Kad priekšskars nokrīt


Šodien bija ļoti interesanta preses konference pēc tam, kad augstai amatpersonai tika uzrādītas apsūdzības un viņš tika izlaists pret drošības naudu. Nav jēgas rakstīt par to kurš ir vainīgs vai nav vainīgs, jo no tā lielas jēgas nav. Tomēr ceru, ka visi ir izbaudījuši mediju telpā esošo teātri gan no aizturētās personas puses, gan politiķu puses. Uzrakstīšu vispārīgas frāzes no teorijas par korupciju, nesaistot tās ne ar ko noteiktu. Katrs izdariet secinājumu paši.

Noteikti visiem iesaku izlasīt grāmati – Rasma Kārkliņa “Korupcija postkomunisma valstīs“.

Korupcija

  • Korupcija nekad nav noslēgts, lokāls process, bet gan vienmēr darbojās vienotā tīklā iestādes vai iestāžu ietvaros.
  • Koruptīvais tīkls ir pašattīroša sistēma, kas filtrē un izslēdz cilvēkus, kas nav tendēti uz koruptīvām darbībām, kas nozīmē, ka korupcijas aprindās ielaiž tos cilvēkus, kas ir gatavi tajā piedalīties, savukārt pārējie tiek atsijāti, lai pirmkārt tie netraucētu, otrkārt, nenododu informāciju uz āru.
  • Cilvēkos ir iekšēja iecietība pret korupciju, jo visi uzskata, ka tā pirmsšķietami neskār tieši viņus.
  • Korupcijā vienmēr ir iesaistītas augstākās amatpersonas, jo visa sistēma tiek būvēta hierarhijā no augšas uz leju, tas ir, zemāk stāvošs ierēdnis, dod daļu no naudas augstāk stāvošajam.
  • Sistēma pati sevi aizsargā. Ņemot vērā, ka iesaistīto personu loks ir plašs, tad visi krīzes situācijā veic koordinētas vai instinktīvas darbības aizsargājot visu sistēmu kopumā, jo pretējā gadījumā jebkurš no sistēmas locekļiem ir apdraudēts.
  • Visi visu zina. Korupcija itkā vienmēr ir slēpta, tomēr tā ne priekš viena nav noslēpums, katrs ar to kādu reizi ir saskāries un vienmēr meklējis attaisnojumu redzētajam vai piedzīvotajam, piemēram, ārstiem tik maz maksā, visi dara, es arī varu utt.
  • Likumi tiek pakārtoti korupcijai, nodokļi, nodevas, nepamatota birokrātija, nesamērīga valsts iestāžu kontrole utt.

Par naudas atmazgāšanu

  • Atbilstoši pasaules bankas pētījumam, naudas atmazgāšanas apjoms gadā ir no 800 miljardiem līdz 2 triljoniem ASV dolāru.
  • Globāli starp valstīm cīņa notiek nevis pret naudas atmazgāšanu, bet pret konkurējošām valstīm un politiski ekonomiskajiem grupējumiem.
  • Bez augstāko ierēdņu iesaistes, naudas atmazgāšana nav iespējama.

Šis laiks ir unikāls. Mums paveras iespēja ielūkoties slēgtā un apslēptā pasaulē, kur tiek apgrozīta milzīga nauda, dalīta vara un aizvadīta nepārtraukta cīņa. Nav svarīgi kāds būs iznākums, jo pēc būtības tas neko nemainīs, tāpēc ka sistēma pati sevi attīra un sargā.

Advertisements

Izcilība – dāvana vai lāsts


Jau no pašas bērnības mums apkārtējie cilvēki apgalvo, ka jebkurā vietā jābūt izciliem. Visa izglītības sistēma ir skrupulozi būvēta, lai bērniem radītu sajūtu, ja nebūs izcils, nebūsi nekas. Visi atceras katra skolotāja spārnoto teicienu, ja slikti strādāsi, slaucīsi ielas, kaut arī mūsdienās bērnus varētu baidīt ar ko citu, ja slikti mācīsies, strādāsi par skolotāju. Vai tiešām izcilība ir veiksmīgas un laimīgas dzīves priekšnoteikums, un vai tiešām cilvēki, kas uzrāda viduvējus rezultātus, paliek aiz lielās likteņa skatuves?

Šodien gāju no mācībām un pieturā pamanīju vienu puisi, kas centās ar vārdiem demonstrēt meitenei, cik viņš ir izcils. Man sanāca aizkavēties pieturā un nedaudz dzirdēt monologu. Puisis ļoti aktīvi kaut ko stāstija par saviem panākumiem kaut kādos ar mācībām saistītajos projektos un lielijās par saviem sasniegumiem. Tad es iekāpu transportlīdzeklī, un klusā garām braucošo automašīnu skaņa raisīja manī pārdomas par izcilību. Sāku atminēties skolu un studijas, apkārtējos paziņas un draugus, kā arī atcerējos samērā pasen lasīto pētījumu.

Sociālie tīkli ļauj ieskatīties tur, kur agrāk pieeja bija liegta. Aplūkojot aktuālās darba vietas un publicēto dzīvi, var secināt, ka tie kas vislabāk mācijās skolā, strādā vienkāršā darbā, viņiem ir vienkārša ģimene un viņi dzīvo ļoti viduvēju dzīvi. Tas pats arī ar studijām. Neviens no izciliem kursa biedriem nav nopelnījis milzīgas naudas summas un daudz no viņiem ieņem vienkāršu ierēdņu amatus. Toties tie, kas mācijās vidēji vai nedaudz labāk par vidējo, ieņem augstākus apamatus un savu dzīvi būvē daudz interesantākā veidā.

Lai saprastu, kāpēc notie tā un ne savādāk, es sāku domāt par iemesliem un pazīmēm, kas liek mums uzskatīt kādu cilvēku par izcilu. Pirmām kārtām par izcilu mēs uzskatām cilvēkus, par kuriem citi saka, ka tie ir izcili. Tiek veidota sabiedriskā doma, sākumā klasē, pēc tam kursā un pēc tad citās dzīves jomās. Savukārt cilvēkiem, kuri iegūst šādu statusu, ļoti patīk, ka viņi tiek novērtēti augstāk par pārējiem. Visvairāk par naudu cilvēkiem patīk statuss. Jo augstāks statuss, jo cilvēks jūtas spēcīgāks un pārāks par pārējiem. Tas ir kā narkotikas, kas rada atkarību. Bērnībā bieži cilvēkiem šis ceļš sākas ar vecākiem, kuri vēlas pierādīt pārējiem, ka tieši viņu bērns ir visgudrākais un vistalantīgākais. Šādi vecāki ir egoisti un nedoma par bērna nākotni.

Tomēr dzīve ļoti mīl, lai viss būtu līdzsvarā. Cilvēki, kas aizraujas ar velmi būt izcili, nesaprot, ka tā ir psiholoģiska slimība, ar kuru jāgriežās pēc palīdzības. Sabiedrība ir veidota tā, ka izcilība tiktu atbalstīta, tāpat kā alkohola tirgošana, bet vai lielās devās alkohols ir labs veselībai? Tieši tas pats notiek ar izcilību. Cilvēks, kurš jūtas izcils, pieliek lielas pūles, lai par tādu arī paliktu. Viņš mācīsies vairāk par citiem, viņš demotivēs citus, sakot, ka nav vērts censties, jo tāpat nekas nesanāks, tādējādi apkarojot konkurentus, viņš augstprātīgi un nievājoši izturēsies pret apkārtējiem, tādējādi patiesībā cenšoties panākt no citiem cilvēkiem atzīšanu, ka viņš ir izcils, jo viņu no pašas bērnības vērtē un citu vērtējums viņam ir vissvarīgākais uz pasaules.

Dziļi sirdī cilvēks, kurš vēlas būt izcils, būs nelaimīgs, jo viņš nepārtraukti izjutīs viņa galvā izdomātu sabiedrības spiedienu. Viņam gan mācībās, gan darbā palielinās slodzi, jo visi zina, ka no viņa var dabūt vairāk.  Tieši izcilus cilvēkus sūtīja skolas laikā uz olimpiādēm, pirms kurām viņiem bija ļoti rūpīgi un ilgi jāgatavojās, līdz ar to viņi tika vairāk noslogoti, lai skola un skolotājs varētu plūkt laurus.

Šeit rodas jautājums, ja sistēma ir regulēta tādā veidā, ka tā meklē un apbalvo izcilus cilvēkus, vai izcilie cilvēki dod vislielāko pienesumu sabiedrībai, kas viņus atbalsta? Lūk, kur slēpjās otra lāsts. Sabiedrība no izciliem cilvēkiem neko papildus neiegūst, jo šie cilvēki pēc sava rakstura ir visu dzīvi dzīvojuši, lai sasniegtu tieši savu, nevis komandas, labāko rezultātu. Izcilnieki nekad nedarbojas priekš komandas vai sabiedrības, bet vienīgi izmanto pirmo vai otro, lai uz to resursu rēķina paceltos vēl augstāk. Šo var izskaidrot ar to, ka izcils cilvēks var būt tikai viens. Ja izcils cilvēks patiesi strādās priekš komandas mērķa, tad izcili būs visi un sākotnējais izcilnieks nespēs apmierināt savu tieksmi pēc pozitīva novērtējuma no citu puses, jo tieši citu vērtējums viņam ir vissvarīgākais, tāpēc ka par izcilu cilvēku pataisa sabiedrība. Izcilība vienmēr ir salīdzināšana. Ja nav ar ko salīdzināt, tad nevar būt izcils.

Kaut kad biju lasījis, ka cilvēki ar visaugstāko IQ neko lietderīgu nedara, es domāju neizmanto savu IQ, lai tiešām nestu labumu ar milzīgu pievienoto vērtību sabiedrībai. Paradoksāli, bet tieši cilvēki ar visaugstāko IQ strādā akciju vai fondu biržās, strādā azarspēļu biznesā, kur var gūt lielu peļņu un veido agresīvu biznesu utt. Viss tiek veikts, lai apmierinātu tieši savas velmes. Savukārt par ugunsdzēsējiem, ārstiem, skolotājiem un citās sabiedrībai noderīgās profesijās, iet strādāt cilvēki ar vidēju vai nedaudz virs vidēja IQ līmeni. Šis ir izskaidrojams ar to, ka tieši cilvēki ar vidēju vai nedaudz augstāku virs vidēja IQ, patiesi apzinās, ka viņi vieni paši neko nespēs paveikt un ir nepieciešams komandas darbs, lai sasniegtu mērķi un labus rezultātus. Viņi apzinās, ka tieši komadas darbs un prasme sadarboties ir lielākā vērtība. Viņi māk to darīt, jo no bērnības, viņiem bija vairāk mācīties komunikācijas prasmes, jo viņi nebija nedz augstprātīgi, nedz aizņemti ar tiekšanos uz izcilību.

Vēl viens lāsts, kas ir izciliem cilvēkiem, tā ir nepareiza audzināšana pēc būtības. Vecāku pienākums ir izaudzināt bērnu, lai viņš būtu pēc iespējas brīvāks no visiem steriotipiem, lai viņš spētu brīvi izrādīt savas emocijas, efektīvi un patīkami komunikcēt ar citiem cilvēkiem, justu empātiju un būtu pilnīgi brīvs savā izvēlē, ko darīt un par ko mācīties. Vēcāku viens no galvenajiem uzdevumiem ir iemācīt bērnam pašu galveno, būt laimīgam šajā dzīvē un uz visu skatīties pozitīvi, darīt pašam un vienmēr palīdzēt citiem un padod roku tam, kurš netiek līdzi, iemācīt priekšplānā izvirzīt cilvēciskās vērtības, tādas kā draudzība, līdzjūtība, izpalīdzība utt. Bērni, kuriem par mērķi tiek izvirzīta izcilība, iepriekšminētās lietas neiemācās, vai iemācās daudz sliktāk, jo viņu laiks un prāts ir nodarbināts pavisam ar citām lietām, tā ir konkurence, citu noniecināšana un citu vērtēšana. Šāds bērns nekad nebūs laimīgs, jo zaudējot izcilības statusu, viņš zaudēs iespēju apmierināt savas tieksmes, un aizpildīs šo tukšumu ar kaitīgām un destruktīvām lietām, jo būt laimīgam, viņam nebija laika iemācīties.

Nobeigumā vēlos pateikt, ka dzīvē nav svarīgi būt pirmajam vai būt labākajam, bet svarīgi ir būt laimīgam un apzināties, ka dzīvo tieši tādu dzīvi kādu vēlies, jo tie kuri tevi vērtē, paši cīnās ar savām problēmām, jo katrs citos redz tikai un vienīgi savus personīgos trūkumus.

Vai kāzu izdevumi ietekmē laulības noturīgumu?


Kādu laiku nekas netika šeit rakstīts un, lūk, izdomāju ielausties publiskajā telpā ar man neraksturīgu tēmu. Uz jautājumu, kas ir notici, atbilde ļoti vienkārša, esmu daudzpusīgs cilvēks un varu diskutēt par jebko, kas mani interesē.

Starp maniem draugiem ir tādi, kas uz savām kāzāk iztērēja lērums naudas, ir arī tādi, kas nosvinēja šos svētkus daudz peiticīgāk. Pašlaik neviens no tiem izšķīries nav, līdz ar to no sava personīgā novērojuma skatu punkta varu pateikt, kāzu izmaksas neietekmē kāzu ilgumu. Bet tas nebūtu patiesi kvalitatīvs raksts, ja netiktu ievietotas atsauces uz kādu nedaudz saturīgāku un bagātāku informācijas avotu. Re, te arī būs – pētījums: Vai ir sakarība starp kāzu izmaksām un laulības ilgumu (avots: https://papers.ssrn.com/sol3/papers.cfm?abstract_id=2782955).

Pētījumā tika aptaujāti nedaudz vairāk par 3000 ASV iesdzīvotāju, kuri ir vai bija laulībā. Iesaku izlasīt par metodaloģiju un informācijas apstrādi pašiem, jo tur tiešām ir daudz noderīgu datu ne tikai par pētījuma tēmu.

Atziņa pēc veiktajām aptaujām bija viennozīmīga – ietekmes nav. Līdz ar to var secināt, ka nav svarīgi, cik naudas pāris iztērē kāzām, jo tas nekādā gadījumā neietekmēs pāra kopdzīves ilgumu. Tāpēc nav pamata tērēt lielākus līdzekļus, nekā faktiski var atļauties un labāk fokusēties uz pasākuma kvalitāti nevis pompozu dārdzību.

Kā izmainīt dzīvi?


Bieži redzam cilvēkus, kuri ir noguruši un neapmierināti ar savu ikdienu, savu dzīvi un apkārt notiekošo. Runājot ar tiem cilvēkiem, var manīt skaidru neziņu un izmisumu, kas tiek paslēpts aiz dusmām un atrunām. Atrunas rodas par visu. Aiziet vakarā ar draugiem uz nepazīstamu izklaides vietu – ai tur jau noteikti nebūs nekas labs, neejam, sākt nodarboties ar jaunu sporta veidu – ai nav vairs tas vecums un arī laika vairs nav, sākt apmeklēt jaunus restorānus – ai iepriekšējie ir labi un nav zināms, vai citā vietā būs tik pat kvalitatīvi un gārdi utt. Noteikti katrs no jums ir redzējuši šādus cilvēkus un reizēm pieķēruši sevi pie tādām pašām domām. Ja mēs neko nemainām un turpinām darīt ierastas lietas ierastā kārtībā, tad mēs izdzīvojam vienu, sevis radīto dzīves modeli, kurš, iespējams, nav tas, ko mēs vēlamies, bet to dzīvojam tikai tāpēc, ka jūtamies droši savā personīgajām pasaulītē.

Kā to mainīt? Ļoti vienkārši, jāsāk darīt divas lietas citādāk, pirmkārt, jāiet pretīm nezināmajam, nekad neatkārtot vienu un to pašu lietu divreiz, piemēram, neest vienā resotranā divreiz, vai nekad nesatikt vienu un to pašu cilvēku divas reizes pēc kārtas, bet visu laiku tos mainīt utt. Otrkārt, vienmēr iet pretīm nezinājama un bailēm, piemēram, bail lidot, tad tieši jaiet un tas jādara, bail no pastaigas vakaros, tad tieši jaiet un jāstaigā, kamēr bailes izzūd, bail no strīdiem, tad tieši strīdi ir jārada un jācenšās tos uzvarēt utt. Dzīve noteikti nekļūs vienkāršāka, tomēr tā kļūs citādāka, interesantāka un sekmēs cilvēka izaugsmi, caur jaunas pieredzes uzkrāšanu.

Iziešana ārpus rāmjiem – filma Perfekts svešinieks (Perfect Stranger)


Tie, kas manu blogu lasa regulāri, noteikti būs izbrīnīti, kāpēc es rakstu par kaut kādu 2007. gada filmu. Papildus tam, filma noteikti nav tajā kategorijā, no kuras izvēlos brīvā laika kavēkli. Tomēr es to noskatījos, kaut arī divos piegājienos pa stundai. Par saviem motīviem un secinājumiem vēlāk, bet sākumā par pašu filmu.

Perfektais svešinieks ir stabili B kategorijas filma ar Hale Beriju (Halle Berry) galvenajās lomās. Viņu mēs varam pazīt pēc filmām James Bond: Die Another Day un Gothika.

Īsumā par filmu. Viduvēja aktieru spēle, vienkārš sižets ar samērā sagaidāmu atrisinājumu priekš tiem, kuri iepriekš bija skatījušies Gotiku. Galvenā varone ir valdonīga, egoistiska psihopāte, kas manipulē ar cilvēkiem un dara visu, lai novērstu no sevis jebkāda veida aizdomas par slepkavību. Diemžēl filma tika izveidota tā, ka jau no paša sākuma neradās nekāda vēlēšanās just līdzi galvenajai varonei, kas bija žurnāliste, kuru atstādināja no darba, par labi paveiktu darbu, kas neatbilda avīzes politiskajām interesēm. Visas filmas garumā atspoguļojās viņas nicinājums pret citiem cilvēkiem, manipulēšana, neadekvāta uzvedība un aukstasinība. Filma izrādījās neveiksmīga tāpēc, ka spriežot pēc sākotnējās režisora ieceres, mums vajadzētu just līdzi galvenajai varonei un gribēt sevi asociēt ar viņas kaut kādām itkā labajām īpašībām un šādai līdzi jušanai vajadzēja būt līdz pašām beigām, kad mēs uzzinām, ka patiesībā slepkava ir viņa. Tomēr tēls tika jau no pašas filmas sākuma pasniegts nekvalitatīvi, kas radīja no pirmās minūtes negatīvu atieksmi. Papildus tam, filmā bija daudz klišeju, piemēram, ja cilvēks ir hakeris, viņš var uzlauzt pilnīgi visu. Šo filmu no mūsdienu perspektīves ir vērts skatīties tikai, ja esat Hale Berijas fans, jo neko citu tur atrast īsti nevar.

Tagad par rāmjiem. Kā es nonācu līdz šai filmai? Ļoti vienkārši, palūdzu vienai pazīstamai meitenei ieteikt man jebkuru filmu pēc viņas ieskata, kuras skatīšana man nebūtu raksturīga. Patiesību sakot, biju gaidījis romantisku komēdiju, vai raudulīgu drāmu, bet biju patīkami pārsteigts, ka viņas gaume ir daudz nedradicionālāka kā varētu iztēloties priekš jaukām un foršām meitenēm. Rezultātā, kaut arī pati filma no manas puses izpelnījās samērā skarbu kritiku, tomēr pati filmas noskatīšanās manī radīja daudz pozitīvu emociju, jo tā lieliski izmete ārā no rāmjiem, jo pats brīvprātīgi to skatījies nebūtu. Jauna pieredze, jaunas izjūtas un labs iemesls veikt ierakstu blogā. Noteikti piekopšu šādu praksi arī turpmāk, tikai citās jomās. Prasīšu cilvēkiem kaut ko man ieteikt no kulturas jomas, un centīšos iegūt jaunus iespaidus, tādējādi ieskatoties pavisam citā pasaulē, kura paiet garām man nemanot.

Lukturis


Nakts, tas ir laiks, kad varam sajusties vieni paši ar pasaules neaptveramo visumu, jo tieši naktī iestājas klusums un zināms telpisks tukšums, kurā nav cilvēku ar savām domām un emocijām. Visinteresantākie dzejoļi man ir tapuši tieši pēc pusnakts un šodiena nav izņēmums. Pastaiga pa Rīgas ziemas sala izslaucītām ielām vienmēr iedvesmo uz melanholisku radošumu.

Lukturis

Salīgā gaisā uz tumšas ielas

Tik klusas un vientuļas pilsētas vietas

Stāv lukturis spraugdamies augšā kalsni

Caur blīviem bezlapu zariem

Iet garām lukturim cilvēki ļauni

Iet tādi, kas vēlas izlikties labi

Bet gaisma bez apstājas dreboši mirgo

Starp zariem, kas vējā lēnām līgo

No svara tik klusums un melnīga nakts

Kad ar lukturi krustojums izgaismots sākts

Stundu no stundas, mirkli no mirkļa

Apdzisīs lēnām gaismā no rīta.

Aizritēja 2017. gads


Manā blogā šis gads sākās ar pareizu jautājumu un beidzās ar fenomenu, ja neskaita šo ierakstu tad tika rakstīts par maģisko kvadrātu, bitkoiniem, pokeru, pasauli, kuras nav, ģeogrāfiskām kartēm un daudz ko citu. Viens no interesantākajiem ierakstiem bija par mūsu pasaules robežu. Šogad arī pamēģināju uzrakstīt priekš sevis kaut ko jaunu, stāstu, kas balstīts uz reāliem notikumiem, ņemot par pamatu tiesas spriedumu. Šis gads noteikti ir pagājis ļoti ražīgi un kā vienmēr bija savdabīgs salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu.

Paldies visiem lasītājiem, kuri lasīja manu blogu. Šogad jūsu skaits ir lielāks nekā gadu iepriekš. Bija interesanti lasīt komentārus un meklēt jaunas tēmas rakstiem, lai dotu jaunas emocijas un zināšanas ne tikai sev, bet arī jums.

Blogs attīstījās ar katru jauno ierakstu, tāpat kā attīstījās bloga autors. Protams, arī nākamo gadu tiks darīts tas pats.

Jau sākot ar janvāri, būs daudz aizraujošu un oriģinālu ierakstu par visu, kas vien interesē. Turpināšu rakstīt par cilvēka iekšējo pasauli, filosofiju, pārdomām, politiku un citām lietām. Pievērsīšos arī stāstiem un dzejoļiem

Novēlu nākošajā gadā visiem, kas vēl to nav sākuši, beidzot sākt rakstīt. Rakstīt savas pārdomas un meklēt jebkāda veida māksliniecisko izpausmi, rakstīt, lai radītu ko jaunu, ko mūžīgu un nezūdošu, lai pēc mums nepaliktu tikai vējš, bet arī kaut kas taustāms. Svarīgi ir atcerēties, labāk nožēlot to, kas ir izdarīts, nekā nožēlot to, kas netika izdarīts, bet ko mēs ļoti vēlējāsmies darīt.

Visiem laimīgu Jauno gadu!