Starptautiskie reitingi


Šodien man radās iedvesma uzrakstīt nedaudz par starptautiskajiem darījuma jeb biznesa reitingiem. Bieži mēs redzam presē makslīgus rakstus ar pozitīvu pieskaņu, ka Latvija ir pakāpusies vienā vai otrā sarakstā, bet, diemžēl, reālā aina uz ielas to neparāda. Vispopulārākais reitings ir Doing Business, ko veido Pasaules banka (World Bank), bet vai, tiešām, tas ataino reālo situāciju un reitings ir ņemams par pamatu priekš biznesa uzsākšanas un valsts novērtēšanas?

Atbilstoši Doing Business reitingam, 2019. gadā 11. vietā priekš biznesa veikšanas pasaulē ir Lietuva. Interesanti, ka Lietuva apsteidz tādas valstis kā Austrāliju un Somiju. Tāpat Vācija, Īrija, Austrija un Kanāda, atbilstoši reitingam, ir sliktākas priekš darījumiem un biznesa attīstības nekā Lietuva, Latvija un Igaunija. Jebkurš cilvēks, kurš centās organizēt biznesu Vācijā un Latvijā, viegli varēs pateikt, kāpēc viņš izvēlas Vāciju nevis Latviju. Piemēram, Vācijā daudz labāk tiek aizsargāts privātais īpašums un efektīvāk strādā policija. Doing Business reitings sastāv no tādiem kritērijiem, kā biznesa uzsākšana, būvniecības atļauju saņemšana, pieeja elektroenerģijai, nekustamā īpašuma reģistrācija, kredīta pieejamība, mazākuma akcionāru aizsardzība, nodokļu sistēma, pārrobežu tirdzniecība, līguma izpildes nodrošināšana caur tiesas sistēmu un maksātnespējas procesa efektivitāte. Latvija reitingā ir 19. vietā un Igaunija 18. vietā.

Skaidrs, ka Doing Business neņem vērā korupcijas līmeni, noziedzības līmeni, izglītības līmeni, cita veida infrastruktūru un citus svarīgus parametrus. Augstāk minētie kritēriji ir vairāk vērsti uz paspēlēšanos, nekā reālās bildes atainošanu, kaut vai tāpēc, ka 25. vietā ir Kazakstāna un 28. vietā Krievija. Pamēģiniet tur uzsākt veiksmīgu biznesu un noturēties vismaz 5 gadus, nesamaksājot nevienam ierēdnim kukuli un nodevu kādai spēka strūktūrai.

Kaut arī Doing Business reitings neataino patieso situāciju, mums tomēr patīk pētīt tabulas par vidējo temperatūru slimnīcā, kas visbiežāk arī ir reitingi. Manā ieskātā, daudz lietderīgāk ir skatīties Globālās konkurenspējas ziņojumu (The Global Competitiveness Report), ko veido Pasaules ekonomiskais forums (World economic forum).

Skatāmies Globālās konkurenspējas ziņojumā un redzam, ka Lietuva tajā ir tikai 39. vietā, Latvija 41. vietā un Igaunija 31. vietā. Šāds izskārtojums daudz reālāk demonstrē mūsu valsts vietu globālajā pasaulē. Vācija, savukārt šeit ir 7. vietā, Kanāda 14. vietā, Kazakstāna 55. vietā un Krievija 43. vietā. Globālās konkurenspējas ziņojumā tiek vērtēti tādi kritēriji, kā darba spēka pieejamība, finanšu sistēma, institūciju attīstības līmenis, infrastruktūra, makroekonomiskā stabilitāte, veselības nozare, iedzīvotāju prasmes, tirgus apmērs, biznesa attīstības dinamika un inovāciju apjoms ekonomikā. Kā redzams, atšķirībā no Doing Business, šeit tiek analizētas daudz fundamentālākas lietas un tiek noteikts daudz precīzāks rezultāts.

Par detalizētu informācijas apskatu kaut kad vēlāk, bet šajā rakstā vēlos demonstrēt, ka ir daudz interesantāki reitingi par Doing Business. Svarīgi ir nepakļauties propogandai un vienmēr skatīties detaļās, jo tieši tur slēpjās velns un citas interesantas lietas.

Saeima pati sevi atlaidīs


Ļoti sen neko neesmu rakstījis, jo ir daudz lietas, kas nodarbina gan prātu, gan ķermeni, bet pie rakstīšanas noteikti vajadzēs atgriezties un šoreiz par ļoti aktuālu tēmu – parakstu vākšana par Saeimas atlaišanu. 2019. gada 15. novembrī Centrālā vēlēšanu komisija izsludināja parakstu vākšu par iniciatīvu atlaist Latvijas Republikas Saeimu. Cilvēki sāka parakstīties samērā lielā tempā un jau pašlaik Delfi sāka nelielu PR akciju, ievietojot rakstā par parakstu vākšanu ne visai jauku bildi no protestiem pret valsts varu. Šādu PR akciju būs ļoti daudz, drīz arī sabiedrībā populāri cilvēki aicinās neparakstīties, bet, kad būs referendums, aicinās balsot pret atlaišanu, jo vēlēšanas ir dārgs process. Starp citu lētākais pārvaldes modelis ir vadonis un cilts, bet jebkura cita pārvaldes forma ir dārgāka un tas ir normāli, ka uz to tiek tērētā nauda. Līdz ar to rodas jautājums, kas patiesībā notiek valstī?

Kaut kad nesen dzirdēju ļoti labu frāzi, ka pilsoņiem nekad nav tik liela spēka un organizētības pakāpes, lai uz tukšas vietas motivētu citus pilsoņus vērsties pret valsts varu. Šādu motivāciju var radīt tikai un vienīgi pati vara, veicot secīgi nepareizus soļus, kas vērsti uz neproporcionāli liela personīgā labuma gūšanu attiecībā pret publiskās varas servisa nodrošināšanu un taisnīgas vides radīšanu. Īsāk sakot, ja politiķi pieņem lēmumu zagt vairāk, nekā pilsoņi uzskata par pieņemamu, tad no pilsoņiem seko pretreakcija.

Kas vispār ir vēlēšanas un kāpēc Saeimas atlaišanas iespējamība pēc būtības ir pozitīva? Lai atbildētu uz šo jautājumu, jāapskata, kas pēc savas būtības ir vēlēšanas. Tās noteikti nav labākā kandidāta izvēle, bet gan uzticamākā kandidāta izvēle. Vēlētājs balsojot par kādu politiķi un partiju, vienkārši izsaka savu uzticību noteiktam cilvēkam un organizācijai, ka tā realizēs valsts politiku vēlētāja interesēs. Teorijā, kamēr partija un politķis darbojās vēlētāja interesēs, pēdējais balsos par šo partiju un politiķi neskaitāmas reizes, savukārt zaudējot uzticību, vēlētājas vienmēr neskaitāmas reizes balsos pret noteikto politiķi un politisko partiju. Līdz ar to problēma ir nevis vēlētājā, bet tikai un vienīgi partijā un politiķī. Tas nozīmē, ka pat teorētiskā iespējamība, ka Saeima var tikt atlaista, rada vēlētājam iespēju biežāk par četriem gadiem izteikt uzticību, kas nozīmē, ka politiķim un partijai nepārtraukti ir jārīkojās vēlētāja interesēs, lai nezaudētu vēlētāja uzticību.

Kāpēc notiek tā, ka liela daļa vēlētāju grib atlaist Saeimu? Uz šo jautājumu var atbildēt vienkārši, bet šo lietu nevar izlabot ātri. Kā notiek politiskā karjera Vācijā? Cilvēks iestājās partijā, darbojās partijas struktūrā un pierādot sevi, iegūst tiesības kandidēt no partijas zēmākā federācijas subjekta līmenī, pašvaldībā. Ja cilvēks ir spēcīgs un spēj radīt uzticību vēlētājos, pēc kaut kāda laika, kad ir veikts darbs pašvaldībā, politiķis kandidē uz federatīvā subjekta augstāko politisko struktūru. Ja tur viss notiek veiksmīgi, poltiķis strādā un gūst vēlētāju uzticību, tikai tad viņš kandidē federatīvā līmenī uz Bundestāgu jeb parlamentu. Kā redzams, Vācijā politiķim ir jāiziet ļoti daudz līmeņi, jāpierādā sevi, jāgūst vairākkārt vēlētāju uzticību, jāiemācās viss par pašvaldības dzīvi, federācijas subjekta dzīvi un nonākot parlamentā, viņš ļoti labi zina, kā iegūt un noturēt vēlētāja uzticību, jo viņa politiskā karjera jau ir vismaz 15 – 20 gadi un tika uzkrāta milzīga pieredze. Pie mums, savukārt, cilvēks strādā represīvā struktūrā un uzreiz nokļūst Saeimā. Cilvēks strādā par ārstu un uzreiz nokļūst Saeimā, cilvēks vada biznesu un uzreiz nokļūst Saeimā utt. Ļoti labi ir redzama atšķirība starp ievēlēto cilvēku politisko kvalitāti un pieredzi Vācījā un Latvijā, kas rezultējās augstā dzīves līmēnī Vācijā un samērā zemā dzīves līmenī Latvijā, ja salīdzinam šīs abas valstis.

Līdz ar to lielākā daļa Saeimā ievēlēto deputātu ir kā skolnieks, kuram jāstrādā atomfizikas laboratorījā un neko no tā visa nesaprotot, skolnieks spēj tikai izdomāt, kā sev personīgi gūt kādu labumu, jo neko citu viņš nemāk. Tāpēc arī pēc vēlēšanām mēs uzreiz redzam jaunievēlēto politiķu ļoti acīmredzamas un vienkāršas kļūdas, kā, piemēram, diskusija par sava atalgojuma palielināšanu. Pie tam lielākā daļa deputātu tur ir nokļuvuši nejauši un priekš viņiem Saeimas deputāta vietai nav lielas vērtības, jo viņi nav veltījuši 20 gadus politikai, nav izgājuši vairākus vēlēšanu ciklus dažādos līmeņos un nav ieguldījuši spēkus un laiku savas politiskās karjeras attīstībai. Vēlētāji to visu jūt un tāpēc vienmēr gribēs atlaist jebkuru Saeimu, līdz brīdim, kad tiks izveidotas lielas, spēcīgas partijas, kas spēs nodrošināt karjeras liftu un noteikumus iekš partijas, ka Saeimas vēlēšanās varēs piedalīties tikai tas partijas biedrs, kurš ir uzvarējis pašvaldības vēlēšanās. Tādējādi notiks pozitīvā selekcija iepretīm tagadējai situācijai, kad selekcijas nav, bet ir tikai bars ar neko nesaprotošiem cilvēkiem politikā, kuru mērķis ir pēc iespējas ātrāk gūt savu personīgo labumu.

Līdz ar to nobeigumam varam secināt, ka nevis pilsoņi, bet pati Saeima dara visu iespējamo, lai to atlaistu, jo ievēlētie deputāti ir nejauši cilvēki, nevis politiķi, kas veidoja ilgstošu karjeru no pašas politiskās organizācijas apakšas.

Kritiskās domāšanas nozīme


Pēc iepriekšējā raksta tika saņemti daži komentāri, man prieks par to, ka lielākā daļa no tiem bija vērsti uz diskusiju, nevis sabiedrībā iesakņojošā viedokļa aizstāvēšanu. Manā ieskatā, ir svarīgi spēt diskutēt un kritiski skatīties uz jebkuru lietu. Mēs visi dzīvojam pasaulē, kurā nekas nav noteikts un viss ir mainīgs, atkarībā no leņķa, kurš tiek izvēlēts par skata punktu. Šoreiz uzrakstīšu vieglu un nepiespiestu rakstu par kritisko domāšanu, neiedziļinoties teorijā un detaļās.

Ļoti aktīvi kritiskās domāšanas nepieciešamība sāka izplatīties Francijā Lielās revolūcijas laikā, līdz ar to lasīt tā laika literatūru ir iespēja ieskatīties pirmssākumos. Piemēram, politikas pētnieks Edmunds Bērks rakstīja,

Dusmas un neprāts pusstundas laikā sagraus vairāk, nekā saprātība, apdomīga un tālredzība spēj uzcelt simt gados” (Rage and frenzy will pull down more in half an hour than prudence, deliberation, and foresight can build up in a hundred years).

Šajā izcilajā citātā ļoti labi parādās, ka tieši kritiskās domāšanas neesamība spēj radīt dusmas un neprātu, jo cilvēks, kurš nedomā un neanalizē, ir vairāk pakļauts emocijām un pūļa efektam, kas var atnest tikai un vienīgi postu un iznīcību, savukārt tikai darbs un saprāts spēj radīt. Līdz ar to jebkuru svarīgu un nozīmīgu apgalvojumu, ko izsaka viens cilvēks, nepieciešams pārbaudīt un likt cilvēkam aizstāvēt savu viedokli, vēršot pret to saprātīgus un racionālus argumentus. Tikai šādā strīdā var dzimt patiesība un rasties kaut kas jauns. Pie tam, nav svarīgi, kurš izsaka kādu domu, tādējādi neņemo vērā cilvēka reputāciju, bet gan svarīga pati doma, kas ir brīva no jebkādas reputācijas.

Bērna uzturlīdzekļi – jāatceļ


Nepārtraukti publiskajā telpā ir diskusijas, kādā veidā vēl vairāk vērst agresiju pret vīriešiem, lai piespiestu viņus maksāt bērna uzturlīdzekļus. Neesmu redzējis nevienu kritiku par šo tēmu, jo liela daļa vīriešu ir zem tupeles un baidās saniknot sievietes, cita daļa par to vienkārši neaizdomājās, bet cita daļa baidās no sabiedrības nosodījuma kopumā. Man par visu iepriekšminēto ir liela vienaldzība, tāpēc šajā rakstā izklāstīšu savas pārdomas, kā arī centīšos pamatot, kāpēc bērna uzturlīdzekļi ir jāatceļ. Starp citu, uzreiz vēlos atzīmēt, ka uzturlīdzekļi nav alimenti, tos bijušais laulātais var pieprasīt neatkarīgi, bija vai nebija ģimenē bērni, bet tā jau ir pa visam cita tēma.

Presē mēs redzam dažādu cilvēku spriedelējumus par to, ka vīrietim ir pienākums maksāt bērna uzturlīdzekļus, kā arī nepārtraukti dažādiem varmākām rodas velme tos vīriešus mocīt, piemēram, liegt braukt ar auto vai makšķerēt, vai medīt. Iespējams ļoti drīz mēs redzēsm, ka kaut kāda aptrakusi dāma ierosinās nemaksātājiem izdedzināt šo informāciju uz pieres. Starp citu, kad rodas publiska diskusija par sodiem un piespiedu mehānismiem, sabiedrība vienmēr nonāk līdz nāvessodam par jebkuru pārkāpumu. Piemēram, Senajā Grieķijā par maizes zādzību draudēja nāves sods. Līdz ar to nav jābrīnās, ka daudzi vēlas piedalīties sacensībās par vistrākāko ideju, jo ir vēl kur to attīstīt.

Otra cilvēku grupa ir, it kā, sociālo lietu eksperti, kuri par tādiem kļuvuši pašiem sevi pasludinot un piešķirot šādu titulu. Pie tam, neviens eksperts nav pētījis ne sabiedrības struktūru, ne cilvēku tipus, ne motivāciju. Viena eksperete tā arī atzinās, es nezina kāpēc viņi nemaksā. Un tik tiešām, ja es vēlētos foršu un sabiedrībā atbalstāmu rakstu, kuru visi uzskatītu par labu esam, es sāktu analizēt dažādus iemeslus no sadzīviskā aspekta, censtos attaisnot vienu pusi, paraudzītos kritiski uz otru pusi, bet es to nedarīšu. Zemāk vienkārši uzrakstīšu kā ir, no veselā saprāta viedokļa. Ja kādam liekas, ka tā ir fantastika, vai tas tā nevar būt, tad aicinu visus skatīties raidījumus par seno vēsturi vai pērtiķiem, tiem ir ļoti līdzīgi principi, ko arī minēju rakstā par attiecībām un seksu.

Nav liels noslēpums, ka sievietei ir vairākas motivācijas un vairāki mērķi. Patiesībā viņa ir tā, kas organizē bērna radīšanu un audzināšanu, savukārt vīrieša funkcija ir tikai atrast sievieti un censties par to konkurēt. Vai arī būt tādam vīrietim, par kuru konkurē sievietes.

Pirmais etpas, sievietei instinktīvi rodas velme atrast un piesaistīt sitprāko īpatni jeb vīrieti. Parametri varbūt dažādi, jo tas ir atkarīgs no apstākļiem, kara laikā vajag karēvīgākos, miera laikā izveicīgākos biznesā utt. Līdz ar to sievietes konkurē un cenšās stāties dzimumattiecībās ar viņas prāt spēcīgāko un labāko par citiem. Tas varētu būt līderis, veiksmīgs uzņēmējs, labākais sportists, pazīstams mūziķis, lokāls dominants, piemēram, darba grupas vadītājs, nodaļas vadītājs utt. Šeit rodas viena liela problēma. Visas apkārtējās sievietes vēlas šo vīrieti, kas nozīmē, ka viņas konkurē par viņu un konkrētajam vīrietim nav sieviešu deficīta, līdz ar to viņam nav motivācija tikties tikai ar vienu sievieti un veidot nopietnas attiecības, jo jebkuram vīrietim ir mērķis, bet ne visiem iespēja, stāties dzimumattiecībās ar maksimāli lielu sieviešu skaitu, lai turpinātu savu gēnu attīstību.

Otrais etaps, sieviete ir atradusi foršu vīrieti ar ļoti labiem gēniem, izteiktu līderi, ar spēcīgu raksturu, populāru noteiktā sabiedrībā un instinktīvi atdodas viņam un paliek stāvoklī. Viņam sieviete ilgtermiņā nav interesanta, jo rindā stāv vēl divdesmit. Nākamais sievietes uzdevums, lai radītu bērnu ir drošība un ēdiens. Sievietei vajag atrast kādu, kurš viņu apgādā ar dzīvesvietu un ēdienu tajā brīdī, kad viņa ir stāvoklī un pēc bērna piedzimšanas, jo objektīvi sieviete šajā periodā ir neaizsargāta. Skaidrs, ka vīrietim, kurš stājās ar viņu dzimattiecībās, šādi uzdevumi ir neinteresanti, jo viņam ir kajera, cīņa, konkurence, karš utt. Šeit sievietei rodas nepieciešamība pēc pavisam cita vīrieša. Tāda, kurš ir mierīgs, bez ambīcijām, paklausīgs, saimniecisks, tolerants pret sievietes vajadzībām, vēlas izdabāt sievietei, padarīt to laimīgu un rūpēties par viņu. Šai funkcijai der vīrietis, kurš hierarhijā ieņem vidējo vai pat zemu līmeni, jo viņam vienīgā iespēja stāties ar sievieti dzimattiecībās, pēc būtības, ir palīst zem viņas tupeles, kas nozīmē, kļūt par otro numuru un izpildīt sievietes norādījumus un apmierināt sievietes prasības.

Jautājums, ja jau tā ir, tad kāpēc sabiedrība ir iekārtota citādāk un mēs dzīvojam pēc monogāmās ģimenes modeļa, nevis poligāmās grupās. Atbilde ļoti vienkārša, tas radās attīstoties īpašumtiesībām, kad radās nepieciešamība pēc īpašuma mantošanas, jo kamēr cilvēki dzīvoja ciltīs un nodarbojās ar vākšanu, viņiem bija poligāmas attiecības. Šo varat izlasīt, papētot paleolīta laikmetu. Piemēram, bija cilts, ciltī bija līderis, alfa tēviņš, kurš vadīja cilti. Kopējas orģijas laikā viņam bija tiesības pirmajam stāties dzimattiecībās ar sievietēm, tā viņas dabūja labākos gēnus, savukārt pārējiem bija otrā kārta, un viņi arī varēja pieņemt ka bērns ir viņu. Tādējādi nevienam nezinot kura bērns īsti tas ir, visa cilts audzināja bērnus kā savējos, jo medicīnas un testu toreiz vēl nebija. Rezultātā visi audzināja alfa tēviņa bērnus.

Kāda ir mūsdienu realitāte, ko parāda arī šķiršanās statistika, kas ir vairāk par 50%, par ko senāk esmu rakstījis un ko var atrast Centrālās statistikas pārvaldes mājas lapā. Sieviete atrod alfa tēviņu, zem sabiedrības un tradīciju spiediena sieviete pierunā vīrieti aprecēties, bet pēc tam laulība izjūk, jo konkrēti šim vīrietim ir pavisam cita funkcija sabiedrībā, tad otro reizi aprecoties, sieviete beidzot atrod otrā tipa vīrieti, kurš ir gatavs audzināt viņas bērnu no iepriekšējās laulības. Cits gadījums, kad aprecās uzreiz ar otrā tipa vīrieti un pēc tam atrod alfa tēviņu un otrā tipa vīrietis par to nemaz neuzzina un nodzīvo visu dzīvi, domādams, ka tas ir viņa bērns.

Tie, kas ir izlasījuši tik tālu, droši vien jau ir sapratuši, ko es vēlos pateikt. Tieši tā, uzturlīdzekļi lielāko ties tiek prasīti no vīriešiem, kuru funkcija sabiedrībā nav audzināt bērnus, bet cīnīties, attīstīt zinātni, vadīt cilvēkus uz noteiktu mērķi, radīt kaut ko jaunu, dominēt pār citiem utt. Tas ir tāpat, ja mēs liktu maksāt cilvēkiem ar mazu augumu par to, ka viņi ir maza auguma. Šķiet nepareizi, bet diemžēl, kad runa notiek par bērna uzturlīdzkļiem, cilvēkos ieslēdzās šablonizētā domāšana un tiek atskaņoti presē popularizētie mīti un kļūdainie viedokļi.

Tik pat absurdi ir pārmest šiem vīriešiem, ka viņi ir bezatbildīgi un nerūpējās par ģimeni, ka viņi nav pakļauti sievietei laulībā un visu laiku mūk prom pie citas sievietes. Tā ir viņu būtība, viņi nevar būt vainīgi par to, ka nav otrā tipa vīrieši, jo viņiem sabiedrībā nav funkcija audzināt bērnus. Papildus tam, sievietei tiek iedots milzīgs bomis, ko sauc par tiesībām prasīt uzturlīdzekļus. Bet sievietēm vienmēr ir pa maz, jo tas bomis nestrādā, tāpēc tiek prasīts aizvien lielāks bomis, vēl lielākas tiesības kaut ko ierobežot vai atņemt. Šeit notiek pretreakcija un vīrieši sāk izvairīties no maksāšanas, jo instinktīvi viņi jūt, ka viņiem nav pienākums par to maksāt, savukārt tie vīrieši, kas ir zem tupeles kopā ar aptrakušām sievietēm pieņem vēl stingrākus likumus, kuri atkal nestrādā un neviens neiedziļinoties problēmā, atkal rosina pieņemt vēl stingrākus likumus.

Kādreiz cilvēki atgriezīsies pie poligāmā ģimenes modeļa, jo, starp citu, tas atrisinātu kaudzi psiholoģisku un sociālo problēmu, jo cilvēks ir poligāms pēc savas būtības un cieš no tā, kad nevar to realizēt. Kamēr mēs vēl neesam tur atgriezušies, ir vienkāršs risinājums, lai vilks būtu paēdis un kaza dzīva, atcelt uzturlīdzekļus un noteikt fiskētas izmaksas sievietei par bērnu, kamēr tas nesasniedz pilngadību. Mēs kā sabiedrība, it sevišķi Latvijā, kur ir negatīvs iedzīvotāju pieaugums, esam ieinteresēti, lai cilvēki pēc iespējas brīvāk un vairāk stātos dzimumattiecībās un radītu bērnus, jo tie bērni pēc tam mums maksās pensijas. Man nav nekas pretīm, ja daļa manu sociālo iemaksu kopējā sistēmā aizietu pilnīgi svešam bērnam, jo kopumā es no tā berna samakātajiem nodokļiem un iemaksām nākotnē tik un tā iegūšu. Tas arī ļautu sievietēm izvēlēties vīriešus nevis pēc mantiskā cenza, bet pēc gēnu stipruma cenza, kas atbilstu dabā noteiktajai kārtībai, tādējādi efektīvi darbotos kā mehānisms.

Lūk arī risinājums lielajai problēmai, jo bērnu radīšana ir jūtas, emocijas un mīlestība, savukārt naudas attiecības iznīcina to visu un raisa cilvēkos tikai un vienīgi negatīvas emocijas un izpausmes, tāpēc sabiedrībai ir jāatbrīvojas no cilvēku sišanas ar bomi par to, ka viņi ir alfa tēviņi, nevis otrā tipa vīrieši.

Kā izvēlēties diplomdarba tēmu?


Esmu dzirdējis no cilvēkiem velmes lasīt ne tikai manas pārdomas par globālām lietām, bet, lai es pievēršos privātām lietām, daloties ar kaut ko no savas dzīves. Ņemot vērā, ka man ir divi maģistra diplomi, viens, kas apliecina manu kvalifikāciju, savukārt otrs vairāk orientēts uz akademisko darbu, tad šoreiz par ļoti svarīgu tēmu priekš visiem, kuri meklē un mēģina izvēlēties bakalaura vai maģistra darba tēmu. Iespējams daudziem tas šķitīs pašsaprotami, bet, kad ir jāraksta darbs, kopējā bilde pazūd un sākas nervoza raustīšanās uz visām pusēm, lai atrastu labāko, vieglāko un aktuālāko tēmu.

Nesen pie manis vērsās viens cilvēks, kurš lūdza, lai pasaku, vai izvēlētā tēma ir laba un par to ir iespējams uzrakstīt fināla darbu, lai iegūtu diplomu. Es, protams, vienmēr esmu gatavs padalīties ar savām domām. Ņemot vērā, ka mana izglītība ir jurisprudences jomā, tad vairāk fokusēšos uz šo virzienu, jo šeit ir nianses, salīdzinājumā ar citām jomām.

Sākumā no visiem priekšmetiem, jāizvēlas tas, kas visvairāk patīk, kā arī tas, kur ir plānota turpmākā darbība, jo bakalaura vai maģistra darbs ir savu zināšanu sašaurināšana līdz noteiktai sfērai, piemēram, ģimenes tiesības vai konstitucionālās tiesības. Pēc tam es noteikti iesaku aiziet uz bibliotēku, vēlams, kur ir pieeja pēc iespējas vairāk vietējām un starptautiskām datubāzēm, piemēram, Westlaw, Kluwer Law vai HeinOnline. Jāatrod raksti par to tēmu vai vismaz virzienu, kurā vēlaties rakstīt savu darbu, vēlams visus par pēdējiem trīs gadiem. Zinātniskajos rakstos ir iespējams atrast citu cilvēku pētījumus un bieži tajos ir atverti jautājumi, kuri netika iekļauti pētījumā dēļ apjoma vai fokusa ierobežojuma. Līdz ar to vieglākais variants ir vienkārši turpināt jau iesākto pētījumu fokusējot to uz Latviju vai sašaurinot starptautiskajā vidē, piemēram, Eiropas Savienības tiesības vai Apienoto Nāciju Organizācijas dokumenti. Šāda pieeja nodrošinās teorētisko bāzi, jo zinātniskajos rakstos ir atsauce uz citiem rakstiem un tiesību avotiem un tādā veidā var veikt paplašinātu jautājuma izpēti. Protams, nepieciešams sameklēt arī grāmatas par to tēmu, lai vismaz būtu lietas kursā par tām, kā arī noteikti ir jāietver citāti gan no rakstiem, gan no grāmatām.

Kad tēma ir atrasta un zinātniskie raksti savākti mapē, tad nepieciešams izdomāt, kādas pētījuma metodes ir noderīgas, lai sasniegtu izvirzīto mērķi. Piemēram, tā var būt salīdzināšanas metode, diskriptīvā metode un citas metodes. Personīgi man ļoti patīk pētīt tiesas spriedumus un valsts iestāžu lēmumus, jo tas uzreiz sniedz praktisko bāzi un ļauj rakstīt par aktuālām problēmām un tendencēm. Savukārt no aptaujām es izvairos, jo zinot vairākas tehnikas, kā panāk vēlamās atbildes, neticu aptaujas rezultātiem un uzskatu tos par nekam nederīgiem, it sevišķi, ja respondentu skaits ir mazāks par 10 000. Piemēram, jurisprudencē šādu respondentu skaitu, praktiski, nav iespējams iegūt nevienā no izpētes jomām. Ļoti labi var noderēt ekonomiskā vai sociālā statistika, lai demonstrētu noteiktās tiesību normas efektivitāti vai problemātiku to piemērošanā.

Darba vadītāja izvēlē vislabāk ir skatīties uz pasniedzēja vai citas akademiskās personas zināšanu līmeni un darba disciplīnu, lai darba vadītājs vienmēr būtu sasniedzams un spētu patiesī novērtēt pētījumu, iesakot labāko virzienu un veidu mērķa sasniegšanai. Noteikti nevajag izvēlēties darba vadītāju pēc personīgām simpātijām, tas parasti ir raksturīgs meitenēm, un pēc tā, cik labs cilvēks ir kopumā, jo bakalaura vai maģistra darba rakstīšana ir tehnoloģisks process, nevis draugu vai attiecību partneru būšana. Vēl labi ir izvēlēties darba vadītāju, kurš ātri un labi atbild uz e-pastiem, jo tieši e-pasti būs galvenais komunikācijas kanāls.

Pats svarīgākais ir attieksme pret darbu. Es, piemēram, esmu ņēmis akadēmisko pārtraukumu, kad jutu, ka man nepietiek laika rūpīgai un kvalitatīvai darba izstrādei. Nekad darba uzrakstīšana netika uzstādīta, kā galvenais mērķis, jo šajā gadījumā studijām kopumā zūd jēga. Mēs pētām, jo vēlamies padarīt pasauli labāku, atrisināt kādu problēmu, uzlabot kādu tiesību normu utt. Ja nav iekšējas misijas sajūta, vismaz darba uzrakstīšanas brīdī, tad viss process būs smagnējs, neinteresants, paviršs un nevienam nevajadzīgs, jo tam nebūs nekādas pievienotās vērtības. Sevī dabīgi vai makslīgi ir jārada ieinteresētības sajūta un jāveic pētījums, lai patiesi kaut ko uzzinātu un aklātu, lai aizstāvēšanas laikā komisijai būtu “vau” efekts, lai nebūtu nepieciešams gatavoties aizstāvēšanai, jo visa tēma ir tik dziļi sirdī, ka tu esi gatavs to aizstāvē nakts laikā, kad kāds pamodina uzlejot aukstu ūdeni. Procesam jārada prieku, gandarījumu un patīkamas izjūtas, tikai tad darbs būs uzrakstīts labi un ieguvums no tā būs neizmērojami liels.

Šie ir tikai paši primitīvākie ieteikumi, kurus varētu attīstīt līdz bezgalībai. Darba veiksmīgai uzrakstīšanai ir nepieciešami visi šajā rakstā minētie elementi, kā arī laiks un velme to darīt. Pie tam, rakstot darbu, rodas aizvien jauni jautājumi un mainās skatījums uz lietām, jo tieši šāds uzdevums arī rakstīšanas procesam ir. Par šo tēmu es vēl uzrakstīšu kaut kad nākotnē.

Koruptīvās shēmas pašvaldībās


Lasot presi, samērā viegli ir ieraudzīt daudzas koruptīvās shēmas, jo parasti tur nav nekas sarežģīts vai noslēpumains. Patiesībā pie procesiem esošie cilvēki visu ļoti labi zina un nekautrējās par to stāstīt. Šeit pieminēšu vienu izdomātu piemēru, kas palīdzēs labāk orientēties notiekošajā, it sevišķi laikā, kad tiek skatīts budžets uz nākamo gadu un plānota teritoriālā reforma.

Ja jūs domājat, ka klasiskā korupcija ir kukulis ceļu policistam vai ārstam, tad jūsu izpratni par korupciju noteikti vajag paplašināt. Pats izplatītākais korupcijas veids ir publiskie iepirkumi un to apjoms mērams miljardos. Lai demostrētu piemēru, izdomāsim pasaku tēlus Jānīti un Pēterīti. Jānītim pieder būvniecības uzņēmums, bet Pēterītis tika nesen ievēlēts par pašvaldības domes deputātu. Jānītis piedāvā Pēterītim izvēlēties viņa uzņēmumu par būvdarbu veicēju un, protams, Pēterītim par to tiks samaksāti “godīgi” nopelnītie 15%. Pēterītim ir izvēle, vai novirzīt budžeta naudu sociālajai palīdzībai un skolu uzturēšanai, kur Jānīša bizness nesniedz pakalpojumus, vai samazināt iepriekšminētās pozīcijas un sākt būvēt milzīgu izstādes un mākslas centru. Ņemot vērā, ka Pēterītis ir ieinteresēts, lai Jānītim būtu ienesīgs būvniecības objekts, jo no tā Pēterītim tiks 15%, lēmums tiek pieņemts ļoti vienkārši, sociālā palīdzība tiek samazināta, pamatojot to ar lielo darba spēka trūkumu un to, ka sociālie pabalsti vairo bezdarbu, jo cilvēkiem ir izdevīgi slīgt nabadzībā un dzīvot uz pašvaldības rēķina, kā arī samazina finansējumu skolai, jo iedzīvotāju skaits krītas un gan jau kaut kā vecāki atrisinās šo jautājumu paši. Rezultātā Jānītis uzvar konkursu, kura noteiktumi tika uzrakstīti tādā veidā, ka viņa uzņēmums vienīgais kvalificējās visiem izvirzītajiem kritērijiem, piemēram, ka būvuzņēmumam jābūt vismaz 5 gadu pieredzei darbā tieši šajā pašvaldibā un īpašnieka vārdam noteikti ir jābūt “Jānītis”, savukārt Pēterītis ir gatavs saņemt “godīgi”nopelnīto kukuli. Problēma ir tāda, ka politiķiem un ierēdņiem ir jāiesniedz ienākumu deklarācijas un ļoti slikti izskatīsies, ja deklarācijā uzrādīsies ne ar ko nepamatoti ienākumi. Tāpēc Pēterīša sieva atver kafeinīcu, kurā pēkšņi pēc apgrozāmajiem līdzekļiem iet cauri tieši kukulī izmaksātā naudas summa un Pēterīša ģimene laimīgi aizlido uz Dubaju sagaidīt Jauno gadu.

Lūk arī augstāk minētā ilustratīvā piemēra rezultāts, sociālā aizsardzība samazinās, skola tiek slēgta, tiek būvēti nevienam nevajadzīgi dārgi vēlākā uzturēšanā objekti un lauku apvidus turpina degradēt, savukārt publiskā nauda tiek notralināta ārzemju ceļojumos. Te arī atbilde uz jautājumu, kāpēc Latvijas ir viena no nabadzīgākajām valstīm Eiropa Savienībā. Tāpat arī skaidrs, kāpēc lielākā daļa pašvaldību iebilst pret teritoriālo reformu un parādās mistiskās Jelgavnieku, Valmieriešu, Cesinieku un citu pilsētu unikālās identitātes un citi līdzīgi murgi, kuriem apakšā slēpjās simtiem koruptīvu shēmu. Jautājums, vai valdība ar reformu izdomāja cīnīties ar korupciju un efektivizēt publisko sektoru, nē, vienkārši samazinoties resursiem, parasti pirmie tiek apēsti paši vājākie zvēri mežā, kas šoreiz tā ir zemākā pārvaldes forma, pašvaldības.

Dzejolis – Kas ir apgaismība?


Izdevās sacerēt zemāk uzrakstīto dzejoli par mūžigo jautājumu, uz kuru Imanuels Kants ir sniedzis savā grāmātā atbildi. Grāmata ar tādu pašu nosaukumu.

 

Kas ir apgaismība?

Kāpēc mūžam dzīvot maldos?

Kāpēc gaismu neredzēt?

Būvēt pilis sapņos saldos,

Apgūt dzīvi neiespēt.

Tūkstots rakstu lasīt varam,

Daudzus gadus mācīties

Un vienalga ko tik daram,

Sanāk māņos maldīties.

Apgaismību atrast grūti,

Ja ar prātu nedomāt

Pieredze un darbi sūri

Līdzēs ceļu izrotāt.

Gaismā beidzot priekškars kritīs,

Lietas īstas redzēsim,

Sāpec, bēdas nikni sitīs,

Dzīvot dzīvi paspēsim.