Kāda būs Latvijas ekonomiskā attīstība līdz 2027. gadam


Daudzi no maniem lasītājiem netic zīlniecēm un gaišreģiem, kas ir pareizi un racionāli. Tomēr tas nenozīmē, ka mēs nevaram uzzināt nākotni, kāda tā būs un, kas mūs gaida pēc kaut kāda laika. To mums palīdzēs izdarīt viens ļoti interesants Ekonomikas ministrijas dokuments ar nosaukumu Nacionālās industriālās politikas pamatnostādnes 2021.-2027.gadam. Kaut arī tas ir tikai projekts, tieši šis dokuments vislabāk parāda reālo situāciju, jo vēl nav koriģēts pirms fināla versijas. Šis ir neierobežotas pieejas dokuments, kas atrodams šeit. Esmu daudz rakstījis par ekonomiku un nevaru paiet garām šim, jo tas parāda, cik patiesībā slikti izskatās Latvijas ekonomika, un to, ka tuvākajos 7 gados nekādi būtiski uzlabojumi nav gaidāmi. Atgādināšu, ka pareizi konfigurējot valsts vidi, var dabūt pat 6% IKP gada pieaugumu vairākus desmitus gadus pēc kārtas, kā to demonstrē, piemēram, Ķīna. Atzīmēšu, ka lasot projektu Nacionālās industriālās politikas pamatnostādnes 2021.-2027. gadam, jāņem vērā, ka to sagatavoja Ekonomikas ministrija, kura noteikti neaizraujas ar paškritiku un visu vainu noveļ uz uzņēmējiem un augstskolām, rakstot par iemesliem, kas kavē Latvijas ekonomikas attīstību. Patiesībā ir tieši otrādi, vienīgais šķērslis ir valsts pārvalde, likumdevējs un tiesu sistēma, kopā valsts institūcijas. No iepriekšējā šķēršļa izriet arī lielais monopolu skaits Latvijas ekonomikā. Bet par to kaut kad vēlāk, šoreiz tikai par skaitļiem.

Nacionālās industriālās politikas pamatnostādņu 2021.-2027.gadam projektā ir uzrakstīta plānotā Latvijas attīstība, strādājošo īpatsvars kopskaitā ar vidējo bruto darba algu lielāku par 6000 EUR/mēnesī būs tikai 0.6% no visiem strādājošiem, kas nozīmē, ka, pieņemot, ka 2027. gadā nodarbināto skaits būs tāds pats kā šodien, tas ir 900 tūkstoši, ar algu virs 6000 EUR noteikti nebūs vairāk par 5400 cilvēkiem, kas nozīmē, ka 894 tūkstošiem tiek plānoti zemāki ienākumi. Lūk, šeit tiek iezīmēti ienākumu griezti lielākais iedzīvotāju daļai.

Vēl viens interesants rādītājs ir augsto un vidēji augsto tehnoloģiju preču īpatsvars Latvijas preču eksportā, ko tiek plānots palielināt no 11.2%, kas bija 2018. gadā līdz 12.0% 2027. gadā. Piekritīsiet, ka nav pārāk ambiciozi. Patiesībā Ekonomikas ministrija mums uzraksta, ka nekādas attīstības šajā jomā nebūs, bet tā vietā būs šīs jomas stagnācija. Tas nozīmē, ka mēs turpināsim eksportēt, lielākoties, preces ar zemu pievienoto vērtību un dabas resursus, kā, piemēram, koksni.

Vēl divi mērķi ir palielināt vietu Doing business indeksā no 19. uz 17., kas pilnībā neatspoguļo neko, un nav kritērijs investoriem, kad tiek izvēlēta valsts, kurā plānots investēt biznesā, jo šis indekss ir neprecīzs ar neskaidru metodoloģiju, par ko iepriekš esmu rakstījis. Otrs ir Globālās konkurētspējas indekss, kas ir daudz objektīvāks rādītājs un mērķis ir pakāpties no 41. vietas uz 30. vietu. Tomēr, neveicot būtiskas investīcijas un reformas medicīnas aprūpē un palielinot augsto un vidēji augsto tehnoloģiju preču īpatsvaru Latvijas preču eksportā tikai par 0.8% septiņu gadu laikā, pakāpties uz 30. vietu Latvija nespēs.

Nacionālās industriālās politikas pamatnostādņu 2021.-2027.gadam projektā ir ļoti daudz interesantu materiālu un lietu, un es noteikti iesaku visiem to izlasīt. Pie tam lasās ātri, apjoms neliels. Tas ļoti labi parāda politiķu ambīciju trūkumu, savukārt ierēdņi, norādot tik zemus mērķus, vienkārši cenšas izvairīties no atbildības, jo tiek norādīti skaitļi, kurus visdrīzāk tā vai citādāk mēs sasniegsim bez jebkāda plāna, vienkārši atstājot tiesisko un ekonomisko situāciju tādu kāda tā ir pašlaik. Ja nevēlaties tādu attīstību, tad noteikti iesaistāties politikā, uzmanīgi pētiet vēlēšanās izteiktos piedāvājumus un atcerēties, ka no jums ir atkarīgs pilnīgi viss.

Dienas citāts – Frederiks Levis Donaldsons


Šodien izdomāju ievietot Vestminsteras priestera citātu. Šis priesteris bija Frederiks Levis Donaldsons (Frederic Lewis Donaldson), kurš piedzima 1860. gadā un nomira 1953. gadā. Pārstāvot anglikāņu baznīcu, viņš izdomāja uzrakstīt modernus sabiedrības grēkus. Citāts būs tulkots, tāpēc var nedaudz atšķirties no oriģināla, un lai novērstu iespējamo neprecizitāti, iekopēšu arī angļu valodā.

Septiņi sabiedrības grēki ir:

Bauda bez sirdsapziņas;
Zināšanas bez personības;
Uzņēmējdarbības bez morāles;
Zinātne bez cilvēcības;
Dieva pielūgšana bez upurēšanās;
Politika bez principa.

The Seven Social Sins are:

Wealth without work.
Pleasure without conscience.
Knowledge without character.
Commerce without morality.
Science without humanity.
Worship without sacrifice.
Politics without principle.

Mans viedoklis par šo citātu ir divējāds. No vienas puses skan ļoti labi un skaisti, pie tam ar zināmu patosu. No otras puses priesteris uzrakstīja savstarpēji izslēdzošus lielumus. Piemēram, uzņēmējdarbība vienmēr būs bez morāles, jo pēc būtības tā ir tikai un vienīgi excel tabula, un viss pārējais ir pakārtots skaitļiem. Arī zinātne var attīstīties, tikai pārkāpjot cilvēciskumu, jo zinātnes attīstība vienmēr ir pret cilvēka instinktiem, jo tā maina vidi. Piemēram, mums jānogalina simtiem žurku, lai atrastu vakcīnu pret slimību. Pēdējais arī ir uzrakstīts skaisti, bet bez reāla pamata, jo politika sastāv no neskaitāmu interešu grupu cīņas un jebkurš kompromiss būs kādas puses principa neievērošana.

Ceru, ka visiem patika un katrs no lasītājiem ir guvis vielu pārdomām un analīzei. Citāts tiešām labs, jo raisa dažādus jautājumus un diskusijas.

Cīņa ar mūsu provinciālismu


Daudzi lasītāji, kuri dzīvoja kādu laiku lielā pilsētā, piemēram, Madridē, Londonā, Berlīnē vai Ņujorkā, atgriežoties Rīgā, sajūtas atbraucam uz lauku mazpilsētu vai lielākais, novada centru. Apkārtējo cilvēku domu lidojums, mediji un kopējā pasaules uztvere mums ir ļoti lokāla un vērsta uz iekšu. Bieži pie mums izpratne par kādu valsti, it sevišķi, ja tā ir ārpus Eiropas Savienības, tiek aprobežota ar seniem stereotipiem un mītiem par noteiktu valsti vai pat reģionu, kurā valsts atrodas. Piemēram, ja tā ir kāda no Āfrikas valstīm, tad noteikti iztēlē radīsies bads, neizglītoti un nabadzīgi cilvēki, kurus apspiež paēduši cilvēki ar ieročiem. Ja tā ir kāda no Latīņamerikas valstīm, tad priekšstats būs par narkotiku tirgotāju karteli, nabadzību, jūru un palmām. Līdzīgi ir ar Eiropu, ja kāds pasaka vārdu Vācija, mums uzreiz priekšā ir pārticība, auto ražošana un alus. Diemžēl neviens no stereotipiem nav pareizs, jo viss ir daudz sarežģītāk un interesantāk. Rodas jautājums, kā ir iespējams mainīt savu pasaules uztveri no trivializētas uz zināšanām balstītu, lai spētu orientēties politiskajā un ekonomiskajā vidē. Tieši par šo arī nolēmu uzrakstīt rakstu.

Sākumā ir jānoskaidro, kuras valstis ir svarīgas priekš Latvijas. Šo jautājumu iespējams skatīt no vairākiem rakursiem, piemēram, no noteiktā valstī dzīvojošo pilsoņu skaita, no Latvijas iedzīvotāju iecienītāko tūrisma gala mērķu valstīm vai arī paņemot ekonomisko un polisko plakni, kas manā ieskatā ir vissvarīgākā. Lai nebūtu zīlēšana uz kafijas biezumiem, nepieciešama kaut kāda metodoloģija vai vismaz atskaites punkts. Es par tādu izvēlējos eksporta valstis, uz kurām tiek vestas Latvijā ražotās preces. Tas ir svarīgi, jo izpratne par noieta tirgiem ļauj prognozēt Latvijas ekonomisko attīstību. Piemēram, Latvijas koksne un tās izstrādājumi tiek eksportēti uz Zviedriju, ja šajā valstī viss ir kārtībā ar politisko un ekonomisko vidi, tad visdrīzāk, Latvijas eksportētājiem klāsies labi, tiks nodrošinātas darba vietas un nodokļu nomaksa, kā rezultātā katrs no darbiniekiem var plānot ilgtermiņa saistību uzņemšanos vai karjeras izaugsmi. Tajā pašā laikā, ja Zviedrijā viss pasliktinātos, prognozes būtu pretējas un arī cilvēku uzvedībai vajadzētu tikt koriģētai.

Skatāmies Centrālās statistikas pārvaldes mājas lapā top 5 valstis, uz kurām Latvijas uzņēmumi ir eksportējuši: Lietuva, Igaunija, Krievija, Zviedrija, Vācija. Jautājums ir ļoti vienkāršs, ko mēs zinām par šīm valstīm? Cik daudz cilvēki zina, kura no šīm valstīm ir prezidentāla vai parlamentāra republika. Cik daudz cilvēku zina, kura no šīm valstīm ir unitāra vai federāla. Daudz grūtāks uzdevums ir nosaukt katras valsts prezidentu, premjerministru, parlamentā esošās politiskās partijas utt. Nākamais līmenis ir nosaukt katras valsts politisko nostāju pret katru no nozarēm, kurās Latvijas uzņēmēji eksportē preces. Piemēram, tās pašas koksnes gadījumā, varbūt tajā valstī, uz kuru notiek aktīvs eksports, mainās partiju sastāvs parlamentā un uzvar zaļi domājoši cilvēki, kuri vēlas samazināt mežu izciršanu caur patēriņa samazināšanu uz koka precēm un viņu politiskais mērķis ir nodokļa ieviešana uz koka izstrādājumiem. Var izskatīties garlaicīgi un sarežģīti, bet tieši šāda informācija ļauj skaidrāk redzēt savu nākotni arī parastam darbiniekam, kurš strādā Latvijā koka materiālu apstrādes uzņēmumā, kuram iespējams samazināsies pasūtījumu skaits, būs sliktāks noiets precei, kā rezultātā darbinieks tiks atlaists vai arī viņam tiks samazināta alga un esot šādiem apstākļiem, darbiniekam noteikti nevajadzētu uzņemties papildus saistības, piemēram, kredīta veidā, neveicot kaut kādus papildus pasākumus alternatīvu ienākumu nodrošināšanai.

Līdz ar to pirmais solis ir saprast, kuras valstis mūs vispār interesē, otrais solis ir lokalizēt to līdz jautājumiem, kas var skart mūs personīgi. Ņemot vērā lielo informācijas plūsmu, tēmas sašaurināšana var būt efektīva, lai taupītu laiku. Viennozīmīgi, ja ir laiks un vēlēšanās, jācenšas apkopot un aptvert maksimāli daudz informācijas, lai redzētu kopējo bildi.

Politiskais režīms un plurālisms politiskajā vidē konstanti sekmē ekonomisko izaugsmi, līdz ar to, ja valstī turpinās aktīva politiskā cīņa un vara regulāri mainās, var prognozēt, ka tās valsts ekonomika augs, savukārt, ja valstī ilgstoši ir stabilizējusies vienas partijas virsvadība pār parlamentu, tad agri vai vēlu sekos ekonomiskas lejupslīde.

Paskatāmies uz noteiktu piemēru, ko mēs varam darīt. Atveram wikipedia un atrodam Lietuvu, kas ir pirmā valsts pēc eksporta apjoma, labāk angļu valodā izlasām, ka tā ir unitāra pusprezidentāla valsts, ar pašreizējo prezidentu Gitanas Nausėda un premjeru Saulius Skvernelis. Tāpat redzam, ka tieši prezidents nominē premjeru un citus valdības kabineta locekļus, kas nozīmē, ka lielāku uzmanību jāpievērš tieši prezidentam, nevis premjeram. Saistībā ar parlamentu, Lietuvā deputāti tiek ievēlēti daļēji pēc proporcionālās, daļēji pēc mažoritārās sistēmas, kad 70 parlamenta deputāti tiek ievēlēti no partiju saraksta, bet 71 kā atsevišķs kandidāts no vēlēšanu apgabala. Nākamais solis, atveram kādu no mājas lapām, kurās ir redzami vēlēšanu rezultāti, man personīgi patīk politico.eu, kur ir samērā pārskatāmi apkopota informācija, bet ir arī citas lapas. Atveram kādu no ziņu portāliem un skatāmies pašreizējo koalīciju, kas sastāv no trīs partijām, Zaļie un zemnieku savienība (identisks nosaukumus partiju apvienībai Latvijā), Strādnieku sociāldemokrātiska partija un Kristīgo ģimeņu alianse. Pēc nelielas izpētes, pamazām sāk veidoties kopējā aina, kā izskatās Lietuvas politiskā vide. Tālāk var veikt interesējošā jautājuma izpēti, piemēram, ieejot katras partijas mājas lapā, izpētot prezidenta teikto pirmsvēlēšanu kampaņā, ieejot noteiktas nozares ministrijas mājas lapā un izlasot dažādas politiskās nostādnes. Rezultātā mēs veltot šādai nodarbei pāris dienas ceturksnī, iegūstam samērā labu bildi, kas notiek priekš Latvijas ļoti svarīgajās valstīs, tādējādi būtiski paplašinot savu redzes loku un zināšanu apjomu. Šāda pieeja ļoti ātri atbrīvo no stereotipiem un maldiem, kas rodas lasot vietējo presi vai skatoties vietējo televīziju.

Ja nevēlaties veikt izpēti, otra iespēja ir lasīt zinātniskos rakstus vai dažādu starptautisko organizāciju informācijas apkopojumus un izpēti. Tomēr šādai pieejai ir daži trūkumu. Tas varētu būt samērā dārgi, jo zinātniskie raksti lielākoties ir pieejami par maksu, bet institūciju pētījumi reti kad sakritīs ar jūsu meklējamo jautājumu. Tāpēc tos var izmantot kā palīgavotus, bet izpēti būs jāveic pašiem.

Secinājums ir ļoti vienkāršs, pašreizējie tehniskie un informatīvie resursi brīnišķīgi ļauj mums iegūt dažādu informāciju par valstīm. Katrs priekš sevis var izstrādāt individuālus kritērijus un metodoloģiju, lai veiktu izpēti un paplašinātu savu redzes loku. Pie tam, Latvijas mediji neinformē mūs par notiekošo tajās valstīs, kas mums patiešām ir svarīgas, bet fokusējās uz Krieviju un ASV, pie tam uz tajās valstīs notiekošām nesvarīgām lietām, kas ir interesanti, bet praksē no ekonomiskā skatu punkta mūs skar samērā maz. Vēl viens no secinājumiem varētu būt tāds, ja vēlaties iegūt kvalitatīvu un šauri fokusētu informāciju, būs vien pašiem jāveic izpēte. Tādā veidā mēs katrs varam padarīt Latviju mazāk provinciālu, kur dzīvo pēc principa mana setā un nekas ārpus tās mani neinteresē. Tieši otrādi, izglītošanās, pētīšana un jaunas informācijas apguve ļauj uz pasauli raudzīties daudz objektīvāk un reālistiskāk, bez stereotipiem, maldiem un tendencioziem uzskatiem.

Kārtojot skapi


Cilvēkam ir raksturīgi krāt visādas lietas, kas kaut kādā dzīves posmā radīja asociācijas ar spilgtu un emocionālu notikumu. Dažādas fotogrāfijas, grāmatas, atzinību raksti, rotas, kartiņas, stikla izstrādājumi, statuetes, gleznas un drēbes reizēm rada grūtības tās izmest ārā, jo šķiroties no noteiktās lietas rodas bailes zaudēt to neredzamo saikni ar atmiņām par pagātni. Tāpēc cilvēki iegādājas dažādas kastes un maisus, lai saglabātu spilgtu brīdi un pēc iespējas nodotu to nākamajām paaudzēm. Līdzīgi bija arī manā gadījumā, kad kārtojot vecas mantas un ieskatoties vietās, kur putekļu kārta krājās gadu desmitiem, sanāca atrast lietas, kuras radās un tika glabātas kā atmiņas par kādu noteiktu laiku. Interesanti, ka man ar šīm lietām nebija nekādu emocionālu saišu, izņemot to, ka lietas piederēja man zināmiem cilvēkiem.

Nejauši uzgāju bēšas krāsas kartona mapi, kas man par brīnumu bija ļoti labi saglabājusies. Mapes vāku fiksēja tumša gumija. Atverot mapi, ieraudzīju vairākas kartiņas, kurās bija attēlota Rīga dažādos laikos. Kaut arī uz kartiņām nebija datumi, jaunākas fotogrāfijas radīšanas laiks varētu būt 20. gs. 90. gadu sākums, savukārt vecākas bildes bija no 20. gs. sākuma. Interesanti tas, ka 20. gs. sākumā Rīgas Centrs izskatījās daudz krāšņāks un sakārtotāks ar glītām reklāmām, tīriem un taisniem bruģa ceļiem un kārtīgi apgrieztiem kokiem. Savukārt jaunākās bildes demonstrēja tikai un vienīgi lauskas no kādreiz bagātas un krāšņas pilsētas. Jāpiebilst, ka arī mūsdienās, mēs vēl neesam pietuvojušies Rīgas izskatam, kāds tas bija labākajos laikos.

Šajā bloga ierakstā es publicēju visas atrastās kartiņas, kas bija pirktas 20. gs. 90. gadus vidū. Kartiņas izdeva SIA “Pestmalis”, kas darbojās no 1993. līdz 1998. gadam. Pieņemu, ka kartiņas var atrast internetā, tomēr tas mani neatturēs no attēlu izvietošanas. Es lieku uzreiz gan frontālo, gan aizmugurējo pusi.

Pirmā ir Krievijas impērijas aizsardzības ministra Barklaja de Tolli piemineklis, kas atrodams Rīgā netālu no Elizabetes un Brīvības ielas stūra arī šodien.

Nākamajā kartiņā ir Brīvības iela, kas pirmajā bildē saucās Aleksandra iela, bet PSRS laikā Ļeņina iela. Pirmā bilde vizuāli man atgādina tagadējo Krišjāņa Barona ielu posmā no Elizabetes ielas līdz Lāčplēša ielai.

Nākamajā bildē ir ēka, kas atrodas uz Merķeļa un Brīvības ielas stūra. 20. gs. sākumā tur atradās viesnīca, bet pēc tam kafinīca Sigulda.

Nākamajā bildē ir redzama Ģertrūdes iela, kas vizuāli arī šodien būtiski nav mainījusies kopš 20. gs. 90. gadiem, ja skatās no tāda paša rakursa, savukārt atkāpjoties vienu soli atpakaļ, redzēsim viesnīcu un kazino.

Viens no attēliem, kas gandrīz nav mainījies, ir Pētera baznīcas priekšējā fasāde. Baznīcas kopumā ir laba vieta, kur var nodoties sapņiem par iepriekšējiem laikmetiem.

Reformatoru iela šodien saucas Alksnāja iela. Tā agrāk stilistiski izskatījās daudz līdzīgāk mūsdienu ielas izskatam nekā tā izskatījās 20. gs. 90. gados, kur nebija pat normāla ielas seguma.

Nākamajā bildē ir redzama Rīgas birža un ēka, kas atradās Doma laukumā un kuras vairs nav.

Agrākā Senatnes iela, kas vizuāli izskatījās ļoti līdzīgi gan 20.gs. sākumā, gan arī jaunākajā bildē. Mūsdienās tā ir Mūku iela.

Smilšu iela ir būtiski mainījusies gan salīdzinājumā ar 20. gs. sākumu, gan 20. gs. 90. gadu sākumu. Agrāk tur kursēja tramvajs un pats tornis izskatījās autentiskāk un pievilcīgāk ar ieejas durvīm sānā un ēku, kuras vairs nav.

20. gs. sākumā Tirgoņu iela bija ļoti krāšņa iela, kur aktīvi norisinājās ratu kustība un atradās daudz dažādi veikali. 20. gs. 90. gadu sākumā iela izskatījās ļoti bēdīgi, savukārt mūsdienās, tā līdzinās 20. gs. sākuma izskatam. Interesanti, ka šī iela savu nosaukumu nav mainījusi kopš viduslaikiem.

Vaļņu iela, viena no pazīstamākajām Vecrīgas ielām, kas atradās gar bijušo mūri. 20. gs. sākumā tā bija ļoti dzīvīga iela ar veikaliem un noslogotu satiksmi.

Un noslēgšu kartiņu publicēšanu ar Zviedru vārtiem, kas izskatās mūsdienās ļoti līdzīgi, ja salīdzina ar iepriekšējiem gadiem.

Šis bija patīkams ieskats vēsturē, lai varētu redzēt, kā ir mainījusies Rīga salīdzinājumā ar laika posmu pirms Pirmā pasaules kara un 20. gs. 90. gadu sākumu. Rīga nepārtraukti mainās un jācer, ka tā kļūs vēl skaistāka un interesantāka.

Protesti pret policijas vardarbību ASV


Jau kādu laiku Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) notiek protesti pret vietējās policijas vardarbību. Šie protesti norisinājās arī daudzās citās valstīs, kā, piemēram, Lielbritānijā un Brazīlijā. Diemžēl Latvijā medijos un arī sabiedrībā netiek pievērsta liela uzmanība protestiem un to iemesliem, bet samērā plaši tiek atainoti un aprakstīti kadri par lielveikalu izlaupīšanu, dažādu ielas bandu aktivitātēm un nemieru vardarbīgo izpausmi, kaut arī lielākā daļa protestētāju ir miermīlīgi cilvēki, kas iet ārā protestēt par samērā vienkāršām, pareizām un skaidrām lietām, kā sociālo vienlīdzību, cīņu pret rasismu un policijas sistēmas reformu. Šoreiz uzrakstīšu savas pārdomas par šo tēmu.

Sākumā svarīgi noskaidrot informācijas avotus, kurus vajag un kurus nevajag izmantot. Noteikti, ja vēlamies saprast, kas notiek ASV, mums ir jāizmanto ASV esošie mediji. Nekādā gadījumā nevajadzētu izmantot Krievijas un Ķīnas medijus, tajā skaitā Krievijas un Ķīnas finansētos medijus, kas atrodas ASV, jo gan Krievijai, gan Ķīnai ir noteiktas politiskās intereses un tās veidos apzinātu propagandu, lai ietekmētu sev vēlamā gultnē politiskos procesus ASV. Piemēram, Krievijā ļoti izdevīgi iekšienē fokusēt uzmanību uz ārzemju problēmām, lai izvairītos no sabiedrības informēšanas par milzīgo Covid-19 traģēdiju un ļoti aizdomīgiem statistikas datiem, vai arī valsts ekonomisko krīzi. Ķīna savukārt vēlas uzvarēt tirdzniecības karu un vēlētos redzēt poliskajās aprindās sev lojālus politiķus, kā arī Ķīna vēlas demonstrēt Ķīnas iekšējam patēriņam, cik briesmīgs ir kapitālisms un cik lieliski ir dzīvot komunismā. Šajā gadījumā arī Latvijas ziņu portālos esošo informāciju nav lietderīgi izmantot, jo tās pirmavots ir ASV medijos esošās ziņas, pie tam, pie mums bieži mediji vēlas palielināt auditoriju un vairāk akcentē uzmanību uz vardarbību, jo auditorija patērē vardarbību daudz labāk. Arī pašā ASV var lasīt, bet ar ļoti kritisku pieeju, medijus, kas atbalsta Republikāņu partiju un esošo prezidentu, tāpēc, ka ir priekšvēlēšanu gads un viņi ļoti cenšas novirzīt visu fokusu uz problēmām ar noziedzību, nevis runāt par problēmām ar rasismu, kas ilgstoši netiek risinātas un problēmām ar policijas vardarbību, kas arī netiek risinātas pietiekami efektīvi.

Pēc kritikas par to, kur informāciju nevajadzētu smelties vai arī vajadzētu veikt ļoti rūpīgu analīzi, lai to izmantotu, tagad jāuzraksta, ko var izmantot, lai gūtu pēc iespējas objektīvāku bildi, kas patiesībā tagad tur notiek. Viennozīmīgi oficiālā statistika un oficiālie paziņojumi, ko publicē valsts pārvaldes institūcijas būtu izmantojamas kā viens no informācijas avotiem. Piemēram, VOX ir publicējusi apkopotus datus par to, kādas rases cilvēki visvairāk tiek nošauti no policijas puses. Šajā rakstā tiek demonstrēta informācija, ka esot melnādainajam ASV, ir trīs reize lielāks risks tikt nošautam nekā esot baltajam. Tāpat daudz lielāks risks esot latīņamerikāņiem un indiāņiem.

Saite: https://www.vox.com/2020/5/31/21276004/anger-police-killing-george-floyd-protests

Vēl ļoti labs avots ir ASV Cilvēktiesību komisijas ziņojums, kurā raksta par to, ka federālo institūciju rīcībā nav vienoti un patiesi dati par reālo situāciju saistībā ar rasismu starp policistiem un policijas vardarbību, jo nav vienoties ziņošanas sistēmas un bieži dati tiek pamatā iegūti no nevalstiskajām organizācijām un citiem ar policiju nesaistītiem avotiem, kas neparāda visu kopainu. Tāpat ziņojumā tiek atzīts, ka joprojām ir lielas problēmas ar policijas vardarbību, kas arī ir nemieru iemesls. Šis ziņojums tika publicēts 2018. gada novembrī, bet kā redzams, secinājumi ir aktuāli arī šodien.

Saite: https://www.usccr.gov/pubs/2018/11-15-Police-Force.pdf

Samērā objektīva informācija ir atrodama daudzos ASV medijos. Es, piemēram, izmantoju CNN un Bloomberg, jo tie ir bagāti un samērā neatkarīgi mediji, kuriem ir augsti iekšējās ētikas standarti, kā arī Bloomberg ir samērā dārgs informācijas avots, kuru lasa uzņēmēji un kuri prasa no medija augstas kvalitātes sagatavotu informāciju. Arī CNN apskata jautājumu par vardarbību no dažādiem skatu punktiem, kas rada iespēju uzzināt par daudzām detaļām un vairo uzticamību informācijas avotam.

Īsumā, par ko ir stāsts. ASV ir problēmas ar policijas vardarbību, pie tam katrā štatā ir citādāka situācija, jo policija nav vienota institūcija. Federālā līmenī policija tiek uzraudzīta samērā slikti un visa uzraudzība lielākoties ir štata tiesas uzdevums. Ņemot vērā, ka daudzos dienvidu štatos melnādainie cilvēki pilnvērtīgas politiskās tiesības ieguva tikai 20. gs. 60os gados, tad to pārstāvība izpildvaras un tiesu varas institūcijās štatu līmenī joprojām ir samērā zema, kā rezultātā rasisma līmenis ir noturīgs un pats rasisms ir konsekvents no varas puses. Ņemot vērā zemo melnādaino iedzīvotāju politisko pārstāvību, arī ekonomiskais līmenis ir būtiski zemāks nekā vidusmēra baltajam iedzīvotājam, kā rezultātā noziedzības līmenis starp melnādainajiem iedzīvotājiem ir augstāks, kas ir ļoti labs pamats dažādiem radikāliem grupējumiem un rasistiem propagandēt rasu naidu, kas, atkaļ, dēļ zemās politiskās pārstāvība, elektorāli ir izdevīgi un ļauj gūt panākumus štata līmenī.

Par protestiem jāatzīmē, ka pašus protestus atbalsta daudzi sabiedrībā pazīstami cilvēki, jo saredz problēmas saistībā ar rasismu. Pašas demonstrācijas un piketi nav vardarbīgi, savukārt to visu izmanto vietējās bandas un noziedznieki, kuri stundām izlaupa veikalus. Jautājums ir tāds, kur tajā brīdī ir policija, lai aizstāvētu veikala īpašnieku īpašuma tiesības. Kad vajag kādu piežņaugt, tad trīs policisti varonīgi ir gatavi turēt vienu cilvēku, kamēr ceturtais to žņaudz ar celi, bet, kad tiešām jācīnās ar organizētu noziedzību protestu laikā, tad vienīgais, ko cilvēki neredz tuvumā, ir policija. Latvijā un arī ASV medijos, kā, piemēram, Fox News, tiek likts akcents uz vardarbību, radot iespaidu, ka vienkārši melnādainie cilvēki izgāja uz ielām zagt un laupīt. Bet krietni mazāk tiek rādīts un stāstīts par iemesliem un patiesajiem protestiem, kur nekādas vardarbības nav.

Secinājums kā parasti ir viens. Ja vēlaties noskaidrot patiesību, paši veiciet izpēti un analīzi, meklējot gan oficiālos informācijas avotus, gan dažādus medijus, priekšroku dodot lieliem medijiem, kuriem ir stingri iekšējie ētikas standarti un kuri iepriekš centās parādīt situāciju no dažādiem skatu punktiem. Biznesa ziņas parasti ir daudz objektīvākas, jo uzņēmēji pieprasa kvalitatīvu informāciju. Ja vēlaties veikt izpēti, noteikti izmantojiet vietējos medijus, nevis ārvalstu ziņu pārstātus. Tāpat svarīgi zināt, ka paši protesti ir lielākoties miermīlīgi un tos atbalsta plaša sabiedrības daļa ASV, savukārt vardarbība bieži ir policijas bezdarbība un arī policijas vardarbības rezultāts. Miermīlīgi protestētāji neizlaupa veikalus, bet to dara vietējās bandas un grupējumi, kā arī parastie noziedznieki, kuri jūt nesodāmību noteiktajā brīdī.

Rozmarīns un dienvidu saule


Patīkami ir kavēties atmiņās par dažādiem ceļojumiem, kā arī ļoti patīkami iztēloties nākotnes piedzīvojumus. Kaut arī Latvijā laikapstākļi ir samērā vēsi, neskatoties uz silto ziemu, saule pamazām ņem virsroku pār mākoņiem un aukstajiem austrumu vējiem. Pārdomas par to, kāda būs vasara, noteikti iezogas katram, kurš nav plānojis strādāt visu silto laiku bez apstājas. Šoreiz nelielas pārdomas par visu un ne par ko konkrētu.

Politikā visdrīzāk būs ļoti nemierīgs laiks, tāpēc, ka tuvojās pašvaldību vēlēšanas Rīgā un uz spēles ir likta likme vairāku miljardu euro apmērā. Tie cilvēki, kuriem nav žēl sava laika, viennozīmīgi veltīs daudz pūles, dažādos veidos piedaloties politiskajās sacīkstēs.

Starptautiskais tūrisms noteikti šogad nebūs lielā cieņā, tāpēc redzēsim vietējo pakalpojuma sniedzēju uzplaukumu, ko labprāt nodrošinās Rīgas, Mārupes, Baložu un Ķekavas iedzīvotāji. Lielai daļai sanāks atklāt Latvijā vēl nebijušas vietas un saņemt jaunas emocijas, tāpēc ka ikdienā apceļot Latviju ir sarežģītāk, nekā apceļot, piemēram, Grieķija ziemeļus.

Epidēmija noteikti mūs vēl kādu laiku nepametīs, jo Eiropas Savienība apsolīja izdalīt papildus naudu negatīvo ekonomisko seku mazināšanai, kas nozīmē lielus publiskos iepirkumus, naudas dalīšanu savējiem un līdzīgu naudas tērēšanas pasākumus. Tāpēc laiku pa laikam redzēsim gan visādus jaunus ierobežojumus, gan skaistas uzvaras no valdības puses.

Mans ieteikums visiem, pēc iespējas distancēties no visa notiekošā, par ko stāsta ziņās. Dzīve ir pārāk interesanta, ja to veido uz individuālo notikumu pamata. Mīlestība, piedzīvojumi, sports, pārgājieni, jaunu lietu iegāde, rakstīšana, dzejošana, zīmēšana, muzicēšana, tas viss ir tik skaists, ka ir pelnījis, lai tam veltītu pilnīgi visu vasaru bez jebkādām atkāpēm.

Gadījumā, ja kādam vasaras karstumā sanāk piedzīvot arī kādu bēdīgāku brīdi, noteikti jāpieiet visam filosofiski, jo pat kādu zaudējot, mēs tikai un vienīgi aizveram noteiktu grāmatas lapu, kas pabeidz nodaļu, bet nekādā gadījumā nepārtrauc pašas grāmatas rakstīšanu.

Ceru, ka visiem lasītājiem vasara nesīs daudz jauku brīžu un šī sezona būs kārtējā aizraujošā un neticamā, dažādu notikumu pārpildīta. Jāatceras, ka mēs paši veidojam savu dzīvi un paši esam savi saimnieki, aktieri, režisori, producenti un dekorāciju meistari.

 

Dzejolis – Dvēseļu tēli


Pāri visiem dzīves notikumiem, vienmēr lido māksla un pašizpausme. Dzeja caurvij gan vakarus, gan dienas, piešķirot jaunu skatījumu uz ierastām lietām. Šoreiz dzejolis par tik svarīgu tēmu, kā cilvēka iekšējā pasaule.

Dvēseļu tēli

Skaidras vai izplūdušas kontūru malas

Izdomās tēli gaisā vijās ap mums

Gaišas, pelēkas, tumšas rozā vai zaļas

Krāsas tik jautras noliektu galvu skums

Pat neilgi aizmirstais iztēles auglis

Bezgala vientulībā plosoties sūdz

Lai pēkšņi rodas seja vai unikāls sauklis

Kas šos tēlus sadzīves pasakās jūdz

Piešķiram bez mazākā kautruma vārdus

Dzīves ceļus veidojot ļoti smalki

Tēlu smagnējās gaitās uzburam maldus

Pa takām kur likteņa ūdeņi strauji

Šie gadiem nezināmi senu odu tēli

Labi sargā un iedvesmo klusībā

No dziļas vientulības un bailēm tāli

Bez miņas lido mūžīgā kustībā

Katrs tēls sevī plašas emocijas slēpj

Atverot dvēseli sudraba stīgai

Konstruējot skaisto lēni cēlajā tērpj

Rodas, tad zūd pāri ikdienas steigai.

 

Botsvāna kā nepamanītā pērle


Jau kādu laiku vēlējos uzrakstīt par Āfrikas dienvidu valsti, kas atrodas uz ziemeļiem no Dienvidāfrikas republikas. Tā ir Botsvāna, kurai rietumos atrodas Namībija, savukārt austrumos Zimbabve. No pirmā acu skatiena kartē, var rasties iespaids, ka tā ir kārtējā post koloniāla valsts, kuru vada kāds diktators vai šaura cilvēku grupa, kuras vienīgais mērķis ir nodrošināt savu labklājību un par jebkuru cenu saglabāt varu. Tomēr šis ir ļoti patīkams izņēmums salīdzinājumā ar visām kaimiņu valstīm, jo Botsvānā nebija melnādainu cilvēku segregācijas, kāds bija Dienvidāfrikas republikā, genocīda, ko sarīkoja 20. gs. sākumā vācieši Namībijā un absolūtas diktatūras, kāda bija Zimbabvē.

Botsvāna ieguva savu neatkarību 1966. gadā no Lielbritānijas un pašlaik skaitās kā viena no demokrātiskākām valstīm visā Āfrikas kontinentā. Rezultātā Botsvāna ir arī vismazāk korumpēta valsts kontinentā, jo tur tiek nodrošinātas regulāras un godīgas vēlēšanas visos līmeņos. Vēsturiski būtiskākā atšķirība no citām Āfrikas valstīm ir tā, ka Botsvānā dzīvoja trīs dažādas tautības bušmēņi, kalangieši un bakgalagadieši, kuri bija aptuveni ar vienādu politisko un ekonomisko svaru, tādējādi liedzot kādai iegūt izšķirošu pārsvaru. Tas motivēja visu trīs tautu līderus nepārtraukti veidot kopīgas pārvaldes institūcijas un ņemt vērā visu iedzīvotāju intereses. 19. gs. beigās visu trīs tautu līderi trīs pārstāvju deligācijā devās uz Lielbritāniju lūgt būtisku autonomijas palielināšanu no koloniālās varas, lai nepiedzīvotu Dienvidāfrikas republikas likteni, kas dažādu apstākļu sagadīšanās dēļ tika akceptēta.

Kad Botsvāna ar jauno galvaspilsētu Gaborone ieguva neatkarību, tai faktiski jau bija izveidota demokrātiska valsts pārvaldes forma, kura sāka darboties ar apskaužamu efektivitāti salīdzinājumā ar citām valstīm Āfrikas kontinentā, it sevišķi centrālo un rietumu daļu.

Skatāmies Freedom house reitingu, Bostvānai ir 72 brīvības punkti, kas ir māzāk nekā kaimiņiem, bet tik un tā tas ir ļoti daudz. Namībijai ir 77 punkti, Zimbabvei 29 un Dienvidāfrikas republikai 79. Salīdzinājumā Ungārijai ir tikai 70 un Albānijai 67. Prese brīvības reitingā Botsvāna 2020. gadā atrodas 39. vietā, Namībija 23. vietā, Zimbabve 126. vietā un Dienvidāfrikas republika 31. vietā. Salīdzinājumā Polija atrodas 62. vietā, Ungārija 89. vietā, bet Albānija 84. vietā.

Skatāmies valsts konkurētspēju Pasaules ekonomiskā foruma Globālā konkurences ziņojumā 2019. gadā. Botsvāna ieņem 91. vietu, Namībija 94. vietu, Zimbabve 127. vietu un Dienvidāfrikas republika 60. vietu. Salīdzinājumam Albānija ieņem 61. vietu. Kopumā Botsvāna ir tikai 91. vietā dēļ zemas inovāciju attīstības, vāju IT sektoru un zema tirgus apjoma. Kā pozitīvas iezīmes tiek uzsvērtas ekonomikas stabilitāte, stabils darba tirgus un attīstīts finanšu pakalpojumu tirgus.

Paskatīsimies, kā Botsvāna izskatās šodien, ņemot vērā dažādus rādītājus. Botsvānā dzīvo aptuveni 2.3 miljonu iedzīvotāju, kas ir līdzīgs iedzīvotāju skaits ar Latviju, tādējādi redzam, ka Botsvānā nav pārapsdzīvotība. Iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju Botsvānā 2018. gadā bija 8031.00 USD, tajā pašā laikā Namībijā tas bija 6072.20 USD, Zimbabvē 1322.30 USD un Dienvidāfrikas republikā 7433.60 USD. Apskatot Eiropas nabadzīgākās valstis, piemēram, Albāniju, redzam, ka tur iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju 2018. gadā bija 5057.40 USD, kas nozīmē, ka Botsvāna kopumā neizskatās slikti pat uz pasaules fona, ja skatās uz trešās pasaules valstīm. Arī bezdarba līmenis Botsvānā 2018. gadā bija 17.9%, salīdzinājumā tajā pašā gadā Namībijā bija 33.4%, Zimbabvē 4.9% (dati nav ticami, jo tiek noteikti uz aptaujas pamata, reālie dati varētu būt ap 90%, ja skaita tieši regulāro darbu, kur tiek maksāti nodokļi) un Dienvidāfrikas republikā 27.5%. Skatāmies uz naudas inflāciju, Botsvānā 2018. gadā tā bija 2.3%, Namībijā ap 2%, Zimbabvē datu nav, bet varam pieņemt, ka dēļ nabadzības un vājas ekonomiskās attīstības ļoti augsta, Dienvidāfrikas republikā 4.0%. Un, lai nemocītu visus ar lielu skaitļu apjomu, vēl pēdējais lielums, ekonomikas izaugsme, 2018. gadā Botsvānā bija aptuveni 5.1%, Namībijā aptuveni 3.1%, Zimbabvē 4.0% un Dienvidāfrikas republikā ap 1.0%, salīdzinājumā Albānijā bija 4.4%.

Rezultātā, ko mēs redzam apskatot Botsvānu, tur ir augstākais iekšzemes kopprodukts uz iedzīvotāju reģionā un arī visā Āfrikā, samērā zems bezdarba līmenis, ja skatās uz reģionu kopumā, un mērens ekonomikas pieaugums. Varam pieņemt, ka Botsvānai atrodoties, nevis kaimiņos ar Dienvidāfrikas republiku, bet, piemēram, ar Vāciju, tās ekonomiskie rādītāji varētu būt salīdzināmi ar Čehiju, jo pats valsts un ekonomikas modelis Botsvānā ir samēr efektīvs. Tas tikai pierāda to, ka demokrātiska valsts pārvalde un cilvēku brīvība, ko pierāda augsta preses brīvības rādītājs, nodrošina ekonomisko attīstību pat sarežģītā ģeogrāfiskā vietā.

Īsi, kāpēc mani neapmierina situācija Latvijā


Kaut kad nesen biju uzrakstījis, ka man nepatīk lietas, kas notiek Latvijā. Sekoja pretjautājums, kas tieši man nepatīk. Par to var rakstīt grāmatas, pētnieciskos darbus un taisīt koferences. Diemžēl tik daudz brīva laika nav, tāpēc šoreiz ļoti īsi, kāpec uzskatu, ka pašreizējā un arī iepriekšējā likumdevēja un izpildvara netieka un joprojām netiek galā ar saviem pienākumiem. Visi dati tika ņemti no Eurostat.

Veltot tikai vienu stundu, var atrast un apkopot šādu informāciju:

Es izvēlējos 2014. gadu, jo iepriekšējais Saeimas sasaukums strādāja no 2014. gada, tādējādi varam redzēt iepriekšējās Saeimas un valdības darba rezultātu, kā arī nedaudz ieskatīties pašreizējās varas darbā. Redzam, ka reālais iekšējais kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju ir pieaudzis, kas liecina par to, ka kopumā naudas apjoms ekonomikā ir audzis, tomēr tas saglabājās tikai 44% apmērā no Eiropas Savienības vidējā līmeņa, kas nozīmē, ka iepriekšējā politiskā vara nebija spējīga nodrošināt kaut cik necik nopietnu izaugsmi. Rezultātā mēs redzam, ka arī nodarbināto skaits Latvijā bija pieaudzis, tomēr vidēji Eiropas Savienībā pieaugums par šo pašu laika periodu bija krietni lielāks, kas nozīmē, ka citas Eiropas Savienības bija efektīvākas šajā jomā. Milzīga pļauka, par ko rakstīju rakstā “Vai jābūt pateicīgiem valsts varai pandēmijas laikā?” ir tieši sabiedrības veselības rādītāji. Tabulā redzam, ka Latvijā ir ļoti bēdīgi ar iedzīvotāju veselību, jo dzīves gadi, kuru laikā cilvēks dzīvo vesels ir dramatiski mazāki par vidējo Eiropas Savienībā, un interesantākais, ka šis ilgums ir samazinājies 2019. gadā attiecībā pret 2014. gadu. Skaitļi ļoti labi parāda to, ka medicīnas sistēmas reforma, optimizācija un sadārdzināšana, atstāj tiešu iespaidu uz cilvēka dzīves kvalitāti un ilgumu. Diemžēl, valdībā un arī parlamentā lielākā daļa nesaprot, ka katrs, pat mazākais lēmums medicīnas jomā, kas samazina tās pieejamību un efektivitāti, nogalina tūkstošiem cilvēku un daudzi nepareizi lēmumu ir kā nāves spriedums cilvēkiem nākotnē. Slikta veselība rezultējās arī iedzīvotāju skaita samazināšanās.

Zemāk ievietoju attēlu, kas uzskatāmi demonstrē, kur pēc IKP mēs esam Eiropas Savienībā.

Šajā attēlā Latvija ir stap Poliju un Rumāniju. Vēl zemāk par Latviju ir tikai Bulgārija un Horvātija. Līdz ar to Latvija faktiski ir trešā nabadzīgākā Eiropas Savienības valsts. Kapēc? Jautājumus pareizi būtu uzdot likumdevējam un izpildvarai.

Vēl interesants materiāls ir par veselīgo gadu ilgumu. Zemāk attēls, kur Latvija ir pēdējā vietā Eiropas Savienībā (attēla avots).

Līdz ar to kopumā ir ļoti viegli atrast informāciju un pamatot, kāpēc Latvijā viss ir ļoti bēdīgi un ko tieši es vēlētos uzlabot mūsu valstī. Ja veiktu padziļinātu izpēti un analīzi, tad mēs varētu atrast tiešām bēdīgu ainu, jo izpētē es pat nepieskāros Centrālās statistikas pārvaldes un Labklājības ministrijas mājas lapām.

Dienas citāts – Martins Luters Kings jaunākais


Šodien manu uzmanību pievērsa vienkāršs, bet tajā pašā laikā ģeniāls citāts, ko reiz teica izcils cilvēktiesību aizstāvis Martins Luters Kings jaunākais ( Jr) (1929 – 1968). Lasot un pētot viņa darbību, var tikai par patīkamu izbrīnu atzīt, ka cilvēks 39 gadu vecumā bija izdarījis vairāk nekā daudzi izdara 100 gados. Viņa patiesais ieguldījums cilvēktiesību attīstībā nav izmērams. Šeit arī pats citāts:

Tu vari nogalināt sapņotāju, bet tu nevari nogalināt sapni” (You can kill the dreamer, but you can’t kill the dream)

Tik tiešām, mums nepieciešams sapņot un cīnīties par savu sapni, ja tas ir pareiz un nodrošina citu cilvēku tiesību ievērošanu. Arī nogalinot viņu pašu, idejas nogalināt neviens nespēja un kustība par melnādaino cilvēku tiesību aizstāvību turpinās vēl joprojām. Arī katrs no mums var cīnīties pret kādu tiesību pārkāpumu un var sapņot par lielisku uzvaru kādu dienu. Neskatoties uz to, ka cilvēka mūžs ir gaužām īss, sapnis, kas spēs pavilkt līdzi lielas cilvēku masas, dzīvos mūžīgi.