Prezentācija (I daļa)

Skatiens domīgs un līdz ar to pilnībā tukšs veras uz matēti brūnu galda malu. Nepārtraukti ir jūtams uzbudinājums un satraukums, kas rada nedaudz citādākas realitātes esamību, nekā tā izskatās ikdienā. Drudžaini tiek pārskatītas iepriekšējā vakarā sagatavotās lapas un ar acīm ir velme pagrābt vēl kādu papildus informāciju vai vismaz atkārtot prezentējamo materiālu, kaut arī zemapziņā skaidrs, ka pēdējā mirklī uzņemtā informācija nepaliek galvā pat uz divām minūtēm.

Pēc katra nākamā cilvēka, kurš prezentē savu darbu, rinda bezcerīgi samazinās, tādējādi, pietuvinot ilgi gaidīto, bet aiz uztraukuma nevēlamo uzstāšanās brīdi.

Telpā, ar katru nākamo priekšnesumu, paliek aizvien smagāks gaiss. Dažādas smaržas un smakas ieplūst caur deguna nāsīm un smadzenes labprāt tās uztver, lai tikai uz īsu mirkli novērstos no neatceļamas eksekūcijas, kas gaidāma drīzumā.

Rokas nervozi spēlējās ar pildspalvu ņemot un liekot iekšā drudžani kodolu. Pēkšņi tiek izdzirdēts liktenīgais vārds “nākamais”, kas padara nenozīmīgu visu, kas notika iepriekš, asinispiediens pieaug un pulss kļūst straujāks, elpa paliek dziļāka un zāle apklust.

Ātri un veikli pieceļoties, ar vienu rokas kustību tiek paņemtas iepriekš sagatavotās lapiņas un pildspalva, jo prezentācijas laikā vienmēr jābūt priekšmetam, pie kā pieturēties, pie kā turoties var justies drošs un pasargāts no vērīgām acīm. Došanās uz zāles sākumu, kur atrodas projektors, ir kā gājiens caur šauru koridoru, kura galā redzama gaima uz āru, bet apkārt ir tikai tumsa un izplūduši silueti.

Bezdarbs un mācību sākums

Atēls ir ņemts no wikipedija, un simbolizē tirdzniecības mācību kopumā, lai uzskatāmi atklātu posta ieceri.

Šodien ir interesanta diena, tiek publicēta un apspriesta bezdarba statistika vairākās valstīs, kā arī liela daļa bērnu un jauniešu dodās iegūt zināšanas, lai nepapildinātu nākotnē bezdarbnieku rindas. Iepriekšminētie fakti manī raisīja dažādas pārdomas, kuras īsi izklāstīšu turpmāk.

Lai posts būtu saturīgāks, tad pieminēšu nedaudz statistikas datus par bezdarbu, pēc eurostat datiem ES kopējais bezdarba līmenis jūnijā bija 11,3%, kas nozīmē, ka gandrīz katrs desmitais ES iedzīvotājs nestrādā.

Latvijā vasaras periodā bezdarbs pieauga un sasniedza 15,9% jūnijā, kaut arī vēl martā tas bija 15,4%. Satraucoši ir tas, ka bezdarbs pieauga vasaras periodā, kad parasti bezdarba līmenis krītas, jo vasarā rodas papildus sezionālie darbi, līdz ar to ekonomika noteikti neatveseļojas tik strauji, kā vēlās valdība un vēl daži pietuvinātie varai eksperti.

Ņemot vērā, ka samērā stabili bezdarbs pieaug Francijā un Īrijā, kā arī ekonomiskā izaugsme vērojāma tikai Latvijā, Lietuvā, Polijā un Dānijā, jo citās valstīs tā krītas vai ir zem  1%, tad secinājums, ka ES valstu līderi vēlēsies tuvākajā laikā darīt visu iespējamo, lai situāciju mainītu. Tad atcerējos, ka ASV iet karstas diskusijas par to, vai notiks Q3, tas ir, vai ASV ieslēgs drukāšanas mašīnu un piedrukās pāris simtus miljardus dollārus. Pēdējās atziņas liecina, ka Q3 notiks, tikai pēc ASV prezidenta vēlēšanām, tā tad, pēc 2012. gada 6. novembra. Tas nozīmē, ka automātiksi tiks ieslēgta arī drukāšanas mašīna, kas drukā Eiro, jo pretējā gadījumā, ASV dollāra kurss kritīs, bet Eiro var palikt nemainīgs, tas noteikti palēninās vēl vairāk ES ekonomisko “izaugsmi”. Ko tas nozīmē parastiem mirstīgajiem? Īstais laiks lai spekulētu ar valūtu, var, piemēram, iegādāties Šveices franku un kaut kad ap pavasari to pārdot.

Aplūkojot samērā bezcerīgu situāciju pasaules ekonomikā, ienāk prātā jautājums, ko darīs tagadējie skolēni un studenti ar iegūtajām zināšanām un vai vispār viņi būs kādam vajadzīgi. Ja paskatās, ko sniedz bērnam valsts skola un atceroties savas skolas gaitas, tad apmēram līdz 7. klaisei viss ir kārtībā, zināšanas ir vispārīgas un plašas, kas rada lielisku pasaules redzējumu. Jautājums ir par to, vai pēc 7. klases un arī pēc 9. vai 12. skolēns pabeidzot skolu orientējās ekonomikā, tiesībās,  tirdzniecībā, finanšu plānošanā utt. Visdrīzāk, ka neorientējās, jo kaut arī skolā ir paredzēts ieskats iepriekšminētajās lietās, diemžēl, paši skolotāji nereti nav uzdevumu augstumos. Pēc manām domām, ja cilvēkam ir iespējas, tad labāk pēc 12. klases vai pat pēc 9. doties prom uz ārzemēm vai vismaz stāties kādā labā privātā iestādē, jo saņemot valsts piedāvāto produktu, noteikti cilvēks neiegūs pietiekami daudz prasmju un zināšanu, kas ļaus viņam turpināt dzīves gaitas. Šāds secinājums ir arī tāpēc, ka bieži nākas dzirdēt, ka mūsdienās bērni negrib mācīties vai nemācās, un to parasti saka pedagogi, tad jautājums par pašu pedagogu kompetenci un prasmēm, ja pie visa tiek vainoti bērni, diez vai kādā privātā uzņēmumā šāda atbilde varētu būt pieņemama.

Līdz ar iepriekšminēto nobeidzu savu ikmēneša pārdomu klāstu par ekonomiku un noteikti uzrakstīšu šāda veida postu oktobrī, bet šājā mēnesī pievērsīšos mākslai, teātriem, mūzikai un pēc iespējas tālāk no politikas un līdzīga veida galvassāpēm. Vienīgais secinājums apskatot divus jautājumus, ka nākotnē ar vien vairāk nāksies cilvēkiem paļauties uz savām zināšanām un prasmēm, kā arī būt pašnodarbinātām personām, jo tuvākajā nākotnē bezdarba līmenis nemazināsies, līdz ar to nepieciešams reformēt izglītības sistēmu un pāorientēties uz pašnodarbinātā personu audzināšanu, kas būs patstāvīgākas un gudrākas nekā darbinieki.