Beidzot esmu atgriezies pie rakstīšanas, kas mani patiesi priecē. Šoreiz manu uzmanību pievērsa Delfi.lv raksts “Dezinformācijas paraugstunda: kā no tvīta dzimst stāsts par ‘sātanistiem” (saite:https://www.delfi.lv/atmaskots/dezinformacijas-paraugstunda-ka-no-tvita-dzimst-stasts-par-satanistiem.d?id=52476131), kur tika rakstīts par to, kā “Sputnik Latvija” izmanto Twitter ierakstus, lai manipulētu ar lasītāju viedokli un pasniegtu tvītus kā faktu vai lielas sabiedrības daļas viedokli.
Nav noslēpums, ka cilvēks pēc savas dabas ir bara dzīvnieks un ir pakļauts vispārējam viedoklim. Šāda pieeja cilvēkiem senatnē palīdzēja izdzīvot, jo ļāva apvienot cilvēkus lielās grupās kaut kāda mērķa sasniegšanai, izvirzot skaidru un saprotamu mērķi. Šo ļoti labi izmanto propagandisti, radot iespaidu, ka viņiem izdevīgs viedoklis ir lielākai daļai sabiedrības. Daudzi to sauc par konformismu, bet šeit ir atšķirība, propaganda paredzēta tiem, kuri nevēlas domāt, bet vēlas iegūt no ziņām emocijas, savukārt konformisms ir apzināta viedokļa korekcija, lai tas sakristu ar vairākumu.
“Sputnik Latvija” un vēl liela daļa mājas lapu ir veidotas priekš viena mērķa – skalot smadzenes lasītājam, lai veidotu samērā sagrozītu un Krievijas varai izdevīgu realitāti. Arī mani tvīti tika izmantoti, lai manipulētu ar sabiedrību, jo tas bija, maigi sakot, no konteksta un pavisam citas tēmas izrauts citāts.
Pēc tam, kad sāku repostot Alekseja Navaļnija tvītus un informāciju par viņa darbību, manis citēšana apstājās, jo Navaļnijs šajā gadījumā ir kā ķiploka krelles pret vampīriem, strādā tik pat droši kā Šveices pulkstenis. Līdz ar to labs veids kā cīnīties pret tāda veida gadījumiem, un popularizēt tiešām interesantu un efektīvu Krievijas opozicionāra darbību.
Pēc augstāk aprakstītā gadījuma, es sāku pārdomāt, kā vispār cīnīties ar šāda veida propagandu. No vienas puses oficiāli Latvija cenšas aizliegt dažādus propagandas TV kanālus, kas ir neefektīvs veids, jo ir satelīta šķīvji un internets, pie tam jebkurš aizliegums cilvēka uztverē leģitimē aizliegto saturu. No otras puses ir speciālas struktūras, kas skenē un uzrauga informatīvo telpu, reaģējot uz dažāda veida provokācijām. Pēdējā pieeja ir vēl mazāk efektīva, jo visus uzraugošos algoritmus var apiet, bet informācijas plūsma ir tik liela, ka to nav iespējams uzraudzīt. Tāpēc neviena no esošajām pieejām mani nepārliecina.
Domāju, ka pareizākais veids ir demokrātisku institūtu stiprināšana un aktīva komunikācija ar sabiedrību, pie tam, visu sabiedrību, nevis tikai ar “pareizo” sabiedrības daļu. Ja komunikācijas nenotiek, tad, kā ar krievu valodā runājošiem, šo telpu aizpilda propagandas kanāli.
Ar demokrātiskiem institūtiem es domāju sabiedrības lielāku iesaisti lēmuma pieņemšanā, piemēram, pašvaldību referendumi būtu pareizais solis, tāpat vajadzētu ieviest lielāku skaitu dažādu vēlētu amatu, piemēram, prezidentam, ģenerālprokuroram un virsprokuroriem. Beidzot vajadzētu atrisināt nepilsoņu problēmu un sākt viņu iesaistīt politiskā dzīvē, kamēr tie nav pārvērtušies Krievijas pilsoņos, kuri Latvijā ir 40 tūkstoši. Lielāka sabiedrības iesaiste rada sajūtu, ka no konkrētā cilvēka kaut kas ir atkarīgs, līdz ar to rodas kopības sajūta, kas iznīcina propagandas iespējas, jo cilvēki ir procesā un labi zina, kas notiek. Pie tam viņiem rodas patiesa mīlestība pret valsti, nevis mākslīgais “patriotisms”, kuru esmu kritizējis iepriekšējos rakstos.
Tāpat vajadzētu pilnībā pārskatīt valsts mediju politiku un mainīt pieeju, ka LTV ziņas ir pamatā valsts ierēdniecības ziņu kanāls, kur ārpus ierēdniecības, nevienu neatkarīgu viedokli, kas būtu tādā pašā laika apjomā, nedzirdēsiet. Nepieciešams nodrošināt pieeju medijiem plašai sabiedrības daļai, kas varētu runāt par problēmām, piemēram, par Valsts ieņēmumu dienesta vai Valsts policijā dienējošo ierēdņu iespējamo korupciju, par kuru klīst daudz baumas utt. Diemžēl notiek pretējs, intervijas lielākā vairumā tikai ar ierēdņiem vai no publiskiem iepirkumiem dzīvojošiem uzņēmējiem, kuri saka, ka valstī viss ir kārtībā. Rezultātā, rodas kārtējs informācijas vakuums, kad oficiālie mediji klusē par problēmu, savukārt propaganda par to raksta un kļūst par vienīgo informācijas avotu, protams, sagrozot visu sev izdevīgā veidā.
Nobeigumā var vēlreiz uzsvērt, ka propaganda ir problēma, kas Latvijai nodara kaitējumu, jo noskaņo cilvēku masas pret valsti. No otras puses mēs redzam, ka valsts pati ar savu bezdarbību veido labu augsni dažāda veida dezinformācijai, jo netiek nodrošināta diskusija par reālām problēmām sabiedrībā, bet notiek ierēdņu viedokļa translēšana. Tāpat mums ir jādomā par vēl lielāku demokrātijas ieviešanu valstī, jo cilvēku līdzdalība ir nepietiekama. Savukārt visus lasītājus aicinu izglītoties, jo tikai zināšanas ļauj atlasīt un izvērtēt dažāda veida informāciju, lai izvairītos no mītu radīšanas.
sarkanakmens 