Kā izmainīt dzīvi?


Bieži redzam cilvēkus, kuri ir noguruši un neapmierināti ar savu ikdienu, savu dzīvi un apkārt notiekošo. Runājot ar tiem cilvēkiem, var manīt skaidru neziņu un izmisumu, kas tiek paslēpts aiz dusmām un atrunām. Atrunas rodas par visu. Aiziet vakarā ar draugiem uz nepazīstamu izklaides vietu – ai tur jau noteikti nebūs nekas labs, neejam, sākt nodarboties ar jaunu sporta veidu – ai nav vairs tas vecums un arī laika vairs nav, sākt apmeklēt jaunus restorānus – ai iepriekšējie ir labi un nav zināms, vai citā vietā būs tik pat kvalitatīvi un gārdi utt. Noteikti katrs no jums ir redzējuši šādus cilvēkus un reizēm pieķēruši sevi pie tādām pašām domām. Ja mēs neko nemainām un turpinām darīt ierastas lietas ierastā kārtībā, tad mēs izdzīvojam vienu, sevis radīto dzīves modeli, kurš, iespējams, nav tas, ko mēs vēlamies, bet to dzīvojam tikai tāpēc, ka jūtamies droši savā personīgajām pasaulītē.

Kā to mainīt? Ļoti vienkārši, jāsāk darīt divas lietas citādāk, pirmkārt, jāiet pretīm nezināmajam, nekad neatkārtot vienu un to pašu lietu divreiz, piemēram, neest vienā resotranā divreiz, vai nekad nesatikt vienu un to pašu cilvēku divas reizes pēc kārtas, bet visu laiku tos mainīt utt. Otrkārt, vienmēr iet pretīm nezinājama un bailēm, piemēram, bail lidot, tad tieši jaiet un tas jādara, bail no pastaigas vakaros, tad tieši jaiet un jāstaigā, kamēr bailes izzūd, bail no strīdiem, tad tieši strīdi ir jārada un jācenšās tos uzvarēt utt. Dzīve noteikti nekļūs vienkāršāka, tomēr tā kļūs citādāka, interesantāka un sekmēs cilvēka izaugsmi, caur jaunas pieredzes uzkrāšanu.

Advertisements

Iziešana ārpus rāmjiem – filma Perfekts svešinieks (Perfect Stranger)


Tie, kas manu blogu lasa regulāri, noteikti būs izbrīnīti, kāpēc es rakstu par kaut kādu 2007. gada filmu. Papildus tam, filma noteikti nav tajā kategorijā, no kuras izvēlos brīvā laika kavēkli. Tomēr es to noskatījos, kaut arī divos piegājienos pa stundai. Par saviem motīviem un secinājumiem vēlāk, bet sākumā par pašu filmu.

Perfektais svešinieks ir stabili B kategorijas filma ar Hale Beriju (Halle Berry) galvenajās lomās. Viņu mēs varam pazīt pēc filmām James Bond: Die Another Day un Gothika.

Īsumā par filmu. Viduvēja aktieru spēle, vienkārš sižets ar samērā sagaidāmu atrisinājumu priekš tiem, kuri iepriekš bija skatījušies Gotiku. Galvenā varone ir valdonīga, egoistiska psihopāte, kas manipulē ar cilvēkiem un dara visu, lai novērstu no sevis jebkāda veida aizdomas par slepkavību. Diemžēl filma tika izveidota tā, ka jau no paša sākuma neradās nekāda vēlēšanās just līdzi galvenajai varonei, kas bija žurnāliste, kuru atstādināja no darba, par labi paveiktu darbu, kas neatbilda avīzes politiskajām interesēm. Visas filmas garumā atspoguļojās viņas nicinājums pret citiem cilvēkiem, manipulēšana, neadekvāta uzvedība un aukstasinība. Filma izrādījās neveiksmīga tāpēc, ka spriežot pēc sākotnējās režisora ieceres, mums vajadzētu just līdzi galvenajai varonei un gribēt sevi asociēt ar viņas kaut kādām itkā labajām īpašībām un šādai līdzi jušanai vajadzēja būt līdz pašām beigām, kad mēs uzzinām, ka patiesībā slepkava ir viņa. Tomēr tēls tika jau no pašas filmas sākuma pasniegts nekvalitatīvi, kas radīja no pirmās minūtes negatīvu atieksmi. Papildus tam, filmā bija daudz klišeju, piemēram, ja cilvēks ir hakeris, viņš var uzlauzt pilnīgi visu. Šo filmu no mūsdienu perspektīves ir vērts skatīties tikai, ja esat Hale Berijas fans, jo neko citu tur atrast īsti nevar.

Tagad par rāmjiem. Kā es nonācu līdz šai filmai? Ļoti vienkārši, palūdzu vienai pazīstamai meitenei ieteikt man jebkuru filmu pēc viņas ieskata, kuras skatīšana man nebūtu raksturīga. Patiesību sakot, biju gaidījis romantisku komēdiju, vai raudulīgu drāmu, bet biju patīkami pārsteigts, ka viņas gaume ir daudz nedradicionālāka kā varētu iztēloties priekš jaukām un foršām meitenēm. Rezultātā, kaut arī pati filma no manas puses izpelnījās samērā skarbu kritiku, tomēr pati filmas noskatīšanās manī radīja daudz pozitīvu emociju, jo tā lieliski izmete ārā no rāmjiem, jo pats brīvprātīgi to skatījies nebūtu. Jauna pieredze, jaunas izjūtas un labs iemesls veikt ierakstu blogā. Noteikti piekopšu šādu praksi arī turpmāk, tikai citās jomās. Prasīšu cilvēkiem kaut ko man ieteikt no kulturas jomas, un centīšos iegūt jaunus iespaidus, tādējādi ieskatoties pavisam citā pasaulē, kura paiet garām man nemanot.

Lukturis


Nakts, tas ir laiks, kad varam sajusties vieni paši ar pasaules neaptveramo visumu, jo tieši naktī iestājas klusums un zināms telpisks tukšums, kurā nav cilvēku ar savām domām un emocijām. Visinteresantākie dzejoļi man ir tapuši tieši pēc pusnakts un šodiena nav izņēmums. Pastaiga pa Rīgas ziemas sala izslaucītām ielām vienmēr iedvesmo uz melanholisku radošumu.

Lukturis

Salīgā gaisā uz tumšas ielas

Tik klusas un vientuļas pilsētas vietas

Stāv lukturis spraugdamies augšā kalsni

Caur blīviem bezlapu zariem

Iet garām lukturim cilvēki ļauni

Iet tādi, kas vēlas izlikties labi

Bet gaisma bez apstājas dreboši mirgo

Starp zariem, kas vējā lēnām līgo

No svara tik klusums un melnīga nakts

Kad ar lukturi krustojums izgaismots sākts

Stundu no stundas, mirkli no mirkļa

Apdzisīs lēnām gaismā no rīta.