Kāda medicīnas sistēmā nepieciešama reforma?


Esmu jau iepriekš rakstījis par mūsu medicīnas sistēmu 2020. gadā, kad sākās pandēmija. Secinājums bija viens, tā ir samērā sliktā stāvoklī, jo mums ir ļoti mazs vidējais mūža ilgums salīdzinājumā ar citām Eiropas Savienības valstīm. Viena no lielākajām veselības sistēmas problēmām tiek atzīmēta piekļuve medicīnas sistēmai, privāti pakalpojumi ir dārgi, bet valsts apmaksāta medicīna bieži nesasniedz savu mērķi garo rindu dēļ. Piemēram, man vajadzēja pierakstīties pie acu ārsta, izmantojot maksas pakalpojumu, pierakstīties uz vizīti var nākamajā dienā, bet valsts apmaksāts pakalpojums bija pieejams tikai decembrī, kaut arī acs man sāpēja septembra beigās un, skaidrs, ka līdz decembrim gaidot, būtiski var tikt sabojāta redze. Gadījums, kas raksturo visu sistēmas neefektivitāti un rodas jautājums, kas jādara, lai to padarītu efektīvāku?

Jāsāk ar to, kāpēc tāda sistēma ir izveidojusies. Pašlaik starp dažādiem veselības pakalpojuma sniedzējiem tiek sadalīts valsts pasūtījums, kas pēc būtības ir noteiktu ienākumu garantija, jo uz valsts apmaksātu pakalpojumu ir liels pieprasījums samērā lielas iedzīvotāju nabadzības dēļ. Ja cilvēks saņem minimālo algu, kas ir aptuveni 360 euro uz rokas, tad medicīnas maksas pakalpojuma cena 50 euro ir praktiski nesamaksājama naudas summa vai arī cilvēkam jāatsakās no pārtika uz kādu nedēļu. Rezultātā cilvēki ar savām kaitēm gaida rindu un tādā veidā slimības tiek ielaistas vai reizēm kļūst neārstējamas. Sanāk, ka sistēma ir izdevīga veselības pakalpojuma sniedzējiem, bet nav izdevīga pakalpojuma saņēmējam.

Jāņem vērā, ka Latvijā, mēs dzīvojam trīs dažādās realitātēs. Viena realitāte ir cilvēkiem ar zemiem ienākumiem, kuriem ir garas rindas un slikts veselības stāvoklis, kas rezultātā vēl vairāk pasliktina viņu ekonomisko situāciju. Otra realitāte ir tiem, kuriem ir pietiekoši naudas līdzekļi, lai par visu samaksātu pašiem. Tādā gadījumā bieži pakalpojumu var saņemt vai nu tajā pašā dienā vai nedēļas ietvaros, kas atšķirībā no pāris mēnešiem pirmās realitātes gadījumā ir pieņemami un nodrošina nepieciešamo medicīnas palīdzības sniegšanas ātrumu. Trešā realitāte ir tiem, kuriem ir dažāds ienākumu līmenis, bet darba devējs nopērk veselības apdrošināšanas polisi, parasti uz gadu. Kaut arī apdrošināšanas polises ir dažādas, tomēr tās ļauj samērā ātri piekļūt medicīnas sistēmai un saņemt nepieciešamo pakalpojumu. Darba devējam tāda polise vienam darbiniekam var izmaksāt aptuveni no 600 līdz 1000 euro, atkarībā no apdrošināšanas polises apjoma. Būtiski atzīmēt, ka bez darba devēja starpniecības veselības apdrošināšanu nav iespējams nopirkt, no kā cieš daudz iedzīvotāju grupas, piemēram, pašnodarbinātās personas vai pensionāri.

Kādu sistēmu mēs visi gribam? Lai katram Latvijas iedzīvotājam būtu pieejami medicīnas pakalpojumi pēc iespējas ātrāk tad, kad tie ir nepieciešami. Es šajā gadījumā redzu risinājumu, kuru jau bija plānots sākt ieviest, bet nomainoties varai pēc vēlēšanām, reforma tika apturēta. Kāpēc? Jo esošā sistēma ir izdevīga veselības pakalpojuma sniedzējiem un tiem ir ļoti spēcīga ietekme uz politiku gan caur dažādām asociācijām, gan pa tiešo caur ministriju un politiķiem. Atgriežoties pie paša risinājuma, tā ir obligātā veselības apdrošināšana. Pie tam ir iespējamas vairākas pieejas. Viena pieeja, kad valsts izveido publisku apdrošināšanas sistēmu, kā tas ir, piemēram, Igaunijā vai Lielbritānijā. Otra pieeja, valsts ļauj pašiem cilvēkiem izvēlēties pakalpojuma sniedzēju, kā tas ir ar OCTA apdrošināšanu, un novirzīt savu obligāto iemaksu noteiktam apdrošinātājam. Rezultātā mēs iegūsim sistēmu, kurā katrs cilvēks varēs vērsties jebkurā veselības aprūpes pakalpojuma vietā, pie tam katrs no pakalpojuma sniedzējiem būs konkurences apstākļos un būs spiests uzlabot pakalpojuma kvalitāti, tāpat cilvēks pats pieņems lēmumu, kopā ar ģimenes ārstu, kāds tieši pakalpojums ir nepieciešams, jo pie pašreizējās sistēmas finansējums tiek izdalīts uz noteiktu pakalpojumu, neskatoties uz reālo pieprasījumu, tāpēc var rasties situācija, kad nav rindas uz valsts apmaksātu pakalpojumu, kas nevienam nav vajadzīgs un trūkst finansējuma tur, kur šis pakalpojums ir vitāli nepieciešams.

Nobeigumā varam apkopot to, ka Latvijas medicīnas sistēmā ir būtiski trūkumi, kas saistīti ar pakalpojuma pieejamību. To var risināt ar obligātās veselības apdrošināšanas ieviešanu, lai katram cilvēkam būtu iespēja piekļūt pakalpojumam tieši tad, kad tas ir nepieciešams nevis, kad slimība ir ielaista vai kļūst neārstējama. Ņemot vērā, ka nākošajā gadā būs vēlēšanas, medicīnas sistēmas reforma ir centrālā tēma, kas jāprasa no politiķiem un jābalso par tiem, kuri piedāvā efektīvu un ilgtspējīgu risinājumu.

Dzejolis – Blogs


Acīmredzama lieta, par kuru vēl neesmu rakstījis lirisku darbu, tas ir blogs. Noteikti daudzi cilvēki, kuri raksta savus tekstus, kas viņiem ir ļoti svarīgi, aizdomājās arī par emocionālu sastāvdaļu šai nodarbei. Pacentos izlikt emocijas dzejā.

Blogs

Reizēm drūmas domas atnāk
Biežāk prieki sirdī līst
Par visu vairāk patīk rakstīt
Blogu rakstīt neapnīk

No sapņa sajūta ir tāla
Kā bremžu diski gaiši dzirkst
Teikumi no vārdiem sastāv
Domas grozā gribas pīt

Patīk vīzijas un gleznas
Mākslā reibums apvijas
Zinības tik retas senas
Rakstā rātni sakritīs

Taustiņš spiežas skaļi klabot
Jaunus skatus aprakstīt
Dvēseli un sevi labot
Bloga raksti palīdzēs

Blogam 10 gadi


Vairāk kā desmit gadi ir pagājuši kopš mana pirmā ieraksta “Sākums blogam“. Viss sākās, jo bieži bija vēlme kaut ko pateikti vai padalīties ar kādu informāciju, vai viedokli, bet nesanāca ne laika, ne arī nebija īsto cilvēku pa rokai, kuri klausītos ne vienmēr tik interesantas tēmas. Šī iemesla dēļ un arī tāpēc, lai uzlabotu savu izteikšanās stilu un prasmi rakstot, dalījos šad tad ar savām pārdomām un skatījumu uz dažādām lietām, pievienojot savu pieredzi. Pašlaik nekas nav mainījies, tikai tēmas kļuvušas nopietnākas, bet izteikšanās tiešām labāka. Ja sākumā man bija īsi ieraksti un to radīšanai bija vajadzīgs ilgāks laiks, tad pašlaik es varu uzrakstīt rakstu pārdesmit minūšu laikā. Būtiski pieauga bloga lasāmība un atpazīstamība. Ņemot vērā, ka ir pagājis pietiekami liels laiks, vērts atcerēties, kā viss sākās.

Es sēdēju nelielas Anglijas guļamā rajona mājas istabā. Pati māja tika celta no sarkaniem ķieģeļiem un atradās uz ielas, kurā stiepās nebeidzama sarkano māju jūra. Pa logu bija dārzs un netālu stāvēja tādi pati māja ar aizmugurējo daļu. Biju atbraucis vēlu mājās un ēdu tikko pagatavotās vakariņas no pupiņām, kartupeļiem un cīsiņiem. Domāju, ko lai padara. Jau iepriekš biju lasījis dažādus blogus. Man patika to tēmas un cilvēku komentāri. Domāju, ka arī varētu uzsākt bloga rakstīšanu, jo bija tik daudz enerģijas un domu, kas nepārtraukti vijās ap galvu. Manā iztēlē bija zinātniskie raksti, romāni, stāsti, dzejoļi un piedzīvojumi. Tāpat bija viedoklis par dažādām politiskām tēmām un notikumiem. Visu laiku nepameta jocīga sajūta, ka ir jāpadalās ar to pasaulei, kā arī jāiesaistās citu blogu diskusijās. Tā arī piereģistrēju vietni un sāku domāt, ko lai raksta. Man iešāvās pirmā doma, ka tā arī varētu uzrakstīt par bloga sākumu. Pēc būtības tas ir sākums stāstam, kas turpinās līdz pat šodienai un turpināsies nākotnē. Katram ierakstam bija sava jēga un nozīme, pārdomas un emocijas, vēlmes un gaidas. Ja saliek visu kopā, tad var ieraudzīt mani. Tieši tāpēc vienmēr esmu uzjautrinājies no jautājumiem, kā mani sauc, cik man gadu un kas es esmu. Ja cilvēks ir tik aprobežots un slinks, ka nevar izlasīt manus rakstus un ieraudzīt, kas patiesībā esmu, tad ar tādu cilvēku nav vērts tērēt laiku.

Kad, lasītāj, iepazīsties ar šo rakstu, tad zini, ka aicinu tevi arī uzsākt sava bloga rakstīšanu. Noteikti ir vērts veltīt šai nodarbei laiku un spēkus, jo rakstīšana palīdz ne tikai sakārtot domas, bet atklāt sev pasauli, kas pirms tam slēpās tālu zemapziņā. Papildus tam, šeit vienmēr ir mani noteikumi. Atšķirībā no sociāliem tīkliem vai cita veida vietnēm, savā blogā es pats izvēlos kādus komentārus akceptēt, kādus nē, kādus attēlus izvietot un ko nelikt apskatei. Kaut arī es nekad nedzēšu komentārus un esmu par vārda brīvību, atklāta rupjība tiek aizklāta. Tāpat es izvēlos teksta garumu un, svarīgākais, saturu.

Protams, sociālie tīkli, vienā, no kuriem es arī aktīvi rakstu, ļauj īsumā izklāstīt svarīgāko domu un komunicēt ar citiem cilvēkiem, tomēr bloga priekšrocība ir tāda, ka šeit var uzrakstīt par tēmu detaļās. Tieši nianses spēlē svarīgāko lomu kādas tēmas iztirzāšanā, jo rakstot vispārīgi, viegli nonākt pie nepareiziem un maldīgiem secinājumiem, pārlieku visu vispārinot. Tā rodas daudzas nepatiesas teorijas un loģikas kļūdas. Savukārt šeit, kad rakstu un domāju līdzi, reizēm pieķeru sevi pie domas, ka mans sākotnējais viedoklis ir nepilnīgs un ir papildināms ar jaunu informāciju. Tāda pieeja ļauj paust ne tikai nostāju, bet dot vērtīgu pienesumu, kas iepriekš nebija citos avotos.

Bloga rakstīšanas laikā esmu iepazinies ar interesantiem cilvēkiem. Ar kādu pat saticies dzīvē. Vienu satikšanos vienmēr esmu augsti vērtējis, jo tas cilvēks bija savdabīgs un ļoti neparasts. Joprojām reizēm apmaināmies ar kādām ziņām, kas ir ļoti jauki. Kas man patīk bloga sfērā, tie ir cilvēki, jo blogu parasti raksta ļoti gudri un apķērīgi cilvēki. Pie tam ar savu unikālo skatījumu uz dzīvi. Blogs man asociējas ar mākslu un varu teikt, ka visi cilvēki, kas ved labu un kvalitatīvu blogu, neapšaubāmi, ir mākslinieki. Vislabāk šo mākslinieciskumu izbaudīt mēnessgaismā.

Uzrakstīju īsu ieskatu bloga dzīvē, atceroties daudz patīkamu brīžu. Noteikti arī turpmāk tiks publicēti daudz interesantu rakstu par visu, kas interesē, jo tieši tāpēc arī tiek rakstīts katrs vārds, veidots, katrs teikums un ievietots katrs ieraksts. Paldies visiem lasītājiem, no kuriem vairākus pazīstu personīgi un ar kuriem vienmēr ir patīkami komunicēt.

Kā iemīlināt sevī sievieti?


Mīlestība ir kaut kas mistisks un neesošs. Ja pajautājam sev, kas patiesībā ir mīlestība, tad nespēsim atbildēt uz šo jautājumu, jo mīlestība pret māti un tēvu nav tāda pati mīlestība, kāda pret māsu un brāli, tāpat mīlestība pret draugiem nav tāda pati kā mīlestība pret sievieti ar kuru tiecies. Vienīgais, ko var apgalvot droši, ka mīlestība ir noteikts apziņas stāvoklis, kad pret noteiktu cilvēku mums automātiski ir pozitīva attieksme, mēs uzticamies tam cilvēkam un šis cilvēks mums ir svarīgs, mēs domājam par to un pielaižam klāt emocionālā tuvībā. Daudzās pasakās un filmās mīlestību raksturo kā brīnumu, kas vienkārši rodas no zila gaisa, kaut arī zinātnieki sen ir atklājuši, ka tie ir noteikti bioloģiski procesi, kas rada izmaiņas apziņā. Ja ar bioloģiskiem procesiem var izraisīt iemīlēšanās sajūtu, tad noteikti ir algoritms, kā to izdarīt tieši tad, kad tas ir vajadzīgs. Šeit es uzrakstīšu nelielu teoriju un padalīšos ar savu pieredzi.

  • Sākotnēji ir jāsaprot, ka iemīlas tavā tēlā nevis tevī. Nav svarīgi, kas patiesībā tu esi, bet svarīgi, kā tevi uztver objekts. Šis ir ļoti svarīgi stāstot par sevi. Tas nozīmē, ka nav jālido kosmosā, lai tevī kāda sieviete iemīlētos kā kosmonautā.
  • Nākošā lieta ir noslēpumainība. Cilvēkiem ļoti patīk noslēpumainas lietas, kas nozīmē, ka tev jārāda labs un noslēpumains tēls sievietes prātā.
  • Vēl viens elements ir vēlme kaut ko bez atlīdzības darīt otram cilvēkam labu, piemēram, dāvināt dāvanas.
  • Pēdējais elements, kā tas neizklausīsies jocīgi, ir nozīmīgums. Tev priekš sievietes ir jābūt nozīmīgākam, nekā viņai priekš tevis.

Kā redzams, ka šo stratēģiju parasti izmanto sievietes. Viņas uzkrāsojās, radot neesošu tēlu (pamēģiniet uz daudzām paskatīties bez kosmētikas), tad uzvedas noslēpumaini, neko par sevi īsti nestāstot, prasa, lai viņām dāvina dāvanas un ceļ savu nozīmīgumu ar vēsu attieksmi, pretenzijām, palīdzības lūgumiem un konkurenci, parādot, ka viņai ir daudz pielūdzēju. Ja vīrietis uz šo visu uzķeras, tad viņš dara visu, lai iemīlētos sievietē, bet viņš nedara neko, lai sieviete iemīlētos viņā. Tāpēc efektīvi ir apgriezt situāciju un panākt to, lai sieviete visu to dara.

Kādām jābūt sajūtām, lai cilvēks varētu pateikt, ka ir iemīlējies un viņam ir jūtas pret kādu citu? Tas ir uztraukums, paātrināta sirdsdarbība, mainīgs asinsspiediens, ķermeņa daļu apsārtums, paplašinātas acu zīlītes, kad cilvēks skatās uz savu mīlestības objektu, apmulsums un nedroša rīcība, reiboņa sajūta. Pēc būtības tas ir tas pats, kas narkotiskās vielās, jo izstrādājās daudz bioloģiskas vielas, piemēram, dopamīns lielā daudzumā. Tāpēc arī pēc iemīlēšanās var būt ķermeņa laušana, bezmiegs, murgi un citas slimīguma pazīmes.

Šeit svarīgi saprast, ka augstāk aprakstīto stāvokli var izraisīt cilvēka darbības, kas ir raksturīgas cilvēkam, kurš ir iemīlējies. Tas nozīmē, ka nav jēgas dāvināt sievietei puķes, teikt, ka mīli viņu, jebkādā veidā izdabāt un būt ērtam un labam priekš sievietes. Tieši pretēji, ir jāpanāk, lai viņa tā rīkotos, jo tikai šādā gadījumā viņa iemīlēsies tevī, nevis tu viņā (vismaz viņa tevi mīlēs vairāk nekā tu viņu).

Kādām sajūtām ir jārodas sievietei komunikācijā ar tevi? Viņai jābaidās tevi zaudēt, tu priekš viņas esi vērtībā, viņa daudz domā par tevi, vēlas tev palīdzēt, sazinās ar tevi un jautā kā tev iet, viņa uztraucas par tevi, viņa ir greizsirdīga uz kādu citu tevis dēļ, viņa grib satikties ar tevi, interesējās par tevi, dāvina tev dāvanas, gatavo tev kādu ēdienu, atzīstās tev mīlestībā, stāsta citiem, cik tu esi labs un vērtīgs, nāk pie tevis jebkādu mazsvarīgu iemeslu dēļ, cenšas ar tevi jokot utt.

Rezultātā jākomunicē tādā veidā, kas rada iespaidu, ka tev ir daudz pielūdzējas. Tev nepārtraukti raksta un zvana citas sievietes un vispār, tas, ka tu tiecies ar šo sievieti, priekš viņas ir unikāla iespēja, ko viņa var palaist garām. Vēl labs variants ir pateikt, ka tikko saņēmi dāvanu no kādas citas sievietes, tāpat vien.

Vēl variants, lai sieviete domātu par tevi ir smaržas. Lieto smaržas un iedot viņai kādu papīra bloku, kurā visas lapas ir smaržinātas ar tavām smaržām, lai viņa tur katru dienu kaut ko ieraksta. Katru reizi atverot bloku un rakstot, viņa domās par tevi. Tāpat var sapūt smaržas viņas spilvenā vai drēbēs, piemēram, šallē.

Prasi, lai sievietes tev kaut ko dāvina. Svarīgi, lai viņas dāvina, nevis tu, jo tādā gadījumā viņas veic darbības priekš tevis un iemīlas. Piemēram, var pateikt, ka ļoti garšo kūka vai pīrādziņi, lai viņa uzcep. Vai palūdz, lai uzdāvina puķes, jo tas tevī radīs daudz prieka un smaida. Protams, tas viss jādara mīļi un jauki, jo šīm darbībām jābūt brīvprātīgām.

Vēl viena forša tehnika ir panākt to, lai sieviete pateiktu, ka mīl tevi, pie tam šeit nav svarīgs konteksts. Esmu izmantojis ludziņas izspēli, teicis, lai to pasaka, jo vēlos šodien to dzirdēt un tas padarīs manu dienu labāku, teicu, lai pasaka to joka pēc utt. Šis brīnišķīgi strādā pats par sevi, bet sasaistē ar citām tehnikām darbojās ļoti efektīvi.

Šeit es aprakstīju tikai dažas tehnikas, bet to ir ļoti daudz. Noteikti ir vērts patestēt esošās un pameklēt jaunas. Papildus ir lietderīgi palasīt par šo tēmu vairāk un galvenais atcerēties principu, ka iemīlas tas, kurš dara, nevis tas, kam dara. Pēc savas prakses varu apgalvot, ka šāda pieeja strādā un ir samērā efektīva. Izdevīgi ir dzīvot pasaulē, kur tevi visi mīl, nevis visus mīli tu, bet pārējiem esi vienaldzīgs.

Kas efektīvāks, Badoo Tinder vai klātienes iepazīšanās?


Katrs no mums vēlas mijiedarboties ar pretējo dzimumu. Katrs no mums vēlas iepazīties ar jaunām meitenēm, uzsākt vētrainas un romantiskas attiecības vai arī atrast kādu, ar ko pavadīt brīvo laiku vai veidot ģimeni. Agrāk cilvēki iepazinās ar sievietēm visneiedomājamākās vietās, veikalos, saviesīgos vakaros, darbā, pludmalē, transportā, kāzās, bērēs un citās līdzīgās vietās. Attīstoties tehnoloģijām kļuva pieejama online iepazīšanās, ko piedāvā neskaitāmas aplikācijas, starp kurām populārākās ir Badoo un Tinder. Es iedomājos pārbaudīt uz sevis, kas ir efektīvāk, iepazīties ar sievietēm izmantojot kādu no iepriekšminētajām aplikācijām, vai arī izmantot seno laiku metodi, iepazīties ar sievieti, pieejot uz ielas. Rezultāts mani nepatīkami pārsteidza.

Sākšu ar Badoo. Ērta un samērā patīkama lietošanā aplikācija ar plašu iespēju izveidot ļoti precīzu profilu un daudz laikot. Es izveidoju profilu un ieliku savu bildi, visus datus norādīju godīgi, kādi tie ir. Uzreiz jāpiemin, ka neesmu ļoti fotogēnisks. Pēc mēneša aktīvas lietošanas katru dienu, rezultāts bija tāds. Es laikoju visas bez izņēmuma bildes, savukārt mani laikoja atklāti baisas sievietes, starp tām bija pāris skaistas, kurām es arī uzrakstīju. Ar mani uzsāka saraksti četras sievietes. Viena nebija Latvijā, kas man nederēja, savukārt pārējām trijām bija bērni un viņas meklēja bērniem tēvu, jo visa komunikācija bija tādā kontekstā. Sarakste neilga ilgāk par vienu dienu, pie tam es visu rakstīju pieklājīgi un ar cieņu. Rezultāts nulle randiņu.

Ar Tinder bija vēl bēdīgāk. Ja Badoo ar mani vismaz četras sievietes sarakstījās, tad Tinder rezultāts mēneša laikā bija nulle. Bija vairāki laiki, bet nevienas atbildes uz manām ziņām. Pie tam Tinder ir izveidots tādā veidā, lai jūs būtu motivēts pēc iespējas vairāk maksāt viņiem naudu par papildus bonusiem, bez kuriem efektivitāte būtiski kritīsies. Protams, ka nekādu naudu nebiju gatavs maksāt.

Interesanti, ka visu komunikāciju veicu vai nu latviešu vai krievu valodā. Savukārt, kad profilā nomainīju vārdu un uzvārdu uz ārzemju un arī valodu uzliku angļu, tad man uzreiz sāka rakstīt modeļu tipa sievietes kļūdainā angļu valodā. Visdrīzāk tās bija vainu prostitūtas vai meklēja bagātu ārzemnieku, jo kad uzrakstīju viņām latviešu valodā, viņas pazuda. Mani tas neinteresēja un komunikāciju neturpināju, bet šis ir priekš manis interesants novērojums.

Palika klātienes iepazīšanās. Būšu atklāts, psiholoģiski tas ir ļoti ļoti grūti. Saņemties un pieiet uz ielas pie nepazīstamas sievietes ir bailīgi un sarežģīti. Pie tam ir jākoncentrē visa sava drosme, ko veiksmīgi arī izdarīju. Piegāju kopumā divu dienu laikā pie sešpadsmit sievietēm, kuras man patika pēc izskata. Rezultāts nulle. Jautrākais, ka bija atrunas, ka viņām ir puisis, dažas atvainojās, bet viena aizskrēja projām, kas mani pārsteidza, jo vienkārši uzprasīju viņas telefona numuru, neko vairāk. Neviena no sievietēm negribēja ar mani iepazīties un neiedeva telefona numuru. Bēdīgākais, ka neviena pat nepasmaidīja, novērtējot ļoti drosmīgo soli.

Rezultāts ir šāds, neviena no metodēm nav efektīva, vismaz manā gadījumā. Iespējams es darīju kaut ko nepareizi, bet eksperiments attiecībā pret mani ir ļoti precīzs, jo izejas punkts bija mana esošā situācija un prasmes, kāda, pieņemu, ir lielākai daļai vīriešu. Secināju to, ka, iespējams, esmu kļuvis neinteresants pretējam dzimumam un visdrīzāk attiecības ar sievietēm nav priekš manis, jo vienkārši neviena sieviete nevēlas ar mani iepazīties ne online, ne dzīvē, līdz ar to pat vēloties uzsākt jaunas attiecības, man tas vienkārši neizdotos. Neko darīt, pievērsīšos citām lietām, kas mani interesē, jo visi nevar būt radīti attiecībām, kādam arī ir jāstrādā. Jums iesaku pamēģināt un ja neizdodas, mēģināt sevi citās jomās, jo noteikti kaut kur esat talantīgs un noderīgs sabiedrībai.

No kā sastāv dzīve?


Mēs nepārtraukti dzīvojam sapnī, izdomājam pasaules, fantazējam, kaut ko plānojam un veidojam, bet reizēm viss beidzās. Sapņi sabrūk, izdomātā pasaule izgaist un pamazām sāc redzēt realitāti tādu, kāda tā patiesībā ir. Šajā gadījumā nav nekādu ilūziju un domu, bet ir tikai faktu konstatācija un tukšums, kuru nav iespējams aizpildīt, jo patiesībā visi sapņi priekš tās aizpildīšanas ir beigušies.

Var teikt, ka cilvēkam nekad nav labi. Ja pietrūkst maize, tad cilvēks domā, ka brīdis, kad viņš iegūs maizi, būs laimīgākais brīdis viņa mūžā. Pēc tam, kad maize ir pietiekamā daudzumā, cilvēks sāk domāt par lietām, kuras pirms tam viņu pilnībā neuztrauca. Tādā veidā sanāk, ka visu laiku dzīvojam dzīvi, kādu patiesībā nevēlamies dzīvot, bet sapņojam par to kā nav un visdrīzāk nekad nebūs. Strādājam darbu, kurš sen ir apnicis, bet ir tik ērts un pierasts, dzīvojam mājā, kas patiesībā ir briesmīga un vienīgā vēlme no tās pēc iespējas ātrāk pazust, braucam ar transportu, kurš sen ir pieriebies, darām tās lietas, kuras ir jādara nevis tās, kuras mēs gribam darīt un kopumā dzīve paiet tik bezjēdzīgi un tukši.

Tad atbildot uz virsrakstā uzdoto jautājumu, no kā sastāv dzīve, atbilde ir vienkārša, no nepiepildītiem sapņiem un nepārtrauktas vilšanās, ka nekas dzīvē nav tā kā mēs vēlamies, bet viss notiek tā, kā mēs varam, lai notiktu.

Squid game/ Kalmar oyin/ Spēle “Kalmārs”


Ņemot vērā, ka parādījās brīvs laiks, nolēmu noskatīties nesen Netflix filmotēkā izvietoto Dienvidu Korejā ražoto seriālu Spēle “Kalmārs”. Šoreiz uzrakstīšu īsi par saviem iespaidiem skatoties šo seriālu.

Seriālā izklāstītā tēma tika ietverta deviņās sērijās, kuru garums ir pa vienai stundai. Kopumā notikumi attīstās samērā raiti, tomēr pats sižets šķiet nedaudz ievilkts garumā, jo daudzas scēnas ir ieliktas vienkārši, jo tām ir jābūt, lai nodrošinātu atbilstību žanram. Pozitīvais šajā seriālā ir aktieru spēle, kas liek noticēt, ka viss notiek pa īstam. Tāpat labi tiek demonstrētas emocijas. Labi ir izveidoti specefekti, un nevienā brīdī nerodas sajūta, ka veidojot seriālu, kaut kur uz tiem tiktu taupīts. Pats scenārijs ir ļoti vienkāršs uz saprotams, skatītājam nevajadzētu rasties sajūtai, ka kaut kas palika neizstāstīts vai aizmirsts.  Vēl, kas man patika seriālā, ka tika ļoti labi demonstrētas cilvēku vājības azartspēlēs, naudas kāre un spēja iet uz jebkādiem upuriem, lai uzvarētu, nodod gan citu cilvēku uzticēšanos, gan draudzību. Seriālā ietvars daudz simbolisma un izklāstīta nāves tēma salīdzinājumā ar dzīvības cenu un cilvēka vietu sabiedrībā.

Tagad par negatīvajām lietām, kas nepatika. Principā, ja jūs skatāties anime vai vismaz Japāņu vai Korejiešu filmas, sižetam un tā attīstībai jums jābūt skaidrai jau no paša sākuma. Būs gan galvenais varonis, kuram ir milzīgas personības problēmas, bet kurš izejot caur grūtībām izaug par varoņa paraugu. Būs gan spēcīgas sievietes tēls, gan ļaundaris, gan spēļu organizētājs, kurš patiesībā ir ļoti labs cilvēks, kaut arī organizē šo gaļas mašīnu. Skatoties seriālu rodas sajūta, ka skaties kārtējo anime. Pie tam tur viss ir tik pārpildīts ar Tālo Austrumu filmu klišejām, ka paliek garlaicīgi. Papildus tam, kā jau visās anime filmās, arī šim seriālam trūkst loģikas, pat esošās izdomātās pasaules ietvaros. Piemēram, kaut arī no vairāk kā 400 dalībniekiem uzvarētājs būs tikai viens, bet pārējie mirs, tomēr lielākā daļa labprātīgi piedalās šajās spēlēs. Tāpat nav loģiska šo spēļu jēga, jo priekš spēlēm uz dzīvību, trūkst dinamikas un asuma, jo visas spēles ir spēles, ko parasti bērni spēlē pagalmos. Tāpat nav skaidra cilvēku dalīšanās grupās un savstarpējas cīņas, jo uzvarētājs var būt tikai viens un pat vienas grupas ietvaros viss beigsies ar grupas dalībnieku nāvi. Tāpat nav skaidrs, kāpēc iekšā starp spēles dalībniekiem ir nesaskaņas, kaut arī katru dienu liekākā daļa no viņiem nomirst, kas nozīmē, ka visām nesaskaņām nav jēgas. Vēl pilnīgi lieks bija Ziemeļkorejas tēmas cilāšana, jo tas pilnīgi izskatās mākslīgi ielikts elements, kam tur nevajadzēja būt.

Un protams, lielākais un būtiskākais seriāla mīnuss, kas raksturīgs daudziem anime, kad nevis varoņi reaģē uz notikumiem pasaulē, bet pati pasaule mainās atbilstoši varoņu vajadzībām. Piemēram, ja varonim ir nepieciešams kaut kādā epizodē nazis, tad viņam noteikti pirms tam būs iespēja to nemanot paņemt. Ja beigās paliek lielāks spēlētāju skaits nekā nepieciešams, tad vienam noteikti būs nāvīga brūce. Ja viens no galvenajiem varoņiem mirs, tad neapšaubāmi tiks veidoti tādi notikumi, lai padarītu viņa nāvi par akceptējamu no skatītāju puses.

Nobeigumā, ja jums pavisam nav ko darīt, tad var aizpildīt brīvo laiku ar šī seriāla skatīšanos, jo šeit var atrast kaut ko interesantu priekš sevis. Savukārt speciāli to skatīties, atvēlos tam laiku, kad jāizvēlas starp vairākām lietām, noteikti šis seriāls nav tā vērts. Seriāls pēc būtības ir kārtējais anime, nekas vairāk.

Mans vērtējums šim seriālam ir 6/10.

Kartelis būvniecībā – kurš atbildīgs


Kādu laiku atpakaļ Konkurences padome pieņēma lēmumu par soda uzlikšanu vairākiem komersantiem, kuri veic būvdarbus un piedalās publiskajos iepirkumos. Vakar raidījumā Kārtības rullis tika skarts šis jautājums, tomēr klāt uzaicinātie politiķi, atbildot uz šo jautājumu no vadītāja puses, sāka peldēt, izvairoties no tiešām atbildēm un cenšoties no vienas puses vainu pārlikt uz uzņēmējiem, no otras puses pasniegt visu tā, ka tas kaut kā nejauši pats no sevi gadījies. Šoreiz īsas pārdomas, kurš vispār ir atbildīgs par karteli un kā sistēma strādā.

Kartelis, vienkāršiem vārdiem rakstot, ir divu vai vairāku komersantu vienošanās par preces vai pakalpojuma cenu vai apjomu. Tāpat kartelis var sadalīt tirgu vai publisko iepirkumu gadījumā, pašus iepirkumus. Ņemot vērā, ka uzvar zemākā cena, tad vienošanās starp karteļa dalībniekiem ir ļoti vienkārša. Kartelis ir prettiesisks veidojums un par to ir paredzēta likumā noteikta atbildība, tomēr šajā gadījumā ir vēl citas vainīgās puses.

Publisko iepirkumu rīko vai nu iestāde vai pašvaldība. Abos gadījumos tas ir iepirkuma process, kas ir detalizēti reglamentēts. Pēc būtības no vienas puses ir nodokļu maksātāju nauda, no otras puses ir uzņēmējs un starp tiem ir valsts institūcija vai pašvaldība, kurām jāizmanto nodokļu maksātāju nauda pēc iespējas racionālāk un taupīgāk. Kā notiek privātajā biznesā? Valdes loceklis atskaitās dalībniekiem vai akcionāriem par katru iztērēto eiro un situācijā, kad valdes loceklis nav rīkojies kā rūpīgs saimnieks, pret to var celt civiltiesisko prasību. Principā publiskajā jomā, kur valdes locekļa vietā ir iestāde vai pašvaldība, sistēma ir līdzīga un prasība būtu ceļama, bet šeit darbojās pavisam citi principi, jo nauda ir nodokļu maksātāju nevis privāta un neviens patiesībā nav ieinteresēts tās atgūšanā pats no sevis.

Kā vajadzēja rīkoties ierēdņiem, ja viņi tiešām būtu ieinteresēti iztērēt nodokļu maksātāju naudu saudzīgi un rūpīgi? Neesot speciālistam kādā jomā, viens no paņēmieniem kā kaut ko izvērtēt, ir salīdzināšana. Daudzi no mums nezina cik maksā uzbūvēt māju, bet katrs no mums var atrast jaunbūves cenu vai paskatīties kādu privātu projektu. Gadījumā, ja Latvijā nav būvēts nekas līdzīgs, tad vienmēr var paskatīties Lietuvas un Igaunijas publiskos iepirkumus vai privātā sektora cenu. Tāpat var piesaistīt neatkarīgu ekspertu, kurš noteiks cenu iecerētajam projektam. Līdz ar to piedāvātās cenas sadārdzinājumu par 20% vai 30% vai pat 40% uzreiz var konstatēt pat neesot būvdarbu speciālistam. Secinājums ir viens, vai nu tas netika izdarīts aizmāršības dēļ katrā no publiskajiem iepirkumiem, kuros piedalījās kartelī iesaistītie būvnieki vai arī tika palūgts to nedarīt, iespējams par attiecīgo samaksu, ko neskaidru apstākļu dēļ Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs pārtrauca izmeklēt.

Redzam, ka atbildība ir abās pusēs, vienā pusē ir karteļa izveidošana un tirgus sadalīšana, otrā pusē ir bezrūpīga nodokļu maksātāju naudas izšķērdēšana. Kāpēc politiķi ir tik izvairīgi par to runāt? Ļoti vienkārši, mums ir maza politiskā mainība, pašvaldībā regulāri uzvar vieni un tie paši cilvēki un par priekšsēdētājiem viņi sēž bieži ilgāk par divdesmit gadiem. Mainoties politiskiem spēkiem un esot reālai politiskai konkurence, viss aparāts strādātu daudz labāk, jo zinātu, ka atnākot jaunajiem spēkiem, var nākties atbildēt par neizdarībām. Savukārt, ja visi sēž gadu desmitiem savās vietās, tad viss notiek kā smērēts un par atbildību var neuztraukties.

 

Izvarošana


Šī tēma nevienu nespēj atstāt vienaldzīgu. Kādam tā uzdzen patiesas šausmas, bet kādam rada prieku un baudu. Tāpat daudzi cilvēki saskaroties ar šo tēmu līdz galam neapzinās, kas slēpjas aiz šī no vienas puses tik drausmīga, bet no otras puses tik plaša noziedzīgā nodarījuma nosaukuma. Re:baltica nesen publicēja rakstu “Pati vainīga, ka izvaroja” [1], kurā aprakstīja faktiskos apstākļus, pamatojoties uz iespējamā upura stāstu, kas liek sažņaugties lasītāja sirdij un rada empātiju. Šajā rakstā izklāstīto ņemšu par pamatu nelielai analīzei, lai demonstrētu, ka izvarošana ir daudz komplicētāks jēdziens, nekā tas tiek pasniegts. Tāpat vēlos atrunāt, ka man nav nekāda sakara ar rakstā minētajiem notikumiem, nepazīstu nevienu no iesaistītajām pusēm un uzskatu, ka izvarošana, kā jebkurš noziedzīgs nodarījums ir sodāms un par to jāpiemēro likumā noteiktā sankcija. Tomēr šeit es ar kritisku jautājumu palīdzību centīšos parādīt situācijas ne viennozīmīgumu, kas vienmēr ir šāda veidā krimināllietās. Beigās uzrakstīšu arī, kā pareizi stāties dzimumattiecībās, lai vispār nerastos tāda veida problēmas.

Sākumā jānoskaidro, kas ir izvarošana un tas nemaz nav tik viegli izdarāms. Krimināllikuma 159. panta ar nosaukumu “Izvarošana” pirmajā daļā ir noteikta dispozīcija, kas var kalpot arī kā definīcija, ka izvarošana ir stāšanās dzimumaktā, izmantojot cietušā bezpalīdzības stāvokli vai par dzimumaktu pret cietušā gribu, lietojot vardarbību, draudus vai izmantojot uzticību, autoritāti vai citādu ietekmi uz cietušo. Bezpalīdzības stāvoklis var būt, piemēram, narkotisku vielu vai citu medikamentu ietekmē radīts stāvoklis. Šāds stāvoklis ir brīdī, kad persona nav spējīga patstāvīgi pieņemt lēmumu vai rīkoties. Draudi ir vārdi vai darbība, ar kuriem sola vai gatavojas sagādāt kādam ko negatīvu. Dzimumakts pret cietušā gribu ir tādā gadījumā, kad persona skaidri un nepārprotami nav izteikusi gribu stāties dzimumattiecībās, bet jāņem vērā, ka gribas izteikums var būt arī konkludents, piemēram, neizsakot iebildumus un nepretojoties, kad nav nekādi citi personas gribu ietekmējoši apstākļi. Sakarā ar autoritāti un citādu ietekmi uz cietušo, šeit klasisks piemērs ir, kad vadītājs padotajam, kurš institucionāli ir atkarīgs no vadītāja, pasaka, vai nu stājies dzimumattiecībās vai zaudē darbu, vai pasniedzējs augstskolā pasaka, ka nestājoties dzimumattiecībās, studijas pabeigtas netiks.

Ar augstāk aprakstīto izvarošanas definīciju būtu samērā skaidrs, ja nebūtu Krimināllikuma 160. pants ar nosaukumu “Seksuālā vardarbība”, kur pirmajā daļā ir noteikts, ka seksuāla vardarbība ir seksuāla rakstura darbības nolūkā apmierināt savu dzimumtieksmi fiziskā saskarē ar cietušā ķermeni, ja tā izdarīta, izmantojot cietušā bezpalīdzības stāvokli vai pret cietušā gribu, lietojot vardarbību, draudus vai izmantojot uzticību, autoritāti vai citādu ietekmi uz cietušo. Var rasties loģisks jautājums, ar ko atšķiras izvarošana no seksuālās vardarbības, jo abu terminu apraksts ir gandrīz vienāds. Vēl vairāk, šī panta otrajā daļā noteikts, ka par seksuāla vardarbību tiek uzskatīts anāls vai orāls akts vai dzimumtieksmes apmierināšana pretdabiskā veidā, kas saistīta ar vaginālu, anālu vai orālu iekļūšanu cietušā ķermenī, ja tas izdarīts, izmantojot cietušā bezpalīdzības stāvokli vai pret cietušā gribu, lietojot vardarbību, draudus vai izmantojot uzticību, autoritāti vai citādu ietekmi uz cietušo. Ja skatāmies Augstākās tiesas praksi, tad daudz lietas par šo tēmu nevar atrast. Vienīgais publiski pieejams spriedums ir lietā Nr. SKK-[I]/2020 (lieta tika skatīta slēgtā tiesas sēdē). [2] Problēma tāda, ka lietā tiek analizēta 160. panta trešās daļas redakcija, kas bija spēkā līdz 2014. gada 14. jūnija. Tomēr pamata iezīmi, kas atšķir izvarošanu no seksuālas vardarbības Krimināllikuma izpratnē var izsecināt, ka izvarošana ir gadījumā, kad tiek veikta iekļūšana sievietes vagīnā ar vīrieša dzimumlocekli. Savukārt jebkura cita seksuāla veida vardarbība tiek uzskatīta par seksuālu vardarbību. Spriedumā ir ļoti detalizēti aprakstīti visi vardarbības veidi, šeit tos nepieminēšu, kam interesē, paši varat izlasīt.

Kā redzams, jēdziens “izvarošana” ir pietiekami plašs un centrālais kritērijs ir otras personas piekrišana. Izskatot tādas lietas, tiesa vienmēr vērtē vainīgā subjektīvo pusi, kas ir viņa attieksme pret nodarīto. Tāpat tiek vērtētas cietušās persona liecības, tomēr jābūt arī citiem pierādījumiem, lai konstatētu izvarošanas faktu.

Atgriežoties pie Re:baltica, no aprakstītajiem apstākļiem redzams, ka gan iespējami vainīgais vīrietis un iespējami cietusī sieviete bija ilgstoši pazīstami un starp tiem bija izveidojušās draudzīgas attiecības. Abi jau iepriekš kopā bija pavadījuši laiku izklaidējoties un visdrīzāk lietojuši psihotropās vielas, jo tas tika darīts arī dienā, kad notika iespējamais noziedzīgais nodarījums. Sieviete pati bija atnākusi pie vīrieša, lai kopā iedzeru vīnu un nav skaidrs vai jau sākotnēji mērķis nebija arī halucinogēno sēņu lietošana, kas tika lietotas vīna dzeršanas laikā. Rakstā tiek apgalvots, ka sieviete skaidri neatceras notikumus un vienīgais, ko iespējams cietusī sieviete atceras ir vīrieša pieskārieni un viņas teiktais “nē” un mēģinājumi izvairīties no pieskārieniem. Pēc tam “filma pārtrūka” un viņa atceras tikai fragmentus, kad “viņš darīja lietas” (nav skaidrs kādas) un nākamā atmiņa bija tikai rīts, kad sieviete pamodās kaila. Pēc tam sieviete aizgāja mājās un zvanīja draudzenei, kura iedrošināja viņu vērsties policijā. Ar to arī stāsts, kas interesē mūs šīs tēmas ietvaros, beidzās.

Kādi jautājumi jāuzdod, lai noskaidrotu, kas vispār tur ir noticis? Pirmām kārtām nav skaidrs, vai starp vīrieti un sievieti iepriekš ir bijuši dzimumattiecību kontakti, jo tādiem esot iepriekš, vīrietis varētu uzskatīt, ka arī šoreiz sieviete bija kopumā piekritusi dzimumattiecībām, pie tam abi bija gan alkohola gan halucinogēno sēņu ietekmē, kad pasaules uztvere bija mainījusies. Otra lieta, kādas vielas un kāds alkohola daudzums tika lietots un vai vispār cietusī sieviete un vīrietis bija spējīgi kontrolēt savu rīcību, apzinoties realitāti? Piemēram, sievietei esot nesamaņas stāvoklī, viss aprakstītais, kur viņa izteica “nē” un centusies pretoties varētu tikt nosapņots, bet patiesībā viņa piekrita seksa, bet to neatceras. Pēc tam, svarīgi ir uzzināt vīrieša attieksmi pret notikušo un viņa skaidrojumu, vai viņš zināja, ka ir izteikts “nē”, vai sieviete atradās bezsamaņā vai bija pie samaņas, vai objektīvi viņš varētu saprast, ka sieviete ir tādā stāvoklī, kad nespēj skaidri un nepārprotami izteikt savu gribu? Vai arī iepriekš sieviete bija izteikusies noliedzoši pret dzimumattiecībām ar šo vīrieti? Kā redzams, jautājumu ir daudz un izmeklēšanas gaitā uz visiem šiem jautājumiem ir jāatrod atbildes, papildus ņemot vērā lietiskos pierādījumus, kā ekspertīzi un savāktās mantas. Pie tam jākonstatē fakts, ka vīrietis ir iekļuvis ar dzimumlocekli sievietes vagīnā, jo pretējā gadījumā lieta jākvalificē pēc 160. panta, nevis 159. panta, kam procesuāli ir būtiska nozīme.

Ar šo aprakstu vēlos demonstrēt, cik sarežģītas ir lietas, kas saistītas ar izvarošanu un nedaudz pakritizēt Re:baltica, jo lasot rakstu, redzams, ka mērķis bija parādīt, cik slikta ir valsts policija, nevis noskaidrot, vai vispār ir noticis noziedzīgs nodarījums. Jebkurā gadījumā policijai ir jārīkojas profesionāli un jāizmeklē katra tāda veida lieta, tomēr tā pati Re:baltica šogad publicēja rakstu “Pa 800 kriminālprocesiem uz izmeklētāju. Ko nozīmē kadru trūkums Kriminālpolicijā” [3], kurā rakstīja par milzīgu policijas inspektoru pārslodzi un kadru trūkumu. Diemžēl policijai nākas šķirot lietas un no aprakstītajiem apstākļiem nav skaidri saskatāms noziedzīgs nodarījums, pie tam abu iesaistīto personu stāvoklis iespējamā noziedzīgā nodarījuma veikšanas brīdī padara gaužām neiespējamu kaut ko pierādīt, jo vīrietim nolīgstot labu advokātu, šāda lieta ar lielu iespējamību nenonāktu līdz prokuratūrai vai vēlāk līdz tiesai. Tādos apstākļos, kad valsts policijai trūkst resursu, tos novirza uz lietām, kurās ir lielāks sabiedriskais kaitējums vai bīstamība, savukārt aprakstītā lieta nebūs policijas prioritāte, kas manā ieskatā nav pareizi, bet tāda ir realitāte.

Lai izvairītos no tāda veida situācijām, ir ļoti vienkārši noteikumi, kas jāievēro pirms un pēc stāšanās dzimumattiecībās:

1. nekāda alkohola un psihotropo vielu pirms un pēc seksa, viss notiek tikai skaidrā prātā;

2. pirmajā reizē vārds “nē” ir nē, bet nākamās reizēs, ja patīk skarbāks sekss, jāatrunā drošības vārds, kuru pasakot, uzreiz viss tiek pārtraukts;

3. veikt dzimumaktu, kad abi atrodas nomodā;

4. nekāda seksa ar pakļautībā esošajiem kolēģiem;

5. nekāda seksa ar studentiem, ja esat pasniedzējs un piedalīsities viņu vērtēšanā;

6. neaizskart otru pēc seksa un neizteikt nekādas negatīvas piezīmes. Pēc seksa var izmantot tikai vienu frāzi (vienmēr) – “man ar tevi bija ļoti labi”;

7. cienīt otru partneri.

Augstāk aprakstītajiem noteikumiem ir būtiska nozīme, jo izvarošana lielākoties ir upura apziņa par dzimumaktu. Piemēram, var būt ļoti maigs un romantisks sekss, kas būs izvarošana, jo to darīja studente pret savu gribu tāpēc, ka tāds bija neformāls noteikums, lai nokārtotu gala pārbaudes darbu, vai tieši otrādi, sievietei ir zilumi, skrāpējumi, viņa ir ar izspūrušiem matiem un nolauztiem nagiem, bet jūtas laimīga un priecīga par karstu un kaislīgu seksu un tā nav izvarošana. Bieži ir tādi gadījumi, kad sieviete iet rakstīt iesniegumu policijā, kad jūtas aizskarat un aizvainota, jo vīrietis ir izturējies nievājoši, aizskaroši un izteicis dzēlīgas piezīmes.

Ar šo rakstu gribēju demonstrēt, cik apjomīgs un sarežģīts ir izvarošanas jēdziens un kādām detaļām ir jāpievērš uzmanību, lai noskaidrotu lietas faktiskos apstākļus. Tāpat izanalizēju Re:baltica rakstā minētos faktiskos apstākļus un secināju, ka rakstā trūkst kritisks iespējamās izvarošanas apstākļu izvērtējums. Papildus uzrakstīju, kādi noteikumi būtu jāievēro, lai izvairītos no apsūdzībām izvarošanā un tas attiecas arī uz seksuālu vardarbību kopumā. Jāatceras, ka katra vardarbība ir nepieņemam un no seksa visiem iesaistītajiem ir jāgūst bauda un priekš.

Avots:
[1] https://rebaltica.lv/2021/09/pati-vainiga-ka-izvaroja/
[2] https://at.gov.lv/lv/tiesu-prakse/judikaturas-nolemumu-arhivs/kriminallietu-departaments/klasifikators-pec-lietu-kategorijam/kriminallikuma-seviska-dala/xvi-nodala-noziedzigi-nodarijumi-pret-tikumibu-un-dzimumneaizskaramibu
[3] https://rebaltica.lv/2021/03/pa-800-kriminalprocesiem-uz-izmekletaju-ko-nozime-kadru-trukums-kriminalpolicija/

Afganistānas katastrofa priekš Latvijas


Vakar teroristiskā organizācija Taliban ieņēma Afganistānas galvenaspilsētu Kabulu, tādējādi noslēdzot īso un efektīvo varas pārņemšanas kampaņu. Atcerēsimies, ka arī Latvijas armija piedalījās Afganistānas misijā, kurā dzīvību zaudēja vairāki valsts armijas karavīri. Īsumā, kas notika un kādus secinājumus varam izdarīt.

Taliban grupējumu lielākoties veido puštunu tautas pārstāvji, kuri dzīvo Afganistānas un Pakistānas teritorijās. Puštunu tautas tradīcijas ir vēl konservatīvākas nekā Korānā noteiktā kārtība. Pēc būtības viņiem sieviete ir vīrieša runājošs rīks, cilvēkiem pilnībā jāpakļaujas sava klana vecākajiem, jānēsā bārda un par katru pārkāpumu var draudēt bargs un nežēlīgs nāves sods. Talibus pilnībā atbalsta Pakistānas valdība un pēc būtības šis teroristiskais grupējums ir Pakistānas armijas neoficiālā daļa ar ļoti stingru hierarhiju un militāro kārtību. Tāpat talibiem ir ļoti labi attīstītas starptautiskās saites ar musulmaņu pasaules radikālo galu. Rezultātā talibiem ir nauda un militārais atbalsts no Pakistānas armijas puses. Ja kāds vēlas uzvarēt talibus, tad sākumā ar sankcijām vai militāro iejaukšanos ir jāizbeidz Pakistānas atbalsts talibiem.

ASV 2001. gadā iegāja Afganistānā demonstrējot atbildes soli uz teroristisko aktu Ņujorkā. Kara operācija līdzīgi kā PSRS armijas gadījumā beidzās ļoti ātri un samērā veiksmīgi, bet tad sekoja ilgstošs un nežēlīgs partizāņu karš, ar teroristiskiem aktiem un maziem, bet regulāriem uzbrukumiem armijas karavīriem. Obamas laikā ASV centās izdarīt spiedienu uz Pakistānu, ieviešot tādu terminu kā AfPak, kur Afganistānas situāciju skatīja kopā arī Pakistānas nostāju un atbalstu. Tomēr ASV nesaņēma citu musulmaņu valstu atbalstu un izbeidza šādu politiku, koncentrējoties tikai uz Afganistānu. Rezultātā radās situācija, kad ASV kontrolēja lielu daļu Afganistānas, tā bija mākslīgi izveidojusi vietējo administrāciju, kurai nebija iedzīvotāju atbalsta, kas tā vairāk izskatījās pēc koloniālās administrācijas nekā pēc valsts varas. Afganistānas dienvidos un Pakistānā aktīvi tika veidoti un formēti talibu grupējumi, kuri gaidīja izdevīgu brīdi, lai pārņemtu Afganistānu. Tas arī notika, tiklīdz ASV informēja, ka izved savu karaspēku no Afganistānas, tā nekavējoties talibi lielā tempā sāka īstenot savu plānu. Pašlaik notiek vienas koloniālās varas nomaiņa uz otru. Ja pirmo kontrolēja ASV, tad talibus kontrolēs Pakistāna, kas ir daudzas reizes brutālāka.

Kāds ir rezultāts. ASV 2001. gadā ieradās Afganistānā, palika tur 20 gadus, terorismu neuzvarēja, valstī kaut cik nopietnu vietējo varu neizveidoja un beigās devās projām. Ļoti līdzīgi, kā tas notika Irākā, kas pašlaik pēc būtības ir zem Irānas kontroles. Atšķirībā no Irākas, šajā gadījumā ASV kļūdījās ar aprēķinu, ko arī paši atzina, domādami, ka Afganistānas valdība spēs noturēties pret talibiem vismaz mēnesi, un mierīgi turpināja savus karavīrus un cilvēkus, kuri palīdzēja ASV, izvešanas procesu. Pašlaik talibi ir pārņēmuši varu un šo cilvēku liktenis būs samērā bēdīgs, atšķirībā no ASV karavīriem, kurus talibi visdrīzāk neaiztiks, jo tie nevēlas ASV atgriešanos.

Par Latvijas armiju. Mēs iesaistījāmies ASV militārajā kampaņā, kā sabiedrotie un NATO dalībvalsts. Latvijai nebija nekādu politisko un ekonomisko interešu Afganistānā, tāpat nebija nekāda politiskā pieprasījuma no Latvijas iedzīvotāju puses. Lielākai daļai Latvijas iedzīvotāju bija vienalga un visi koncentrējās uz iekšpolitikas jautājumiem un problēmām, kas bija vesela jūra. Rezultātā mēs iztērējām naudu, zaudējām vairākus karavīrus un beigās kopā ar pārējām iesaistītajām valstīm saņēmām pļauku no talibiem, kuri mēneša laikā noslaucīja visu, par ko ASV un sabiedrotie cīnījās 20 gadus. Līdzīgi kā bija ar Irākas militāro kampaņu. Kādu secinājumu ir jāizdara? Mums jāturpina stiprināt mūsu armiju un jāveicina NATO attīstību, tāpat kā jāveido Eiropas līmeņa aizsardzības sistēmas tāpēc, ka no Krievijas mēs jebkurā brīdī varam gaidīt agresiju. Tomēr mūsu valstij nevajadzētu iesaistīties apšaubāmās militārajās kampaņās, kuras jau no paša sākuma ir nolemtas neveiksmei un starptautiskam kaunam. Papildus mūsu iesaistīšanās veicināja bēgļu vai nelegālu migrantu pieplūdumu no Irākas uz Latvijas robežām. Īsāk sakot mūsu armijas ārvalstu aktivitātes neatnesa priekš Latvijas nekāda veida ieguvumus, bet tikai problēmas.