Pašlaik notiek sarunu festivāls LAMPA, kas ir samērā ievērojams notikums Latvijā. Tajā izskan daudz interesantu domu. Tomēr līdzīgi kā Bīriņos, visas idejas ir teorētiskas par ideāliem, sapņiem un vērtībām. Diemžēl viss gaišais realitātē atdurās pret cilvēku savtīgajām interesēm, korupciju, varas kāri, cinismu un tiesisko nihilismu. Līdz ar to smukajai parunāšani praktiski nav nekādas nozīmes, jo valsts tiek būvēta pavisam uz citiem principiem, lai tie kas ir augšā, varētu realizēt savas personīgās velmes, nevis attīstīt valsti kopumā. Savas savtīgās intereses tiek slēptas aiz vērtībām, ideāliem, lozungiem un morāli, kas tik skaisti izskan tādos pasākumos kā LAMPA.
Monthly Archives: jūnijs 2018
Jāņi, Līgas – forši
Īss ieraksts. Jāņi un Līgas, tie ir saulgriežu svētki, kas tika svinēti no sen seniem laikiem, kad uz mūsu zemes vēl ne tuvu nav bijusi baznīca un cilvēki atradās tuvāk savam dabīgajam stāvoklim. Tieši tas, ka šie svētki balstās uz izvirtīgu uzdzīvi, padara šos svētkus par galvenajiem cilvēku svētkiem, kur ir vieta emocijām, piedzīvojumiem un mīlestībai.
Novēlu visiem priecīgus Jāņus!
Rēalā situācija valstī (demogrāfija, ekonomika)
Sākās vēlēšanu periods, kur katra partija centīsies spēlēties ar vēlētāju emocijām un jūtām. Valdošās partijas teiks, ka ekonimika aug un dzīve uzlabojās, bet pārējās partijas teiks, ka viss ir slikti, tāpēc balstojies par mums, jo mēs zinām, kas jādara. Šeit uzrakstīšu īsu Latvijas demogrāfiskās un ekonomiskās sitācijas aprakstu, lai būtu atskaites punkts, kā vērtēt vienu vai otru priekšvēlēšanu kampaņu un kādu es vēlētos redzēt priekšvēlēšanu kampaņu, un kāda tā diemžēl nebūs. Ideāli, ja pastāvētu kopēja tabula ar būtiskākajām problēmām valstī un pretīm ir katras partijas piedāvājums, kā noteikto problēmu atrisināt un provizoriski skaidrojumi, kā piedāvātais lēmums ietekmēs problēmjautājuma risināšanu. Vai tā ir utopija, nē, papētiet vēlēšanas Lielbritānijā, vairāk pievēršot uzmanību Anglijai, tur tā arī notiek.
Demogrāfija
Es paņēmu datus, kas pieejami Centrālās statistikas pārvaldes mājas lapā, kur ir pieejami daudz dati situācijas analīzei. Neiedziļinoties detaļās, skatamies, 1989. gadā bija 2.66 miljoni iedzīvotāju, 2011. gadā 2.07 miljoni iedzīvotāju un 2018. gadā ir 1.93 miljoni iedzīvotāju. Lai nevienam nebūtu iluziju par iedzīvotāju skaita samazināšano, tad lūk tabula.
Avots: http://www.csb.gov.lv/statistikas-temas/iedzivotaji-galvenie-raditaji-30260.html un
Tad redzam, ka visa valsts poltika noved mūs pie iedzīvotāju skaita samazināšanās. No vienas puses ir ļoti zema dzimstība, no otras puses ir milzīgs emigrējošo skaits no Latvijas. Pie tam palikušie iedzivotāji strauji noveco, ko var redzēt no tā paša informācijas apkopojuma par tautas skaitīšanu.
Augstāk norādītā “egle” demonstrē, ka bērnu paliek aizvien mazāk attiecībā pret pieaugušo skaitu. Kaut arī šie dati ir par 2011. gadu, tomēr informācija par jaundzimuši skaitu 2017. gadā un 2018. gadā attiecībā pret mirušo skaitu, neliecina, ka situācija ir mainījusies. Informācija ir norādīta tūkstošos cilvēku pa horizontālo līniju un vecums pa vertikālo.
Ekonomika
Pirmais, uz ko skatās, analizējot valsti, ir iekšzemes kopprodukts (IKP). To var uzzināt tajā pašā Centrālās statistikas pārvaldes mājas lapā.
Avots: http://data.csb.gov.lv
Redzam, ka absolūtos skaitļots IKP kopš 2010. gada ir pieaudzis par 8.9 miljardiem EUR. Līdz ar to, ja skatās tikai IKP, ko mūsu politiķi ļoti mīl pieminēt, tad varam secināt, ka pēdējo 7 gadu laikā esam visi kļuvuši par 8.9 miljardiem EUR bagātāki. Tas nozīmē, ka attiecībā pret 2010. gadu esam visi kļuvuši par 50% turīgāki kā valsts. Atliek tikai uzdot jautājumu, kāpēc iedzīvotāju skaits visu to laiku strauji turpināja samazināties. Šeit ir vieta retoriskam jautājuma, vai turīgums starp cilvēkiem tiek sadalīts līdzīgi, vai arī tie, kam naudas ir daudz, kļūst vēl bagātāki, bet pārējie pa liek tādā pašā līmenī, bet par to kaut kad vēlāk apskatot GINI indeksu. Starp citu Latvijā GINI 2015. gadā bija 34, savukārt Dānijā 28, jo lielāks skaitlis, jo lielāka sociālā nevienlīdzība. 34 nav slikti, bet ir kur tiekties.
Piemēram, apskatot inflācijas rādītājus, redzams, ka tā pieauga par 10.9% 2017. gadā attiecībā pret 2010. gadu, kas nozīmē, ka par tām pašām precēm un pakālpojumiem mēs maksājam vairāk. Līdz ar to maksājot vairāk par tām pašām precēm un pakalpojumiem, mēs faktiksi palielinām IKP, bet šeit svarīga ir proporcija. Ja naudas daudzums pieaug straujāk, nekā inflācija, tad mēs kļūstam turīgāki, bet, ja naudas apjoms mainās kopā ar izdevumu pieaugumu, tad turīgāki mēs nekļūstam, bet vienkārši apgrozām lielāku naudas daudzumu. Līdz ar to turīgāki par 50% noteikti neesam kļuvuši, bet tomēr vēl paliek 39%. Jautājums, kur tie paliek?
Avots: http://data.csb.gov.lv
Ja apskatās iedzīvotāju pirmās nepieciešamības preču pirktspēju attiecībā pret 2010. gadu, tad 2017. gadā tā vidēji pieauga par 29%, kas ir vērtējams, ka ļoti labi. Tomēr tie nav arī 39% un ne 50%, ja salīdzina ar IKP pieaugumu absolūtos skaitļos. Zemāk ievietoju savu iedzīvotāju pirktspējas aprēķinu, kas tika veikts, ņemot datus no Centrālās statistikas pārvaldes. Statistikas dati ir – preces, kuras vidēji katrs strādājošais varētu nopirkt, ja mēneša neto darba samaksu izlietotu kādas vienas preces iegādei; kilogramos. Pozitīvais ir tas, ka no bada Latvijā nevienam mirt nevajadzētu, jo pabarot sevi spējam. Bet Eiropā, atšķirībā no Āfrikas noteikti bada neesamība nav labklājības kritērijs.
Avots: http://data.csb.gov.lv (IIG12. Strādājošo pirktspēja)
Ļoti interesanta informācija ir saistībā ar vidējiem iedzīvotāju neto ienākumiem. Dati tika ņemti no Centrālās statistikas pārvaldes mājas lapas un papildus tika veikti aprēķini saistībā ar izmaiņām 2017. gadā attiecībā pret 2010. gadu.
Avots: http://data.csb.gov.lv (IIG01. Iedzīvotāju naudas ieņēmumi (vidēji mēnesī, euro))
Interesanti ir tas, ka pensionāru ienākumi pieauga tikai par 15.6% salīdzinājumā ar strādājošo ienākumiem 50.2%. Bet šeit ir redzams, ka pieaugot faktiskajiem ienākumiem par 50.2%, reālā pirktspēja pieauga tikai par 29.9%, ņemot vērā tikai pirmās nepieciešamības preces. Faktiksi pensionāri nekādā mērā neizjūt IKP pieaugumu valstī un katru gadu kļūst aizvien nabadzīgāki, ņemot vērā inflācijas pieaugumu 10.9% apmērā attiecībā pret 2010. gadu un attiecību ar strādājošo ienākumu apmēra pieaugumu.
Turpinot skatīties ekonomiskos rādītājus, svarīgi ir redzēt importa un eksporta attiecību, lai saprastu, vai mēs patērētājam vairāk nekā saražojam, vai otrādi. Neejot detaļās, redzam, ka eksports ir mazākā apmērā, nekā imports. Zemāk ir manis izveidotā tabula, datus ņemot no Centrālās statistikas pārvaldes mājas lapas.
Avots: http://www.csb.gov.lv/statistikas-temas/areja-tirdznieciba-galvenie-raditaji-30323.html
Līdz ar to mēs patērējam vairāk nekā nopēlnām un naudas plūsma no šāda skatu punkta mums ir negatīva. Eksportā ietilpst gan preces, gan pakalpojumi un normāli būtu, ja mēs eksportētu vairāk nekā importētu, tādējādi kļūstot turīgāki. Kur mēs ņemam naudu tēriņiem? Liela daļa ir Eiropas Savienības fondi, kas nozīmē, ka pēc būtības mēs dzīvojam labāk nekā varētu dzīvot bez iepriekšminētajiem fondiem nevis pateicoties efektīvai valsts pārvaldei, bet naudas iepludināšanai no ārpuses. Tieši tas izskaidro, kāpēc pie negatīvas tirdzniecības bilanses mūsu IKP un pirktspēja pieaug.
Šajā rakstā es centos parādīt, pēc kāda principa ir jāvērtē valsts pārvaldi un politiku. Mums ir pieejams milzīgs datu apjoms un sēžot mājās, brīvā brīdī mums ir iespējams pašiem veikt situācijas analīzi. Es noteikti turpināšanu šāda veida datu analīzi un apkopošanu, jo man tas ir interesanti. Šis bija tikai maz ieskats lielajā skaitļu pasaulē. Aicinu visus to darīt.
Rases, vai tās pastāv?
Rases jautājums ir ļoti provakatīva tēma, kas robežojās ar diskrimināciju, genocīdu un citām šausmām. Pētījumi, diskusijas un to secinājumi parasti ir ļoti slēgti un netiek plaši popularizēti. Tas ir loģiski, jo ir daudz cilvēku, kuri centīsies šo informāciju izmantot savos savtīgajos nolūkos, dalot cilvēkus pēc jebkuras atšķirīgas pazīmes un tādējādi cenošoties dominēt par tiem. Tomēr jautājums par rasēm ir ļoti interesants, jo nav skaidrs, kāpēc vieni cilvēki ir melni, citi balti un citi ar plakanākiem sejas vaibstiem. Ja uzmanīgi palasa dažādus tiesību aktus saistībā ar cilvēktiesībām, tad redzams, ka ir centieni noliegt rasu eksistēšanu, pasakot, ka visi cilvēki ir vienādi, kaut arī pareizāk būtu teikt vienlīdzīgi likuma priekšā. Par šo tēmu kādreiz uzrakstīšu no cita skatu punkta, bet šoreiz paanalizēšu tiesisko regulējumu.
Latvijas Republikas Satversmē ir teikts, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas (91. pants). Eiropas Savienības pamattiesību hartā ir noteikts, ka aizliegta jebkāda veida diskriminācija, tostarp diskriminācija dzimuma, rases… (21. pants). Datu regulā (GDPR) ir noteikts, ka minētajiem personas datiem būtu jāaptver personas dati, kuri atklāj rases vai etnisko piederību, turklāt termina “rases piederība” izmatošana šajā regulā nenozīmē, ka Savienība atzīst teorijas, ar kuru palīdzību notiek mēģinājumi noteikt dažādu cilvēku rasu pastāvēšanu (preambula, 51. rindkopa).
Sanāk, ka tiesību aktos no vienas puses ir atzīts, ka pastāv dažādas rases un ir aizliegta diskriminācija pēc cilvēka piederības noteiktai rasei, no otras puses tiek noliegta jebkādas patiesas teorijas esamība par to, ka rases eksistē kā tādas. Kaut arī no politiskā skatu punkta strausa politika bieži ir labākais un efektīvākais līdzeklis, piemēram, teritoriālos strīdos, tomēr ir jautājumi, kuru ignorēšana var novest pie negatīvām sekām un tā ir bezjēdzīga, kaut vai medicīnas jomā, jo zinātne vienmēr ir viesusi gaismu cilvēku veidotajās dogmās.
Zinātne ir skarba pret dogmām. Šeit ir daži piemēri, kas parāda, ka jautājuma ignorēšana nepadara to par neesošu. Medicīnas pētījumi, kā, piemēram, pētījumi par vakcīnu iedarbību uz cilvēkiem, kas pārstāv dažādas rases, parāda, ka vakcīnu iedarbības efektivitāte ir atkarīga no cilvēku rases (Associations between race, sex and immune response variations to rubella vaccination in two independent cohorts. Saite: https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/24530932). Vēl interesantāks pētījums ir par cilvēku DNS, kur analizējot to, tika atklāts, ka visos cilvēkos, izņemot āfrikāņus, ir līdz 4% DNS, kas pieder nevis Homo sapiens, bet gan Homo neanderthalensis (How Neanderthals influenced human genetics at the crossroads of Asia and Europe. Saite: https://www.sciencedaily.com/releases/2017/10/171024130617.htm).
Līdz ar to kāda jautājuma noliegšana vai ignorēšana rada tikai liekus taboo, kas pēc būtības bremzē attīstību. Protams, daudziem ir bail runat par šo ne visai patīkamo tēmu, jo vēl dzīvojam Otrā pasaules kara ēnā, kur nacistiskā ideoloģija bija viens no cilvēku motivējošiem pamatiem. Es uzskatu, ka runāt par dažādām rasēm ir svarīgi tieši no zinātniskā viedokļa, lai varētu radīt efektīvas vakcīnas, pētīt vēsturi, kā arī veikt citus sociālus un bioloģisku pētījumus, kas vērsti uz dzīves kvalitātes uzlabošanu. Svarīgākais ir nevis izvairīties, bet gan izglītot cilvēkus un stāstīt, kāpēc mēs visi esam tik atšķirīgi un kāpēc tomēr visi kopā esam cilvēki, kuri ir vienlīdzīgi likuma priekšā. Tieši dažādība padara cilvēkus tiks spēcīgus atšķirībā no citām dzīvības formām.
Kur drošāk zagt?
Ņemot vērā šī nedēļas notikumus saistībā ar advokāta un maksātnespējas administratora slepkavību, vēlējos uzrakstīt savas pārdomas par šo lietu, neskarot pašus notikumu un neveicot nekāda veida faktu analīzi. Ja kādam interesē fakti, tad iesaku lasīt Dienas Biznesu, kur ir samērā labs faktu un analīzes apkopojums. Šajā ierakstā īsi un kodolīgi uzrakstīšu vienu atziņu, kas man radās, pēc publiski pieejamās informācijas izlasīšanas un noklausīšanās. Atziņa ir tikai un vienīgi manas fantāzijas un tai nav nekāda sakara ar realitāti.
Atziņa ir šāda, drošāk zagt ir no valsts budžeta, nekā no privātās personas. Jebkurā gadījumā zagt ir ļoti slikti, un mans viedoklis, ka visiem zagļiem ir jāatbild par nodarīto likuma priekšā, atbilstoši Krimināllikumā noteiktajām tiesiskajām sekām. Tomēr iezīmējot atšķirību starp zagšanu no publiskā sektora un privātā sektora, jāsaka, ka sabiedrība kopumā pret zagšanu no publiskā sektora ir ļoti toleranta, jo cilvēki neuztver valsts budžeta naudu kā savu īpašumu, kaut arī pēc būtības tā ir visu nodokļu maksātāju īpašums, un neviens neies un nešaus nost cilvēku, kurš ir vainīgs valsts budžeta naudas nozagšanā, izņemot revolūcijas gadījumā, kā tas bija Lielās Franču revolūcijas laikā. Savukārt, ja kāds zādzību veic, atņemot cilvēkam viņa privāto naudu, ko cilvēks uztver par savu īpašumu, piemēram, nauda zeķē, pretdarbība ir daudz augstākā līmenī un cilvēks, aizsargājot savu īpašumu, spējīgs uz ļoti agresīvu darbību, kas var iet ārpus likumā noteiktajam, it sevišķi, ja likuma ietvaros jautājumu nav iespējams atrisināt taisnīgi.
Tādas ir manas pārdomas par šo jautājumu. Svarīgākais vienmēr meklēt patiesos iemeslus jebkurai darbībai, analizējot tiesisko regulējumu, motīvus, struktūru un likumā noteikto normu izpildes problēmas. Līdzīgi kā ar citām problēmām, tās ir jārisina saknē, nevis koncentrējot visus spēkus tikai un vienīgi uz seku likvidēšanu.
sarkanakmens 