Aizeja

Pēc čuja labi būtu apskatīt vēl viena vārda skaidrojumu:

Aizeja – ejas otrā pusē, vieta, kur jūs nonākat, izejot cauri ejai.

Vārds lietojams dzejā vai bezsakarīgos tekstos.  

Rase un seksuālā orientācija kā kritērijs

Ņūdžersijas gubernātors izvirzija Kriss Kristijs izvirzija par štata Augstākās tiesas tiesnešiem vienu melnādainu netradicionālās orientācijas pārstāvi un vienu aziātu imigrantu. Viņi tika atzīti kā vispiemērotākie kandidāti un kā solis uz priekšu problēmu risināšanai, kas saistītas ar šo cilvēku pārstāvētam grupām. Viņu kandidatūras jāapstiprina štata Senātam. (atsauce uz http://www.nytimes.com/2012/01/24/nyregion/christie-names-gay-and-asian-men-to-nj-supreme-court.html)

Godīgi sakot pasaule virzās uz nepareizo pusi un ASV ir paraugs kā nevajag darīt. Mans viedoklis, ka seksuālajai ornietācijai un rasei jāpaliek visnenozīmīgākajā plānā un tas nevar būt par kritēriju, lai virzītu cilveku tiesneša amatam, jo vissvarīgākajam kritērijam jābūt cilveka kompetencei jurisprudencē. Tiesneša lēmums bieži atstāj lielāku iespaidu uz cilvēka dzīvi nekā veiktā operācija slimnīcā, jo ar vienu tiesneša lēmumu cilvēks var palikt bez visa īpašuma, ko krājis mūža garumā un saņemt sodu, ASV gadījumā, pat nāvi. Un tagad cilvēkus, kuri lems par ļoti svarīgām lietām izvelēsies pēc ādas krāsas un rases. Nebrīnīšos, ja nākotnē ASV prezidentu kandidāti cīnīsies lai pierādītu kurš ir lielāks gejs nevis, kuram ir lapāka politiskā un ekonomiskā programma.

Paldies dievam, Latvijā dzīvo veselais saprāts un neviens šādus kritērijus par lielākajos murgos nespēj iedomāties virzot LR Saeimā ievēlēšanai kādu tiesneša kandidātu. Rietumu pasaule aiziet pār tālu un zaudē saikni ar realitāti, adējādi, graujot sabiedrisko iekārtu kā tādu. 

Akli ticam referenduma propogandai

Diemžēl presē parādās aizvien jauni raksti par gaidāmo referendumu un šī tēma tiek apspēlēta no visām pusēm, tomēr netiek veikts pats svarīgakais: situācijas analīze. Latvijas Republikas Satversme nosaka, ka Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Suverena vara nozīmē, pilnīga neierobežota absolūta vara, ko neviens nedrīkst atņemt un ierobežot, līdz ar to, neviens politiķis vai ierēdnis nedrīkst pat domās pieļaut šīs varas ierobežošanu, jo nevienam nav šādu pilnvaru. Līdzīgs viedoklis bija arī LR Satversmes tiesai. Suverenitāti demokrātiskā valstī tauta var zaudēt vienīgi kara vai apvērsuma rezultātā. Citu iespēju prakstiski nav Referendums nozīmē, ka tiesības izlemt svarīgākos jautājumus tauta paturējusi sev un nav deliģējusi nevienam citam. Tomēr svarīgi izlemjot tik svarīgu jautājumu ir spēja analizēt situāciju vēsi un bez emocijām, kas diemžēl netiek darīts presē. Pašlaik mēdijos ir samēra klaja un, pēc manām domām, lēta propoganda, ar histērijas piegaršu. Pamēģināsu formulēt jautājumus, lai varētu objektīvi paskatīties uz problēmu un pārdomāt visus par un pret pirms referenduma.

1. Kāpēc referendums tika rosināts?

Referendums tika rosināts, jo sabiedrībā pastāv lielas problēmas starp cilvekiem, kuri dzīvoja Latvijā pirms II pasaules kara un iebraucējiem pēc kara. Problēma netika risināta vairākus gadus, kas to pastiprināja un kulmināciju sasniedz 2011. gada nogalē.

2. Vai referndums ir nepieciešams?

Viennozīmīgi, jo tiks pirmo reizi uzzināta patiesā cilvēku attieksme pret šo problēmu un rezultāti parādīs, vai mēs esam gatavi risināt šo problēmu. Jebkurā gadījumā referenduma rezultāti būs par pamatu nākotnes politikas veidošanā un sarunām ar dažādām sabiedrības grupām.

3. Kas izdevīgāks Latvijai “par” vai “pret”?

Šis ir sarežģīts jautājums, tomēr ir savi par un pret, kurus diemžel neapskata presē.

Pret. Vēstursiko notikumu aspektā daudziem būtu grūti pieņemt otru valsts valodu un arī radītā neskaidrība par valsts administrēšanu un ES dokumentu tulkošanu rada bailes un neziņu. Tiem, kuri nezina kreivu valodu, rastos vēl lielākas grūtības iekārtoties darbā, jo darba devējam būs aizvien interesantāk uzņemumu personālā redzēt cilvēkus, kuri brīvi pārvalda pēc iespējas vairāk valodu. Arī veidotā valsts poltika nespēs pastāvēt, ja valstī būs oficiāli divas valodas, jo nebūs vairs iespējams pretstatīt šo jautājumu un nepieciešama būs politiskā kursa māiņa, kas var radīt finansiālus zaudējumus.

Par. No ekonomikas viedokļa viennozīmīgi ieguvums būtu divas valsts valodas, jo tādā gadījumā biznesa orientēšanās uz Krieviju kļūtu daudz vienkāršāka un būtu iespējams izveidot lielas pārstāvniecības Krievu uzņemumiem sadarbībai ar ES, kas Latvijai nestu peļņu caur nodokļiem un darba vietām. Skatoties tālākā perspektīvā, tik un tā, kaut kādu pasaules lielo valodu nāksies pie mums ieviest objektīvu apstākļu dēļ. Ņemot vērā to, ka lielākā daļa pārvalda krievu valodu, tad varētu sākt ar to. Pēc gadiem pacelsies jautājums arī par Angļu valodas ieviešanu, jo, kad latviešu kļūs mazāk par vienu miljonu šāda nepieciešamība būs.

4. Ekonomika vai kultūra?

Izvēloties balsot par vai pret, jāapsver divi būtiski jautājumu, kas vairāk nepieciešams: ekonomikas attīstība vai centieni saglabāt kultūras elementu, tas ir, valodu. Kas ir svarīgāks, jāatbild katram pašam priekš sevis.

5. Vai nosargāsim latviešu valodu balsojot pret?

Diemžel nē. Ņemot vēra izbraukušo skaitu un demgrāfisko situāciju, agri vai vēlu latviešu valoda izmirs, kā tas notika ar prūšu valodu 19. gadsimtā. Vai tā ir katastrofa? Domāju, ka tas ir likumsakarīgs proces, jo ar laiku pasaulē paliks viena vai divas valodas un šis proces sāk aprīt vispirms mazās kultūras. Ko var daīt, lai tā nenotiku rakstīju iepriekšējos postos.

Līdz ar to, iesaku atbildēt vismaz uz šiem jautājumiem pirms doties uz balsošanas iecirkņiem, jo neizanalizējot situāciju nav iespējams izveidot skaidru bildi par notiekošo, jo noņemot emocijas un propogandu, parādās priekšā pilnīgi cita aina un citi jautājumi par kuriem jālemj. Nekādā gadījumā neaicinu pieņemt vienu vai otru lēmumu, jo demokrātijas apstākļos, tā ir ikviena balsotāja atbildība un svarīgi, lai izvēle tiktu izdarīta pārdomāti un vēsi, bez emocijām.

Politiskos iemeslu noteikti kaut kad apskatīšu, bet tas būs pavisam cits temts.

Divu pasauļu aktieris

Mēs katrs dzīvojam daudzās pasaulēs vienlaicīgi. Katrā pasaulē ir savi likumi un noteikumi, kurus dzīves laikā mēs apgūstam, lai pēc iespējas labvēlīgāk priekš mums organizētu vidi eksistencei. Kādas ir šīs pasaule.

Pirmā pasaule, kuru mēs apgūstam jau no bērnības, ir apkārtējā pasaule, kurā dzīvo cilvēki un atrodās priekšmeti. Fiziski priekšmeti, kurus var pataustīt un dažus pat iegūt. Šī pasaule ir lineāra un sakartota. Pat nejauši izraisītā nekārtība nespēj mūs ietekmēt, bet vienīgi stimulēt izmaiņas pārējās mūsu pasaulēs. Šajā pasaulē mēs spēlējam daudzu aktieru lomas. Darbā, skolā, ģimenē un draugu lokā. Esam vienmēr atbilstošākai situācijai labākie aktieri. Smejamies, kad ir jāsmejās, raudam, kad citi raud, pārdzīvojam, kad…. un te diemžel ir tā smalkā robeža starp liekulību un uzspēlētību. Vārdu sakot, mēs darām to, ko dara citi, lai iekļautos speciāli vai nejauši izstrādātā sistēmā.

Otrā pasaule rodās bērnībā un ir svarīgākā pasaule cilvēka dzīvē. Tā ir viņa iekšējā pasaule, kas sastāv no lietu uztveres, iespaidiem, domām un velmēm. Pa ķieģeļiem katru dienu tā tiek būvēta kā droša pils, kurā neviens nekad netiek ielaists, jo ielaižot kādu, riskējam sagraut sev vissvarīgako. Atšķirība no pirmās pasaules, otrās sabrukšana nozīmē cilvēka, kā personības, nāvi. Cilvēks pārstāj eksistēt un lai atdzimtu nepieciešamas milzīgas pūles. Šajā pasaulē aktieru nav. Tie rodās un pazūd, bet vienmēr centrā esi tu pats, jo nav iespējams ilgstoši sev melot. Te nav noteikumu un likumu, jo visu veido vienīgi tu pats.

Naktī atverot logu un paskatoties ugunīm pilnajā pilsētas siluetā, tu saproti, ka esi viens pats, tava iekšējā un ārējā pasaule saplūst, jo tu vari būt tikai un vienīgi tu pats, bez izlikšanas, spēles un piepūles izdarīt visu pareizi. Brīži, kas apvieno neapvienojamo spēj palikt atmiņa uz mūžu un mainīt mūsu dzīvi, jo tieši šādos brīžos mēs patiesi saprotam, ko vēlamies un kas mēs esam, kaut arī kā gribētos melot, bet sev tak ilgstoši melot nav iespējams.

Akcija pret pirātisma apkarošanu

Ar šo akciju google, wordpress, wikipedia un citi parāda to, ka ASV un diemžēl arī Eiropas vasltīs demokrātija beidzās, tur, kur sākās korporāciju intereses. Lai tikai daži simti cilvēku varētu sēdēt dārgās jahtās un braukāt dārgās mašinās, ASV likumdevējs gatavs 300 miljoniem amerikāņiem ierobežot pieeju internetam. Kas būs tālāk? Vai pēc ASV piemēra sekos arī ES parlaments?

Mediācija

Informācija par mediāciju un citas tēmas krievu valodā jurlib.ru Esat laipni aicināti! 🙂

Aiz čaulas

Aiz čaulas 

Ārpusē stipri kā olas čaula

Āriene staro un spīd

Itkā ar ogām pulna sauja

Laimes grozus varm mēs pīt

Ripojot katru dienu gar malu

Kājas reizēm nemanot tirpst

Aiz domām par baltu mākoņu salu

Bailes un šaubas iekšienē mirst

Bet atliek uz zemi nejauši nokrist

Kad no plaisas dzeltenums līst

Iekšiejo pasauli lauskās sasist

Redzot kā vāzē narcises vīst

Pārējās olas priecājās naski

Jo veselas savu vājumu slēpj

Mazos kritumus atceras laiski

Par kritušiem gārdi tik smej.

Kāpēc skolā nemāca dzīvot?

Skolas laikā atceros no skolotājiem vienīgo teicienu “Labi mācīsies, atradīsi labu darbu!” Cita pamatojuma, lai mācītos viņām nebija un es vēlos apskatīt iemeslu kāpēc un kā skolniekus vajadzētu motivēt mācīties.

Daudziem skolas laikā rodas sajūta, ka kaut kas tiek uzspiests un informācija, ko sniedz stundās, nebūs noderīga un tāda kā ķīmija vai bioloģija diez vai būs kādreiz noderīga. Savukārt skolotāji nespēj nedz atrast pareizos vārdus, lai ieinteresētu skolniekus, nedz argumentus, kāpēc informācija būs kādreiz nepieciešama.

No kurienes rodās skolotāji?

Principā tie ir tie paši skolnieki, kuri pēc vidusskolas beigšanas iestājās kādas universitātes pedagogu sagatavošanas programmā un iegūst augstāko izglītību pedagoģijā. Zinot, ka lielākā daļa studentu nepieliek milzīgas pūles teorijas apgūšanā un arī lekcijas tiek apmeklētas ne 100% plus ieskaites un eksāmeni visdrīzāk tiek norakstīti, tad iznākumā labi ja procesnti 20 no visiem beidzējiem būs ar dziļam un izcilām zināšanām kā pareizi sagataovt skolniekus un kā pareizi vadīt bērnu un jauniešu grupu radot klasē normālu vidi. Pārējos gadījumos skolotāju nezināšanas vai nekompetences dēļ klasēs rodās problēmas un viņu pasniegtie priekšmeti maz kurus interesē, jo pasniedzējam jābūt galvu tiesu gudrākam un izglītotākam nekā skolniekam visos jautājumos, lai radītu cieņu pret sevi.

Tātad skolotājs bieži ir cilvēks, kurš viduvēji pabeidz skolu un universitāti, kuram nav plašu zināšanu un studiju laikā netika izveidota visas pasaules kopaina, kas turpmāk traucēs motivēt un ieinteresēt skolniekus mācību procesam. Protams, ir izņemumi un gadās izcili skolotāji, bet diemžel to ir mazākums un par tiem runā, kā par kaut ko neordināru izglītības sistēmā.

Motivācija 

Iepriekšminēto iemeslu dēļ, nekad nedzirdēsim no skolotājiem tādu frāzi, ka cilvēks mācās, lai būtu izglītots un, lai būtu personība. Nekad nedzirdēsim arī tādu frāzi, ka jāmācās, lai būtu veiksmīgs darba devējs vai uzņemējs kopumā. Līdz ar to, no bērnības skolotāji zemapziņā iedzen skolniekiem domu, ka viņiem būs jāstrādā pie kāda nevis pie sevis un labi varēs strādāt tikai tie, kas labi mācās, bet citiem cerības prakstiski nav. Ar tādu motivāciju nevarētu radīt interesi mācīties pat teicamniekam. Pirrmkārt, bērni bieži redz, ka vecāki, kas strādā bez labas izglītības nopēlna vairāk nekā tie paši skolotāji, otrkārt, tie kuriem mācībās nesokās veiksmīgi, atmet ar roku līdzīgi kā sacīkstēs atpaliekot no līdera maratonā 5km diez vai ir vērts censties to panākt. Tādat, motivācijas gandrīz nav šajā procesā. Atceros no savas pieredzes tikai divas skolotājas, kuras teica, ka izglītība nepieciešama, lai cilveks būtu izglītots un, lai uz viņu skatītos, kā uz līdzvērtīgu cilvēku. Līdz ar to, lai motivētu, skolotājiem būtu vērts pašiem nemitīgi izglītoties ne tikai savā jomā, bet visās iespējamās jomās, lai paplašinātu savu redzes loku un iegūtu pēc iespējas vairāk argumentu.

Vai iemāca dzīvot?

Ja, apgūt visu, ko piedāvā skolas izglītības programma, tad es atbildētu, ka iemāca dzīvot. Pirmkārt, lietas kuras notiek reālajā dzīvē un no kā sastāv sabiedrība, tiek mācīts no literatūras darbiem un tie, kuri tos visus izlasa un izanalizē, iegūst ļoti labu priekšstatu par reāli notiekošajiem procesiem apkārt mums. Caur literatūru tiek parādīts pilns emocionālais spektrs un pilnīgi visi cilvēku tipi. Tos varam meklēt gan grieķu mītos, gan 19.gs. un 20. gs klasiķu darbos. Tāpat ar itkā nevajadzīgajiem priekšmetiem, mēs iegūstam izpratni par pasauli un uzzinam, ka zeme ir apaļa un kāpēc saule nelido apkār zemei. Rezultātā mēs kļūstam par normāliem, izglītotiem cilvekiem, kuri saprot un zina, kas un kāpēc notiek, pieredze, kā to izmantot uzkrāsies dzīves laikā.

Līdz ar to, tika atbildēts uz virsraktā uzdoto jautājumu un vēlreiz vēlos uzsvērt, ka mēs nenovērtējam to, kas mums ir dots, tā ir izglītība. Man ir nācies runāt ar cilvēkiem no austrumu zemēm, kur skola ir tikai 4 gadus un klasē ir virs 100 cilvēkiem, bet normāla skola (kāda ir pie mums) maksā ap 8 000 LVL gadā un to var atļauties tikai maza daļa. Tādi cilvēki ar 4 gadu izglītību tic gan tajā, ka mūsu pasaule ir tikai ilūzija, domā, ka nogalinot vaboli mēs iznīcinam kosmisko līdzsvaru utt. Tāpēc priecājamies, ka esam galvu tiesu labāki un cenšamiem paņemt no dzīves visu labo, ko tā mums sniedz.

Glabjot esošo mēs bremzējam nākotni

Labdien!

Cileki tiecoties uz nākotnei patiesībā to nemaz nevēlās un labprāt dzīvotu pagātnē. Skatoties dažādas ekonomiskās programmas un raidījumus pēdējā laikā, man radās dažas pārdomas par esošo sistēmu pasaulē:

1. Cilvēku dabā ir turēties pie vecā

Ļoti grūti daudziem ir atteikties no vecām un pierastām lietām. Ja, cilvēkam teiktu, ka būtu jāmaina darbs un nodarbošanās sfēra, tad cilvēkā rastos panika un bailes no nākotnes. Iekšēji rastos velme censties saglabāt iepriekšējo dzīves stilu un iekārtu, jo dabiskās bailes no pārmaiņām un nezināmā, liek cilvēkiem rīkoties neracionāli un censties bremzēt attīstību un virzīšanos nākotnē. Pajautājot cilvēkiem, vai viņi grib dzīvot nākotnē, lielākā daļa automātiski atbildētu- jā! Tomēr patiesībā lielākā daļa grib pieturēties konservatīvām idejām, tomēr kautrējās to atzīt.

2. Tiek darīts viss, lai nākotnes nebūtu

Krīzes laikā valsts pārpirka daudzu kompāniju parādus sniedzot tām palīdzību un lēti tās kreditējot. Piemēram, ASV bankas var aizņemties no centrālās bankas gandrīz ar nulles procenta likmi, kas nozīmē, ka tās tālk lēti aizdos patērētājiem un biznesam. Tas nozīmē, skatoties globāli, mēs atsakamies no nākotnes, cenšoties saglābt vecās sistēmas un kompānijas, kuras neiztur nākotnes prasības un vairs nav efektīvas. Tas ir līdzīgi, kā investēt tvaika dzinēju ražošanā, kas noteikti nebūs rentabls ieguldījums. Racionāli būtu ļaut bankrotēt visam, kam jābankrotē un jāsāk būvēt uz esošām ienesīgām kompānijām un sistēmām, jaunu un mūsdienām atbilstošu finanašu un pakalpojumu sistēmu. Līdz ar to nākotne tiek atālināta priekš paaudzēm, kuras būs tālu no mums laika ziņā.

3. Izdzīvo tas, kas mainās

Šis vecais, bet patiesais teiciens, ietver sevī dzīves patiesību, kuru ļoti grūti pieņemt un vēl grūtāk realizēt, tāpēc veiksmes stāstu un veiksmīgu uzņēmumu nav nemaz tik daudz. Mainīties un tver visu jauno, ieraudzīt tendences, kad tās tikai rodās, ir liels un neatlaidīgs darbs, bet lielākā daļa cilvēku pēc savas būtības ir slinki un vēlās mehānisku un monotonu darbu. Tikai lielas konkurences apstākļos cilvēks tiek piespiests, darīt un attīstīties, tas ir, virzīties uz nākotni.

Līdz ar to, pamatodams, savu iepriekšminēto aksiomu, vēlos tikai piebilst, ka nākotne ir tik tālu cik tālu mēs to vēlamies, bet lielākā daļa cilvēku nemaz negrib redzēt un izbaudūt, to, kas varētu būt rīt, jo viņiem ir labi šodien. Iemesls, kāpēc mēs nelidojam uz lidojošiem šķīvīšiem un nedzīvojam uz Mēness vai Marsa ļoti vienkārš- mēs nemaz to patiesībā nevēlamies, jo nākotne mūs biedē.