Kā nošķirt pozitīvas lietas no negatīvajām


Nolēmu, ka jāuzraksta kaut kas interesants un varētu pievērsties mūžīgo patiesību un vērtību meklējuma ceļiem, kas noteikti ir daudz vieglāk lasāmi nekā Eiropas ekonomiskā krīze vai Diskriminācija utt.

Atbildot uz jautājumu, kā nošķirt pozitīvo no negatīvā, var pievērsties filosofijas tehnikai, ko piekopa Imanuels Kants. Lai sasniegtu mērķi, nepieciešams izanalizēt un apskatīt katru virsraksta vārdu un tad vienā rindokopā salikt visu ķēdi, saslēdzot to ar ciešu atslēgu.

Nošķiršana nozīmē kaut kā atdalīšana vai norobežošana. Viennozīmīgi, ka sākotnējs lielums pirms nošķiršanas ir lielāks un veido vienu veselu. Līdz ar to nošķirot pozitīvo no negatīvā, mēs prezumējam, ka pozitīvais un negatīvais ir viens vesels, pretējā gadījumā nošķiršana nebūtu iespējama.

Vārds lieta varbūt materiāla un arī nemateriāla, kā, piemēram, doma vai ideja, kas tomēr pastāv un eksistē mūsu materiālajā pasaulē. Idejas var patenetēt un tās aizsargā likums. Līdz ar to lieta pati par sevi nevar būt pozitīva vai negatīva, jo tā vienkārši pastāv telpā un laikā. Pie tam, ja no lietas netiek izdalīts pozitīvais un negatīvais, td tas nozīmē, ka lieta ir absolūta, gan laba, gan slikta, gan materiāla, gan nemateriāla.

Pozitīvs nozīmē kaut ko labu un izmantojamu tieši mums, kas nes zināmas preferences vai palīdz atrisināt kādu uzdevumu. Noteikt pozitīva lieta ir subjektīvs jēdziens, jo katram indivīdam ir sava izpratne un pasaules uztvere par labo un ļauno, par balto un melno. Arī negatīvajam ir līdzīgas īpašības, pie tam, kas vienam ir pozitīvs, otram var būt pilnīgi pretēji negatīvi, piemēram, medībās medniekam ir ierocis, kas priekš mednieka ir pozitīvi, it sevišķi ja uz viņu skrien meža cūka, toties mežacūkai, fakts, ka mednieks ir bruņots, nevarētu atnest kaut ko labu un priekš meža cūkas šis fakts ir nāvējošs, un ņemot vērā, ka lielākā daļa mežacūku nav ar pašnavnieciskām tieksmēm, tad var secināt, ka tas ir negatīvs fakts.

Līdz ar to, nošķirt pozitīvo no negatīvā var tikai un vienīgi pats cilvēks, jo tas ir subjektīvs jautājums, kuru var atbildēt vienīgi konkrēts indivīds, konkrēto apstākļu ietekmē, pie tam šādu atbildi var sniegt gan par materiālām, gan par nemateriālām lietām, kas nozīmē, ka virsrakstā uzdotais jautājums ir universāls un piemērots katrai dzīves situācijai.

Advertisements

Neliels pārtraukums


Vairākas dienas nav laika pat apsēsties un padomāt par pasaulē notiekošām lietām. No otras puses brīvais laiks tiek aizpildīts ar lietām, kuras nepieciešamas sadzīvē un rakstiem šajā blogā nepietiek laika, jo lai uzrakstītu kaut ko interesantu citiem, nepieciešams veltīt vairākas stundas nedeļā meklējot un analizējot svarīgas tēmas, līdz ar to uz kādu laiku līdz iedvesmas atnākšanas nolieku pie malas blogu un atpūsties. Tāpēc visiem bloga visiem novēlu patīkamu vasaru. Tiksimies pēc Jāņiem ap jūlija sākumu vai vidu.

Nāve visapkārt


Pēdējā laikā veidojās kaut kāda negatīva sajūta, ka apkārt mums nemanot paslīd nāves elpa. Vakardiena ir tikai vēl viens apliecinājums, ka neesam tikuši tālāk par viduslaikiem nāves kontekstā.

Atceros lasot Valtera Skota grāmatu bērnībā “Aivenho”, man atmiņā palika teikums, ka viduslaikos cilvēkiem nāve bija pierasta lieta. Ar iepriekšminēto tika domāts, ka zemnieki un bruņinieki, nekad nevarēja būt droši par to, vai viņiem pienāks rītdiena, vai arī nāksies kādā negaidītā brīdī ieslīgt uz mūžu nebeidzamā tumsā. Līdz ar to loģiski, ka zemapziņā prāts velk paraleles ar grāmatā izlasīto teikumu, jo paskatoties TV vai palasot ziņas interneta portālos, rodas sajūta, kas diemžēl nav nemaz tik mānīga, ka visur apkārt mums kāds mirst. Samērā bieži cilvēkus atrod parkos guļam bez dzīvības pazīmēm, vai kādu jaunieti, kuram apreibinošo vielu lietošana kļuva liktenīga, vai noslepkavotu personu dēļ mobīla un naudas makas nakts stundā.

Vienu dienu atvēru valsts policijas mājas lapu un aiz ziņkārības paskatījos noslepkavoto cilvēku sarakstu, pirms tam nemaz nezināju, ka tāds tiek publicēts, kas jau rada drūmas un nepatīkamas emocijas. Man par lielu izbrīnu, gadījās aplūkot noziegumu vietu karti, kur tika atzīmētas šī gada slepkavības. Pārsteidza mani tas, ka daudz slepkavības notika samērā netālu no manas dzīves vietas, kas uzdzina izbrīnu un šausmas, jo dienā tiek iets pa tām vietām un nav pat ne mazāko aizdomu, ka šajā vietā kādu laiku atpakaļ gulēja miris cilvēks. Līdz ar to nevajag iziet ārā no mājām un noiet vairāk par 500 m, lai nonāktu uz slepkavības vietu.

Aizdomājoties par nāvi, bail padomāt, ka pie tās var pierast, tāpat, kā bija pieraduši viduslaiku cilvēki, kad katrs bruņinieku turnīrs kādam beidzās letāli. Sajūta, ka neesam tikuši tik tālu, kad cilvēka dzīvība mūsu sabiedrībā būs augstākā vērtība visiem un ka nedz nauda, nedz rīcība nevar atgriezt visdārgāko, kas mums vien var būt – mūsu dzīvība.

Kā izvēlēties universitāti


Atceros, kad pēc vidusskolas beigšanas ilgu laiku pavadīju pie datora, dažādos atvērto durvju pasākumos un sarunās ar paziņām un radiem par to, kur iet studēt un kas dzīvē varētu būt vislabāk. Izklāstīšu savu domu gājienu un varbūt kādam tas palīdzēs.

Vidusskolu beidzot liku izvēles eksāmenus  matemātikā, fizikā un vēsturē, jo īsti nezināju, kur došos studēt un man pat prātā nebija pat mazākās vīzijas. Tā arī pienāca izlaidums un jūlīja sākums, kad rokā bija diploms par vidusskolas pabeigšanu. Stāvēju, cīnoties ar iekšējo tukšumu, Rīgas centrā uz Bastējkalna vienu rītu un domāju kurp iet un ko darīt tālāk. Toreiz man bija tāds domu gājiens:

1. RTU – elektronikas inženierzinātne, interesants un perspektīvs virziens, kas ļaus man ceļot pa pasauli un vienmēr atrast labu darbu. Skan prestiži un fakultāte centrā, kas ģeogrāfiski bija visērtākais variants. Tomēr atteicos, jo elektorinženieris Latvijā man likās nav perspektīva, kā arī normālu prakses vietu neesamība un lielā studentu noslodze studiju laikā nešķita pievilcīga doma. Pie tam man radās iespaids, ka lielākā daļa pasniedzēju ir pirmspensijas vai pensijas vecumā, kas arī tika ieskaitīts pie mīnusiem. RTU var iet tikai ar domu caur ERASMUS programu aizmukt kaut kur uz Eiropu, bet toreiz par ERASMUS nemaz neko nezināju.

2. LU – vēsturnieks. Ļoti patika vēsture, bet ar vēsturi mūsdienās nopelnīt nevar, pie tam man pasaules skatījums ir pārāk plašs, lai varētu atreferēt vēturē ietīto propogandu un smadzeņu skalošanu. Pie tam ar to profesiju diez vai varētu būt lielas izaugsmes iespējas un izdomāju, ka varētu to studēt kaut kad vēlāk, kā 3. vai 4. izglītību.

3. LU – juridiskā fakultāte. Liels konkurs un zināju, ka uz budžeta vietām tiek tie, kam vecāki pazīst “pareizos” cilvēkus LU struktūrās, kas man šķita negodīgi un arī iespējas tikt studijās bija sarežģītas, pie tam pēc 3. studiju gadiem cilvēks iegūst akadēmisko grādu bakalaurs, bet neiegūst kvalifikāciju juriskonsults, jo tās nav profesionālās, bet akadēmiskās studijas. Sapratu, ka jāmeklēt kaut kas cits.

4. Stradiņi – ārsts. Specefiski un nepatīkami, jo anatomija vien uzdzen nelabumu nerunājot nemaz par citiem priekšmetiem. Tur jāiet cilvēkiem, kuriem tiešām tā profesija patīk. Atmetu samērā ātri šo ieceri, kaut arī bioloģija skolā patika.

4. Turība – mana izvēle palika šajā pozīcijā, jo kaut arī tā ir privāta augstskola, gan izmaksu ziņā, gan kvalitātes ziņā uzskatu, ka tā ir daudz labāka nekā LU. Juridisko virzienu izvēlējos, jo tas ir vienīgais līdz ar ekonomisko virzienu, kur Latvijā reāli var pelnīt naudu un ielekt Latvijas politiskajā dzīvē. Pie tam jebkuram, kurš domā studēt jurisprudenci, jārēķinās, ka lai atrastu labu darbu Latvijā, nepieciešams domāt par maģistra studijām Juridiskajā augstskolā vai Dānijā, Lielbritānijā vai Zviedrijā, jo darba tirgū iegūts maģistrs angļu valodā ir kā atslēga uz jebkuru labi apmaksātu darba vietu šajā nozarē.

Līdz ar to izvēlējos studijas ar domu, ka tās ir visizdevīgākais laika un naudas ieguldījums ar lielāko atdevi, jo galvenais ir rēķināt, cik naudas varēs konkrētajā nozarē nopelnīt pēc studijām tāpēc,  mēs visi strādājam dēļ naudas nevis dēl kaut kādas mistiskās cēlās idejas un dzīves aicinājuma, jo par vienādu laiku un vienādu brīvā laika izlietojamu kāds nopelna miljonus, bet cits minimālo algu valstī.