Manipulācijas paņēmiens – tēla dekonstrukcija


Pagājušais raksts par manipulācijas paņēmienu – fokusa novirzīšana bija pozitīvi uztverts no lasītāju puses, tāpēc vēlos paturpināt tēmu ar daudzas reizes sarežģītāku manipulācijas paņēmienu, ko ļoti grūti izpildīt vienā piegājiena vai izmantojot vienu informācijas kanālu. Šoreiz par tēla dekonstrukciju.

Sākumā nepieciešams saprast, ka aptuveni 95% mūsu pasaules uztveres ir iztēle. Ar halucinācijai līdzīgu mehānismu smadzenes mums rada vienotu pasaules uztveri, kaut arī visas cilvēka maņas uztver notiekošo tikai epizodiski, bet iztēle šīs epizodes savieno kopīgā telpā. Tāpat ir ar cilvēka uztveri. Mēs nekad neredzam cilvēku, bet tikai tā tēlu, kas tiek izveidots smadzenēs. Piemēram, jūs satiekat nepazīstamu cilvēku, kurš jums pasaka, ka ir gleznotājs, piedalās labdarības organizācijā, viņam ļoti patīk suņi un viņš ir lielisks ģimenes cilvēks un labs draugs. Uzreiz veidojas cilvēka tēls, kas ir ļoti pozitīvs un sabiedrībā pieņemams. Tas pats cilvēks varētu pateikt jums, ka viņš ir bezdarbnieks, ienīst labdarību, ir noslīcinājis pāris kucēnus, pametis savu ģimeni bez iztikas un viņam nav neviena drauga. Veidojas negatīvs un sabiedrībā nepieņemams cilvēka tēls. Nav svarīgi, kāds patiesībā ir cilvēks, jo to nevar uzzināt bez ilgstošas cilvēka novērošanas un psiholoģiskas analizēs, svarīgi ir tikai tas, kādu informāciju mēs par to cilvēku saņemam un kādu tēlu veido mūsu smadzenes. Pati par sevi tēla veidošana un informācijas sniegšana otram cilvēkam ir manipulācija.

Ja ir tēls, tad loģiski, ka ir metodes, kā tiek veikta šī tēla dekonstrukcija. Sāksim ar vienkāršāko – vecākiem. Vispār kopumā, jo ātrāk cilvēks sāk dzīvot patstāvīgi un samazina kontaktus ar vecākiem, jo ātrāk viņš kļūst brīvs un var sākt pieņemt pastāvīgus lēmumus. Apskatām klasisku piemēru, kā vecāki ietekmē bērnu. Pieaugusi meitene sāk satikties ar puisi, kura tēls sabiedrībā netiek uztverts kā pilnīgi pozitīvs un akceptējams. Piemēram, ļoti labs tēls ir ārstiem, bet samērā neviennozīmīgs mūziķiem. Meitene pastāsta par savu puisi, ka viņš viņai ļoti patīk, un iepazīstina ar vecākiem. Mātei un tēvam viņš neraisa pozitīvas emocijas. Kas notiek tālāk? Māte sāk kritizēt puisi, sakot, ka viņš būs slikts vīrs, nespēs nodrošināt meitenei nākotni, arī kā bērnu tēvs būs briesmīgs un vispār viņai jāmeklē vīrietis, kas ir pretstats puisim. Tēvs sāk teikt, ka puisis izskatās vājš, no viņa sanāktu slikts strādnieks, noteikti viņš ir tāds, kurš meiteni izmantos un pēc tam pametīs. Tad vēl tēvs atminas, kādu stāstu no savas jaunības par līdzīgu gadījumu. Rezultātā, ņemot vērā, ka vecākiem ir milzīga ietekme uz cilvēka psihi un uztveri, meitene sāk šaubīties, puiša tēls no pozitīvā, kas tika izveidots viņas galvā, pakāpeniski pārvēršas par negatīvu un iekšēji sāk rasties sajūta, ka nevajadzētu ar šo puisi tikties. Secīgi iekšējā sajūta tiek projicēta iztēlē un meitene atrod iemeslu, kāpēc ar šo puisi attiecības vajag pārtraukt. Tajā pašā laikā, ja vecāki teiktu pretējus vārdus, puiša tēls paliktu pozitīvs un attiecības turpinātu attīstīties.

Ejot no vienkāršākā uz sarežģītāko, tehnoloģiski apjomīgāka ir politiskā tēla dekonstrukcija. Princips paliek tāds pats, radīt negatīvu tēlu par politisko oponentu, lai tādējādi izslēgtu to no politiskās konkurences. Atšķirībā no gadījuma ar vecākiem un puisi, populāram politiķim ir daudz atbalstītāju no dažādām sociālā grupām, kurām ir atšķirīgs izglītības vērtību un pasaules uztveres līmenis. Līdz ar to šeit nepieciešams darboties dažādās plaknēs. Sākumā tiek noteikti informācijas kanāli, caur kuriem var sasniegt noteiktu auditoriju. Piemēram, cilvēkus līdz 40 gadu vecumam vairāk centīsies uzrunāt interneta vidē, savukārt vecāka gājuma cilvēkus uzrunās izmantojot televīziju vai drukāto presi. Ja politiķis ir vērsts uz sociālo problēmu risināšanu un viņa vēlētāji ir finansiāli nabadzīgākā iedzīvotāju daļa, kas mazāk lieto internetu, tad visdrīzāk televīzijā tiks rādīts, cik patiesībā ir turīgs noteiktais politiķis, lai radītu vēlētāju grupai sajūtu, ka viņš nav “mūsējais”, bet svešais, par ko balsot nedrīkst. Tāpat, ja politiķis iestājās par pensiju palielināšanu, tad noteikti tiks sniegta informācija, kas pensionāriem ir nepieņemama, piemēram, politiķis iestājās par viendzimuma attiecībām un atbalsta vieglo narkotiku legalizāciju. Ja politiķis ir populārs jauniešu vidū, tad sociālos tīklos tiks rakstīts, ka viņš ir par konservatīvām idejām, reliģijas stiprināšanu, negatīvu izglītības reformu un iestājās par to, lai jauniešiem līdz 25 gadu vecumam palielinātu darba spēka nodokli, lai stimulētu tos mācīties un par to, lai noņemtu budžeta vietas. Redzams pēc piemēriem, ka katrs vēstījums par vienu un to pašu politiķi tiek mērķēts uz noteiktu sabiedrības grupu, izmantojot noteiktu komunikācijas kanālu. Sociālos tīklos nekad nerakstīs par pensijām, bet pa televīziju nestāstīs par jauniešu problēmām. Līdz ar to, izveidojot masveida informatīvo kampaņu, ir iespējams katrai sociālai grupai politiķa tēlu mainīt no pozitīva uz negatīvu. Pie tam vēl papildus paņēmiens ir vienā un tajā pašā informācijas kanālā pārraidīt daudz dažādas negatīvas versijas par vienu un to pašu politiķi, lai katrs cilvēks spētu atrast priekš sevis pieņemamu skaidrojumu, kāpēc noteiktā politiķa tēls priekš viņa ir kļuvis negatīvs.

Nobeigumā, ar tēla dekonstrukciju nodarbojas visi, sākot no vecākiem un beidzot ar politiskiem konkurentiem. Pirmajā gadījumā vecākiem ir liela ietekme uz bērnu un pietiek ar samērā vienkāršiem argumentiem, lai bērna iztēlē viena cilvēka pozitīvo tēlu mainītu uz negatīvo. Savukārt politikā tiek izmantoti vairāki komunikācijas kanāli un lielāks informācijas apjoms, lai aptveru pēc iespējas lielāku vēlētāju skaitu, kuriem tiek mainīts politiķa tēls no pozitīva uz negatīvu. Pie tam manipulēšanas gadījumā, nav svarīgi kāds cilvēks ir patiesībā, jo mūsu smadzenes uztver tikai iztēles tēlus, nevis cilvēku tādu kāds tas patiesībā ir.

Dzejolis – Brokastis pēc šķiršanās


Reizēm ir periodi dzīvē, kad gribas katru dienu rakstīt, savukārt reizēm ir lieli laika gabali, kad iedvesmas vienkārši nav. Pamazām jāsāk atgriezties pie dzejas un jātrenējas. Šoreiz  nedaudz sentimentāli un sadzīviski. Emocijas un ainas apraksts.

Brokastis pēc šķiršanās

Svaigi spiesta sula līst

Par krūzes aso malu

Logi dvašā ātri svīst

Laupot saules staru

Tējkanna uz uguns silst

Kas karsē veco taru

Olas čaula viegli plīst

Laižot gaisā sēru

Vāzē sārta roze vīst

Atmiņa par karu

Varam tikai sevi nīst

Pasmaidot ar varu

Dvēseles būris


Jau kādu laiku ir vēlme uzrakstīt blogā lielu un detalizētu informāciju par nopietnu tēmu, bet, godīgi sakot, tam visam nav nekādas nozīmes, jo ziņas un notikumi paslīd garām kā gaisīgie mākoņi saulainā vasaras dienā. Mēs ikdienā zaudējam mākslu, zaudējam sevi un pārvēršamies par bezpersoniskiem robotiem, lielā tādu pašu metāllūžņu masā. Šoreiz par to.

Dzīvē viss notiek pa apli. Mēs varam pamest kādu vietu, lai pēc īsāka vai garāka laika tur atgrieztos. Mēs tāpat varam neredzēt ilgi kādu cilvēku, lai nejauši satiktu to atkal negaidītā brīdī. Ikdienas steigā skrienam uz savu nāvi, pa starpai cenšoties izdarīt mūsu iztēlē veidotas tik svarīgas lietas, par kurām kāds garāmgājējs tikai nosmīnēs, jo viņa uzburtā gaisa pils ir ar logiem uz citu pusi. Mainot realitāti, cenšamies pievērsties mākslai, klausīties dažādu mūziku un apmeklēt jaunas vai tik ierastas un sirdij tuvas vecās vietas. Elpa un iekšējie dvēseles saucieni rada eiforiju un reizē arī melanholiju, jo pat spilgtākajā brīdī zinām, ka nāks bezspēks un skumjas.

Līdzīgi kā sākt skatīties nu jau daudziem aizmirstās mākslinieku izstādes, kur atveroties durvīm, redzam ģēnija iekšējo pasauli, kur emocijas, jūtas, šaubas un neziņa mijas ar pašpārliecinātību, drosmi un kaislībām. Katrā no mums iekšā sēž mākslinieks, kuru daudzus gadus atpakaļ esam noslēguši būrī, uzlikuši sabiedrības važas un aiz kauna aizmirsām viņa vārdu. Bērns nekad neprasa, bet dara. Ja bērns kaut ko vēlās uzzīmēt, viņš to dara pat uz sienas vai uz svaigi nolakotas parketa grīdas. Tomēr apkārtējie nesaka atzinīgus vārdus, bet tikai ciniski aizrāda par nodarīto skādi mantām. Ar tām pašām mantām, kuras mēs metam virsū uz nu jau iebetonētu sarkofāgu, lai pārliecinātos, ka ieslodzītais mākslinieks nekad netiks ārā.

Tā mēs ejam pa jaunām vai pazīstamām pilsētas ielām, jūtam un dzirdam, bet baidāmies izrādīt savu patieso iekšējo pasauli. Paslīdam ar akmens seju garām tādiem pašiem cilvēkiem, kurus nekad vairs neieraudzīsim un par kuriem neviens nekad neuzzinās. Slīdēsim uz priekšu baidīdamies, bet ar klusu cerību sirdī, ka reiz iesprostotais mākslinieks spēs izlauzties un izkļūt brīvībā, lai izkrāsotu dzīvos toņos tik drūmu saulaino vasaras dienu.

Kas ir valsts? Resursu pārdale


Mēs piedzimstam un nomirstam kādā noteiktā valstī. Mēs mostamies valstī un aizmiegam valstī, visi notikumi lielā vai mazā mērā ir saistīti ar valsti, bet rodas jautājums, kas patiesībā ir valsts un kāpēc tā ir tik svarīga mūsu visu dzīvē. Neapšaubāmi, ka ir tūkstošiem zinātnisku rakstu un pētīju par tēmu, kas ir valsts, sākot no Senās Grieķijas laikiem, turpinot ar Maksu Vēberu un beidzot ar mūsdienu tiesību zinātnieku un filozofu atziņām. Šajā rakstā es izklāstīšu savu redzējumu, kas ir valsts, izejot no praktiskās pieredzes un novērojumiem.

Klasiskā definīcijā noteikts, ka valsts ir teritorija, iedzīvotāji un organizēta pārvalde pār teritoriju. Pie tam iedzīvotāji visi kopā sevi identificē kā vienotu cilvēku grupu, kas apvieno resursus noteiktu mērķu sasniegšanai un nosaka noteikumus, kā visi dzīvo un mijiedarbojas dažādās situācijās. Papildus tam, valstij kā personai ir monopols uz vardarbību, kas nozīmē, ka armija un policija var atrasties tikai valsts kontrolē. Tiktāl viss ir saprotami un skaiti, problēmas rodas, kad sāk skatīties detaļas. Piemēram, vai teritorija ir noteicoša, lai pastāvētu valsts. Vēsturē ļoti bieži kāda valsts zaudēja daļu savas teritorijas, bet turpināja eksistēt. Tāpat iedzīvotāji, kara vai mēra laikos valsts varēja zaudēt līdz pat divām trešdaļu savu iedzīvotāju, bet tik un tā turpināt pastāvēt. Organizēta pārvalde arī nav noteicoša pazīme, jo vēsturē redzams, ka mainījās valsts iekārta no feodālās uz republiku vai citu pārvaldes formu, bet valsts turpināja pastāvēt. Līdz ar to valsts ir kaut kas cits, nevis tikai teritorija, cilvēki un organizēta pārvalde.

Rakstot par valsti, ļoti viegli var aiziet līdz marksisma idejām, bet tomēr, ir lietas, ko šī ideoloģija apraksta, vienīgi nepareizi izdarot secinājumus par cēloņiem. Valsts ekonomiskā funkcija ir iegūt un koncentrēt pēc iespējas vairāk resursus, kas tiek darīts caur nodokļu sistēmu. Ja valsts pārvalde ir agresīvāka, var notikt vienkārša īpašuma konfiskācija, kas notika, piemēram, valstīs, kur centās ieviest marksisma ideoloģiju caur nacionalizāciju. Vēl viena no valsts funkcijām ir sargāt cilvēku īpašumu. Pie tam, ne vienmēr valsts sargā visu cilvēku īpašumu, bet tas var būt tikai noteiktas kārtas vai grupas privilēģija. Piemēram, feodālā sistēmā muižnieku īpašumtiesības tika aizsargātas daudz labāk par zemnieku īpašumtiesībām. Kas ir mainījies mūsdienās? Principā samērā maz, ja cilvēkam ir daudz naudas, tad tiesā viņš visdrīzāk uzvarēs to, kam naudas ir maz un, kurš nevar nolīgt sev kvalificētu pārstāvi. Protams, mēs vairs nedalām cilvēkus kārtās, oficiāli, bet pēc fakta šeit ir vieta plašām diskusijām.

Viena no svarīgākajām funkcijām ir resursu izņemšana no cilvēku īpašuma. Kā jau tika rakstīts iepriekš, tas var notikt ar dažādiem mehānismiem. Viss tiek ielikts vienā grozā, ko sauc par budžetu un pēc tam no šī groza resursi tiek novirzīti uz kaut kādu vajadzību apmierināšanu. Piemēram, no kopējā groza daļa naudas var tikt novirzīta uz medicīnas aprūpi, uz policiju un ugunsdzēsējiem. Visinteresantākā vieta ir tieši atrasties pēc iespējas augtāk hierarhiskā struktūrā, kas atbild par šo resursu izņemšanu un novirzīšanu. Tas ir veids, kā tikt pie neierobežota resursu daudzuma, jo, piemēram, ar nodokļiem valsts budžets tiek papildināts katru gadu neskaitāmu reižu daudzumu. Līdz ar to uz valsti varam paskatīties, kā uz mehānismu resursu izņemšanai. Pie tam, nav svarīgi, kur šie resursi tiek novirzīti, jo autoritārs līderis vai monarhs tos var novirzīt savu vajadzību apmierināšanai, savukārt demokrātiskā valstī politiķi resursus var novirzīt uz sabiedrības vajadzību apmierināšanu. Tieši tāpēc, mēs katrās vēlēšanās redzam milzīgu cīņu par iespēju nokļūt pie resursu ievākšanas un novirzīšanas tiesībām. Līdz ar to valsts tas ir par resursiem.

Nobeigumā var apkopot rakstā izvirzītās idejas, ka, neskatoties uz klasiskām definīcijām, valsts pirmām kārtām ir resursu izņemšanas un pārdales mehānisms. Šis ir tikai viens no skatu punkta, jo valsts var apskatīt dažādās dimensijas un dažādās plaknēs. Valsts var būt gan feodāla, gan republika, bet visos gadījumos tas ir nebeidzamu resursu avots, jo nodokļi tiek ievākti katru gadu. Politiskā cīņa ir sacensība par iespēju nokļūt hierarhijas augšgalā, lai pieņemtu lēmumus par resursu iegūšanu un novirzīšanu.

Manipulācijas paņēmiens- fokusa novirzīšana


Dzīvē mēs mijiedarbojamies ar neskaitāmu indivīdu daudzumu. Tie var būt gan ģimenes locekļi, draugi, paziņas, kaimiņi, gan sveši un nepazīstami cilvēki. Pilnīgi katrs cilvēks cenšas ar mums manipulēt un to pašu cenšamies darīt arī mēs. Sabiedrības izdzīvošana ir atkarīga no tā, cik cilvēks viegli vai grūti pakļaujas manipulācijām, jo tas ļauj koriģēta cilvēka uzvedību, kā arī apvienot lielas cilvēku masas kopīga mērķa sasniegšanai. Nolēmu uzrakstīt pa vienu no manipulācijas paņēmieniem, kas ir fokusa novirzīšana.

Bērnībā katram bija tāda situācija, kad ejot ar māti uz veikalu, tika prasīts kaut ko nopirkt, parasti kādu saldumu. Tad māte paskatījās uz jums un teica: “Skaties, cik smuka mašīna brauc garām, kad izaugsi, arī varēsi ar tādu braukt.”, un jūs, būdami bērns, aizmirsāt par saldumu un sākāt sapņot par dienu, kad izaugsiet lieli un varēsiet braukt ar to smuko mašīnu. Mātes šādu triku atkārto neskaitāmas reizes un jūsu smadzenēs šāda uzvedības shēma tiek iestrādāta uz mūžu, kā rezultātā, cilvēks ļoti viegli pārslēdzas uz kaut ko jaunu. Protams, augot mums attīstās spēja redzēt lietas telpisku un ilgāk koncentrēties, tomēr smadzenēs iestrādātais mehānisms strādā vienmēr, ja pareizi to izmanto.

Nākamā vieta, kur šī manipulācijas tiek izmantota katru dienu,  ir skola, kur bērns dodas iegūt zināšanas, bet viņa fokusu novirza uz atzīmju iegūšanu. Pats atceros, ka daudziem skolā bija svarīgs pats vērtējums, nevis apgūtās vielas kvalitāte. Kāpēc skola to dara? Tieši tāda paša mērķa sasniegšanai, ko vēlējās bērnībā sasniegt māte, uzvedības maiņa. Atzīmju sistēma skolotājiem un sistēmai kopumā ļauj samērā efektīvi koriģēt skolnieka uzvedību un kontrolēt viņa rīcību. Rīkojies labi, saņemsi labu atzīmi, rīkojies slikti, tad arī atzīme būs neapmierinoša. Interesanti, ka cilvēkam jūtot, ka kāds nepakļaujas manipulācijai iepretī viņam pašam, viņš sāk vai nu apbrīnot vai arī nosodīt otru cilvēku, tādējādi sargājot manipulatoru un darbojoties viņa interesēs. Skolnieki, kuriem ir labas sekmes, samērā negatīvi skatās uz tiem, kuri saņem sliktu vērtējumu un to publiski nosoda.

Daudzi ir saskārušies ar fokusa novirzīšanu attiecībās. Klasika, kad ar sabiedrībā pieņemtu ētikas normu, tiek pateikts ļoti vienkārši: gribi seksu, appreci sievieti. Vai mūsdienīgāka forma, gribi seksu, uzdāvini puķes, vai gribi seksu, esi labs pret sievieti un izpildi visas viņas vēlmes. Fokusa novirzīšanas rezultātā, vīrietis meklē dārgākos auskarus vai kaklarotu pilsētā, nevis veic kaut kādas darbības, lai pietuvotos sākotnējam mērķim – seksam. Vīrieši dara to pašu, piemēram, aicinot pie sevis jaunu draudzeni, sakot, ka mājās ir mīļš suns vai kāds eksotisks dzīvnieks, kaut arī pats dzīvniekus ciest nevar un mērķis ir sekss.

Katru gadu manipulācija ar fokusa novirzīšanu notiek arī politikā. Klasisks mehānisms, tiek palielināti nodokļi, nepamatoti audzētas administratīvās izmaksas, vairāk naudas tiek izdalīts neefektīviem publiskiem iepirkumiem un kopumā nauda tiek tērēta samērā vieglprātīgi. Lai cilvēki neceltu plašus iebildumus un neietu protestos, ko darba atbildīgā ministrija? Ļoti vienkārši, iepērk reklāmas laiku un laiž reklāmu par to, cik daudz tiek palielināta minimālā alga, dažāda veida pabalsti un pensijas un līdzīgi, daudzām iedzīvotāju grupām svarīgi naudas ieguves veidi. Rezultātā uz to, kas tiek reklamēts, iztērē, piemēram, dažus miljonus, bet uz pārējo, kas tika minēts sākumā un par ko neviens nerunā, iztērē simtiem miljonu. Ņemot vērā, ka cilvēka atmiņa labprātāk atceras pozitīvo pieredzi un emocijas, vēlēšanās cilvēks atcerēsies pensijas pieaugumu, nevis bezjēdzīgi iztērētos miljonus, kurus ietaupot, pensiju varētu pacelt pāris reizes lielāku.

Nobeigumā var apkopot, ka manipulēšanu veic katrs no mums, kā arī mēs katrs tai esam pakļauti no pašas bērnības. Fokusa maiņa ir ļoti elementārs un tāpēc ļoti efektīvs paņēmiens, kā koriģēt cilvēka uzvedību vai pilnībā to kontrolēt. Nepakļauties manipulācijai ir ļoti grūti, jo smadzenes atceras labo, nevis reālo, tādējādi pozitīva informācija, kas tiek izmantota priekš manipulācijas, paliek atmiņā ilgāk. Ja nevēlaties, lai ar jums manipulē, vienmēr domājiet līdzi, kad jums kaut kas tiek piedāvāts vai iedots.

Šī gada izskaņas


Regulāri rakstu gada izskaņā savas pārdomas par laiku, kas ir pagājis un uz mūžiem tika ierakstīts kopējā pasaules vēsturē. Mūs visus skar valstī un pasaulē notiekošais saistībā ar Covid19 pandēmiju, tomēr katram no mums ir sava dzīve, tās apstākļi un notikumi, kas padara diametrāli pretēju katra cilvēka stāvokli attiecībā pret kopējo tendenci. Vienam šis varēja būt spilgtu uzvaru laiks, otram pilnīgs fiasko visos iesāktajos projektos. Lai es spētu noformulēt, kāds tekošais gads bija priekš manis, jāatgriežas gada sākumā.

Pagājušā gada beigas tika aizvadītas sēžot labā restorānā ar draugiem, izbaudot labu apkalpošanu un garšīgus ēdienus. Visapkārt bija cilvēki un skanēja dzīvā mūzika. Tuvojoties pusnaktij, sākām rosīties un devāmies uz krastmalu, kas bija pilna ar līksmiem cilvēkiem. Kaut kur 11. novembra krastmalas galā, tuvāk Vanšu tiltam bija izvietota skatuve, no kuras skanēja dažādu mākslinieku muzikāli izpildījumi un visi gaidīja šī gada iestāšanos. Nemanāmi pietuvojās tas brīdis, kad viss sastinga, cilvēki apklusa un šķita, ka uz brīdi laiks sāka tecēt daudz lēnāk. Bija jocīga sajūta, ka tūlīt beigsies vesels gads, vesels posms, kurā bija prieks un bēdas, laimīgi un skaisti brīži. Pēkšņi cilvēki sāka visi kopā skaitīt sekundes līdz jaunā gada iestāšanās: “Desmit, deviņi, astoņi… divi, viens, urā!”. Uzlidoja gaisā neskaitāmas salūta raķetes, atskanēja blīkšķi un dārdieni, apkārt visi sāka bļaut un vērt vaļā iepriekš sagatavotās šampāniešu pudeles. 2020. gads bija atnācis. Toreiz krastmalā tas izskatījās ļoti pozitīvi. Skaists apaļš skaitlis, daudz plānu un pozitīvu notikumu priekšā. Apsēžoties pie galda, sākām visi domāt un plānot, ko varētu darīt nu jau atnākušā jaunajā gadā. Atceros, ka stundu sēdējām un plānojām, kur varētu doties ceļojumā, kurš kurā datumā tiek, kad ņemt atvaļināju un kādas interesantas vietas apskatīt. Pagāja vairākas stundas, svinības beidzās un es ar draudzeni labā noskaņā devos projām uz mājām.

Kontrasts pozitīvajam gada sākumam bija marta vidus, kad tika paziņots par ārkārtas stāvokļa noteikšanu valstī un sākās dažāda veida ierobežojumi. Visi ceļojuma plāni tika atcelti un vienīgais brauciens uz ārvalstīm notika uz Viļņu, kas sanāca ar piedzīvojumiem pilns un savā ziņā bija kā gaisa malks milzīgā, karstā tuksnesī. Ja atskatās uz pārējiem notikumiem manā dzīvē, tad kopumā varu uzrakstīt, ka man viss gāja labi. Pavasarī attālināto darbu organizēju tādā veidā, ka strādāju pie kāda mājās, vai brauca strādāt pie manis, lai nebūtu jāpavada laiku vienam. Brīvdienās darīju ierastas lietas, tajā skaitā aktīvi skrēju un atnākot siltajam laikam, braucu ar riteni.

Vasara aizritēja ātri un pozitīvi. Veiksmīgi pabeidzu vienu milzīgu projektu, kas ilga veselu gadu un prasīja daudz laika un pūles. Tāpat šī gada laikā izdevās iziet vairākas datora spēles, kas iepriekš laika trūkuma dēļ tika atliktas uz vēlāku laiku. Sapratu, kāpēc Dark souls 3 ir tik izcila spēle, jo bez nervu spriedzes, emocionāliem kāpumiem un kritumiem to nav iespējams spēlēt. Tāpat tika spēlēts Witcher 3, kas ir nebeidzams stāsts un Deus Ex, ko varēja iziet ļoti ātri.

Ja neskaita desmitiem tiesu spriedumus, nebeidzamo daudzumu ar tiesību aktiem un profesionālo literatūru, tad šogad patiesībā nebija daudz vēlēšanās kaut ko lasīt. Jo lasīšana brīvajā laikā nomierina, bet šogad gribējās dzīvē pēc iespējas spraigākus notikumus. Tomēr, nopirku sev foršu grāmatu, ko iesaku izlasīt katram, kam ir interese par tagadējās Krievija režīmu un notikumiem, kas sekmēja šāda režīma iestāšanos. Grāmata ir Catherine Belton “Putin’s People: How the KGB Took Back Russia and Then Took On the West”, ko uzrakstīja BBC žurnāliste, kas ilgu laiku dzīvoja Krievijā un veica daudzas intervijas un pētnieciskā darba par šo.

Vēl viena šī gada tēma, ko vēlos skart, ir Twitter. Patiesībā šo sociālo tīklu iepriekš izmantoju, lai popularizētu savu blogu. Pēc tam Twitter es ilgus gadus nepievērsu uzmanību un šogad nolēmu tur pamēģināt rakstīt īsi un kodolīgi, kā arī dalīties ar informāciju, kas nonāk manā rīcībā un būtu lietderīga plašākai auditorijai, piemēram, kvalitatīvi raidījumi par politiku un vēsturi. Kaut arī no malas var izskatīties, ka Twitter kļuva par manu galveno rīku, kā es sazinos ar pasauli plašākā izpratnē, tomēr visinteresantākā un vērtīgākā informācija paliek blogā. Šādu pieeju es saglabāšu arī turpmāk un Twitter izmantošu kā palīglīdzekli. Papildus tam, tā ir vietne, kur var smelties idejas un izlādēties uz visādiem sazvērestību teoriju piekritējiem vai politiķu apkalpojošo personālu, tādējādi nododot viņiem visu negatīvo enerģiju, lai viņi turpina vārīties.

Nākamā gada sagaidīšana atšķirībā no iepriekšējā tiks aizvadīta klusumā un pārdomu pilna. Nebūs skaļu viesību un salūta, toties būs iespēja vairāk pievērsties pārdomām un plānošanai, kā arī būs vairāk jāizmanto dažāda veida elektroniskie komunikācijas rīki, lai sazinātos ar apkārtējiem cilvēkiem.

Kopsavilkumā varu izdarīt secinājumu, ka šis gads priekš manis ir pagājis labi. Visi izvirzītie mērķi ir sasniegti un skats uz nākotni ir ļoti pozitīvs. Noteikti turpināšu rakstīt savu blogu, kā arī, tāpat kā iepriekš, ar mani ir iespējams diskutēt caur Twitter. Visiem novēlu konstruēt savu dzīvi tādā veidā, lai būtu pēc iespējas vairāk labā, atmetot negatīvas lietas un fokusējoties uz to, kas nes prieku un raisa gaišus enerģijas starus dvēselē. Nākamajā gadā būs daudz interesantu notikumu, kas netiks atstāti nepamanīti.

Mirstība no narkotikām Latvijā un Eiropā


Svētkos aktuāla tēma kļūst alkohola lietošana, kas izraisa gan smagu saindēšanos, gan cilvēku nāvi. Par to, ka alkohols ir pielīdzināms narkotiku lietošanai, esmu rakstījis pāris gadus atpakaļ, ar rakstu var iepazīties šeit. Šoreiz uzrakstīšu informāciju par mirstību no narkotiskām vielām Latvijā un citur Eiropā, jo kad vēl mums visiem izglītoties, ja ne gada nogalē.

Marihuāna, MDMA (ekstazī), heroīns, anfitamīns, kokaīns un citas psihotropās vielas tiek lietotas Latvijas teritorijā, kas ļauj izdarīt secinājumu, ka tās ir grūtāk vai vieglāk nopērkamas Latvijas tirgū. Mūsu valsts nav vienīgā, kur ir šādas problēmas. Par pirkšanas un pārdošanas ķēdēm, iemesliem un citiem aspektiem es šajā rakstā neminēšu, jo tā ir atsevišķa ļoti liela tēma uz vairākiem rakstiem. Šoreiz apskatīšu mirstību no narkotiskām vielām.

Slimību profilakses un kontroles centrs (SPKC) mums piedāvā nāves cēloņu statistiku Latvijā. (1) Es izdalīju šādas pozīcijas, lai būtu vieglāk salīdzināt datus: Saindēšanās un pakļaušana kaitīgu vielu iedarbei (X40-X49, Y10-Y19), Saindēšanās ar alkoholu (X45; Y15) un Tīšs paškaitējums (X60-X84). Jāatzīmē, ka pozīcija par saindēšanos un pakļaušanu kaitīgu vielu iedarbībai nav tiktai psihotropās vielas, bet tās var būt arī citas vielas, kas izraisīja saindēšanos, bet tik un tā šie dati var tikt lietoti, lai salīdzinātu tendences un redzētu kopējo ainu, jo nav pamata domāt, ka Latvijā šajā statistikā iekļūst tikai tie, kas izdzer pāris litrus etiķa vai tualetes tīrīšanas līdzekli. Dati sanāk šādi:

Augstāk minētie dati mums parāda to, ka Latvijā no saindēšanās un kaitīgu vielu iedarbības 2019. gadā nomira 126 cilvēku, savukārt 2018. gadā tie bija 166. Interesanti, ka Eiropas narkotiku un narkomānijas uzraudzības centrs (ENNUC) 2019. gada jūlija ziņojumā par mirstību un nāves gadījumu skaitu Eiropā, kas saistītas ar narkotiku lietošanu (2) sniedz informāciju par to, ka Latvijā 2018. gadā bija 182 nāves gadījumi, kas saistīti ar narkotiku lietošanu. Savukārt Apvienoto nāciju organizācijas (ANO) sniegtā informācija par 2016. gadu ir tikai 18 nāves gadījumu skaits, kas salīdzinājumā ar turpmākiem trīs gadiem (informāciju par ko mums sniedz SPKS) nav ticama. (3) Līdz ar to var izdarīt secinājumu, ka mirstība no narkotiskajām vielām Latvijā ir vidēji 165 gadā un uz miljons iedzīvotājiem tas būtu aptuveni 87 nāves (dalām ar iedzīvotāju skaitu 1.9 miljoni).

Vai mirstība Latvijā no narkotiskām vielām ir liela, salīdzinājumā ar Eiropas valstīm. Absolūtos skaitļos nē, bet, ja skatās proporcijā uz iedzīvotāju skaitu, tad vidēja, kas nozīmē, ka ir lietas, ko varam būtiski uzlabot. Skatāmies ENNUC datus. (4) (vēršu uzmanību, ka dati ir par vecuma grupu no 15 līdz 64 gadiem):

Vai narkotiskās vielas ir lielākais cilvēku apzinātu izraisīta nāves cēloņu iemesls? Nē, nav, jo, piemēram, pašnāvību skaits Latvijā ir būtiski lielāks nekā nāves skaits no narkotiskām vielām. Salīdzinājumam, 2019. gadā Latvijā tika veiktas 288 pašnāvības, atbilstoši SPKC sniegtajai informācijai. Starp citu, būtu ļoti interesanti izpētīt, cik daudz pašnāvību tiek izdarītas alkohola vai narkotisko vielu ietekmē un cik bieži tas ir netiešs iemesls. Tāpat vēršu uzmanību, ka šajos datos nav iekļauta informācija par to, cik daudz nāves izraisa narkotisko vielu lietošana noziedzīgu nodarījumu gadījumā, kad vainīgā persona atrodas narkotisko vielu ietekmē un veic noziegumu pret citu personu.

Secinājumu varam izdarīt ļoti vienkāršu. Latvijā mirst no narkotisko vielu lietošanas un nāves gadījumu skaits nav maziņš. Tomēr kopējā bilde uz Eiropas fona Latvijā ir viduvēja un šī noteikti nav lielākā problēma Latvijā, kas izraisa cilvēku nāvi salīdzinājumā, piemēram, ar pašnāvībām. Tomēr arī samērā neliels nāves gadījumu skaits ir iemesls, lai šī problēma tiktu risināta, jo vienīgais mērķis var būt nulle gadījumu skaits gadā, ne vairāk.

 

(1) SPKC mājas lapa: https://statistika.spkc.gov.lv/pxweb/lv/Health/Health__Mirstiba/?tablelist=true

(2) ENNUC 2019. gada jūlija ziņojums: https://www.emcdda.europa.eu/system/files/publications/11485/20193286_TD0319444ENN_PDF.pdf

(3) ANO statistika par nāves skaitu no narkotisko vielu lietošanas: https://dataunodc.un.org/drugs/mortality/europe-2017

(4) ENNUC 2019. gada jūlija ziņojums: https://www.emcdda.europa.eu/system/files/publications/11485/20193286_TD0319444ENN_PDF.pdf

Nebeidzamās mokas


Daudzas cilvēka kaites rodas no sēdēšanas un mazkustīga dzīves veida. Cilvēki nepārtraukti strādā, jo nevar atļauties to nedarīt, lai nezaudētu esošo labklājības līmeni. Mēs paverdzinām dzīvniekus, turot tos mokošos apstākļos no dzīves sākuma līdz beigām, lai rezultātā no tiem izspiestu visus dzīvības resursus vai tos apēstu. Dažāda veida pandēmijas, no holēras un mēra līdz gripai un koronavīrusam izmanto mūsu ķermeņus, lai vairotos un saslimdinātu citus cilvēkus. Kāpēc tas tā notiek un kas cilvēku vēsturē aizgāja pa nepareizām sliedēm, ka esam nonākuši līdz šādam stāvoklim. Šoreiz nelielas pārdomas par pagātni un tagadni.

Akmens laikmetā un arī vēlāk līdz sākās agrārā revolūcija, cilvēku dzīve bija samērā noslēgta viņa grupā. Cilvēki, protams, komunicēja ar citiem cilvēkiem, ārpus savas cilts vai mazākas grupas, bet tas notika gaužām reti. Pašas ciltis vai grupas bija mazas. Cilvēki neturēja pie sevis lopus un vienīgā saskarsme ar dzīvniekiem bija medību laikā. Rezultātā nekāda veida slimības nevarēja plaši izplatīties, tādas slimības kā gripa, mēris vai koronavīrusi vienkārši starp cilvēkiem nebija, jo nebija pietiekams cilvēku blīvums, lai tās varētu izplatīties, kā arī toreiz vēl nebija notikusi transmisija no dzīvniekiem uz cilvēkiem, iepriekšminēto iemeslu dēļ.

Pirms agrārās revolūcijas, cilvēkam vajadzēja vairāk prasmju un zināšanu, lai nodrošinātu savu un grupas izdzīvošanu. Cilvēks nemitīgi pārvietojās, lai meklētu resursus. Papildus tam, cilvēki jau no dzimšanas gājuši cauri ģenētiskai atlasei, kad vārgus vai kroplus bērnus vecāki nogalināja agrīnā vecumā, līdz ar to, pieaudzis cilvēks bija ļoti spēcīgs un vesels. Tādējādi rezultātā bija nemitīgā kustībā esošo cilvēku grupa ar zinošiem un prasmīgiem cilvēkiem. Interesanti, ka toreiz cilvēka intelekts un smadzeņu apjoms varēja būt pat lielāks nekā mūsdienās, jo pašlaik mums nav nepieciešamas tik attīstītas smadzenes.

Medības notika regulāri, bet tās tika veiktas vidē, kur dzīvoja dzīvnieki. Piemēram, ganās stirnas, cilvēki savācās, izstrādāja stratēģiju un nomedīja pāris stirnas. Dzīvnieka dzīve tajā pašā laikā bija laimīga, līdz brīdim, kad tas tika noķerts. Dzīvnieks bija brīvs savā izvēlē, varēja vairoties, skraidīt apkārt, komunicēt ar citiem dzīvniekiem, īsāk sakot, izbaudīt dzīvi. Pēc agrārās revolūcijas dzīvnieku dzīvē nebija nekādu laimīgu brīžu. Tos nemitīgi turēja verdzībā no dzimšanas līdz pat nāvei. Sita, kropļoja, pārbaroja un beigās nokāva. Līdzīgi kā mūsdienās, kad liellopiem un arī citiem zvēriem, kas tiek audzēti patēriņam, ir tikai un vienīgi mokas, to dzīvē nav neviena laimīga brīža.

Rezultātā cilvēks, it kā uzlabojot savus dzīves apstākļus, pārejot no savācējbiedrības uz ražotājsabiedrību, patiesībā tos pasliktināja gan sev, gan apkārtējām dzīvām būtnēm. Akmens laikmetā cilvēkam nebija jāstrādā, viņš pats brīvi pieņēma jebkuru lēmumu savā dzīvē un vienīgās viņa rūpes bija savas un grupas pastāvēšanas nodrošināšana, kas aizņēma mazākus resursus, nekā tiek patērēti mūsdienās, jo viņiem nebija jāpavada 40 stundas darbā katru nedēļu visa mūža garumā. Nebija nopietnu epidēmiju vai pandēmiju, jo cilvēki dzīvoja noslēgti viens no otra un bez regulāras saskarsmes ar dzīvniekiem, nevarēja notikt vīrusu un baktēriju transmisija. Cilvēki nebija vergi un tāpēc viņi bija laimīgi.

Reizēm, lai saprastu, kas notiek mūsdienās, ir jāieskatās vēsturē. Pie mūsdienu mainīgās pasaules patiesībā nemainās tikai viens lielums – cilvēks. Ja mēs labiekārtojam māju, nopērkam elektroniskos priekšmetus, izdomājam jaunus nodarbošanās veidus, mēs tik un tā paliekam tie paši cilvēki, kas tikai 14 tūkstošus gadus atpakaļ dzīvoja mazās apmetnēs, vāca apkārt pieejamos resursus un dzīvoja pavisam citu dzīvi, kāda tā bija simtiem tūkstošu gadus iepriekš. Pagātnes un tagadnes dzīves modeļu salīdzināšana ir spējīga atklāt daudzu mūsdienu problēmu cēloņus un, iespējams, rast arī risinājumus. Mēs esam izveidojuši pasauli, kur visi dzīvo nebeidzamās mokās, nerealizējot savas instinktīvās vēlmes un nemitīgi mokot dzīvniekus. Par labklājību mēs patiesībā maksājam ar savām dzīvēm.

Skriešana – alternatīva sporta klubiem


Sporta klubi ir ciet, daudzi cilvēki vakardienu izmantoja, lai pēdējo reizi pieskartos trenažierim un sajustu citu cilvēku sviedru smaku. Ar bēdīgām sejas izteiksmēm šodien sociālos tīklos bija redzamas bildes no vakardienas sporta aktivitātēm. Pretēji daudzu cilvēku bēdām, manā dzīvē nekas nav mainījies, nevis tāpēc, ka es nesportoju, bet tāpēc, ka nemīlu apmeklēt sporta zāles. Šoreiz nedaudz par sportu.

Zinu cilvēkus, kuri sporto tikai un vienīgi sporta zālēs. Pie tam neejot uz sporta zāli, viņu dzīves veids ir samērā mazkustīgs. Bieži tas tiek papildināts ar regulāru alkohola lietošanu, kas palielina tauku daudzumu, bet samazina organisma spējas. Uzskatu, ka šāda pieeja nav pareiza, jo tas nenodrošina maksimālo ieguvumu no fiziskām aktivitātēm.

Svarīgākais ir nevis regulāri sportot, bet regulāri kustēties un staigāt. Pastaiga stundas garumā ir daudz labāka par jebkuru sporta nodarbību, ja pēc sporta atlikusī diena tiek pavadīta sēžot un vakars beidzas ar vīna glāzi. Tieši tāpēc es cenšos daudz staigāt, bet ikdienā, kad tam nav laika, pēc iespējas izmantot sabiedrisko transportu, kur parasti stāvu kājās, jo tā arī ir slodze priekš muskuļiem. Papildus tam es mīlu skriet.

Skriešana vienmēr notiek parkā vai uz ielas, jo tam ir daudz pozitīvi ieguvumi. Pirmkārt, to var darīt jebkurā brīvā laikā gan no rīta, gan vakarā. Nav jārēķinās ar citiem cilvēkiem, izdomāji skriet, apavi uz kājām un tu jau skrien. Otrkārt, skriešana pa ielu vai parku trenē dažādas maņas. Tas palīdz koncentrēt uzmanību, lai kādam neuzskrietu virsū, nepakļūtu zem auto mašīnas, nepaspertu kādu suni un izvairītos no riteņbraucējiem. Tāpat tiek izbaudīti visi iespējamie laikapstākļi, saulainas dienas, vējš, sniegs, lietus, svelme un diennakts laiku, diena, rīts, nakts. Šādas emocijas nav iespējams iegūt, skrienot sporta zālē uz skriešanas trenažiera, kur tu es kāmīša lomā, kas skrien pa nebeidzamo ratu.

Nobeigumā var secināt, ka svarīgākais ir vēlme kaut ko darīt. Ja sporta klubi ir ciet, tad var vienkārši daudz staigāt, lai nodrošinātu fizisku slodzi un organisma kustību. Tāpat var skriet pa ielām, kur nav nekādu ierobežojumu un var izvēlēties sev ērtu laiku un vidi sākot ar ielu un beidzot ar meža takām vai parkiem. Papildus ieguvums skriešanai pa ielu ir iespēja trenēt ne tikai ķermeņa muskuļus, bet arī dažādas maņas, lai izvairītos no neskaitāmām, bīstamām situācijām.

Par valsts budžetu (veselības aprūpe)


Katru gadu tiek pieņemts svarīgākais valsts likums, kas ir likums “Par valsts budžetu 202X.gadam”. Presē šo neapskata vispār, savukārt Finanšu ministrija propagandas nolūkā ar plakātiem ir izlīmējusi visas sabiedriskā transporta pieturas Rīgā, cēli norādot, ka tiek palielināts veselības aprūpes budžets un sociālais nodrošinājums. Pēdējais tiek palielināts nevis aiz lielas devības, bet gan pildot Satversmes tiesas spriedumā noteikto par pensiju minimālo bāzi un valstī noteikto garantēto minimālo ienākumu apmēru. Tomēr, ņemot vērā pandēmiju, daudz svarīgāka šogad ir veselības aprūpe, jo tā ietekmē katru no mums un kvalitatīvas veselības aprūpes pieejamība uzlabo cilvēku kopējo sociālo stāvokli un dzīves kvalitāti. Šajā ierakstā uzrakstīšu īsumā savas pārdomas par valsts budžetu veselības finansēšanas kontekstā, pievēršoties konkrētām izdevumu pozīcijām, protams, kā vienmēr vienkāršā valodā un ar savu viedokli.

Pašā likumā “Par valsts budžetu 2020. gadam” un “Par valsts budžetu 2021. gadam” nav nekā interesanta. Līdzīgs teksts no gada uz gadu, toties svarīgi ir likuma pielikumi. Es apskatīšu katra likuma ceturtos pielikumus “Valsts pamatbudžeta ieņēmumu un izdevumu atšifrējums pa programmām un apakšprogrammām”, kur ir redzamas nozares, kur tiek novirzīta noteikta budžeta summa. Salīdzinām 2020. gada ar 2021. gada budžetu, kas parādīs mums tendences. Iesaku katram lasītājam iedziļināties šajos skaitļos, jo tā ir mūsu kopējā saimniecība.

Sakumā par apmēru, 2020. gada budžeta plānotie ieņēmumi bija 6 896 124 760 EUR, savukārt 2021. gada plānotie ieņēmumi ir 6 688 071 829 EUR, kas ir par 208 052 931 EUR mazāk. Varam izdarīt secinājumu, ka valsts plāno ekonomikas kritumu 2021. gadā attiecībā pret šo gadu aptuveni 3% apmērā, kas ir interesanti, jo Latvijas banka plāno Iekšējā kopprodukta pieaugumu 2.8% pieaugumu(1). Principā nav slikti, ja valsts pieņem budžetu mazākā apmērā, nekā ir plānoti ienākumi. Mūsu gadījumā valsts ir pieņēmusi lēmumu aizņemties, kas jau tika darīts arī iepriekšējā gadā. Kā rezultātā 2020. gadā valsts budžetā tika noteikti kopējie izdevumi 7 238 116 539 EUR, savukārt 2021. gada budžetā izdevumi ir 7 846 049 919 EUR, kas ir par 607 933 380 EUR lielāki, kas procentuāli veido 8% pieaugumu. Kas beigās mums sanāk? Budžeta ieņēmumi mums par 3% krīt, savukārt izdevumi par 8% pieaug, ko veidos aizņēmums, tādējādi pārliekot naudas atgriešanas pienākumu uz nodokļu maksātājiem ilgus gadus uz priekšu. Tas ir normāli, ja tādējādi tiks sekmēta ekonomiskā izaugsme un nākotnē mēs visi nopelnīsim tik daudz, ka mums nebūs problēmas ar saistību izpildi.

Ņemot vērā pandēmiju un to, ka cilvēks var pelnīt daudz naudas tikai tad, ja ir pilnībā vesels, tad skatāmies, kā tiks palielināts veselības budžets 2021. gadā. 2020. gadā resursi veselības aprūpes segšanai bija 1 066 662 720 EUR, savukārt 2021. gada budžetā tie būs 1 244 163 665 EUR, kas ir par 177 500 954 EUR vairāk, kas ir 17% pieaugums pret iepriekšējo gadu. Skatāmies izdevumus uz kompensējamajiem medikamentiem, kas 2020. gadā bija 167 530 684 EUR, savukārt 2021. gadā būs 169 707 132 EUR, kas ir par 2 176 488 EUR vairāk, līdz ar to pieaugums ir tikai 1%. Tālāk skatāmies tādu izdevuma pozīciju kā centralizēta medikamentu un materiālu iegāde, kur 2020. gada budžetā tika paredzēti 17 114 167 EUR, bet 2021. gada budžetā tikai 16 688 436 EUR, kas ir par 425 731 EUR mazāk, kas ir samazinājums par 2%. Pētām tālāk, ko valdība ir izstrādājusi un Saeima ir pieņēmumi. Budžeta pozīcija 2020. gadā sadaļā retu slimību ārstēšana bija 7 045 813 EUR, savukārt 2021. gadā būs tikai 6 937 934 EUR, kas ir mazāk par 107 879 EUR, kas ir samazinājums par 2%. Nākamajās pozīcijas redzēsim pieaugumu. Primārās ambulatorās veselības aprūpes nodrošināšana 2020. gada tika finansēta 134 662 057 EUR apmērā, savukārt 2021. gadā būs 158 763 587 EUR, kas ir palielinājums par 24 101 530 EUR, kas ir 18% pieaugums. Šo noteikti var vērtēt pozitīvi, jo slimību ārstēšana agrīnās stadijās novērš gan nāves gadījumus, gan dažāda veida komplikācijas. Budžeta pozīcija laboratorisko izmeklējumu nodrošināšana ambulatorajā aprūpē 2020. gadā bija 37 730 790 EUR, savukārt 2021. gadā būs 42 607 739 EUR, kas ir 4 876 949 EUR pieaugums, kas ir pieaugums par 13%. Turpinām apskatīt pozīciju pārējo ambulatoro veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšana, kurai 2020. gadā tika tērēti 235 170 818 EUR, savukārt 2021. gadā tiks iztērēti 272 237 629 EUR, kas ir par 37 066 811 EUR vairāk, kas ir pieaugums par 16%. Prieks par to, ka tiek palielināti izdevumi uz neatliekamo medicīnas palīdzību, jo budžeta sadaļā neatliekamās medicīniskās palīdzības nodrošināšanai stacionārās ārstniecības iestādēs 2020. gadā tika atvēlēti 300 957 068 EUR, savukārt 2021. gadā tie būs 384 757 636 EUR, kas ir pieaugums par 83 800 568 EUR, kas ir palielinājums par 28%. To noteikti izjutīs katrs iedzīvotājs un cerams, ka tas aizies uz personāla atalgojuma pieaugumu, nevis publiskajiem iepirkumiem, kad tas nav primāri nepieciešams. Skatāmies tālāk budžeta izdevumu pozīcijas, sadaļā plānveida stacionāro veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšana 2020. gadā tika iztērēti 157 939 363 EUR, savukārt 2021. gadā tiks tērēti 183 937 585 EUR, kas ir par 25 998 222 EUR vairāk jeb pieaugums par 16%. Vēl svarīga ir neatliekamā medicīnas palīdzība (budžetā ir divas pozīcijas, sk. iepriekš), kuras finansējums 2020. gadā bija 80 121 623 EUR, bet 2021. gadā būs 95 645 174 EUR, kas ir par 15 523 551 EUR vairāk, kas ir pieaugums par 19%. Iepriekšminētais ir uzskatāms par samērā labu budžeta naudas izlietošanu, tomēr pieminēšu vēl divus lielumus, kas vērtējami drīzāk negatīvi, jo liecina par to, ka netiek uzlabota naudas izmantošanas efektivitāte, jo pieaugot naudas daudzumam nozarē, nav jāpieaug administrēšanas izmaksām, kas nozīmē pēc būtības algu pieaugumu tiem, kuriem nav pamata to palielināt, jo ar administratīvā aparāta atalgojumu viss ir kārtībā (publiskā sektorā vidējā alga ir augstāka nekā privātajā). 2020. gada budžetā veselības aprūpes finansējuma administrēšanai tika novirzīti 10 329 390 EUR, savukārt 2021. gadā tie jau ir 12 193 477 EUR, kas ir par 1 864 087 EUR vairāk, kas ir pieaugums par 18%. Nākamā budžeta izdevumu sadaļa ir veselības aprūpes finansējuma administrēšana un ekonomiskā novērtēšana, kur 2020. gadā tika novirzīti 8 908 004 EUR, bet 2021. gadā tiek plānots novirzīt 10 772 091 EUR, kas ir par 1 864 087 EUR vairāk (tāda pati summa, kas iepriekšējā pozīcijā), kas ir pieaugums par 21%.

Secinājums ir ļoti vienkāršs. Mums pašlaik ir ekonomikas kritums, kas turpināsies arī nākamajā gadā. Pandēmija ļoti labi parādīja mūsu medicīnas sistēmas problēmas un acīm redzamu nepietiekamu finansējumu. Valdība un Saeima šo jautājumu centīsies risināt aizņemoties naudu un novirzot daļu veselības aprūpei, tādējādi kompensējot budžeta ieņēmumu kritumu un mazinot ietekmi uz ekonomiku kopumā. Redzams, ka naudas apjoms veselības nozarē pieaugs un jācer, ka pieaugs arī mediķu atalgojums un kļūs efektīvāks naudas izlietojums. Tomēr negatīvi ir tas, ka tiek samazināts finansējums centralizētai medikamentu un materiālu iegādei un retu slimību ārstēšanai, kas atstās negatīvu ietekmi uz personām, kurām tas ir nepieciešams. Pie tam tiek būtiski pieaudzētas administratīvās izmaksas, kas pieaug procentuāli vislielākā apmērā, kas nozīmē, ka prioritāte atkal ir ierēdniecība. Manā ieskatā, administratīvās izmaksas vajadzētu samazināt, jo nav starpības, vai tiek administrēta viena naudas summa vai cita, jo darbības ir jāveic tādas pašas. Ja privātā uzņēmumā valdes loceklis akcionāram atnestu nākamā gada budžetu, kur administratīvās izmaksas pieaug par 20%, pie tam nepieaugot efektivitātei, tāds valdes loceklis tajā pašā dienā tiktu atbrīvots no amata. Tas tikai lieku reizi atgādina, ka mums medicīnu vajadzētu virzīt vairāk uz privātā biznesa jomu, nodrošinot efektīvu obligāto veselības apdrošināšanu un samazinot valsts klātesamību medicīnas biznesa jomā, atstājot to tikai tajās vietās, kur privātajam biznesam nav rentabli strādāt.

(1) Avots: https://www.bank.lv/darbibas-jomas/monetaras-politikas-istenosana/prognozes