Vēsturē esošie notikumi mēdz tādā vai citādā formā atkārtoties atkal un atkal. Ja cilvēki nesargā savu brīvību, tie nonāk verdzībā, ja cilvēki nievājoši attiecas pret demokrātiju, tie nonāk autoritārā vai totalitārā sistēmā un beidzot, ja cilvēki regulāri nenosoda un neatzīst genocīdu, tas vienmēr var atgriezties.
Vārdnīcā vārdu genocīds skaidro kā noziedzīgs nodarījums, kura mērķis ir iznīcināt nacionālu, etnisku, rases vai reliģisku (cilvēku) grupu (fiziski vai bioloģiski) vai tās kultūru. Briesmīgākais genocīdā ir tas, ka cilvēki tiek nogalināti ne tāpēc, ka ir pretinieku armijas karavīri, ne tāpēc, ka ir veikuši kaut kādu noziegumu, bet tiek nogalināti vienīgi iedzimtu vai dzīves laikā iegūtu īpašību dēļ. Pie tam genocīds notiek tad, kad pie varas atrodas maniakāls psihopāts un viņu atbalsta padumji konformisti, kuri gatavi pildīt jebkuru viņa slimu un destruktīvu iegribu. Tāpat ļoti vienkārši cilvēkiem ir vainot kādu cilvēku grupu savās nelaimēs vai attaisnot savus noziegumus ar melīgu ideoloģiju vai augstāku mērķi. Līdz ar to nepārtraukta runāšana par genocīdu un tā nosodīšana ir būtiska, lai novērstu šādu parādību nākotnē.
Latvija šodien pieņēma deklarāciju par Osmaņu impērijas laikā īstenoto armēņu genocīdu, godinot visu armēņu genocīda upuru piemiņu un apliecinot cieņu izdzīvojušajiem. Pret šādu pozīciju asi iebilda Aizsardzības ministrs Artis Pabriks, paziņojot, ka Armēņu genocīda atzīšana būtu Latvijas nacionālo interešu upurēšana. Uzskatu, ka Saeima šoreiz visu izdarīja pareizi un patiesībā šāda deklarācija bija jāpieņem daudz senāk, neskatoties uz to, ka Turcijai ir otrā lielākā armija starp NATO dalībvalstīm. Man ir retorisks jautājums Pabrika kungam, varbūt mums arī draudzības līgumu ar Ziemeļkoreju noslēgt, jo tas noteikti būtu ekonomiski izdevīgi (jauns preču un pakalpojumu noieta tirgus, Ķīnai patiktu).
14. jūnijā Latvijā ir Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena, kurā piemin latviešu masveida deportācijas PSRS okupācijas laikā. Latvijai kā valstij un mums kā sabiedrībai ir svarīgi, lai pēc iespējas vairākas valstis atzītu PSRS noziegumus un izprastu mūsu vēsturi. Šīs deportācijas nesa nāvi un sāpes visiem, gan tiem, kurus deportēja, gan tiem, kuri palika. Pastāv dažādas aplēses, cik tieši cilvēki bija deportēti, bet aptuvenais skaits varētu būt ap 60 tūkstošiem. Tad armēņu gadījumā tie bija aptuveni 1.8 miljoni, kas tika nevis deportēti, bet fiziski iznīcināti. Un šeit veidojas paradokss, mēs ātri un viegli atzīstam genocīdu attiecībā pret sevi, bet tik ļoti negribīgi to darām attiecībā pret citiem, jo vajadzēja paiet 30 neatkarības gadiem, lai šāda deklarācija taptu.
Saistībā ar armēņu genocīdu Pirmā pasaules kara laikā un pēc tā, jāatzīmē, ka Osmaņu impērija tajā pašā laikā veica genocīdu arī pret grieķiem un Seifo tautu, līdz ar to Osmaņu impērija savā norieta laikā pārvērtās par gaļas mašīnu, kurai nerūpēja cilvēku dzīvības un likteņi.
Nobeigumā jāuzraksta, ka nevar būt nekāda ekonomiskā vai militārā attaisnojuma aizvērt acis un neatzīt jebkāda veida genocīdu pret jebkuru tautu vai citu cilvēku grupu. Nav svarīgi, cik tas maksās, bet svarīgi ir principi, kurus mēs aizstāvam. Man prieks, ka mūsu valsts izvēlējas pareizo ceļu un atzina armēņu genocīdu. Vēl jo vairāk, uzskatu, ka Latvijai aktīvāk jāiesaistās starptautiskajā politikā, lai cīnītos pret pašreizējām cilvēku tiesību pārkāpumiem gan Eiropā, gan citās pasaules daļās.
sarkanakmens 