Masku lietošana pandēmijas laikā


Viskarstākā tēma ir masku lietošana sabiedriskajā transportā un publiskajās vietās. Zinu, ka šī tēma ir tik populāra, ka kaut ko jaunu uzrakstīt šajā sakarā ir praktiski neiespējami, tāpēc šeit vienkārši nelielas pārdomas, vai ir jāvelk maskas un kā to pareizi darīt.

Jāsāk ar to, ka maskas valkāšanai, ja esat vesels lielas nozīmes nav, jo, spriežot pēc publiski pieejas informācijas, maska pasargā no slima cilvēka, neļaujot pa gaisu izplatīties maziem ūdens pilieniem, kuros ir vīruss. Ņemot vērā, ka Covid19 inkubācijas periods ir samērā ilgs un simptomi ļoti dažādi, tad mēs nevaram būt droši par sevi, vai esam veseli vai nē. Līdz ar to maskas valkāšanai kopumā ir jēga un lietderība. Tik tālu viss ir skaidrs, maskas ir jāvelk.

Problēma rodas detaļās un šeit tās ir. Maskas velk cilvēki, pie tam ar dažādu izglītības, uzcītības un disciplīnas līmeni. Visās instrukcijās par masku valkāšanu, parasti, raksta, ka nepareiza maskas valkāšana palielina saslimstības risku un šeit es nerakstīšu par triviālām lietām, ka maskai jānoklāj visi elpošanas ceļi vai tai nav jābūt bojātai. Rakstu par to, ka masku ir jāvelk nepieskaroties maskas iekšējai daļai, lietotu masku nedrīkst glabāt celofāna maisā, ja ir plānots to lietot atkārtoti, jo tā nepaspēs izžūt, bet tikai palielinās esošo mikrobu (nevis vīrusu) skaitu uz tās, arī maskas glabāšana kabatā ir nepareiza. Ja maska kļūst netīra, to jāizmet. Masku ir nepieciešams regulāri, vismaz vienu reizi dienā mazgāt. Vislabāk ir lietot vienreizējās maskas, bet daudziem tas ir dārgi.

Šeit īsa pamācība kā jāvalkā masku. Gadījumā, ja darāt citādāk, jūs tieši palieliniet nevis samaziniet saslimstības iespējamību, pie tam jāatceras, ka saslimt var ne tikai ar Covid19, bet ar jeb ko kas ir gaisā vai uz virsmas.

  1. Pirms maskas uzvilkšanas obligāti dezinficējiet rokas (neesmu redzējis, ka sabiedriskajā transportā kāds to darītu);
  2. Pārbaudiet vai velkat masku ar pareizo pusi (šeit arī daudzi izvelk masku no kabatas un uzvelk ķeksīša pēc);
  3. Velciet masku tā, lai būtu pēc iespējas mazāk atvērtu vietu un deguns būtu cieši nosegts (lielākā daļa šo neievēro);
  4. Vienreizēju masku drīkst lietot TIKAI vienu reizi;
  5. Auduma masku jāmazgā vienu reizi dienā pie temperatūras ne zemākas par 60 grādiem pēc celsija un vislabāk lietojot balinātāju;
  6. Nēsājot masku, nekādā gadījumā nepieskaraties tai. Pieskaršanos drīkst veikt TIKAI noņemšanas un uzlikšanas brīdī;
  7. Ja maska paliek netīra vai mitra, obligāti to jānomaina;
  8. Velciet virsū vai nost masku tikai aiz striķiem;
  9. Noņemot vienreizēju masku, izmetiet to slēgtā atkritumu tvertnē, bet auduma masku ielieciet slēgtā celofāna maisā un to vairs nelietojiet līdz tā tiek izmazgāta.

Līdz ar to, nav vērts strīdēties, ka maskas var būt efektīvas cīņā ar pandēmiju, tomēr manī ir šaubas par to, ka visi cilvēki, kuriem ir jālieto maskas, dara to pareizi, nekaitējot sev un apkārtējiem. Tādējādi mans viedoklis ir tāds, ka maskas ir jādala visiem iekāpjot sabiedriskajā vai ieejot veikalā un jāuzrauga, lai izdalītās maskas tiktu pareizi lietotas un izejot no objekta tiktu pareizi izmestas ārā, jo tikai tādā gadījumā maskām būs kaut kāda jēga. Pašreizējā izpildījumā tas viss izskatās pēc masku valkāšanas, lai nomierinātu sabiedrību, ka kaut kas tiek darīts cīņā ar Covid19, kaut arī darīts netiek pilnībā nekas, izņemot imitāciju un lētus PR trikus.

Šeit avoti, ja kāds vēlas iepazīties detalizētāk par masku valkāšanu:

  1. https://www.latimes.com/california/story/2020-06-09/orange-county-public-health-officer-resigns-amid-controversy-over-face-coverings
  2. https://www.uptodate.com/contents/coronavirus-disease-2019-covid-19-epidemiology-virology-and-prevention#H3784053209
  3. https://www.cdc.gov/coronavirus/2019-ncov/more/scientific-brief-sars-cov-2.html
  4. https://www.who.int/publications/i/item/modes-of-transmission-of-virus-causing-covid-19-implications-for-ipc-precaution-recommendations
  5. https://www.fda.gov/medical-devices/personal-protective-equipment-infection-control/n95-respirators-surgical-masks-and-face-masks
  6. https://www.who.int/news-room/q-a-detail/coronavirus-disease-covid-19-how-is-it-transmitted
  7. https://www.thelancet.com/journals/lancet/article/PIIS0140-6736(20)31142-9/fulltext
  8. https://www.cdc.gov/flu/professionals/infectioncontrol/maskguidance.htm
  9. https://www.uptodate.com/contents/coronavirus-disease-2019-covid-19-epidemiology-virology-and-prevention#H600919246
  10. https://www.medscape.com/answers/2500119-197502/what-are-the-signs-and-symptoms-of-patients-with-coronavirus-disease-2019-covid-19
  11. https://www.cdc.gov/coronavirus/2019-ncov/global-covid-19/operational-considerations-contact-tracing.html
  12. https://www.cdc.gov/coronavirus/2019-ncov/if-you-are-sick/quarantine.html
  13. https://royalsocietypublishing.org/doi/10.1098/rspa.2020.0376
  14. https://clinicaltrials.gov/ct2/show/NCT04337541
  15. https://www.stopfake.org/ru/fejk-v-germanii-iz-za-nosheniya-maski-umerla-13-letnyaya-devochka/
  16. https://www.atsjournals.org/doi/abs/10.1513/AnnalsATS.202007-812RL
  17. https://montrealgazette.com/opinion/columnists/christopher-labos-lets-puncture-some-myths-about-masks
  18. https://www.pravmir.ru/ot-masok-umirayut-pravda-li-eto-obyasnyaet-vrach-pulmonolog/
  19. https://www.newscientist.com/article/2252796-why-some-people-cant-wear-a-face-covering-to-stop-the-coronavirus/
  20. https://www.snopes.com/fact-check/masks-dangerous-health/
  21. https://www.theatlantic.com/politics/archive/2020/10/can-masks-make-you-sicker/616641/
  22. https://www.cdc.gov/mmwr/volumes/69/wr/mm6936a5.htm
  23. https://www.who.int/emergencies/diseases/novel-coronavirus-2019/advice-for-public/when-and-how-to-use-masks
  24. https://www.cebm.net/covid-19/extended-use-or-re-use-of-single-use-surgical-masks-and-filtering-facepiece-respirators-a-rapid-evidence-review/
  25. https://www.nccn.org/covid-19/pdf/Guidance_for_Patient_Use_of_Medical_Face_Mask.pdf

Juristi – šamaņi


Daudziem šķiet, ka dzīve izskatās tāda, kādu mēs redzam ar savām acīm un dzirdam ar savām ausīm. Interesanti, ka lielu daļu mūsu uztveres veido halucinācijas, kas aizpilda tukšos laukus smadzenēs, jo mūsu maņas nevar uztvert pasauli pilnā apjomā, bet smadzenēm svarīgi apkārtējo vidi uzzīmēt vienotu un nepārtrauktu. Tieši tāpēc mēs nejūtam to, ka kopš vakara līdz rītam esam astoņas stundas gulējuši, bet priekš mums pēdējā nomoda minūte un pirmā rīta rosme ir nepārtraukts stāsts, kas mākslīgi tiek salīmēts kopā un ir tikai un vienīgi iztēles auglis. Pamazām nonākot līdz virsraksta tēmai, arī jurisprudence pēc savas būtības ir ilūzija jeb šajā gadījumā fikcija, kas daudz neatšķiras no senajiem kultiem. Šajā rakstā nedaudz par līdzīgo, atšķirīgo un lietderīgo.

Jebkurā sabiedrībā pāris cilvēkus, kuriem ir nelieli apziņas defekti, izvirza par garīgiem līderiem, kuri uzbūvē vienotu pasaules ainu un spēj izskaidrot jebkuru parādību, interpretāciju balstot uz iepriekš izveidoto iztēles pasauli. Piemēram, ilgstoši līst lietus un sabojā visu ražu, to var interpretēt kā dievu dusmas. Šamanis vienmēr zina risinājumu, kad pie viņa atnāk cietušie cilvēki. Viens no risinājumiem varētu būt sarīkot kaut kādu rituālu un ziedot dieviem kādu vērtīgu mantu, lai iegūtu dievu labvēlību. Nav tā, ka cilvēki būtu tik ārprātīgi, lai patiesi tam ticētu, ja tas nenestu kaut kādu materiālu vai emocionālu labumu. Šāda ticība spēj pirmkārt, apvienot lielas cilvēku masas, izveidojot vienotu iztēlotu kultūras telpu, nosakot vienotas vērtības, tādējādi nodrošinot kārtību un dodot drošības sajūtu, otrkārt, dot cilvēkiem cerību un mērķi. Mēs visi zinām, ka dzīvot bez jebkāda mērķa ir grūti, tad šamanis pasaka, jums ir jāaiziet tur aiz kalna un jāatnes man retu augu, lai veiktu rituālu. Vēl viena svarīga lieta ir cerība, ko dot šamanis, jo pēc rituāla, visi cer, ka beidzot sāksies vieglie un labie laiki bez plūdiem un labu ražu. Pretī šamanis no sabiedrības saņem daudz resursus, jo šamanim nekad nav jāiet medībās, jāpiedalās karā vai jāstrādā parasts darbs.

Ja paskatāmies uz juristiem, tad bieži viņi pilda šamaņa funkcijas. Juristi izdomā vienotu pasauli, kas tiek veidota ar likumu palīdzību. Tiek uzburta kopēja pasaules aina, kurā cilvēks var justies droši. Ja pildīsi likumu, tad valsts tevi sargās. Papildus tam, kad pie jurista atnāk klients, viņam tiek izvirzīts mērķis, piemēram, tiesāšanās, un cerība, ka tiesvedība tiks uzvarēta. Patiesībā, neviens jurists nevar pilnībā garantēt tiesvedības iznākumu, bet klientiem pat neliela uzvaras iespējamība sniedz neatsveramu gandarījumu un milzīgu cerību. Reizēm gadās tā, kad cilvēks atnāk pie jurista, izrunājās un pēc tam nolemj neko ar situāciju nedarīt, toties jūtas atvieglots un ar mierīgu dvēseli dodas projām. Līdzīgi kā rituālos šamanis sūta cilvēkus pēc kaut kādiem elementiem priekš ceremonijas, tā arī jurists sūta klientu apkopot esošos pierādījumus, lai tos varētu iesnieg tiesā. Tāpat kā šamanis, jurists interpretē situāciju un izskaidro visu, pamatojoties uz vispār pieņemtu pasaules kārtību, kas patiesībā ir izdomāta fikcija un ilūzija, jo tiesības materiālajā formā neeksistē un tās dzīvo tikai  cilvēku prātos.

Jautājums, vai mums vajadzīgi šamaņi un juristi. Atbilde ir vienkārša, kamēr mēs esam homo sapiens un neesam evolucionējuši kādos citos homo, tad noteikti šamaņi un juristi ir nepieciešami. Gan vieni, gan otri ir cilvēki ar psihiskām novirzēm, kas izpaužas kā pastiprināta nepieciešamība pēc noteiktas, stingras kārtības, kuru nedrīkst sajaukt un visām darbībām jābūt atkārtotām noteiktā kārtībā regulāri neskaitāmas reizes. Rituāla gadījumā, nedrīkst, lai kaut kas tiktu darīts ne pēc sen noteiktiem priekšrakstiem, piemēram, pirmos paņemam liepu zarus, tad iemērcam tos ūdenī un tad iemetam ugunskurā. Nav pieļaujams sajukt darbības, piemēram, iemetot liepas zarus ūdenī, aizdedzināt tos. Tāpat ir ar juristiem, process tiesā vienmēr ir pēc stingras noteiktas kārtības un jebkura kārtības neievērošana tiek sodīta un ir nepieņemama. Abos gadījumos gan šamaņiem, gan juristiem process ir svarīgāks par iznākumu, jo šamanis nestrādā un viņam vienalga, vai līs lietus vai nē, jo tik un tā cilvēki sākotnēji resursus nesīs viņam. Tāpat ir ar juristiem, nav svarīgs rezultāts, jo maksā par padarīto darbu procesa ietvaros nevis rezultātu.

Nobeigumā, aicinu visus skatīties uz pasauli no dažādiem skatu punktiem, lai redzētu gan materiālo, gan izdomāto ilūziju pasauli, kā arī pieiet kritiski tam, ko mēs darām, lai tādējādi palielinātu savu efektivitāti un izvēlētos pareizos argumentus priekš tiem, kuri jautā pēc padomiem. Reizēm mēs uzskatām, ka esam kaut kas jauns un moderns, nepadomājot, ka arī tūkstošiem gadus atpakaļ cilvēki darīja līdzīgas lietas un nemaz tik tālu no alu laikiem neesam tikuši projām.

Cīņa ar propagandu – Sputnik Latvija un līdzīgie


Beidzot esmu atgriezies pie rakstīšanas, kas mani patiesi priecē. Šoreiz manu uzmanību pievērsa Delfi.lv raksts “Dezinformācijas paraugstunda: kā no tvīta dzimst stāsts par ‘sātanistiem” (saite:https://www.delfi.lv/atmaskots/dezinformacijas-paraugstunda-ka-no-tvita-dzimst-stasts-par-satanistiem.d?id=52476131), kur tika rakstīts par to, kā “Sputnik Latvija” izmanto Twitter ierakstus, lai manipulētu ar lasītāju viedokli un pasniegtu tvītus kā faktu vai lielas sabiedrības daļas viedokli.

Nav noslēpums, ka cilvēks pēc savas dabas ir bara dzīvnieks un ir pakļauts vispārējam viedoklim. Šāda pieeja cilvēkiem senatnē palīdzēja izdzīvot, jo ļāva apvienot cilvēkus lielās grupās kaut kāda mērķa sasniegšanai, izvirzot skaidru un saprotamu mērķi. Šo ļoti labi izmanto propagandisti, radot iespaidu, ka viņiem izdevīgs viedoklis ir lielākai daļai sabiedrības. Daudzi to sauc par konformismu, bet šeit ir atšķirība, propaganda paredzēta tiem, kuri nevēlas domāt, bet vēlas iegūt no ziņām emocijas, savukārt konformisms ir apzināta viedokļa korekcija, lai tas sakristu ar vairākumu.

“Sputnik Latvija” un vēl liela daļa mājas lapu ir veidotas priekš viena mērķa – skalot smadzenes lasītājam, lai veidotu samērā sagrozītu un Krievijas varai izdevīgu realitāti. Arī mani tvīti tika izmantoti, lai manipulētu ar sabiedrību, jo tas bija, maigi sakot, no konteksta un pavisam citas tēmas izrauts citāts.

Pēc tam, kad sāku repostot Alekseja Navaļnija tvītus un informāciju par viņa darbību, manis citēšana apstājās, jo Navaļnijs šajā gadījumā ir kā ķiploka krelles pret vampīriem, strādā tik pat droši kā Šveices pulkstenis. Līdz ar to labs veids kā cīnīties pret tāda veida gadījumiem, un popularizēt tiešām interesantu un efektīvu Krievijas opozicionāra darbību.

Pēc augstāk aprakstītā gadījuma, es sāku pārdomāt, kā vispār cīnīties ar šāda veida propagandu. No vienas puses oficiāli Latvija cenšas aizliegt dažādus propagandas TV kanālus, kas ir neefektīvs veids, jo ir satelīta šķīvji un internets, pie tam jebkurš aizliegums cilvēka uztverē leģitimē aizliegto saturu. No otras puses ir speciālas struktūras, kas skenē un uzrauga informatīvo telpu, reaģējot uz dažāda veida provokācijām. Pēdējā pieeja ir vēl mazāk efektīva, jo visus uzraugošos algoritmus var apiet, bet informācijas plūsma ir tik liela, ka to nav iespējams uzraudzīt. Tāpēc neviena no esošajām pieejām mani nepārliecina.

Domāju, ka pareizākais veids ir demokrātisku institūtu stiprināšana un aktīva komunikācija ar sabiedrību, pie tam, visu sabiedrību, nevis tikai ar “pareizo” sabiedrības daļu. Ja komunikācijas nenotiek, tad, kā ar krievu valodā runājošiem, šo telpu aizpilda propagandas kanāli.

Ar demokrātiskiem institūtiem es domāju sabiedrības lielāku iesaisti lēmuma pieņemšanā, piemēram, pašvaldību referendumi būtu pareizais solis, tāpat vajadzētu ieviest lielāku skaitu dažādu vēlētu amatu, piemēram, prezidentam, ģenerālprokuroram un virsprokuroriem. Beidzot vajadzētu atrisināt nepilsoņu problēmu un sākt viņu iesaistīt politiskā dzīvē, kamēr tie nav pārvērtušies Krievijas pilsoņos, kuri Latvijā ir 40 tūkstoši. Lielāka sabiedrības iesaiste rada sajūtu, ka no konkrētā cilvēka kaut kas ir atkarīgs, līdz ar to rodas kopības sajūta, kas iznīcina propagandas iespējas, jo cilvēki ir procesā un labi zina, kas notiek. Pie tam viņiem rodas patiesa mīlestība pret valsti, nevis mākslīgais “patriotisms”, kuru esmu kritizējis iepriekšējos rakstos.

Tāpat vajadzētu pilnībā pārskatīt valsts mediju politiku un mainīt pieeju, ka LTV ziņas ir pamatā valsts ierēdniecības ziņu kanāls, kur ārpus ierēdniecības, nevienu neatkarīgu viedokli, kas būtu tādā pašā laika apjomā, nedzirdēsiet. Nepieciešams nodrošināt pieeju medijiem plašai sabiedrības daļai, kas varētu runāt par problēmām, piemēram, par Valsts ieņēmumu dienesta vai Valsts policijā dienējošo ierēdņu iespējamo korupciju, par kuru klīst daudz baumas utt. Diemžēl notiek pretējs, intervijas lielākā vairumā tikai ar ierēdņiem vai no publiskiem iepirkumiem dzīvojošiem uzņēmējiem, kuri saka, ka valstī viss ir kārtībā. Rezultātā, rodas kārtējs informācijas vakuums, kad oficiālie mediji klusē par problēmu, savukārt propaganda par to raksta un kļūst par vienīgo informācijas avotu, protams, sagrozot visu sev izdevīgā veidā.

Nobeigumā var vēlreiz uzsvērt, ka propaganda ir problēma, kas Latvijai nodara kaitējumu, jo noskaņo cilvēku masas pret valsti. No otras puses mēs redzam, ka valsts pati ar savu bezdarbību veido labu augsni dažāda veida dezinformācijai, jo netiek nodrošināta diskusija par reālām problēmām sabiedrībā, bet notiek ierēdņu viedokļa translēšana. Tāpat mums ir jādomā par vēl lielāku demokrātijas ieviešanu valstī, jo cilvēku līdzdalība ir nepietiekama. Savukārt visus lasītājus aicinu izglītoties, jo tikai zināšanas ļauj atlasīt un izvērtēt dažāda veida informāciju, lai izvairītos no mītu radīšanas.

Par ko balsot vēlēšanās?


Sākās Rīgas pašvaldības vēlēšanas, kas nozīmē, ka pavisam drīz mēs redzēsim jaunu Rīgas domes un izpildinstitūcijas sastāvu. Kaut arī pašvaldība ir zemākā publiskās varas pārvaldes forma, tā reizēm priekš politiķiem ir gana ienesīga un interesanta politiskās karjeras veidošanai. Arī vēlētājiem ir svarīgi, lai būtu nodrošināta siltumapgāde, automašīnas nebruktu iekšā zem ielas (konkrēti Ģertrūdes ielas) un sabiedriskais transports kursētu pareizā laikā. Gadījumā, ja kāds nezina, kādas ir patiesās pašvaldības funkcijas, jo politiskās reklāmās reizēm sola to, ko lemj Saeimas līmenī, tad noteikti iesaku paskatīties likumu “Par pašvaldībām”, kur 15. pantā ir uzskatītas pašvaldības pamata funkcijas. Jāatzīst, ka funkciju ir daudz un tās tiešām ir svarīgas, kaut arī ikdienā nemanāmas un pašsaprotamas. Tāpēc pašvaldību vēlēšanas ir ļoti svarīgas un šeit es piedāvāšu vienu no loģiskām pieejām šim jautājumam.

Es noteikti nerakstīšu, par kuru partiju balsot, jo tam nav jēgas. Svarīgākais ir sistēma, jo tieši tā sniedz rezultātu. Ņemot vērā, ka varas dalīšanas princips ir ar visaugstāko prioritāti, tad pirmais, kam jāpievērš uzmanība ir tas, lai pašvaldībā būtu citādāki politiskie spēki nekā Saeimā. Līdz ar to ļoti laba lieta ir balsot par tiem, kuri nav koalīcijā, jo tādā gadījumā policija, prokuratūra, tiesa, valsts kontrole un citas iestādes daudz labāk uzraudzīs noteiktu pašvaldību, jo pēdējai būs mazāk neformālu sakaru ar valsts pārvaldi un tādējādi nebūs iespējams veidot korupcijas shēmas. Padomājiet, vai būtu iespējama Rīgas satiksmes krimināllieta, ja domē tajā laikā būtu pie varas tā pati partija, kas bija valdībā.

Nākamā svarīgā lieta, ko var izmantot par kritēriju, ir regulāra varas maiņa. Ja politiķis vienu amatu ieņem ļoti ilgi, viņam iestājas iekšējs nogurums, rodas sajūta, ka amats viņam pienākas, rodas pārliecība, ka viņš ir vienīgais un neaizstājamais, kā arī rodas korupcijas saites. Līdz ar to noteikti jābalso par partijām, kas nebija pie varas iepriekšējā Rīgas domes sasaukumā.

Šis varētu būt nedaudz sarežģītāks kritērijs, bet to jāņem vērā. Pēc būtības visa politika ir vienkārša naudas pārdale. Savācam ar nodokļiem un nodevām kopējā katlā kaudzi naudas un tad dalām visiem, kuriem tā ir nepieciešama un, kas spēj apmierināt sabiedrības vajadzības. Līdz ar to jāizvēlas nevis skaistākie kandidāti, nevis gudrākie vai izcilākie, bet jāizvēlas tie, kuriem jūs uzticaties, ka viņi spēs nodrošināt taisnīgi un efektīvu naudas sadali. Noteikti jāpievērš uzmanība kandidāta iepriekšējā laikā iegūtai reputācijai.

Protams, ir ļoti daudz citu kritēriju, kuri maniem regulārajiem lasītājiem ir zināmi, bet kurus ierobežota apjoma dēļ neminēšu, jo, manā ieskatā, augstāk minētais ir pietiekams, lai izdarītu kvalitatīvu un efektīvu izvēli, pat ja jūs ikdienā nesekojiet visai priekšvēlēšanu cīņai, jo tādējādi jūs veidosiet pareizu sistēmu, kas dos vislabāko rezultātu, kas pretējā gadījumā radīs negatīvas sekas.

Un svarīgākais, noteikti ejiet uz vēlēšanām.

Lukašenko zaudē reālo varu


Pēc svētdienā notikušajām prezidenta vēlēšanām Baltkrievijā, daudzās Baltkrievijas pilsētās sākās nemieri. Cēlonis tam ir liela vēlēšanu rezultāta falsifikācija, kā rezultātā tagadējais Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko ieguva ap 80% balsu, bet viņa konkurente Svetlana Tihanovska ap 9%. Turpretī neoficiālā informācija, kas iegūt dažādos veidos, ļauj izdarīt secinājumu, ka par Svetlanu Tihanovsku nobalsoja vairāk par 70% un faktiski viņa ir kļuvusi par Baltkrievijas prezidenti. Līdz ar to, lai cīnītos ar politisko konkurenci, Lukašenko turpināja represijas un piespieda savu konkurenti izbraukt no valsts uz Lietuvu, savukārt iekšējos protestus sāka apkarot ar krimināllietu ierosināšanu, protestētāju apšaudi ar gumijas lodēm un ar dūmu granātu mētāšanu protestētāju pūļos. No malas var likties, ka Lukašenko ir izdevies noturēties pie varas un, kamēr milicija un armija ir viņa pusē, tikmēr viņš varēs bez lielām problēmām valdīt, tomēr neesot patiesam vēlētāju atbalstam, pat paliekot formāli pie varas, Lukašenko faktisko varu ir zaudējis un šajā bloga ierakstā nedaudz par šo.

Republikas modelis, kad vara pieder pilsoņiem, kuri no sava vidus uz noteiktu laika periodu ievēl pārstāvjus un saimniecisko darbu organizētājus, tika izdomāta nevis tāpēc, ka monarhiem un feodāļiem apniktu valdīt un būt apveltītiem ar neierobežotu varu. Šādas izmaiņas sabiedrībā notika tāpēc, ka feodālā sistēma ir ekonomiski neefektīva un ļoti trausla, jo balstās uz spēku un iebiedēšanu, nevis ekonomiskiem un sociāliem stimuliem. Rezultātā starp feodāļiem notika nemitīgi kari un cīņas, jo cilvēka vērtība bija ļoti zema, toties ar ambīcijām un naidu feodāļiem bija pilna galva un sirds. Pie tam paši cilvēki vienmēr ienīda feodāļus un ļoti bieži sacēlās pret tiem. Ja paskatās uz Eiropas viduslaiku un jauno laiku vēsturi, tie ir nemitīgi kari un sacelšanās, kas vienmēr beidzās ar masveida slaktiņu.

Tagadējais prezidents Aleksandrs Lukašenko bija izmantojis no PSRS laikiem atstāto institucionālo un ekonomisko mantojumu, pakļaujot sev neo-feodālo sistēmu, kas bija PSRS. Rezultātā tika iznīcināti neatkarīgie mediji, neatkarīga tiesa, sabiedriskās organizācijas, konkurējošās politiskās partijas, neatkarīgi lieli uzņēmēji un pastiprināta valsts klātesamība visās cilvēka jomās. Tas viss tika darīts laikā, kad Krievijā auga ekonomika un Baltkrievija, atkopjoties no PSRS sabrukuma, piedzīvoja dabīgu ekonomisko izaugsmi, kas bija lielā mērā ārējo faktoru iemesls. Tāpat konsekventi tika pastiprinātas represijas un spēka struktūras. Lukašenko pilnībā centralizēja varu. Rezultātā tika radīta sistēma, kur karjeru varēja veidot un ieņemt amatu nevis labākie profesionāļi, bet uzticīgākie muļķi, kuri nekādā gadījumā nevarētu pretendēt uz Lukašenko varu. Notika gan negatīvā profesionālā selekcija, gan veidojās pseido lojālu cilvēku vide, kurā katrs centās izspiest konkurentu ar nelegālām metodēm, izdabājot valdībai, sirds dziļumos to nicinot un ienīstot, gaidot savu izdevību uz morālo revanšu.

Aleksandra Lukašenko vara no vienas puses līdz šim balstījās uz cilvēku atbalstu. Tas tika panākts ar propagandu un reālo ekonomikas pieaugumu, kas tika nodrošināts lielā mērā ar Krievijas gāzes tranzītu un ražošanu, ko subsidēja no iegūtās naudas par tranzītu. Līdz ar to vienā pusē bija ekonomiska un cilvēku atbalsts, kas ļāva Lukašenko samērā mierīgi palikt pie varas, jo neviens neapšaubīja, ka viņam ir atbalsts starp pilsoņiem vismaz 51% apmērā. No otras puses Baltkrievijas vara tika balstīta uz spēka struktūrām. Viena no tām bija Valsts drošības komiteja (VDK vai KGB) un otra bija Iekšlietu ministrijai pakļautā milicija. Šeit nebija grūti visu laiku konfrontēt iekšējās elites, kur vienā pusē bija finanšu varas pārstāvji, no otras puses spēka struktūru varas pārstāvji, kā rezultātā neviena no varām nevarēja iegūt izšķirošu lomu un centrā atradās Lukašenko, kurš izrādīja limitētu labvēlību to vienai varai to otrai.

Svētdienā notikušās vēlēšanas pilnībā sagrāva iepriekšējo līdzsvaru. Ja pat tas nav redzams no malas, tad iekšienē cilvēku galvās viss ir mainījies. Lukašenko zaudēja tautas atbalstu, kas nozīmē, ka esošie nemieri nesīs arī ekonomiskās sekas, tādējādi būtiski vājinot finanšu varu. Savukārt spēka struktūras iegūst absolūtu varu pār Lukašenko, jo bez tās viņš nevar noturēties pie varas. Piemēram, ja rīt visa policija aizietu no ielām un KGB pārstātu izsekot un arestēt cilvēkus, parastie vēlētāji dienas laikā nonestu visu Lukašenko varu, pie tam fiziski. Sanāk, kam pakļautas spēka struktūras, tam pakļauta valsts. Interesanti, ka Lukašenko ir iekļuvis savos slazdos, no kuriem vairs nekad nespēs izkļūt ārā, jo dēļ negatīvās selekcijas augšējos varas stāvos, ap viņu ir ļoti ciniski un nežēlīgi cilvēki, bez jebkādas morāles, kuri nepalaidīs iespēju atriebties par iepriekšējiem aizvainojumiem, kuri noteikti ir bijuši. Papildus tam, nevajag aizmirst, ka Krievijas specdienesti ir saglabājuši ļoti ciešas saiknes ar Baltkrievijas spēka struktūrām, tāpēc Krievijas ietekme daudzkārtīgi pieaugs.

Lukašenko konsekventi izdarīja visas iespējamās kļūdas, lai zaudētu tautas atbalstu, vājinātu finanšu varu un kļūtu par ķīlnieku spēka struktūru vadītājiem. Neapzinoties savu katastrofālo situācija, patiesībā viņš sev ir parakstījis vai nu cietumsodu, vai kaut ko ļaunāku, jo saasinoties protestiem un palielinoties spiedienam no Eiropas, piemēram, sankciju veidā, spēka struktūru vadītāji ar Krievijas atbalstu, var nonāk pie secinājuma, ka viņu vienīgais problēmu iemesls ir tieši Lukašenko un bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem, viņi var, piemēram, arestēt viņu un sarīkot demonstratīvu izrēķināšanos, pašiem “nostājoties” tautas pusē. Vēsturē ir bijuši tādi gadījumi, piemēram, Čīlē Augusto Pinočeta vai Ēgiptē Muhameds Mursi gadījumā .

Nobeigumā var atzīmēt, ka Baltkrievijas pilsoņi ir paveikuši milzīgu darbu, lai atbrīvotos no tagadējā prezidenta, izjaucot iekšējas varas līdzsvaru. Baltkrievija ir nonākusi līdz vēsturiskajam brīdim, kad tuvāko gadu laikā tai būs iespēja atbrīvoties no neo-feodālās sistēmas, kas tika iegūta mantojumā no PSRS, un uzsākt valsts pārveidi, padarot efektīvāku ekonomiku un sākumā vismaz sasniedzot Polijas ekonomisko līmeni un pēc tam to arī apsteidzot.

Karsta vasaras diena arī politikā


Vasara pamazām tuvojās beigām un manā blogā šoreiz tā nebija aktīvākā sezona. Liela daļa enerģijas, kas tika veltīta rakstīšanai, pārceļoja uz twitter, jo tur komunikācija ir daudz dinamiskāka un atgriezeniskā saite daudz ātrāka. Šoreiz ļoti īss apraksts par aktuālām tēmām, kam var sekot līdzi.

Svarīga lieta, protams, ir vēlēšanas Baltkrievijā un situācijas attīstība pēc tām, jo tur ir ļoti dziļa politiskā krīze un abām pusēm vairs nav ko zaudēt. No vienas puses diktators, kurš sagrāba valsts varu un varas zaudēšanas cena ir ieslodzījums vai pat dzīvība, no otras puses tauta ar tās līderiem, kuri tiks smagi represēti, ja tagadējā vara saglabās pozīciju un opozīcija noplaks, jo diktators ir ļoti atriebīgs.

Vēl viens cīņas laukums būs pie mums Rīgā, kad šī gada 29. augustā mēs dosimies uz pilsētas pašvaldības vēlēšanām. Interesanti, ka neviena no partijām nerunā par strukturālām reformām, bet cīnās ar populistiskiem saukļiem. Attīstība Par gatava sasolīt jebkādus brīnumus, lai tikai tiktu pie varas. Arī Nacionālā apvienība sola cīnīties ar korupciju un padarīt pilsētu “latviskāku”. Saskaņa nav redzama vispār un izskatās, ka vēlēšanas ir zaudējusi jau pirms sākās balsošana, ko redzam pēc ļoti vāja kandidātu sastāva. Rezultātā, man rodas sajūta, kas visdrīzāk arī piepildīsies, ka atnāks jauna koalīcija un iesēdīsies iepriekšējā sasaukuma izveidoto korupcijas shēmu virsvadībā un veiksmīgi turpinās ierasto rūpalu. Kāpēc tāda pārliecība? Gan Attīstība Par, gan Nacionālā apvienība atrodas pie valsts varas, bet korupcija nemazinās, reformas netiek veiktas un neviens arī neplāno to darīt. Ja Saskaņa savā rīcībā bija ierobežota, jo valsts policija neformāli nebija tai pakļauta, tad Attīstība Par un Nacionālā apvienība ir valsts izpildvarā un varēs darboties bez jebkāda riska un ierobežojumiem.

Noteikti tie, kas seko līdzi Lielbritānijai, zina par lielo skandālu, kas tur notiek saistībā ar Konservatīvās partijas finansēšanu caur ziedojumiem un lielo korupciju tajā jomā. Lai saprastu, cik tā korupcija ir liela, tad fakts, ka Evegēnijs Ļebedevs, kas ir Aleksandra Ļebedeva, Krievijas oligarha dēls, kļuva par lordu un varēs darboties Lordu palātā, ļoti labi to demonstrē. Šeit mēs varam vērot  būtisku Lielbritānijas politiskās vides degradāciju, kas kopā ar izstāšanos no Eiropas Savienības garantē ekonomikas lejupslīdi uz nākamajiem divdesmit gadiem.

Aicinu visus sekot līdzi notikumiem un vērot, kas notiks tālāk, jo no tā lielā mērā ir atkarīga mūsu dzīve, savukārt informācijas precizitāte un apjoms ļauj mums labāk plānot mūsu dzīvi un pieņemt pareizus lēmumus, lai nodrošinātu pēc iespējas lielāku labklājību. Noteikti pievērsīšos vairāk savam blogam atlikušajās vasaras dienās.

Kāda būs Latvijas ekonomiskā attīstība līdz 2027. gadam


Daudzi no maniem lasītājiem netic zīlniecēm un gaišreģiem, kas ir pareizi un racionāli. Tomēr tas nenozīmē, ka mēs nevaram uzzināt nākotni, kāda tā būs un, kas mūs gaida pēc kaut kāda laika. To mums palīdzēs izdarīt viens ļoti interesants Ekonomikas ministrijas dokuments ar nosaukumu Nacionālās industriālās politikas pamatnostādnes 2021.-2027.gadam. Kaut arī tas ir tikai projekts, tieši šis dokuments vislabāk parāda reālo situāciju, jo vēl nav koriģēts pirms fināla versijas. Šis ir neierobežotas pieejas dokuments, kas atrodams šeit. Esmu daudz rakstījis par ekonomiku un nevaru paiet garām šim, jo tas parāda, cik patiesībā slikti izskatās Latvijas ekonomika, un to, ka tuvākajos 7 gados nekādi būtiski uzlabojumi nav gaidāmi. Atgādināšu, ka pareizi konfigurējot valsts vidi, var dabūt pat 6% IKP gada pieaugumu vairākus desmitus gadus pēc kārtas, kā to demonstrē, piemēram, Ķīna. Atzīmēšu, ka lasot projektu Nacionālās industriālās politikas pamatnostādnes 2021.-2027. gadam, jāņem vērā, ka to sagatavoja Ekonomikas ministrija, kura noteikti neaizraujas ar paškritiku un visu vainu noveļ uz uzņēmējiem un augstskolām, rakstot par iemesliem, kas kavē Latvijas ekonomikas attīstību. Patiesībā ir tieši otrādi, vienīgais šķērslis ir valsts pārvalde, likumdevējs un tiesu sistēma, kopā valsts institūcijas. No iepriekšējā šķēršļa izriet arī lielais monopolu skaits Latvijas ekonomikā. Bet par to kaut kad vēlāk, šoreiz tikai par skaitļiem.

Nacionālās industriālās politikas pamatnostādņu 2021.-2027.gadam projektā ir uzrakstīta plānotā Latvijas attīstība, strādājošo īpatsvars kopskaitā ar vidējo bruto darba algu lielāku par 6000 EUR/mēnesī būs tikai 0.6% no visiem strādājošiem, kas nozīmē, ka, pieņemot, ka 2027. gadā nodarbināto skaits būs tāds pats kā šodien, tas ir 900 tūkstoši, ar algu virs 6000 EUR noteikti nebūs vairāk par 5400 cilvēkiem, kas nozīmē, ka 894 tūkstošiem tiek plānoti zemāki ienākumi. Lūk, šeit tiek iezīmēti ienākumu griezti lielākais iedzīvotāju daļai.

Vēl viens interesants rādītājs ir augsto un vidēji augsto tehnoloģiju preču īpatsvars Latvijas preču eksportā, ko tiek plānots palielināt no 11.2%, kas bija 2018. gadā līdz 12.0% 2027. gadā. Piekritīsiet, ka nav pārāk ambiciozi. Patiesībā Ekonomikas ministrija mums uzraksta, ka nekādas attīstības šajā jomā nebūs, bet tā vietā būs šīs jomas stagnācija. Tas nozīmē, ka mēs turpināsim eksportēt, lielākoties, preces ar zemu pievienoto vērtību un dabas resursus, kā, piemēram, koksni.

Vēl divi mērķi ir palielināt vietu Doing business indeksā no 19. uz 17., kas pilnībā neatspoguļo neko, un nav kritērijs investoriem, kad tiek izvēlēta valsts, kurā plānots investēt biznesā, jo šis indekss ir neprecīzs ar neskaidru metodoloģiju, par ko iepriekš esmu rakstījis. Otrs ir Globālās konkurētspējas indekss, kas ir daudz objektīvāks rādītājs un mērķis ir pakāpties no 41. vietas uz 30. vietu. Tomēr, neveicot būtiskas investīcijas un reformas medicīnas aprūpē un palielinot augsto un vidēji augsto tehnoloģiju preču īpatsvaru Latvijas preču eksportā tikai par 0.8% septiņu gadu laikā, pakāpties uz 30. vietu Latvija nespēs.

Nacionālās industriālās politikas pamatnostādņu 2021.-2027.gadam projektā ir ļoti daudz interesantu materiālu un lietu, un es noteikti iesaku visiem to izlasīt. Pie tam lasās ātri, apjoms neliels. Tas ļoti labi parāda politiķu ambīciju trūkumu, savukārt ierēdņi, norādot tik zemus mērķus, vienkārši cenšas izvairīties no atbildības, jo tiek norādīti skaitļi, kurus visdrīzāk tā vai citādāk mēs sasniegsim bez jebkāda plāna, vienkārši atstājot tiesisko un ekonomisko situāciju tādu kāda tā ir pašlaik. Ja nevēlaties tādu attīstību, tad noteikti iesaistāties politikā, uzmanīgi pētiet vēlēšanās izteiktos piedāvājumus un atcerēties, ka no jums ir atkarīgs pilnīgi viss.

Dienas citāts – Frederiks Levis Donaldsons


Šodien izdomāju ievietot Vestminsteras priestera citātu. Šis priesteris bija Frederiks Levis Donaldsons (Frederic Lewis Donaldson), kurš piedzima 1860. gadā un nomira 1953. gadā. Pārstāvot anglikāņu baznīcu, viņš izdomāja uzrakstīt modernus sabiedrības grēkus. Citāts būs tulkots, tāpēc var nedaudz atšķirties no oriģināla, un lai novērstu iespējamo neprecizitāti, iekopēšu arī angļu valodā.

Septiņi sabiedrības grēki ir:

Bauda bez sirdsapziņas;
Zināšanas bez personības;
Uzņēmējdarbības bez morāles;
Zinātne bez cilvēcības;
Dieva pielūgšana bez upurēšanās;
Politika bez principa.

The Seven Social Sins are:

Wealth without work.
Pleasure without conscience.
Knowledge without character.
Commerce without morality.
Science without humanity.
Worship without sacrifice.
Politics without principle.

Mans viedoklis par šo citātu ir divējāds. No vienas puses skan ļoti labi un skaisti, pie tam ar zināmu patosu. No otras puses priesteris uzrakstīja savstarpēji izslēdzošus lielumus. Piemēram, uzņēmējdarbība vienmēr būs bez morāles, jo pēc būtības tā ir tikai un vienīgi excel tabula, un viss pārējais ir pakārtots skaitļiem. Arī zinātne var attīstīties, tikai pārkāpjot cilvēciskumu, jo zinātnes attīstība vienmēr ir pret cilvēka instinktiem, jo tā maina vidi. Piemēram, mums jānogalina simtiem žurku, lai atrastu vakcīnu pret slimību. Pēdējais arī ir uzrakstīts skaisti, bet bez reāla pamata, jo politika sastāv no neskaitāmu interešu grupu cīņas un jebkurš kompromiss būs kādas puses principa neievērošana.

Ceru, ka visiem patika un katrs no lasītājiem ir guvis vielu pārdomām un analīzei. Citāts tiešām labs, jo raisa dažādus jautājumus un diskusijas.

Cīņa ar mūsu provinciālismu


Daudzi lasītāji, kuri dzīvoja kādu laiku lielā pilsētā, piemēram, Madridē, Londonā, Berlīnē vai Ņujorkā, atgriežoties Rīgā, sajūtas atbraucam uz lauku mazpilsētu vai lielākais, novada centru. Apkārtējo cilvēku domu lidojums, mediji un kopējā pasaules uztvere mums ir ļoti lokāla un vērsta uz iekšu. Bieži pie mums izpratne par kādu valsti, it sevišķi, ja tā ir ārpus Eiropas Savienības, tiek aprobežota ar seniem stereotipiem un mītiem par noteiktu valsti vai pat reģionu, kurā valsts atrodas. Piemēram, ja tā ir kāda no Āfrikas valstīm, tad noteikti iztēlē radīsies bads, neizglītoti un nabadzīgi cilvēki, kurus apspiež paēduši cilvēki ar ieročiem. Ja tā ir kāda no Latīņamerikas valstīm, tad priekšstats būs par narkotiku tirgotāju karteli, nabadzību, jūru un palmām. Līdzīgi ir ar Eiropu, ja kāds pasaka vārdu Vācija, mums uzreiz priekšā ir pārticība, auto ražošana un alus. Diemžēl neviens no stereotipiem nav pareizs, jo viss ir daudz sarežģītāk un interesantāk. Rodas jautājums, kā ir iespējams mainīt savu pasaules uztveri no trivializētas uz zināšanām balstītu, lai spētu orientēties politiskajā un ekonomiskajā vidē. Tieši par šo arī nolēmu uzrakstīt rakstu.

Sākumā ir jānoskaidro, kuras valstis ir svarīgas priekš Latvijas. Šo jautājumu iespējams skatīt no vairākiem rakursiem, piemēram, no noteiktā valstī dzīvojošo pilsoņu skaita, no Latvijas iedzīvotāju iecienītāko tūrisma gala mērķu valstīm vai arī paņemot ekonomisko un polisko plakni, kas manā ieskatā ir vissvarīgākā. Lai nebūtu zīlēšana uz kafijas biezumiem, nepieciešama kaut kāda metodoloģija vai vismaz atskaites punkts. Es par tādu izvēlējos eksporta valstis, uz kurām tiek vestas Latvijā ražotās preces. Tas ir svarīgi, jo izpratne par noieta tirgiem ļauj prognozēt Latvijas ekonomisko attīstību. Piemēram, Latvijas koksne un tās izstrādājumi tiek eksportēti uz Zviedriju, ja šajā valstī viss ir kārtībā ar politisko un ekonomisko vidi, tad visdrīzāk, Latvijas eksportētājiem klāsies labi, tiks nodrošinātas darba vietas un nodokļu nomaksa, kā rezultātā katrs no darbiniekiem var plānot ilgtermiņa saistību uzņemšanos vai karjeras izaugsmi. Tajā pašā laikā, ja Zviedrijā viss pasliktinātos, prognozes būtu pretējas un arī cilvēku uzvedībai vajadzētu tikt koriģētai.

Skatāmies Centrālās statistikas pārvaldes mājas lapā top 5 valstis, uz kurām Latvijas uzņēmumi ir eksportējuši: Lietuva, Igaunija, Krievija, Zviedrija, Vācija. Jautājums ir ļoti vienkāršs, ko mēs zinām par šīm valstīm? Cik daudz cilvēki zina, kura no šīm valstīm ir prezidentāla vai parlamentāra republika. Cik daudz cilvēku zina, kura no šīm valstīm ir unitāra vai federāla. Daudz grūtāks uzdevums ir nosaukt katras valsts prezidentu, premjerministru, parlamentā esošās politiskās partijas utt. Nākamais līmenis ir nosaukt katras valsts politisko nostāju pret katru no nozarēm, kurās Latvijas uzņēmēji eksportē preces. Piemēram, tās pašas koksnes gadījumā, varbūt tajā valstī, uz kuru notiek aktīvs eksports, mainās partiju sastāvs parlamentā un uzvar zaļi domājoši cilvēki, kuri vēlas samazināt mežu izciršanu caur patēriņa samazināšanu uz koka precēm un viņu politiskais mērķis ir nodokļa ieviešana uz koka izstrādājumiem. Var izskatīties garlaicīgi un sarežģīti, bet tieši šāda informācija ļauj skaidrāk redzēt savu nākotni arī parastam darbiniekam, kurš strādā Latvijā koka materiālu apstrādes uzņēmumā, kuram iespējams samazināsies pasūtījumu skaits, būs sliktāks noiets precei, kā rezultātā darbinieks tiks atlaists vai arī viņam tiks samazināta alga un esot šādiem apstākļiem, darbiniekam noteikti nevajadzētu uzņemties papildus saistības, piemēram, kredīta veidā, neveicot kaut kādus papildus pasākumus alternatīvu ienākumu nodrošināšanai.

Līdz ar to pirmais solis ir saprast, kuras valstis mūs vispār interesē, otrais solis ir lokalizēt to līdz jautājumiem, kas var skart mūs personīgi. Ņemot vērā lielo informācijas plūsmu, tēmas sašaurināšana var būt efektīva, lai taupītu laiku. Viennozīmīgi, ja ir laiks un vēlēšanās, jācenšas apkopot un aptvert maksimāli daudz informācijas, lai redzētu kopējo bildi.

Politiskais režīms un plurālisms politiskajā vidē konstanti sekmē ekonomisko izaugsmi, līdz ar to, ja valstī turpinās aktīva politiskā cīņa un vara regulāri mainās, var prognozēt, ka tās valsts ekonomika augs, savukārt, ja valstī ilgstoši ir stabilizējusies vienas partijas virsvadība pār parlamentu, tad agri vai vēlu sekos ekonomiskas lejupslīde.

Paskatāmies uz noteiktu piemēru, ko mēs varam darīt. Atveram wikipedia un atrodam Lietuvu, kas ir pirmā valsts pēc eksporta apjoma, labāk angļu valodā izlasām, ka tā ir unitāra pusprezidentāla valsts, ar pašreizējo prezidentu Gitanas Nausėda un premjeru Saulius Skvernelis. Tāpat redzam, ka tieši prezidents nominē premjeru un citus valdības kabineta locekļus, kas nozīmē, ka lielāku uzmanību jāpievērš tieši prezidentam, nevis premjeram. Saistībā ar parlamentu, Lietuvā deputāti tiek ievēlēti daļēji pēc proporcionālās, daļēji pēc mažoritārās sistēmas, kad 70 parlamenta deputāti tiek ievēlēti no partiju saraksta, bet 71 kā atsevišķs kandidāts no vēlēšanu apgabala. Nākamais solis, atveram kādu no mājas lapām, kurās ir redzami vēlēšanu rezultāti, man personīgi patīk politico.eu, kur ir samērā pārskatāmi apkopota informācija, bet ir arī citas lapas. Atveram kādu no ziņu portāliem un skatāmies pašreizējo koalīciju, kas sastāv no trīs partijām, Zaļie un zemnieku savienība (identisks nosaukumus partiju apvienībai Latvijā), Strādnieku sociāldemokrātiska partija un Kristīgo ģimeņu alianse. Pēc nelielas izpētes, pamazām sāk veidoties kopējā aina, kā izskatās Lietuvas politiskā vide. Tālāk var veikt interesējošā jautājuma izpēti, piemēram, ieejot katras partijas mājas lapā, izpētot prezidenta teikto pirmsvēlēšanu kampaņā, ieejot noteiktas nozares ministrijas mājas lapā un izlasot dažādas politiskās nostādnes. Rezultātā mēs veltot šādai nodarbei pāris dienas ceturksnī, iegūstam samērā labu bildi, kas notiek priekš Latvijas ļoti svarīgajās valstīs, tādējādi būtiski paplašinot savu redzes loku un zināšanu apjomu. Šāda pieeja ļoti ātri atbrīvo no stereotipiem un maldiem, kas rodas lasot vietējo presi vai skatoties vietējo televīziju.

Ja nevēlaties veikt izpēti, otra iespēja ir lasīt zinātniskos rakstus vai dažādu starptautisko organizāciju informācijas apkopojumus un izpēti. Tomēr šādai pieejai ir daži trūkumu. Tas varētu būt samērā dārgi, jo zinātniskie raksti lielākoties ir pieejami par maksu, bet institūciju pētījumi reti kad sakritīs ar jūsu meklējamo jautājumu. Tāpēc tos var izmantot kā palīgavotus, bet izpēti būs jāveic pašiem.

Secinājums ir ļoti vienkāršs, pašreizējie tehniskie un informatīvie resursi brīnišķīgi ļauj mums iegūt dažādu informāciju par valstīm. Katrs priekš sevis var izstrādāt individuālus kritērijus un metodoloģiju, lai veiktu izpēti un paplašinātu savu redzes loku. Pie tam, Latvijas mediji neinformē mūs par notiekošo tajās valstīs, kas mums patiešām ir svarīgas, bet fokusējās uz Krieviju un ASV, pie tam uz tajās valstīs notiekošām nesvarīgām lietām, kas ir interesanti, bet praksē no ekonomiskā skatu punkta mūs skar samērā maz. Vēl viens no secinājumiem varētu būt tāds, ja vēlaties iegūt kvalitatīvu un šauri fokusētu informāciju, būs vien pašiem jāveic izpēte. Tādā veidā mēs katrs varam padarīt Latviju mazāk provinciālu, kur dzīvo pēc principa mana setā un nekas ārpus tās mani neinteresē. Tieši otrādi, izglītošanās, pētīšana un jaunas informācijas apguve ļauj uz pasauli raudzīties daudz objektīvāk un reālistiskāk, bez stereotipiem, maldiem un tendencioziem uzskatiem.

Kārtojot skapi


Cilvēkam ir raksturīgi krāt visādas lietas, kas kaut kādā dzīves posmā radīja asociācijas ar spilgtu un emocionālu notikumu. Dažādas fotogrāfijas, grāmatas, atzinību raksti, rotas, kartiņas, stikla izstrādājumi, statuetes, gleznas un drēbes reizēm rada grūtības tās izmest ārā, jo šķiroties no noteiktās lietas rodas bailes zaudēt to neredzamo saikni ar atmiņām par pagātni. Tāpēc cilvēki iegādājas dažādas kastes un maisus, lai saglabātu spilgtu brīdi un pēc iespējas nodotu to nākamajām paaudzēm. Līdzīgi bija arī manā gadījumā, kad kārtojot vecas mantas un ieskatoties vietās, kur putekļu kārta krājās gadu desmitiem, sanāca atrast lietas, kuras radās un tika glabātas kā atmiņas par kādu noteiktu laiku. Interesanti, ka man ar šīm lietām nebija nekādu emocionālu saišu, izņemot to, ka lietas piederēja man zināmiem cilvēkiem.

Nejauši uzgāju bēšas krāsas kartona mapi, kas man par brīnumu bija ļoti labi saglabājusies. Mapes vāku fiksēja tumša gumija. Atverot mapi, ieraudzīju vairākas kartiņas, kurās bija attēlota Rīga dažādos laikos. Kaut arī uz kartiņām nebija datumi, jaunākas fotogrāfijas radīšanas laiks varētu būt 20. gs. 90. gadu sākums, savukārt vecākas bildes bija no 20. gs. sākuma. Interesanti tas, ka 20. gs. sākumā Rīgas Centrs izskatījās daudz krāšņāks un sakārtotāks ar glītām reklāmām, tīriem un taisniem bruģa ceļiem un kārtīgi apgrieztiem kokiem. Savukārt jaunākās bildes demonstrēja tikai un vienīgi lauskas no kādreiz bagātas un krāšņas pilsētas. Jāpiebilst, ka arī mūsdienās, mēs vēl neesam pietuvojušies Rīgas izskatam, kāds tas bija labākajos laikos.

Šajā bloga ierakstā es publicēju visas atrastās kartiņas, kas bija pirktas 20. gs. 90. gadus vidū. Kartiņas izdeva SIA “Pestmalis”, kas darbojās no 1993. līdz 1998. gadam. Pieņemu, ka kartiņas var atrast internetā, tomēr tas mani neatturēs no attēlu izvietošanas. Es lieku uzreiz gan frontālo, gan aizmugurējo pusi.

Pirmā ir Krievijas impērijas aizsardzības ministra Barklaja de Tolli piemineklis, kas atrodams Rīgā netālu no Elizabetes un Brīvības ielas stūra arī šodien.

Nākamajā kartiņā ir Brīvības iela, kas pirmajā bildē saucās Aleksandra iela, bet PSRS laikā Ļeņina iela. Pirmā bilde vizuāli man atgādina tagadējo Krišjāņa Barona ielu posmā no Elizabetes ielas līdz Lāčplēša ielai.

Nākamajā bildē ir ēka, kas atrodas uz Merķeļa un Brīvības ielas stūra. 20. gs. sākumā tur atradās viesnīca, bet pēc tam kafinīca Sigulda.

Nākamajā bildē ir redzama Ģertrūdes iela, kas vizuāli arī šodien būtiski nav mainījusies kopš 20. gs. 90. gadiem, ja skatās no tāda paša rakursa, savukārt atkāpjoties vienu soli atpakaļ, redzēsim viesnīcu un kazino.

Viens no attēliem, kas gandrīz nav mainījies, ir Pētera baznīcas priekšējā fasāde. Baznīcas kopumā ir laba vieta, kur var nodoties sapņiem par iepriekšējiem laikmetiem.

Reformatoru iela šodien saucas Alksnāja iela. Tā agrāk stilistiski izskatījās daudz līdzīgāk mūsdienu ielas izskatam nekā tā izskatījās 20. gs. 90. gados, kur nebija pat normāla ielas seguma.

Nākamajā bildē ir redzama Rīgas birža un ēka, kas atradās Doma laukumā un kuras vairs nav.

Agrākā Senatnes iela, kas vizuāli izskatījās ļoti līdzīgi gan 20.gs. sākumā, gan arī jaunākajā bildē. Mūsdienās tā ir Mūku iela.

Smilšu iela ir būtiski mainījusies gan salīdzinājumā ar 20. gs. sākumu, gan 20. gs. 90. gadu sākumu. Agrāk tur kursēja tramvajs un pats tornis izskatījās autentiskāk un pievilcīgāk ar ieejas durvīm sānā un ēku, kuras vairs nav.

20. gs. sākumā Tirgoņu iela bija ļoti krāšņa iela, kur aktīvi norisinājās ratu kustība un atradās daudz dažādi veikali. 20. gs. 90. gadu sākumā iela izskatījās ļoti bēdīgi, savukārt mūsdienās, tā līdzinās 20. gs. sākuma izskatam. Interesanti, ka šī iela savu nosaukumu nav mainījusi kopš viduslaikiem.

Vaļņu iela, viena no pazīstamākajām Vecrīgas ielām, kas atradās gar bijušo mūri. 20. gs. sākumā tā bija ļoti dzīvīga iela ar veikaliem un noslogotu satiksmi.

Un noslēgšu kartiņu publicēšanu ar Zviedru vārtiem, kas izskatās mūsdienās ļoti līdzīgi, ja salīdzina ar iepriekšējiem gadiem.

Šis bija patīkams ieskats vēsturē, lai varētu redzēt, kā ir mainījusies Rīga salīdzinājumā ar laika posmu pirms Pirmā pasaules kara un 20. gs. 90. gadu sākumu. Rīga nepārtraukti mainās un jācer, ka tā kļūs vēl skaistāka un interesantāka.