Zemes iegāde vai fikcija

Sarunvalodā var bieži dzirdēt frāzi, ka kāds cilvēks ir nopircis vai pārdevis zemi, piemēram, 10 ha lauksaimniecības zemes, vai meža. Bet patiesībā tā nav, uzskatu, ka zemi tādā izpratnē nav iespējams nopirkt. Vienīgais veids kā nopirkt zemi, ir to iegādāties dārzniecības veikalā maisā. Kāpēc tā ir? Paskaidrošu uz Latvijas piemēra.

Latvijas Republika ir suverena valsts, kur suverenitāte piedēr Latvijas pilsoņiem un ļoti ierobežotā mērā pārējiem iedzīvotājiem, ņemot vērā cilvēktiesības. Ja pieņem, ka suverenitāte pieder pilsoņiem, tad jāpieņem, ka visas tiesības uz visu, kas ir valstī, pieder tiem pašiem pilsoņiem. Tas nozīmē, ka jebkura zeme, mežs, māja, dzīvoklis utt., patiesībā pieder visiem pilsoņiem, jo tiem ir absolūta vara pār valsts likumiem un valsti kopumā, jo suverenitāte ir absolūta vara. Iepriekšminētais nav nemaz tik utopisks, kā varētu šķist sākumā, jo Latvijas Republikas Satversmes 105. pantā ir pateikts, ka ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību. No iepriekšējā redzams, ka pilsoņi, caur Satversmē iestrādātām tiesību normām, piešķir tiesības uz īpašumu, kas nozīmē, ka tas, kurš tiesības ir piešķīris, šajā gadījumā ir tiesīgs tās arī atņemt, kas arī tiek pateikts 105. pantā.

Līdz ar to pērkot zemi, mežu, māju, dzīvokli vai jebkādu citu īpašumu, mēs pērkam tikai un vienīgi tiesības lietot īpašumu, bet pašas absolūtās tiesības pār lietu mums nemaz nav, jo īpašuma tiesības nodrošina valsts, līdz ar to valstij ir iespēja šīs tiesības arī nenodrošināt.

Par bēgļiem II

Pagājušajā gadā rakstīju veselu postu par bēgļu tēmu, saistībā ar to, ka mums vajadzētu izstrādāt vienotu politiku šajā jautājumā. No valsts puses, protams, nekas netika izdarīts un viss drīzāk arī nebūs. Tāpēc uz jautājumu var paskatīties no globālās puses.

Mūs visus biedē ar Eiropas islamizāciju, tomēr tā nav taisnība, jo Eiropā dzīvo aptuveni 45 miljoni islama ticīgie iedzīvotāji, kas nozīmē, ka pat, ja visi bēgļi būtu musulmaņi, kas starp citu nemaz nav, tad 1 miljons bēgļu ir tikai aptuveni 2,5% par cik varētu Eiropā palielināties musulmānu skaits. Papildus tam jāņem vērā, ka ir valstis, piemēram, Albānija, Bosnija un Hercogovina, kur islama ticīgo iedzīvotāju īpatsvars ir virs 30%. Līdz ar to var secināt, ka bēgļi nepadarīs Eiropu vairāk islamisku, nekā tā ir pašlaik. Starp citu lielākais drauds no islama puses Eiropā bija nevis 20. gadsimtā vai 21. gadsimtā, bet 1529. gadā, kad Osmaņu impērija centās ieņemt Austrijas galvaspilsētu Vīni un tur atšķirībā no bēgļiem, atradās labi bruņota turku armija.

Par noziedzību. Vai bēgļi palielinās noziedzības līmeni vietās, kur tiks izmitināti? Ar lielu varbūtību var teikt, ka jā, palielinās, tomēr bēgļi nav vienīgā problēma, jo Eiropā jau pašlaik ir pilsētas, kurās ir ļoti liels noziedzības līmenis, piemēram Maskava, Sarajeva, Glazgova ar savām ielu bandām un grupējumiem, Tirāna Albānijā, Neapole Itālijā, Sofija, Nottingema, Marseļa utt. Varat paskatīties noziegumu statistiku iepriekšminētajās pilsētās un noteikti būs redzams, ka 1 miljons bēgļu nepasliktinās drošību pilsētās, kur valda liela sociālā nevienlīdzība un ir lielas mazizglītotas strādnieku masas. No krimināltiesību teorijas par klasisku teicienu ir nostabilizējusies atziņa, ka no nozieguma cilvēku attur vienīgi soda neizbēgamība, tādējādi problēma ir nevis bēgļos, bet gan tiesībsargājošo institūcijās, sākot ar zemo atalgojumu, korupciju, zemo kvalifikāciju un sliktu organizētību.

Labi, beigšu ar moralizēšanu, jo tāpat jebkurš domājošs cilvēks sapratīs, ka pašlaik plaši izplatītā propoganda par briesmīgiem bēgļiem un lielo bēgļu problēmu, ir tikai un vienīgi mehānisms, kā Vācijas, Itālijas un Francijas valdībām slēpt savu nekompetenci, ekonomikas attīstības politikas neesamību, savus koloniālos noziegumus Āfrikā un Tuvajos austrumos utt. Neviens negrib risināt problēmas, kas radīja šādu situāciju, bet visi grib risināt tikai un vienīgi sekas, kas pēc būtības ir nepareizi, jo pēc gada būs vēl 1 miljons, pēc diviem gadiem jau 2 utt., jo problēmas paliek, bet cilvēku trasportēša paliek aizvien pieejamāka.

Risinājumi situācijai varētu būt dažādi, bet pēc manām domām, vislabākais risinājums ir beigt izzagt mazattīstītās valstis un sākt tās attīstīt, nodrošinot izglītību, medicīnu un ekonomisko izaugsmi Āfrikā, lai cilvēki bēgtu nevis uz Eiropu, bet viņiem būtu kur doties tuvāk savām mājām, vai arī ar laiku, šī problēma izzustu pavisam. Jāiedarbina starptautiskie mehānismi, lai tiešām manītu asiņainās diktatūras, nevis izmantot tās intrigām un ekonomiskajiem kariem. Tas ir tik vienkārši, tomēr ir viens bet – realitāte un cilvēka daba – mantrausība, negausība, egoisms, skopums, alkatība utt..

Dzejolis – Lielpilsēta

Lielpilsēta

Šeit dzīve kā cīņa

Bez apstājas rit

Tik nedomā atslābt

Tad lemts būs tev mirt

Ar spēku vai prātu

Ceļu sev laust

Minot un stumjot

No putekļiem smakt

Kad tikko tu stāsi

Uz ceļmalas kusis

Tā samīdīs tevi

Un mirsi kā kārtējais muļķis

Par valdību un varu

Parasti, kad notiek vēlēšanas, vai varas maiņa, es uzrakstu postu, bet ne jau par to, kas ir labi vai slikti un ne jau par to, kāds politiskais spēks ir labākais Latvijā un kādai valdībai ir jābūt. Parasti ierakstu visiem zināmu, bet ikdienas skriešanā aizmirstu atziņu, ka neskatoties uz to, kādi deputādi ir ievēlēti, neskatoties uz to, kādi ministri ir apstiprināti un neskatoties uz to, kādi ierēdņi ir paņemti valsts dienestā, visa valsts vara pieder tikai un vienīgi Latvijas iedzīvotājiem, jo tikai un vienīgi viņi, tas ir mēs, ir tiesīgi lemt par valsti un tajā notiekošo. Kaut arī iepriekšminētais skan ļoti romantiski, tomēr tieši ar tādu apziņu mums ir jāiet uz valsts iestādēm, jāzvana uz Valsts policiju, jāizsauc neatliekamā palīdzība utt., jo tieši mēs veidojam valsti tādu kādā vēlamies dzīvot.

Un paliks tikai vējš

Šis noteikti būs viens no drūmākajiem postiem manā blogā, bet tēma ir pārāk interesanta, lai to neuzrakstītu. Tase tējas uz galda un aiz loga – 18 grādi pēc Celsija, kas nozīmē, ka rakstīšana šovakar ir iespējams labākā nodarbe.

Sākšu apstākļu izklāstu. Sanāca pavisam nejauši saskarties ar informāciju par cilvēku, kurš zināmu laiku atpakaļ nomira. Cilvēkam bija 26 gadi. Pašu cilvēku nepazinu un nezinu arī nāves cēloņus, iespējams tā ir pašnāvība, iespējams kāda slimība vai arī kādu narkotisku vielu ilgstoša lietošana. Informācijas trūkums šajā gadījumā, patiesībā arī ļāva no malas paskatīties uz lietām, par kurām esmu iecerējis uzrakstīt un visdrīzāk dažāda veida pārdomas par to tiks atainotas arī citos postos.

Intereses pēc pameklēju to cilvēku dažādos interneta meklētājos, protams, facebook un draugiem.lv profili bija dzēsti, nekāda cita informācija, par to cilvēku nebija īsti atrodama, kaut arī atrast cilvēka nodarbošanos tomēr bija iespējams, bet kas ir fakts par nodarbošanos, salīdzinājumā ar pašu cilvēku un viņa būtību, kas slēpjās dvēselē. Tad es padomāju, ka patiesībā mūsdienās cilvēks sāk asociēties ar profila esamību vai neesamību sociālajos tīkols, jo, ja kāds vēlas uzzināt kādus faktus par cilvēku, sociālie tīkli ir pirmais, kur tiek meklēta informācija, līdz ar to, ja par cilvēku tur nav iespējams neko atrast, tad rodas sajūta, ka tas cilvēks nemaz nav dzīvojis. Savukārt cilvēki visu savu dzīvi atainot savos profilos, pēc kuriem daudz interesanta var uzzināt, ja ir vēlēšanās analizēt izvietoto informāciju.

Otra doma kā turpinājuma pirmajai, kas iešāvās prātā, ir jautājums, kas paliek pēc tam, kad cilvēks aiziet prom no šīs dzīves? Labi, tuvāko cilvēku atmiņas dzīvos ar viņiem visu mūžu, kas ar laiku arī izzudīs nebūtībā. Noteikti tiks saglabāta informācija valsts datu bāzēs un arhīvos, bet to īsti nevar saut par kaut kā atstāšanu pēc sevis. Ilgākā laika posmā vienīgais, kas varētu palikt pēc cilvēka ir informācija par cilvēku, par viņa domām un darbiem. Ja kāds ir kaut ko uzbūvējis, tad būve kādu laiku var nostāvēt, kā informācijas nesēja par aizgājušo cilvēku, tomēr tā pati par sevi nevar neko izteikt, bet izteikt var tikai un vienīgi informācija, jo akmeņus un citus būvmateriālus vējš ar laiku aiznesīs tālu prom, un izkaisīs pa milzīgo pasauli, savukārt informācija ir nemateriāla un paliek uz mūžu.

Pēc visa iepriekšminētā, katrs vēlētos paskatīties uz sevi un atbildēt uz jautājumu, kas paliks pasaulē pēc manis? Viennozīmīgi, katrs vēlas būt mirstīgs un dažiem cilvēkiem tas arī ir izdevies, piemēram, Senās Ēģiptes faraoniem, slaveniem zinātniekiem un daudziem rakstniekiem, kas informāciju par sevi ir iemūžinājuši vai nu sienu zīmējumu veidā vai arī pierakstot to ar tinti uz baltas lapas. Tomēr lielākā daļa cilvēku piedzims, nodzīvo savu mūžu un aiziet itknā nemaz nebūtu bijuši.

Loģiski tādā gadījumā ir pajautāt sev par bloga rakstīšanu apskatot jautājumu no mūžības skatu punkta. Kaut kad laiku atpakaļ vienā blogā, kurā uzsvars ir uz grāmatām, bija diskusija par to, kāpēc mēs rakstām blogus, uz ko es uzrakstīju, ka blogu rakstīšana ir labs veids, kā veicināt valodas lietošanu, sakārtot savas domas un kaut ko paust pasaulei. Ja man vajadzētu atbildēt uz šo jautājumu šodien, es laikam uzrakstītu, ka bloga rakstīšana ir veids, kā mēs saglabājam informāciju par sevi, rakstot savas pārdomas, izklāstot savu viedokli un daloties ar emocijām. Varbūt tas tiešām ir mūsdienīgs veids, kā padarīt sevi nemirstīgu, jo maz ticams, ka kaut kāda informācija reiz nonākot internetā, kādreiz no tā izpazudīs. Arī par to cilvēku, kas tika minēts sākumā, mēs varētu uzzināt vismaz kaut ko, ja cilvēkam būtu blogs, kurā viņš rakstītu un izpaustos, bet šajā gadījumā cilvēks ir aizgājis uz mūžiem un par viņu visdrīzāk visi aizmirsīs un pie viņa kapa reiz paliks tikai vējš.

Pozitīvās ziņas kā opcija

 

Pamanīju, ka vienā Krievijas ziņu portālā ir poga “Ieslēdziet labās ziņas” un uzspiežot šo pogu, no portāla pazūt visas ziņas, kas satur kādu negatīvu informāciju, kas spēj sabojāt garstāvokli. Var teikt, ka tā ir bēgšana no realitātes, tomēr es vēlētos, lai visos ziņu portālos būtu šāda poga, jo ikdienā ir redzama nebeidzamā sacensība starp ziņu portāliem par to, kurš no tiem publicēs kaut ko šausmīgāku, pretīgāku vai neglītāku. Starp citu, rakstot blogu, viegli ir nonākt pie secinājuma, ka atrast kaut ko pozitīvu un interesantu ir daudz grūtāk, nekā iedziļināties un aprakstīt kādu sabiedrībā aktuālu problēmu. Viennozīmīgi ap sevi vajag censties radīt pozitīvas informācijas telpu, protams, ar mēru, neaizejot galejībās.

Filma “Pretīgais astotnieks” (The Hateful Eight)

Nesen man sanāca noskatīties Kventina Tarantīno filmu “Pretīgais astotnieks” (The Hateful Eight). Šajā postā īsumā par saviem iespaidiem.

Kā jau visas Tarantino filmas, arī šī filma nav ar standarta scenāriju un notikumu attīstību, kaut arī šīs filmas sižetu, zinot Tarantīno filmu stilu, var paredzēt jau noskatoties pirmās 40 filmas minūtes. No lietām, kas man filmā patika, ir radītā atmosfēra, kad vairāki cilvēki tiek ieslēgti mājā dēļ stipras sniega vētras un tiem jāpavada ilgs laiks slēgtā telpā. Līdz ar to filma atgādināja vairāk teātra uzvedumu. Paskatoties aktieru sastāvu, varēja noprast jau pirms filmas skatīšanās, ka aktieru spēle būs viens no spēcīgākajiem filmas elementiem un tā arī bija. Visvairāk varētu izcelt aktrises Jannifer Jason Leigh spēli, kas pilnībā tika atklāta filmas beigās, varēja redzēt ka viņa centās ielikt gan emocijas, gan meistarību.

Par mūzikas noformējumu arī var teikt labus vārdus, mūzikas pavadījums bija tur, kur tam ir jābūt un tāds, kas rada pareizu atmosfēru.

Pēc būtības ši ir laba filma, kuras notikumi attīstas samērā spraigi un nevienā brīdī filma neliekas garlaicīga, vai arī mākslīgi izstiepta. Filmā tiek aktualizēta rasisma problēma un tiek parādīta gan cilvēka sliktā, gan labā daba, kā arī neviens no varoņiem nav nedz labs, nedz slikts, jo katram ir savas gaišās un tumšās puses. Vienīgi, kur filma tiešām zaudē, tas ir sižets, jo ir ļoti viegli paredzēt, kas notiks tālāk, tāpēc filma ļoti labi patiks gan Tarantīno faniem, gan tiem, kuriem patīk baudīt labu aktieru spēli, tomēr diez vai patiks tiem, kas gaida kaut ko neparastu vai pozitīvu. Starp citu šo filmu nevar pieskaitīt pie vesterniem, jo šo sižetu varētu pārcelt arī uz mūsdienām un tas jebkurā gadījumā būtu aktuāls.

Par dzīves patiesību

Sabiedrībā valda uzskats, ka nav pieklājīgi runāt par politiku un reliģiju. Diemžēl šajā blogā man nav izdevies ievērot nevienu no pieklājības priekšrakstiem un tas ir labi, jo tikai domājošs cilvēks var pastāvēt un dzīvot, bet tiem, kas nedomā, atliek tikai eksistēt. Šoreiz īsi un par reliģiju. Kaut kad nesen nācās aizdomāties par garīgām lietām un tajā skaitā par reliģiju kā tādu. Pētot dažādas ģeogrāfiskas kartes par Indiju, palasīju nedaudz Vēdas jeb svētos rakstus, precīzāk angļu valodā Rig Vedas (zinu, ka vēdas ir četras). To visu prātā salīdzīnāju ar Bībeli, kas man fragmentāri jau iepriekš bija zināma un prātā atausa arī Korāns (droši vien dēļ Korāna pieminešanas, šo postu izlasīs vairāki dienesti), kas tika lasīts kaut kad senāk. Parasti klasiskais uzskats, ka ar reliģiju vai folkloru, cilvēkiem tika skaidrotas lietas, kuras cilvēki noteiktā vēstures posmā izskaidrot nevarēja, kā, piemēram, dzīvības rašanās utt., kā arī cilvēkam tiek norādīts ceļš, kuru tam ir jānoiet, lai beigās iegūtu kādu nemateriālu labumu (jo visu materiālo, garīdznieki un valdnieki centās pievākt sev). Tomēr es uz to skatos nedaudz citādāk. Reliģija tika radīta ne tikai, lai skaidrotu sarežģīto pasauli un ne tikai, lai nestu mieru cilvēku sirdīs, bet arī tāpēc, lai cilvēki varētu pārnest atbildību par savu rīcību vai arī atturēšanos no rīcības uz kādu, kuru nav iespējams tiesāt, tas ir, Dievu vai vairākiem dieviem. Vajag nogalināt konkurentu, kas tirgo Vidusjurā, neticīgais, Alahs grib lai viņu nogalinu, kaimiņiene skatās uz vīru, dedzinām kā raganu, jo Dievs tā grib, nespējam dzīvē neko mainīt, nekas, jo Krišna teica, ka nekas materiāls nemaz neeksistē utt., tādējādi tiek pārnesta atbildība un meklēti attaisnojumi, kas tiek lielā mērā akceptēti no to cilvēku puses, kas arī dara tieši tāpat vai nesaprot, ka viņi tiek muļķoti ar dažāda veida pasakām.

Saistībā ar iepriekšminēto, var secināt, ka latviešu folklora un tautas gudrība ir daudz patiesāka un tiešām vērā ņemama, kurā ir zelta vārdi “katrs ir pats savas laimes kalējs”, kas norāda uz to, ka tikai un vienīgi cilvēks ir atbildīgs par saviem lēmumiem un rīcību vai atturēšanos no tās. Tādējādi aicinu visus lasīt latviešu tautas sakāmvārdus un nemeklēt vainīgos savās nelaimes, bet gan veikt padziļinatu analīzi un izdarīt secinājumus, lai sasniegtu vēlamo rezultātu. Iepriekšminētais sakāmvārds varēja rasties tikai tur, kur nav skaudības, mantkārības un dusmu, to varēja izdomāt tikai drosmīgi un stipri cilvēki.