Nolēmtībai pakļautie


Manā iepriekšējā posta komentārā tika ierakstīts vārds nolēmtība. Sākumā atbildēju, ka aprakstītā ikdiena noteikti nav nolēmtība, tomēr pēc tam sāku aizdomāties, ka ir jāparok dziļāk. Turpinot postošanas maratonu, šovakar par nolemtību.

Vārdu “nolēmt” jurisprudencē lieto ar nozīmi, kad tiesa pieņem lēmumu un tad taisa nolēmumu, piemēram, spriedumu, kurā pēc būtības lemj par cilvēka likteņiem, vai nu piespriežot cietumsodu, vai pasakot, kurai pusei pienākas strīdu abols. Tas nozīmē, ka nolemtība ir kaut kas saistīts ar likteni.

Apskatīsim likteni. Tas ir kaut kas, kas lemj cilvēka mūžu, biežāk kāda dievība. Interesanti, ka ar likteni saista terminu fatālisms, kas nozīmē padevību liktenim. Pie likteņa definīcijas redzam tekstu, “Ar likteni var saprast arī to, kas atsevišķiem cilvēkiem vai tautām nolemj“. Te arī nonākam pie kopsakarības ar likteni, kas nozīmē, ka nolemtību izjūt cilvēki, kas ir padevušies liktenim, beiguši cīnīties un ir gatavi pieņemt jebko, neizrādot nekāda veida prettestību. Nolemtība ir raksturīga garā vājām personām un vergiem, kuru gars ir salauzts. Tāpēc izjūtot nolemtības sajūtu, aicinu visus aizdomāties, kas bija par iemeslu iepriekšminētās sajūtas rašanai un atcerēties, ka mēs visi esam brīvi cilvēki, nevis vergi, pat, ja reizēm liekas otrādi.

Paspēt un nenokavēt


No rīt pieceļoties un atverot aizskarus, var redzēt nu jau gaišas debesis un cilvēkus, kas nemitīgā kustībā steidzas uz darbu. Ieslēdzu tējkannu un ārzemju ziņas, uzsmērēju pāris sviestmaizes vai uzcepu kādu olu brokastīm. Tā sākas gandrīz katras darba dienas rīts un atskatoties uz aizgājušo laiku, tad tādu rītu ir bijis simtiem vai pat tūkstošiem.

Sākot savu dienas gaitu, nepārtraukti nākas visu paspēt. Kāds zvans, jāpaspēj atbildēt, kāda e-pasta vēstule, jāpaspēj atrast informāciju un atbildēt, kāds kolēģa lūgums, jāpalīdz un tas viss notiek ātrā tempā bezgalīgā ritējumā, kad visa diena panesas neaprakstāmā ātrumā, ko var salīdzināt ar spuldzītes iedegšanu tumšā istabā.

Beidzot pienāk ilgi gaidītājs vakars, viss paliek mierīgs un dienas steiga izgaist nezināmā tālē, lai no rīta atgrieztos ar jaunu spēcīgu sparu un aizsāktu dienu, kurā visu no jauna vajadzēs paspēt un nenokavēt.

Labklājības novērtējums – bagātība


money_pot_01

Šodien nedaudz par skaitļiem. Mēs visi biežāk vai retāk aizdomājamies, cik tad patiesībā bagāti esam un cik naudas vajag, lai būtu bagāts. Šis raksts būs pilns ar datiem.

Aiz gara laika, kura patiesībā man ir ļoti maz, nolēmu palasīt Šveices bankas Credit Suisse pētījumu par pasaules labklājību. Ja kādam interesē, tad šeit būs saite:

http://publications.credit-suisse.com/tasks/render/file/index.cfm?fileid=AD6F2B43-B17B-345E-E20A1A254A3E24A5

Lai atbildētu uz jautājumu, cik naudas vajag, lai cilvēks būtu bagāts, tad šeit būs skaitļi pārdomām: lai 2016. gadā būtu starp 50% pasaules iedzīvotājiem, kas ierindojas labklājības topa augšgalī, jums bija nepieciešami 2 220 USD aktīvu, tas verēja būt vai nu uzkrājums, vai nekustamais īpašums, es pieņemu arī ienākumi. Prieks, ka gandrīz visi Latvijas iedzīvotāji kvalificējās 50% bagātāko zemes lodes iedzīvotāju grupā. 2016. gadā, lai piederētu pie 10% visbagātākajiem cilvēkiem uz pasaules, jums bija nepieciešami 71 560 USD, ja jums bija iepriekšminētā summa, tad apsveicu, jūs esat iekšā. Un visbeidzot, lai piederētu pie 1% iedzīvotāju, kas ir visbagātākie uz pasaules, jums vajadzēja 744 400 USD. Lūk arī atbilde uz to, cik naudas vajag, lai būtu bagāts.

Ņemot vērā augtāk uzrakstīto, varam paskatīties, kur atrodas Latvija. 48,5% no pieaugšajiem Latvijā ir aktīvi zem 10 000 USD, 48,6 % aktīvi ir starp 10 000 – 100 000 USD un tikai 2.8% aktīvi ir 100 000 – 1 000 000 USD, bet 0,1% ir virs 1 000 000 USD. Salīdzinājumā Luksemburgai, kas ir viena no bagātākajām valstīm pasaulē, attiecība ir 20% kategorijā zem 10 000 USD, 24% kategorijā 10 000 – 100 000 USD, 51,6% starp 100 000 – 1 000 000 USD un 4,4% virs  1 000 000 USD. Lūk uz Luksemburgas proporcijām mums arī ir jātiecās, neredzu jēgu skatīties uz Igauniju, kā tas ir populāri pēdējā laikā, jo jāskatās ir uz kaut ko augstu, nevis jāmīņājās uz vietas.

Runājot par bagātību, jāatzīmē viens ļoti sens teiciens, ka bagāts ir tas, kuram pietiek, nevis tas, kuram ir daudz, bet visu laiku vajag vairāk.

Grāmatas jēdziens


book_old_01

Blogu pasaulē ir viens liels un apjomīgs atzars, tas ir grāmatu blogi. Cilvēki raksta par savām izlasītajām grāmatām un reizēm ir apbrīnas vērts blogera izlasīto grāmatu apjoms, kas tiek apskatīts. Es noteikti nevarētu sevi saukt par aktīvu grāmatu lasītāju, jo ikdienas darbs tiek pavadīts lasot vai rakstot dažāda veida dokumentus, tāpēc vakaros apņemšanās lasīt daiļliteratūru ir samēra maza. Šajā ierakstā nolēmu īsi apskatīt grāmata jēdzienu, lai labāk izprastu grāmatu blogu atzaru no tehniskās puses.

Vārdnīcā var atrast šādu grāmatas jēdziena skaidrojumu, “pārnēsājams, rakstisks iemūžinājums“. Mūsdienās to varētu papildināt ar elektroniskajām grāmatām, kas vairs nav materiālas, bet noteikti ir saglabājušas transportētspēju, tas ir, tikt nodotas no “rokas rokā”. Ja agrāk grāmata pati par sevi bija vērtībā, tad mūsdienās attīstoties tehnoloģijām, lielāku vērtību iegūst grāmatā ietvertā informācija, nevis vāks vai grāmatas ārējais noformējums.

Ilgu laiku grāmatas tika rakstītas uz ādas, koku mizām un audekla. Pēc tam no Ķīnas tika ieviests papīrs un grāmatas varēja sākt drukāt masveidā, kas arī notika 15. gs. pēc drukājamās mašīnas izgudrošanas.

Tomēr grāmata nav tikai pārnēsājamais, rakstisks iemūžinājums, grāmata ir daļa no autora, tā ir pasaule, kura ir ietverta nematerialājā telpā, uz kuru durvis tiek vērtas vaļā caur neskaitāmiem burtiem un teikumiem. Grāmatā ir autora velmes un kaisles, nedrošība, bailes, mīlestība un naids. Skatīties uz grāmatu kā uz parastu lietu, būtu tāpat, ka skatīties uz debesīm, kas ir apmākušās un neredzēt, ka aiz tām spīd saule.

Par latviešu valodu


vardnicas

Ļoti jūtīga tēma daudziem, kas runā latviešu valodā, par kuru vēlos uzrakstīt un padalīties ar savu novērojumu. Bet visu pēc kārtas, sākšu ar atskatu vēsturē.

Augusts Deglavs savā grāmatā “Rīga” ļoti detalizēti un ar spilgtiem piemēriem atainoja latviešus 19.gs. vidū. Latvieši bija otrās šķiras cilvēki, kurus nesen atbrīvoja no dzimtbūšanas, kas pēc būtības bija vergturība. Rīga joprojām bija vācu pilsēta un šeit visi cienījamie cilvēki runāja vāciski. Latviešu valoda tika uzskatīta par kalpu valodu, kuru neviens kungs nekad nemācījās un augstākajās aprindās tika uzskatīts par sliktu toni runāt latviešu valodā, arī gadījumā, ja kāds no latviešiem kļuva bagāts un centās iekļūt vācu sabiedrībā. Vāciešiem Latvijas teritorijā piederēja viss, veikali, zeme, mājas un pats galvenais, publiska vara.

Latviešu valoda sāka kļūt par modernu valodu pateicoties vairāku cilvēku pūlēm, kas valodu sakārtoja, uzrakstīja gramatiskas noteikumus, izņēma ārā liekās zīmes un vārdus, veica sistematizāciju un uzrakstīja vārdnīcas.  Lielu darbu latviešu valodas sakārtošanā ieguldīja tādi izcili cilvēki kā Juris Alunāns un Kārlis Mīlenbahs.

Lūzuma punkts latviešu valodā bija pirmais pasaules karš un neatkarīgās Latvijas rašanās, kad latviešu valoda kļuva par valsts valodu un tika izmantota valsts pārvaldē.

Latvijas iekļaušana Padomju savienībā manīja latviešu valodas statusu un tā zaudēja valsts valodas statusu, tomēr to turpināja plaši lietot kā valodu savstarpējai saziņai un literāro valodu.

Pēc izstāšanās no Padomju savienības latviešu valoda atguva valsts valodas statusu un tai tika paredzēts jauns attīstības vilnis, jo nekādu šķēršļu tam nebija un atmodas emociju vadīti, cilvēki Latvijā darīja visu, lai paplašinātu valodas lietošanu, tas izpaudās gan politiskā, gan sadzīves līmenī.

Lūk, tagad pēc īsa atskata vēsturē pievērsīšos savam novērojumam. Ar latviešu valodu Latvijā viss ritēja gludi līdz vienam brīdim, kad 2004. gadā iestājāmies ES un NATO. Papildus tam Latvijā sākās strauja finanšu sektora attīstība, kas attiecībā pret IKP ir ļoti augstā līmenī šodien, salīdzinājumā ar citām nozarēm. Arī IT nozares attīstība deva savu negatīvo ieguldījumu latviešu valodas attīstībā. Rezultātā aptuveni 500 000 iedzīvotāju, kas lietoja latviešu valodu, devās prom no valsts. Finanšu sfērā kļuva nepieciešams sazināties angļu valodā, jo tā ir biznesa valoda, kā arī liela daļa dokumentācijas jābūt angļu valodā. IT sfērā dominē angļu valoda. Man pašam nācās būt vairākos pasākumos, kur darba valoda ir angļu valoda, esmu redzējis Rīgā uzņēmumus, kur latvieši savā starpā sarunājas angļu vai norvēģu valodā.

Vēl viena tendence, kas bija un patreiz attīstās, ka vecāki aktīvi sūta bērnus uz kursiem vai pie privātiem pasniedzējiem mācīties angļu valodu. Ja cilvēks vēlas strādāt ES struktūrā, viņam jāzina angļu valoda. Ja cilvēks vēlas būt armijas virsnieks, viņam jāzina angļu valoda. Ja cilvēks vēlas strādāt žurnalistikā, viņam jāzina angļu valoda, finanšu sfēra – angļu valoda, IT, angļu valoda utt.

Nobeigumā vēlos pievērst uzmanību, ka mēs paši ar savām rokām, pārnestā nozīmē, iznīcinam latviešu valodu, kas nozīmē, ka turpinoties šādai tendencei, latviešu valoda var izzust ļoti tuvā nākotnē. Ļoti iespējams, ka pēc kāda laika mēs visi runāsim angļu valodā, jo tā būs ekonomiski izdevīgāk.

Man personīgi patīk mūsu valoda un, kā jau minēju citos ierakstos, rakstu blogu latviešu valodā, kaut arī rakstot angliski, būtu iespējams piesaistīt lielāku auditoriju un komercializēt šo projektu. Rakstu, lai valoda dzīvotu līdz ar mani, un aicinu visus rakstīt, lai valoda ir dzīva, jo tā būs dzīva tik ilgi, kamēr vismaz divi cilvēki uz pasaules runās latviešu valodā un spēs sazināties viens ar otru.

Gredzeni mūsu prātos


ri_01

Sen neesmu rakstijis šāda veida pārdomas, jo ar tām ļoti grūti pateikt kaut ko svaigu un saistošu citiem, kā, piemēram, ierakstā par pingvīniem. Bet tomēr, nedaudz par gredzeniem.

Tie, kuri regulāri lasa manu blogu, noteikti sapratīs, ka šeit netiks rakstīts par gredzeniem kā par juvelierizstrādājumiem, bet gan par prāta gredzeniem. Ja daudziem laulības gredzens ir kā simbols dzīves izmaiņām, jaunība pirms un pieaugošo dzīve pēc, tad manā gadījumā pārdomas ir vērstas par notikumu un domu gredzeniem. Prāts ir tā veidots, ka cilvēks ātri pierod pie labā un pozitīvie notikumi paliek spilgtākā atmiņā, bet negatīvie aizmirstās. Šādā veidā prāts taupa enerģiju un ļauj mums ikdienā ieslēgt autopilotu, piemēram, kad ejam uz darbu, mēs nedomājam un neanalizējam ceļu, bet gan izdarām darbības, kuras darijām iepriekš 1000x un darīsim arī turpmāk. Lūk arī veidojas gredzens, izejam no rīta un atnākam atpakaļ vakarā. Ja paskatās uz literārajiem darbiem, tad lielākā daļa arī tiek rakstīta pēc gredzenveidīgas kompozīcijas. Ja gredzens netiek atainots ģeogrāfiskajās vietās, tad noteikti būs attēlots emocionālajā pasaulē.

Gredzens simbolizē mūžību, nebeidzamību un bezgalīgu ceļu, drošu un ērtu. Bet diemžēl, lai attīstītos, mums nepārtraukti ir jalauž gredzeni, jo tie mūs novārdzina emocionāli un notrulina garīgi. Gredzens padara dzīvi komfortablāku, bet attīstība ir iespējama tikai un vienīgi, kad spējam izmet sevi ārpus konforta zonas.

Par milzīgiem pingvīniem


Šodien izlasīju interesantu rakstu par to, ka Jaunzelandē atrada pagaidām lielākā pingvīna atliekas. Tie dzīvoja aptuveni 61 miljonu atpakaļ un to nosaukums ir Anthropornis nordenskjoeldi. Šie pingvīni dzīvoja tikai pāris miljonus gadus pēc dinozauru izmiršanas. Pingvīni bija 1,8 m augsti, kas nozīmē, ka tie bija par 30 cm augstāki nekā mūsdienu karaliskie pingvīni, kas var sasniegt līdz 1,2 m augstumam. Iesaku pameklēt informāciju par šiem dzīvniekiem, jo pēdējā laika DNS pētījumi un aktīvā arhioloģija atkāj aizvien interesantākus faktus par aizvēstures dzīvības formām un dzīvnieku veidiem. Daudz informācijas ir atradāma The Science of Nature žurnālā.