Jāņi, Līgas – forši


Īss ieraksts. Jāņi un Līgas, tie ir saulgriežu svētki, kas tika svinēti no sen seniem laikiem, kad uz mūsu zemes vēl ne tuvu nav bijusi baznīca un cilvēki atradās tuvāk savam dabīgajam stāvoklim. Tieši tas, ka šie svētki balstās uz izvirtīgu uzdzīvi, padara šos svētkus par galvenajiem cilvēku svētkiem, kur ir vieta emocijām, piedzīvojumiem un mīlestībai.

Novēlu visiem priecīgus Jāņus!

Advertisements

Par latviešu valodu


vardnicas

Ļoti jūtīga tēma daudziem, kas runā latviešu valodā, par kuru vēlos uzrakstīt un padalīties ar savu novērojumu. Bet visu pēc kārtas, sākšu ar atskatu vēsturē.

Augusts Deglavs savā grāmatā “Rīga” ļoti detalizēti un ar spilgtiem piemēriem atainoja latviešus 19.gs. vidū. Latvieši bija otrās šķiras cilvēki, kurus nesen atbrīvoja no dzimtbūšanas, kas pēc būtības bija vergturība. Rīga joprojām bija vācu pilsēta un šeit visi cienījamie cilvēki runāja vāciski. Latviešu valoda tika uzskatīta par kalpu valodu, kuru neviens kungs nekad nemācījās un augstākajās aprindās tika uzskatīts par sliktu toni runāt latviešu valodā, arī gadījumā, ja kāds no latviešiem kļuva bagāts un centās iekļūt vācu sabiedrībā. Vāciešiem Latvijas teritorijā piederēja viss, veikali, zeme, mājas un pats galvenais, publiska vara.

Latviešu valoda sāka kļūt par modernu valodu pateicoties vairāku cilvēku pūlēm, kas valodu sakārtoja, uzrakstīja gramatiskas noteikumus, izņēma ārā liekās zīmes un vārdus, veica sistematizāciju un uzrakstīja vārdnīcas.  Lielu darbu latviešu valodas sakārtošanā ieguldīja tādi izcili cilvēki kā Juris Alunāns un Kārlis Mīlenbahs.

Lūzuma punkts latviešu valodā bija pirmais pasaules karš un neatkarīgās Latvijas rašanās, kad latviešu valoda kļuva par valsts valodu un tika izmantota valsts pārvaldē.

Latvijas iekļaušana Padomju savienībā manīja latviešu valodas statusu un tā zaudēja valsts valodas statusu, tomēr to turpināja plaši lietot kā valodu savstarpējai saziņai un literāro valodu.

Pēc izstāšanās no Padomju savienības latviešu valoda atguva valsts valodas statusu un tai tika paredzēts jauns attīstības vilnis, jo nekādu šķēršļu tam nebija un atmodas emociju vadīti, cilvēki Latvijā darīja visu, lai paplašinātu valodas lietošanu, tas izpaudās gan politiskā, gan sadzīves līmenī.

Lūk, tagad pēc īsa atskata vēsturē pievērsīšos savam novērojumam. Ar latviešu valodu Latvijā viss ritēja gludi līdz vienam brīdim, kad 2004. gadā iestājāmies ES un NATO. Papildus tam Latvijā sākās strauja finanšu sektora attīstība, kas attiecībā pret IKP ir ļoti augstā līmenī šodien, salīdzinājumā ar citām nozarēm. Arī IT nozares attīstība deva savu negatīvo ieguldījumu latviešu valodas attīstībā. Rezultātā aptuveni 500 000 iedzīvotāju, kas lietoja latviešu valodu, devās prom no valsts. Finanšu sfērā kļuva nepieciešams sazināties angļu valodā, jo tā ir biznesa valoda, kā arī liela daļa dokumentācijas jābūt angļu valodā. IT sfērā dominē angļu valoda. Man pašam nācās būt vairākos pasākumos, kur darba valoda ir angļu valoda, esmu redzējis Rīgā uzņēmumus, kur latvieši savā starpā sarunājas angļu vai norvēģu valodā.

Vēl viena tendence, kas bija un patreiz attīstās, ka vecāki aktīvi sūta bērnus uz kursiem vai pie privātiem pasniedzējiem mācīties angļu valodu. Ja cilvēks vēlas strādāt ES struktūrā, viņam jāzina angļu valoda. Ja cilvēks vēlas būt armijas virsnieks, viņam jāzina angļu valoda. Ja cilvēks vēlas strādāt žurnalistikā, viņam jāzina angļu valoda, finanšu sfēra – angļu valoda, IT, angļu valoda utt.

Nobeigumā vēlos pievērst uzmanību, ka mēs paši ar savām rokām, pārnestā nozīmē, iznīcinam latviešu valodu, kas nozīmē, ka turpinoties šādai tendencei, latviešu valoda var izzust ļoti tuvā nākotnē. Ļoti iespējams, ka pēc kāda laika mēs visi runāsim angļu valodā, jo tā būs ekonomiski izdevīgāk.

Man personīgi patīk mūsu valoda un, kā jau minēju citos ierakstos, rakstu blogu latviešu valodā, kaut arī rakstot angliski, būtu iespējams piesaistīt lielāku auditoriju un komercializēt šo projektu. Rakstu, lai valoda dzīvotu līdz ar mani, un aicinu visus rakstīt, lai valoda ir dzīva, jo tā būs dzīva tik ilgi, kamēr vismaz divi cilvēki uz pasaules runās latviešu valodā un spēs sazināties viens ar otru.

Metafiziskā glezniecība


glezna

Bieži ļoti interesantas un aizraujošas lietas mēdz kaut kur paslēpties tālu prom, vai pat palīst zem paklāja, lai tās neviens neatrod. Ikdienā mēs saskaramies ar neskaitāmām ziņu un citas nevajadzīga informācijas plūsmām, bet aizmirstam, ka nepātraukti rodas un attīstās kaut kas skaists, piemēram, māksla. Pāris dienas atpakaļ uzgāju pāris aprakstus par gleznām, kas piederēja pie metafiziskās glezniecības.

Iepriekšminētā metafiziskā glezniecība, kas radās Itālijā 20. gs pirmajā puse, itāļu valodā pittura metafisica, ir glezniecības veids, ko radīja Džordžo de Kiriko un Karlo Karrā. Šim glezniecības virzienam ir raksturīgas daudzās taisnās līnijas un ļoti labi novilktas robežas starp objektiem, kā arī krāsas ļoti kontrastē. Metafiziskā gleznošana ir sirrealisma aizsākums, kas nostājās kubismam un tajā laikā populārajam futurismam. Šis gleznošanas virziens eksistēja līdz 1920. gadam un plašu popularitāti tam iegū tā arī neizdevās.

Pārdomas par kolonizāciju


Lasot vēsturi šķiet, ka nekas mūsu pasaulē nemainās, kā bija tūkstots gadus atpakaļ cilvēku stulbums un naivums, tā arī tas pastāv šo baltu dienu. Pie iepriekšminētās atziņas nav grūti nonākt, kaut drusku interesējoties par vēsturi. Šodien nolēmu palasīt Baltijas slāvu vēsturi, autors Aleksandrs Gilferdings (Александр Федорович Гильфердинг), grāmata izdota Maskavā 1855. gadā. Viennozīmīgi uzmanības cienīga grāmata, kurā tiek aprakstīti agrīnie viduslaiki reģionā, kas tagad ir Polijas ziemeļu daļa.

Noteikti nevēlos paust savu viedokli par iepriekšminēto grāmatu, bet vēlos uzrakstīt par novērojumu, kas būtu aktuāls arī šodien. Tajā laikā slāvu kultura robežojās ar kristīgo pasauli, kurā tajā laikā bija Katoļu ticība. Slāvu zemē tika sūtīti Katoļu baznīcas sūtņi, kas centās vietējās slāvu ciltis pārliecināt par to, ka tām vajag pāriet kristiešu ticībā, atsakoties no saviem iepriekšējiem dieviem. Kā tas parasti notika, baznīcas pārstāvji vērsās pie cilts vecākajiem un centās tos pierunāt mainīt savu ticību, solot tiem lielāku varu, slavu un piederību pie lielās un varenās Katoļu ticības, pēc būtības spēlējot uz cilvēciskām jūtām. Interesantākais, ka cilts valdošajai elitei, netika solīta nauda, jo ar varu un piederību pie kaut kā liela, viņiem bija pilnīgi pietiekami. Pēc ticības “reklāmas” cilts vadošā elite pati gāja pie parastiem cilvēkiem un ar lielu sparu centās pierunāt visus mainīt savu ticību, tādējādi aizmirstot simtiem gadu piekoptās tradīcijas, savu valodu, kultūru, paražas utt. Parastie cilvēki pēc ilgas pārliecināšanas bieži piekrita. Līdz ar to redzams, ka pret gaisu un tukšiem solījumiem, cilvēki bija gatavi ziedot un iznīcināt pašu dārgāko, kas viņiem ir, viņu identitāti un neatkarību.

Pārceļamies mūsdienās. Katoļu ticības vietā ieliekam Eiropas Savienību un pamēģinam atcerēties kas notika pirms iestāšanās Eiropas Savienībā, mūsu politiksā elite ar milzīgu sparu centās pierunāt vienkāršos cilvēkus iestāties Eiropas Savienībā, tādējādi zaudējot savu neatkarību, kultūru, tradīcijas, valodu utt. Līdzīgi kā manā aprakstītajā piemērā no viduslaikiem, pēc būtības mums netika solīta lielāka nauda par to, kas mums tiks iedota pret to, kas mums būs jāzaudē. Protams, tas nenotiks vienā dienā, bet noteikti notiks lielākā laika posmā. Atkal, par sapni dzīvot tā kā dzīvo Eiropas Savienības bagātās valstis, mēs visi bijām gatavi sevi pavērdzināt un atdot visu, kas mums bija dārgs. Pēc būtības notika tas pats, kas notika tūkstots gadus atpakaļ, līdz ar to secinājums ir tikai viens, vēsture neko mums nemāca.

Uzreiz gribu atrunāt, ka neesmu pret Eiropas Savienību kā tādu, bet esmu pret to, ka iestāšanās tajā bija akla pakļaušanās nepiepildamam sapnim, jo pirāmīdveidīgā sistēmā, kādam vienmēr ir jābūt apakšā.

Skola kā dzīves izaicinājums


Vairākas dienas presē vai nu kampaņas veidā, vai vienkārši aiz reportieru labās gribas, tiek publicēti raksti par to, ka ar Latvijas parastās vidusskolas diplomu nav iespējams iestāties Kembridžas universitātē. Par šo tēmu nolēmu izteikt savu viedokli, jo sistemātiski tiek kritizēta mūsu izglitības sistēma, kaut arī objektīvi paskatoties, iespēmas nemaz nav tik slikti.

Pirmkārt, par salīdzināšanu ar Kembridžas vai jebkuru citu Anglijas (nevis Lielbritānijas) universitāti jāatgādina, ka studiju maksa gadā tur ir 9000.00 GBP, kas ir aptuveni 12534.00 EUR pēc šodienas valūtas kursa. Ņemot vērā, ka studiju programma ir paredzēta vismaz 3 gadiem, tad trīs gadu laikā studiju maksa jebkurā Anglijas universitātē būs 37602.00 EUR. Papildus jāatzīmē, ka studentam ir kaut kas jāēd un jāvelkā kaut kāds apģērbs. Īrējot istabu ar citiem studentiem un pieticīgi ēdot, papildus studiju maksai var droši pieskaitīt ikmēša izdevumus 700.00 GBP apmērā, kas gadā būtu 8400.00 GBP jeb aptuveni 11699.00 EUR, kas trijos gados būtu 35097.00 EUR, tādējādi par studijām kopā būtu jāmaksā 72699.00 EUR. Man ir ļoti liels prieks, ka taisot presē rakstus par Kembridžas universitāti  saisībā ar to, ka Latvijas vidusskolu diploms tur netiek akceptēts, reportieri uzskata, ka vidējais Latvijas iedzīvotājs mūsu valstī var atļauties savam bērnam izmaksāt studijas Anglijā trīs gadu laikā par tām iztērējot iepriekšminēto naudas summu, pie nosacijuma, ka vidējā neto alga Latvijā 2014. gadā bija 560.00 EUR, kas 12 mēnešos ir 6720.00 EUR. Tad man rodas jautājums, vai nu tiek rakstīts par dažādām Latvijām, no kurām vienā es arī ļoti vēlētos dzīvot, vai arī kādam tiešām ir ļoti bēdīgs izglītības līmenis, it sevišķi matemātikas jomā. Būsim godīgi, apmaksāt studijas ārzemēs saviem bērniem Latvijā var ļoti mazs cilvēku skaits, pie tam lielai daļai cilvēku ļoti nopietnas grūtības sagādā studiju maksas atmaksa par studijām Latvijā, kur studiju maksa ir krietni zemāka. Līdz ar to, ņemot vērā iepriekš izklāstīto, Latvijas vidusskolu diploma pieņemšana vai nepieņemšana Anglijas universitātē ir tik mazsvarīgs jautājums, ka tas var tikt izmantots vienīgi sabiedriskās domas radīšanai un citiem mērķiem, kas saistīti ar studijām un valsts budžetu. Papildus jāmin fakts, ka tie vecāki, kas tiešām plāno un var atļauties sūtīt savus bērnus studijām Anglijā, iepriekš jau veic nepieciešamos sagatavošanas darbus, sūta bērnus uz vasaras nometnēm ārzēmēs, kur tiek mācīta angļu valoda, nodrošina, ka bērni saņem papildus izglītību vai nu kursos vai privāti un laicīgi nokārto nepieciešamos papildus eksāmenus, jo, ja vecākiem ir nauda un vēlēšanās, visi jautājumi ir atrisināmi.

Otrkart, jāatceras, ka valstī ir tikai viena politika, pēc iespējas vairāk no iedzīvotājiem paņemt nodokļu un nodevu veidā un pēc iespējas iedzīvotājiem mazāk atdod, kas nozīmē, ka izglītības jomā tiks darīts viss, lai izglītību padarīt par lētāku ar mazākiem izdevumiem, tādējādi nevis reformējot, bet optimizējot. Šajā gadījumā izglītības kvalitāte tiek novirzīta pie otršķirīgajiem jautājumiem. Gadiem tiek rakstīts presē, ka skolnieki tiek pārslogoti un mācībās informācijas apjoms nemitīgi pieaug, ļoti daudz reizes tika minēts pasniedzēju atalgojuma jautājums, jo par tādu naudu, kas pašlaik tiek maksāta skolotājiem, spējīgi un talantīgi cilvēki neies strādāt, jo samērā viegli tiem būs iespējams sevi realizēt citur. Kā vēl viena problēma tiek minēta eksaminēšanas sistēma, kad pieaug obligāto eksāmenu skaits, skolu skaita samazinājums utt. Īsumā apkopojot, varētu teikt, ka tiek uzkrātas fundamentālas problēmas, kas netiek ilgstoši risinātas. Papildus varētu pievērst uzmanību skolotāju kvalifikācijas pārbaudei. Ņemot vērā, ka skolotāju skaits samazinās, tad arī kvalifikācijas kritēriji tiek samazināti, lai aizpildītu tukšās vietas. Iepriekšminētais rezultējās ar to, ka skolotājs nespēj izprast mikorklimantu klasē, nespēj nodrošināt skolēnu tiesības būt drošā vidē un netruacēti iegūt izglītību, kad jautājumi ir jākārto pašiem vecākiem vai reizēm pat policijai. Šajā gadījumā paviršais skolotāja darbs tiek attaisnots ar to, kā par tādu atalgojumu neko vairāk sabiedrība nevar jau prasīt, kaut arī pēc tādiem argumentiem, šāds skolotājs būtu vienkārši atbrīvojams no darba, par kvalifikācijas trūkumu.

Treškārt, iepriekšrakstītais par skolu problēmām ir ļoti aktuāls, tomēr objektīvi vērtējot, skolā ir iespējams iegūt labu izglītību, jo tiek piedāvāts mācību materiāls, ir daudz labu skolotāju, kas tiešām kvalitatīvi izpilda savu darbu un strādā daudz vairāk nekā par to skolotājiem tiek maksāts, jo skolotāji saprot, ka viņu ieguldījums ir daudz svarīgāks, par materiālām vērtībam, kas pēc būtības ir pareizi, bet ļoti netaisnīgi no valsts puses, kas lieliski to izmantot. Šeit atliek apskatīt trešo jautājumu, paša skolnieka attieksmi pret mācībām. Skolnieka attieksme pret mācībām veidojās vēl pirmsskolas vecumā, jo vairāk pūļu vecāki velta bērna audzināšanai un disciplinēšanai, jo vieglāk un ar labākiem rezultātiem bērns var apgūt skolā piedāvāto informāciju un iziet apmācību kopumā. Ja vecāki savu bērnu izglīto papildus skolā piedāvātajam, tas ir, runā ar bērnu, apspriež ar viņu sarežģītus jautājumus (arī prims skolas un sākuma klasēs), izskaidro bērnam sarežģītas lietas un parāda pasauli kaut vai apkārtējās vides sfērā, kontrolē, kādu informāciju bērns saņemt izmantojot datoru, kā bērns pavada brīvo laiku, sūta bērnu uz papildus nodarbībām sportā un pulciņos, tad bērns viegli apgūs skolā pasniegto, skolotājiem būs daudz vieglāk strādāt, klasē būs labāks mikroklimats, un beigu beigās no bērna puses tiks pievērsta pastiprināta uzmanība tām lietām, kas viņam būs nepieciešamas, lai pēc skolas turpinātu studijas tieši tur, kur viņš vēlas, par neskatoties uz to, ka vidusskolas diploms daudzās vietās ārpus Latvijas netiek akceptēts, jo izeja un risinājumi vienmēr ir. Apkopojot var secināt, ka lielākā atbildība bērna izglītošanā ir nevis skolai, bet vecākiem. Papildus var minēt to, ka, ja vecāki pievērstu lielāku uzmanību skolotāju darbam, tad arī no skolotājiem prasot vairāk, tiem būtu jāceļ sava kvalifikācija ne tikai zināšanu jomā, bet arī pedagoģisko prasmu jomā.

Kopsavilkumā var minēt, ka gribot kaut ko mainīt, ir jāsāk no sevis paša. Šāda atziņa ir ļoti sena un neapstrīdami pareiza, jo sistēmu un valsti mēs veidojam paši, nevis politiķi vai kādas valsts Latvijas diploma atzīšana vai neatzīšana, kas bieži notiek dēļ tā, ka tā valsts vienkārši aizsargā savu darba tirgu, jo Latvijā ir ļoti daudz talanīgu, gudru un izglītotu cilvēku, kas ļoti viegli izkonkurētu Rietumu valstīs vietējos iedzīvotājus.

Par bēgļiem


A man who suffers from back pain reacts while having a massage by an elderly Afghan refugee man on a roadside on the outskirts of Islamabad, Pakistan, Thursday, Jan. 1, 2015. (AP Photo/Muhammed Muheisen)

Mūsu valsij visdrīzāk nāksies uzņemt bēgļus un pašlaik katram par to ir savs viedoklis, kāds ir par, kāds ir pret, kāds kā vienmēr atturas. Nolēmu izteikt savu redzēju, kā pēc manām domām būtu rinsināms šis jautājums.

Pirmkārt pirms bēgļu uzņemāņas valsij vajadzētu izstrādāt politiku šajā jautājumā, pēc tam uzstādīt mērķi un izvirzīt uzdevumus mērķa sasniegšanai. Tas tā no plānošanas Ābeces teorijas. Protams pašlaik pie mums neviens īsti nedomā par valsts politiku attiecībā pret bēgļiem un visi klusībā cer, ka iegūstot bēgļa statusu, visi atbraukušie kā pēc komandas dosies uz Vāciju vai Zviedriju, bet Latvija saņems tikai naudu par bēgļiem un ar to lieta tiks izbeigta.

Otrkārt, pēc politikas izveides, mums būtu labi izstrādāt kritērijus, kādus bēgļus mēs ņemam, tas, ja nu kas, arī ir iespējams, jo, piemēram, Slovākija jau ir pateikusi, ka ņems pie sevīm tikai kristiešus. Uzskatu, ka diskriminācija pēc reliģiskās piederības nav īsti vietā, jo galu galā ne jau reliģija nosaka cilvēka būtību, bet gan cilvēka audzināšanas, kultūras un zināšanu līmenis. Iepriekšminēto iemeslu dēļ, būtu ļoti labi noteikt, ka Latvija uzņem tikai tos bēgļu, kuriem ir augstākā izglītība, piemēram, medicīnā, IT, elektroinženierijā utt. Lai tas neizskatītos pa visam nesmuki, tad mēs varētu piekrist nevis 250 bēgļu uzņemšanai, bet gan 1500, iespaidīgs skaitlis un labs pienesums mūsu tautsaimniecībai.

Ko darīt, ja pārējās valstis nepiekristu mūsu noteikumiem? Latvija ir suverena valsts un mums ir tiesības darīt tā, kā mums ir izdevīgi, ērti un labi, nekautrējoties, ka tas kādam nepatiks, jo visiem galu galā izpatikt nevar, bet savu labumu situācijā gūt ir iespējams.

Mēs dzīvojam paralēlās pasaulēs un realitātē


paralel_worlds

Beidzot saņēmos uzrakstīt kaut ko lielu un ievērības cienīgu, lai paplašinātu redzes loku, skatoties uz apkārt notiekošo. Uzreiz vēlos pateikt, ka rakstīju zemāk esošo tekstu, balstoties uz savu personīgo un citu cilvēku pieredzi, pārdomām, lasīto un skatīto.

Daudzās filmās un grāmatās tiek izvirzītas terorijas un aprakstītas paralēlās pasaules, par kurām ceļo visdažādākie varoņi, nokļūstot visneparastākajās situācijās. Uzdevu sev jautājumu, vai tas ir iespējams nepielietojot tehnoloģijas un neejot cauri dažādiem apļveidīgajiem enerēģijas laukiem. Galu galā visu izvērtējot nonācu pie interesantiem secinājumiem, bet visu pēc kārtas.

Pasaule, kurā mēs dzīvojam, sastāv no dažādām materiālām lietām un gaismas staru lūzuma rezultātā, nonākot tiem acu ābolā, smadzenes izveido attēlu, kas tiek nodots mūsu smadzenēm, lai ievākto informāciju apstrādātu un saglabātu. Līdz ar to, mūsu smadzenēs tiek izveidota vesela vizuālā pasaule, kurai tiek pievienota skaņa un cita veida informācija, kas nāk no mūsu maņu orgāniem. Pēc būtības apkārtējā pasaule tiek izveidota mūsu smadzenēs, bet pašas lietas mēs nemaz neredzam, bet redzam tikai informāciju par tām. Piemēram, ja mēs skatamies uz galdu , pēc tam aizstāsam acis, tad galds tiek noņemts, mums nezinot, kamēr mēs neatvērsim acis un neiegūsim informāciju par to, ka galds ir noņemts, mūsu pasaulē galds atradīsies iepriekšējā vietā, savukārt, ja esot ar aizstāsītām acīm, mēs smadzenēs galdu pārvietosim, tad mūsu pasaulē galds izmainīs novietojumu, kaut arī realitātē galds paliks iepriekšējā vietā.

Ņemot vērā iepriekšminēto, secinām, ka katrs dzīvo savā pasaulē, kura ir uzprojecēta katra indivīda smadzenēs un ir atkarīga no viņu maņu orgāniem, iepriekšējās pierdzes un emocijās, ar kādām tiek uztverts apkārt notiekošais. Līdz ar to, skatoties uz katru cilvēku, varam paskatīties uz būtni no citas pasaules, jo viņa uztvere viennozīmīgi atšķiras no mūsējās. Tas nozīmē, ka ejot garām cilvēkiem pūlī, mēs itkā lidojām gar paralēlām pasaulēm, kā to varētu darīt kosmosa kuģis, lidojot starp planētām un to pavadoņiem.

Interesanti arī tas, ka ķermenim ievācot priekš smadzenēm dažāda veida informāciju, tiek izveidota unikāla pasaule, kurā cilvēks dzīvo. Smadzenes visu informāciju sakārto tādā veidā, lai mēs justos droši un varētu kontrolēt apkārt notiekošo, bet gadījumā, kad gadās neparedzēti apstākļi vai papildus stress, izveidotajā pasaulē smadzenēm ir jāveic korekcijas un pārveidojumus, kas nozīmē bezmiegu, depresiju, bailes, nogurumu, dusmas, izmisumu utt. Piemēram pārtraucot attiecības ar otru cilvēku, tiek pilnībā sagrauta pasaule, kurā mēs dzīvojam, jo otrs cilvēks bija neatņemama pasaules daļa un rezultātā, kamēr smadzenes veic nepieciešamos informācijas apkopjumus un modelē jaunu drošu un piepildītu pasaules moduli, mēs jūtam sarūgtinājumu, sāpes un ilgas pēc otra cilvēka. Tas ir līdzīgi, ka pilsētai atslēgt elektrību un, kamēr visi apradīs ar svecēm, paies laiks, kurā būs jūtams diskonforts.

Atliek izdarīt pēdējo secinājumu, ja mūsu izveidotās pasaules modulis, kas mūms neliek jūsties labi un omulīgi, tomēr nenoved mūs pie vēlamajiem mērķiem, vai sliktākajā gadījumā, ved mūs pilnīgi pretējā virzienā uz morālo un iekšējo iznīcību, tad iespējams mūms ir jāsagrauj mūsu esošo pasauli, jācenšās mainīt ierastais dzīves ritms un stils, lai smadzenēm sāktu piekļūt cita veida informācija un būtu pieejams cits materiāls, no kā būtvēt pasauli, kurā nākotnē nāksies dzīvot.