Pašvaldību vēlēšanas


Beidzot ir pienācis tas laiks, kad man būs iespēja vairāk pievērsties patīkamai nodarbei – rakstīt blogu. Platiem vēja spārniem mums tuvojās 3. jūnījs, kad varēsim atdot savu balsi kādam no deputātiem, tādējādi deliģējot savas suverenās tiesības īstenot kādam pašvaldības deputātam. Kad man uzdod jautājumu, par ko es balsošu, vienmēr ar smīnu atbildu, ka personīgi neredzu atšķirību par ko balsot, jo reālā vara tiek koncentrēta citā dimensijā. Šeit es vēlos padalīties ar savām pārdomām un izteikt savu viedokli, kā patiesībā viss darbojās. Ņemot vērā, ka šeit tiks izteikts tikai un vienīgi mans subjektīvais viedoklis, tad laika taupīšanas nolūkos, lai nemeklētu nekādus piemērus, rakstīšu visu maksimāli tendenciozi.

1. Kurš parasti finansē partijas?

Mēs noteikti visi esam dzirdējuši frāzi, kurš maksā, tas pasūta mūziku. Tā arī notiek dzīvē. Lai kāds deputāts vai kāda partija varētu piedalīties vēlēšanās un priekšvēlēšanu kampaņā, tai ir vajadzīga nauda, savukārt tie, kas ziedo kādai no partijām, sagaida zināmu atdevi no ziedotās (“ieguldītās”, “investētās” utt.) naudas. Līdz ar to jebkurš ievēlētais deputāts zina, ja netiks veiktas atbilstošas darbības, uz nākamajām vēlēšanām ziedojumus saņems kāds cits. Parasti ziedojumus partijām veic cilvēki, kuriem ir samērā lieli naudas līdzekļi, kas nozīmē, ka visdrīzāk šie cilvēki ir saistīti ar kādu no biznesa veidiem, kas darbojās noteiktā pašvaldībā.

2. Kurām partijām tiek ziedots?

Ziņās varam atrast informāciju, ka viens un tas pats ziedotājs var ziedot uzreiz vairākām partijām un tas praksē bieži arī notiek. Piemēram, kāds būvniecības komersants ziedo visām partijām, kuras viņa prāt var tikt pie varas. Tādējādi nav svarīgi, kurš uzvar vēlēšanās, tik un tā noteiktā ziedotāja intereses tiks pārstāvētas. To varam redzēt praksē, kad publiskus pasūtījumus saņem vieni un tie paši komersanti, neskatoties uz partijām, kas ir pie varas.

3. Lobijs.

Tie, kas ikdienā nesaskaras ar likumdošanas procesu, nenojauš, cik liela ietekme ir dažādām lobešānas grupām uz pašvaldību darbu, šeit es vairāk domāju lielās pašvaldības. Svarīgākais, ka neskatoties uz vēlēšanu rezultātiem, cilvēki, kas lobē kaut kādas intereses, paliks tie paši, tikai mainīsies pašvaldības deputāti, ar kuriem nāksies strādāt un lielā mērā mazus un niansētus jautājumus varēs “izdabūt” cauri tik un tā, jo neviens tos tāpat nesapratīs, piemēram, kādas ielu tirdzniecības noteikumu īpatnības utt.

4. Budžets.

Pašvaldībām ir noteikta apmēra budžets un vēlēšanu mērķis pamatā ir tikt pie budžeta dalīšanas procesa. Bet šeit svarīgi atcerēties, ka jebkura pašvaldības vara, kas tiks ievēlēta, darbosies limitēta budžeta ietvaros, kas nozīmē, ka tās rīcības brīvība ir samērā ierobežota.

Lūk arī nelieli argumenti, kāpēc es nepiešķiru lielu nozīmi vēlēšanu rezultātiem. Protams, pašas par sevi vēlēšanas ir ļoti labs mehānisms, kā nodrošināt politiķu saikni ar sabiedrību un vēlēšanām noteikt jābūt, bet ar savām pārdomām es vienkārši aicinu visus nolaisties uz zemi un saprast, ka iespējamās pozitīvās pārmaiņas, uz ko visi cer piedaloties vēlēšanas, ja pat notiks, tad ļoti ļoti lēni un pavisam citā kvalitātem, nekā sākotnēji tiek cerēts.

Un nobeigumam nedaudz morāles, ja kāds patiešām vēlas kaut ko mainīt, tad noteikti vajag iesaistīties nevalstiskās organizācijās vai jāiet politikā, jo ar vienkāršu balsošanu ir stipri par maz, lai notiktu pozitīvas pārmaiņas, kaut vai manis aprakstīto ietekmes mehānismu dēļ.

Advertisements

Zeiboltu Jēkabs grāmata “Liktenis”


zeiboltu_jekabs_liktenis

Internetā ir atrodāma informācija par Zeibotu Jēkabu. Arī par grāmatu “Liktenis” jau ir rakstīta atsauksme no lasītājas, kas viegli atrodama blogu pasaulē, līdz ar to pārrakstīt jau minēto nav vērts, tāpēc izteikšu savu viedokli par šo grāmatu, kas tika lasīta vairākus gadus atpakaļ un nejauši atrasta vakar, pārskatot plašos grāmatu plauktus.

Izpratnei par to, kādā laikā grāmata tika rakstīta, jāpiemin, ka autora dzīves gadi bija no 1867. – 1924. gadam. Grāmata pirmo reizi tika publicēta 1897. gadā  izdevumā “Mājas viesis” un atkārtoti tika publicēta 1927. gadā, ko veica izdevniecība “Valters un Rapa”. Par romāna vērtību norāda fakts, ka pirmais izdevums 1897. gadā tika publicēts ar lieliem cenzūras svītrojumiem, kas norāda uz to, ka darbā ir skartas sociālās un sabiedrībai būtiskas problēmas, par kurām valsts vara, kas toreiz bija Kreivijas impērija kopā ar vietējo vāciešu dominējošo lobiju nevēlējās celt gaismā un raisīt par tām diskusijas, jo no vienas puses visi grāmatā aprakstītie varoņi bija Krievijas impērijas pilsoņi, no otras puses liela daļa no tiem bija būtiski apspiesta un pakļauta augtākai sabiedrības kārtai, ko veidoja vācieši. Romānā tika atainota sociālā nevienlīdzība un vaciešu dominējošais stāvoklis, kas tika parādīts ar muižkunga aizliegumu vecākiem palīdzēt Jānim, kurš devās mācīties uz universitāti, nepalikdams laukos strādāt pie muižkunga. Arī garīdzniecība ar Pāvila un viņa tēva tēliem tika atainota ļoti negatīvās nokrāsās, kur baznīca bija garīdznieku labklājības nodrošināšanas rīks, nevis organizācija, kuras mērķis ir palīdzēt cilvēkiem. Grāmatā tika aprakstīta nabadzība un grūtības, kas bija jāpārvar galvenajam varonim, lai sasniegtu mērķi kļūt par izglītotu un sabiedrībā cienījamu cilvēku. Ar Jāni grāmatas autors ir aprakstījis lielā mērā pats sevi, jo Zeibots Jēkabs arī kļuva par skolotāju samērā grūtos apstākļos un ievesmu noteikti ir ņēmis no savas personīgās pieredzes.

Šī grāmata ir kā vēstījums no pagātnes visiem tiem, kas brauc no laukiem uz Rīgu vai no Latvijas uz kādu Rietumeiropas valsti studēt un ir spiesti dzīvot trūcīgos apstākļos, smagi strādāt, lai izdzīvotu un izmācītos. Kaut arī šī grāmata nav obligātajā skolas programmā, to noteikti ir vērts izlasīt katram, lai palielinātu izpratni gan par vēsturi, gan rastu iedvesmu cīnīties par savu mērķu sasniegšanu.

Kenilvorta (pārdomas pie tējas tases)


Pētot blogus latviešu valodā, nonācu pie sacinājuma, ka liela daļa no blogotājiem ir arthouse stila piekritēji, tas ir sēdēt pie tējas vai kafijas tases, smēķēt cigareti un ar depresīviem vārdiem aprakstī nevienam neinteresējošas pārdomas vai izjūtas. Tā ka es arī šad un tad kaut ko uzrakstu, tad noteikti, ka man jāsāk darīt tāpat, tomēr problēma īstas atmosfēras radīšanai ir tāda, ka es nesmēķēju, tāpēc nācās taisīt atkāpes un iespējams tika radīta pa visam citādāka atmosfēra.

Šoreiz par Valtera Skota grāmatu “Kenilvorta” (Walter Scott “Kenilworth”). Grāmatā ir aprakstīta renesances laikmeta traģēdija, kas notika neprātīgas mīlestības, mirkļa iekāres un apstākļu dēļ. Tomēr varoņu nāvi šajā grāmatā izraisīja pa visam cita cilvēku īpašība – varaskāre, nebeidzamā dzīšanās pakaļ varai. Interesantākais tas, ka grāmatā ļoti viennozīmīgi tika uzsvērts, ka cilvēki, kas dzinās pēc varas bija labi situēti, ar izdevīgu stāvokli karalienes Elizabetes galmā un viņiem nebija vajadzīga nauda vai labklājība, jo tā viņiem jau bija. Tikai un vienīgi vara pār citiem, par jebkuru cenu, nerēķinoties ar sekām un cenu. Pirmais, kas aizsāka traģēdiju, bija grāfs Lesters (kam piederēja tagadējā pilsēta Leicester, Anglijas vidienē), viņš vēlējās un pēc tam arī ieguva augšdzimušas “lauku”meitenes sirdi. Grāfs viņu iespejams arī mīlēja, bet svarīgākais viņam tomēr bija vara pār iekāroto meiteni. Pēc tam notikumi attīstījās sekojoši, meitenes tēvs aizsūtīja drauga dēlu Tresilianī, lai tas atvestu meiteni atpakaļ mājās, jo tā bija aizmukusi prom no tēva mājas (pils) pie grāfa Lestera un slepus no visiem aprecējusies. Notikumu gaitā tika atkālts, ka grāfs slēpa savu laulību un vēlējās kļūt par vienīgo karalienes Elizabetes favorītu, kas noveda pie tā, ka lai atbrīvotos no savas sievas, viņš deva savam padotajam pavēli sievu slepus nogalināt, kas padotajam arī izdevās. Pavēle tika dota it kā dusmu brīdī, tomēr patiesais iemesls bija velme pēc varas, (tāpēc, ka karalene Elizabete noteikti nebūtu labvēlīga pret vīrieti savā galmā, kas ir precējies, jo viņa pati bija nevainīga un tāda arī palika līdz nāvei), jo tikai vara varēja veldzēt grāfa slāpes pēc varas. Savukārt padotais izpildīja grāfa pavēli, jo arī viņš tiecās pēc varas, kas viņam rastos, uzticīgi kalpojot grāfam.

Pēc neliela grāmatas atstāsta, vēlos vienkārši uzsvērt, ka bieži cilvēkiem nav vajadzīga nedz nauda, nedz kaut kas materiāls, bet daudz lielāku lomu un velmi spēlē tieši nemateriāla tieksme pēc varas pār citiem, tieksme dominēt, tieksme sacensties ar pretiniekiem un uzvarēt, pat tad, ja uzvara pēc būtības sekmēs uzvarētāja iznīcību vai arī liks pārkāpt likumu un morāles principus. Vai tieksme pēc varas ir visiem cilvēkiem, vai tikai dažiem, grūti atbildēt, bet pēc maniem novērojumiem, visi cilvēki tiecas pēc varas un, ja kāds saka, ka viņam interesē nauda nevis vara, tad viņš melo, jo nauda ir tikai līdzeklis varas iegūšanai, ja kāds saka, ka viņam neinteresē pati vara, tad viņš vai nu baidās atzīties, vai arī vienkārši liekuļo. Visi mēs esam tikai cilvēki un visi mēs tiecamies pēc lielākas vai mazākas varas, jautājums ir tikai viens, cik katrs no mums ir gatavs uzlikt uz galda, spēlējot šo bīstamo un neparedzamo spēli.

Laulības līgums


Kaut arī laulības līgums, kļūst aiz vien populārāks mūsu sabiedrībā un noslēgto laulības līgumu skaits katru gadu pieaug, šoreiz nolēmu uzrakstīt nevis par laulības līguma juridiskajiem aspektiem, bet par grāmatu, kuru man sanāca izlasīt šajā nedēļā, proti, Onerē de Balzaks “Laulības līgums”.

Nedaudz par pašu grāmatu, kā lietu. Grāmata “Laulības līgums” tika uzrakstīta 1835. gadā un ir reālisma aizsākumu paraugs franču literartūrā. Literārais prozas darbs sastāv no 6 daļām un grāmatas sižets pēc būtības sadalās divās daļās: pirms laulības līguma noslēgšanas un pēc tā.

Nevēlos pašlaik atstāstīt sižetu, lai katram būtu interesanti pašam izlasīt “Laulības līgumu”, bet izteikšu savas domas par grāmatas sizētu un atziņas. Interesanti, ka par katru no atziņām varētu uzrakstīt vismaz vienu postu blogā.

Galvenais varonis Pols, kurš ir bagāts un bauda lielus panākumus Parīzes augstākās sabiedrības aprindās, tomēr atceroties savu bērnību viņš atgriežas Bordo pilsētā, kur satiek sievieti ar kuru vēlās ņemt par sievu. Pats grāmatas sižets ir triviāls un ļoti ikdienišķs, bet autoram izdevās izveidot ļoti aizraujo;su un saistoši litereāro darbu no tik vienkāršas tēmas. Grāmatā tiek pretnostatītas divas dzīves, vien aprecoties vadoties tikai no emocijām un atdodot laulībai visu sevi un visu savu mantu, kas beigu beigās noved pie lielākās dzīves traģēdijas, un otra dzīves, kad laulība tiek noslēgt ar aprēķinu bez mīlestības un citām emocijām, tādā gadījumā iegūstot mantu un stāvokli sabiedrībā. Ar šādu pretnostatījumu autoram izdevies parādīt, kādā eiforijā un ārprātā ieslīgst cilvēks, kurš notic, ka laulība var tikt slēgt aiz mīlestības un uzticas akli cilvēkiem, kuriem ir pavisam citi, ļoti sautīgi nodomi attiecībā uz laulību. Grāmatas atziņa ir tāda, ka laulību jāuztver, kā biznesa projektu ar smalku aprēķinu un atklātu ieguvumu, jo kaisle un mīlestība pāriet, bet mantiskās attiecības paliek visu laulības laiku.

Kaut arī grāmata rakstīta 1835. gadā, mūsdienās tā ir ļoti aktuāla, jo mūsdienās arī ir iespējams noslēgt laulības līgumu un reģistrēt to LR Uzņēmumu reģistrā, gan par mantas kopību, gan par mantas šķirtību pirms vai pēc laulības noslēgšanas. Daudziem cilvēkiem laulības līgums šķiet kā neuzticības izteikšana vīram vai sievai, bet neieslīgstot ilūzijās un sapņos var atklāt, ka mums nav ne mazākā pamata pilnībā uzticēties otrau pusei, jo katram cilvēkam šajā dzīvē ir tikai un vienīgi savas privātās intereses, kas kāda konflikta gadījumā pilnā apmērā tiks realizētas.

Grāmtā man ļoti patika aprakstītais process, kad divi notāri cīnijās par laulības līguma punktiem un katrs centās ietvert tajā kādu noteikumu, kas būtiski uzlabotu sava pārstāvamā pozīciju šķiršanas vai nāves gadījumā. Tika demonstrēts, ka diskusijas par laulības līgumu ir vairāk līdzīgas divu uzņēmēju lietošķajām pārrunām par kopīga uzņēmuma izveidi, nekā divu mīlnieku aklās fantāzijas. Ar līguma noslēgšanas procesu Onorē de Balzakam veiksmīgi izdevās atklāt sieviešu lomu 19. gadsimta Francijas sabiedrībā, kad pati līgava pat nezināja un nepiedalījās laulības līguma noslēgšanās, to viņas vietā darīja aizbildņi, līdz ar to tika uzsvērta vecāku loma sabiedrībā, kā arī tas, ka bērns ir tikai un vienīgi investīcija vai tirgošanās objekts, nevis dzīvs cilvēks.

Frāze, kas man palika atmiņā no grāmatas ir šāda: bagātie precās, lai vairotu savu bagātību, nabagi precas, lai izdzīvotu. Šāda frāze, liek aizdomāties katram, ar kādu mērķi tiek nodibinātas juridiskās attiecības starp abiem cilvēkiem, bet parasti ir viens no iepriekšminētajiem iemesleiem, jo jūtas un emocijas grāmtā tiek uzsvērtas kā trūkums veiksmīgai laulības dzīvei, kas traucē un pavērdzina padarot brīvu rīcībā to, kurš saglabā vēstu prātu un seko aprēķinam.

Visiem iesaku izlasīt šo grāmatu, lai katrs pats atrastu sev interesējošās atziņas, ar kurām ir pārbagāta Onorē de Balzaka grāmata “Laulības līgums”, šo grāmatu viegli var atrast internetā gan angļu, gan krievu valodā un protams arī franču valodā ar nosaukumu Le Contrat de mariage. Šis darbs nav aizsargāts ar autortiesībām, tāpēc pavisam legāli to var lejuplādēt un iepazīties ar to bez maksas.

Prezentācija (I daļa)


Skatiens domīgs un līdz ar to pilnībā tukšs veras uz matēti brūnu galda malu. Nepārtraukti ir jūtams uzbudinājums un satraukums, kas rada nedaudz citādākas realitātes esamību, nekā tā izskatās ikdienā. Drudžaini tiek pārskatītas iepriekšējā vakarā sagatavotās lapas un ar acīm ir velme pagrābt vēl kādu papildus informāciju vai vismaz atkārtot prezentējamo materiālu, kaut arī zemapziņā skaidrs, ka pēdējā mirklī uzņemtā informācija nepaliek galvā pat uz divām minūtēm.

Pēc katra nākamā cilvēka, kurš prezentē savu darbu, rinda bezcerīgi samazinās, tādējādi, pietuvinot ilgi gaidīto, bet aiz uztraukuma nevēlamo uzstāšanās brīdi.

Telpā, ar katru nākamo priekšnesumu, paliek aizvien smagāks gaiss. Dažādas smaržas un smakas ieplūst caur deguna nāsīm un smadzenes labprāt tās uztver, lai tikai uz īsu mirkli novērstos no neatceļamas eksekūcijas, kas gaidāma drīzumā.

Rokas nervozi spēlējās ar pildspalvu ņemot un liekot iekšā drudžani kodolu. Pēkšņi tiek izdzirdēts liktenīgais vārds “nākamais”, kas padara nenozīmīgu visu, kas notika iepriekš, asinispiediens pieaug un pulss kļūst straujāks, elpa paliek dziļāka un zāle apklust.

Ātri un veikli pieceļoties, ar vienu rokas kustību tiek paņemtas iepriekš sagatavotās lapiņas un pildspalva, jo prezentācijas laikā vienmēr jābūt priekšmetam, pie kā pieturēties, pie kā turoties var justies drošs un pasargāts no vērīgām acīm. Došanās uz zāles sākumu, kur atrodas projektors, ir kā gājiens caur šauru koridoru, kura galā redzama gaima uz āru, bet apkārt ir tikai tumsa un izplūduši silueti.