Par 16. marta Leģionāru piemiņas dienu


Katru gadu Latvija sadalās divās diametrāli pretējās grupās, tie, kas ir par Leģionāru piemiņas dienas atzīmēšanu, iešanu pie Brīvības pieminekļa un tie, kas ir pret šo piemiņas dienu kā tādu. Katrai pusei ir sava pozīcija un savi argumenti, kas visdrīzāk ir pareizi un kopsaucēju abas puses šajā jautājumā nekad neatradīs. Šeit pamēģināšu šo lietu apskatīt no veselā saprāta puses.

Politiksi ļoti izdevīgi ir sabiedrību dalītu pēc iespējas mazākās slēgtās grupās. Leģionāru piemiņas dienu atzīmēšanu ļoti veikli izmanto bijušie komunisti no nacionalistiskām partijām un no komunistiskajām partijām, kas, kā efektīvs rīks, nodrošina nacionalistu atrašānos pie varas un komunistu atrašanos Eiropas parlamentā. Situāciju var nosaukt win – win, jo zaudētāji galu galā ir sadalītās sabiedrības locekļi, kuri balsto par noteikto politisko spēku, nevis tāpēc, ka politiskais spēks ir cīnījies par nodokļu samazināšanu, ceļu būvi, labvēlīgas biznesa vides radīšanu, bet gan cīnījies pret kaut kādiem mistiskiem pagātnes rēgiem, par kuriem patiesībā milzīga daļa informācijas joprojām ir noslepenota gan Krievijas, gan Lielbritānijas arhīvos un, kuru atvēršana apgrieztu visu pasauli otrādi. Piemēram, retais, kurš zina, ka vēl nedēļu pēc faktiskās uzvaras pār Vāciju, PSRS un ASV karspēks karoja savā starpā un liela daļa bilžu ar kopīgiem karogiem uzņemtas vēlāk, un tādu fakti ir ļoti daudz un tos var atrast, piemēram, karavīru atmiņās, kuras izklāstītas grāmatās, bet kuras nav izdotas lielā tirāžā.

Kādai mums jābūt attieksmei saistībā ar Leģionāru piemiņas dienu, neskatoties uz to, kāds ir mūsu viedoklis par šo dienu un notikumiem, kas tiek atzīmēti? Latvijas Satversmes 1. pantā ir rakstīts, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika, savukārt 100. pantā ir rakstīts, ka ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus un, ka cenzūra ir aizliegta. Tas, ka mēs dzīvojam demokrātiskā valstī, mums uzliek par pienākumu izteikt savu viedokli un ieklausīties citu cilvēku viedoklī, pie tam diskusijai jānotiek ne vardarbīgā, bet tieši otrādi intelektuālā veidā, izrādot visiem iesaistītajiem cieņu un dodot iespēju vienādi izteikties. Savukārt vārda brīvība ir ne tikai tiesības izteikt savu viedokli, bet pienākums ļaut to izteikt arī cilvēkam, kura viedoklis ir pilnīgi pretējs tavējam un, kuram tu pilnīgi nepiekrīt. Vienīgais instruments, kas ir atļauts, lai kādu pārliecinātu par sava viedokļa pareizību, ir argumentēšana un izskaidrošana bez personīgiem apvainojumiem, lai neviens no diskusijā iesaistītajiem nejustos aizvainots. Šāds jautājuma risināšanas veids ir augstākā sabiedrības pārvaldes un diskusijas forma, kur nepieciešams, lai visi sabiedrības locekļi būtu izglītoti un ar augstu kultūras līmeni. Vai tāds ir Latvijas saibiedrībai, jā viennozīmīgi. Esmu ļoti asi diskutējis ar daudziem cilvēkiem par visdažādākām tēmām un šī diskusija lielākoties palika tieši iepriekš aprakstītajos rāmjos, par ko ir liels prieks.

Ļoti spilgts piemērs, cik svarīga ir vārda brīvība un cik svarīgi ir noliekot malā emocijas, aizstāvēt vispārīgu principu. ASV augstākajā tiesā bija izskatīta lieta National Socialist Party of America v. Village of Skokie, kur neo nacisti vēlējās sarīkot savu gājienu pilsētā, kurā liela daļa iedzīvotāju bija ēbreji un, kur vietējā tiesa aizliedza šo gājienu. Tomēr ASV Augstākā tiesa, kur daļa tiesnešu bija ēbreji, nolēma, ka šāds aizliegums ir pretēji ASV konstitūcijā noteiktajām tiesībām uz vārda brīvību, jo katram iedzīvotājam ir tiesības paust savu viedokli un rezultātā gājiens tika atļauts.

Sākumā var šķist, ka ASV piemērā princips par vārda brīvību ir pareizs kopumā, bet, lūk, uz šo konkrēto gadījumu ar Leģionāru piemiņas dienu atzīmēšanu vai 9. maija svinībām, tomēr nebūtu attiecināms, jo šeit ir “īpaši” apstākļi. Tomēr, nē, tas ir attiecināms visur un vienmēr, jo likuma normām ir viena svarīga īpašība, tā ir, ka likuma norma tiek piemērota neierobežotu reižu skaitu, kamēr šī norma ir spēkā. Šāda pieeja ilgtermiņā ir izdevīga visai sabiedrībai, jo ļauj redzēt, cik sabiedrība ir atšķirīga un kādas problēmas vai jautājumi to uztrauc un ir aktuāli. Un tikai pareizi formulējot problēmu, ir iespējams to ātri un efektīvi atrisināt, vai vismaz censties to darīt.

Nobeigumā vēlos atzīmēt, ka Latvijā sabiedrība kopumā ir toleranta un iecietīga, bet tas nenozīmē, ka šo līmeni nevajag attīstīt vēl vairāk, jo tikai strīdā dzimst patiesība un tikai dažādībā ir spēks.

Beigu beigas un sākuma sākums


Pienākušas gada beigas, kas noslēdz kārtējo gadu arī šajā blogā. Viss sākās ar Lukturi un beidzās ar klasiskās filmas apskatu. Ja tā padomā, nav nemaz tik slikti. Rakstot par visu, kas interesē, bija iešana ārpus rāmjiem, moralizēšana, pārdomu rakstīšana un ekonomisko rādītāju analīze. Reizēm pārskatot uzrakstīto apjomu, rodas jautājums, vai tiešām es pats to visu uzrakstīju. Meklējis un domājis tēmas, apkopojis materiālus un pasniedzis tos lasāmā formā bloga apmeklētājiem. Un tad pati no sevis atnāk atbilde, ka tiešām tā arī bija un svarīgākais, ka šis process manī radīja tikai pozitīvas emocijas, kas ir par pamatu nākošajiem veikumiem.

Klasiskais jautājums, kas rodas jebkuram bloga autoram, kāpēc es to vispār daru. Interesanti tas, ka uzdodot šo jautājumu dažādā laikā, tiks sniegta citādāka atbilde, jo patiesībā motivācija kaut ko rakstīt nepārtraukti mainās. Tā var būt velme padalīties ar pasauli ar dzeju, reizēm gribas uzrakstīt par to, kas tiešām ir sakrājies, reizēm ir velme informēt lasītājus par dažādām muļķibām, kas tiek rakstītas presē.

Visiem novēlu iet ārpus saviem rāmjiem vēl šogad un, protam, arī nākošajā gadā.

Valsts vai uzņēmējs


Nesen sanāca runāt ar vienu sarunu biedru un izvērtās domu apmaiņa saistībā to, kurš strādā mūsu labā, valsts vai uzņēmējs. Šoreiz īsumā izklāstīšu pašu ideju, savukārt padziļinātāku analīzi uzrakstīšu vēlāk.

Valsts iestādes, kuras nodarbojas ar uzraudzību vai licencēšanu ir ieinteresētas, lai uzraugāmais tirgus būtu pēc iespējas vienkāršāks, tiesiskais regulējums pēc iespējas striktāks, ar ļoti skaidriem kritērijiem un pārkāpuma gadījumā valsts iestāde labprāt ir gatava piemērot sodu, lai izpildītu plānu un novērstu nepakļaušanos likumam nākotnē utt.

Uzņēmējdarbības būtība ir apmierināt cilvēku velmes un vajadzības. Uzņēmēji cenšās padarīt mūsu dzīvi labāku, atvieglojot un paātrinot pakalpojuma vai preces saņemšanu. Līdz ar to uzņēmējs ir ieinteresēts, lai visi procesi notiktu ātri, efektīvi un kvalitatīvi, kopsakarā ar klienta maksātspēju, pazeminot kvalitāti, ja ir pieprasījums pēc lētakas preces vai pakalpojuma.

Rezultātā redzam, ka valsts par nodokļu maksātāju naudu dara visu iespējamo, lai kavētu un vai liegtu cilvēkiem preču un pakalpojumu saņemšanu, savukārt uzņēmēji cinās par to, lai preces pārdotu un pakalpojumi tiktu sniegti. Līdz ar to musu sabiedrībā ir nepareizs uzskats, ka valsts ir laba un uzņēmēji slikti. Šeit jāmeklē līdzsvars starp abām pretējām interesēm. No šejienes arī izriet liberalais skatījums uz dzīvi.

Starptautiskais tribunāls jūras tiesībās – 6 (jurisdikcija)


Pēc gara gara pārtraukuma, zemāk iekopēju sava referāta daļu par starptautisko tribunālu jūras tiesībās.

Ņemot vērā, ka ANO Jūras tiesību konvencija ir tiesību akts starptautisko publisko tiesību jomā, tad “Tribunāla potenciālā jurisdikcijā ir ratione personae attiecināma uz valstīm. Tribunāls ir atvērts dalībvalstīm, kas ir pievienojušās Konvencijai” (Andersons, 2008: 508). No iepriekšminētā var secināt, ka tribunāla puses vienmēr būs publisks tiesību subjekts, bet par pusi nevar būt fiziska vai juridiska persona, kas nav publisko tiesību subjekts. Tiesību subjekti, kas ir tiesīgi parakstīt ANO Jūras tiesību konvenciju ir noteikti konvencijas 305. pantā īsumā tie ir: a) visas valstis; b) visas teritorijas, kurām ir pilnīga iekšējā suverenitāte un kuras par tādām ir atzinusi Apvienoto Nāciju Organizācija, bet kuras nav sasniegušas pilnīgu neatkarību; c) starptautiskās organizācijas (ANO Jūras tiesību konvencija, 2005: 305). Tomēr ir izņēmums saistībā ar personu piekļuvi tribunālam, jo “Personām, kas nav Konvenecijas dalībvalstis, ir piekļuve tribunālam saskaņā ar Konvencijas XI daļu, tāda piekļuve ir personām, kas nodarbojas ar dziļjūras dibena resursu ieguvi, tostarp strīdi starp dalībvalstīm un Starptautisko Jūras dzīļu pārvaldi un strīdi starp ieguves konsorcijiem un pārvaldi” (Andersons, 2008: 508). Iepriekšminētais paplašina personu loku, kas ir tiesīgas izmantot Starptautisko tribunālu jūras tiesībā strīdu izšķiršanai, tomēr interpretējot Starptautiskā tribunāla jūras tiesību statūtus, jāsecina, ka ieguves konsorciju ir jāpārstāv valstij, lai tas būtu tiesīgs aizstāvēt savas intereses tribunālā.

Jāatzīmē, ka tribunāla Jūras dibena strīdu izskatīšanas palātai ir noteikta īpaša jurisdikcija, “attiecībā uz strīdiem, kas saistīti ar jūras dibena izpēti un resursu ieguvi ārpus nacionālo valstu robežu jurisdikcijas” (Starptautiskā tribunāla jūras tiesībās procesa rokasgrāmata, 2009: 3). Pēc iepriekšminētā var secināt, ka strīds jebkurā vietā uz pasaules, kas saistīts ar jūras dibena izpēti vai resursu ieguvi, ir izskatām iepriekšminētajā palātā.

No teritoriālā viedokļa Starptautiskā tribunāla jūras tiesībās jurisdikcija, kas nav saistīta ar jūras dibenu, ir katras konvencijas dalībvalsts jūras teritorija, kas “nepārsniedz divpadsmit jūras jūdzes, to mērot no bāzes līnijām, ko nosaka saskaņā ar šo konvenciju” (ANO Jūras tiesību konvencija, 2005: 3) un arī valstu ekonomiskās zonas, kā arī strīdi, kas var rasties neitrālajos ūdeņos. Konvencijās ir noteikti atsevišķi noteikumi saistībā ar jurisdikcijas noteikšanu jūras vai okeāna līčos, saistībā ar upju ietekām, rifiem un iekšējiem ūdeņiem.

Jāņi, Līgas – forši


Īss ieraksts. Jāņi un Līgas, tie ir saulgriežu svētki, kas tika svinēti no sen seniem laikiem, kad uz mūsu zemes vēl ne tuvu nav bijusi baznīca un cilvēki atradās tuvāk savam dabīgajam stāvoklim. Tieši tas, ka šie svētki balstās uz izvirtīgu uzdzīvi, padara šos svētkus par galvenajiem cilvēku svētkiem, kur ir vieta emocijām, piedzīvojumiem un mīlestībai.

Novēlu visiem priecīgus Jāņus!

Par latviešu valodu


vardnicas

Ļoti jūtīga tēma daudziem, kas runā latviešu valodā, par kuru vēlos uzrakstīt un padalīties ar savu novērojumu. Bet visu pēc kārtas, sākšu ar atskatu vēsturē.

Augusts Deglavs savā grāmatā “Rīga” ļoti detalizēti un ar spilgtiem piemēriem atainoja latviešus 19.gs. vidū. Latvieši bija otrās šķiras cilvēki, kurus nesen atbrīvoja no dzimtbūšanas, kas pēc būtības bija vergturība. Rīga joprojām bija vācu pilsēta un šeit visi cienījamie cilvēki runāja vāciski. Latviešu valoda tika uzskatīta par kalpu valodu, kuru neviens kungs nekad nemācījās un augstākajās aprindās tika uzskatīts par sliktu toni runāt latviešu valodā, arī gadījumā, ja kāds no latviešiem kļuva bagāts un centās iekļūt vācu sabiedrībā. Vāciešiem Latvijas teritorijā piederēja viss, veikali, zeme, mājas un pats galvenais, publiska vara.

Latviešu valoda sāka kļūt par modernu valodu pateicoties vairāku cilvēku pūlēm, kas valodu sakārtoja, uzrakstīja gramatiskas noteikumus, izņēma ārā liekās zīmes un vārdus, veica sistematizāciju un uzrakstīja vārdnīcas.  Lielu darbu latviešu valodas sakārtošanā ieguldīja tādi izcili cilvēki kā Juris Alunāns un Kārlis Mīlenbahs.

Lūzuma punkts latviešu valodā bija pirmais pasaules karš un neatkarīgās Latvijas rašanās, kad latviešu valoda kļuva par valsts valodu un tika izmantota valsts pārvaldē.

Latvijas iekļaušana Padomju savienībā manīja latviešu valodas statusu un tā zaudēja valsts valodas statusu, tomēr to turpināja plaši lietot kā valodu savstarpējai saziņai un literāro valodu.

Pēc izstāšanās no Padomju savienības latviešu valoda atguva valsts valodas statusu un tai tika paredzēts jauns attīstības vilnis, jo nekādu šķēršļu tam nebija un atmodas emociju vadīti, cilvēki Latvijā darīja visu, lai paplašinātu valodas lietošanu, tas izpaudās gan politiskā, gan sadzīves līmenī.

Lūk, tagad pēc īsa atskata vēsturē pievērsīšos savam novērojumam. Ar latviešu valodu Latvijā viss ritēja gludi līdz vienam brīdim, kad 2004. gadā iestājāmies ES un NATO. Papildus tam Latvijā sākās strauja finanšu sektora attīstība, kas attiecībā pret IKP ir ļoti augstā līmenī šodien, salīdzinājumā ar citām nozarēm. Arī IT nozares attīstība deva savu negatīvo ieguldījumu latviešu valodas attīstībā. Rezultātā aptuveni 500 000 iedzīvotāju, kas lietoja latviešu valodu, devās prom no valsts. Finanšu sfērā kļuva nepieciešams sazināties angļu valodā, jo tā ir biznesa valoda, kā arī liela daļa dokumentācijas jābūt angļu valodā. IT sfērā dominē angļu valoda. Man pašam nācās būt vairākos pasākumos, kur darba valoda ir angļu valoda, esmu redzējis Rīgā uzņēmumus, kur latvieši savā starpā sarunājas angļu vai norvēģu valodā.

Vēl viena tendence, kas bija un patreiz attīstās, ka vecāki aktīvi sūta bērnus uz kursiem vai pie privātiem pasniedzējiem mācīties angļu valodu. Ja cilvēks vēlas strādāt ES struktūrā, viņam jāzina angļu valoda. Ja cilvēks vēlas būt armijas virsnieks, viņam jāzina angļu valoda. Ja cilvēks vēlas strādāt žurnalistikā, viņam jāzina angļu valoda, finanšu sfēra – angļu valoda, IT, angļu valoda utt.

Nobeigumā vēlos pievērst uzmanību, ka mēs paši ar savām rokām, pārnestā nozīmē, iznīcinam latviešu valodu, kas nozīmē, ka turpinoties šādai tendencei, latviešu valoda var izzust ļoti tuvā nākotnē. Ļoti iespējams, ka pēc kāda laika mēs visi runāsim angļu valodā, jo tā būs ekonomiski izdevīgāk.

Man personīgi patīk mūsu valoda un, kā jau minēju citos ierakstos, rakstu blogu latviešu valodā, kaut arī rakstot angliski, būtu iespējams piesaistīt lielāku auditoriju un komercializēt šo projektu. Rakstu, lai valoda dzīvotu līdz ar mani, un aicinu visus rakstīt, lai valoda ir dzīva, jo tā būs dzīva tik ilgi, kamēr vismaz divi cilvēki uz pasaules runās latviešu valodā un spēs sazināties viens ar otru.

Metafiziskā glezniecība


glezna

Bieži ļoti interesantas un aizraujošas lietas mēdz kaut kur paslēpties tālu prom, vai pat palīst zem paklāja, lai tās neviens neatrod. Ikdienā mēs saskaramies ar neskaitāmām ziņu un citas nevajadzīga informācijas plūsmām, bet aizmirstam, ka nepātraukti rodas un attīstās kaut kas skaists, piemēram, māksla. Pāris dienas atpakaļ uzgāju pāris aprakstus par gleznām, kas piederēja pie metafiziskās glezniecības.

Iepriekšminētā metafiziskā glezniecība, kas radās Itālijā 20. gs pirmajā puse, itāļu valodā pittura metafisica, ir glezniecības veids, ko radīja Džordžo de Kiriko un Karlo Karrā. Šim glezniecības virzienam ir raksturīgas daudzās taisnās līnijas un ļoti labi novilktas robežas starp objektiem, kā arī krāsas ļoti kontrastē. Metafiziskā gleznošana ir sirrealisma aizsākums, kas nostājās kubismam un tajā laikā populārajam futurismam. Šis gleznošanas virziens eksistēja līdz 1920. gadam un plašu popularitāti tam iegū tā arī neizdevās.