Kur slēpties kodolkara gadījumā?


Pašlaik esam aizdzīvojušies tik tālu, ka pastāv liela kodolkara iespējamība. Karš Ukrainā virzās uz priekšu, Krievija cieš milzīgus zaudējumus un vienīgais veids kā Krievija var uzvarēt šo karu, ir veikt situācijas eskalēšanu līdz tuvākajam punktam pirms kodolkara uzsākšanas. Īsāk sakot, visām iesaistītajām pusēm ir jānotic, ka nepakļaujoties Krievijas ultimātam, būs kodolkarš un cilvēce aizies bojā. Problēma ir tāda, ka šādam ultimātam nepiekritīs visas iesaistītās puses, jo to ir ļoti daudz un pakļauties tādai šantāžai ir vienkārši konflikta novilcināšana. Rezultātā Krievijai nāksies demonstrēt savu apņemšanos ar kodolsprādzienu, vienalga kurā vietā, tas varētu būt poligons vai arī Ukrainas teritorija. Problēma ir tāda, ka pēc daudzām analīzēm un aprēķiniet, kurus esmu lasījis, pēc šādas Krievijas rīcības globāls kodolkarš ir neizbēgams un notiks tuvāko mēnešu laika, jo sāksies neatgriezenisku notikumu ķēde. Tieši tāpēc svarīgi ir katram no mums uz galda turēt individuālu glābšanās plānu, jo izglābties ir iespējams, bet jārīkojas būs ātri un radikāli. Par to arī šajā rakstā.

Kodolkara gadījumā tiks iznīcināta praktiski visa infrastruktūra un globālās piegāžu ķēdes, kā arī satiksme un ekonomika kopumā. Tajā brīdī kad viss beigsies un uzsprāgs pēdējais lādiņš, pirmā problēma būs radiācija. Jāatzīmē, ka vislielākā radiācija būs ziemeļu puslodē, jo visi sprādzieni notiks tieši šeit. Dzīvībai bīstama radiācija būs ilgu laiku, bet kritiski būs pāris mēneši pēc sprādzieniem. Tas nozīmē, ka nosēžot pāris mēnešus mājā ar aizvērtiem logiem, šo negatīvo ietekmi var pārdzīvot. Problēma ir tajā, ka pa šiem pāris mēnešiem iestāsies kodolziema, kas var ilgt desmitiem gadus pacēlušos putekļu dēļ. Pirmie gadi būs kritiski. Latvijas teritorijā temperatūra būs zem mīnus 50 grādiem pēc celsija un bez infrastruktūras šeit vienkārši nebūs iespējams izdzīvot. Labā ziņā ir tāda, ka kodolziema nebūs konstanta, pamazām nolaižoties putekļiem, pieaugs zemes temperatūra un jau pēc pāris gadiem klimats kļūs siltāks. Pašreizējie aprēķini rāda, ka vissiltāk būs ap ekvatoru.

Ņemot vērā, ka Dienvidamerikas valstis nebūs konflikta puses un tām nav kodolieroču, tad arī pa tām valstīm neviens nešaus. Tas nozīmē, ka radiācija tur būs krietni zemāka un temperatūra krietni augstāka. Brazīlija, Ekvadora, Kolumbija, Venecuēla un Peru būs siltākās vietas uz zemes ar vismazāko radiācijas līmeni. Tas pats attiecas uz Āfrikas valstīm un Indonēziju ar Malaiziju.

Augstāk minētā informācija ļauj izstrādāt algoritmu, kad sākas kara eskalācija un kļūst saprotams, ka kodolkara iespējamība kritiski pieaug:

1. jāveic visu resursu apkopošana un gatavošanās tālam ceļojumam;

2. pēc iespējas ātrāk, kamēr strādā visa infrastruktūra, jādodas uz Dienvidameriku vai Indonēziju, kur ir spēcīga valsts vara, kas spēs nodrošināt vismaz kaut kādu kārtību arī pēc kodolkara;

3. jāmeklē pamestas raktuves, kuru Brazīlijā vai Peru ir daudz, tur būs siltāk un drošāk;

4. morāli jāgatavojas dzīvesveida maiņai un pāriešanai uz naturālo saimniecību;

5. ja ir iespēja, jāiegādājas lauksaimniecībai derīga zeme kā arī nepieciešamā tehnika un jāsāk meklēt augus, kuri var augt pie zemām temperatūrām virs nulles grādiem;

6. jānodrošina sevi ar ieročiem, to nevar būt par maz, jo konkurence par resursiem pieaugs, savukārt valsts vara mazināsies, līdz ar to nāksies pašiem sevi aizstāvēt.

Kad kļūs siltāk un atkal būs iespējams atgriezties Latvijas teritorijā, šeit neviena vairs nebūs. Tie, kuri atbrauks, varēs izveidot jaunu valsti un sākt jaunu dzīvi. Uz zemeslodes būs maz cilvēku, bet liels pieprasījums pēc visa. Tas nozīmē, ka atkal sāks attīstīties ekonomika un turpmākie gadu desmiti paies ekonomikas augšupejas zīmē. Pārdzīvojot kodolkaru un kodolziemu, perspektīvas ir labas, savukārt darot visu pareizi un savlaicīgi, to ir iespējams izdarīt.

Vai būs kodolkarš, to nezina neviens, bet noteikti atvilktnē jātur rīcības plāns gadījumam, jā iestājās negatīvi apstākļi. Cerēt uz pieeju bunkuriem nav pamata. Katram pašam būs jārūpējas par sevi un apkārtējiem. Šeit galvenais rīcības ātrums, kurš pirmais brauc, tas pirmais maļ un izdzīvo.

Priekšvēlēšanu kampaņas (veselības aprūpe)


Vēlēšanas tuvojas vēja spārniem. Publiskās debates ir ļoti bēdīgā līmenī un rodas sajūta, ka politiskās partijas ir nejaušu cilvēku veidojums, kur tikai retais saprot, ar ko viņš nodarbojas un kur ir nonācis. Paralēli tam partijas raida neskaitāmas reklāmas visos medijos un cenšas spēlēt uz emocijām un jūtām, lai pēc iespējas atslēgtu vēlētāju intelektuālo prāta daļu. Tieši tāpēc, lai nepazustu saldo reklāmu tekstos, nepieciešams apskatīt partiju programmas, jo atšķirībā no reklāmām, partiju programma ir oficiāli iesniegta informācija Centrālajai vēlēšanu komisijai, kas ir reģistrēta un no kuras partijas nevarēs atkāpties. Tas nozīmē, ka vēlētāji droši var rakstīt deputātiem un prasīt, kāpēc nav izpildīts noteikts partijas programmas punkts un atšķirībā no reklāmas, šeit iespēja atkāpties no partijas redzēja būs ļoti maza. Šī iemesla dēļ partiju programmas tiek rakstītas maksimāli plašos formulējumos, tomēr arī no tiem var iegūt daudz informācijas. Tāpēc piedāvāju apskatīt lielāko partiju programmas attiecībā uz veselības aprūpi un medicīnas sistēmu kopumā.

Paņemam piecu partiju programmas [1], kurām ir augstākie reitingi, atbilstoši SKDS pētījumam, kas ir publicēts LSM mājās lapā. [2] Tās ir Jaunā Vienotība, Nacionālā apvienība, Saskaņa, Zaļo un zemnieku savienība un Progresīvie.

Jaunā Vienotība piedāvā ieviest uz pacientu orientētu valsts veselības apdrošināšanu un valsts veselības aprūpi ar ilgāko gaidīšanas laiku 30 dienas.

Nacionālā apvienība piedāvā stiprināsim veselības aprūpes sistēmu un tās spēju piemēroties ārkārtas situācijām.

Saskaņa piedāvā palielināt valsts finansējumu medicīnai, uzlabot iedzīvotāju veselības profilaksi, nodrošinot ģimenes ārstu prakses ar papildu personālu, atjaunot medicīniskā personāla sagatavošanu specializētās medicīnas skolās, kā arī palielināt budžeta vietu skaitu medicīnas augstskolās un paplašināt rezidentūras pieejamību, nodrošināt stingrāku valsts kontroli pār zāļu cenām.

Zaļo un zemnieku savienība piedāvā nodrošināt veselības aprūpes darbinieku atalgojuma pieaugumu atbilstoši Veselības aprūpes finansēšanas likumā noteiktajam, panākt veselības nozares finansējuma pieaugumu, veicinot medicīnas iestāžu attīstību un pakalpojumu klāsta paplašināšanu, tai skaitā rehabilitācijas, sekmēt veselības aprūpes nodrošināšanu iespējami tuvu dzīvesvietai, stiprināt ģimenes ārstu prakses.

Progresīvie piedāvā ik gadu veselības budžetu palielināt par 0,5%  no IKP, ilgtermiņa mērķis: 8%, uzlabot veselības sistēmas pārvaldību un efektivitāti, izskaust nevienlīdzību veselības aprūpē, mazināt summas, kas no savas kabatas jāmaksā par pakalpojumiem un zālēm, nodrošināt ģimenes ārstu pieejamību reģionos, diferencējot atalgojuma likmes, nodrošināsim veselības mācību skolās.

Sarindojam piedāvājumus pēc kvalitātes:

1. Jaunā Vienotība, manā ieskatā, piedāvā vislabāko risinājumu, jo veselības apdrošināšana ir veids, kā samazināt neefektīvu medicīnas aprūpi un palielināt privātā sektora iesaisti. Veselības apdrošināšanas gadījumā nav kvotu sistēmas, pēc kurām piešķir finansējumu noteiktam pakalpojumam, bet pacients pats izvēlas, pie kura pakalpojuma sniedzēja dodies un kādu pakalpojumu izvēlēties. Tomēr arī šajā piedāvājumā ir pretruna jau otrajā teika daļā, kur tiek rakstīts par gaidīšanas laiku līdz 30 dienām, jo veselības apdrošināšanas gadījumā tam nebūtu nozīmes tāpēc, ka paši pakalpojuma sniedzēji būtu ieinteresēti nodrošināt pēc iespējas kvalitatīvāku un ātrāku pakalpojumu. Jau pašlaik redzam, ka pie zobārsta, kurš ir privātā sektora pārstāvis, pierakstīties ir daudz vieglāk nekā pie kardiologa. Līdz ar to Jaunās Vienotības piedāvājums ir pirmajā daļā labs, bet otrajā pretrunīgs.

2. Ņemot vērā partiju esošo piedāvājumu, visnoteiktākais un izmērams piedāvājums ir Progresīvajiem, kur ir precīzi uzrakstīts apjoms no budžeta, par kādu viņi vēlas palielināt finansējumu medicīnas sistēmai. Tāpat Progresīvie vēlas virzīties uz bezmaksas medicīnu un reformēt medicīnas sistēmu. Tomēr manā ieskatā pati par sevi finansējuma palielināšana bez skaidra reformu piedāvājuma nedos gaidīto rezultātu, jo sistēma ir neefektīva un klāt nākušā nauda tiks sadalīta medicīnas nozares līmenī starp augsta līmeņa ārstiem un ierēdņiem, jo netiek deklarēta virzība uz privātās medicīnas pusi, vai mehānismu ieviešanu, kas mazinātu korupciju. Viņu piedāvājums ir vērsts uz publiskā sektora palielināšanu, nevis veselības apdrošināšanas ieviešanu.

3. Zaļo un zemnieku savienība piedāvā palielināt atalgojumu medicīnas darbiniekiem, kas ir pozitīvi, bet tajā pašā laikā bezjēdzīgi, jo runa ir par valstij piederošām medicīnas iestādēm. Privātajā sektorā ar algām problēmu nav. Tāpēc nav skaidrs, kāpēc šo problēmu nevar risināt ar privātās medicīnas attīstību, kam būtu nepieciešams mazināt birokrātiskos šķēršļus un nodrošināt efektīvu tiesisko regulējumu. Pretēji tam tiek piedāvāts attīstīt valsts medicīnu, veicinot medicīnas iestāžu attīstību un pakalpojumu klāsta paplašināšanu, tādējādi palielinot vēl vairāk esošās problēmas medicīnā.

4. Saskaņas piedāvājums ir pilns ar stereotipiem, kā, piemēram, atjaunot medicīniskā personāla sagatavošanu specializētās medicīnas skolās. Mums arī pašlaik nav problēmu ar medicīnas personāla sagatavošanu, problēma ir tajā, ka augsti kvalificētam personālam bieži nav kur strādāt par pienācīgu atalgojumu un tas aizbrauc projām uz citām valstīm, piemēram, Vāciju. Ja būtu privātā sektora attīstība, tad pieaugtu arī studentu skaits, kurš vēlētos savu profesionālo karjeru veidot Latvijā. Līdz ar to samērā bezjēdzīgs ir piedāvājums palielināt budžeta vietu skaitu medicīnas augstskolās un paplašināt rezidentūras pieejamību. Tas pats attiecas uz veselības aprūpes finansējuma palielināšanu, kam nav jēgas bez pareizajām reformām.

5. Nacionālā apvienība nepiedāvā neko. Kārtējo reizi tā pierāda ar savu programmu, ka latviešu veselība un dzīves ilgums viņus neinteresē. Viņu politiskais piedāvājums ir naids un konfrontācija, kurai nav jēgas un kas neved pilnīgi nekur citur, kā uz nabadzību un stagnāciju.

Nobeigumā varam secināt, ka vislabākais piedāvājums ir Jaunai Vienotībai. Protams, nav skaidrs ar to realizāciju, jo tieši viņu valdības laikā 2019. gadā tika atcelta obligātā veselības apdrošināšana. Neskatoties uz to, virziens ir skaidrs un, manā ieskatā, pareizs. Arī Progresīvie ir pievērsuši pienācīgu uzmanību šim jautājumam un ir redzams kaut arī slikts, bet rīcības plāns. Savukārt pārējās trīs partijas būtiski atpaliek ar piedāvājuma kvalitāti un faktiski nav piedāvājušas nekādu taustāmu un mērāmu risinājumu. Secinājumu izdariet paši, bet es no savas puses aicinu visus veikt partiju izpēti tieši pēc tādas metodes, kāda ir pielietota šajā rakstā, nevis iespaidoties no reklāmām un skaļiem lozungiem.

Un neliela piezīme. Manā ieskatā veselības aprūpe ir būtiskākais priekš spēcīgas un bagātas sabiedrības, ko var nodrošināt obligātā veselības apdrošināšana pēc Igaunijas modeļa. Arī medicīnas pakalpojumu eksports ir svarīgs un to ir mērķtiecīgi jāattīsta tāpēc, ka viena slimnīca rada lielāku pievienoto vērtību nekā vesela rūpnīca. Paskatāmies uz Vācijas un Izraēlas piemēriem, kur no visas pasaules brauc miljoniem cilvēku, lai saņemtu labāko medicīnas pakalpojumu pasaulē un maksā milzīgu naudu par to.

Atsauces:
1. https://sv2022.cvk.lv/pub/kandidatu-saraksti
2. https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/partiju-reitingi-saeima-izredzes-ieklut-7-lidz-12-sarakstiem.a471568/

Priekšvēlēšanu kampaņas (Obligātais militārais dienests)


19 politiskās partijas ir iesniegušas savus sarakstus, lai startētu Saeimas vēlēšanās, kas norisināsies šī gada oktobrī. Pie tik lielas politiskās konkurences, katra no partijām cenšas izdarīt kādu būtisku un spilgtu lietu, lai parādītu vēlētājiem, ka tieši šī partija ir pareizā izvēle. Karš Ukrainā atviegloja politisko dzīvi daudzām partijām, jo ļāva novirzīt vēlētāju fokusu no ekonomiskajām problēmām ar Covid19 uz emocionālo pasauli, kas saucas “patriotisms”. Ja Nacionālā apvienība brutāli cīnās ar sievietēm, par ko rakstīju iepriekš, tad Attīstībai/Par izmanto savu pārraudzības sfēru, valsts aizsardzību, ko realizē Artis Pabriks esot Aizsardzības ministra amatā. Acīmredzami, ka partijas galvenais priekšvēlēšanu rīks būs Obligātā militārā dienesta ieviešana Latvijā. Personīgi es neatbalstu Obligāto militāro dienestu un uzskatu, ka šis institūts nav nepieciešams Latvijā un pašlaik to izmanto tikai un vienīgi politiskajās interesēs. Šeit izklāstīšu savu viedokli un argumentus.

01.01.2007. zaudēja spēku Obligātā militārā dienesta likums, ar to faktiski Latvijā tika ieviesta profesionālā armija. Vēršu uzmanību, ka par Obligātā militārā dienesta atjaunošanu netika nopietni runāts ne laikā, kad norisinājās Krievijas karš ar Gruziju 2008. gadā, ne 2014. gadā, kad Krievija faktiski iebruka Ukrainā, ne tad, kad Krievija sāka karu Sīrijā un veica neskaitāmus kara noziegumus.

Obligātā militārā dienesta likums zaudēja spēju pamatojoties uz likumu “Par Obligātā militārā dienesta likuma atzīšanu par spēku zaudējušu”, kas tika pieņemts 02.11.2006. Interesanti, ka tajā pašā laikā, kad tika pieņemts iepriekšminētais likums, Artis Pabriks bija Latvijas Ārlietu ministrs un neizteica iebildumus par Obligātā militārā dienesta atcelšanu. Vēl vairāk Artis Pabriks bija vienā partijā ar Ati Slakteri, kurš toreiz bija Aizsardzības ministrs, un kopā tie pārstāvēja Tautas partiju.

Arī 2017. gadā Latvijas Avīzes rakstā “Desmit gadi bez obligātā dienesta” [1] visi aptaujātie bija negatīvi noskaņoti pret Obligāto militāro dienestu, tur ir gan argumenti par to, ka Obligātais militārais dienests ir dārgs, gan par to, ka gada laikā nav iespējams apmācīt cilvēkus kara tehnikas lietošanai, kas kļūst aizvien sarežģītāka, gan tiek pausta doma, ka 18 gadīgie puiši būtu vienkārši “lielgabala” gaļa reālā konfliktā.

Par to, ka Obligātais militārais dienests ir samērā bezjēdzīgs, mums parāda tagadējais karš starp Krieviju un Ukrainu. Vēl pirms kara darbības sākuma Krievijas armijā karavīrus, kuriem bija Obligātais militārais dienests, bieži pierunāja parakstīt līgumu par ilglaicīgu dienestu, lai tādējādi aizpildītu tukšās amata vietas. Līgums sāka darboties laikā, kad karavīram bija Obligātā militārā dienesta termiņš. Papildus tam, neilgi pirms kara sākšanas Donbasā lielu daļu vīriešu brutāli ķēra uz ielas un piespieda uzsākt militāro dienestu un šāda prakse turpinās joprojām. [2] Tāpat Krievijā pirms kara uzsākšanas tika ieviesta sistēma BARS, ar mērķi apmācīt atvaļinātos karavīrus un formēt no tiem jaunas vienības, bet kas tika organizēt ļoti neefektīvi. [3] Tam visam rezultāts bija pilnīga Krievijas armijas sagrāve, jo ar militāri tehnisko pārsvaru 1:20 (līdzīgi skaitļi bija izskanējuši vairākās vietās) Krievijas armija nespēja izpildīt nevienu no militārajiem uzdevumiem. Kā redzam, tad Obligātais militārais dienests nav devis nekādi pozitīvu pienesumu, bet tieši pretēji kalpoja vienīgi par “lielgabala gaļas” avotu, ko parāda daudzie Krievijas armijas zaudējumi un nespēja efektīvi izmantot tās rīcībā esošo tehniku.

Paskatāmies no otras karojošās puses, Ukrainas skata punkta. Tajā arī visu laiku bija Obligātais militārais dienests un skaitliskā ziņā pašlaik Ukrainā karo reizes vairāk karavīru, nekā Krievijas pusē. Tomēr Ukraina arī ciešs milzīgus zaudējumus un lielākā problēma, kāpēc Ukraina nespēj uzvarēt ir nevis cilvēku trūkums, bet modernas tehniskas trūkums. [4] Pie tam, Ukrainā ir problēmas ar karavīru apmācīšanu, kā rezultātā tos sūta uz citām valstīm, tajā skaitā Latviju un Lielbritāniju. [5] Mūsdienās neviens nekaro ar cilvēku skaitu, bet gan ar tehnoloģijām. Paskatāmies kaut vai slaveno HIMARS nodošanu Ukrainas armijai, pirms tam karavīri ilgu laiku tika apmācīti to lietot un tad aptuveni 20 iekārtu nodošana apmācītiem Ukrainas karavīriem ļāva pilnībā izmainīt kara gaitu. Vēl vairāk, Ukrainas armijai nav ne tuvu tik moderni ieroči kādi ir Lielbritānijai un Amerikas Savienotājām Valstīm, kur 50 lidmašīnas F-35 teorētiski izbeigtu karu ar Krieviju nedēļas laikā ar pilnīgu Krievijas armijas sagrāvi. Papildus tam, kāpēc Ukrainas armijas karavīrus masveidā sūta uz apmācībām uz Lielbritāniju, jo tur ir profesionāli instruktori un galvenais mācību tehnika, pie tam treniņiem jābūt regulāriem un komplicētiem, jo tehnoloģijas nepārtraukti attīstās, bet iemaņas zūd ātri.

Kā redzams no iepriekš rakstītā, nevis Obligātais militārais dienests, bet gan tehnika un augsta karavīru kvalifikācija ir izšķiroša kara laikā, pie tam modernai armijai karavīrus jāapmāca nepārtraukti. Paskatāmies pasaules praksi, Francijā, Lielbritānijā, Beļģijā, Nīderlandē, Bulgārijā, Rumānijā, Slovākijā, Amerikas Savienotās Valstīs, Kanādā, Japānā, Portugālē, Spānijā, Īrijā, Čehijā, Serbija, Albānija, Ziemeļmaķedonija, Itālija un daudzās citās attīstītajās valstīs nav Obligātais militārais dienests. Savukārt Krievijā, Baltkrievijā, Ukrainā, Kazahstānā, Gruzijā, Turcijā, Grieķijā, Irānā, Alžīrijā, Tunisijā, Marokā un daudzās citās ne tik attīstītajās valstīs ir Obligātais militārais dienests. Izņemot Turciju un Grieķi, tendence ir tāda, ka Obligātais militārais dienests ir valstīs, kur armijas ir tehnoloģiski primitīvākas un balstās uz lielu cilvēku skaitu armijā.

Kas nepieciešams Latvijai, lai veiksmīgi aizsargātos? Uz šo jautājumu ir jāatbild, ja jau kritizēju Obligāto militāro dienestu.

Pirmkārt jāsāk ar soda ieviešanu pret publiskiem izteikumiem pret Latvijā dzīvojošajiem iedzīvotājiem, pamatojoties uz to izcelsmi. Kā parādīja Ukrainas un Krievijas karš, tad tieši Ukrainas iedzīvotāju piederības sajūta Ukrainai bija viena no galvenajām panākumu atslēgām. Politiķiem vai citiem cilvēkiem jāpiemēro atbildību, ja kāds mēģina teikt, ka slikti ir krievi vai slikti ir latvieši vai jebkura cita Latvijā dzīvojoša tauta, jo šo var ļoti veiksmīgi izmantot pretinieks un jau pašlaik tas tiek izmantots, piemēram, Krievijas propogandā.

Otrkārt, mums jānodrošina straujāka valsts ekonomikas izaugsme un būtiski jāsamazina korupcija, jo armija un militārā tehnika maksā lielu naudu. Taivānas piemērs parāda, ka ļoti bagāta valsts var atļauties spēcīgu armiju un var veikmsīgi atturēt no uzbrukuma Ķīnu, kas ir simtiem reižu lielāka.

Treškārt, nepieciešams palielināt rezerves karavīru skaitu. Kādā veidā to darīt, šeit domas dalās. Piemēram blogā Vara bungas ir viedoklis, ka nepieciešams Obligātais militārais dienests, lai kompensētu karavīru trūkumu un šis ir tiešām pamatots viedoklis, iesaku visiem ar to iepazīties. [6] Tomēr manā ieskatā, pie strauji krītoša iedzīvotāju skaita Latvijā un atvērtās pasaules, Obligātais militārais dienests pārvērtīsies par nodevu trūcīgajiem, jo turīgā iedzīvotāju daļa sāks studijas vai vienkārši aizbrauks projām vai izmantos kādu citu no likumā iestrādātiem veidiem, kā izvairīties no dienesta. Labākais veids manā ieskatā būtu ārzemju leģiona izveidošana ar iespēju iegūt Latvijas pilsonību pēc noteikta nodienētā laika. Labs piemērs ir Franču ārzemju leģions vai Gurkhas brigāde Lielbritānijā. Tas ļautu kompensēt trūkstošo cilvēku skaitu ar ļoti motivētiem un tiešām dienēt gribošiem cilvēkiem un parakstīt ar viņiem ilglaicīgus līgumus. Papildus tam, mums nevajadzētu no ekonomikas izņemt Latvijas pilsoņus, kuri ar saviem nomaksātajiem nodokļiem finansētu Latvijas armiju.

Nobeigumā gribu uzrakstīt, ka mums sabiedrībā nav aktīvas un veselīgas diskusijas par Obligāto militāro dienestu. Pašlaik viss notiek labākajās PSRS tradīcijās, “partija pateica” un visi politiķi no vadošām partijām un ierēdņi metas aizstāvēt jauno ideju, kaut arī vēl pavisam nesen tika izteiktas pamatotas šaubas par Obligātā militārā dienesta lietderību. Ceru, ka lēmums tiks pieņemts demokrātiskā ceļā un tiks izvēlēts efektīvākais risinājums, nevis dārgākais un ierēdniecības skaita palielinošākais, kas bojās un graus daudzu cilvēku dzīves, jo to kurš negrib karot, karot efektīvi nepiespiedīsi.

Avots:
1. https://www.la.lv/desmit-gadi-bez-obligata-dienesta
2. https://meduza.io/feature/2022/07/06/zhizn-zdes-katitsya-v-hrenovuyu-storonu
3. https://meduza.io/news/2022/06/27/minoborony-velikobritanii-rossiya-otpravlyaet-v-donbass-rezervistov-privlechennyh-k-sluzhbe-v-ramkah-novogo-proekta-bars
4. https://www.bbc.com/news/world-europe-62118953
5. https://www.lsm.lv/raksts/zinas/arzemes/lielbritanija-sak-apmacit-ukrainas-karavirus.a464759/
6. https://varabungas.camp/2022/04/09/ko-vajag-to-vajag/

Priekšvēlēšanu kampaņas sākušās (Imants Parādnieks)


Nesen Twitter biju ierakstījis, ka vēlēšanas tuvojas un ir jāatgriežas pie rakstīšanas, jo ir tika daudz interesantu notikumu ko apspriest. Kaut arī vēl nav beidzies partiju sarakstu iesniegšanas termiņš Centrālajā vēlēšanu komisijā, tomēr pirmsvēlēšanu kampaņas jau labu laiku atpakaļ ir sākušās. Skaļākā no tām bija Ekonomikas ministra nomaiņa un diskusijas sākšana par obligātā militārā dienesta ieviešanu. Par to visu kaut kad vēlāk, bet pašlaik gribu uzrakstīt par vienu no pretīgākajām priekšvēlēšanu kampaņām, kas par tādu netiek saukta, bet visi taču visu saprot.

Visi zina, ka divas partijas katros priekšvēlēšanu posmos izmanto vienu un to pašu triku vairākus gadu desmitus, no vienas puses balsojiet par mums, jo krievi nāk, no otras puses balsojiet par mums, jo nacisti nāk. Nav grūti uzminēt, ka rakstu par Nacionālo apvienību un Saskaņu. Jautājums, kurā abas partijas bija viens prāts līdz 2017. gadam, ka Latvijai jābūt Krievijas oligarhu naudas mazgājamai mašīnai, vieni esot valdībā katrā Saeimas sasaukumā izlikās nemanām šo problēmu, bet otrie bija noslēguši līgumu ar Krievijas varas partiju. Abām partijām gāja labi līdz 2018. gadam, kad vēlētāji sāka uzdod jautājumus un secināja, ka viss ir ļoti slikti. Šī atziņa smagi skāra vienu Nacionālās apvienības personāžu, kas manā ieskatā, ir labākais paraugs tam, kā slikti izglītots un samērā liekulīgs cilvēks, izmantojot klaji aizskarošus saukļus un ļoti radikālas ultra nacionālistiskas idejas, nokļuva pie varas, kaut arī atbilstoši viņa kvalifikācijai, bija jāstrādā melnstrādnieka darbs kā savu spēju augstākā punkta izpausme, tas ir Imants Parādnieks

Uzsākot politisko karjeru un cenšoties iekļūt Saeimā 2006. gadā, viņam rokās bija tikai Rīgas 72. arodskolas un Rīgas 4. medicīnas skolas izglītība un radikāli nacionālistiski saukļi kabatā. Visa darbība noritēja uz robežas starp nacionālismu un nacismu. Skaidra lieta, ka tas bija vienīgais līdzeklis, kas ļāva viņu izcelt uz citu politiķu fona, jo nekādu padziļinātu ekonomisko vai sociālo zināšanu viņam nebija, tikai naids pret Latvijā dzīvojošiem krieviem, aizmirstot par to, ka tajā laikā miljardiem euro plūda caur Latvijas komercbankām no Krievija uz citām Eiropas valstīm, vai arī to, ka Latvijas enerģētiskā atkarība no Krievijas bija kritiski liela un nebija mazinājusies arī tajā laikā, kad šis kungs bija iekļuvis Saeimā un viņa partija bija valdībā.

Pirmo reizi Imants

Parādnieks iekļuva Saeimā 2010. gadā. Tie, kuri atceras viņa priekšvēlēšanu uzstāšanās, labi zina, ka tās sastāvēja no triviālām runām pret krieviem, vērstas uz tiem cilvēkiem, kuri dzīvoja Latvijā, nevis tiem, kuri nodarīja reālu kaitējumu Latvijas valstij no Krievijas teritorijas. Savukārt tēmas, kas neskāra nacionālistiskos jautājumus, piemēram, ekonomika, vides politika, tieslietas un sociālā nevienlīdzība, palika neskartas vai uz jautājumiem tika atbildēts ar ļoti vispārīgām frāzēm, visdrīzāk arī tāpēc, ka tās neskāra podniecības un mūrniecības tēmas. Tā arī tika aizvadīta šī kunga politiskā dzīve līdz brīdim, kad 2018. gadā viņš neiekļuva Saeimā, iegūstot otro vietu pēc saņemtajiem svītrojumiem savā partijā. Pat Nacionālās apvienības vēlētajiem, kuri ir toleranti pret jebkādiem cilvēka trūkumiem un nepilnībām, ja tikai viņš bļauj kaut ko pret Latvijā dzīvojošajiem krieviem, ieraudzīja un pateica to caur vēlēšanām, ka šim kungam nav vieta Saeimā, ka šim kungam daudz labāk savus talantus būtu realizēt pie podnieka krāsns.

Zems izglītības līmenis un slikts zināšanu līmenis tēmās, kas nav saistītas ar naida kurināšanu pret Latvijā dzīvojošajiem krieviem izpaudās arī savu finansu pārvaldības jomā. Imants Parādnieks, kurš bija Saeimas deputāts ar samērā labiem ienākumiem, pamanījās uzņemties parādsaistības 700 000 euro apmērā. Kurš iedeva viņam tādu naudu, uz kādiem noteikumiem un garantijām, paliek noslēpums, bet vienu varu apgalvot noteikti, ja kāds no lasītājiem aizies pie kreditora un palūgs, lai viņam iedotu 700 000 euro aizdevumu, viņam visdrīzāk atteiks un pasmiesies par šādu lūgumu, bet šim kungam visi ceļi vaļā.

Par Imantu Parādnieku kā personu, kas ir manipulatīva un ciniska, labi pastāstīja viņa bijušais deputāta palīgs Matīss Gricmanis izrādē “Būt nacionālistam”, kas tika uzvesta Dirty Deal teātrī. Ja kādreiz tā izrāde vēl tiks rādīta, visiem iesaku aiziet uz to, jo tajā ļoti labi tiek parādīts visa Nacionālās apvienības būtība, cinisms un liekulība.

Tagad saliekam visu vienā kopainā. Mums ir cilvēks, kurš iekļuva Saeimā tikai un vienīgi pateicoties ļoti radikāliem izteikumiem pret Latvijā dzīvojošajiem krieviem, par kuru samērā negatīvi izsakās viņa bijušais padotais, cilvēks, kuram bija milzīgi parādi un kurš savā dzīvē faktiski var pelnīt tik lielu naudu atrodoties pie varas. Paralēli tam mums ir karš starp Krieviju un Ukrainu, kurā visi ceram uz Ukrainas uzvaru – Слава Україні! Uz šī fona un tādu saturu informatīvajā telpā varu iedomāties, kā Imants Parādnieks sēž ar saviem PR konsultantiem un domā, kā to visu izmantot, lai šoreiz iekļūtu Saeimā, lai šoreiz viņa paša vēlētāji neizmestu viņu ārā no politiskās dzīves. Protams, ka risinājums ir skaidrs, priekš kam izdomāt kaut ko jaunu, piemēram, piedāvājumu reformām medicīnas jomā, kur mums ir ļoti slikti rādītāji Eiropas Savienības līmenī, izglītības jomā, kur mums ir slikti eksāmenu rādītāji un zems skolnieku zināšanu līmenis, ekonomikā, kur mēs atpaliekam no pārējām Baltijas valstīm, vieglām ir atsākt skaļi bļaut par to, ka krievi nāk un latviešu valoda tūlīt izzudīs, bet ne tāpēc, ka viņa demogrāfijas iniciatīvas bija murgainas un populistiskas un latviešu valodas lietotāju skaits samazinās iedzīvotāju negatīva pieaugum dēļ (mirst vairāk nekā piedzimts), bet tāpēc, ka kāda pārdevēja Centrālajā tirgū runā krievu valodā un nezina latviešu valodu (avots: https://www.delfi.lv/news/national/criminal/incidents-par-valodu-tirgu-pardevejai-anule-uzturesanas-atlauju-vina-pamet-latviju.d?id=54589988).

Kāpēc Imants Parādnieks man ir īpaši pretīgs kā cilvēks? Saviem politiskajiem mērķiem, par ko esmu pārliecināts, viņš bija gatavs sabojāt kaut kādas nelaimīgas sievietes dzīvi. Gados esošā sieviete dzīvoja Latvijā, atbraucot no Krievija, kur ir ekonomiskais sabrukums, kur ir totalitārs režīms, kur ir policijas patvaļa, sākot kriminālprocesus pret citādi domājošiem vai risinot ekonomisko strīdu jautājumus, kur medicīnas sistēma ir ļoti sliktā stāvoklī un cilvēka dzīves kvalitāte ir neizturama. Tā vietā, lai palīdzētu šai sievietei, noskaidrotu, kāpēc viņa ir atbraukusi uz Latviju, kāpēc viņa nav iemācījusies valodu un piedāvātu bezmaksas latviešu valodas kursus, no Imanta Parādnieka puses bija tikai naids agresija un vardarbība. Viņš, politiskais padomnieks, vīrietis 54 gadu vecumā, spēcīgs ar labu veselību, labu atalgojumu metās virsū sievietei, kura ne aiz labas dzīves aizgāja strādāt tirgū, kur ir auksti un daudzas stundas jāpavada kājās. Sievieti, kura nevis aizgāja prasīt naudu no Latvijas valsts kā bēgle, bet aizgāja strādāt, lai pati sevi nodrošinātu. Starp citu, kur ir palikušas visas feministes, kaut kā publiskā telpā klusums, kad tiek vērsts klajš uzbrukums pret “nepareizo” sievieti un kurai nākas bēgt no valsts, lai paslēptos no iepriekšminētā kunga kaujas spara.

Beigās Imants Parādnieks piesaistīja visus iespējamos administratīvos resursu un pat policiju, par kuras darbību Iekšējam drošības dienestam vajadzētu sākt pārbaudi, jo tā krimināllieta maigi sakot ir aizdomīga, ņemot vērā, ka pat par acīmredzamu noziedzīgu nodarījumu policija ļoti nelabprāt uzsāk kriminālprocesu, piemēram, zādzību, laupīšanu, izvarošanu, bet šeit pēc pirmā sauciena viss tika organizēts. Kā ir ar valsts resursu lietderīgu izmantošanu? Pēc visu resursu piesaistes šis kungs guva slavas pilnu un pārliecinošu uzvaru par sievieti, kura strādā par pārdevēju tirgū un nopelna grašus savai iztikai.

Iesildoties cīņā ar pirmo sievieti, Imants Parādnieks nedomāja apstāties, rodas iespaids, ja tu esi sieviete un runā krievu valodā, baidies, Imants Parādnieks atnāks pēc tevis kopā ar policiju. Viņš kā Latvijas betmens neļaus sievietēm mierīgi dzīvot, ja tās runā krievu valodā. Nākamais viņa varoņdarbs bija cīņa ar citu sievieti Imantā. Kaut kādu neskaidru apstākļu rezultātā bija izraisījies konflikts starp divām dievietēm, viena no tām biju otru kaut kā nepieklājīgi nosaukusi (avots: https://www.delfi.lv/news/national/criminal/draudeja-un-saukaja-par-nacisti-agresiva-sieviete-imanta-uzbruk-kaiminienei.d?id=54590448). Šāda veida strīdus var bieži redzēt sabiedriskajā transportā vai uz ielas, kad cilvēki, reizēm skaļi un agresīvi, risina domstarpības. Parasti tas beidzas pilnīgi ne ar ko. Reizēm, atbraucot policijai, tiek uzlikts administratīvais sods, kriminālprocess tiek uzsākts ļoti reti tāpēc, ka priekš policijas tādas lietas ir samērā liela noņemšanās ar samērā necilu rezultātu priekš viņu statistikas. Bet ne šoreiz, jo Imantam Parādniekam drīz ir vēlēšanas un cīņā ar sievietēm viņam veicas jo īpaši labi, tāpēc viņš varonīgi sāka šo jautājumu risināt, citējot, “Pēc pamudinājuma notikušo publicēt sociālajos medijos, ar Kristīni sazinājās politiķis Imants Parādnieks (NA), kurš, kā stāsta Kristīne, esot runājis ar policijas priekšnieku Armandu Ruku.”. Izskatās, ka Imantam Parādniekam policijas priekšnieks nav divreiz jāprasa. Žēl, ka šāda privilēģija ir tikai Imantam Parādniekam, nevis ar politiku nesaistītam cilvēkam, kuram bieži atsaka uzsākt kriminālprocesu par tiešām nopietnām lietām.

Par to, cik bieži policija atsaka uzsākt kriminālprocesu, uzrakstiet Google un jums būs tik daudz piemēru, ka izlasot to, jums kļūs bail staigāt pa ielām. Piemērs no Latvijas valsts uzturēta portāla, kur iedzīvotājs jautā pēc palīdzības (avots: https://lvportals.lv/e-konsultacijas/16934-kriminalprocesa-obligatuma-princips-2019).

Nobeigumā, uzskatu, ka politiskām partijām ir jābūvē sava priekšvēlēšanu kampaņa ar pozitīvu vēstījumu par aktuālo problēmu reālo risināšanu, nevis jāizmanto ļoti melni paņēmieni un administratīvo resursu, iznīcinot citu cilvēku dzīves. Politikai jābūt ideju cīņai, nevis cīņai pret vājāko, politikai ir jārisina un jāsamazina jebkāda veida spriedzi sabiedrībā, nevis to jāšķeļ un jākonfrontē. Latvija kā valsts ir ļoti spēcīga, tajā dzīvo ļoti daudz dažādu cilvēku grupu, kas iedalās pēc daždažādākiem kritērijiem un apzināti apdraudēt sabiedrisko mieru savu politisko interešu dēļ ir nepareizi. Šādi rīcībai jābūt nosodāmai un bieži arī sodāmai atbilstoši tiesiskajam regulējumam. Ceru, ka vēlētāji izdarīs secinājumus un konkrēti šim kungam politiskā karjera pēc šīm vēlēšanām būs beigusies uz mūžu un viņš varēs atgriezties pie podnieka krāsns.

Valodas jautājums


Izsenis cilvēkus nošķīra kultūra un ģeogrāfiskais izvietojums, kas bieži ietekmēja cilvēku dzīves veidu, uzskatus un vērtības. Kā viena no svarīgākajām atšķirības iezīmēm bija valoda. Grupa varēja justies samērā aizsargāta no konkurentu puses, kā arī viegli pateikt, kurš ir savējas un kurš svešais. Vēlāk valodu nomainīja reliģijas, kas klasificēja cilvēkus divās grupās, piederīgie noteiktai reliģijai vai ienaidnieki, kurus vajadzēja pakļaut vai iznīcināt. Mūsdienās Latvijā nemitīgi rodas diskusijas par latviešu valodu, tās vietu pasaulē un apdraudējumu no ārpuses. Valoda bieži tiek lietota kā sinonīms vārdam latvietis un tiek izmantota kā kvalificējoša pazīme, lai iedalītu cilvēkus savējos un svešajos. Šoreiz uzrakstīšu savas pārdomas par valodas jautājumu un izklāstīšu savu redzējumu, kā ir patiesībā.

Tālajā senatnē, kad Latvijas teritorijā dzīvoja ciltis, pastāvēja daudz dažādas izloksnes un dialekti, kas patiesībā toreiz bija kā atsevišķas, ļoti līdzīgas valodas. Vēlāk atnāca krustneši, atvedot līdzi latīņu un vācu valodu. Ņemot vērā, ka mērķis bija paverdzināt vietējos cilvēkus, tad jaunā vara necentās izglītot vietējos vai kā citādi ieviest vācu valodu starp iedzīvotājiem, kas krustnešiem bija izdevīgi, jo bez vācu valodas zināšanām lielākā daļa sociālā lifta kāpņu bija slēgtas, kā arī vācu valodas nezināšana ļāva efektīvāk kontrolēt vietējos iedzīvotājus, gan to pārvietošanos, gan pieeju informācijai. Tāda situācija saglabājās līdz 19. gadsimtam, kad dzīvot Rīgā un veiksmīgi pelnīt naudu varēja tikai ar vācu valodas zināšanām. Vācu valoda bija kultūras un ekonomisko darījumu valoda. 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā sāka nostiprināties krievu valoda kā Krievijas impērijas valoda. Kad vācieši aizgāja projām un tika izveidota Latvijas valsts, latviešu valoda sāka dominēt, bet tā mijās ar krievu valodu. Vēlāk, kad Padomju savienība pārņēma varu, okupējot Latvijas teritoriju, par administratīvo un ekonomisko darījumu valodu kļuva krievu valoda. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas un izstāšanās no Padomju savienības, izveidojās situācija, kad par administratīvo valodu kļuva latviešu valoda, bet krievu valoda dominēja ekonomiskajos darījumos, it sevišķi daļā, kas saistīta ar sadarbību ar Krievijas uzņēmumiem. Vēlāk, kad ekonomiskās saites ar Krieviju kļuva mazākas un Latvija aizvien vairāk sāka integrēties Eiropas Savienības kopējā tirgū, krievu valodu nomainīja angļu valoda, kurā runā pusotrs miljards cilvēku visā pasaulē.

Jautājums rodas tāds, kāda ir latviešu valodas vieta pasaulē, ja paralēli latviešu valodai, Latvijas teritorijā vienmēr pastāvēja citas valodas. Realitāte ir tāda, ka latviešu valoda visu laiku transformējas, piemēram, no zemnieku valodas uz valsts valodu. Latviešu valoda attīstās, katru gadu tai tiek pievienoti jauni vārdi un vārdnīca kļūst aizvien lielāka. Tomēr latviešu valodas lietotāju skaits samazinās, jo strauji samazinās Latvijas iedzīvotāju skaits. Studenti, kuri atbrauc uz Latviju vai ārzemju strādnieki nemācās latviešu valodu, jo tā viņiem vienkārši nav vajadzīga. Lai studētu Rīgā, ir nepieciešams zināt angļu valodu, lai strādātu Rīgā, arī ir nepieciešama tā pati angļu valoda. Pie tam ienākumu līmeni nosaka nevis latviešu valodas zināšanu līmenis, bet angļu valodas zināšanu līmenis. Tas pats arī notiek starp vietējiem iedzīvotājiem. Angļu valoda darba tirgū sniedz būtiskas priekšrocības, lai palielinātu savu vērtību un ienākumus, kā arī ir jomas, kā, piemēram, finanšu vai informācijas tehnoloģiju, kur bez angļu valodas zināšanām nav iespējams veikt darba pienākumus, pie tam tās ir visaugstāk apmaksājamās nodarbinātības jomas Latvijā. Arī darbs vadošajos advokātu vai konsultantu birojos nav iedomājams bez angļu valodas zināšanām. Tajā skaitā arī man puse no darba dienas tiek pavadīta rakstot vai runājot angļu valodā, bet latviešu valoda lielākoties tiek izmantota komunikācijā ar valsts pārvaldi. Līdz ar to latviešu valodas vieta pasaulē ir administratīva un kultūras valoda, bet ekonomisko darījumu valoda Latvijas teritorijā ir angļu valoda, reizēm vācu valoda vai kāda no Skandināvu valodām.

Kas notiks tālāk ar latviešu valodu? Tā noteikti pastāvēs. To mācīsies Latvijas vietējie iedzīvotāji, bet veidosies situācijas, kad pēc kāda laika visi Latvijas iedzīvotāji brīvi varēs sazināties angļu valodā, jo tāda ir ekonomiskā nepieciešamība. Līdzīgi kā Zviedrijā vai Dānijā, kur grūti ir atrast kādu, kurš nerunātu angļu valodā, tajā skaitā valsts pārvaldes līmenī, kur angļu valodā var samērā brīvi komunicēt ar ierēdņiem. Līdz ar to prātīgi būtu nepretoties globālai tendencei, ko nevar apturēt, bet tieši otrādi, veicināt angļu valodas mācīšanos un to lietošanu biznesa vidē. Kaut arī sākumā tas var šķist bīstami priekš latviešu valoda, tomēr patiesībā ir tieši pretēji. Jo bagātāka un labklājīgāka Latvija tiks veidota, jo lielāks pieprasījums būs pēc latviešu valodas. Piemēram, ja imigranti, piemēram, programmētāji no ārzemēm pieņems lēmumu pārbraukt uz pastāvīgu dzīvi Latvijā, tad viņi būs ieinteresēti, lai viņu bērns zinātu latviešu valodu, lai bērns varētu piedalīties valsts un kultūras dzīvē. Svarīgi ir veicināt visu cilvēku iesaisti un cilvēkiem jāredz ekonomiskais un sociālais izdevīgums mācīties latviešu valodu. To var panākt tikai ar naudu un augstu dzīves līmeni. Piemēram, dāņu valoda. Pasaulē dāņu valodā runā aptuveni seši miljoni cilvēku, tomēr Dānijas ekonomiskā attīstība un dzīves līmenis stimulē iebraucējus mācīties dāņu valodu, lai pēc iespējas iekļautos valsts dzīvē, jo tas cilvēkiem ļauj nodrošināt augstāku dzīves kvalitāti. Turpretī, šaubos, vai kāds vēlēsies mācīties kva valodu, kurā runā 22 miljoni Āfrikas iedzīvotāji Togo un Ganā, kas ir vienas no nabadzīgākajām valstīm pasaulē.

Tomēr, ilgākā laika perspektīvā, latviešu valoda visdrīzāk kļūs aizvien mazāk lietota. Piemērs ir īru vai maltiešu valodas, kuras paralēli angļu valodai izmanto kā administratīvās valodas, bet tas vairāk ir atmiņas par pagātni nevis objektīvā nepieciešamība. Noteikti tuvāko gadu desmitu laikā Latvijā paralēli latviešu valodai aizvien vairāk sāks lietot angļu valodu, kas jau pašlaik plaši tiek lietota Finanšu ministrijā, Latvijas bankā un Finanšu un kapitāla tirgus komisijā, kur visi ierēdņi brīvi runā angļu valodā un liela daļa komunikācijas arī tiek veikta angliski. Vai tas ir slikti, nē, tā ir dzīves realitāte un lielas valodas izmantošana ir labklājības un ekonomiskās izaugsmes priekšnoteikumus, pretējā gadījumā cilvēki vienkārši to nelietotu. Papildus tam, kad kvalificēts darba spēks un uzņēmēji meklē vietu, kur pārcelties un attīstīt sevi darba tirgū vai biznesā, angļu valodas plaša lietojamība ir priekšrocība attiecībā pret valstīm, kur tā tiek lietota mazāk, jo daudz vienkāršāk ir pārcelties un investēt saprotamā vidē, kur ir iespēja ekonomēt uz tulku pakalpojumiem vai laiku, kas nepieciešams, lai iemācītos jaunu valodu. Labs piemērs ir Skandināvijas valstis un Igaunija.

Kā tika rakstīts šajā rakstā, mūsdienās Latvijā nemitīgi rodas diskusijas par valodām. Ekonomiskajā dzīvē krievu valodu ātriem tempiem nomaina angļu valoda un ieguvēji ir tie, kuriem ir labas angļu valodas zināšanas. Savukārt latviešu valodai ir iedalīta administratīvas valodas funkcija, kura lēnām tiek mainīta uz angļu valodu, un jau pašlaik daudzus amatus valsts pārvaldē bez angļu valodas zināšanām nav iespējams ieņemt. Ja tomēr mēs vēlamies saglabāt latviešu valodu pasaulē, vienīgā iespēja ir Latvijas ekonomiskā attīstība, lai latviešu valodu kļūtu ekonomiski izdevīgi mācīties.

Izdevīgais karš


Blogs palika novārtā līdz ar kara sākšanās brīdi, jo tik daudz materiālu un informācijas, kas jāapskata un jāizanalizē. Būtu ciešami, ja tam nesekotu sankcijas, jo juristam šajā laikā ir samērā ārprātīgs darbs sekot visam, ko pieņem, tie ir gan jau apstiprinātie, gan plānotie sankciju projekti. Trīs burtus KYC visdrīzāk nāksies tetovēt uz kādas ķermeņa daļas, jo šie burti sapņos jau rādās. Bet nekas, blogs ir svarīgāks par visu iepriekšminēto. Lasu ziņas un man rodas dažāda veida pārdomas, ar kurām šeit arī padalīšos.

Kas gan varētu būt labāks par karu? Priekš politiķiem noteikti, ka tādu notikumu nav. Šogad mums ir Saeimas vēlēšanas. Aiz muguras ir ļoti smagi un nervozi pandēmijas gadi, kur valdība saņēma kritiku no visām pusēm. Tie, kuri bija par vakcināciju, sūdzējās par to, ka tā notika neefektīvi un novēloti, tiek kuri pret vakcināciju, par to, ka tika ierobežotas cilvēku tiesības izdarīt izvēli, ko laist savā ķermenī un ko nē, neskatoties uz to, ka paši brīvprātīgi ik vakaru lēja iekšā sev lielas devas alkohola un elpoja cigarešu dūmus. Arī uzņēmēji bija nikni par to, ka pandēmijas laikā uzliktie ierobežojumi biznesam netika pienācīgi vai pat vispār kompensēti. Neapmierināti bija visi vecāki, kuriem pēkšņi nācās caurām dienām pavadīt laiku ar saviem mīļajiem. Ārsti, kuri cieta no neefektīvas medicīnas sistēmas un pacienti, kuriem bija traucēta piekļuve veselības aprūpes pakalpojumiem. Uz visa šī fona valdība centās ar lētiem sabiedrisko attiecību trikiem kaut cik necik izskatīties pieklājīgi un ar šausmām raudzījās uz oktobra pusi.

Te pēkšņi 24. februārī sākās karš. Veca kā pasaule formula strādā vienmēr, ja viss slikti ar iekšējo politiku, pievērsies ārpolitikai. Putina reitingi dramatiski gāja uz leju un viņš izdomāja maza, uzvaroša kara projektu. Lielāku iespēju mūsu politiķi pat vispārdrošākajos sapņos nevarētu vēlēties. Vienā mirklī, bez mūsu politiķu vainas izraisītā kara dēļ, visi aizmirsa par pandēmiju un visām Latvijas problēmām. Pensionāri kļuva atkal neredzami, jo viņi tāpat balso pareizi, medicīnas sistēmas problēmas izgaisa, zuda nepieciešamība  reformēt vecmodīgo izglītības sistēmu un ceļu bedres pašas pazuda. Pretēji tam, lai risinātu problēmas, sākās sabiedriskās attiecības. Valsts drošības dienests ķērās tantiņu un blogeru aizturēšanai, jo tas noteikti bija bīstamāk, nekā joprojām caur Latviju plūstošā Krievijas kompānijām piederošā nafta, kas efektīvi tiek jaukta un sūtīta tālāk. Prezidents pēkšņi no pilnīga nacionālā apsmiekla kļuva par varoni un jau sevi pozicionē par demokrātijas ruporu Eiropā. Kariņš ar atbalsta imitēšanu Ukrainas bēgļiem parādās spožā gaismā, kaut arī netiek pat runāts par iespējamo ukraiņu bēgļu integrācijas jautājumu, jo acīmredzami, daudzi vēlēsies palikt šeit arī pēc kara, ja tas ieilgs. Vienīgi Pabriks un Rinkevičš visu dara pareizi un par viņiem nav kauns, tomēr, jāatzīmē, ka viņi atrodas ļoti izdevīgā pozīcijā no politiskā skata punkta, raugoties uz oktobra vēlēšanām.

Kāpēc es vispār visu šo rakstu? Mēs joprojām esam viena no korumpētākajām un nabadzīgākajām valstīm Eiropas Savienībā un mums visiem ir milzīgs darbs priekšā, lai kaut ko labotu un padarītu efektīvāku. Neviens nav atcēlis zemās pensijas augošas inflācijas apstākļos un mazās algas, ko saņem liela daļa iedzīvotāju. Neviens nerunā par to, kā reāli var cīnīties ar inflāciju, kaut ari atbilde ir ļoti skaidra – politiskās vides un ekonomikas strukturālās reformas. Kā jau biju rakstījis iepriekš, ļoti skumji, ka no partijām netiek prasītas reformas medicīnā, izglītībā, sociālā atbalsta, ceļu būvē, mediju telpas un nodokļu jomā, kā arī iekšlietu struktūru darbā utt. Izskatās, ka Ukraina uzvarēs un būvēs savu valsti no jauna, bet vai mēs esam gatavi būvēt savējo un izrāpties no nabadzīgas un korumpētas valsts statusa Eiropas Savienībā?

Dzejolis – Karš


Par ko gan šajā dienās vēl var sacerēt dzejolis? Protams, tas ir karš un šausmas, kas iet roku rokā šausmīgajiem notikumiem. Iepazīstinu ar sava gara darbu.

Karš

Aiz tālēm neredzamām projām
Raķetes un bumbas dārd
Studentus no vecām kojām
Kara dienests nikni sauc

Nav svarīgas ne jūtas, bailes
Ne asaras un sviedru lāses
Stums nežēlīgi vadīt smailes
Uz brūcēm mesta baltā sāls

Ne redzēti, ne naidoti
Viens otru vīri taisni šaus
Ne iemesli tiem skaidroti
Ne aizbēgt kādam mežā ļaus

Dubļi aizklās asins jūru
Jauni murgi vecos graus
Un otra sirdī asmens sūru
Patiesību otrā trauks

Nav jēgas mirt un jēgas dzīvot
Rīts vairs šodien nepienāks
Pa svešām mājām badā sirot
Mirstot acis neaizklāt

Reiz sēžot klusā nama priekšā
Un atminoties kara dienas
Skumjas pārņems vīru iekšā
Jo jēgas visam diemžēl nav.

Karš Ukrainā – ar ko varētu beigties?


Apkārt visur un visi runā par karu starp Krieviju un Ukrainu. Daudz informācijas par esošo situāciju, varonīgām kaujām un lieliem Krievijas armijas zaudējumiem. Diemžēl iepriekšējā rakstā kļūdījos par to, ka Krievija neuzbruks un tas ir tikai blefs. Man bija tāds secinājums, jo uzbrukumam nav racionālas loģikas, ko pierādīja milzīgais sankciju apjoms, kas tika saņemts kā atbilde uz agresiju. Šoreiz uzrakstīšu savu viedokli, kā karš beigsies. Ceru, ka tagad kļūdīšos.

Krievija uzbruka Ukrainai un samaksāja par to ar ļoti smagām ekonomiskajām sekām, kas novedīs Krieviju līdz ļoti nabadzīgas valsts līmenim. Ja jau sekas ir tik drausmīgas un drīzumā Krievijai būs finansiāli grūti uzturēt tik lielu un korumpētu armiju, tad lēmums, ko mēs arī dzirdām no Krievijas amatpersonām, ir iet līdz galam, kamēr vēl ir resursi un spēks. Kaut arī Ukrainas armija parādīja ļoti labu sniegumu pirmajās nedēļās, tomēr būsim godīgi, tas bija nevis pateicoties labam bruņojumam un labi organizētai aizsardzībai, bet pateicoties problēmām pašā Krievijas armijā, gan ar munīcijas un ēdiena piegādi, gan ar tehnikas slikto stāvokli. Tomēr Krievijas armijai ir milzīgs cilvēku un bruņojuma resurss. Tas nozīmē, ka pamazām viņi virzīsies sava mērķa sasniegšanai, visas valsts sagrābšanai, ko arī parāda informācija par to, ka Krievijas armija ieņem aizvien jaunas apdzīvotās vietas, bet Ukrainas armija pamatā atkāpjas ar cīņu.

Pieņemsim, ka pēc vairākiem mēnešiem karš Ukrainā beidzas ar Krievijas uzvaru. Kas notiks tālāk? Pēc manām domām, Krievija rīkos referendumus visās ieņemtajās teritorijās par pievienošanos Krievijas sastāvam, kā arī piespiedīs par pievienošanos nobalsot Baltkrieviju. Rezultātā pēc kāda laika var rasties situācija, kad Krievijas sastāvā tiks iekļauta Baltkrievija un Ukraina. Vismaz tāds varētu būt plāns, jo pretējā gadījumā pēc esošo sankciju ieviešanas, karš sen tiktu apturēts, ja mērķis nebūt daudz “augstāks” par ekonomiskajiem ieguvumiem. Vai tas ir racionāli? Noteikti, ka nē, bet lēmumus Krievijā pieņem šaura cilvēku grupa, kura nekad nav bijusi un nebūs racionāla, viņiem galvā ir pavisam citas vērtības un izpratne par lietu kārtību.

Vai Krievija uzbruks Ukrainai?


Jā, tik vienkāršs ir jautājums, vai Krievijas un Baltkrievijas spēki uzbruks Ukrainai. Pie tam palasot ziņas un paklausoties cilvēkus par viņu izjūtām te pat Latvijā, šķiet ka visiem ir kaut kāda priekškara noskaņa. Vakar Volodimirs Zelenskis teica brīnišķīgu runu Minhenes drošības konferences ietvaros un izklausījās apņēmības pilns cīnīties ar gaidāmajām problēmām. Viss ir gatavs karam, ir konfrontējošas puses, ir daudz ieroču un ambīciju, un rodas sajūta, ka tiešām, tūlīt notiks bruņots konflikts. Tomēr mans viedoklis, ka nekas nebūs un šajā rakstā īsi izklāstīšu savas pārdomas.

Konflikts ar Ukrainu Krievijai ir vajadzīgs, jo valdošās partijas un prezidenta reitingi ilgu laiku krīt ekonomisko problēmu dēļ. Korupcija un neefektīva valsts pārvalde nerada augsni ekonomikas izaugsmei. Cilvēki netic, ka rīt būs labāk nekā šodien un cenšas izdzīvot, nevis būvēt ilgtermiņa plānus un biznesu. Rezultātā lielākai daļai Krievijas iedzīvotāju ir skaidrs, ka ar esošo varu nekādi uzlabojumi nav gaidāmi, jo iepriekšējo 20 gadu laikā bija iespēja, lai veiktu nepieciešamās reformas, bet valstī pastāvošā kārtība tika mainīta pilnīgi pretējā virzienā. Esošais Krievijas prezidents nevar grozīt iepriekšminētos faktus, jo vienīgais risinājums ir viņa nomaiņa, kam prezidents nepiekrīt.

No šī izriet problēma un risinājums. Ja nevari būt labs ekonomikā, tad vari būt labs karā. Radīt problēmu un tad visiem pavēstīt, ka esi vienīgais, kurš spēj turēties pretī ārējam ienaidniekam, glābjot nāciju, ir veca kā pasaule formula varas noturēšanai, ko veiksmīgi piekopa gan Romas imperatori, gan Jauno laiku monarhi.

Ja reiz tiek pieņemts lēmums par konfliktu, tad svarīgi spēt to kontrolēt un nepārsniegt saprātīgas izmaksas gan naudas, gan cilvēku resursu ziņā. Izmaksas kara gadījumā ir astronomiskas. Pirmkārt pats karš maksā milzīgu naudu, jo ir jānodrošina liels cilvēku skaits ar pārtiku, munīciju, provīziju un tehniku. Tāpat apsolītās sankcijas būtiski pasliktinās Krievijas iedzīvotāju ekonomisko stāvokli un tādā situācijā ir iespējami protesti ar nemieriem. Cilvēku resursi ir tik cik ir. Nav noslēpums, ka Krievijā armijas liela daļa sastāv no obligātā militārā dienesta kareivjiem un maz apmaksātā regulārā sastāvā. Līdz ar to nominālais cilvēku skaits neataino tos, kuri reāli var cīnīties līdzvērtīgi pretiniekam, kur otrā pusē būs labi apmācīti un efektīvi kareivji. Neviens diktators neparakstīsies uz to, lai zaudētu ne tik lielu kaujasspējīgu sastāvu, bet to nezaudējot, karu uzvarēt neiespējami.

Rezultātā mēs redzam to, ka viss konflikts tiek koncentrēts Donbasa un Luhanskas teritorijā, savukārt pārējā armija, kas atrodas pa perimetru, rada psiholoģisku spiedienu, bet nekādās provokācijās neiesaistās. Līdzīgu taktiku Krievija piekopa 19. gadsimtā, kad tās armija devās uz Austrijas Ungārijas impēriju cīnīties pret Ungāriju, kas vēlējās iziet no impērijas sastāva. Krievijas armija faktiski nekaroja, bet tās esamības faktors ļāva austriešiem bez problēmas uzvarēt Ungārijas armiju. Vai Krievija šoreiz centīsies mainīt abu teritoriju statusu un tās pievienot Krievijai, šaubos, jo tādā gadījumā Krievija saņems pilnu sankciju paketi, bet rezultātā neiegūs neko, jo Krievijas iedzīvotājiem Luhanska un Donbasa nav vajadzīgas.

Vēl viena lieta, kas jāņem vērā, ir iekšējie protesti. Pašlaik Krievijā protesti nenotiek, jo vara ļoti efektīvi un skarbi tos apspiež. Savukārt kara gadījumā, neskatoties uz to, ka vairāk par pusi iedzīvotāju atbalsta Krievijas pozīciju, jo propaganda darbojas efektīvi, cilvēkus, kuri neatbalsta karu, būs ļoti viegli motivēt sākt protesta akcijas pat neskatoties uz lieliem riskiem priekš pašiem protestētājiem. Ar karu un iekšējiem protestiem vienlaicīgi Krievijas vara netiks galā un esošā prezidenta pārvēlēšana 2024. gadā būs praktiski neiespējama.

Secinājumā redzams, ka karš pašai Krievijai ir neizdevīgs nevienā no gadījumiem, bet ir izdevīgs potenciālais konflikts bez reālas rīcības, lai novērstu cilvēkus no sadzīves problēmām un palielinātu esošās varas reitingu. Tomēr pasākt kaut ko vairāk par labu blefu varētu būt fatāli pašai varai, ko tā noteikti nedarīs. Tāpēc mans pieņēmums un viedoklis, ka kara nebūs. Protams, neviens nevar paredzēt nākotni un viss ir iespējams, bet šeit ir vairāki būtiski apsvēru, kāpēc Ukrainas teritorija paliks neskarta.

Dzejolis – Sapņojot par siltumu


Par ko gan vēl šajās aukstajās un piesnigušās dienās varam sapņot? Jā, tieši tā, sapņojam par siltumu un dienvidiem, par Portugāli, Spāniju, Itāliju un Grieķiju, kā arī Taizemi, Indonēziju un Maldīvu salām. Diemžēl, strādājot, sapņi paliek tikai sapņi, bet skaudrā patiesība uzrodas atverot acis. Tāpēc arī mans dzejolis tieši par to.

Sapņojot par siltumu

Nav prieka mūsu zemē atrast
Kad visur sniegs uz zemes guļ
Tik mokas citos varam saprast
Aiz rokas sals bez miņas tur

Skaista doma sirdi kvēli silda
Kad tālā zeme sapnī uzrodas
Tā cieši tur un stipri tirda
Lai ceļš uz tveici atrodas

Sēžot krēslā lielā mīkstā
Smaids reizēm sejā parādās
Jāuzvar reiz cīņa sīvā
Lai visi palicēji atvadās

Klusi sēdi lidmašīnas vrakā
Un lidot projām nesanāk
Atceries kad laime saujā
Bija tuvu it kā pasakā

Atver acis atkal skaudrais darbs
Izgaist siltā smilšu mirāža
Laiks aiz loga mūžam skarbs
Stiklam uzzied bieza vitrāža