Jurassic World: Fallen Kingdom (Juras laikmeta pasaule: Kritusī karaliste)


Šodien par visu, kas interesē, bet pavisam par kādu citu tēmu nekā ierasts.

Nesen biju noskatījies filmu Jurassic World: Fallen Kingdom, kas ir otrā filma pēc 2015. gada filmas Jurassic World (Jūras laikmets). Turpinājumā padalīšos ar savām pārdomām.

Īsumā šo filmu varētu raksturot kā viens dinozaurs apēd otru dinozauru, kurš pirms tam bija apēdis kādu cilvēku, kurš bija slikts attiecībā pret galvenajiem varoņiem. Bet ja nopietni, tad atšķirībā no pirmās filmas, kur bija kaut cik necik loģisks un interesants sižets, tad šajā filmā lielākais uzsvars tika likts uz specefektiem, savukārt loģika un labs scecinārijs netika piepirkts klāt.

Aktieru spēle kopumā bija viduvēja, savukārt tādu aktieru uzaicināšana kā James Cromwell, kuru mēs labi pazīstam kaut vai pēc tādas filmas L.A. Confidential, vai Toby Jones, parādija to, ka pārējie aktieri ir līmeni zemāki, jo iepriekšminētie spēlēja tiešām labi. Chris Pratt pa īstam neko neparādija, jo izņemot cīnišanos vai bēgšanu no dinozauriem, viņam scenāristi nepiedāvāja iespēju parādīt savu aktiermākslu, savukārt Bryce Dallas Howard nospēlēja vienveidīgi bez īpaša entuziasma un reizēm trūka emociju viņas spēlē.

Specefekti un dekorācijas bija iespaidīgas. Es zināju, ka tā ir spēcīgākā filmas daļa un tieši tāpēc izvēlējots iet uz kino, lai uz lielā ekrāna izbaudītu filmas dinamiku. Dinozauri grafiksi bija uztaisīto ļoti kvalitātīvi un varēja redzēt sīkākās detaļas par kurām tika padomāts. Par grafiku var droši likt augstāko novērtējumu.

Tomēr par pārējo, kas ir svarīgākā daļa, man ir daudz dažādu pretenziju.

Pirmkārt, filma ir PG13, tas nozīmē, ka tā nav domāta priekš ļoti maziem bērniem. Apēstie dinozauru upuri, kuriem tika nokostas dažādas ķermeņu daļas, šādi skati noteikti nav domāti bērniem. Interesantākais, ka pie mums šo filmu laiž kā PG12, laikam, lai palielinātu ienākumus. Skatoties filmu, visu laiku likās, ka scenārijs tika rakstīts priekš 8 gadīgiem bērniem. Tur bija maza meitene, kas bija ielikt, lai bērnos radītu asociācijas ar sevi, bija arī scēna ar slēpšanos zem segas, kas arī ir raksturīga vairāk maziem bērniem. Arī dialogi un tēlu uzvedība bija ļoti raksturīga bērnu filmām. Šeit gribējās kaut ko drusku nopietnāku, jo 13 gados tīņi bieži ir pamēģinājuši alkoholu un cigaretes un noteikti jau ir izauguši no bērnu vecuma.

Otrkārt, sižetam vispār nav loģikas. Šeit nedaudz no sižeta, ja gribat skatīties filmu – nelasiet.

Kā kādam varēja ienākt prātā sižetu būvēt uz tā, ka dinozaurus var ģenētiski modificēt un pārdot militārām vajadzībām. Laikā, kad ir raķetes, tanki, helikopteri, atomieroči un daudzi citi ieroči, kas viennozīmīgi ir efektīvāki par baru slikti kontrolējamu reptiļu. Līdz ar to pati doma nedaudz tracināja un grūti bija atrast jēgu daudziem filmas notikumiem, kas bija pakārtoti militārajai idejai. Un protams, lielie ļaunie ieroču pircēji kārtējo reizi bija krievi, kas liek atcerēties aukstā kara propagandas sastāvdaļas.

Treškārt, galvenie tēli reāli tracināja. Visa viņu motivācija filmā bija konstruēta uz fanātiskas mīlestības pret dinozauriem, kas stipri pārsniedza mīlestību pret cilvēkiem un citām dzīvām būtnēm. Jebkura problēma tika risināta caur to, ka galvenie varoņi izlaida ārā aizvien jaunu dinozauru, lai tas apēstu kādu negatīvo varoni. Beigās viņi izlaida visus dinozaurus, lai tie skraida pa kontinentu un izēd mazos un lielos ciemus. Pie tam, tas tika motivēts ļoti vienkārši – vini taču ir dzīvi. Nekas, ka apkārt dzīvo cilvēki, dažādi dzīvnieki, kuri nav pielāgojušies dzīvei kopā ar dinozauriem utt. Jebkuru galveno varoņu neadekvātu un stulbu rīcību attaisnoja ar fanatisku mīlestību pret dinozauriem, kuri bija ļoti agresīvi un uzbruka visiem pēc kārtas un centas visus pēc kārtas apēst. Patiesībā galvenie varoņi nodarīja daudz lielāku postu, nekā negatīvie varoņi, jo tie vēlējās dinozaurus pārdot militārām vajadzībām, kur tie tiktu kontrolēti, savukārt galvenie varoņi tos vienkārši palaida brīvībā.

Kopsavilkumā, sižets nekāds, aktieru spēle viduvēja, galvenie varoņi kretīni, kurus gribētos nobarot dinozauriem, motivācija tizla, savukārt grafika un specefekti lieliski. Šai filmai droši var likt 4/10 ar atrunu, ka skatās šo filmu tikai dēļ grafikas, aizmirstot par loģiku un adekvātumu.

Advertisements

Naudas vērtība – 100 EUR


Pēdējā laikā ir iedvesma un beidzot arī laiks rakstīt, tāpēc tuvākajā laikā varēšu izpausties pēc pilnas labpatikas. Šodien vēlos uzrakstīt par naudu. Ļoti interesanti ir tas, ka patiesībā nauda neeksistē, tā ir tikai un vienīgi kolektīva fantāzija un pieņēmums, bet tieši dēļ šī fantāzijas notiek kari un visas pasaules bēdas. Tāpēc arī raksts par to kā nav, bet tomēr ir.

Ja paskatās uz mūsu dzīvi kopumā no sākuma līdz beigām, tad naudu mēs sākam pelnīt iestājoties pilngadībai un beidzam iestājoties pensijas vecumam. Tas ir pieņēmums, lai varētu tālāk attīstīt domu. Pilngadība iestājās 18 gadu vecumā un no 2025. gada pensionēšanās vecums būs 65 gadi. Sanāk, ka darba dzīves ilgums, kad mēs pelnām naudu ir 47 gadi. Pieņemsim, ka mēs pelnām 1000 EUR mēnesī, jo vidējā alga pagājušajā gadā bija ap 700 EUR un līdz pensijas vecumam tā noteikti pārsniegs 1000 EUR, līdz ar to paņemam kaut kādu ticamu skaitli. Rezultātā iegūstam dzīves laikā nopelnīto naudas daudzumu, kas ir 1000x12x47= 564 000 EUR.

Iepriekšējais aprēķins bija nepieciešams, lai atklātu šajā rakstā ietverto pamatdomu. Mums ir 100 EUR, kuriem, neņemot vērā inflāciju, vērtība paliek nemainīga, gan 18 gadu vecumā, gan 65 gadu vecumā. Ja mums kabatā ir tikai 100 EUR, tad tā priekš mums būs ļoti liela nauda, bet ja kabatā ir 10 000 EUR, tad 100 EUR priekš mums ir salīdzinoši niecīga summa, kaut arī attiecībā pret mūžā nopelnīto naudas daudzumu 100 EUR vērtība nemainās. Ja mēs aizejam uz veikalu ar lielu naudas daudzumu, mēs 100 EUR iztērējam nemanot, īsti neiedziļinoties, vai cena par preci ir visizdevīgākā tirgū un otrādi, ja mēs aizejam tikai ar 100 EUR uz veikalu, mēs ļoti rūpīgi izvērtēsim katru pirktās lietas detaļu un tās nepieciešamību.

Šādu joku ar mums izstrādā mūsu prāts, kas ir pilnībā neracionāls un liek mums dzīvot, savu uzvedību pakārtojot emocijām. Tieši emocijas un izjūtas, ka man ir daudz naudas attiecībā pret 100 EUR, liek mums rīkoties mazāk rūpīgi, nekā emocijas un izjūtas, kas rodas, kad tie ir vienīgie 100 EUR un citu nav. Varam pavērot paši sevi, ejot uz pārtikas veikalu, visdrīzāk neveiksim sieriņu vai maizes analīzi, skatoties uz preces cenu, jo cena būs samērā maza, zem 2 EUR un starpība starp vienu vai otru produktu būs mazāka par 1 EUR. Līdz ar to šeit visdrīzāk ieslēgsies atmiņa par to, kas tika pirkts iepriekš vai arī emocijas, kas garšoja vai negaršoja iepriekš. Summējot visus izdarītos pirkumus, mēs varam secināt, ka lielākā daļa naudas tiek tērēta, pamatojoties uz emocijām, nevis racionālo izvērtējumu. Tādā veidā prāts mūs apmāna, lai taupītu enerģiju un nepiepulētos ar lieku domāšanas procesu. Jāatceras, ka attiecībā pret visā dzīvē nopelnīto naudas summu, 100 EUR vērtība paliek tāda pati gan laikā, kad mums ir daudz naudas, gan tad, kad tās nav un jātrenējas pieņemt lēmumus, pamatojoties uz analīzi un izvērtējumu, nevis emocijām, jo emocijas maksā dārgāk.

Laulība – sapnis un mīts


Par tēmu vai cilvēks ir monogāms vai poligāms ir sarakstītas daudzas grāmatas, kas pamatotas ar pētījumiem un novērojumiem. Diemžēl sabiedrība un tradīcijas mums liek darboties pretīm dabas likumiem un cilvēka būtībai. Par šo tēmu uzrakstīšu kaut kad vēlāk, bet pagaidām tikai un vienīgi statistika.

Ja paskatamies uz datiem, ko mums piedāvā Centrālā statistikas pārvalde, tad redzamam šādu ainu:

Redzam, ka laulību skaits attiecībā pret šķiršanos nav ne maz tik liels. Zemāk veicu aprēķinu, lai būtu redzami procenti:

Augstāk norādītie dati rāda, ka vidēji puse laulību tiek šķirta un pāri nedzīvo ilgi un laimīgi kopā. Te rodas viens vienīgs jautājums, ja jau cilvēks būtu monogāma būtne, kā to mums cenšās pasniegt sabiedrība un kā mūs audzina no bērnības, tad kāpēc puse no cilvēkiem, kas mēģinājuši dzīvot pēc šādas teorijas, beigu beigās izšķīrās. Redzam, ka lielai daļai cilvēku laulība ir tikai sapnis un mīts, no kura tie nevar atteikties, kam tic un, kurš sašķīst kā kristāla vāze pie notāra vai tiesā, kārtojot šķiršanās lietas. Kaut kad vēlāk uzrakstīšu pārdomas, kāpēc tā notiek un, kādi apstākļi to ietekmē.

Vakara saruna par laimi


Visu laiku sanāk rakstīt par kaut kādām tēmām un nesanāk uzrakstīt pārspriedumu vai pārdomas. Šajā reizē tā arī darīšu.

Vasara, nenormāls karstums jau otro nedēļu un izskatās pēc prognozēm, ka tas turpināsies vēl vairākas nedēļas. Skriet laukā joprojām ir patīkami, jo vējš joprojām spēj patīkami atdzesēt ķermeni, tomēr visa traģēdija sākas atnākot mājās. Pāris dienas atpakaļ atskāru, ka iegādāties kondicionieri nu jau ir par vēlu, jo, pirmkārt, būs ļoti augsta cena dēļ lielā pieprasījuma, otrkārt, izvēle būs jāizdara no atlikušā preču klāsta. Nesenā apņemšanās ir nopirkt to ziemas laikā.

Lielais karstums paņem enerģiju un pretēji daudziem uzskatiem, samazina cilvēka aktivitāti salīdzinājumā ar rudeni vai pavasari. Tāpēc brīvos brīžos var nodoties kāda raidījuma skatīšanai. Šodien man sanāca redzēt īsu video, kur tika stastīts par to, kā pēc iespējas ātrāk un vairāk nopelnīt naudu. Viena no atziņām bija tāda, ka jābrauc dzīvot uz pēc iespējami lielāku pilsētu, jo tur vienmēr ir plašākas iespējas nopelnīt nekā mazās apdzīvotās vietās. Kopumā doma noteikti nav slikta. Savukārt es kā vienmēr paanalizēju drusku dziļāk šo tēmu.

Priekš kam cilvēks pelna naudu? Ja par to aizdomāties, tad var nonākt pie secinājuma, ka mēs to nezinām. Mums no bērnības sistēma kopā ar vecākiem programmē, ka jāpelna pēc iespējas vairāk. Nekad netiek runāts par mērķi, priekš kam jāpelna pēc iespējas vairāk. Jūs noteikti nedzirdēsiet gandrīz ne no viena apkārtējā cilvēka frāzi, ka es par daudz pelnu, pameklēšu citu darbu. Bet patiesībā šeit arī slēpjās pirmais jautājums, vai vispār cilvēkam nepieciešams tik daudz naudas, cik viņš pašlaik pelna. Varbūt var strādāt uz pusslodzi, vai mazāku dienu skaitu un brīvo laiku izmantot kaut kādiem citiem mērķiem?

Runājot ar cilvēkiem, noteikti nedzirdēsiet arī tādu frāzi, es pelnu naudu, lai būtu laimīgs. Parasti cilvēks brauc ceļojumos, dāvina dāvanas, velta uzmanību citam, piedalās kādā pasākumā, lai būtu laimīgs, savukārt reti var sastapt cilvēku pirmdienā no rīta, kurš teiktu, ka iet uz darbu, lai būtu laimīgs. Un tad rodas jautājums, vai vajag iet?

Lielākā daļa cilvēku ir kā žagatas un žurkas, cenšās sanest pie sevis midzenī vai ligzdā pēc iespējas vairāk mantu, vēlams spīdīgu un dārgu. Tieši tāpēc tie strādā no rīta līdz vakaram, rauj naudu, kur vien iespējams, lai tikai palielinātu mantas daudzumu. Nekad netiek uzdots jautājums, vai tās mantas vispār ir vajadzīgas. Lielākā daļa mantu noteikti nav vajadzīga, jo tās tiek pirktas, lai saņemtu kaut vai pāris minūtes laimes. Līdz ar to bija jāpavada vairākas stundas nelaimīgā stāvoklī darbā, lai iegūtu pāris minūtes laimes no nopirktās preces. Kaut kā neizklausās izdevīgi. Varbūt pareizāka pieeja būtu noteikt naudas summu, kas nepieciešama savu vajadzību apmierināšanai un necensties pelnīt vairāk, izmantojot laiku, piemēram, grāmatu lasīšanai, ceļošanai, sportošanai utt. Teorētiski var dzīvot patversmē un ēst bezmaksas virtuvēs un būt laimīgākam nekā tas, kurš nemitīgi katru dienu ceļās sešos no rīta, brauc uz darbu un vakarā sešos pārrodās mājās.

Protams, nauda ir nepieciešama, kaut vai, lai saņemtu medicīnas pakalpojumus un pirktu kvalitatīvu pārtīku, drēbes un higēnas preces. Tomēr šeit ir nepieciešams atrast zelta vidusceļu, jo savā dzīvē esmu redzējis cilvēkus, kuri sirga ar darbaholismu un tas bija destruktīvi priekš tiem cilvēkiem. Laime nav nauda un bez naudas nav laimes, savukārt laime ir līdzsvarā un mērenumā.

Sevis piespiešana


Pamatā mums visiem ir vienāds resurs, kurš tiek dots katram piedzimstot un paņemts nomirstot. Tas, protams, ir laiks. Patiesībā mēs visi esam uz starta līnijas ar vienādu laika daudzumu un atšķirība starp mums ir tā, ka veiksmīgāki cilvēki spēj savu laiku izmantot daudz efektīvāk nekā tie, kuri paliek lielā skrējiena aizmugurē. Ierobežotais laiks atduras ar citu līdzsvarojošo parādību, slinkumu. Tieši slinkums ļauj ķermenim atgūties no slodzes un taupīt enerģiju. Tomēr jo vairāk slinkojam, jo vairāk ķermenis tam pielāgojās. Tieši tāpēc svarīgi ir sevi katru reizi piespiest uz kādu aktivitāti, lai pabīdītu slinkumu pie malas un ļautu ķermenim attīstīties un kļūt efektīvākam, tādējādi liederīgāk izmantojot laika resursu.

Pastaiga pa kalniem


Kalni var būt dažādi. Vieni ir kaili pelēkā un melnā krāsā, kuru virsotnes rotā kristālbalts sniegs, citi savukārt var būt pilnīgi zaļi ar neskaitāmiem toņiem, ko veidot dažāda lieluma zaļās lapas un garās priežu skujas. Bet ir arī tādi kalni, kuri sākumā nav redzami. Tos ieraugām tikai tad, kad pēc ilgstošas vakara pastaigas atskatamies uz nule noieto ceļu un redzam, ka katrs nākamais solis tika sperts aizvien smagāk un smagāk, virzoties uz kalna virsotni, kura bija paslēpta aiz gaiši pelēkā asfalta, kas veidoja nebeidzamo pilsētas upi, un mājām, kas spēlēja nelielu uzkalnu lomu. Šie kalni ir paslēpti, vietām izlīdzināti, vietām atstāti neskarti kā seno laiku mantojums.

Tas vakars bija neaizmirstams. Pilsēta tik skaista un apburoša stiepās līdz pat horizontam. Apkārt atradās palmas un lielas piecstāvu mājas, kas tika celtas dienvidnieciskā stilā. Katrs solis pa glīti sakoptu parku, kas robežojās ar stāvo nogāzni, piepildija dvēsli ar spēcīgu enerģiju, kas lika sirdij pukstēt strauji un elpai aizrauties. Fonā atradās vecs cietoksnis no masīviem akmeņiem. Patīkami silts vējš apskāva rokas un seju, bija mierīgi un tikai reizēm pagāja garām kāds nesteidzīgs kalna iedzīvotājs, kurš patiesībā bija pilsētnieks, kuram bija tā laime tur dzīvot. Saule, kas mērķtiecīgi virzījās uz norietu, apspīdēja pilsētas sarkanos jumtus un daudzo banzīcu torņus. Pastaigājoties pa kalna virsotni radās jaunas, vēl nebijušas domas, ko virzīja brīvības un laimes sajūta. Skatoties uz gleznaino ainavu saproti, cik šis mirklis ir skaists un, ka neviens gleznotājs nespēs aprakstīt visu emociju un jūtu buķeti, kas virmoja dvēselē.

Neviens mirklis nevar būt tik skaists, ja tik ideālā brīdī iztrūkst pats galvenais, mīlestības. Skatoties uz viņas vēja appūstajiem matiem un sārtiem vaigiem no garās pastaigas. Saproti, ka glezna ir pilnīga, visas satāvdaļas ir savienotas milzīgā virknējumā, kurš bezgalīgi griežās apkārt, veidojot nebeidzamu cilindru. Es jutu, kā viņas skatiens uz pilsētu un pēc tam manās acīs teica visu bez neviena vārda. Mums bija labi un bija vienalga par visu, kaut arī kalns sabruktu vai iespertu zibens. Es turēju viņas roku, kas vieglām centās visu laiku izslīdēt, lai tādējādi sajustu manu ciešo satvērienu ik mirkli, kad centos to atgūt. Smaids, smiekli un reibinošs skatiens saglabājās visu pastaigas ceļu. Katrs pieskāriens bija tik dabīgs un kopējā aina no dienviditālijas pilsētas un spilgtām jūtām saplūda vienā veselumā, kuru gribētos apturēt un nelaist prom.

Dzīvot tagad un tūlīt


Cilvēki nepārtraukti dzīvo sapņu un ilūziju pasaulē. Bieži kaut kādu neizdarību vai slinkumu mēs attaisnojam ar kādu cēlu nākotnes plāna sasniegšanu, dēļ kura pašlaik ir jāpaciešās. Skaidrs, ka nākotnē vienmēr viss notiek citādāk, nekā esam plānojuši, jo reālajā dzīvē ir neskaitāmi faktori, kurus mums nav iespējams ņemt vērā. Tāpēc pareizākais veids ir dzīvot te un tagad, cenšoties no katra brīža iegūt maksimumu emociju un prieka, pretējā gadījumā visa dzīve var paiet nebeidzamos sapņos. Līdz ar to svarīgi būt pieslēgtam realitātei un censties izvairīties no sapņiem. Tāpēc iesaku visiem lasītājiem tieši tagad izdarīt to, ko visu mūžu ir gribējies, bet tam ir bijušas nepārtrauktas atrunas un aizbildinājumi. Protams, darām visu likuma robežās.