Ko darīt ar portālu Meduza.io Latvijā?

Posted on 26 aprīļa, 2021 by sarkanakmens

Krievijas Federācija piešķīra neatkarīgam medijam Meduza.io “ārvalstu aģenta” statusu, tādējādi būtiski ierobežojot tā darbību un praktiski izslēdzot iespēju noslēgt reklāmas līgumus ar Krievijā esošajiem uzņēmumiem, kas bija pamata finansiālais avots. Kāda, manuprāt, Latvijai varētu būt interese saistībā ar šo notikumu? Izklāstīšu savas domas.

Daudziem nav noslēpums, ka viens no lielākajiem Krievijas ziņu portāliem Meduza.io ir reģistrēts Latvijā, kā juridiska persona SIA “Medusa Project” tepat uz Krišjāņa Barona ielas. Pie tam, šim medijam ir izsniegta arī mediju licence. Līdz ar to juridiski, tas ir Latvijas medijs, kas vērsts uz darbu ar Krievijas iedzīvotāju auditoriju. Meduzā strādā ļoti augsti kvalificēti speciālisti un to neatkarība no Krievijas oficiālas varas ietekmes ir pārbaudīta laika gaitā.

Kāda ir Latvijas problēma? Pie mums dzīvo vairāki simti tūkstoši krieviski runājoši cilvēki, pilsoņi, nepilsoņi un Krievijas pilsoņi. Covid19 un vakcinācijas tēma ļoti labi parādīja, ka daudzi krieviski runājoši iedzīvotāji ir spēcīgi ietekmēti no Krievijas valsts propagandas, kas izpaužas kā nievājoša attieksme pret vīrusu, nevēlēšanās vakcinēties un ticēšana visādām sazvērestības teorijām. Tāpat Krievijas oficiālā propaganda tiek izmantota hibrīda karā.

Rezultātā, mums ir no vienas puses smagā situācijā nonācis medijs ar augsti profesionālu komandu krievu valodā, no otras puses mums ir liels iedzīvotāju skaits, kuram trūkst kvalitatīva informācija krievu valodā. Racionāli būtu Latvijai atbalstīt Meduzu un novirzīt valsts finansējumu, kā publisku pasūtījumu ar noteikumu, ka Meduza daļēji pievēršas un uzrunā Latvijā esošo auditoriju, rakstot arī par vietējiem notikumiem Latvijā un Eiropas Savienībā. Papildus tam, Latvija varētu demonstrēt Eiropas Savienībai, NATO un pārējai pasaulei savu atbalstu demokrātiskai opozīcijai Krievijā, sniegt milzīgu ieguldījumu hibrīda karā un būt solidārai preses brīvības jautājumā.

Kas ir valsts? Resursu pārdale

Posted on 31 janvāris, 2021 by sarkanakmens

Mēs piedzimstam un nomirstam kādā noteiktā valstī. Mēs mostamies valstī un aizmiegam valstī, visi notikumi lielā vai mazā mērā ir saistīti ar valsti, bet rodas jautājums, kas patiesībā ir valsts un kāpēc tā ir tik svarīga mūsu visu dzīvē. Neapšaubāmi, ka ir tūkstošiem zinātnisku rakstu un pētīju par tēmu, kas ir valsts, sākot no Senās Grieķijas laikiem, turpinot ar Maksu Vēberu un beidzot ar mūsdienu tiesību zinātnieku un filozofu atziņām. Šajā rakstā es izklāstīšu savu redzējumu, kas ir valsts, izejot no praktiskās pieredzes un novērojumiem.

Klasiskā definīcijā noteikts, ka valsts ir teritorija, iedzīvotāji un organizēta pārvalde pār teritoriju. Pie tam iedzīvotāji visi kopā sevi identificē kā vienotu cilvēku grupu, kas apvieno resursus noteiktu mērķu sasniegšanai un nosaka noteikumus, kā visi dzīvo un mijiedarbojas dažādās situācijās. Papildus tam, valstij kā personai ir monopols uz vardarbību, kas nozīmē, ka armija un policija var atrasties tikai valsts kontrolē. Tiktāl viss ir saprotami un skaiti, problēmas rodas, kad sāk skatīties detaļas. Piemēram, vai teritorija ir noteicoša, lai pastāvētu valsts. Vēsturē ļoti bieži kāda valsts zaudēja daļu savas teritorijas, bet turpināja eksistēt. Tāpat iedzīvotāji, kara vai mēra laikos valsts varēja zaudēt līdz pat divām trešdaļu savu iedzīvotāju, bet tik un tā turpināt pastāvēt. Organizēta pārvalde arī nav noteicoša pazīme, jo vēsturē redzams, ka mainījās valsts iekārta no feodālās uz republiku vai citu pārvaldes formu, bet valsts turpināja pastāvēt. Līdz ar to valsts ir kaut kas cits, nevis tikai teritorija, cilvēki un organizēta pārvalde.

Rakstot par valsti, ļoti viegli var aiziet līdz marksisma idejām, bet tomēr, ir lietas, ko šī ideoloģija apraksta, vienīgi nepareizi izdarot secinājumus par cēloņiem. Valsts ekonomiskā funkcija ir iegūt un koncentrēt pēc iespējas vairāk resursus, kas tiek darīts caur nodokļu sistēmu. Ja valsts pārvalde ir agresīvāka, var notikt vienkārša īpašuma konfiskācija, kas notika, piemēram, valstīs, kur centās ieviest marksisma ideoloģiju caur nacionalizāciju. Vēl viena no valsts funkcijām ir sargāt cilvēku īpašumu. Pie tam, ne vienmēr valsts sargā visu cilvēku īpašumu, bet tas var būt tikai noteiktas kārtas vai grupas privilēģija. Piemēram, feodālā sistēmā muižnieku īpašumtiesības tika aizsargātas daudz labāk par zemnieku īpašumtiesībām. Kas ir mainījies mūsdienās? Principā samērā maz, ja cilvēkam ir daudz naudas, tad tiesā viņš visdrīzāk uzvarēs to, kam naudas ir maz un, kurš nevar nolīgt sev kvalificētu pārstāvi. Protams, mēs vairs nedalām cilvēkus kārtās, oficiāli, bet pēc fakta šeit ir vieta plašām diskusijām.

Viena no svarīgākajām funkcijām ir resursu izņemšana no cilvēku īpašuma. Kā jau tika rakstīts iepriekš, tas var notikt ar dažādiem mehānismiem. Viss tiek ielikts vienā grozā, ko sauc par budžetu un pēc tam no šī groza resursi tiek novirzīti uz kaut kādu vajadzību apmierināšanu. Piemēram, no kopējā groza daļa naudas var tikt novirzīta uz medicīnas aprūpi, uz policiju un ugunsdzēsējiem. Visinteresantākā vieta ir tieši atrasties pēc iespējas augtāk hierarhiskā struktūrā, kas atbild par šo resursu izņemšanu un novirzīšanu. Tas ir veids, kā tikt pie neierobežota resursu daudzuma, jo, piemēram, ar nodokļiem valsts budžets tiek papildināts katru gadu neskaitāmu reižu daudzumu. Līdz ar to uz valsti varam paskatīties, kā uz mehānismu resursu izņemšanai. Pie tam, nav svarīgi, kur šie resursi tiek novirzīti, jo autoritārs līderis vai monarhs tos var novirzīt savu vajadzību apmierināšanai, savukārt demokrātiskā valstī politiķi resursus var novirzīt uz sabiedrības vajadzību apmierināšanu. Tieši tāpēc, mēs katrās vēlēšanās redzam milzīgu cīņu par iespēju nokļūt pie resursu ievākšanas un novirzīšanas tiesībām. Līdz ar to valsts tas ir par resursiem.

Nobeigumā var apkopot rakstā izvirzītās idejas, ka, neskatoties uz klasiskām definīcijām, valsts pirmām kārtām ir resursu izņemšanas un pārdales mehānisms. Šis ir tikai viens no skatu punkta, jo valsts var apskatīt dažādās dimensijas un dažādās plaknēs. Valsts var būt gan feodāla, gan republika, bet visos gadījumos tas ir nebeidzamu resursu avots, jo nodokļi tiek ievākti katru gadu. Politiskā cīņa ir sacensība par iespēju nokļūt hierarhijas augšgalā, lai pieņemtu lēmumus par resursu iegūšanu un novirzīšanu.

Skriešana – alternatīva sporta klubiem

Posted on 21 decembr, 2020 by sarkanakmens

Sporta klubi ir ciet, daudzi cilvēki vakardienu izmantoja, lai pēdējo reizi pieskartos trenažierim un sajustu citu cilvēku sviedru smaku. Ar bēdīgām sejas izteiksmēm šodien sociālos tīklos bija redzamas bildes no vakardienas sporta aktivitātēm. Pretēji daudzu cilvēku bēdām, manā dzīvē nekas nav mainījies, nevis tāpēc, ka es nesportoju, bet tāpēc, ka nemīlu apmeklēt sporta zāles. Šoreiz nedaudz par sportu.

Zinu cilvēkus, kuri sporto tikai un vienīgi sporta zālēs. Pie tam neejot uz sporta zāli, viņu dzīves veids ir samērā mazkustīgs. Bieži tas tiek papildināts ar regulāru alkohola lietošanu, kas palielina tauku daudzumu, bet samazina organisma spējas. Uzskatu, ka šāda pieeja nav pareiza, jo tas nenodrošina maksimālo ieguvumu no fiziskām aktivitātēm.

Svarīgākais ir nevis regulāri sportot, bet regulāri kustēties un staigāt. Pastaiga stundas garumā ir daudz labāka par jebkuru sporta nodarbību, ja pēc sporta atlikusī diena tiek pavadīta sēžot un vakars beidzas ar vīna glāzi. Tieši tāpēc es cenšos daudz staigāt, bet ikdienā, kad tam nav laika, pēc iespējas izmantot sabiedrisko transportu, kur parasti stāvu kājās, jo tā arī ir slodze priekš muskuļiem. Papildus tam es mīlu skriet.

Skriešana vienmēr notiek parkā vai uz ielas, jo tam ir daudz pozitīvi ieguvumi. Pirmkārt, to var darīt jebkurā brīvā laikā gan no rīta, gan vakarā. Nav jārēķinās ar citiem cilvēkiem, izdomāji skriet, apavi uz kājām un tu jau skrien. Otrkārt, skriešana pa ielu vai parku trenē dažādas maņas. Tas palīdz koncentrēt uzmanību, lai kādam neuzskrietu virsū, nepakļūtu zem auto mašīnas, nepaspertu kādu suni un izvairītos no riteņbraucējiem. Tāpat tiek izbaudīti visi iespējamie laikapstākļi, saulainas dienas, vējš, sniegs, lietus, svelme un diennakts laiku, diena, rīts, nakts. Šādas emocijas nav iespējams iegūt, skrienot sporta zālē uz skriešanas trenažiera, kur tu es kāmīša lomā, kas skrien pa nebeidzamo ratu.

Nobeigumā var secināt, ka svarīgākais ir vēlme kaut ko darīt. Ja sporta klubi ir ciet, tad var vienkārši daudz staigāt, lai nodrošinātu fizisku slodzi un organisma kustību. Tāpat var skriet pa ielām, kur nav nekādu ierobežojumu un var izvēlēties sev ērtu laiku un vidi sākot ar ielu un beidzot ar meža takām vai parkiem. Papildus ieguvums skriešanai pa ielu ir iespēja trenēt ne tikai ķermeņa muskuļus, bet arī dažādas maņas, lai izvairītos no neskaitāmām, bīstamām situācijām.

Valstij nav jāvada cilvēku dzīve

Posted on 1 decembr, 2020 by sarkanakmens

Šodien pavīdēja ziņa, ka no Saeimas deputāts izvirzīja iniciatīvu par kriminālatbildības ieviešanu, lai noteiktu sodu par aicināšanu neievērot ierobežojumus, kādus valsts ir ieviesusi saistībā ar koronavīrusu. Tāpat šis deputāts vēlējās ievest armiju pilsētu ielās, lai nodrošinātu iepriekšminēto ierobežojumu ievērošanu, jo policija netiek galā ar saviem pienākumiem. Interesanti, ka šis deputāts pats bija pabeidzis policijas koledžu un nāk no policijas struktūras. Ņemot vērā, ka labāk par Latvijas ārstu biedrības vēstulē uzrakstīto, grūti būs kaut kā izcelties, jo tā patiešām bija laba, tad uzrakstīšu savas domas no cita skatu punkta.

Ronaldam Reiganam ir labs citāts, ka “Valsts varas pirmais pienākums ir aizsargāt cilvēkus, nevis vadīt viņu dzīvi“.(Government’s first duty is to protect the people, not run their lives.)

Šis citāts lieliski saskan ar visu utopisko domu, kādu sodīt, nosakot kriminālatbildību par aicināšanu kaut ko nedarīt veselības nodrošināšanas jomā. Valsts cenšas vadīt cilvēka dzīvi, jo higiēna un attieksme pret apkārtējiem ir katra cilvēka privāta lieta. Savukārt valstij ir pienākums pilnībā nodrošināt iespēju cilvēkam sevi aizsargāt, piemēram, vēršoties un saņemot kvalitatīvu medicīnisko palīdzību.

Kāpēc tā ir utopiska doma, kādu par kaut ko sodīt sakarā ar koronavīrusa ierobežojumiem? Ļoti vienkārši, sociālos tīklos un sabiedrībā kopumā ir ļoti daudz cilvēku, kuri iestājās pret masku vilkšanu un citiem ierobežojumiem. Ja Krimināllikumā tiks noteikts tāds tiesiskais sastāvs, tad būs nepieciešams sodīt katru, kurš no normas stāšanās spēkā brīža ir izteicis aizliegto aicinājumu. Ņemot vērā, ka policijai jau pašlaik nepietiek resursu, lai kontrolētu ar koronavīrusa izplatību saistīto ierobežojumu ievērošanu, uzliekot policijai papildus pienākumus, gan kontrole, gan jaunās normas piemērošana netiks realizēta un arī esošo funkciju izpilde pasliktināsies. Rezultātā, kas notiek, ja cilvēks zina, ka viņam nebūs atbildība par tiesību normas pārkāpšanu, pareizi, viņš to pārkāpj, ja uzskata, ka tas viņam nesīs kaut kādu labumu. Katrs vismaz reizi dzīvē ir pārsniedzis ātrumu braucot pa nakts pilsētu un zinot, ka tuvumā noteikti nav ceļu policijas un atbildība par ātruma pārsniegšanu neiestāsies. Līdz ar to, sanāks, ka valsts pieņems aizliedzošu normu, nespēs nodrošināt tās izpildi un zaudēs autoritāti cilvēku acīs, ko lietderīgāk ir izmantot diskusijā ar cilvēkiem.

Sabiedrībā ir ļoti daudz spēka struktūru pārstāvju, kuriem uz visu ir vienkāršs risinājums aizliegt un sodīt. Tikai problēma ir tāda, ka politiķiem atšķirībā no iepriekšminētajiem pārstāvjiem, ir jāspēj īstenot cilvēku intereses un vadīt lielas cilvēku masas, ko var tikai un vienīgi, esot nepārtrauktā dialogā ar tiem un nepārtraukti panākot kopēju izpratni un vienošanos par kādām lietām, jo tikai cilvēku labprātīga un masveidīga tiesību normu izpilde, garantē, ka tā tiešām strādās. Pretējā gadījumā rodas situācija, kāda ir Krievijā un Baltkrievijā, kad tiesību normas ir bargas, bet to izpilde nav obligāta, jo valsts vara nespēj realizēt kontroli pār to izpildi, kā rezultātā rodas tikai fragmentāri sabojātas cilvēku dzīves, kad kāds demonstratīvi tiek sodīts statistikas uzlabošanai un atskaitei, bet lielā cilvēku masa turpina tās nepildīt.

Dienas citāts – Ronalds Reigans

Posted on 31 oktobr, 2020 by sarkanakmens

Turpinot kādreiz iesākto tradīciju, šoreiz bez gariem aprakstiem un plaša domas izklāsta, jo reizēm informāciju var nodot ļoti īsā un kodolīgā veidā. Man patīk rakstīt dažādu izcilu vai slavenu cilvēku citātus, jo tajos reizēm tiek ielikt tik pat liels domu grauds, kā veselās grāmatās. Tāpēc rakstā ievietoju bijušā ASV prezidenta, Ronalda Reigana citātu pat valsts varas funkciju.

“Valsts vara eksistē, lai aizsargātu mūs vienam no otra. Tur, kur valsts vara iet pāri tās robežām, tā nolemj sargāt sevi no mums.” Ronalds Reigans.

“Government exists to protect us from each other. Where government has gone beyond its limits is in deciding to protect us from ourselves.” The Age of Turbulence: Adventures in a New World (2007), Alan Greenspan. Penguin Press, Chapter 4 (Private Citizen), p. 87.

Šajā citātā ir ietvertas vairākas ļoti pareizas domas. Pirmā ir likuma virsvadība, kad vienādi tiek aizsargātas visu cilvēku tiesības, neskatoties uz cilvēku raksturojošām pazīmēm, piemēram, reliģija, ādas krāsa, tautība utt. Likuma virsvadība ir pretēja cilvēku instinktiem, jo cilvēks vienmēr vēlas dalīt citus cilvēkus grupās un iznīcināt pārējos, kas pie noteiktas grupas nepieder. Tomēr šādu instinktu brīva realizācija ir ļoti neefektīva priekš ekonomiskās izaugsmes, kā arī degradē pašu sabiedrību līdz paleolīta sabiedrības modelim.

Otrā doma ir tāda, ka valsts esam mēs visi nevis kaut kāds no sabiedrības atrauts organisms, kuram jādara viss, lai cīnītos ar sabiedrību, kas var apdraudēt organisma iekšienē esošo cilvēku varu un labklājību. Šādas izpausmes mēs labi redzam autoritāros un totalitāros režīmos, kad par valsts varas kritizēšanu, seko sankcijas cietumsoda vai nošaušanas veidā. No autoritāra režīma var izvairīties, ja notiek bieža varas maiņa un sistēma ir pārāk sarežģīta, lai viens indivīds spētu uzurpēt visu varu sev.

Trešā doma citātā nosaka robežu, kas nošķir demokrātisku un brīvu valsti no valsts, kas ir despotiska un veidota pēc liela cietuma parauga, kurā zaudētāji ir visi, izņemot šaura varai pietuvinātā cilvēku grupa.

Nobeigumā varu ieteikt visiem lasīt grāmatas un meklēt labus citātus tajās, ar kuriem pēc tam varam dalīties ar apkārtējo sabiedrību.

Masku lietošana pandēmijas laikā

Posted on 17 oktobr, 2020 by sarkanakmens

Viskarstākā tēma ir masku lietošana sabiedriskajā transportā un publiskajās vietās. Zinu, ka šī tēma ir tik populāra, ka kaut ko jaunu uzrakstīt šajā sakarā ir praktiski neiespējami, tāpēc šeit vienkārši nelielas pārdomas, vai ir jāvelk maskas un kā to pareizi darīt.

Jāsāk ar to, ka maskas valkāšanai, ja esat vesels lielas nozīmes nav, jo, spriežot pēc publiski pieejas informācijas, maska pasargā no slima cilvēka, neļaujot pa gaisu izplatīties maziem ūdens pilieniem, kuros ir vīruss. Ņemot vērā, ka Covid19 inkubācijas periods ir samērā ilgs un simptomi ļoti dažādi, tad mēs nevaram būt droši par sevi, vai esam veseli vai nē. Līdz ar to maskas valkāšanai kopumā ir jēga un lietderība. Tik tālu viss ir skaidrs, maskas ir jāvelk.

Problēma rodas detaļās un šeit tās ir. Maskas velk cilvēki, pie tam ar dažādu izglītības, uzcītības un disciplīnas līmeni. Visās instrukcijās par masku valkāšanu, parasti, raksta, ka nepareiza maskas valkāšana palielina saslimstības risku un šeit es nerakstīšu par triviālām lietām, ka maskai jānoklāj visi elpošanas ceļi vai tai nav jābūt bojātai. Rakstu par to, ka masku ir jāvelk nepieskaroties maskas iekšējai daļai, lietotu masku nedrīkst glabāt celofāna maisā, ja ir plānots to lietot atkārtoti, jo tā nepaspēs izžūt, bet tikai palielinās esošo mikrobu (nevis vīrusu) skaitu uz tās, arī maskas glabāšana kabatā ir nepareiza. Ja maska kļūst netīra, to jāizmet. Masku ir nepieciešams regulāri, vismaz vienu reizi dienā mazgāt. Vislabāk ir lietot vienreizējās maskas, bet daudziem tas ir dārgi.

Šeit īsa pamācība kā jāvalkā masku. Gadījumā, ja darāt citādāk, jūs tieši palieliniet nevis samaziniet saslimstības iespējamību, pie tam jāatceras, ka saslimt var ne tikai ar Covid19, bet ar jeb ko kas ir gaisā vai uz virsmas.

Pirms maskas uzvilkšanas obligāti dezinficējiet rokas (neesmu redzējis, ka sabiedriskajā transportā kāds to darītu);
Pārbaudiet vai velkat masku ar pareizo pusi (šeit arī daudzi izvelk masku no kabatas un uzvelk ķeksīša pēc);
Velciet masku tā, lai būtu pēc iespējas mazāk atvērtu vietu un deguns būtu cieši nosegts (lielākā daļa šo neievēro);
Vienreizēju masku drīkst lietot TIKAI vienu reizi;
Auduma masku jāmazgā vienu reizi dienā pie temperatūras ne zemākas par 60 grādiem pēc celsija un vislabāk lietojot balinātāju;
Nēsājot masku, nekādā gadījumā nepieskaraties tai. Pieskaršanos drīkst veikt TIKAI noņemšanas un uzlikšanas brīdī;
Ja maska paliek netīra vai mitra, obligāti to jānomaina;
Velciet virsū vai nost masku tikai aiz striķiem;
Noņemot vienreizēju masku, izmetiet to slēgtā atkritumu tvertnē, bet auduma masku ielieciet slēgtā celofāna maisā un to vairs nelietojiet līdz tā tiek izmazgāta.

Līdz ar to, nav vērts strīdēties, ka maskas var būt efektīvas cīņā ar pandēmiju, tomēr manī ir šaubas par to, ka visi cilvēki, kuriem ir jālieto maskas, dara to pareizi, nekaitējot sev un apkārtējiem. Tādējādi mans viedoklis ir tāds, ka maskas ir jādala visiem iekāpjot sabiedriskajā vai ieejot veikalā un jāuzrauga, lai izdalītās maskas tiktu pareizi lietotas un izejot no objekta tiktu pareizi izmestas ārā, jo tikai tādā gadījumā maskām būs kaut kāda jēga. Pašreizējā izpildījumā tas viss izskatās pēc masku valkāšanas, lai nomierinātu sabiedrību, ka kaut kas tiek darīts cīņā ar Covid19, kaut arī darīts netiek pilnībā nekas, izņemot imitāciju un lētus PR trikus.

Šeit avoti, ja kāds vēlas iepazīties detalizētāk par masku valkāšanu:

Juristi – šamaņi

Posted on 10 oktobr, 2020 by sarkanakmens

Daudziem šķiet, ka dzīve izskatās tāda, kādu mēs redzam ar savām acīm un dzirdam ar savām ausīm. Interesanti, ka lielu daļu mūsu uztveres veido halucinācijas, kas aizpilda tukšos laukus smadzenēs, jo mūsu maņas nevar uztvert pasauli pilnā apjomā, bet smadzenēm svarīgi apkārtējo vidi uzzīmēt vienotu un nepārtrauktu. Tieši tāpēc mēs nejūtam to, ka kopš vakara līdz rītam esam astoņas stundas gulējuši, bet priekš mums pēdējā nomoda minūte un pirmā rīta rosme ir nepārtraukts stāsts, kas mākslīgi tiek salīmēts kopā un ir tikai un vienīgi iztēles auglis. Pamazām nonākot līdz virsraksta tēmai, arī jurisprudence pēc savas būtības ir ilūzija jeb šajā gadījumā fikcija, kas daudz neatšķiras no senajiem kultiem. Šajā rakstā nedaudz par līdzīgo, atšķirīgo un lietderīgo.

Jebkurā sabiedrībā pāris cilvēkus, kuriem ir nelieli apziņas defekti, izvirza par garīgiem līderiem, kuri uzbūvē vienotu pasaules ainu un spēj izskaidrot jebkuru parādību, interpretāciju balstot uz iepriekš izveidoto iztēles pasauli. Piemēram, ilgstoši līst lietus un sabojā visu ražu, to var interpretēt kā dievu dusmas. Šamanis vienmēr zina risinājumu, kad pie viņa atnāk cietušie cilvēki. Viens no risinājumiem varētu būt sarīkot kaut kādu rituālu un ziedot dieviem kādu vērtīgu mantu, lai iegūtu dievu labvēlību. Nav tā, ka cilvēki būtu tik ārprātīgi, lai patiesi tam ticētu, ja tas nenestu kaut kādu materiālu vai emocionālu labumu. Šāda ticība spēj pirmkārt, apvienot lielas cilvēku masas, izveidojot vienotu iztēlotu kultūras telpu, nosakot vienotas vērtības, tādējādi nodrošinot kārtību un dodot drošības sajūtu, otrkārt, dot cilvēkiem cerību un mērķi. Mēs visi zinām, ka dzīvot bez jebkāda mērķa ir grūti, tad šamanis pasaka, jums ir jāaiziet tur aiz kalna un jāatnes man retu augu, lai veiktu rituālu. Vēl viena svarīga lieta ir cerība, ko dot šamanis, jo pēc rituāla, visi cer, ka beidzot sāksies vieglie un labie laiki bez plūdiem un labu ražu. Pretī šamanis no sabiedrības saņem daudz resursus, jo šamanim nekad nav jāiet medībās, jāpiedalās karā vai jāstrādā parasts darbs.

Ja paskatāmies uz juristiem, tad bieži viņi pilda šamaņa funkcijas. Juristi izdomā vienotu pasauli, kas tiek veidota ar likumu palīdzību. Tiek uzburta kopēja pasaules aina, kurā cilvēks var justies droši. Ja pildīsi likumu, tad valsts tevi sargās. Papildus tam, kad pie jurista atnāk klients, viņam tiek izvirzīts mērķis, piemēram, tiesāšanās, un cerība, ka tiesvedība tiks uzvarēta. Patiesībā, neviens jurists nevar pilnībā garantēt tiesvedības iznākumu, bet klientiem pat neliela uzvaras iespējamība sniedz neatsveramu gandarījumu un milzīgu cerību. Reizēm gadās tā, kad cilvēks atnāk pie jurista, izrunājās un pēc tam nolemj neko ar situāciju nedarīt, toties jūtas atvieglots un ar mierīgu dvēseli dodas projām. Līdzīgi kā rituālos šamanis sūta cilvēkus pēc kaut kādiem elementiem priekš ceremonijas, tā arī jurists sūta klientu apkopot esošos pierādījumus, lai tos varētu iesnieg tiesā. Tāpat kā šamanis, jurists interpretē situāciju un izskaidro visu, pamatojoties uz vispār pieņemtu pasaules kārtību, kas patiesībā ir izdomāta fikcija un ilūzija, jo tiesības materiālajā formā neeksistē un tās dzīvo tikai cilvēku prātos.

Jautājums, vai mums vajadzīgi šamaņi un juristi. Atbilde ir vienkārša, kamēr mēs esam homo sapiens un neesam evolucionējuši kādos citos homo, tad noteikti šamaņi un juristi ir nepieciešami. Gan vieni, gan otri ir cilvēki ar psihiskām novirzēm, kas izpaužas kā pastiprināta nepieciešamība pēc noteiktas, stingras kārtības, kuru nedrīkst sajaukt un visām darbībām jābūt atkārtotām noteiktā kārtībā regulāri neskaitāmas reizes. Rituāla gadījumā, nedrīkst, lai kaut kas tiktu darīts ne pēc sen noteiktiem priekšrakstiem, piemēram, pirmos paņemam liepu zarus, tad iemērcam tos ūdenī un tad iemetam ugunskurā. Nav pieļaujams sajukt darbības, piemēram, iemetot liepas zarus ūdenī, aizdedzināt tos. Tāpat ir ar juristiem, process tiesā vienmēr ir pēc stingras noteiktas kārtības un jebkura kārtības neievērošana tiek sodīta un ir nepieņemama. Abos gadījumos gan šamaņiem, gan juristiem process ir svarīgāks par iznākumu, jo šamanis nestrādā un viņam vienalga, vai līs lietus vai nē, jo tik un tā cilvēki sākotnēji resursus nesīs viņam. Tāpat ir ar juristiem, nav svarīgs rezultāts, jo maksā par padarīto darbu procesa ietvaros nevis rezultātu.

Nobeigumā, aicinu visus skatīties uz pasauli no dažādiem skatu punktiem, lai redzētu gan materiālo, gan izdomāto ilūziju pasauli, kā arī pieiet kritiski tam, ko mēs darām, lai tādējādi palielinātu savu efektivitāti un izvēlētos pareizos argumentus priekš tiem, kuri jautā pēc padomiem. Reizēm mēs uzskatām, ka esam kaut kas jauns un moderns, nepadomājot, ka arī tūkstošiem gadus atpakaļ cilvēki darīja līdzīgas lietas un nemaz tik tālu no alu laikiem neesam tikuši projām.

Rozmarīns un dienvidu saule

Posted on 29 maija, 2020 by sarkanakmens

Patīkami ir kavēties atmiņās par dažādiem ceļojumiem, kā arī ļoti patīkami iztēloties nākotnes piedzīvojumus. Kaut arī Latvijā laikapstākļi ir samērā vēsi, neskatoties uz silto ziemu, saule pamazām ņem virsroku pār mākoņiem un aukstajiem austrumu vējiem. Pārdomas par to, kāda būs vasara, noteikti iezogas katram, kurš nav plānojis strādāt visu silto laiku bez apstājas. Šoreiz nelielas pārdomas par visu un ne par ko konkrētu.

Politikā visdrīzāk būs ļoti nemierīgs laiks, tāpēc, ka tuvojās pašvaldību vēlēšanas Rīgā un uz spēles ir likta likme vairāku miljardu euro apmērā. Tie cilvēki, kuriem nav žēl sava laika, viennozīmīgi veltīs daudz pūles, dažādos veidos piedaloties politiskajās sacīkstēs.

Starptautiskais tūrisms noteikti šogad nebūs lielā cieņā, tāpēc redzēsim vietējo pakalpojuma sniedzēju uzplaukumu, ko labprāt nodrošinās Rīgas, Mārupes, Baložu un Ķekavas iedzīvotāji. Lielai daļai sanāks atklāt Latvijā vēl nebijušas vietas un saņemt jaunas emocijas, tāpēc ka ikdienā apceļot Latviju ir sarežģītāk, nekā apceļot, piemēram, Grieķija ziemeļus.

Epidēmija noteikti mūs vēl kādu laiku nepametīs, jo Eiropas Savienība apsolīja izdalīt papildus naudu negatīvo ekonomisko seku mazināšanai, kas nozīmē lielus publiskos iepirkumus, naudas dalīšanu savējiem un līdzīgu naudas tērēšanas pasākumus. Tāpēc laiku pa laikam redzēsim gan visādus jaunus ierobežojumus, gan skaistas uzvaras no valdības puses.

Mans ieteikums visiem, pēc iespējas distancēties no visa notiekošā, par ko stāsta ziņās. Dzīve ir pārāk interesanta, ja to veido uz individuālo notikumu pamata. Mīlestība, piedzīvojumi, sports, pārgājieni, jaunu lietu iegāde, rakstīšana, dzejošana, zīmēšana, muzicēšana, tas viss ir tik skaists, ka ir pelnījis, lai tam veltītu pilnīgi visu vasaru bez jebkādām atkāpēm.

Gadījumā, ja kādam vasaras karstumā sanāk piedzīvot arī kādu bēdīgāku brīdi, noteikti jāpieiet visam filosofiski, jo pat kādu zaudējot, mēs tikai un vienīgi aizveram noteiktu grāmatas lapu, kas pabeidz nodaļu, bet nekādā gadījumā nepārtrauc pašas grāmatas rakstīšanu.

Ceru, ka visiem lasītājiem vasara nesīs daudz jauku brīžu un šī sezona būs kārtējā aizraujošā un neticamā, dažādu notikumu pārpildīta. Jāatceras, ka mēs paši veidojam savu dzīvi un paši esam savi saimnieki, aktieri, režisori, producenti un dekorāciju meistari.

Kā uzvarēt strīdā vai diskusijā?

Posted on 11 janvāris, 2020 by sarkanakmens

Mēs katru dienu ar kādu diskutājam un strīdamies, vai tie ir ģimenes locekļi, kolēģi, draugi, sadarbības partneri vai cilvēki uz ielas. Sākoties kādai diskusijai vai strīdam, uzreiz var redzēt, kura no pusēm ir pieredzējusi un trenēta strīdiem vai diskusijai un kura zaudē strīdam vai diskusijai pa īstam vēl nesākoties. Šoreiz īsi uzrakstīšu par to, kādus taktiskus manevrus var izmantot, lai uzvarētu strīdu.

Provokācija. Ļoti lietderīgi garas diskusijas sākumā uzdot kādu provocējošu jautājumu, lai saprastu kāds pretējā pusē ir cilvēka tips, vai viņš ir tendēts uz humoru, vai ir agresīvs, kāds ir viņa intelekta līmenis, cik labi viņš ir gatavs diskusijai utt. Īsāk sakot, lai ievāktu informāciju. Šajā rakstā visi piemēri būs par kosmosu. Piemēram, uzdodam jautājumu, uz kuru visi zina atbildi, vai kosmoss vispār eksistē? Ja cilvēks atbild ar humoru, slikti, tas nozīmē, ka cilvēkam ir augsts intelekta līmenis un viņš jūtas droši par tēmu. Ja atbild agresīvi vai nievājoši, tad secinājums ir pretējs.

Oponenta atvēršana. Tas tiek darīts vienkārši. Jāuzdot vairāki atvērti jautājumi, lai saņemtu no oponenta informāciju par viņa pozīciju un argumentiem, ar kuriem pēc tam var sākt strādāt. Piemēram, cik ilgi vēl pastāvēs saules sistēma? Kur atrodas saules sistēma attiecībā pret visu galaktiku? Tas ļaus novērtēt oponenta zināšanu līmeni un turpmāko soļu izvēli.

Tēmas paplašināšana vai sašaurināšana. Ja oponents runā pārāk plaši par tēmu, visdrīzāk, detaļas viņš tik labi nepārzina, tāpēc ļoti pareizi būtu diskusiju novirzīt uz detaļām, par kurām tev ir labākas zināšanas. Piemēram, runājot par saules sistēmu kopumā, var teikt, bet manā ieskatā ne tikai saule, bet arī Jupiters būtiski ietekmē zemi ar savu gravitācijas lauku. Kāds ir Jupitera virsmas un kodola sastāvs? Šeit tiek panākti divi efekti, pirmais, tiek pārtverta sarunas iniciatīva un otrs, tiek radīts pamats parādīt, ka oponents nav tik kompetents šajā jautājumā, kas ļauj veidot apgalvojumus, kuriem oponents būs spiests piekrist jebkurā gadījumā. Otrs paņēmiens ir tēmas paplašināšana. Ja tu jūti, ka saruna virzās aizvien dziļākās detaļās, par kurām oponentam ir daudz lielākas zināšanas, tad vienīgais veids kā izvairīties no zaudējuma, ir tēmas paplašināšana, novirzot to pavisam citā plaknē. Piemēram, neskatoties uz to, ka Jupiteram ir zināma ietekme uz gravitācijas lauku, tomēr saulei dziestot, visas tuvākās planētas tiks iznīcinātas, pēc cik ilga laika tas varētu notikt?

Izsišana no sliedēm. Ja oponents ir iegājis viņam ērtā ritmā, sāk lietot pārliecinošus argumentus, kā arī jūt, ka tulīt būs uzvarējis, labs paņemiens ir izsist oponentu no līdzsvara ar kādi vispārzināmu patiesību. Ļoti labi ir uzbrukt oponenta piemēriem vai argumentam. Tas ļaus apturēt uzvaras gājienu un pavērs iespēju pārtvert iniciatīvu. Piemēram, uz apgalvojumu, ka Jupiters ietekmē zemi tik pat lielā apmērā kā Saturns, jo abas planēts ir lielas, var norādīt, ka analoģija nevar būt par pierādījumu. Tieši otrādi Jupitera un Saturna planētas sastāvs būtiski atšķiras, kas izslēdz vienādības zīmes likšanu abām planētām. Arguments, ka analoģija nav pierādījums darbojās jebkurā diskusijā ļoti efektīvi, jo pret šo ir maz pretargumentu.

Piekrītu, un… Piekrītu, bet… Lai uzvarētu diskusijā, ne vienmēr vajag apšaubīt un kritizēt jebkuru oponenta apgalvojumu. Reizēm tieši otrādi vajag piekrist, tādējādi oponentam dodot pozitīvas emocijas par it kā uzvaru, un tad iegrūst oponentu murgā. Svarīgi radīt situāciju, kad oponents nespēs tik viegli iebilst tavam apgalvojumam, jo tu taču piekrīti viņa paša teiktajam. Piemēram, piekrītu, ka saules sistēma ir neizpētīta un mums būtu jāsūta kosmosa kuģi uz visām planētām un tieši tāpēc, mums ir jāatliek un jāaptur visi plāni, lai labāk sagatavotos tik svarīgai misijai. Cits piemērs, piekrītu, bet noteikti nepieciešama papildus izpēte, lai tik svarīgs jautājums tiktu risināts bez kļūdām un zaudējumiem.

Kaunināšana. Ļoti labs paņēmiens, ja redzams, ka oponents sāk padoties vai ir padevies, bet nevēlas to atzīt. Bieži oponents sāks pāriet uz personību, lai vienkārši aizskārtu tevi un izsistu no līdzsvara. Tas parasti ir pēdējais mēģinājums kaut kā pagriezt situāciju sev par labu. Šādā gadījumā vislabākais ir atsaukties uz morāli un jebkuras diskusijas pamatprincipu – diskutē par idejām, nevis par cilvēku. Piemēram, oponents saka, ka vispār tev jau nav izglītība kosmosa zinātnēs un astronomija ir tikai tavs hobijs. Vai vēl brutālāk, paskaties uz sevi, kas tur esi, lai man te kaut ko stāstītu. Atbilde ļoti vienkārša, tava pāriešana uz personībām norāda tikai uz to, ka argumenti par diskusiju tev ir beigušies un tu esi zaudējis. Sabiedrībā nav pieņemts pāriet uz personību.

Šeit es aprakstīju dažus takstiskus soļus, kas būtiski uzlabo diskusijas prasmes un iespēju uzvarēt. Neapšaubāmi, ka jebkuras diskusijas pamatā jābūt zināšanu apmaiņai starp oponentiem un arī zināšanu pārsvars bieži ir faktors, kas ļauj uzvarēt diskusijā, tomēr ne vienmēr tavas zināšanas būs dziļākas par oponenta, tāpēc var izmantot dažādus paņēmienus, kas palīdzēs gūt uzvaru. Un, protams, pats svarīgākais priekš jebkuras uzvaras, prakse prakse un vēl reiz prakse. Trenējies visur un uz visiem, iesaistoties jebkāda veida diskusijās un strīdos ar mērķi uzvarēt un iemācīties kaut ko jaunu.

Par 16. marta Leģionāru piemiņas dienu

Posted on 16 marts, 2019 by sarkanakmens

Katru gadu Latvija sadalās divās diametrāli pretējās grupās, tie, kas ir par Leģionāru piemiņas dienas atzīmēšanu, iešanu pie Brīvības pieminekļa un tie, kas ir pret šo piemiņas dienu kā tādu. Katrai pusei ir sava pozīcija un savi argumenti, kas visdrīzāk ir pareizi un kopsaucēju abas puses šajā jautājumā nekad neatradīs. Šeit pamēģināšu šo lietu apskatīt no veselā saprāta puses.

Politiksi ļoti izdevīgi ir sabiedrību dalītu pēc iespējas mazākās slēgtās grupās. Leģionāru piemiņas dienu atzīmēšanu ļoti veikli izmanto bijušie komunisti no nacionalistiskām partijām un no komunistiskajām partijām, kas, kā efektīvs rīks, nodrošina nacionalistu atrašānos pie varas un komunistu atrašanos Eiropas parlamentā. Situāciju var nosaukt win – win, jo zaudētāji galu galā ir sadalītās sabiedrības locekļi, kuri balsto par noteikto politisko spēku, nevis tāpēc, ka politiskais spēks ir cīnījies par nodokļu samazināšanu, ceļu būvi, labvēlīgas biznesa vides radīšanu, bet gan cīnījies pret kaut kādiem mistiskiem pagātnes rēgiem, par kuriem patiesībā milzīga daļa informācijas joprojām ir noslepenota gan Krievijas, gan Lielbritānijas arhīvos un, kuru atvēršana apgrieztu visu pasauli otrādi. Piemēram, retais, kurš zina, ka vēl nedēļu pēc faktiskās uzvaras pār Vāciju, PSRS un ASV karspēks karoja savā starpā un liela daļa bilžu ar kopīgiem karogiem uzņemtas vēlāk, un tādu fakti ir ļoti daudz un tos var atrast, piemēram, karavīru atmiņās, kuras izklāstītas grāmatās, bet kuras nav izdotas lielā tirāžā.

Kādai mums jābūt attieksmei saistībā ar Leģionāru piemiņas dienu, neskatoties uz to, kāds ir mūsu viedoklis par šo dienu un notikumiem, kas tiek atzīmēti? Latvijas Satversmes 1. pantā ir rakstīts, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika, savukārt 100. pantā ir rakstīts, ka ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus un, ka cenzūra ir aizliegta. Tas, ka mēs dzīvojam demokrātiskā valstī, mums uzliek par pienākumu izteikt savu viedokli un ieklausīties citu cilvēku viedoklī, pie tam diskusijai jānotiek ne vardarbīgā, bet tieši otrādi intelektuālā veidā, izrādot visiem iesaistītajiem cieņu un dodot iespēju vienādi izteikties. Savukārt vārda brīvība ir ne tikai tiesības izteikt savu viedokli, bet pienākums ļaut to izteikt arī cilvēkam, kura viedoklis ir pilnīgi pretējs tavējam un, kuram tu pilnīgi nepiekrīt. Vienīgais instruments, kas ir atļauts, lai kādu pārliecinātu par sava viedokļa pareizību, ir argumentēšana un izskaidrošana bez personīgiem apvainojumiem, lai neviens no diskusijā iesaistītajiem nejustos aizvainots. Šāds jautājuma risināšanas veids ir augstākā sabiedrības pārvaldes un diskusijas forma, kur nepieciešams, lai visi sabiedrības locekļi būtu izglītoti un ar augstu kultūras līmeni. Vai tāds ir Latvijas saibiedrībai, jā viennozīmīgi. Esmu ļoti asi diskutējis ar daudziem cilvēkiem par visdažādākām tēmām un šī diskusija lielākoties palika tieši iepriekš aprakstītajos rāmjos, par ko ir liels prieks.

Ļoti spilgts piemērs, cik svarīga ir vārda brīvība un cik svarīgi ir noliekot malā emocijas, aizstāvēt vispārīgu principu. ASV augstākajā tiesā bija izskatīta lieta National Socialist Party of America v. Village of Skokie, kur neo nacisti vēlējās sarīkot savu gājienu pilsētā, kurā liela daļa iedzīvotāju bija ēbreji un, kur vietējā tiesa aizliedza šo gājienu. Tomēr ASV Augstākā tiesa, kur daļa tiesnešu bija ēbreji, nolēma, ka šāds aizliegums ir pretēji ASV konstitūcijā noteiktajām tiesībām uz vārda brīvību, jo katram iedzīvotājam ir tiesības paust savu viedokli un rezultātā gājiens tika atļauts.

Sākumā var šķist, ka ASV piemērā princips par vārda brīvību ir pareizs kopumā, bet, lūk, uz šo konkrēto gadījumu ar Leģionāru piemiņas dienu atzīmēšanu vai 9. maija svinībām, tomēr nebūtu attiecināms, jo šeit ir “īpaši” apstākļi. Tomēr, nē, tas ir attiecināms visur un vienmēr, jo likuma normām ir viena svarīga īpašība, tā ir, ka likuma norma tiek piemērota neierobežotu reižu skaitu, kamēr šī norma ir spēkā. Šāda pieeja ilgtermiņā ir izdevīga visai sabiedrībai, jo ļauj redzēt, cik sabiedrība ir atšķirīga un kādas problēmas vai jautājumi to uztrauc un ir aktuāli. Un tikai pareizi formulējot problēmu, ir iespējams to ātri un efektīvi atrisināt, vai vismaz censties to darīt.

Nobeigumā vēlos atzīmēt, ka Latvijā sabiedrība kopumā ir toleranta un iecietīga, bet tas nenozīmē, ka šo līmeni nevajag attīstīt vēl vairāk, jo tikai strīdā dzimst patiesība un tikai dažādībā ir spēks.

sarkanakmens

Par visu kas interesē

Category Archives: Uncategorized