisinātu esošās problēmas, ko radīja Covid19. Šeit īsumā uzrakstīšu savas pārdomas, kāpēc to nevajadzētu darīt.

Varam atrast informāciju par to, ka Krievijas iekšienē vakcinācijas pret Covid19 nesokas tik raiti. Uz šī raksta uzrakstīšanas dienu, Latvijā vismaz vienu poti bija saņēmuši 6.3% iedzīvotāju, bet Krievijā tikai 5.0%. Neskatoties uz to, Ungārija un Slovākija jau apstiprināja Sputnik V lietošanu un saņēma vakcīnas no Krievijas un to pašu grasās darīt arī Austrija. Tāpat arī Francija un Vācija izrādīja interesi. [1] Pie tam Vācija varētu būt ļoti ieinteresēta jebkuras vakcīnas iegādē, jo rudenī gaidāmas Bundestāga vēlēšanas, pēc kurām mainīsies Vācijas premjerministrs. Pret Sputnik V lietošanu iebilst Lietuva [2], Latvija un Polija, pasakot, ka Krievija vakcīnu lieto kā maigās varas ieroci, lai gūtu sev politisku un militāru labumu.

Kā praksē varētu izskatīties siers peļu slazdā? Vācijas gadījumā tā ir Nord stream II būvniecības pabeigšana, kas Krievijai ir ļoti svarīga, lai radītu turpmāko spiedienu uz Ukrainu un varētu pēc nepieciešamības eskalēt konfliktu. Ungārijas un Slovākijas gadījumā tas varētu būt veto uzlikšana uz turpmākajām sankcijām pret Krieviju, savukārt caur Austriju varētu tikt lobētas Krievijas intereses tajās Eiropas Savienības aprindās, kurās netiek Ungārija un Slovākija. Papildus tam Ungārija un Slovākija ir NATO dalībvalstis, kas nozīmē, ka tās var kavēt jebkādu NATO iesaistīšanos iespējamā militārā konfliktā ar Ukrainu.

Rezultātā paņemot, it kā tik gardo sieru, kas kārdinoši ir ielikts peļu slazdā, Eiropas Savienība kopumā un noteiktās dalībvalstis atsevišķi var kļūt par noķertajām pelēm, kur pildot neformālas vienošanās vai vienkārši esot tiešā atkarībā no Krievijas, tām būs jāatbalsta Krievija visās tās anti cilvēciskās iecerēs no cilvēku indēšanas līdz militāriem konfliktiem. Tāpēc uzskatu, ka Eiropas Savienībai vajadzētu uzlikt veto uz Sputnik V vakcīnu, tādējādi pasargājot sevi no iekšējiem konfliktiem un turpmāko Krievijas agresiju, kas varētu nenotikt, zinot, ka tai nebūs nekāda veida atbalsts.

Avots:

[1] https://edition.cnn.com/2021/04/03/europe/europe-russia-vaccines-analysis-intl-cmd/index.html

[2] https://www.bloomberg.com/news/articles/2021-02-09/lithuania-won-t-buy-russian-vaccine-it-deems-a-geopolitical-tool

Vārda brīvība kā strīda ābols


Nepārtraukti notiek strīdi un diskusijas par vārda brīvību presē, sociālos tīklos, dažādās organizācijās un valstī kopumā. Iesaistoties ar cilvēku diskusijā par vārda brīvību, vienmēr tiek lauzti šķēpi un sisti vairogi tāpēc, ka šis ir tik plašs jēdziens, ka tā interpretācija ir bezgalīga un var tikt apskatīta no dažādiem rakursiem. Šajā rakstā es ļoti īsi uzrakstīšu savas pārdomas par vārda brīvību.

Daudziem patīk citēt Latvijas Satversme 100. pantu, kurā noteikts, ka ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Tāpat tiek noteikts, ka cenzūra ir aizliegta. Šis ir deklaratīvs pants, kas nav piepildīts ar plašāku saturu, jo neregulē vārda brīvības robežas. Daudz precīzāks ir Apvienoto Nāciju Organizācijas Starptautiskais pakts par pilsoņu un politiskajām tiesībām, kuru pilnībā ir ratificējusi Latvija. Šī pakta 19. pantā ir noteikts, ka ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību; šīs tiesības ietver brīvību meklēt, saņemt un izplatīt jebkāda veida informāciju un idejas neatkarīgi no robežas vai nu mutiski, vai rakstiski, vai drukātā veidā, mākslas formā vai izmantojot jebkuru citu viņa izvēlētu mediju. Kā redzams, šis regulējums paplašina vārda brīvības skaidrojumu un attiecina to uz mākslu un tiesībām izvēlēties jebkuru mediju, kas varbūt gan sociālie tīkli, gan radio un televīzija. Tomēr nevienas tiesības nevar būt bez ierobežojuma pret ļaunprātīgu to izmantošanu. Tajā pašā pakta 19. pantā noteikts, ka vārda brīvības tiesību izmantošana ir saistīta ar īpašiem pienākumiem un atbildību. Tāpēc uz to var attiecināt noteiktus ierobežojumus, taču tie ir tikai tādi, kādi ir noteikti likumā un ir nepieciešami. Šie ierobežojumi var būt, aizsargājot citu cilvēku tiesības un reputāciju, kā arī aizsargājot valsts drošību vai sabiedrisko kārtību, vai sabiedrības veselību vai morāli. Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 20. pantā ir noteikti ietvari, nosakot, kas vairs netiek uzskatīts par vārda brīvību un ir aizliedzams. Tā ir kara propaganda un jebkāda nacionāla, rases vai reliģiska naida aizstāvēšana, kas ir kurināšana uz diskrimināciju, naidīgumu vai vardarbību. Tagad par tiesisko regulējumu ir skaidrs, protams, tas ir daudz plašāks, jo to regulē arī citi tiesību akti un šeit es apskatīju tikai dažus, lai radītu priekšstatu par tēmu.

Viens ir tiesiskais regulējums, bet pavisam kaut kas cits ir mērķis un būtība. Ideja par vārda brīvību tagadējā formā radās jau 18. gadsimtā, tomēr Eiropā tā kļuva vitāli svarīga pēc Otrā pasaules kara. Kas notiek, kad kāds autoritārs līderis vēlas pārņemt varu, viņš pirmām kārtām pārņem kontroli par radio vai televīziju un sāk sistemātiski ierobežot tiesības izteikties visiem, kuru viedoklis nesakrīt ar autoritāra līdera viedokli. Rezultātā tiek pārtraukta brīva diskusija par valsts turpmāko attīstību, pieļautajām kļūdām un efektīviem attīstības virzieniem. Tiek veidota vide, kas raksturīga organizētās noziedzības pasaulē, kur par vissvarīgāko uzskata klusēšanas kodeksu, kad visi zina viens par otra noziegumiem, bet neviens par tiem nerunā un neliecina tiesā. Tāpat kā organizētās noziedzības pasaulē, arī vārda brīvības pārkāpuma gadījumā, informēšana par patiesību tiek sodīta jau no valsts puses.

Cits stūrakmens ir ideju daudzveidība. Brīvas uzskatu paušanas rezultātā mēs redzam un dzirdam ļoti daudzus cilvēkus, kuru pasaules uzskats un viedoklis būtiski nesakrīt ar mūsējo. Varam redzēt gan nacionālismu, gan komunismu, gan reliģiskās dogma, gan idejas par globalizāciju un liberālu sabiedrību. Instinktīvi daudziem cilvēkiem rodas vēlme aizliegt citādāk domājošiem paust savu viedokli. Tā ir racionāla vēlme, jo prasa daudz mazāku enerģijas patēriņu, nekā bezgalīga citu pārliecināšana par sava viedokļa pareizību un efektivitāti. Tomēr tieši viedokļu daudzveidība rezultātā izglīto sabiedrību un līdzsvaro sabiedrisko domu, kas summāri ir centriska un ļoti nosvērta. Piemēram, sabiedrībā, kurā ir atklāta diskusija, politiķi reaģēs uz vairākuma viedokli, ka lielākā daļa sabiedrības ir pret baznīcas iejaukšanos valsts pārvaldē, pret komunistiskajām idejām, pret nacionālismu, kā cilvēku diskriminēšanas mehānismu un par brīvu tirgu. Ja diskusijas nav, tad mūsu pašu piemērs ir dzīvot gadu desmitiem ar komunistisko ideoloģiju bez tiesībām to kritizēt vai atteikties no tās. Secinājums ir vienkāršs, vārda brīvība ir ekonomiski izdevīgāka, nekā vārda brīvības ierobežošana, jo tā neļauj sabiedrībai izdiskutēt un vienoties par optimālāko attīstības virzienu.

Vārda brīvības ierobežošana, lai novērstu kara propagandu un jebkāda nacionāla, rases vai reliģiska naida aizstāvēšanu, kas ir kurināšana uz diskrimināciju, naidīgumu vai vardarbību ir racionāla un pareiza. Samērā vienkārši ir kādu cilvēku grupu noskaņot uz vardarbību un veicināt tās attīstīšanos. Labs piemērs ir holokausts, kad ar propagandas palīdzību tika veicināta vardarbība pret noteiktām cilvēku grupām – ebrejiem, čigāniem un gejiem. Tāpat ar propagandas palīdzību ilgu laiku pastāvēja cilvēku verdzība visā pasaulē, kas pie mums izpaudās kā dzimtbūšana. Lai novērstu šādas parādības nākotnē, tika noteikta robeža, kur beidzas vārda brīvība un sākas administratīvā vai kriminālatbildība. Pie tam, nav aizliegts publiski paust nepatiku pret kādu no sabiedrības grupām, aizliegts tieši aicināt uz to tiesību ierobežošanu vai kādu prettiesisku darbību veikšanu.

Nobeigumā var apkopot rakstā minēto, vārda brīvība ir aizsargājama, jo tas nodrošina viedokļu dažādību, mazina autoritāra režīma iespējamību un nodrošina efektīvu valsts attīstību. Savukārt ierobežojumi ir noteikti, lai sargātu valsts un sabiedrības drošību, neļaujot kādam cilvēkam vai cilvēku grupai aicināt uz prettiesiskām darbībām, tajā pašā laikā neaizliedzot paust savu personisko attieksmi pret citiem.

Pavasari gaidot


Šoreiz uzrakstīšu pārdomas, par visu, kas interesē un ir mums apkārt. Rakstīšanas velmi noteikti sekmē gaiša aizejošas ziemas saule, kas apspīd pretējās mājas sienu. Tik jaukā laikā ir tik patīkami skatīties uz šo balto dienu, kas vēl no rīta nesolīja neko labu. Tā vien gribas ieslēgt blogu un rakstīt, rakstīt, rakstīt.

Pašlaik esmu konstatējis faktu, ka tikt pie zobārsta ir daudz vienkāršāk, nekā aiziet pie friziera. Ja zobārstam var pierakstīties uz nākošo nedēļu, tad pie friziera ir izveidojusies pagara rinda uz vairākām nedēļām. Nekad nebūtu domājis, ka laba friziera pakalpojumi būs pieprasītāki, nekā zobu ārstēšana.

Pandēmija daudzus cilvēkus ir atgriezusi jaunībā, kad ar draugiem varēja tikties parkos un pagalmos. Tika pirkts ēdiens ar dzērieniem un sēdēts uz soliņiem. Pašlaik notiek tieši tas pats. Ejot cauri Esplanādei, redzams, kā sēž cilvēki un mēģina pieveikt milzīgo kebabu, kas tika nopirkts tuvējā tirdzniecības vietā. Neapšaubāmi, ka ieguvēji no šī procesa ir baloži, kuri ar prieku apēd visas drupačas un citas ēdienu paliekas, kas paliek pāri pēc maltītes svaigā dabā. Savukārt baložus tālāk apēd kaijas, tādējādi noslēdzot šo īso barības ķēdi, kā cilvēka ēdiens nonāk līdz baltajiem jūras putniem, kuri jūru savā dzīvē nav redzējuši.

Cilvēku uz ielām ir manāmi mazāk, tāpēc vēl pamanāmāki kļūst apšaubāma izskata īpatņi, kas staigā netīrās drēbēs, smaržo pēc sen neiztīrīta miskastes konteinera un klīst apkārt barības un dažādu šķidrumu meklējumos. Šis tiešām ir laiks,kad centrs pieder viņiem. Bail, ka redzot jaunās modes un uzvedības tendences, arī pārējie Centra iemītnieki varētu sekot līdzi un būtiski mainīt savu stilu, jo katram gribas būt citādākam un oriģinālam, paliek ērtās konformisma sliedēs. To noteikti nevajadzēs ilgi gaidīt tāpēc, ka apģērbs neizbēgami tiek nonēsāts, bet iegādāties jaunu, bez neskaitāmu reižu atteikuma tiesību izmantošanas, praktiski nav iespējams. Tāpēc abas iepriekšminētās cilvēku grupas vienā brīdī saplūdīs kopā, vieni nepirks apģērbu, jo nevar atļauties, bet citi varēs atļauties, bet nebūs vietu, kur civilizēti apmierināt savu vajadzību.

Tā arī dzīvojam, uz veikalu ejam rītos vai vēlos vakaros, kad tajos ir izklīdusi pircēju masa, zobi ir daudz labākā stāvoklī, nekā frizūra uz galvas un pastaigājoties Centrā, jūtamies, it kā tas vairs nepieder mums, bet ir pārņemts ar citu sociālo grupu un izskata ziņā mēs visi strauji tai tuvojāmies.

Cik brīva ir Latvija?


Dzīvojot Latvijā, mēs bieži skatāmies uz notiekošajiem procesiem no iekšienes. Tā ir problēma, jo bieži tiek palaista garām lielā bilde, kā mēs izskatāmies uz pasaules fona. Dažādi ar pandēmiju saistītie ierobežojumi mums liek justies apspiestiem savās tiesībās, tomēr tā nav un to palīdzēs redzēt īss apskats, kur Latvija patiesībā ir.

Starptautiska nevalstiskā organizācija Freedom House šogad Latvijai ir piešķīrusi 89 punktus no simts, kas ir par diviem punktiem vairāk nekā pagājušajā gadā. Absolūtā brīvība skaitās 100 punkti, savukārt absolūta diktatūra ir 1 punkts. Skatoties detalizētāk, politiskās brīvības Latvijā tiek vērtētas ar 37 punktiem no 40, bet pilsoniskā brīvība ar 52 punktiem no 60. Salīdzinājumam pilnīga politiskā un pilsoniskā brīvība ir Somijā, savukārt Lietuvai ir 90 punkti un Igaunijai 94 punkti. Lai saprastu kontrastu, tad kaimiņiem Baltkrieviem ir tikai 11 punkti, praktiski nav nekādu brīvību un Krievijā 20 punkti. Šeit arī redzam tiešu sakarību starp politiskām un pilsoniskām brīvībām un labklājību. Jo sabiedrība ir brīvāka, jo tās iedzīvotājiem ir augstāks dzīves līmenis un pārticība, jo brīvības ir mazāk, jo lielāka nabadzība, korupcija un represijas. Atkāpei, kaut kad biju rakstījis par Botsvānu, tā ir saņēmusi 72 punktu, kas to ierindo brīvu valstu pulkā.

Kaut arī Freedom House nav publicējis plašāku atskaiti par 2020. gadu, varam paskatīties galvenās problēmas 2019. gadā, kas joprojām būs aktuālas:

  • nepilsoņu jautājums un viendzimuma pāru attiecību tiesiskā regulējuma neesamība;
  • neefektīva cīņa ar korupciju;
  • slikta valsts pārvaldes lēmumu pieņemšanas pārskatāmība;
  • NEPLP padomes politizēšana un Krievijas kanālu ierobežošana;
  • izglītības sistēmā tiek uzspiests valsts viedoklis un tiek ierobežota iespēja minoritātēm mācīties viņu valodā;
  • tiesu sistēma nav pilnīgi neatkarīga un pakļauta korupcijai;
  • tiesu sistēma nav efektīva;
  • ļoti liels ieslodzīto skaits proporcionāli iedzīvotāju skaitam;
  • romu tautas diskriminācija;
  • augsta vardarbība ģimenēs;
  • augsts nabadzības risks.

Vēl viens kritērijs, lai noteiktu, cik brīva ir Latvija, var palīdzēt starptautiska organizācija Reporters without boarders. Viņi preses brīvību Latvijā ierindo 22. vietā no 180 valstīm. Salīdzinājumā, Somija ir otrajā vietā, Lietuva 28., Igaunija 14., Krievija 149. un Baltkrievija 153. vietā. Līdz ar to kopumā Latvijā ir brīvība prese un mēs varam baudīt viedokļu un informācijas dažādību. Pie tam mums ir iespēja arī pašiem paust viedokli, nebaidoties no represijām no valsts puses. Botsvāna starp citu ir 39. vietā.

Ņemot vērā šajā rakstā minēto informāciju, varam izdarīt secinājumu, ka Latvija ir samērā brīva valsts gan politisko, gan pilsonisko brīvību jomā. Tāpat mums ir samērā brīva prese. Svarīgais, ko mums jāprasa no Saeimas un valdības, lai tiktu saglabāts virziens uz rādītāju uzlabojumiem, jo augstāki būs rādītāji, jo lielāka mums būs labklājība.

Avoti:
https://freedomhouse.org/country/latvia/freedom-world/2020
https://rsf.org/en/ranking#

Jautājumi par pandēmijas ierobežojumiem


Viena no svarīgākajām saprātīga cilvēka pazīmēm ir spēja kritiski domāt un apšaubīt esošo dzīves kārtību. Apskatoties apkārt, redzam, ka dēļ Covid19 pandēmijas pie mums ir ieviesti neskaitāmi ierobežojumi, kas skar gan pārvietošanos, iepirkšanos, sociālo komunikāciju, darbu, mācību procesu un visas pārējās dzīves jomas. Neviens no lēmuma pieņēmējiem, vismaz publiski, nav apskatījies uz esošo situāciju kritiski, tāpēc šajā rakstā uzdošu jautājumus, uz kuriem netiks sniegtas atbildes, bet paši jautājumi būs atbildes uz dažādiem ierobežojumiem.

Mana pieredze

Personīgi neesmu pārslimojis ar Covid19, tomēr daudziem pazīstamiem cilvēkiem nācās iziet cauri šim pārbaudījumam, un liels prieks par to, ka bez būtiskām sekām. Kādu laiku atpakaļ man bija gadījies nostāvēt pusotra metra attālumā no cilvēka, kuram bija simptomi un kuram nākamajā dienā atklāja Covid19. Laika ziņā kontakts ilga aptuveni pusstundu. Atbilstoši noteikumiem devos pašizolācijā un veicu testu, rezultāts bija negatīvs. Mans secinājums vienkāršs, ir apstākļi un faktori, kas rada vīrusa pārnešanu no viena organisma uz otru un ir apstākļi, kas tieši otrādi to kavē vai padara par neiespējamu. Šāds secinājums ir tieši saistīts ar pieņemto ierobežojošo mēru izvērtēšanu.

Super spreader jeb super izplatītājs

Lasot par vīrusiem, tajā skaitā par Covid19, var viegli atrast informāciju par to, kā patiesībā vīruss izplatās. Parasts cilvēks vīrusu izplata vidēji no 0 līdz 6 cilvēkiem. Tas izskaidro, kāpēc daudziem lasītājiem, līdzīgi, kā manā gadījumā ir bijuši kontakti ar inficētiem cilvēkiem, bet inficēšanās nav notikusi. Savukārt ir cilvēki, kuri ir super izplatītāji, kuri inficē no 6 un vairāk cilvēkiem. Var atrast informāciju, ka viens indivīds ir inficējis ap tūkstotis citu cilvēku ierodoties kāzu svinībās. Super izplatītājus var raksturot kā cilvēkus, kuriem ģenētiskas un fizioloģiskās īpatnības dēļ ir spēja nodot vīrusu citiem cilvēkiem daudz efektīvāk un lielam cilvēku skaitam. Loģisks ir secinājums, ka ir cilvēki, kuri paši slimo, bet vīrusu nodot nevar vai neslimo vispār, jo vīruss nevar pielāgoties noteiktai videi organismā. Tieši tāpēc viens no efektīvākajiem ierobežojumiem pret Covid19 ir tieši pulcēšanās aizliegumi, lai izslēgtu iespēju, kad super inficētāji saskaras ar lielu cilvēku daudzumu, tos inficējot. Un šeit rodas pirmais jautājums, vai visi pandēmijas ierobežojumi ir vērsti uz cilvēku pulcēšanās ierobežošanu? Vai veikalu slēgšana vai darba laika ierobežošana, vai komandant stundas ieviešana, kuru pagaidām ir atcēluši, kaut kā sekmēja cilvēka pulcēšanās ierobežošanu?

Pētījumu trūkums

Mums valstī ir daudz labas mācību iestādes, tomēr mums ir problēma ar pētniecisko daļu, jo augstskolas un universitātes ir vērstas uz naudas pelnīšanu, nevis zinātnisko darbu, kas ļoti dārgi izmaksā mums visiem. Manā ieskatā, darba grupai cīņā ar pandēmiju jāsastāv ne tikai no politiķiem, epidemiologiem un mediķiem, bet arī no zinātniekiem. Skaidrs, ka Covid19 ir zināms tikai pusotru gadu un ir ļoti maz fundamentālu pētījumu par to, kā patiesībā vīruss izplatās, pretējā gadījumā mēs sen ar to tiktu galā, vienkārši efektīvi norobežojot izplatīšanās ķēdes. Diemžēl, ierobežojumi tiek uzlikti pietiekami plaši, bet tie netiek analizēti no efektivitātes skata punkta. Šeit rodas vairāki jautājumi, uz kuriem atbildes nav, bet tās varētu atrast zinātniskās pētniecības rezultātā. Kādi apstākļi, gaisa mitrums, temperatūra, apgaismojums, platība un citi parametri, sekmē un kādi ierobežo vīrusa izplatību? Vai ultravioletās gaismas vai citu gaisa dezinficējošu sistēmu ieviešana mazina vai pilnībā izslēdz inficēšanās iespēju? Šādi dati sniegtu atbildi uz to, vai vispār ir vērts ierobežot tirdzniecību, vai arī kādus apstākļus jāievieš, lai atrašanās telpā būtu droša. Pašlaik valsts sāpošu pirkstu ārstē ar rokas amputāciju, bet detalizētāka informācija ļautu ārstēt pašu pirkstu un saglābt to, ja pirksts simbolizē ekonomiku. Varbūt slimība neizplatās lauka āra gaisā un visu tirdzniecību vajadzētu pārnest uz āru, tāda pētījuma nav?

Masku efektivitāte

Biju rakstījis, ka maskas ir efektīvas tikai gadījumā, ja tās tiek pareizi lietotas. Vienreizēja maska vienu reizi, daudzas reizes lietojamā maska vienu reizi līdz mazgāšanai. Pie tam maskām vēlams būt medicīniskām un tās ir jāliek speciāli paredzētā maisā pēc lietošanas. Veikalos, sabiedriskajā transportā un darbā, cilvēki parasti maskas velk formālu iemeslu dēļ, nevis ar mērķi ierobežot pandēmiju. Reizēm cilvēki vispār maskas nevelk, vai velk tās nepareizi. Secinājums ir viens, masku efektivitāte ir zema vai tās nav vispār, jo valkājot maskas, saslimstība turpina pieaugt. Šeit atkal ir uzdodams jautājums, vai Latvijā kāds ir pētījis masku nēsāšanas reālo efektivitāti? Vai ir iespējams uzlabot masku lietošanas kultūru? Vai atsakoties no maskām, būtu kādas izmaiņas saslimstības jomā? Cik bieži un cik daudz cilvēku saslimst vietās, kur tiek valkātas maskas un cik daudz saslimst vietās, kur maskas nav nepieciešamas, piemēram, mājās? Atbildes uz šiem jautājumiem ļautu izvērtēt vai vispār ir nepieciešams apgrūtināt sabiedrība ar maskām, jo tā arī ir izdevumu pozīcija, kur līdzekļus varētu novirzīt uz citām vietām, kur vīrusa ierobežošana būtu efektīvāka.

Inficēšanās ceļi

Kā jau rakstīju par savu gadījumu, tad pusstunda ļoti cieša konta ar Covid19 inficēto cilvēku nebija pietiekami, lai es saslimtu. Šeit jāatzīmē, ka es nesarokojos un arī neskāros tām vietām, kur skārās inficētā persona. Joprojām nav pētījumi, kā realitātē cilvēki inficējas, vai caur ūdens pilieniem, ko cilvēks izdala elpojot caur dvašu, vai pieskaroties kādai virsmai, uz kuras ir vīruss. Iespējams, caur elpošanu saslims mazāk nekā caur virsmām vai arī otrādi, bet mums šādas informācijas nav. Inficēšanas ceļa noteikšana palīdzētu fundamentāli izvērtēt valstī ieviesto ierobežojumu jēgu un efektivitāti, jo vienā gadījumā ir vairāk jāpievērš uzmanība maksu pareizajai lietošanai, otrā gadījumā virsmu dezinficēšanai.

Nobeigumā jāatzīst, ka mums trūkst informācijas par vīrusu un Latvijā netiek pietiekošā apmērā izmantoti zinātnieki lēmuma pieņemšanas procesā saistībā ar epidemioloģisku ierobežojumu ieviešanu un to efektivitātes izvērtēšanā. Līdzīgi kā karā, kad pat ar milzīgu pārsvaru esošā armija bez militārās izlūkošanas zaudēs potenciāli vājākam pretiniekam, kuram ir labi attīstīta militārā izlūkošana, tāpat arī mēs pagaidām būtiski zaudējam Covid19 vīrusam, jo mums vienkārši par to ir pārāk maz operatīvas informācijas. Šajā gadījumā mēs turpināsim ciest zaudējumu pēc zaudējuma, kamēr būtiski nemainīsim pieeju un neiesaistīsim zinātni lēmuma pieņemšanas procesā.

Manipulācijas paņēmiens – tēla dekonstrukcija


Pagājušais raksts par manipulācijas paņēmienu – fokusa novirzīšana bija pozitīvi uztverts no lasītāju puses, tāpēc vēlos paturpināt tēmu ar daudzas reizes sarežģītāku manipulācijas paņēmienu, ko ļoti grūti izpildīt vienā piegājiena vai izmantojot vienu informācijas kanālu. Šoreiz par tēla dekonstrukciju.

Sākumā nepieciešams saprast, ka aptuveni 95% mūsu pasaules uztveres ir iztēle. Ar halucinācijai līdzīgu mehānismu smadzenes mums rada vienotu pasaules uztveri, kaut arī visas cilvēka maņas uztver notiekošo tikai epizodiski, bet iztēle šīs epizodes savieno kopīgā telpā. Tāpat ir ar cilvēka uztveri. Mēs nekad neredzam cilvēku, bet tikai tā tēlu, kas tiek izveidots smadzenēs. Piemēram, jūs satiekat nepazīstamu cilvēku, kurš jums pasaka, ka ir gleznotājs, piedalās labdarības organizācijā, viņam ļoti patīk suņi un viņš ir lielisks ģimenes cilvēks un labs draugs. Uzreiz veidojas cilvēka tēls, kas ir ļoti pozitīvs un sabiedrībā pieņemams. Tas pats cilvēks varētu pateikt jums, ka viņš ir bezdarbnieks, ienīst labdarību, ir noslīcinājis pāris kucēnus, pametis savu ģimeni bez iztikas un viņam nav neviena drauga. Veidojas negatīvs un sabiedrībā nepieņemams cilvēka tēls. Nav svarīgi, kāds patiesībā ir cilvēks, jo to nevar uzzināt bez ilgstošas cilvēka novērošanas un psiholoģiskas analizēs, svarīgi ir tikai tas, kādu informāciju mēs par to cilvēku saņemam un kādu tēlu veido mūsu smadzenes. Pati par sevi tēla veidošana un informācijas sniegšana otram cilvēkam ir manipulācija.

Ja ir tēls, tad loģiski, ka ir metodes, kā tiek veikta šī tēla dekonstrukcija. Sāksim ar vienkāršāko – vecākiem. Vispār kopumā, jo ātrāk cilvēks sāk dzīvot patstāvīgi un samazina kontaktus ar vecākiem, jo ātrāk viņš kļūst brīvs un var sākt pieņemt pastāvīgus lēmumus. Apskatām klasisku piemēru, kā vecāki ietekmē bērnu. Pieaugusi meitene sāk satikties ar puisi, kura tēls sabiedrībā netiek uztverts kā pilnīgi pozitīvs un akceptējams. Piemēram, ļoti labs tēls ir ārstiem, bet samērā neviennozīmīgs mūziķiem. Meitene pastāsta par savu puisi, ka viņš viņai ļoti patīk, un iepazīstina ar vecākiem. Mātei un tēvam viņš neraisa pozitīvas emocijas. Kas notiek tālāk? Māte sāk kritizēt puisi, sakot, ka viņš būs slikts vīrs, nespēs nodrošināt meitenei nākotni, arī kā bērnu tēvs būs briesmīgs un vispār viņai jāmeklē vīrietis, kas ir pretstats puisim. Tēvs sāk teikt, ka puisis izskatās vājš, no viņa sanāktu slikts strādnieks, noteikti viņš ir tāds, kurš meiteni izmantos un pēc tam pametīs. Tad vēl tēvs atminas, kādu stāstu no savas jaunības par līdzīgu gadījumu. Rezultātā, ņemot vērā, ka vecākiem ir milzīga ietekme uz cilvēka psihi un uztveri, meitene sāk šaubīties, puiša tēls no pozitīvā, kas tika izveidots viņas galvā, pakāpeniski pārvēršas par negatīvu un iekšēji sāk rasties sajūta, ka nevajadzētu ar šo puisi tikties. Secīgi iekšējā sajūta tiek projicēta iztēlē un meitene atrod iemeslu, kāpēc ar šo puisi attiecības vajag pārtraukt. Tajā pašā laikā, ja vecāki teiktu pretējus vārdus, puiša tēls paliktu pozitīvs un attiecības turpinātu attīstīties.

Ejot no vienkāršākā uz sarežģītāko, tehnoloģiski apjomīgāka ir politiskā tēla dekonstrukcija. Princips paliek tāds pats, radīt negatīvu tēlu par politisko oponentu, lai tādējādi izslēgtu to no politiskās konkurences. Atšķirībā no gadījuma ar vecākiem un puisi, populāram politiķim ir daudz atbalstītāju no dažādām sociālā grupām, kurām ir atšķirīgs izglītības vērtību un pasaules uztveres līmenis. Līdz ar to šeit nepieciešams darboties dažādās plaknēs. Sākumā tiek noteikti informācijas kanāli, caur kuriem var sasniegt noteiktu auditoriju. Piemēram, cilvēkus līdz 40 gadu vecumam vairāk centīsies uzrunāt interneta vidē, savukārt vecāka gājuma cilvēkus uzrunās izmantojot televīziju vai drukāto presi. Ja politiķis ir vērsts uz sociālo problēmu risināšanu un viņa vēlētāji ir finansiāli nabadzīgākā iedzīvotāju daļa, kas mazāk lieto internetu, tad visdrīzāk televīzijā tiks rādīts, cik patiesībā ir turīgs noteiktais politiķis, lai radītu vēlētāju grupai sajūtu, ka viņš nav “mūsējais”, bet svešais, par ko balsot nedrīkst. Tāpat, ja politiķis iestājās par pensiju palielināšanu, tad noteikti tiks sniegta informācija, kas pensionāriem ir nepieņemama, piemēram, politiķis iestājās par viendzimuma attiecībām un atbalsta vieglo narkotiku legalizāciju. Ja politiķis ir populārs jauniešu vidū, tad sociālos tīklos tiks rakstīts, ka viņš ir par konservatīvām idejām, reliģijas stiprināšanu, negatīvu izglītības reformu un iestājās par to, lai jauniešiem līdz 25 gadu vecumam palielinātu darba spēka nodokli, lai stimulētu tos mācīties un par to, lai noņemtu budžeta vietas. Redzams pēc piemēriem, ka katrs vēstījums par vienu un to pašu politiķi tiek mērķēts uz noteiktu sabiedrības grupu, izmantojot noteiktu komunikācijas kanālu. Sociālos tīklos nekad nerakstīs par pensijām, bet pa televīziju nestāstīs par jauniešu problēmām. Līdz ar to, izveidojot masveida informatīvo kampaņu, ir iespējams katrai sociālai grupai politiķa tēlu mainīt no pozitīva uz negatīvu. Pie tam vēl papildus paņēmiens ir vienā un tajā pašā informācijas kanālā pārraidīt daudz dažādas negatīvas versijas par vienu un to pašu politiķi, lai katrs cilvēks spētu atrast priekš sevis pieņemamu skaidrojumu, kāpēc noteiktā politiķa tēls priekš viņa ir kļuvis negatīvs.

Nobeigumā, ar tēla dekonstrukciju nodarbojas visi, sākot no vecākiem un beidzot ar politiskiem konkurentiem. Pirmajā gadījumā vecākiem ir liela ietekme uz bērnu un pietiek ar samērā vienkāršiem argumentiem, lai bērna iztēlē viena cilvēka pozitīvo tēlu mainītu uz negatīvo. Savukārt politikā tiek izmantoti vairāki komunikācijas kanāli un lielāks informācijas apjoms, lai aptveru pēc iespējas lielāku vēlētāju skaitu, kuriem tiek mainīts politiķa tēls no pozitīva uz negatīvu. Pie tam manipulēšanas gadījumā, nav svarīgi kāds cilvēks ir patiesībā, jo mūsu smadzenes uztver tikai iztēles tēlus, nevis cilvēku tādu kāds tas patiesībā ir.

Dzejolis – Brokastis pēc šķiršanās


Reizēm ir periodi dzīvē, kad gribas katru dienu rakstīt, savukārt reizēm ir lieli laika gabali, kad iedvesmas vienkārši nav. Pamazām jāsāk atgriezties pie dzejas un jātrenējas. Šoreiz  nedaudz sentimentāli un sadzīviski. Emocijas un ainas apraksts.

Brokastis pēc šķiršanās

Svaigi spiesta sula līst

Par krūzes aso malu

Logi dvašā ātri svīst

Laupot saules staru

Tējkanna uz uguns silst

Kas karsē veco taru

Olas čaula viegli plīst

Laižot gaisā sēru

Vāzē sārta roze vīst

Atmiņa par karu

Varam tikai sevi nīst

Pasmaidot ar varu

Dvēseles būris


Jau kādu laiku ir vēlme uzrakstīt blogā lielu un detalizētu informāciju par nopietnu tēmu, bet, godīgi sakot, tam visam nav nekādas nozīmes, jo ziņas un notikumi paslīd garām kā gaisīgie mākoņi saulainā vasaras dienā. Mēs ikdienā zaudējam mākslu, zaudējam sevi un pārvēršamies par bezpersoniskiem robotiem, lielā tādu pašu metāllūžņu masā. Šoreiz par to.

Dzīvē viss notiek pa apli. Mēs varam pamest kādu vietu, lai pēc īsāka vai garāka laika tur atgrieztos. Mēs tāpat varam neredzēt ilgi kādu cilvēku, lai nejauši satiktu to atkal negaidītā brīdī. Ikdienas steigā skrienam uz savu nāvi, pa starpai cenšoties izdarīt mūsu iztēlē veidotas tik svarīgas lietas, par kurām kāds garāmgājējs tikai nosmīnēs, jo viņa uzburtā gaisa pils ir ar logiem uz citu pusi. Mainot realitāti, cenšamies pievērsties mākslai, klausīties dažādu mūziku un apmeklēt jaunas vai tik ierastas un sirdij tuvas vecās vietas. Elpa un iekšējie dvēseles saucieni rada eiforiju un reizē arī melanholiju, jo pat spilgtākajā brīdī zinām, ka nāks bezspēks un skumjas.

Līdzīgi kā sākt skatīties nu jau daudziem aizmirstās mākslinieku izstādes, kur atveroties durvīm, redzam ģēnija iekšējo pasauli, kur emocijas, jūtas, šaubas un neziņa mijas ar pašpārliecinātību, drosmi un kaislībām. Katrā no mums iekšā sēž mākslinieks, kuru daudzus gadus atpakaļ esam noslēguši būrī, uzlikuši sabiedrības važas un aiz kauna aizmirsām viņa vārdu. Bērns nekad neprasa, bet dara. Ja bērns kaut ko vēlās uzzīmēt, viņš to dara pat uz sienas vai uz svaigi nolakotas parketa grīdas. Tomēr apkārtējie nesaka atzinīgus vārdus, bet tikai ciniski aizrāda par nodarīto skādi mantām. Ar tām pašām mantām, kuras mēs metam virsū uz nu jau iebetonētu sarkofāgu, lai pārliecinātos, ka ieslodzītais mākslinieks nekad netiks ārā.

Tā mēs ejam pa jaunām vai pazīstamām pilsētas ielām, jūtam un dzirdam, bet baidāmies izrādīt savu patieso iekšējo pasauli. Paslīdam ar akmens seju garām tādiem pašiem cilvēkiem, kurus nekad vairs neieraudzīsim un par kuriem neviens nekad neuzzinās. Slīdēsim uz priekšu baidīdamies, bet ar klusu cerību sirdī, ka reiz iesprostotais mākslinieks spēs izlauzties un izkļūt brīvībā, lai izkrāsotu dzīvos toņos tik drūmu saulaino vasaras dienu.

Kas ir valsts? Resursu pārdale


Mēs piedzimstam un nomirstam kādā noteiktā valstī. Mēs mostamies valstī un aizmiegam valstī, visi notikumi lielā vai mazā mērā ir saistīti ar valsti, bet rodas jautājums, kas patiesībā ir valsts un kāpēc tā ir tik svarīga mūsu visu dzīvē. Neapšaubāmi, ka ir tūkstošiem zinātnisku rakstu un pētīju par tēmu, kas ir valsts, sākot no Senās Grieķijas laikiem, turpinot ar Maksu Vēberu un beidzot ar mūsdienu tiesību zinātnieku un filozofu atziņām. Šajā rakstā es izklāstīšu savu redzējumu, kas ir valsts, izejot no praktiskās pieredzes un novērojumiem.

Klasiskā definīcijā noteikts, ka valsts ir teritorija, iedzīvotāji un organizēta pārvalde pār teritoriju. Pie tam iedzīvotāji visi kopā sevi identificē kā vienotu cilvēku grupu, kas apvieno resursus noteiktu mērķu sasniegšanai un nosaka noteikumus, kā visi dzīvo un mijiedarbojas dažādās situācijās. Papildus tam, valstij kā personai ir monopols uz vardarbību, kas nozīmē, ka armija un policija var atrasties tikai valsts kontrolē. Tiktāl viss ir saprotami un skaiti, problēmas rodas, kad sāk skatīties detaļas. Piemēram, vai teritorija ir noteicoša, lai pastāvētu valsts. Vēsturē ļoti bieži kāda valsts zaudēja daļu savas teritorijas, bet turpināja eksistēt. Tāpat iedzīvotāji, kara vai mēra laikos valsts varēja zaudēt līdz pat divām trešdaļu savu iedzīvotāju, bet tik un tā turpināt pastāvēt. Organizēta pārvalde arī nav noteicoša pazīme, jo vēsturē redzams, ka mainījās valsts iekārta no feodālās uz republiku vai citu pārvaldes formu, bet valsts turpināja pastāvēt. Līdz ar to valsts ir kaut kas cits, nevis tikai teritorija, cilvēki un organizēta pārvalde.

Rakstot par valsti, ļoti viegli var aiziet līdz marksisma idejām, bet tomēr, ir lietas, ko šī ideoloģija apraksta, vienīgi nepareizi izdarot secinājumus par cēloņiem. Valsts ekonomiskā funkcija ir iegūt un koncentrēt pēc iespējas vairāk resursus, kas tiek darīts caur nodokļu sistēmu. Ja valsts pārvalde ir agresīvāka, var notikt vienkārša īpašuma konfiskācija, kas notika, piemēram, valstīs, kur centās ieviest marksisma ideoloģiju caur nacionalizāciju. Vēl viena no valsts funkcijām ir sargāt cilvēku īpašumu. Pie tam, ne vienmēr valsts sargā visu cilvēku īpašumu, bet tas var būt tikai noteiktas kārtas vai grupas privilēģija. Piemēram, feodālā sistēmā muižnieku īpašumtiesības tika aizsargātas daudz labāk par zemnieku īpašumtiesībām. Kas ir mainījies mūsdienās? Principā samērā maz, ja cilvēkam ir daudz naudas, tad tiesā viņš visdrīzāk uzvarēs to, kam naudas ir maz un, kurš nevar nolīgt sev kvalificētu pārstāvi. Protams, mēs vairs nedalām cilvēkus kārtās, oficiāli, bet pēc fakta šeit ir vieta plašām diskusijām.

Viena no svarīgākajām funkcijām ir resursu izņemšana no cilvēku īpašuma. Kā jau tika rakstīts iepriekš, tas var notikt ar dažādiem mehānismiem. Viss tiek ielikts vienā grozā, ko sauc par budžetu un pēc tam no šī groza resursi tiek novirzīti uz kaut kādu vajadzību apmierināšanu. Piemēram, no kopējā groza daļa naudas var tikt novirzīta uz medicīnas aprūpi, uz policiju un ugunsdzēsējiem. Visinteresantākā vieta ir tieši atrasties pēc iespējas augtāk hierarhiskā struktūrā, kas atbild par šo resursu izņemšanu un novirzīšanu. Tas ir veids, kā tikt pie neierobežota resursu daudzuma, jo, piemēram, ar nodokļiem valsts budžets tiek papildināts katru gadu neskaitāmu reižu daudzumu. Līdz ar to uz valsti varam paskatīties, kā uz mehānismu resursu izņemšanai. Pie tam, nav svarīgi, kur šie resursi tiek novirzīti, jo autoritārs līderis vai monarhs tos var novirzīt savu vajadzību apmierināšanai, savukārt demokrātiskā valstī politiķi resursus var novirzīt uz sabiedrības vajadzību apmierināšanu. Tieši tāpēc, mēs katrās vēlēšanās redzam milzīgu cīņu par iespēju nokļūt pie resursu ievākšanas un novirzīšanas tiesībām. Līdz ar to valsts tas ir par resursiem.

Nobeigumā var apkopot rakstā izvirzītās idejas, ka, neskatoties uz klasiskām definīcijām, valsts pirmām kārtām ir resursu izņemšanas un pārdales mehānisms. Šis ir tikai viens no skatu punkta, jo valsts var apskatīt dažādās dimensijas un dažādās plaknēs. Valsts var būt gan feodāla, gan republika, bet visos gadījumos tas ir nebeidzamu resursu avots, jo nodokļi tiek ievākti katru gadu. Politiskā cīņa ir sacensība par iespēju nokļūt hierarhijas augšgalā, lai pieņemtu lēmumus par resursu iegūšanu un novirzīšanu.