Jā, tik vienkāršs ir jautājums, vai Krievijas un Baltkrievijas spēki uzbruks Ukrainai. Pie tam palasot ziņas un paklausoties cilvēkus par viņu izjūtām te pat Latvijā, šķiet ka visiem ir kaut kāda priekškara noskaņa. Vakar Volodimirs Zelenskis teica brīnišķīgu runu Minhenes drošības konferences ietvaros un izklausījās apņēmības pilns cīnīties ar gaidāmajām problēmām. Viss ir gatavs karam, ir konfrontējošas puses, ir daudz ieroču un ambīciju, un rodas sajūta, ka tiešām, tūlīt notiks bruņots konflikts. Tomēr mans viedoklis, ka nekas nebūs un šajā rakstā īsi izklāstīšu savas pārdomas.
Konflikts ar Ukrainu Krievijai ir vajadzīgs, jo valdošās partijas un prezidenta reitingi ilgu laiku krīt ekonomisko problēmu dēļ. Korupcija un neefektīva valsts pārvalde nerada augsni ekonomikas izaugsmei. Cilvēki netic, ka rīt būs labāk nekā šodien un cenšas izdzīvot, nevis būvēt ilgtermiņa plānus un biznesu. Rezultātā lielākai daļai Krievijas iedzīvotāju ir skaidrs, ka ar esošo varu nekādi uzlabojumi nav gaidāmi, jo iepriekšējo 20 gadu laikā bija iespēja, lai veiktu nepieciešamās reformas, bet valstī pastāvošā kārtība tika mainīta pilnīgi pretējā virzienā. Esošais Krievijas prezidents nevar grozīt iepriekšminētos faktus, jo vienīgais risinājums ir viņa nomaiņa, kam prezidents nepiekrīt.
No šī izriet problēma un risinājums. Ja nevari būt labs ekonomikā, tad vari būt labs karā. Radīt problēmu un tad visiem pavēstīt, ka esi vienīgais, kurš spēj turēties pretī ārējam ienaidniekam, glābjot nāciju, ir veca kā pasaule formula varas noturēšanai, ko veiksmīgi piekopa gan Romas imperatori, gan Jauno laiku monarhi.
Ja reiz tiek pieņemts lēmums par konfliktu, tad svarīgi spēt to kontrolēt un nepārsniegt saprātīgas izmaksas gan naudas, gan cilvēku resursu ziņā. Izmaksas kara gadījumā ir astronomiskas. Pirmkārt pats karš maksā milzīgu naudu, jo ir jānodrošina liels cilvēku skaits ar pārtiku, munīciju, provīziju un tehniku. Tāpat apsolītās sankcijas būtiski pasliktinās Krievijas iedzīvotāju ekonomisko stāvokli un tādā situācijā ir iespējami protesti ar nemieriem. Cilvēku resursi ir tik cik ir. Nav noslēpums, ka Krievijā armijas liela daļa sastāv no obligātā militārā dienesta kareivjiem un maz apmaksātā regulārā sastāvā. Līdz ar to nominālais cilvēku skaits neataino tos, kuri reāli var cīnīties līdzvērtīgi pretiniekam, kur otrā pusē būs labi apmācīti un efektīvi kareivji. Neviens diktators neparakstīsies uz to, lai zaudētu ne tik lielu kaujasspējīgu sastāvu, bet to nezaudējot, karu uzvarēt neiespējami.
Rezultātā mēs redzam to, ka viss konflikts tiek koncentrēts Donbasa un Luhanskas teritorijā, savukārt pārējā armija, kas atrodas pa perimetru, rada psiholoģisku spiedienu, bet nekādās provokācijās neiesaistās. Līdzīgu taktiku Krievija piekopa 19. gadsimtā, kad tās armija devās uz Austrijas Ungārijas impēriju cīnīties pret Ungāriju, kas vēlējās iziet no impērijas sastāva. Krievijas armija faktiski nekaroja, bet tās esamības faktors ļāva austriešiem bez problēmas uzvarēt Ungārijas armiju. Vai Krievija šoreiz centīsies mainīt abu teritoriju statusu un tās pievienot Krievijai, šaubos, jo tādā gadījumā Krievija saņems pilnu sankciju paketi, bet rezultātā neiegūs neko, jo Krievijas iedzīvotājiem Luhanska un Donbasa nav vajadzīgas.
Vēl viena lieta, kas jāņem vērā, ir iekšējie protesti. Pašlaik Krievijā protesti nenotiek, jo vara ļoti efektīvi un skarbi tos apspiež. Savukārt kara gadījumā, neskatoties uz to, ka vairāk par pusi iedzīvotāju atbalsta Krievijas pozīciju, jo propaganda darbojas efektīvi, cilvēkus, kuri neatbalsta karu, būs ļoti viegli motivēt sākt protesta akcijas pat neskatoties uz lieliem riskiem priekš pašiem protestētājiem. Ar karu un iekšējiem protestiem vienlaicīgi Krievijas vara netiks galā un esošā prezidenta pārvēlēšana 2024. gadā būs praktiski neiespējama.
Secinājumā redzams, ka karš pašai Krievijai ir neizdevīgs nevienā no gadījumiem, bet ir izdevīgs potenciālais konflikts bez reālas rīcības, lai novērstu cilvēkus no sadzīves problēmām un palielinātu esošās varas reitingu. Tomēr pasākt kaut ko vairāk par labu blefu varētu būt fatāli pašai varai, ko tā noteikti nedarīs. Tāpēc mans pieņēmums un viedoklis, ka kara nebūs. Protams, neviens nevar paredzēt nākotni un viss ir iespējams, bet šeit ir vairāki būtiski apsvēru, kāpēc Ukrainas teritorija paliks neskarta.
sarkanakmens 