Herbert Spencer – citāts par sabiedrību


Šodien ir drūma janvāra diena, kad debesis klāj biezi mākoņi, laukā ir salīgi un cilvēku sejās redzams tukšums un vienaldzība pret visu. Tieši šādās dienās rodās velme palasīt izcilu cilvēku citātus un domas, lai smeltos enerģiju un dzīves prieku. Herberts Spensers, viennozīmīgi, izcils britu filosofs, kurš bija klasiskā liberalisma piekritējs. Viņa dzīves gadi bija no 1820. gada līdz 1903. gadam. Tieši tajā laikā tika ielikti mūsdienu valsts pamati un vērtības, kā rezultātā tieši tā laika filosofijā mēs varam atrast visas mūsu sistēmas patieso jēgu.

Sabiedrība eksistē, lai nestu labumu saviem sabiedrības locekļiem, nevis locekļi eksistē, lai nestu labumu sabiedrībai. (Society exists for the benefit of its members, not the members for the benefit of society.)

Mēs bieži aizmirstam, kad runājam par valsti, ka patiesībā valsts ir veidota priekš cilvēkiem. Mums prasa maksāt nodokļus, ievērot likumus, radīt bērnus un strādāt. Jebkura citādāka rīcība tiek nosodīta un uzskatīta par nepareizu, kaut arī tā nevienam netraucē. Pēc būtības nodokļiem, likumiem un citiem apstākļiem jābūt tādiem, lai visiem sabiedrības locekļiem būtu ērti, ejot minimālu ierobežošanas ceļu. Cilvēks ir viens, indivīds, subjekts un pastāvīga vienība. Apvienošanās sabiedrīskā vienībā ir labprātīga, bet mūs jau no bērnības visa izglītības sistēma audzina par vergiem, lielākai daļai iestāstot, ka mēs esam domāti priekš valsts, lai celtu valsti un mūsu interesēm jābūt otrajā vietā attiecībā pret valsti. Diemžēl lielākā daļa nekad netiks ārā no šiem māņiem un tā arī nodzīvos savu verga dzīvi.

Kā uzvarēt strīdā vai diskusijā?


Mēs katru dienu ar kādu diskutājam un strīdamies, vai tie ir ģimenes locekļi, kolēģi, draugi, sadarbības partneri vai cilvēki uz ielas. Sākoties kādai diskusijai vai strīdam, uzreiz var redzēt, kura no pusēm ir pieredzējusi un trenēta strīdiem vai diskusijai un kura zaudē strīdam vai diskusijai pa īstam vēl nesākoties. Šoreiz īsi uzrakstīšu par to, kādus taktiskus manevrus var izmantot, lai uzvarētu strīdu.

Provokācija. Ļoti lietderīgi garas diskusijas sākumā uzdot kādu provocējošu jautājumu, lai saprastu kāds pretējā pusē ir cilvēka tips, vai viņš ir tendēts uz humoru, vai ir agresīvs, kāds ir viņa intelekta līmenis, cik labi viņš ir gatavs diskusijai utt. Īsāk sakot, lai ievāktu informāciju. Šajā rakstā visi piemēri būs par kosmosu. Piemēram, uzdodam jautājumu, uz kuru visi zina atbildi, vai kosmoss vispār eksistē? Ja cilvēks atbild ar humoru, slikti, tas nozīmē, ka cilvēkam ir augsts intelekta līmenis un viņš jūtas droši par tēmu. Ja atbild agresīvi vai nievājoši, tad secinājums ir pretējs.

Oponenta atvēršana. Tas tiek darīts vienkārši. Jāuzdot vairāki atvērti jautājumi, lai saņemtu no oponenta informāciju par viņa pozīciju un argumentiem, ar kuriem pēc tam var sākt strādāt. Piemēram, cik ilgi vēl pastāvēs saules sistēma? Kur atrodas saules sistēma attiecībā pret visu galaktiku? Tas ļaus novērtēt oponenta zināšanu līmeni un turpmāko soļu izvēli.

Tēmas paplašināšana vai sašaurināšana. Ja oponents runā pārāk plaši par tēmu, visdrīzāk, detaļas viņš tik labi nepārzina, tāpēc ļoti pareizi būtu diskusiju novirzīt uz detaļām, par kurām tev ir labākas zināšanas. Piemēram, runājot par saules sistēmu kopumā, var teikt, bet manā ieskatā ne tikai saule, bet arī Jupiters būtiski ietekmē zemi ar savu gravitācijas lauku. Kāds ir Jupitera virsmas un kodola sastāvs? Šeit tiek panākti divi efekti, pirmais, tiek pārtverta sarunas iniciatīva un otrs, tiek radīts pamats parādīt, ka oponents nav tik kompetents šajā jautājumā, kas ļauj veidot apgalvojumus, kuriem oponents būs spiests piekrist jebkurā gadījumā. Otrs paņēmiens ir tēmas paplašināšana. Ja tu jūti, ka saruna virzās aizvien dziļākās detaļās, par kurām oponentam ir daudz lielākas zināšanas, tad vienīgais veids kā izvairīties no zaudējuma, ir tēmas paplašināšana, novirzot to pavisam citā plaknē. Piemēram, neskatoties uz to, ka Jupiteram ir zināma ietekme uz gravitācijas lauku, tomēr saulei dziestot, visas tuvākās planētas tiks iznīcinātas, pēc cik ilga laika tas varētu notikt?

Izsišana no sliedēm. Ja oponents ir iegājis viņam ērtā ritmā, sāk lietot pārliecinošus argumentus, kā arī jūt, ka tulīt būs uzvarējis, labs paņemiens ir izsist oponentu no līdzsvara ar kādi vispārzināmu patiesību. Ļoti labi ir uzbrukt oponenta piemēriem vai argumentam. Tas ļaus apturēt uzvaras gājienu un pavērs iespēju pārtvert iniciatīvu. Piemēram, uz apgalvojumu, ka Jupiters ietekmē zemi tik pat lielā apmērā kā Saturns, jo abas planēts ir lielas, var norādīt, ka analoģija nevar būt par pierādījumu. Tieši otrādi Jupitera un Saturna planētas sastāvs būtiski atšķiras, kas izslēdz vienādības zīmes likšanu abām planētām. Arguments, ka analoģija nav pierādījums darbojās jebkurā diskusijā ļoti efektīvi, jo pret šo ir maz pretargumentu.

Piekrītu, un… Piekrītu, bet… Lai uzvarētu diskusijā, ne vienmēr vajag apšaubīt un kritizēt jebkuru oponenta apgalvojumu. Reizēm tieši otrādi vajag piekrist, tādējādi oponentam dodot pozitīvas emocijas par it kā uzvaru, un tad iegrūst oponentu murgā. Svarīgi radīt situāciju, kad oponents nespēs tik viegli iebilst tavam apgalvojumam, jo tu taču piekrīti viņa paša teiktajam. Piemēram, piekrītu, ka saules sistēma ir neizpētīta un mums būtu jāsūta kosmosa kuģi uz visām planētām un tieši tāpēc, mums ir jāatliek un jāaptur visi plāni, lai labāk sagatavotos tik svarīgai misijai. Cits piemērs, piekrītu, bet noteikti nepieciešama papildus izpēte, lai tik svarīgs jautājums tiktu risināts bez kļūdām un zaudējumiem.

Kaunināšana. Ļoti labs paņēmiens, ja redzams, ka oponents sāk padoties vai ir padevies, bet nevēlas to atzīt. Bieži oponents sāks pāriet uz personību, lai vienkārši aizskārtu tevi un izsistu no līdzsvara. Tas parasti ir pēdējais mēģinājums kaut kā pagriezt situāciju sev par labu. Šādā gadījumā vislabākais ir atsaukties uz morāli un jebkuras diskusijas pamatprincipu – diskutē par idejām, nevis par cilvēku. Piemēram, oponents saka, ka vispār tev jau nav izglītība kosmosa zinātnēs un astronomija ir tikai tavs hobijs. Vai vēl brutālāk, paskaties uz sevi, kas tur esi, lai man te kaut ko stāstītu. Atbilde ļoti vienkārša, tava pāriešana uz personībām norāda tikai uz to, ka argumenti par diskusiju tev ir beigušies un tu esi zaudējis. Sabiedrībā nav pieņemts pāriet uz personību.

Šeit es aprakstīju dažus takstiskus soļus, kas būtiski uzlabo diskusijas prasmes un iespēju uzvarēt. Neapšaubāmi, ka jebkuras diskusijas pamatā jābūt zināšanu apmaiņai starp oponentiem un arī zināšanu pārsvars bieži ir faktors, kas ļauj uzvarēt diskusijā, tomēr ne vienmēr tavas zināšanas būs dziļākas par oponenta, tāpēc var izmantot dažādus paņēmienus, kas palīdzēs gūt uzvaru. Un, protams, pats svarīgākais priekš jebkuras uzvaras, prakse prakse un vēl reiz prakse. Trenējies visur un uz visiem, iesaistoties jebkāda veida diskusijās un strīdos ar mērķi uzvarēt un iemācīties kaut ko jaunu.

Vai Latvijā ir okupanti?


Tie, kas seko manam Twitter kontam, redzēja, ka nesen man bija viedokļu apmaiņa ar vienu personu par to, vai Latvijā ir okupanti. Sarakstes jēga bija tāda, es rakstīju, ka okupantu nav, jo Latvija uz šodienu nav okupēta, bet otra persona rakstīja, ka okupanti ir un viņus izdzenot ārā, Latvijas IKP (iekšzemes kopprodukts) augs. Ņemot vērā, ka Twitter formāts ir domāts īsām ziņām un īsai viedokļu apmaiņai, tad šeit uzrakstīšu izvērstāku pamatojumu, kāpēc tik populārai tēmai par okupantiem, kas bija 20. gs. 90os gados, šodien ir zudusi aktualitāte.

Pirmkārt, uz šodienu Latvija ir brīva, neatkarīga valsts, kura pilnībā var īstenot savu suvereno varu gan iekšpolitikā, gan starptautiski. Šo faktu pierāda tas, ka mēs esam ANO (Apvienot nāciju organizācijas), ES (Eiropas Savienības) un NATO (Ziemeļatlantijas Līguma organizācijas) un citu starptautisko organizāciju dalībvalsts. Tas nozīmē, ka starptautiski visas pasaules valstis atzīst Latviju kā starptautisko tiesību subjektu un ar to ir pietiekami, lai secinātu, ka starptautiski Latvija ir neatkarīga. Arī iekšpolitikā mēs brīvi ievēlam Saeimu un likumdevējs brīvi izdot likumus, pie tam Saeima nevienam, izņemot vēlētājiem, neatskaitās un neviens tai nedod norādes, līdz ar to arī iekšpolitiski secināms, ka esam neatkarīgi.

Otrkārt, par okupantiem vēsturiski sabiedrībā tika sauktas tās personas, kas iebrauca Latvijas teritorijā laikā, kad Latvija bija PSRS (Padomju Sociālistisko Republiku Savienības) sastāvā, kas tiek uzskatīts par okupācijas laiku. Nav skaidrs, kas tieši tiek uzskatīti par okupantiem, vai, piemēram, iebraucēji no Baltkrievijas, Ukrainas, Kazakstanas, Gruzijas, Armēnijas, Azerbaidžanas, Uzbekistanas, Turkmenistānas, Tadžikistānas, Kirgizstānas, Lietuvas un Igaunijas arī tika pieskaitīti pie okupantiem. Tāpat nav skaidrs, vai iebraucēji no Krievijas, kas brauca darba un labākas dzīves meklējumos uz Latvijas teritoriju, jo šeit bija augstāks dzīves līmines, arī varētu tikt uzskatīti par okupantiem. Neiedziļinoties konvencijās, kam vienkārši tagad nav laika, uzrakstīšu īsi, starptautiski par okupāciju tiek uzskatīta tāda situācija, kad itkā valsts ir neatkarīga, bet faktiski to pārvalda cita valsts ar spēka palīdzību. Tas nozīmē, ka Latvijas gadījumā par okupantiem varētu saukt tikai valsts institūciju pārstāvijus, kas pārvaldīja Latvijas teritoriju un nodrošināja šo pārvaldi. Īsāk sakot okupanti bija PSRS armijas karavīri, kas atradās Latvijas teritorijā, tā laika policijas (milicijas) pārstāvji, tā laika valsts pārvaldes pārstāvji utt., īsāk sakot, visi, kuri bija piederīgi pie spēka struktūrām un valsts aparāta. Līdz ar to secinājums ir tāds, ka lielākā daļa iebraucēju, kas strādāja rūpnīcās, tirdzniecībā, ostās, būvniecībā utt. nav okupanti un par tādiem nevarēja būt, jo neīstenoja valsts varu.

Treškārt, neiedziļinoties vēsturē, 1994. gadā no Latvijas tik izvests Krievijas karaspēks un, ja pieņem, ka Krievija ir PSRS saistību pāņēmēja, tad formāli 1994. gadā Latvija kļuva pilnīgi neatkarīga un par okupantiem Latvijas teritorijā vairs nevarētu runāt tāpēc, ka vairs nebija nekādu šķēršlu priekš Latvijas īstenot suverenitāti pilnā apmērā, kas arī tika darīts, ko pierāda, piemēram, iestāšanās ES un NATO.

Ceturtkārt, ja pat pieņem, ka iebraucēji, kas bija PSRS pilsoņi varētu uzturēties Latvijas teritorijā “nelegāli”, jo Latvija atguva neatkarību, tad 1995. gadā stājās spēkā likums “Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības”, kur tika noteikts nepilsoņa status personām, kas 1992. gada 1. jūlijā bija neatkarīgi no pierakstā norādītās dzīvojamās platības statusa pierakstīti Latvijas teritorijā, vai viņu pēdējā reģistrētā dzīvesvieta līdz 1992. gada 1. jūlijam bija Latvijas Republikā, vai ar tiesas spriedumu ir konstatēts fakts, ka līdz minētajam datumam viņi ne mazāk kā 10 gadus nepārtraukti dzīvoja Latvijas teritorijā. Tas nozīmē, ka visi cilvēki, kas neieguva Latvijas pilsonību, varēja iegūt nepilsoņa statusu līgumā paredzētājā kārtībā, ņemot vērā likumā noteiktos ierobežojumus. Pie tam, iepriekšminētajā likumā noteikts, ka nepilsonim ir Latvijas Republikas Satversmē noteiktās cilvēka tiesības un pienākumi. Tas nozīmē, ka Latvija uzņēmās saistības pret nepilsoņiem un to statuss Latvijā ir legāls.

Rezumējot, visu augstāk minēto, redzam, ka Latvija ir neatkarīga un suverena valsts, kurā atrodas pilsoņi, nepilsoņi un citas personas, kurām ir legāls statuss. Latvijā nav citu valstu struktūras vai karaspēka, kas kontrolētu valsts varu, līdz ar to secinājums ir ļoti vienkārs, Latvijā nav okupantu.

Kāpēc joprojām šis jautājums uzrodās mediju un twitter telpā. Viens iemesls ir saglabāt un kurināt savstarpēju naidu starp cilvēkiem un to dara apzināti mediju pārstāviji un cilvēki, kas strādā ar sabiedriskās domas veidošanu. Cits iemesls ir vienkārši garīgās slimības tiem cilvēkiem, kas joprojām dzīvo pasaulē, kur Latvija ir pilna ar okupantiem un tā iemesla dēļ Latvija neattīstās. Kā vienmēr, cilvēki mēdz meklēt vieglas atbildes sarežģītām problēmām, daudz grūtāk ir sev personīgi atzīt, ka Latvijas bēdīgā ekonomiskā situācija ir tāpēc, ka reizi aptuveni divos gados (parlamenta un pašvaldību vēlēšanas), katrs no mums iet uz vēlēšanu iecirkni un nobalso par kārtējiem zagļiem, kas ar lāpstu šķūrēs arā budžeta naudu. Ļoti grūti atzīt, ka mēs visi esam pie tā vainīgi, jo nenodrošinam pietiekamu sabiedrisko kontroli. Daudz grūtāk ir atzīt, ka Latvijas sliktā ekonomiskā situācija ir nevis dēļ mistiskajiem okupantiem, bet dēļ tā, ka mums ir neefektīvs likumdošanas process, korupmēta valsts pārvalde, neefektīva un korumpēta tiesu sistēma, nestabila tiesiskā vide, neefektīva ārvalstu investīvu aizsardzība utt. Līdz ar to, manā ieskatā jautājumu par okupāciju un okupantiem jāatstāj vēstures zinātniekiem un jābeidz dzīvot senā pagātnē, jo tur nekā nav, nav ne attīstības, ne labklājības un protams, nav virzības uz priekšu.

Apsveicu – iedzīvotāju kļūst mazāk bet valsts budžets lielāks


Gandrīz visu laiku dzīvojam mediju radītajā sapņu pasaulē, kur ir skaistā Latvija, priecīgie cilvēki, profesionāli politiķi un viss pārējais. Protams, pa reizei gadās kāda maziņa problēma, bet kopumā visi virzāmies pretīm skaistajai nākotnei. Diemžēl nepieciešams regulāri atgriezties drūmajā un skaudrajā realitātē, ko jādara arī pirms gada beigām, lai varētu adekvāti izvirzīt nākamā gada mērķus. Ļoti īsi par pašu galveno, kas raksturos nākamā gada ekonomiku.

Ja 2018. gada janvārī Latvijā bija 1 934.4 miljoni iedzīvotāju, tad 2019. gada decembrī mūs palika tikai 1 909.0 miljoni. Tas nozīmē, ka ap septiņām Latvijas pilsētām pa šiem diviem gadiem pazuda no kartes un tendence visdrīzāk turpināsies tāda pati.

Savukārt valsts budžets ir audzis no 8,75 miljardiem euro izdevumos 2018. gadā līdz 10.01 miljardiem euro izdevumos uz 2020. gadu. Šeit ir divas iespējas, vai nu mūsu darba ražīgums ir audzis tik lielā mērā, ka pie mazāka iedzīvotāju skaita mēs varam pelnīt vairāk vai arī valsts no mums sāk iekasēt stipri vairāk, neskatoties uz to, ka samazinoties iedzīvotāju skaitam, jebkuras infrastruktūras izmaksas pieaug uz vienu iedzīvotāju, bet infrastruktūras objektu skaitu nav plānots samazināt, līdz ar to arī turpmāk mūsu finansiālais slogs tikai augs.

Interesanti, ka darba samaksa privātajā sektorā (publiskais sektors nepelna, līdz ar to tas neataino reālo situāciju ekonomikā) no 2018. gada septembra līdz 2019. gada septembrim ir palielinājusies tikai par 53 euro, kas ir vidēji 7%. Tas nozīmē, ka valsts budžets 2020. gadā būs par 14% lielāks nekā 2018. gadā, savukārt mūsu ienākumi ir palielinājušies tikai par 7%.

Ejam tālāk, patēriņa cenu indekss kopš 2018. gada janvāra ir palielinājies par 5.4% attiecībā pret 2019. gada novembri, pēc būtības tā ir inflācija. Tas nozīmē, ka mūsu reālie ieņēmumi kopš 2018. gada ir palielinājušies aptuveni par 1.6%, kas pretstatā valsts budžeta palielinājumam par 14%, ir ļoti mazs skaitlis.

Rezumējot augstāk minēto. Budžets mums aug neproporcionāli iedzīvotāju reālajiem ienākumiem, kas nozīmē, ka ir būtiksi pieaudzis nodokļu slogs uz katru iedzīvotāju, ņemot vērā, ka iedzīvotāju skaits strauji samazinās. Diemžēl jēdzīgu ekonomikas analīzi medijos jūs nevarēsiet atrast tāpēc, ka daudzi rādītāji ir ļoti bēdīgā stāvoklī un tas demonstrē esošās varas nespēju risināt virkni aktuālo jautājumu. Šis bija ātrs Centrālās statistikas pārvades mājas lapas apskats, no kurienes arī tika ņemti visi dati. Detalizētu apstāktu uztaisīšu kā vienmēr jūlijā, kad būs apkopoti visi dati par 2019. gadu un būs saulaināks laiks aiz loga.

Citāts pārdomām Jesaja Berlins


Ņemot vērā, ka Ziemassvētki tiek uzskatīti par pārdomu laiku, tad neliels citāts no Latvijas teritorijā dzimuša, ēbrēju izcelsmes filozofa Jesaja Berlina (1909-1997). Diemžēl tajā laikā uz Angliju pārcelties no Latvijas varēja lielākoties tikai ēbreji, tāpēc varam atrast daudzus pazīstamus ēbrēju izcelsmes cilvēkus, kas nāk tieši no Latvijas teritorijas.

Brīvība ir brīvība un nevis vienlīdzība vai godīgums, vai taisnīgums, vai cilvēciska laime, vai mierīga sirdsapziņa.

No sevis piebildīšu, ka arī Imanuels Kants bija rakstījis par brīvību, kā lielāko cilvēka vērtību, kas ir visnežēlīgākais vārds vēsturē, kas raisīja nemierus, cīņu, nodevību un pakļaušanu. Tieši brīvība bija tas, kas trūka Jēzus mācībā, lai tā tiešām būtu tika laba, kā par to stāsta un jūsmo Ziemassvētkos. Brīvība ir visdārgākais, kas mums ir, jo kamēr esam brīvi, varam būt laimīgi, godīgi, taisnīgi un mierīgi par savu sirdzapziņu.

Būt skaļam un teikt patiesību


Reizēm gribas uzrakstīt par mūžīgām dzīves patiesībām, kuras ir vērts atcerēties un atkārtot. Frāzi par to, ka klusēšana ir zelts, izdomāja tie, kas baidījās no esošās sistēmas un nevēlējās stāties pretīm netaisībai un spēkiem, kas apspieda citus. Tieši tāpēc vēsture atceras un cilvēki runā par tiem dažiem, kuri nebaidījās teikt un rakstīt, par ko bieži zaudēja savas dzīvības pretīm saņemot mūžību. Kāpēc pie varas esošie tomēr baidās no patiesības?

Skatoties no malas, var likties nesaprotama diktatora vai autoritāra līdera rīcība, kad valstī tiek ieviesta cenzūra un cilvēki tiek sodīti par patiesības vai vismaz sava nesaskaņotā viedokļa paušanu. Pats diktators vai autoritārs līderis rada ilūziju, ka viņa vara ir absolūta, ka nav uz pasaules tāda spēka, kas varētu apdraudēt viņa dominēšanu un viņa atbalsts no apkārtējiem cilvēkiem ir tik milzīgs, ka katrs ir gatavs dēļ diktatora mirt. Šeit ir vieta retoriskam jautājumam, ja tā patiesībā būtu, vai dikators vai autoritārs līderis baidītos no tā, ko par viņu runā un kritizē. Noteikti nē, līdz ar to secinājums ir tāds, ka viņš ļoti labi jūt, ka pie varas atrodas nelikumīgi un patiesībā cilvēki viņu neatbalsta, bet tikai baidās no viņa un jebkurā ērtā brīdī izdarīs visu, lai dikatatoru vai autoritāro līderi gāztu no varas.

Patiesībai ir ļoti interesanta īpašība, tā agri vai vēlu uzvar jebkurus melus. Diktators vai autoritārs līderis zina, ka viņa vara ir tikai un vienīgi meli, kuriem izgaistot, paliks pliks, nevarīgs cilvēks. Iedomājaties vislielāko un spēcīgāko diktatoru, kurš ir virtuozs manipulators, kuram tic visi, kurš spēj savaldzināt miljonus. Nākamajā dienā tie paši miljoni pieņem lēmumu, ka diktators vai autoritārs līderis nav nekas. Viņš zaudē jebkādu statusu. Apkalpe viņu neapkalpo, ierēdņi vairs nepilda pavēlēs, armija neklausa un policija izliekas, ka viņa nav. Diktators vai autoritārs līderis klīst pa milzīgām rezidences telpām, kuras ir tukšas, jo visi ir aizgājuši. Viņš saņem pavēsti, ka viņam vairs nav tiesību atrasties rezidencē un viņš nokļūst uz ielas bez graša kabatā. Tieši tā izskatās cilvēks, kurš ir zaudējis varu un jebkādas spējas būt tas, kas viņš bija dienu iepriekš. Teorētiski, tas var notikt jebkurā brīdī ar jebkuru un tieši tāpēc diktatori vai autoritāri līderi histēriski slēpj patiesību, lai vienā dienā nepamostos pilnīgi vieni bez jebkāda statusa.

No augstāk minētā secinājums ir viens, ja vēlaties cīnīties pret autoritāriem vai totalitāriem režīmiem, ir jārunā. Pat tad, kad šķiet, ka visa pasaule ir pret jums un režīms ir neuzvarams, tik un tā jāturpina teikt patiesību un cīnīties par taisnību, jo vara ir parāk vāja, ja jau baidās tik vienkāršu un pareizu lietu, kā patiesību. Svarīgi atcerēties, ka patiesība vienmēr agri vai vēlu uzvar, jo nekā spēcīgāka par patiesību mūsu pasaulē nav.

Žurnālistiem jābūt izglītotiem (preses konference ar Lembergu)


Šodien ir ļoti interesanta diena, kad tika publicēta informācija par Aivara Lemberga vārda un uzvārda iekļaušanu Office of Foreign Assets Control (OFAC) sankciju sarakstā. Rezultātā šim faktam tika veltīta Aivara Lemberga iknedēļas preses konference, kas pieejama arī Youtube kanālā “Ventspils”. Neiedziļinoties jautājuma būtībā, kāds man radās iespaids no iepriekšminētās preses konference.

Pirmais iespaids par Aivaru Lembergu. Cilvēks mierīgi sēž, ironizē, joko un izskatās samērā pārliecināts par sevi. Tā arī visas intervijas laikā nevienu reizi žurnalistiem neizdevās izsist viņu no līdzsvara, kā arī uzdot kaut cik necik asu un atmaskojošu jautājumu. Visas intervijas laikā Aivaram Lembergam bija stabila, iepriekš atstrādāta pozīcija, vesels pasaules skatījums un skaidri ģenerālie argumenti, pret kuriem ļoti sarežģīti iebilst, piemēram, neesmu vainīgs, jo neesmu notiesāts, uz ko, nez kāpēc, nevienam nebija pretarguments, ka vaina var būt reputācijas nevis juridiskā fakta jautājums.

Otrais iespaids par pašu situāciju. Šeit noteikti ir pamats vērsties LR Satversmes tiesā, jo šāda juridiskā konstrukcija, kad Finanšu un kapitāla tirgus komisija var pieņemt noteikumus, kuros nosaka par saistošiem Latvijas tiesību subjektiem ASV noteiktās sankcijas attiecībā pret Latvijas pilsoņiem, ir nepareiza, jo Latvija nav šo sarakstu īpašniece un Latvijas pilsoņi nav tiesīgi šo ASV lēmumu pārsūdzēt atbilstoši Latvijas procesuālajām normām. Līdz ar to sanāk, ka Latvijas valsts nevis aizsargā savus pilsoņus, kas ir Latvijas vienīgā funkcija, pēc būtības, bet tieši otrādi, piedalās savu pilsoņu tiesību būtiskā ierobežošanā. Cita lieta ir ar ANO vai ES sankcijām, jo tur ir legāli un vienkārši mehānismi, kā jebkurš no mums var pārsūdzēt esamību sankciju sarakstā. Jo pēc analoģijas var uzdot retorisku jautājumu, kāpēc mēs neakceptējam Krievijas, Japānas un Ķīnas sankciju sarakstus, tie juridiski ne ar ko neatšķiras no ASV.

Trešais iespaids par žurnalistiem. Skaidra lieta, ka iepretīm Latvijas valsts televīzijas žurnalistu saukļiem, ka tas nav valsts bet sabiedriskais medijs, vajag to arī pierādīt ar darbiem, piemēram, gatavoties preses konferencēm, lai aizstāvētu sabiedrības intereses. Aivars Lembers uz LTV žurnalistu fona izskatījās labi. Viņa intelektuālā un erudīcijas kapacitāte ir reizes augstāka nekā, piemēram, Ivo Leitānam, kurš atgādināja vidusskolas audzēkni, kuram ļoti gribas uzdot skolotājam kādu viltīgu, negaidītu jautājumu, bet nepietiek ne zināšanu, ne prasmju. Žurnālists nebija iztulkojis oficiālā paziņojuma tekstu, ļaujot Lembergam aizvērt viņam muti ar standarta frāzi, ka visi dzīvojam Latvijā un jāuzdot jautājumi tikai latviešu valodā. Otra žurnaliste iebrauca auzās ar informāciju no komercreģistra, nespēdama atrast nevienu paņēmienu, kaut tādi bija, kā iziet no šīs situācijas, bet sāka strīdēties par to vai LTV ir valsts vai sabiedrisks medijs, kam šajā preses konferencē vispār nav nozīmēs, pareizi būtu piekrist kaut vai, ja žurnaliste tiktu dēvēta par vistu, jo bija jākoncentrējas uz citiem jautājumiem, bet Lembergam izdevās izsist viņu no līdzsvara. Pēc tam abi žurnalisti bija vienkārši nesagatavojušies, jo braucot uz preses konferenci pie tāda līmeņa cilvēka, kurš ir izdzīvojis un kļuvis bagāts deviņdesmitajos, visu laiku veiksmīgi karo ar tiesību aizsardzības iestādēm, koncentrē ap sevi milzīgu resursu apjomu, sēžot preses konferencē, nespēt nosaukt kaut kādas konkrētas lietas, naudas plūsmas, liecības, aizdomīgus īpašumu iegūšanas faktus utt. no kā sastāv korupcija, kas iedzītu Lembergu stūrī, ir vienkārši nekompetence.

Tikai labi izglītots, zinošs un apveltīts ar lielu erudīciju un asu prātu cilvēks, var būt par labu žurnālistu un tieši tādiem cilvēkiem ir jāveido visveiksmīgākās karjeras žurnālistikā. Diemžēl mums realitātē bieži ir negatīva selekcija, kad par žurnalistiem tiek ņemti lojāli nevis labi žurnālisti. Labs žurnālists, atšķirībā no propagandista, iedziļinās tēmā, spēj ar jautājumiem demonstrēt atbildētāja attieksmi, personību, pasaules uzskatu un dabūt arā tās atbildes, kuras ataino realitāti, nevis iepriekš sagatavoto pasaku. Tiešām, visiem iesaku noskatīties šajā rakstā minēto preses konferenci, jo tā ļoti labi parāda, kāpēc mums ir problēmas ar presi, problēmas ar personu saukšanu pie atbildības (jo tās ir galvas tiesu gudrākas par sistēmā strādājošajiem) un problēmas ar tiesību piemērošanu kopumā.