Sniegotais brauciens uz bezdibeni


Šis stāsts ir balstīts uz patiesiem notikumiem. Visi tēli ir izdomāti, jebkuras sakritības ir nejaušas, kā arī zemāk aprakstītājam ir tikai un vienīgi māksliniecisks mērķis. Tiesas piespriestais sods paņemts no tiesas sprieduma par līdzīgu noziedzīgu nodarījumu, savukārt preces un naudas apjoms tika noapaļots.

Aukstā decembra dienā aiz loga krita balts sniegs, kas sastāvēja no lielām un izteiksmīgām pārslām. Kārtējā sestdiena sākās bez steigas un rosmes. Ap pulksten 11:00 Daniels atvēra acis un ar roku centās satvert blakām uz galda stāvošu telefonu. Gaisma, kas spraucās caur guļamistabas aizkariem vēstīja par to, ka gulēts ir pārāk ilgi. Telefonā bija viena īsziņa un neatbildēts zvans, kas nespēja pamodināt Danielu pēc kārtējās piektdienas pasēdēšanas. Izziņā bija apsveikums vārda dienā, savukārt zvans tika saņemt no Daniela drauga, ar kuru viņam šodien bija norunāta tikšanās. Kaut arī bija sestdiena, tomēr tā noteikti nebija plānota kā brīvdiena. Paskatīdamies laika prognozes telefonā, Daniels nopūtās par solīto sniega puteni un nolika telefonu atpakaļ uz nakts galdiņu.

Ticis līdz virtuvei, Daniela acu priekšā pavērās nesakārtotas virtuves skats. Uz galda bija neapēsta gaļa ar sieru un olīvām, savukārt pie izlietnes atradās vīna un alus pudeles. Izlietnē rēgojās zaļi šķīvji ar gaiši brūnu apmali, haotiski izmētāti ēdamrīki un sasita krūze. Daniels ieslēdza tējkannu un centās atrast kaut vienu tīru kafijas tasi, lai pagatavotu tajā spirdzinošo dzērienu.

Apsēzdamies pie netīrā galda malas, viņš lēnām malkoja karsto kafiju bez cukura un klusām pārdomāja šodienas gaitas. No virtuves loga bija redzams mikroautobuss, ar kuru Danielam šodien ir plānots pārvest preci un tādējādi nopelnīt uz jaungada svinībām un turpmāko dzīvošanu. Kafijas dzeršanu pēkšņi pārtrauca telefona zvans. Daniels ātri piegāja pie nakts galdiņa un pacēla uz tā guļošo telefonu.

“Klausos!” Daniels teica, uzspiežot zaļo atbildēšana pogu.
“Čau! Zvanīju no rīta, bet tu necēli klausuli, vai viss kārtībā?” jautāja Daniela draugs Jānis.
“Jā! Vakar bija neliela pasēdēšana un šodien nav tas mundrākais stāvoklis no rīta” paskaidroja Daniels.
“Labi. Galvenais neaizmirsti, ka tev šodien divos vajag ierasties norunātajā vietā un neaizmirsti paņemt naudu!” teica Jānis.
“Noteikti būšu.” Daniels apstiprināja un nolika klausuli.

Pēc sarunas, Daniels iebāza telefonu priekšējā bikšu kabatā un izdzēra līdz galam kafiju. Pieiedams pie gaiši brūnā koka galda, viņš atvēra atvilktni un izņēma no tās 15 000 EUR, kas jau no vakardienas bija rūpīgi ielikti maisā. Tos ielikdams mazā vīriešu somā, Daniels iegāja vannas istabā, noskaloja vēl aizmigušo seju, iegāja gaitenī, uzvilka jaku, paņēma automašīnas atslēgas un ātrā solī devās uz mikroautobusa pusi.

Ceļš bija piesnidzis un ārā valdīja spēcīgs ziemeļu vējš. Kaut arī brauciens notika ap pusdienlaiku, tomēr laukā valdīja pustumsa. Redzamība uz ceļa bija vāja. Mašīnā skanēja pieklusināta mūzika un Daniela skatiens vērsās uz priekšu. Skatiens bija tukšs, bez emocijām un pārdzīvojumiem, vienaldzīgs un auksts, tāpat kā ziemeļu vējš, kas sitās pa mikroautobusa priekšējo stiklu.

Pēc ilgāka laika, Daniels ieradās norunātajā vietā pie valsts robežas, kur viņu jau gaidīja Jānis. Daniels atvēra mašīnas durvis un izgāja ārā no tās. Uzliekot kāju uz sniega, tā nedaudz iegrima. Putenis bija darījis savu, tas noklāja zemi ar balstu un mīkstu segu. Lēnām Daniels piegāja pie Jāņa mašīnas un sasveicinājās ar viņu.

“Esmu gatavs paņemt visu norunāto kravu, lūk šeit būs nauda, kā bijām runājuši.” teica Daniels.
“Jā, ļoti labi. Starp citu, apsveicu ar vārda dienu!” sacīja Jānis, atvērdams sava mikroautobusa aizmugurējās durvis, kur atradās 3000 iesaiņotas paciņas ar cigaretēm ar citas valsts akcīzes nodokļu markām.
Daniels kopā ar Jāni ātri pārkrāva visas kastes. Meža vidū visapkārt bija klusums, ko vēja šalkas diemžēl nemitīgi iztraucēja. Pēc pēdējās kastes, Jānis teica:
“Man ir neliela aizķeršanās ar piegādi, līdz ar to ātrāk par martu jauna pieveduma nebūs.”
“Līdz martam? Kas noticis?” uztraukts jautāja Daniels.
“Pagaidām neko nevaru paskaidrot, bet, jā, līdz martam.” atbildēja Jānis un devās uz automašīnas pusi.

Daniels iekāpa automašīnā visai sliktā omā, jo cigarešu tirdzniecība bija viņa galvenā nodarbe un Jāņa teiktais nozīmēja, ka Daniela ienākumi būtiski kritīsies. Satraukumā un nelielā izmisumā, kas bija redzams Daniela sejā, viņš iedarbināja automašīnu un spēcīgi uzspieda gāzes pedāli. Braukdama, automašīna aizķera ar mikroautobusa sānu stingrāku koka zaru, kas atstāja uz mašīnas krāsojuma nelielu švīku.

Ceļš ar katru minūti kļuva aizvien baltāks, ko nobēra spēku pieņēmušais sniegta putenis, kas tika pavadīts ar brāzmainu vēju. Automašīnas lukturi izgaismoja ceļu un gaismas stari veidoja mērenu deju ar sniega pārslām. Pēc pāris minūtēm Daniels pamanīja policijas posteni uz meža ceļa. Viņš uzreiz saprata, ka postenis ir izvietots tikai un vienīgi viņa dēļ. Danielam nebija kur nobraukt malā vai apgriezties, lai izvairītos no nevēlamās tikšanās ar likumsargiem. “Tā tad marts, protams!” viņš pie sevis noteica. Un ņemot vērā, ka līdz postenim tomēr vēl palika neliels attālums, Daniels paņēma telefonu un centās sazvanīt Jāni. Bez lielas izbrīnas telefons bija atslēgts.

Piebraukdams pie policijas posteņa, Daniels lielā satraukumā atvēra automašīnas logu. Seja viņam bija sarkana un pietvīkusi, skatiens nespēja fokusēties vienā punktā un rokas nervozi ieķērās stūrē, it kā, atlaižot tās, notiktu kritiens bezdibenī, kurā pēc Daniela domām krita visa viņa dzīve, visa pagātne un nākotnes plāni, cerības un vēlmes. Palika tikai tukšums un bezcerība.

Pēc automašīnas apskates policija atrada nelegālu cigarešu kravu. Daniels pēc garākas sarunas vienojās ar prokuroru par savas vainas atzīšanu. Pēc gada notika tiesas sēde, kurā tika nospriests Danielu atzīt par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā un piespriest viņam piespiedu darbu 220 stundas un piedzīt no Daniela valsts labā kaitējuma kompensāciju 10 000 EUR apmērā.

Mūžīgās mācības


Sen neesmu rakstījis savā blogā un mani zināmā mērā pat nomocija sirdsapziņa par to, ka stāv vesela informācijas izvietošanas telpa, kas netiek regulāri papildināta, kaut arī katru dienu ir kāds notikums vai tēma, kas varētu izdaiļot interneta vidi.

Nedaudz par izjūtām. Mēs sākam mācīties septiņu gadu vecumā. Skolas laikā katram pavīd doma, kaut tik ātrāk beigtos mācības un varētu kļūt pieaugušāks. Uzsākot studijas, šādas domas kļūst mazāk un, saņemot bakalaura grādu, sirdī ir jūtamas nelielas skumjas. Tad tu saproti, ka bez maģistra mūsdienās ir grūti dzīvot un ar lielāku sparu nekā jebkad agrāk dodies pēc nākamā grāda. Iegūstot to, tu stāvi izlaidumā, klausies saldās rektora un pasniedzēju runas par spīdošo nākotni un zaļo zāli ar zilajām debesīm. Tu stāvi un jau iedomājies, ka nu tikai viss tagad sāksies. Paiet pāris gadi un kļūst skaidrs, ka mācību un studiju process sāk pietrūkt, smadzenes sāk slinkot un pats kļūsti profesionāls vienā jomā, aizmirstot pārējās. Kā lauzt iepriekšminēto situāciju, ļoti vienkārši, jāsāk jaunas studijas un ņemot vērā, ka vēl viens bakalaurs ir garš un laikietilpīgs process, tad, protams, ka labākais vairiants ir vēl viens maģistra grāds.

Mans ieteikums visiem, līdzīgi kā slavenajam revolucionāram, mācieties, mācieties un vēlreiz mācieties.

Pašvaldību vēlēšanas – Rīga


Vakar tika aizvadītas pašvaldību vēlēšanas, ņemot vērā, ka medijos šī tēma tika apspriesta gana plaši, tad šeit ierakstīšu īsu komentāru, lai atstātu savu liecību vēsturē.

Par kandidātiem. Uzvarēja pie varas esošā partija, kas, pēc manām domām, ļoti veiksmīgi uztur un veido koruptīvās shēmas, un ļoti efektīvi izzog pašvaldības budžetu. Piemēri nav tālu jāmeklē, Rīgas satiksme, Rīgas ūdens, namu apsaimniekošana, ceļu būve utt. Pērējie kandidāti neko labāku neizdomāja, kā nevis pieminēt un piedāvāt tiešus un šaurus risinājumus katrai no problēmām, kārtējo reizi sāka dalīt vēlētājus pēc “etniskās” piederības, starp citu ļoti interesanti, pie kuriem (labajiem – latviešiem, sliktajiem – krieviem) tiek pieskaitīti Rīgā dzīvojošie ēbrēji, čigāni, lietuvieši, ukraiņi, baltkrievi un igauņi, vai viņi arī neiederas latviskā Rīgā? Pēc būtības šāda dalīšana ir diskriminācija un nebūtu pieļaujama mūsdienu valstī. Patiesībā par dažu politiķu izteicieniem, Vācijā vai Lielbritānijā tie saņemtu mazākais administratīvo, bet labākajā gadījumā kriminālo sodu.

Ņemot vērā Rīgas nacionālo sastāvu, bija no paša sākuma skaidrs, ka ar nacionalistiskiem lozungiem tālu tikt nevar, bet tomēr, kāpēc tas tika darīts? Ļoti vienkārši, zinot, ka uzvarēt nav iespējams, partijas cīnījās par iekļūšanu domē, lai palielinātu savu popularitāti, bet diemžēl neko vairāk, jo daļa no ievēlētiem deputātiem piedalīsies nākamajās Saeimas vēlēšanās un pašvaldība viņus tā īsti neinteresē.

Par iznākumu. Kā jau es rakstīju iepriekš, pa lielam priekš mums esošajā konfigurācijā, nav svarīgi, kurš uzvar vēlēšanās, jo naudas dalīšana notiek pa visam citā līmenī (ir pie mums bagāti un ietekmīgi cilvēki). Līdz ar to, spriežot pēc priekšvēlēšanas kampaņas no visu partiju puses, var izdarīt vienu vienkāršu secinājumu, neviena no tām nevēlās cīnīties pret korupciju, bet gan ieņemt esošās varas vietu koruptīvajā tīklā, tādējādi palielinot savu individuālo labklājību

Kad būs pārmaiņas? Tās noteikti būs tikai tad, kad mēs visi mainīsim attieksmi pret valsti, kā arī valsts institūcijas un pašvaldības sāks piemērot likumā notiekto racionāli, domājot par kopējo labklājību, nevis tikai un vienīgi par savējo. Attieksme, lūk, kas ir svarīgs, diemžēl, politiķi to nav sapratuši un diemžēl, šī politiķu paaudze arī nesapratīs.

Diena bez elektroniskajām ierīcēm


Pēdējā laikā esmu pamanījis, ka mana ikdiena ir piepildīta ar mūziku un informāciju – pie datora sēžot mūzika un informācijas meklēšana, kaut ko darot pa māju, mūzika, rīta modinātājs mūzika, brokastis, ziņas. Mūzikas skanējums un informācijas plūsma parasti netiek pārtraukta uz ilgu laiku.

Svētdien sapratu, ka tā dzīvot nedrīkst, vajag nedaudz klusuma un miera. Reizem uznākot tādai velmei, es pieceļos, pasaku sev, šodien nekādas tehnikas un visu dienu neslēdzu iekšā datoru, nelietoju mobilo vai radio. Tas notiek svētdienās, jo darba dienās nelietot mobilo telefonu vai datoru nav iespējams.

Šķiet, bez elektroniskām ierīcēm ir viegli izdzīvot un mums no tām nav nekādas atkarības, esmu to pārbaudījis un diemžēl secināju, ka ir. Viegli iztikt bez elektronikas ir brīvā dabā vai ceļojumā, kad apstākļi nosaka tavu dienas kārtību, toties ikdienā ierastā vidē, nemaz tik viegli nav.

Klusums rada diskomfortu, jo visu laiku šķiet, ka kaut kas pietrūkst. Iepriekšējais rada trauksmes sajūtu un beidzot smadzenes sāk meklēt zemapziņā iemeslu, lai ieslēgtu datoru vai mobilo telefonu un izlasītu ziņas. Trauksmes modelis ir aptuveni šāds – kaut kas svarīgs ir noticis, bet es nezināšu kas, iespējams, pāri ielai ugunsgrēks un to var uzzināt tikai ieslēdzot ziņas. Protams, var sevi nodarbināt, pagatavot ēst, nodarboties ar sportu, iziet no mājām utt. Bet agri vai vēlu nāksies pavadīt kādu dienas daļu ierastā režīmā, bez elektronikas. Kā pēdējā smadzeņu izpausme atslēdzoties no tehnikas uz ilgāku laiku, ir vientulības sajūta. Nav svarīgi esi viens vai ar kādu mājās, vientulība pārņemt tevi un vienīgā iespēja to pārtraukt ir kaut ko ieslēgt, vismaz radio.

Protams, viss augstāk minētais ir samērīgs un noteikti nevajag to uztvert kā kaut ko galēju vai nepārvaramu, bet sajūtas ir jocīgas. Kāpēc tā notiek? Palasīju nedaudz pētījumus un atradu, ka mūzika, vai video mūsu smadzenēs rada saistes starp neironiem, kas ir līdzīgas, kad cilvēks lieto narkotiskās vielas, tikai simtiem reižu vājāk. Tas nozīmē, ka atslēdzot sevi no elektroniskām ierīcēm, mēs pārstājam stimulēt smadzenes un rodas efekts, ko izjūt cilvēki pēc narkotisko vielu lietošanas, tikai šajā gadījumā cilvēks var sevi kontrolēt, jo “deva” ir pārāk niecīga.

Lūk kā nemanot mēs nokļūstam dažādu ierīču ietekmē, par ko iespējams pat neaizdomājamies un ko nepamanām, ar katru dienu slīkstot aizvien dziļāk un dziļāk.

Kā cīnīties ar propagandu


Katrs no mums ir dzirdējis vārdu propaganda un to, ka visi mēdīji izmanto šo rīku, lai ietekmētu cilvēka prātus, mainītu sabiedrisko domu un liktu cilvēkiem rīkoties tādā veidā, kādā tie nebūtu rīkojušies nesaņemot “sliktās” informācijas devu. Vēl mēs redzam milzīgu valstu valdību skaitu, kas uztraucas, ka “nepatiesās” ziņas, vai citu valstu uzbrukums, lietojot informācijas kanālus, spēs iedragāt vai pat iznīcināt kādu valsti. Tas viss tiek maksīlīgi uzkrūvēts un sakāpināts līdz histērijas līmenim, kad pat šķietami izglītoti cilvēki sāk pakļauties kopējai noskaņai. Tad sākas pats nepatīkamākais, viens ziņu avots sāk cīnīties ar citu ziņu avotu, rodas vairākas pretējas informācijas izplatītāju frontes un tad mēs redzam, ka vienā vietā Sīrijā nemiernieki cīnās par neatkarību, otrā vietā tie paši nemiernieki tiek saukti par teroristiem, bet trešā vieta visi izliekās, ka to cilvēku tur nav. Tādus piemērus, atverot ziņu portālus, vai ieslēdzot ziņu kanālus, mēs varētu stundas laikā atrast desmitiem. Kā pret to cīnīties valdības līmenī vai parlamenta līmenī? Man patiesībā ir pilnīgi vienalga, jo es zinu kā pret to var cīnīties priekš sevis, un kas ir jādara cilvēkiem, lai vispār nepakļautos jebkādai ietekmei, vai vismaz to maksimāli samazinātu.

Pirmkārt, ja mēs gribam cīnīties pret propagandu, mums ir jāpaaugstina savs izglītības līmenis. To var darīt lasot, lasot un vēlreiz lasot, par tēmu, kas interesē. Zinātniskajā literatūrā var atrast informāciju par kāda konflikta celoņiem, piemēram, es lasīju grāmatu par Sīriju, kas tika izdota 20. gs 60-os gados, kad rakstīju savu postu vairākus gadus atpakaļ, kas palīdzēja iegūt izpratni par tēmu kopumā.

Otrkārt, jāmeklē oficiāli avoti, tādi kā oficiālie izdevumi, dažādu iestāžu politikas un vadlīnijas, jo tur bieži var atrast iemeslus, kāpēc kāds lēmums vispār tiek virzīts.

Treškārt, likumi un citi tiesību akti, tur mēs varam redzēt galējo likumdevēja gribas izpausmi, jo likums bieži ir sabiedriskās domas ietekmēšanas rezultāts, tas ir, sabiedrisko domu ietekmē, lai parlamentā pieņemtu kādu likumu, un redzot gala rezultātu, mums ir iespējams redzēt ieguvēju, kurš iegūst no noteiktā likuma pieņemšanas.

Ceturtkārt, lasiet politisko vai ekonomisko analītiku, pie tam no dažādiem avotiem, jo bieži var atrast tiešām profesionālus rakstus, kurus veido pētnieki, cilvēki ar padziļinātām zināšanās kādā jomā, akcentējot uzmanību uz lietām, kuras daudzi citi palaistu garām.

Un pēdējais, vienmēr un visur uzdodiet vienu un to pašu jautājumu, “kam tas ir izdevīgi?”, jo 90% no visa, kas tiek atainots ziņās, tiek atainots ar kaut kādu mērķi, kuram vienmēr gala ieguvums būs nauda. Karš – ietekme un nauda, nodokļu paaugstināšana- publiskie iepirkumi, kas nozīmē naudu, statistika – lai kādu pārliecinātu kaut kur vairāk piešķirt naudu utt.

Redziet, es nepieminēju nevienā brīdī nevienu masu mēdiju kā informācijas avotu, jo pati būtība izriet no nosaukuma “masu” tā tād priekš vidēja, nedomājoša patērētāja un mēdiji, kas nozīmē sabiedriskās domās veidošana, tad pārfrāzējot, masu mēdiji – nedomājoša cilvēka viedokļa veidošana, kas noteikti ir pretēji manis augstāk rakstītajam.

Pašvaldību vēlēšanas


Beidzot ir pienācis tas laiks, kad man būs iespēja vairāk pievērsties patīkamai nodarbei – rakstīt blogu. Platiem vēja spārniem mums tuvojās 3. jūnījs, kad varēsim atdot savu balsi kādam no deputātiem, tādējādi deliģējot savas suverenās tiesības īstenot kādam pašvaldības deputātam. Kad man uzdod jautājumu, par ko es balsošu, vienmēr ar smīnu atbildu, ka personīgi neredzu atšķirību par ko balsot, jo reālā vara tiek koncentrēta citā dimensijā. Šeit es vēlos padalīties ar savām pārdomām un izteikt savu viedokli, kā patiesībā viss darbojās. Ņemot vērā, ka šeit tiks izteikts tikai un vienīgi mans subjektīvais viedoklis, tad laika taupīšanas nolūkos, lai nemeklētu nekādus piemērus, rakstīšu visu maksimāli tendenciozi.

1. Kurš parasti finansē partijas?

Mēs noteikti visi esam dzirdējuši frāzi, kurš maksā, tas pasūta mūziku. Tā arī notiek dzīvē. Lai kāds deputāts vai kāda partija varētu piedalīties vēlēšanās un priekšvēlēšanu kampaņā, tai ir vajadzīga nauda, savukārt tie, kas ziedo kādai no partijām, sagaida zināmu atdevi no ziedotās (“ieguldītās”, “investētās” utt.) naudas. Līdz ar to jebkurš ievēlētais deputāts zina, ja netiks veiktas atbilstošas darbības, uz nākamajām vēlēšanām ziedojumus saņems kāds cits. Parasti ziedojumus partijām veic cilvēki, kuriem ir samērā lieli naudas līdzekļi, kas nozīmē, ka visdrīzāk šie cilvēki ir saistīti ar kādu no biznesa veidiem, kas darbojās noteiktā pašvaldībā.

2. Kurām partijām tiek ziedots?

Ziņās varam atrast informāciju, ka viens un tas pats ziedotājs var ziedot uzreiz vairākām partijām un tas praksē bieži arī notiek. Piemēram, kāds būvniecības komersants ziedo visām partijām, kuras viņa prāt var tikt pie varas. Tādējādi nav svarīgi, kurš uzvar vēlēšanās, tik un tā noteiktā ziedotāja intereses tiks pārstāvētas. To varam redzēt praksē, kad publiskus pasūtījumus saņem vieni un tie paši komersanti, neskatoties uz partijām, kas ir pie varas.

3. Lobijs.

Tie, kas ikdienā nesaskaras ar likumdošanas procesu, nenojauš, cik liela ietekme ir dažādām lobešānas grupām uz pašvaldību darbu, šeit es vairāk domāju lielās pašvaldības. Svarīgākais, ka neskatoties uz vēlēšanu rezultātiem, cilvēki, kas lobē kaut kādas intereses, paliks tie paši, tikai mainīsies pašvaldības deputāti, ar kuriem nāksies strādāt un lielā mērā mazus un niansētus jautājumus varēs “izdabūt” cauri tik un tā, jo neviens tos tāpat nesapratīs, piemēram, kādas ielu tirdzniecības noteikumu īpatnības utt.

4. Budžets.

Pašvaldībām ir noteikta apmēra budžets un vēlēšanu mērķis pamatā ir tikt pie budžeta dalīšanas procesa. Bet šeit svarīgi atcerēties, ka jebkura pašvaldības vara, kas tiks ievēlēta, darbosies limitēta budžeta ietvaros, kas nozīmē, ka tās rīcības brīvība ir samērā ierobežota.

Lūk arī nelieli argumenti, kāpēc es nepiešķiru lielu nozīmi vēlēšanu rezultātiem. Protams, pašas par sevi vēlēšanas ir ļoti labs mehānisms, kā nodrošināt politiķu saikni ar sabiedrību un vēlēšanām noteikt jābūt, bet ar savām pārdomām es vienkārši aicinu visus nolaisties uz zemi un saprast, ka iespējamās pozitīvās pārmaiņas, uz ko visi cer piedaloties vēlēšanas, ja pat notiks, tad ļoti ļoti lēni un pavisam citā kvalitātem, nekā sākotnēji tiek cerēts.

Un nobeigumam nedaudz morāles, ja kāds patiešām vēlas kaut ko mainīt, tad noteikti vajag iesaistīties nevalstiskās organizācijās vai jāiet politikā, jo ar vienkāršu balsošanu ir stipri par maz, lai notiktu pozitīvas pārmaiņas, kaut vai manis aprakstīto ietekmes mehānismu dēļ.

Vai visi teroristi ir musulmaņi?


Ar mērķi pēc iespējas precizāk pavēstīt par savu viedoklis un domām, tika izvēlēts samērā provocējošs virsraksts šim postam. Noteikti nekādā gadījumā nevēlos kurināt reliģisko naidu vai izvērst jebkāda veida diskrimināciju. Šī posta mērķis ir panalizēt, pēc manām domām, plašu mītu sabiedrībā.

Kaut kad nācās dzirdēt frāzi “ne visi musulmaņi ir teroristi, bet visi teroristi ir musulmaņi“. Bēdīgākais, ka šo frāzi neteica kāds pusaudzis vai kāds aptracis cilvēks gados, bet to teica pazīstamas augstākās iestādes pasniedzējs. Vismaz pirms tam, man bija stingra pārliecība, ka pasniedzēji ir inteliģenti, labi izglītoti profesionāļi, kas labi orientējās vēsturē un sociālajos procesos, diemžēl reālitāte ir daudz skaudrāka. Lūk kāds secinājums var rasties cilvēkam, kurš nedomā, bet akli tic visam, ko rāda mēdijos. Turpmāk paskaidrošu, kāpēc iepriekš citētais izteiciens nav pareiz un pat bīstams.

20. gs. septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados Federatīvajā Vācijas republikā (turpmāk – Vācija) savu darbību plaši izvērta teroristiskā organizācija, bez tulkojuma – Red Army Faction, kuras ideoloģija bija komunisms un anti fašisms. Interesanti, ka organizācija sastāvēja no vāciešiem, pie tam, daļa bija labi izglītota un labi situēta. Vēl Vācijā 1980. gadā Gundolfs Kolers uzstādija spridzekli Minhenē Oktoberfest svētkos, viņš bija vācietis un atbalstīja ultra labējos uzskatus. 1959. gadā Spānijā tika dibināta teroristiskā organizācija ETA, ko mēs pazīstam kā Basku separatistu grupu, tā sastāvēja no baskiem, kas bija katoļi. Apskatot Franciju, varam atrast teroristisko organizāciju – National Liberation Front of Corsica, kas aktīvi darbojās 20. gs. 70. un 80. gados. Protams ir vērts pieminēt Irish Republican Army, kas sastāvēja no īriem, kas ir katoļi. Lūk iepriekšminētais demonstrē, ka terorisms nav saistīts ar reliģiju un tāpēc apgalvojums, ka visi teroristi ir musulmaņi, ir pilnībā nepareiz un nav akceptējams nevienam izglītotam cilvēkam.

Kas patiesībā ir terorisms? Tas ir protesta vai cīņas ar valsts varu visnežēlīgākā formā. Terorisms rodas parasti tur, kur valsts vara ignorē kādu sociālo vai etnisko grupu, kad tiek liegta politiskā iesaiste un tiek veikta sociālā diskriminācija. Neapšaubāmi, Francijā lielākie terorisma draudi nāk no cilvēkiem, kuriem ir musulmaņu ticība, bet tas nav tāpēc, ka musulmaņi vēlas iznīcināt kristiešus, bet gan tāpēc, ka tieši visnabadzīgākais sabiedrības slānis sastāv no imigrantiem vai to bērniem un tieši viņiem faktiski ir liegta pieeja izglītībai un iesaiste sociālos vai ekonomiskos procesos. Viņi faktiski ir otrās šķiras statusā. Protams, ka cilvēki, kas neredz nākotnes perspektīves un jūtās aizskarti savās tiesībās, ir vairāk tendēti uz terorismu. Bet politiķu un propogandas mērķis ir sociālās problēmas pārvērst reliģiskās, lai politiķiem nebūtu jārisina ļoti smagi un komplicēti jautājumi, kas tajā pašā laikā ir ļoti nepopulāri un necels iespējas tikt ievēlētiem atkārtoti.