Kas efektīvāks, Badoo Tinder vai klātienes iepazīšanās?


Katrs no mums vēlas mijiedarboties ar pretējo dzimumu. Katrs no mums vēlas iepazīties ar jaunām meitenēm, uzsākt vētrainas un romantiskas attiecības vai arī atrast kādu, ar ko pavadīt brīvo laiku vai veidot ģimeni. Agrāk cilvēki iepazinās ar sievietēm visneiedomājamākās vietās, veikalos, saviesīgos vakaros, darbā, pludmalē, transportā, kāzās, bērēs un citās līdzīgās vietās. Attīstoties tehnoloģijām kļuva pieejama online iepazīšanās, ko piedāvā neskaitāmas aplikācijas, starp kurām populārākās ir Badoo un Tinder. Es iedomājos pārbaudīt uz sevis, kas ir efektīvāk, iepazīties ar sievietēm izmantojot kādu no iepriekšminētajām aplikācijām, vai arī izmantot seno laiku metodi, iepazīties ar sievieti, pieejot uz ielas. Rezultāts mani nepatīkami pārsteidza.

Sākšu ar Badoo. Ērta un samērā patīkama lietošanā aplikācija ar plašu iespēju izveidot ļoti precīzu profilu un daudz laikot. Es izveidoju profilu un ieliku savu bildi, visus datus norādīju godīgi, kādi tie ir. Uzreiz jāpiemin, ka neesmu ļoti fotogēnisks. Pēc mēneša aktīvas lietošanas katru dienu, rezultāts bija tāds. Es laikoju visas bez izņēmuma bildes, savukārt mani laikoja atklāti baisas sievietes, starp tām bija pāris skaistas, kurām es arī uzrakstīju. Ar mani uzsāka saraksti četras sievietes. Viena nebija Latvijā, kas man nederēja, savukārt pārējām trijām bija bērni un viņas meklēja bērniem tēvu, jo visa komunikācija bija tādā kontekstā. Sarakste neilga ilgāk par vienu dienu, pie tam es visu rakstīju pieklājīgi un ar cieņu. Rezultāts nulle randiņu.

Ar Tinder bija vēl bēdīgāk. Ja Badoo ar mani vismaz četras sievietes sarakstījās, tad Tinder rezultāts mēneša laikā bija nulle. Bija vairāki laiki, bet nevienas atbildes uz manām ziņām. Pie tam Tinder ir izveidots tādā veidā, lai jūs būtu motivēts pēc iespējas vairāk maksāt viņiem naudu par papildus bonusiem, bez kuriem efektivitāte būtiski kritīsies. Protams, ka nekādu naudu nebiju gatavs maksāt.

Interesanti, ka visu komunikāciju veicu vai nu latviešu vai krievu valodā. Savukārt, kad profilā nomainīju vārdu un uzvārdu uz ārzemju un arī valodu uzliku angļu, tad man uzreiz sāka rakstīt modeļu tipa sievietes kļūdainā angļu valodā. Visdrīzāk tās bija vainu prostitūtas vai meklēja bagātu ārzemnieku, jo kad uzrakstīju viņām latviešu valodā, viņas pazuda. Mani tas neinteresēja un komunikāciju neturpināju, bet šis ir priekš manis interesants novērojums.

Palika klātienes iepazīšanās. Būšu atklāts, psiholoģiski tas ir ļoti ļoti grūti. Saņemties un pieiet uz ielas pie nepazīstamas sievietes ir bailīgi un sarežģīti. Pie tam ir jākoncentrē visa sava drosme, ko veiksmīgi arī izdarīju. Piegāju kopumā divu dienu laikā pie sešpadsmit sievietēm, kuras man patika pēc izskata. Rezultāts nulle. Jautrākais, ka bija atrunas, ka viņām ir puisis, dažas atvainojās, bet viena aizskrēja projām, kas mani pārsteidza, jo vienkārši uzprasīju viņas telefona numuru, neko vairāk. Neviena no sievietēm negribēja ar mani iepazīties un neiedeva telefona numuru. Bēdīgākais, ka neviena pat nepasmaidīja, novērtējot ļoti drosmīgo soli.

Rezultāts ir šāds, neviena no metodēm nav efektīva, vismaz manā gadījumā. Iespējams es darīju kaut ko nepareizi, bet eksperiments attiecībā pret mani ir ļoti precīzs, jo izejas punkts bija mana esošā situācija un prasmes, kāda, pieņemu, ir lielākai daļai vīriešu. Secināju to, ka, iespējams, esmu kļuvis neinteresants pretējam dzimumam un visdrīzāk attiecības ar sievietēm nav priekš manis, jo vienkārši neviena sieviete nevēlas ar mani iepazīties ne online, ne dzīvē, līdz ar to pat vēloties uzsākt jaunas attiecības, man tas vienkārši neizdotos. Neko darīt, pievērsīšos citām lietām, kas mani interesē, jo visi nevar būt radīti attiecībām, kādam arī ir jāstrādā. Jums iesaku pamēģināt un ja neizdodas, mēģināt sevi citās jomās, jo noteikti kaut kur esat talantīgs un noderīgs sabiedrībai.

No kā sastāv dzīve?


Mēs nepārtraukti dzīvojam sapnī, izdomājam pasaules, fantazējam, kaut ko plānojam un veidojam, bet reizēm viss beidzās. Sapņi sabrūk, izdomātā pasaule izgaist un pamazām sāc redzēt realitāti tādu, kāda tā patiesībā ir. Šajā gadījumā nav nekādu ilūziju un domu, bet ir tikai faktu konstatācija un tukšums, kuru nav iespējams aizpildīt, jo patiesībā visi sapņi priekš tās aizpildīšanas ir beigušies.

Var teikt, ka cilvēkam nekad nav labi. Ja pietrūkst maize, tad cilvēks domā, ka brīdis, kad viņš iegūs maizi, būs laimīgākais brīdis viņa mūžā. Pēc tam, kad maize ir pietiekamā daudzumā, cilvēks sāk domāt par lietām, kuras pirms tam viņu pilnībā neuztrauca. Tādā veidā sanāk, ka visu laiku dzīvojam dzīvi, kādu patiesībā nevēlamies dzīvot, bet sapņojam par to kā nav un visdrīzāk nekad nebūs. Strādājam darbu, kurš sen ir apnicis, bet ir tik ērts un pierasts, dzīvojam mājā, kas patiesībā ir briesmīga un vienīgā vēlme no tās pēc iespējas ātrāk pazust, braucam ar transportu, kurš sen ir pieriebies, darām tās lietas, kuras ir jādara nevis tās, kuras mēs gribam darīt un kopumā dzīve paiet tik bezjēdzīgi un tukši.

Tad atbildot uz virsrakstā uzdoto jautājumu, no kā sastāv dzīve, atbilde ir vienkārša, no nepiepildītiem sapņiem un nepārtrauktas vilšanās, ka nekas dzīvē nav tā kā mēs vēlamies, bet viss notiek tā, kā mēs varam, lai notiktu.

Squid game/ Kalmar oyin/ Spēle “Kalmārs”


Ņemot vērā, ka parādījās brīvs laiks, nolēmu noskatīties nesen Netflix filmotēkā izvietoto Dienvidu Korejā ražoto seriālu Spēle “Kalmārs”. Šoreiz uzrakstīšu īsi par saviem iespaidiem skatoties šo seriālu.

Seriālā izklāstītā tēma tika ietverta deviņās sērijās, kuru garums ir pa vienai stundai. Kopumā notikumi attīstās samērā raiti, tomēr pats sižets šķiet nedaudz ievilkts garumā, jo daudzas scēnas ir ieliktas vienkārši, jo tām ir jābūt, lai nodrošinātu atbilstību žanram. Pozitīvais šajā seriālā ir aktieru spēle, kas liek noticēt, ka viss notiek pa īstam. Tāpat labi tiek demonstrētas emocijas. Labi ir izveidoti specefekti, un nevienā brīdī nerodas sajūta, ka veidojot seriālu, kaut kur uz tiem tiktu taupīts. Pats scenārijs ir ļoti vienkāršs uz saprotams, skatītājam nevajadzētu rasties sajūtai, ka kaut kas palika neizstāstīts vai aizmirsts.  Vēl, kas man patika seriālā, ka tika ļoti labi demonstrētas cilvēku vājības azartspēlēs, naudas kāre un spēja iet uz jebkādiem upuriem, lai uzvarētu, nodod gan citu cilvēku uzticēšanos, gan draudzību. Seriālā ietvars daudz simbolisma un izklāstīta nāves tēma salīdzinājumā ar dzīvības cenu un cilvēka vietu sabiedrībā.

Tagad par negatīvajām lietām, kas nepatika. Principā, ja jūs skatāties anime vai vismaz Japāņu vai Korejiešu filmas, sižetam un tā attīstībai jums jābūt skaidrai jau no paša sākuma. Būs gan galvenais varonis, kuram ir milzīgas personības problēmas, bet kurš izejot caur grūtībām izaug par varoņa paraugu. Būs gan spēcīgas sievietes tēls, gan ļaundaris, gan spēļu organizētājs, kurš patiesībā ir ļoti labs cilvēks, kaut arī organizē šo gaļas mašīnu. Skatoties seriālu rodas sajūta, ka skaties kārtējo anime. Pie tam tur viss ir tik pārpildīts ar Tālo Austrumu filmu klišejām, ka paliek garlaicīgi. Papildus tam, kā jau visās anime filmās, arī šim seriālam trūkst loģikas, pat esošās izdomātās pasaules ietvaros. Piemēram, kaut arī no vairāk kā 400 dalībniekiem uzvarētājs būs tikai viens, bet pārējie mirs, tomēr lielākā daļa labprātīgi piedalās šajās spēlēs. Tāpat nav loģiska šo spēļu jēga, jo priekš spēlēm uz dzīvību, trūkst dinamikas un asuma, jo visas spēles ir spēles, ko parasti bērni spēlē pagalmos. Tāpat nav skaidra cilvēku dalīšanās grupās un savstarpējas cīņas, jo uzvarētājs var būt tikai viens un pat vienas grupas ietvaros viss beigsies ar grupas dalībnieku nāvi. Tāpat nav skaidrs, kāpēc iekšā starp spēles dalībniekiem ir nesaskaņas, kaut arī katru dienu liekākā daļa no viņiem nomirst, kas nozīmē, ka visām nesaskaņām nav jēgas. Vēl pilnīgi lieks bija Ziemeļkorejas tēmas cilāšana, jo tas pilnīgi izskatās mākslīgi ielikts elements, kam tur nevajadzēja būt.

Un protams, lielākais un būtiskākais seriāla mīnuss, kas raksturīgs daudziem anime, kad nevis varoņi reaģē uz notikumiem pasaulē, bet pati pasaule mainās atbilstoši varoņu vajadzībām. Piemēram, ja varonim ir nepieciešams kaut kādā epizodē nazis, tad viņam noteikti pirms tam būs iespēja to nemanot paņemt. Ja beigās paliek lielāks spēlētāju skaits nekā nepieciešams, tad vienam noteikti būs nāvīga brūce. Ja viens no galvenajiem varoņiem mirs, tad neapšaubāmi tiks veidoti tādi notikumi, lai padarītu viņa nāvi par akceptējamu no skatītāju puses.

Nobeigumā, ja jums pavisam nav ko darīt, tad var aizpildīt brīvo laiku ar šī seriāla skatīšanos, jo šeit var atrast kaut ko interesantu priekš sevis. Savukārt speciāli to skatīties, atvēlos tam laiku, kad jāizvēlas starp vairākām lietām, noteikti šis seriāls nav tā vērts. Seriāls pēc būtības ir kārtējais anime, nekas vairāk.

Mans vērtējums šim seriālam ir 6/10.

Kartelis būvniecībā – kurš atbildīgs


Kādu laiku atpakaļ Konkurences padome pieņēma lēmumu par soda uzlikšanu vairākiem komersantiem, kuri veic būvdarbus un piedalās publiskajos iepirkumos. Vakar raidījumā Kārtības rullis tika skarts šis jautājums, tomēr klāt uzaicinātie politiķi, atbildot uz šo jautājumu no vadītāja puses, sāka peldēt, izvairoties no tiešām atbildēm un cenšoties no vienas puses vainu pārlikt uz uzņēmējiem, no otras puses pasniegt visu tā, ka tas kaut kā nejauši pats no sevi gadījies. Šoreiz īsas pārdomas, kurš vispār ir atbildīgs par karteli un kā sistēma strādā.

Kartelis, vienkāršiem vārdiem rakstot, ir divu vai vairāku komersantu vienošanās par preces vai pakalpojuma cenu vai apjomu. Tāpat kartelis var sadalīt tirgu vai publisko iepirkumu gadījumā, pašus iepirkumus. Ņemot vērā, ka uzvar zemākā cena, tad vienošanās starp karteļa dalībniekiem ir ļoti vienkārša. Kartelis ir prettiesisks veidojums un par to ir paredzēta likumā noteikta atbildība, tomēr šajā gadījumā ir vēl citas vainīgās puses.

Publisko iepirkumu rīko vai nu iestāde vai pašvaldība. Abos gadījumos tas ir iepirkuma process, kas ir detalizēti reglamentēts. Pēc būtības no vienas puses ir nodokļu maksātāju nauda, no otras puses ir uzņēmējs un starp tiem ir valsts institūcija vai pašvaldība, kurām jāizmanto nodokļu maksātāju nauda pēc iespējas racionālāk un taupīgāk. Kā notiek privātajā biznesā? Valdes loceklis atskaitās dalībniekiem vai akcionāriem par katru iztērēto eiro un situācijā, kad valdes loceklis nav rīkojies kā rūpīgs saimnieks, pret to var celt civiltiesisko prasību. Principā publiskajā jomā, kur valdes locekļa vietā ir iestāde vai pašvaldība, sistēma ir līdzīga un prasība būtu ceļama, bet šeit darbojās pavisam citi principi, jo nauda ir nodokļu maksātāju nevis privāta un neviens patiesībā nav ieinteresēts tās atgūšanā pats no sevis.

Kā vajadzēja rīkoties ierēdņiem, ja viņi tiešām būtu ieinteresēti iztērēt nodokļu maksātāju naudu saudzīgi un rūpīgi? Neesot speciālistam kādā jomā, viens no paņēmieniem kā kaut ko izvērtēt, ir salīdzināšana. Daudzi no mums nezina cik maksā uzbūvēt māju, bet katrs no mums var atrast jaunbūves cenu vai paskatīties kādu privātu projektu. Gadījumā, ja Latvijā nav būvēts nekas līdzīgs, tad vienmēr var paskatīties Lietuvas un Igaunijas publiskos iepirkumus vai privātā sektora cenu. Tāpat var piesaistīt neatkarīgu ekspertu, kurš noteiks cenu iecerētajam projektam. Līdz ar to piedāvātās cenas sadārdzinājumu par 20% vai 30% vai pat 40% uzreiz var konstatēt pat neesot būvdarbu speciālistam. Secinājums ir viens, vai nu tas netika izdarīts aizmāršības dēļ katrā no publiskajiem iepirkumiem, kuros piedalījās kartelī iesaistītie būvnieki vai arī tika palūgts to nedarīt, iespējams par attiecīgo samaksu, ko neskaidru apstākļu dēļ Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs pārtrauca izmeklēt.

Redzam, ka atbildība ir abās pusēs, vienā pusē ir karteļa izveidošana un tirgus sadalīšana, otrā pusē ir bezrūpīga nodokļu maksātāju naudas izšķērdēšana. Kāpēc politiķi ir tik izvairīgi par to runāt? Ļoti vienkārši, mums ir maza politiskā mainība, pašvaldībā regulāri uzvar vieni un tie paši cilvēki un par priekšsēdētājiem viņi sēž bieži ilgāk par divdesmit gadiem. Mainoties politiskiem spēkiem un esot reālai politiskai konkurence, viss aparāts strādātu daudz labāk, jo zinātu, ka atnākot jaunajiem spēkiem, var nākties atbildēt par neizdarībām. Savukārt, ja visi sēž gadu desmitiem savās vietās, tad viss notiek kā smērēts un par atbildību var neuztraukties.

 

Izvarošana


Šī tēma nevienu nespēj atstāt vienaldzīgu. Kādam tā uzdzen patiesas šausmas, bet kādam rada prieku un baudu. Tāpat daudzi cilvēki saskaroties ar šo tēmu līdz galam neapzinās, kas slēpjas aiz šī no vienas puses tik drausmīga, bet no otras puses tik plaša noziedzīgā nodarījuma nosaukuma. Re:baltica nesen publicēja rakstu “Pati vainīga, ka izvaroja” [1], kurā aprakstīja faktiskos apstākļus, pamatojoties uz iespējamā upura stāstu, kas liek sažņaugties lasītāja sirdij un rada empātiju. Šajā rakstā izklāstīto ņemšu par pamatu nelielai analīzei, lai demonstrētu, ka izvarošana ir daudz komplicētāks jēdziens, nekā tas tiek pasniegts. Tāpat vēlos atrunāt, ka man nav nekāda sakara ar rakstā minētajiem notikumiem, nepazīstu nevienu no iesaistītajām pusēm un uzskatu, ka izvarošana, kā jebkurš noziedzīgs nodarījums ir sodāms un par to jāpiemēro likumā noteiktā sankcija. Tomēr šeit es ar kritisku jautājumu palīdzību centīšos parādīt situācijas ne viennozīmīgumu, kas vienmēr ir šāda veidā krimināllietās. Beigās uzrakstīšu arī, kā pareizi stāties dzimumattiecībās, lai vispār nerastos tāda veida problēmas.

Sākumā jānoskaidro, kas ir izvarošana un tas nemaz nav tik viegli izdarāms. Krimināllikuma 159. panta ar nosaukumu “Izvarošana” pirmajā daļā ir noteikta dispozīcija, kas var kalpot arī kā definīcija, ka izvarošana ir stāšanās dzimumaktā, izmantojot cietušā bezpalīdzības stāvokli vai par dzimumaktu pret cietušā gribu, lietojot vardarbību, draudus vai izmantojot uzticību, autoritāti vai citādu ietekmi uz cietušo. Bezpalīdzības stāvoklis var būt, piemēram, narkotisku vielu vai citu medikamentu ietekmē radīts stāvoklis. Šāds stāvoklis ir brīdī, kad persona nav spējīga patstāvīgi pieņemt lēmumu vai rīkoties. Draudi ir vārdi vai darbība, ar kuriem sola vai gatavojas sagādāt kādam ko negatīvu. Dzimumakts pret cietušā gribu ir tādā gadījumā, kad persona skaidri un nepārprotami nav izteikusi gribu stāties dzimumattiecībās, bet jāņem vērā, ka gribas izteikums var būt arī konkludents, piemēram, neizsakot iebildumus un nepretojoties, kad nav nekādi citi personas gribu ietekmējoši apstākļi. Sakarā ar autoritāti un citādu ietekmi uz cietušo, šeit klasisks piemērs ir, kad vadītājs padotajam, kurš institucionāli ir atkarīgs no vadītāja, pasaka, vai nu stājies dzimumattiecībās vai zaudē darbu, vai pasniedzējs augstskolā pasaka, ka nestājoties dzimumattiecībās, studijas pabeigtas netiks.

Ar augstāk aprakstīto izvarošanas definīciju būtu samērā skaidrs, ja nebūtu Krimināllikuma 160. pants ar nosaukumu “Seksuālā vardarbība”, kur pirmajā daļā ir noteikts, ka seksuāla vardarbība ir seksuāla rakstura darbības nolūkā apmierināt savu dzimumtieksmi fiziskā saskarē ar cietušā ķermeni, ja tā izdarīta, izmantojot cietušā bezpalīdzības stāvokli vai pret cietušā gribu, lietojot vardarbību, draudus vai izmantojot uzticību, autoritāti vai citādu ietekmi uz cietušo. Var rasties loģisks jautājums, ar ko atšķiras izvarošana no seksuālās vardarbības, jo abu terminu apraksts ir gandrīz vienāds. Vēl vairāk, šī panta otrajā daļā noteikts, ka par seksuāla vardarbību tiek uzskatīts anāls vai orāls akts vai dzimumtieksmes apmierināšana pretdabiskā veidā, kas saistīta ar vaginālu, anālu vai orālu iekļūšanu cietušā ķermenī, ja tas izdarīts, izmantojot cietušā bezpalīdzības stāvokli vai pret cietušā gribu, lietojot vardarbību, draudus vai izmantojot uzticību, autoritāti vai citādu ietekmi uz cietušo. Ja skatāmies Augstākās tiesas praksi, tad daudz lietas par šo tēmu nevar atrast. Vienīgais publiski pieejams spriedums ir lietā Nr. SKK-[I]/2020 (lieta tika skatīta slēgtā tiesas sēdē). [2] Problēma tāda, ka lietā tiek analizēta 160. panta trešās daļas redakcija, kas bija spēkā līdz 2014. gada 14. jūnija. Tomēr pamata iezīmi, kas atšķir izvarošanu no seksuālas vardarbības Krimināllikuma izpratnē var izsecināt, ka izvarošana ir gadījumā, kad tiek veikta iekļūšana sievietes vagīnā ar vīrieša dzimumlocekli. Savukārt jebkura cita seksuāla veida vardarbība tiek uzskatīta par seksuālu vardarbību. Spriedumā ir ļoti detalizēti aprakstīti visi vardarbības veidi, šeit tos nepieminēšu, kam interesē, paši varat izlasīt.

Kā redzams, jēdziens “izvarošana” ir pietiekami plašs un centrālais kritērijs ir otras personas piekrišana. Izskatot tādas lietas, tiesa vienmēr vērtē vainīgā subjektīvo pusi, kas ir viņa attieksme pret nodarīto. Tāpat tiek vērtētas cietušās persona liecības, tomēr jābūt arī citiem pierādījumiem, lai konstatētu izvarošanas faktu.

Atgriežoties pie Re:baltica, no aprakstītajiem apstākļiem redzams, ka gan iespējami vainīgais vīrietis un iespējami cietusī sieviete bija ilgstoši pazīstami un starp tiem bija izveidojušās draudzīgas attiecības. Abi jau iepriekš kopā bija pavadījuši laiku izklaidējoties un visdrīzāk lietojuši psihotropās vielas, jo tas tika darīts arī dienā, kad notika iespējamais noziedzīgais nodarījums. Sieviete pati bija atnākusi pie vīrieša, lai kopā iedzeru vīnu un nav skaidrs vai jau sākotnēji mērķis nebija arī halucinogēno sēņu lietošana, kas tika lietotas vīna dzeršanas laikā. Rakstā tiek apgalvots, ka sieviete skaidri neatceras notikumus un vienīgais, ko iespējams cietusī sieviete atceras ir vīrieša pieskārieni un viņas teiktais “nē” un mēģinājumi izvairīties no pieskārieniem. Pēc tam “filma pārtrūka” un viņa atceras tikai fragmentus, kad “viņš darīja lietas” (nav skaidrs kādas) un nākamā atmiņa bija tikai rīts, kad sieviete pamodās kaila. Pēc tam sieviete aizgāja mājās un zvanīja draudzenei, kura iedrošināja viņu vērsties policijā. Ar to arī stāsts, kas interesē mūs šīs tēmas ietvaros, beidzās.

Kādi jautājumi jāuzdod, lai noskaidrotu, kas vispār tur ir noticis? Pirmām kārtām nav skaidrs, vai starp vīrieti un sievieti iepriekš ir bijuši dzimumattiecību kontakti, jo tādiem esot iepriekš, vīrietis varētu uzskatīt, ka arī šoreiz sieviete bija kopumā piekritusi dzimumattiecībām, pie tam abi bija gan alkohola gan halucinogēno sēņu ietekmē, kad pasaules uztvere bija mainījusies. Otra lieta, kādas vielas un kāds alkohola daudzums tika lietots un vai vispār cietusī sieviete un vīrietis bija spējīgi kontrolēt savu rīcību, apzinoties realitāti? Piemēram, sievietei esot nesamaņas stāvoklī, viss aprakstītais, kur viņa izteica “nē” un centusies pretoties varētu tikt nosapņots, bet patiesībā viņa piekrita seksa, bet to neatceras. Pēc tam, svarīgi ir uzzināt vīrieša attieksmi pret notikušo un viņa skaidrojumu, vai viņš zināja, ka ir izteikts “nē”, vai sieviete atradās bezsamaņā vai bija pie samaņas, vai objektīvi viņš varētu saprast, ka sieviete ir tādā stāvoklī, kad nespēj skaidri un nepārprotami izteikt savu gribu? Vai arī iepriekš sieviete bija izteikusies noliedzoši pret dzimumattiecībām ar šo vīrieti? Kā redzams, jautājumu ir daudz un izmeklēšanas gaitā uz visiem šiem jautājumiem ir jāatrod atbildes, papildus ņemot vērā lietiskos pierādījumus, kā ekspertīzi un savāktās mantas. Pie tam jākonstatē fakts, ka vīrietis ir iekļuvis ar dzimumlocekli sievietes vagīnā, jo pretējā gadījumā lieta jākvalificē pēc 160. panta, nevis 159. panta, kam procesuāli ir būtiska nozīme.

Ar šo aprakstu vēlos demonstrēt, cik sarežģītas ir lietas, kas saistītas ar izvarošanu un nedaudz pakritizēt Re:baltica, jo lasot rakstu, redzams, ka mērķis bija parādīt, cik slikta ir valsts policija, nevis noskaidrot, vai vispār ir noticis noziedzīgs nodarījums. Jebkurā gadījumā policijai ir jārīkojas profesionāli un jāizmeklē katra tāda veida lieta, tomēr tā pati Re:baltica šogad publicēja rakstu “Pa 800 kriminālprocesiem uz izmeklētāju. Ko nozīmē kadru trūkums Kriminālpolicijā” [3], kurā rakstīja par milzīgu policijas inspektoru pārslodzi un kadru trūkumu. Diemžēl policijai nākas šķirot lietas un no aprakstītajiem apstākļiem nav skaidri saskatāms noziedzīgs nodarījums, pie tam abu iesaistīto personu stāvoklis iespējamā noziedzīgā nodarījuma veikšanas brīdī padara gaužām neiespējamu kaut ko pierādīt, jo vīrietim nolīgstot labu advokātu, šāda lieta ar lielu iespējamību nenonāktu līdz prokuratūrai vai vēlāk līdz tiesai. Tādos apstākļos, kad valsts policijai trūkst resursu, tos novirza uz lietām, kurās ir lielāks sabiedriskais kaitējums vai bīstamība, savukārt aprakstītā lieta nebūs policijas prioritāte, kas manā ieskatā nav pareizi, bet tāda ir realitāte.

Lai izvairītos no tāda veida situācijām, ir ļoti vienkārši noteikumi, kas jāievēro pirms un pēc stāšanās dzimumattiecībās:

1. nekāda alkohola un psihotropo vielu pirms un pēc seksa, viss notiek tikai skaidrā prātā;

2. pirmajā reizē vārds “nē” ir nē, bet nākamās reizēs, ja patīk skarbāks sekss, jāatrunā drošības vārds, kuru pasakot, uzreiz viss tiek pārtraukts;

3. veikt dzimumaktu, kad abi atrodas nomodā;

4. nekāda seksa ar pakļautībā esošajiem kolēģiem;

5. nekāda seksa ar studentiem, ja esat pasniedzējs un piedalīsities viņu vērtēšanā;

6. neaizskart otru pēc seksa un neizteikt nekādas negatīvas piezīmes. Pēc seksa var izmantot tikai vienu frāzi (vienmēr) – “man ar tevi bija ļoti labi”;

7. cienīt otru partneri.

Augstāk aprakstītajiem noteikumiem ir būtiska nozīme, jo izvarošana lielākoties ir upura apziņa par dzimumaktu. Piemēram, var būt ļoti maigs un romantisks sekss, kas būs izvarošana, jo to darīja studente pret savu gribu tāpēc, ka tāds bija neformāls noteikums, lai nokārtotu gala pārbaudes darbu, vai tieši otrādi, sievietei ir zilumi, skrāpējumi, viņa ir ar izspūrušiem matiem un nolauztiem nagiem, bet jūtas laimīga un priecīga par karstu un kaislīgu seksu un tā nav izvarošana. Bieži ir tādi gadījumi, kad sieviete iet rakstīt iesniegumu policijā, kad jūtas aizskarat un aizvainota, jo vīrietis ir izturējies nievājoši, aizskaroši un izteicis dzēlīgas piezīmes.

Ar šo rakstu gribēju demonstrēt, cik apjomīgs un sarežģīts ir izvarošanas jēdziens un kādām detaļām ir jāpievērš uzmanību, lai noskaidrotu lietas faktiskos apstākļus. Tāpat izanalizēju Re:baltica rakstā minētos faktiskos apstākļus un secināju, ka rakstā trūkst kritisks iespējamās izvarošanas apstākļu izvērtējums. Papildus uzrakstīju, kādi noteikumi būtu jāievēro, lai izvairītos no apsūdzībām izvarošanā un tas attiecas arī uz seksuālu vardarbību kopumā. Jāatceras, ka katra vardarbība ir nepieņemam un no seksa visiem iesaistītajiem ir jāgūst bauda un priekš.

Avots:
[1] https://rebaltica.lv/2021/09/pati-vainiga-ka-izvaroja/
[2] https://at.gov.lv/lv/tiesu-prakse/judikaturas-nolemumu-arhivs/kriminallietu-departaments/klasifikators-pec-lietu-kategorijam/kriminallikuma-seviska-dala/xvi-nodala-noziedzigi-nodarijumi-pret-tikumibu-un-dzimumneaizskaramibu
[3] https://rebaltica.lv/2021/03/pa-800-kriminalprocesiem-uz-izmekletaju-ko-nozime-kadru-trukums-kriminalpolicija/

Afganistānas katastrofa priekš Latvijas


Vakar teroristiskā organizācija Taliban ieņēma Afganistānas galvenaspilsētu Kabulu, tādējādi noslēdzot īso un efektīvo varas pārņemšanas kampaņu. Atcerēsimies, ka arī Latvijas armija piedalījās Afganistānas misijā, kurā dzīvību zaudēja vairāki valsts armijas karavīri. Īsumā, kas notika un kādus secinājumus varam izdarīt.

Taliban grupējumu lielākoties veido puštunu tautas pārstāvji, kuri dzīvo Afganistānas un Pakistānas teritorijās. Puštunu tautas tradīcijas ir vēl konservatīvākas nekā Korānā noteiktā kārtība. Pēc būtības viņiem sieviete ir vīrieša runājošs rīks, cilvēkiem pilnībā jāpakļaujas sava klana vecākajiem, jānēsā bārda un par katru pārkāpumu var draudēt bargs un nežēlīgs nāves sods. Talibus pilnībā atbalsta Pakistānas valdība un pēc būtības šis teroristiskais grupējums ir Pakistānas armijas neoficiālā daļa ar ļoti stingru hierarhiju un militāro kārtību. Tāpat talibiem ir ļoti labi attīstītas starptautiskās saites ar musulmaņu pasaules radikālo galu. Rezultātā talibiem ir nauda un militārais atbalsts no Pakistānas armijas puses. Ja kāds vēlas uzvarēt talibus, tad sākumā ar sankcijām vai militāro iejaukšanos ir jāizbeidz Pakistānas atbalsts talibiem.

ASV 2001. gadā iegāja Afganistānā demonstrējot atbildes soli uz teroristisko aktu Ņujorkā. Kara operācija līdzīgi kā PSRS armijas gadījumā beidzās ļoti ātri un samērā veiksmīgi, bet tad sekoja ilgstošs un nežēlīgs partizāņu karš, ar teroristiskiem aktiem un maziem, bet regulāriem uzbrukumiem armijas karavīriem. Obamas laikā ASV centās izdarīt spiedienu uz Pakistānu, ieviešot tādu terminu kā AfPak, kur Afganistānas situāciju skatīja kopā arī Pakistānas nostāju un atbalstu. Tomēr ASV nesaņēma citu musulmaņu valstu atbalstu un izbeidza šādu politiku, koncentrējoties tikai uz Afganistānu. Rezultātā radās situācija, kad ASV kontrolēja lielu daļu Afganistānas, tā bija mākslīgi izveidojusi vietējo administrāciju, kurai nebija iedzīvotāju atbalsta, kas tā vairāk izskatījās pēc koloniālās administrācijas nekā pēc valsts varas. Afganistānas dienvidos un Pakistānā aktīvi tika veidoti un formēti talibu grupējumi, kuri gaidīja izdevīgu brīdi, lai pārņemtu Afganistānu. Tas arī notika, tiklīdz ASV informēja, ka izved savu karaspēku no Afganistānas, tā nekavējoties talibi lielā tempā sāka īstenot savu plānu. Pašlaik notiek vienas koloniālās varas nomaiņa uz otru. Ja pirmo kontrolēja ASV, tad talibus kontrolēs Pakistāna, kas ir daudzas reizes brutālāka.

Kāds ir rezultāts. ASV 2001. gadā ieradās Afganistānā, palika tur 20 gadus, terorismu neuzvarēja, valstī kaut cik nopietnu vietējo varu neizveidoja un beigās devās projām. Ļoti līdzīgi, kā tas notika Irākā, kas pašlaik pēc būtības ir zem Irānas kontroles. Atšķirībā no Irākas, šajā gadījumā ASV kļūdījās ar aprēķinu, ko arī paši atzina, domādami, ka Afganistānas valdība spēs noturēties pret talibiem vismaz mēnesi, un mierīgi turpināja savus karavīrus un cilvēkus, kuri palīdzēja ASV, izvešanas procesu. Pašlaik talibi ir pārņēmuši varu un šo cilvēku liktenis būs samērā bēdīgs, atšķirībā no ASV karavīriem, kurus talibi visdrīzāk neaiztiks, jo tie nevēlas ASV atgriešanos.

Par Latvijas armiju. Mēs iesaistījāmies ASV militārajā kampaņā, kā sabiedrotie un NATO dalībvalsts. Latvijai nebija nekādu politisko un ekonomisko interešu Afganistānā, tāpat nebija nekāda politiskā pieprasījuma no Latvijas iedzīvotāju puses. Lielākai daļai Latvijas iedzīvotāju bija vienalga un visi koncentrējās uz iekšpolitikas jautājumiem un problēmām, kas bija vesela jūra. Rezultātā mēs iztērējām naudu, zaudējām vairākus karavīrus un beigās kopā ar pārējām iesaistītajām valstīm saņēmām pļauku no talibiem, kuri mēneša laikā noslaucīja visu, par ko ASV un sabiedrotie cīnījās 20 gadus. Līdzīgi kā bija ar Irākas militāro kampaņu. Kādu secinājumu ir jāizdara? Mums jāturpina stiprināt mūsu armiju un jāveicina NATO attīstību, tāpat kā jāveido Eiropas līmeņa aizsardzības sistēmas tāpēc, ka no Krievijas mēs jebkurā brīdī varam gaidīt agresiju. Tomēr mūsu valstij nevajadzētu iesaistīties apšaubāmās militārajās kampaņās, kuras jau no paša sākuma ir nolemtas neveiksmei un starptautiskam kaunam. Papildus mūsu iesaistīšanās veicināja bēgļu vai nelegālu migrantu pieplūdumu no Irākas uz Latvijas robežām. Īsāk sakot mūsu armijas ārvalstu aktivitātes neatnesa priekš Latvijas nekāda veida ieguvumus, bet tikai problēmas.

Irākiešu bēgļi Lietuvā


Pēdējā laikā ļoti aktuāla tēma ir irākiešu bēgļi, kas caur Baltkrieviju, visdrīzāk ar Baltkrievijas varas atbalstu, nonāk un cenšas šķērsot Lietuvas robežu. Pie mums medijos ataino šo situāciju atrauti no kopējā konteksta. Šoreiz īsumā uzrakstīšu savu viedokli un pamatojumu, kāpēc ne tikai Lietuvai, bet arī Latvijai vajadzētu iesaistīties gan bēgļu uzņemšanā, gan palīdzībā Lietuvai.

Šeit neiztikt bez vēstures. 2001. gadā 11. septembrī notika milzīgs teroristiskais akts Ņujorkā un Vašingtonā, kad teroristi novirzīja lidmašīnas uz dažādiem objektiem, kā rezultātā nomira ļoti daudz cilvēku. Aizbildinoties ar šiem notikumiem, Amerikas Savienotās Valstis kopā ar sabiedrotajiem 2003. gadā iebruka Irākas teritorijā. Kā iemesls tika minēts, ka Irākas varas rīcībā ir nekonvencionāli ieroči, kas pēc tam netika apstiprināts. Starp sabiedrotajiem Irākā bija arī Latvijas un Lietuvas armijas. Kopumā Lietuva nosūtīja 850 militāras personas, savukārt Latvija 1150. [1]

Rezultātā reģions uzsprāga un tur joprojām notiek asiņainas cīņas starp neskaitāmajiem grupējumiem, kurus atbalsta Irāna, Saudu Arābija, Turcija, Amerikas Savienotās Valstis, Krievija, Izraēla un Katara. Papildus Irākas problēmai nāca klāt karš Sīrijā un teroristiskās organizācijas “Islāma valsts” rašanās. Irākas karā pēc vispieticīgākajām aplēsēm dzīvību zaudēja ne mazāk kā 100 000 civilo iedzīvotāju, bet ņemot vērā medicīnas sistēmas neesamību un milzīgo noziedzību, tad droši varam runāt par miljoniem. Nav nepieciešams pierādīt, ka Bagdāde nav tā labāka vieta uz pasaules kur dzīvot vai doties atvaļinājumā. Vēl pāris skaitļi, Irākas IKP uz vienu iedzīvotāju pēc saražotā apjoma 2020. gadā bija 9 255 USD, savukārt Lietuvas IKP uz vienu iedzīvotāju bija 36 732 USD. Kā redzam, tad starpība ir aptuveni 4 reizes. Pie tam Lietuvā ir laba medicīnas un izglītības sistēma, kā arī augsts drošības līmenis un zema noziedzība. Līdzīgi ir Latvijā.

Tādā veidā nonākam pie secinājuma, ka gan Lietuva, gan Latvija karoja Irākā, pie tam pats karš un tā iemesli ir ļoti diskutabli. Kara rezultātā mira un cieta ļoti liels skaits civilo iedzīvotāju. Tagad šie iedzīvotāji nonāk līdz Lietuvas robežai ar cerību paglābties no kara izpostītās zemes, ko postīja tajā skaitā arī Lietuvas un Latvijas armijas. Ar ko atbild Lietuva, vai tā ir gatava izpirkt savu vainu ar efektīvu bēgļu uzņemšanu un nodrošināšanu tiem ar visu nepieciešamo, tajā skaitā izstrādājot efektīvu integrācijas mehānismu. Nē, Lietuva pieņem likumu, kas būtiski ierobežo bēgļu tiesības, apzinoties, ka ar likumu tiek pārkāptas cilvēktiesības, samazinot bēgļu tiesības pārsūdzēt Lietuvas varas iestāžu lēmumus attiecībā pret viņiem. [2]

Mans viedoklis ir tāds, ka gan Latvija, gan Lietuva ir daļēji atbildīga par to, kāda Irāka ir šodien, tāpēc tikai humāni un pareizi būtu uz bēgļiem paskatīties no cilvēciskā skatu punkta, nevis tikai kā uz problēmu, jo galu galā visi ir tikai cilvēki, pie tam, daudzi ar bērniem. Vai mums ir nepieciešams darba spēks un jauni iedzīvotāji, ņemot vērā, ka mums desmitiem gadu strauji samazinās iedzīvotāju skaits un ir ļoti zema dzimstība. Noteikti kā ir nepieciešami. Tie paši bēgļi, ja ne pirmajā, tad noteikti otrajā paaudzē var kļūt par pilntiesīgiem sabiedrības locekļiem, izejot cauri mūsu izglītības sistēmai. Kopumā Lietuvā šogad jau ir nonākuši ap 2500 bēgļiem. Mums katru mēnesi mirst ap 2200 cilvēkiem, bet piedzimst ap 1100 veidojot katru mēnesi iedzīvotāju samazinājumu par vairāk nekā 1000 cilvēkiem. Domāju, ka būtu tikai pareizi paņemt daļu bēgļu no Lietuvas pie sevis, jo mēs varam viņiem palīdzēt.

Nobeigumā varu tikai uzrakstīt, ka problēma bieži ir iespēja kaut ko iegūt un kaut ko iemācīties. Tāpat problēma bieži ir izdevība mazināt pagātnē nodarīto. Viss ir atkarīgs no mums kopumā un valsts varu atsevišķi, vai šis bēgļu jautājums izvērtīsies par humānisma paraugu un labas prakses piemēru visai pasaulei vai pretēji par kārtējo cilvēku pazemošanu, apspiešanu un viņu cilvēktiesību pārkāpšanu, sūtot tos atpakaļ, kur viņiem draud nāve, bads un trūkums, turpinot 2003. gadā iesākto.

[1] https://history.army.mil/html/books/059/59-3-1/CMH_59-3-1.pdf

[2] https://www.reuters.com/world/europe/lithuanian-parliament-votes-allow-mass-detention-asylum-seekers-2021-07-13/

Vakcinācija un tās pretinieki (19. gs. vēsture)


Šodien mēs saskaramies ar lielu skaitu vakcinācijas pretiniekiem. Patieso cilvēku skaitu, kas ir pret vakcināciju mēs ieraudzījām, kad tika izstrādātas un laistas apgrozījumā vakcīnas pret Covid19. Neskatoties uz to, ka ir pierādīts ar desmitiem pētījumu, ka riski, kas saistīti ar vakcināciju ir simtiem reižu zemāki, nekā saslimstot ar koronavīrusu, cilvēki turpina nevakcinēties, ticot, ka nesaslims ar šo bīstamo slimību. Šajā gadījumā izvēle ir aptuveni tāda, jums naktī no punkta A jānokļūst ar kājām uz punktu B, viens ceļš ved caur tumšu, biezu mežu, kurā dzīvo vilki, mežacūkas un lāči, bet otrs ceļš ved pa pilsētas centrālo ielu, kur ir daudz cilvēku un mašīnu. Vakcinējoties tiek izdarīta izvēle iet pa pilsētas ielu, nevakcinējoties, iziet pa nakti cauri šim tumšajam mežam. Iespējams, izejot caur mežu viss būs kārtībā, bet pastāv liela varbūtība, ka cilvēku saplosīs vilki, lāči vai mežacūkas. Bet šis ir tikai ievads, interesanti, ka vakcīnu aktīvi sāka lietot jau 19. gadsimtā, bet tie laiki ar mūsdienām maz ar ko atšķiras. Neliels ieskats vēsturē.

Pirmā nopietnā cilvēku vakcinācija sākās 19. gadsimtā, kad tika izstrādāta vakcīna pret bakām. Tika atklāts, ka inficējot bērnus ar bakām, izmantojot limfas no govju baku tulznas, kas atrodamas govju tesmeņos, varēja pasargāt bērnus no saslimšanas, tādējādi izglābjot bērnu un pieaugušo dzīvības. Šo atklāja Edvards Dženners, kas bija ārsts un zinātnieks Anglijā un nodarbojās ar cilvēku ārstēšanu no bakām. Neskatoties uz to, ka zinātnieks radīja ļoti labu un progresīvu tehnoloģiju, viņš praktiski uzreiz saņēma ļoti nopietnu kritiku no zinātniskās aprindas, baznīcas, daudziem politiķiem un vienkāršiem ierindas cilvēkiem. Baznīca iebilda pret vakcināciju, jo uzskatīja, ka dzīvnieka audu ievietošana cilvēkos ir pret dieva gribu un robežojas ar sātanismu. Daudziem cilvēkiem bija vienkārši bail un viņi uzskatīja, ka bakas nav liela problēma sabiedrībā un ar to ir maza iespējamība saslimt. Kad Anglijas valdība sāka runāt par obligātu vakcināciju, lai izglābtu bērnus un pieaugušos no nāves, tad radās cilvēku kustība, kas uzskatīja, ka piespiedu vakcinācija ir cilvēku brīvību ierobežošana. Atgādināšu, ka atšķirībā no citām valstīm, Anglijā toreiz bija faktiski republika, parlamentārā vara un liberālisms ar neatkarīgu tiesu sistēmu un samērā augstu vārda brīvību.

Neskatoties uz protestiem, 1853. gadā Anglijā tika pieņemts Vakcinācijas likums, kas noteica obligātu pienākumu no 1853. gada 1. augusta vakcinēt visus bērnus no bakām vecumā no 3 mēnešiem līdz 14 gadiem. Vecākiem, kas atteicās to darīt, tika piemērots sods. Rezultātā 1860. gadā bija redzams, ka ir būtiski kritusies bērnu mirstība no bakām. Ļoti interesanti, ka Anglijas parlamentā bija diskusija par to, vai nepieciešams piemērot sodu par atteikšanos vakcinēt bērnus. Arguments bija vienkāršs, ja vakcinācija ir brīvprātīga, tad baku izplatība samazinās būtiski lēnāk nekā valstīs, kur vakcinācija ir obligāta. Ar parlamenta sēdes aprakstu var iepazīties Anglijas parlamenta mājas lapā. [1]

Anglijā, līdzīgi kā Amerikas Savienotajās Valstīs, tika izveidota biedrība ar nosaukumu “Anti vakcinācijas līga”, kura atvēra pārstāvniecības visā Anglijā un publicēja presē savas pārstāvniecību adreses. [2] Šī biedrība nodarbojās ar aktīvu aģitāciju pret vakcināciju un parlamenta kritiku, kurš pieņēma Vakcinācijas likumu. Tika rakstīti neskaitāmi raksti avīzēs. Ļoti aktīvi tika propagandētas dogmas un meli. Piemēram, ka potējot vakcīnu, bērni var pārvērstiem par lopiem, vai ka var pieaugt ragi un govju nagi. Anti vakcinācijas līga sarīkoja protesta akcijas pa visu Angliju, piemēram, Lesterā 1885. gadā protestos piedalījās ap 80 tūkstošiem cilvēku, kas priekš tās iedzīvotāju skaita, kas toreiz bija ap 200 tūkstošiem, bija ļoti daudz. Tas ir tāpat, ja Rīgā šodien izietu 240 tūkstoši.

Ļoti interesanta bija baznīcas pozīcija. Tā ticēja dievam, kura esamība nav pierādīta, tā ticēja sātanam, kura esamība nav pierādīta, tā ticēja aizkapa dzīvei, kuras esamība nav pierādīta, tā ticēja eņģeļiem, kuru esamība nav pierādīta, tā ticēja ellei, kuras esamība nav pierādīta, bet neticēja un iestājās pret vakcināciju, kuras efektivitāte bija zinātniski pierādīta. Mūsdienās, vismaz Latvijā, baznīca baidās klaji iestāties pret Covid19 mēriem vai vakcināciju un oficiāli to atbalsta, bet ņemot vērā, ka arī starp mācītājiem ir vakcinācijas pretinieki, baznīca nevēršot pret viņiem nekādas sankcijas, kā minimums tiem netraucē un klusībā atbalsta.

Nobeigumā varu tikai atzīmē, ka 19. gadsimtā Anglijā un 21. gadsimtā Latvijā sabiedrība lielā mērā attiecībā uz vakcinācijas jautājumu neatšķiras. Mums ir politiķi, kas savu politisko karjeru veido vienīgi uz lozungiem pret vakcinēšanos, mums ir daudz grupas sociālos tīklos, kas melo par vakcīnām un epidēmiju, mums ir cilvēki, kas vienkārši baidās no vakcīnas un mums ir valsts, kas plāno ieviest sankcijas par atteikšanos vakcinēties. Ja kāds saka, ka vēsture atkārtojas, tad šoreiz viņam būs pilnīga taisnība. Pozitīvais visā ir tas, ka beigu beigās ar vakcīnas palīdzību tika uzveiktas bakas un būtiski samazināta bērnu mirstība. Noteikti tiks uzvarēts arī Covid19, bet pašlaik atrodamies kaut kur pa vidu šim ceļam.

[1] https://api.parliament.uk/historic-hansard/commons/1853/jul/20/vaccination-extension-bill
[2] https://www.historyofvaccines.org/index.php/content/anti-vaccination-leagues-british

Kā uzņemties kredītsaistības? (hipotēka)


Ja ierakstīt meklētājā vārdu “kredīts”, tiks atainoti vairāki pakalpojuma sniedzēji un milzīgs skaits ar pasūtījuma reklāmas rakstiem. Atrast sakarīgu un vērtīgu informāciju ir samērā grūti. Tāpēc šoreiz uzrakstīšu praktisku pieeju tam, kā pareizi uzņemties kredītsaistības, noslēdzot līgumu un ieķīlājot iegādāto nekustamo īpašumu jeb vienā vārdā hipotēku.

Īsumā, hipotēka ir Civillikumā noteikta ķīlas forma, kas tiek ierakstīta zemesgrāmatā, kas darbojās kā liegums pārdot vai apgrūtināt īpašumu bez kreditora piekrišanas. Pie tam hipotēka kreditoram ir nodrošinājums saistību nepildīšanas gadījumā. Parasti kredītu nekustamā īpašuma iegādei izsniedz bankas, retāk citi licencēti komersanti.

Nesen man zvanīja viens paziņa un prasīja, kāpēc viņam neakceptēja kredīta pieteikumu par nekustamā īpašuma iegādi. Es viņam paskaidroju kā darbojās pieteikuma izskatīšana bankā. Banka izvērtē to informāciju, ka ir tās rīcībā, viss sākās ar konta pārskatu. Nav labi, ja tur parādās azartspēles vai kaut kādu saistību izpilde. Tāpat bieža alkohola veikala apmeklēšana var būt kā negatīvs kritērijs. Tiek pārbaudītas dažādas datubāzes, lai noskaidrotu, vai pieteicējam ir kaut kādas saistības citur. Tiek pārbaudīti regulārie ienākumi. Līdzīgā veidā tiek izvērtēts galvinieks, ja tāds ir nepieciešams. Kad tas tiek izdarīts, tad tiek izvērtēts pirmās iemaksas lielums. Jo lielāka pirmā iemaksa, jo labāk. Tad tiek izvērtēta nekustamā īpašuma likviditāte, kas nozīmē, cik ātri ir iespējams pārdot nekustamo īpašumu saistību neizpildes gadījumā. Dzīvoklis Rīgā ir daudz vairāk likvīds nekā māja Ludzā.

Sarunas laikā es paskaidroju vienkāršu lietu, ja banka atsaka izsniegt kredītu, tad visdrīzāk kredīts nav jāņem, jo nākotnē ar lielu varbūtību radīsies saistību izpildes problēmas. Lai noteikti nebūtu jautājumu par kredīta izsniegšanu, nepieciešams, lai būtu laba kredītvēsture, vismaz pāris gadi bez kavējumiem. Noteikti būs šķērslis, ja kaut kad pagātnē ir iziets maksātnespējas process. Tāpat nevajadzētu būt esošām kredītsaistībām, pat ja tās netiek kavētas, jo tas būtiski samazina iespēju uz pozitīvu pieteikuma izskatīšanu.

Gadījumā, ja ir problēmas ar kredītvēsturi vai esošo saistību apmēru, tad ļoti labi var palīdzēt pirmās iemaksas palielināšana. Bankā parasti to vērtē ļoti pozitīvi un tas var samazināt negatīvu faktu ietekmi. Piemēram, pirmā iemaksa 70% apmērā noteikti mazinās sliktas kredītvēstures ietekmi, jo banka praktiski ne ar ko neriskē, aizdodot 30% no nekustamā īpašuma summas tāpēc, ka nepieciešamības gadījumā pārdodot īpašumu, savu naudu noteikti atgūs, jo reti kad nekustamā īpašuma cena nokritīs par vairāk par 70%.

Klasiskais jautājums, ko darīt, ja man ir maz naudas priekš pirmās iemaksas, bet dzīvot kaut kur vajag. Pareiza atbilde ir tikai viena, palielini savus ienākumus un samazini izdevumus. Piemēram, alga ir 600 eiro. Īrē istabu par 150 eiro un mācies programmēt, lai palielinātu savus ienākumus divas vai trīs reizes. Tikai pēc tam skaties uz iespēju paņemt kredītu. Pie tam palielinot savus ienākumus trīs reizes, bet kādu laiku saglabājot iepriekšējo dzīves veidu, ļoti ātri var sakrāt pirmajai iemaksai.

Pirmās iemaksas apmērs. Mans uzskats ir tāds. Pirmkārt, pirmā iemaksa ir vismaz 40% no nekustamā īpašuma cenas un cena par kvadrātmetru nav lielāka par 70% no ikmēneša ienākumiem. Šajā gadījumā kredīts neradīs nekāda veida problēmas, ja iestājas negatīvi apstākļi jeb riski. Piemēram, nekustamā īpašuma cena ir 100 000 eiro. Pie pirmās iemaksas 40 000 eiro, saistības pret banku būs 60 000 eiro. Tas nozīmē, ka izpildīt saistības pret banku būs iespējams pat, ja īpašuma cena kritīsies par 40%, kas no vienas puses ir maz ticams, no otras puses bija realitāte 2008. gadā. Svarīgākais ir izveidot tādu saistību apjomu, lai ļoti ātri un bez zaudējumiem varētu izpildīt saistības pret banku. Piemēram, tā pati situācija. Rodas apstākļi, kad nekustamais īpašums ir jāpārdod un valstī ir ekonomiskā krīze. Tu īpašumu, ko pirki par 100 000 eiro pārdevi tikai par 85 000 eiro. 60 000 eiro aiziet banka (pieņemsim, ka tas bija pirmais saistību mēnesis) un tev paliek 25 000 eiro no nekustamā īpašuma pārdošanas. Jā, tika zaudēti 15 000 eiro, bet rezultātā saistības pret banku ir izpildītas un 25 000 eiro tomēr ir vismaz kaut kāda nauda,ar kuru var veikt kaut kādas darbības. Svarīgākais, ka nav iestājusies maksātnespēja.

Secinājums ir ļoti vienkāršs. Ja banka nedod kredītu, tad patiesībā tu nemaz nevari to atļauties, palielini ienākumus. Lai aizņemtos ar sliktu kredītvēsturi ir pēc iespējas jāpalielina pirmā iemaksa, kā arī jāmeklē likvīds nekustamais īpašums. Vienmēr jāplāno savu rīcību, ja iestājas negatīvi fakti, jo hipotēkas gadījumā uz 20 gadiem, tādi apstākļi agri vai vēlu iestāsies un vissliktākais, kas var notikt, ir nokļūšana maksātnespējas situācijā.

Dienas citāts – Alberts Einšteins


Ļoti silta vasara un labs laiks kaut kā nestimulē apstākļus dziļām pārdomām un gariem rakstiem. Tāpēc šoreiz izvēlējos uzrakstīta par slavena cilvēka izcilu citātu.

Centieties gūt nevis panākumus, bet drīzāk būt vērtīgam.” (Alberts Einšteins)
Strive not to be a success, but rather to be of value.

Mūsdienās šis citāts ļoti labi iet kopā ar nebeidzamo iespēju jūru, kad mēs varam mācīties jebkur un jebko. Mums pieejamas neskaitāmas mājas lapas, video un datubāzes, kur varam smelties zināšanas, par kurām vēl 50 gadus atpakaļ cilvēki varētu tikai sapņot. Ja agrām pakaļ grāmatai vajadzēja iet uz bibliotēku vai grāmatnīcu, vai arī to pasūtīt no ārzemju veikaliem, tad tagad 5 minūšu laikā mēs varam iegūt informāciju, izdarot pāris klikšķu datorā. Termins “nav ko darīt” vispār ir izzudis no mūsu dzīves, jo darāmā ir vienmēr vairāk nekā brīvā laika.

Apkārtējā vide mums nodrošina resursu pārbagātību. Informācijas un kursu apjoms ļauj mums kļūt gandrīz par jebko. Līdz ar to nav svarīgi uzstādīt mērķus iegūt kaut ko materiālu: naudu, mašīnu, māju, dārgu rokas pulksteni, bet svarīgākais ir visu laiku attīstīties un palielināt savas prasmes un zināšanu apjomu. Mūsdienās, vismaz starp vidusšķiru, pieklājīgi ir lepoties ar saviem panākumiem akadēmiskajā vidē, pabeigtajām mācībām vai izietiem kursiem, bet slikts tonis ir lielīties ar jauno mašīnu vai tikko nopirkto mobilo telefonu. Līdz ar to vērība, ar ko ir skaisti palielīties, ir sevis attīstīšana un savas vērtības palielināšana priekš sevis un sabiedrības kopumā.