Valsts vai uzņēmējs


Nesen sanāca runāt ar vienu sarunu biedru un izvērtās domu apmaiņa saistībā to, kurš strādā mūsu labā, valsts vai uzņēmējs. Šoreiz īsumā izklāstīšu pašu ideju, savukārt padziļinātāku analīzi uzrakstīšu vēlāk.

Valsts iestādes, kuras nodarbojas ar uzraudzību vai licencēšanu ir ieinteresētas, lai uzraugāmais tirgus būtu pēc iespējas vienkāršāks, tiesiskais regulējums pēc iespējas striktāks, ar ļoti skaidriem kritērijiem un pārkāpuma gadījumā valsts iestāde labprāt ir gatava piemērot sodu, lai izpildītu plānu un novērstu nepakļaušanos likumam nākotnē utt.

Uzņēmējdarbības būtība ir apmierināt cilvēku velmes un vajadzības. Uzņēmēji cenšās padarīt mūsu dzīvi labāku, atvieglojot un paātrinot pakalpojuma vai preces saņemšanu. Līdz ar to uzņēmējs ir ieinteresēts, lai visi procesi notiktu ātri, efektīvi un kvalitatīvi, kopsakarā ar klienta maksātspēju, pazeminot kvalitāti, ja ir pieprasījums pēc lētakas preces vai pakalpojuma.

Rezultātā redzam, ka valsts par nodokļu maksātāju naudu dara visu iespējamo, lai kavētu un vai liegtu cilvēkiem preču un pakalpojumu saņemšanu, savukārt uzņēmēji cinās par to, lai preces pārdotu un pakalpojumi tiktu sniegti. Līdz ar to musu sabiedrībā ir nepareizs uzskats, ka valsts ir laba un uzņēmēji slikti. Šeit jāmeklē līdzsvars starp abām pretējām interesēm. No šejienes arī izriet liberalais skatījums uz dzīvi.

Advertisements

Starptautiskais tribunāls jūras tiesībās – 6 (jurisdikcija)


Pēc gara gara pārtraukuma, zemāk iekopēju sava referāta daļu par starptautisko tribunālu jūras tiesībās.

Ņemot vērā, ka ANO Jūras tiesību konvencija ir tiesību akts starptautisko publisko tiesību jomā, tad “Tribunāla potenciālā jurisdikcijā ir ratione personae attiecināma uz valstīm. Tribunāls ir atvērts dalībvalstīm, kas ir pievienojušās Konvencijai” (Andersons, 2008: 508). No iepriekšminētā var secināt, ka tribunāla puses vienmēr būs publisks tiesību subjekts, bet par pusi nevar būt fiziska vai juridiska persona, kas nav publisko tiesību subjekts. Tiesību subjekti, kas ir tiesīgi parakstīt ANO Jūras tiesību konvenciju ir noteikti konvencijas 305. pantā īsumā tie ir: a) visas valstis; b) visas teritorijas, kurām ir pilnīga iekšējā suverenitāte un kuras par tādām ir atzinusi Apvienoto Nāciju Organizācija, bet kuras nav sasniegušas pilnīgu neatkarību; c) starptautiskās organizācijas (ANO Jūras tiesību konvencija, 2005: 305). Tomēr ir izņēmums saistībā ar personu piekļuvi tribunālam, jo “Personām, kas nav Konvenecijas dalībvalstis, ir piekļuve tribunālam saskaņā ar Konvencijas XI daļu, tāda piekļuve ir personām, kas nodarbojas ar dziļjūras dibena resursu ieguvi, tostarp strīdi starp dalībvalstīm un Starptautisko Jūras dzīļu pārvaldi un strīdi starp ieguves konsorcijiem un pārvaldi” (Andersons, 2008: 508). Iepriekšminētais paplašina personu loku, kas ir tiesīgas izmantot Starptautisko tribunālu jūras tiesībā strīdu izšķiršanai, tomēr interpretējot Starptautiskā tribunāla jūras tiesību statūtus, jāsecina, ka ieguves konsorciju ir jāpārstāv valstij, lai tas būtu tiesīgs aizstāvēt savas intereses tribunālā.

Jāatzīmē, ka tribunāla Jūras dibena strīdu izskatīšanas palātai ir noteikta īpaša jurisdikcija, “attiecībā uz strīdiem, kas saistīti ar jūras dibena izpēti un resursu ieguvi ārpus nacionālo valstu robežu jurisdikcijas” (Starptautiskā tribunāla jūras tiesībās procesa rokasgrāmata, 2009: 3). Pēc iepriekšminētā var secināt, ka strīds jebkurā vietā uz pasaules, kas saistīts ar jūras dibena izpēti vai resursu ieguvi, ir izskatām iepriekšminētajā palātā.

No teritoriālā viedokļa Starptautiskā tribunāla jūras tiesībās jurisdikcija, kas nav saistīta ar jūras dibenu, ir katras konvencijas dalībvalsts jūras teritorija, kas “nepārsniedz divpadsmit jūras jūdzes, to mērot no bāzes līnijām, ko nosaka saskaņā ar šo konvenciju” (ANO Jūras tiesību konvencija, 2005: 3) un arī valstu ekonomiskās zonas, kā arī strīdi, kas var rasties neitrālajos ūdeņos. Konvencijās ir noteikti atsevišķi noteikumi saistībā ar jurisdikcijas noteikšanu jūras vai okeāna līčos, saistībā ar upju ietekām, rifiem un iekšējiem ūdeņiem.

Jāņi, Līgas – forši


Īss ieraksts. Jāņi un Līgas, tie ir saulgriežu svētki, kas tika svinēti no sen seniem laikiem, kad uz mūsu zemes vēl ne tuvu nav bijusi baznīca un cilvēki atradās tuvāk savam dabīgajam stāvoklim. Tieši tas, ka šie svētki balstās uz izvirtīgu uzdzīvi, padara šos svētkus par galvenajiem cilvēku svētkiem, kur ir vieta emocijām, piedzīvojumiem un mīlestībai.

Novēlu visiem priecīgus Jāņus!

Par latviešu valodu


vardnicas

Ļoti jūtīga tēma daudziem, kas runā latviešu valodā, par kuru vēlos uzrakstīt un padalīties ar savu novērojumu. Bet visu pēc kārtas, sākšu ar atskatu vēsturē.

Augusts Deglavs savā grāmatā “Rīga” ļoti detalizēti un ar spilgtiem piemēriem atainoja latviešus 19.gs. vidū. Latvieši bija otrās šķiras cilvēki, kurus nesen atbrīvoja no dzimtbūšanas, kas pēc būtības bija vergturība. Rīga joprojām bija vācu pilsēta un šeit visi cienījamie cilvēki runāja vāciski. Latviešu valoda tika uzskatīta par kalpu valodu, kuru neviens kungs nekad nemācījās un augstākajās aprindās tika uzskatīts par sliktu toni runāt latviešu valodā, arī gadījumā, ja kāds no latviešiem kļuva bagāts un centās iekļūt vācu sabiedrībā. Vāciešiem Latvijas teritorijā piederēja viss, veikali, zeme, mājas un pats galvenais, publiska vara.

Latviešu valoda sāka kļūt par modernu valodu pateicoties vairāku cilvēku pūlēm, kas valodu sakārtoja, uzrakstīja gramatiskas noteikumus, izņēma ārā liekās zīmes un vārdus, veica sistematizāciju un uzrakstīja vārdnīcas.  Lielu darbu latviešu valodas sakārtošanā ieguldīja tādi izcili cilvēki kā Juris Alunāns un Kārlis Mīlenbahs.

Lūzuma punkts latviešu valodā bija pirmais pasaules karš un neatkarīgās Latvijas rašanās, kad latviešu valoda kļuva par valsts valodu un tika izmantota valsts pārvaldē.

Latvijas iekļaušana Padomju savienībā manīja latviešu valodas statusu un tā zaudēja valsts valodas statusu, tomēr to turpināja plaši lietot kā valodu savstarpējai saziņai un literāro valodu.

Pēc izstāšanās no Padomju savienības latviešu valoda atguva valsts valodas statusu un tai tika paredzēts jauns attīstības vilnis, jo nekādu šķēršļu tam nebija un atmodas emociju vadīti, cilvēki Latvijā darīja visu, lai paplašinātu valodas lietošanu, tas izpaudās gan politiskā, gan sadzīves līmenī.

Lūk, tagad pēc īsa atskata vēsturē pievērsīšos savam novērojumam. Ar latviešu valodu Latvijā viss ritēja gludi līdz vienam brīdim, kad 2004. gadā iestājāmies ES un NATO. Papildus tam Latvijā sākās strauja finanšu sektora attīstība, kas attiecībā pret IKP ir ļoti augstā līmenī šodien, salīdzinājumā ar citām nozarēm. Arī IT nozares attīstība deva savu negatīvo ieguldījumu latviešu valodas attīstībā. Rezultātā aptuveni 500 000 iedzīvotāju, kas lietoja latviešu valodu, devās prom no valsts. Finanšu sfērā kļuva nepieciešams sazināties angļu valodā, jo tā ir biznesa valoda, kā arī liela daļa dokumentācijas jābūt angļu valodā. IT sfērā dominē angļu valoda. Man pašam nācās būt vairākos pasākumos, kur darba valoda ir angļu valoda, esmu redzējis Rīgā uzņēmumus, kur latvieši savā starpā sarunājas angļu vai norvēģu valodā.

Vēl viena tendence, kas bija un patreiz attīstās, ka vecāki aktīvi sūta bērnus uz kursiem vai pie privātiem pasniedzējiem mācīties angļu valodu. Ja cilvēks vēlas strādāt ES struktūrā, viņam jāzina angļu valoda. Ja cilvēks vēlas būt armijas virsnieks, viņam jāzina angļu valoda. Ja cilvēks vēlas strādāt žurnalistikā, viņam jāzina angļu valoda, finanšu sfēra – angļu valoda, IT, angļu valoda utt.

Nobeigumā vēlos pievērst uzmanību, ka mēs paši ar savām rokām, pārnestā nozīmē, iznīcinam latviešu valodu, kas nozīmē, ka turpinoties šādai tendencei, latviešu valoda var izzust ļoti tuvā nākotnē. Ļoti iespējams, ka pēc kāda laika mēs visi runāsim angļu valodā, jo tā būs ekonomiski izdevīgāk.

Man personīgi patīk mūsu valoda un, kā jau minēju citos ierakstos, rakstu blogu latviešu valodā, kaut arī rakstot angliski, būtu iespējams piesaistīt lielāku auditoriju un komercializēt šo projektu. Rakstu, lai valoda dzīvotu līdz ar mani, un aicinu visus rakstīt, lai valoda ir dzīva, jo tā būs dzīva tik ilgi, kamēr vismaz divi cilvēki uz pasaules runās latviešu valodā un spēs sazināties viens ar otru.

Metafiziskā glezniecība


glezna

Bieži ļoti interesantas un aizraujošas lietas mēdz kaut kur paslēpties tālu prom, vai pat palīst zem paklāja, lai tās neviens neatrod. Ikdienā mēs saskaramies ar neskaitāmām ziņu un citas nevajadzīga informācijas plūsmām, bet aizmirstam, ka nepātraukti rodas un attīstās kaut kas skaists, piemēram, māksla. Pāris dienas atpakaļ uzgāju pāris aprakstus par gleznām, kas piederēja pie metafiziskās glezniecības.

Iepriekšminētā metafiziskā glezniecība, kas radās Itālijā 20. gs pirmajā puse, itāļu valodā pittura metafisica, ir glezniecības veids, ko radīja Džordžo de Kiriko un Karlo Karrā. Šim glezniecības virzienam ir raksturīgas daudzās taisnās līnijas un ļoti labi novilktas robežas starp objektiem, kā arī krāsas ļoti kontrastē. Metafiziskā gleznošana ir sirrealisma aizsākums, kas nostājās kubismam un tajā laikā populārajam futurismam. Šis gleznošanas virziens eksistēja līdz 1920. gadam un plašu popularitāti tam iegū tā arī neizdevās.

Pārdomas par kolonizāciju


Lasot vēsturi šķiet, ka nekas mūsu pasaulē nemainās, kā bija tūkstots gadus atpakaļ cilvēku stulbums un naivums, tā arī tas pastāv šo baltu dienu. Pie iepriekšminētās atziņas nav grūti nonākt, kaut drusku interesējoties par vēsturi. Šodien nolēmu palasīt Baltijas slāvu vēsturi, autors Aleksandrs Gilferdings (Александр Федорович Гильфердинг), grāmata izdota Maskavā 1855. gadā. Viennozīmīgi uzmanības cienīga grāmata, kurā tiek aprakstīti agrīnie viduslaiki reģionā, kas tagad ir Polijas ziemeļu daļa.

Noteikti nevēlos paust savu viedokli par iepriekšminēto grāmatu, bet vēlos uzrakstīt par novērojumu, kas būtu aktuāls arī šodien. Tajā laikā slāvu kultura robežojās ar kristīgo pasauli, kurā tajā laikā bija Katoļu ticība. Slāvu zemē tika sūtīti Katoļu baznīcas sūtņi, kas centās vietējās slāvu ciltis pārliecināt par to, ka tām vajag pāriet kristiešu ticībā, atsakoties no saviem iepriekšējiem dieviem. Kā tas parasti notika, baznīcas pārstāvji vērsās pie cilts vecākajiem un centās tos pierunāt mainīt savu ticību, solot tiem lielāku varu, slavu un piederību pie lielās un varenās Katoļu ticības, pēc būtības spēlējot uz cilvēciskām jūtām. Interesantākais, ka cilts valdošajai elitei, netika solīta nauda, jo ar varu un piederību pie kaut kā liela, viņiem bija pilnīgi pietiekami. Pēc ticības “reklāmas” cilts vadošā elite pati gāja pie parastiem cilvēkiem un ar lielu sparu centās pierunāt visus mainīt savu ticību, tādējādi aizmirstot simtiem gadu piekoptās tradīcijas, savu valodu, kultūru, paražas utt. Parastie cilvēki pēc ilgas pārliecināšanas bieži piekrita. Līdz ar to redzams, ka pret gaisu un tukšiem solījumiem, cilvēki bija gatavi ziedot un iznīcināt pašu dārgāko, kas viņiem ir, viņu identitāti un neatkarību.

Pārceļamies mūsdienās. Katoļu ticības vietā ieliekam Eiropas Savienību un pamēģinam atcerēties kas notika pirms iestāšanās Eiropas Savienībā, mūsu politiksā elite ar milzīgu sparu centās pierunāt vienkāršos cilvēkus iestāties Eiropas Savienībā, tādējādi zaudējot savu neatkarību, kultūru, tradīcijas, valodu utt. Līdzīgi kā manā aprakstītajā piemērā no viduslaikiem, pēc būtības mums netika solīta lielāka nauda par to, kas mums tiks iedota pret to, kas mums būs jāzaudē. Protams, tas nenotiks vienā dienā, bet noteikti notiks lielākā laika posmā. Atkal, par sapni dzīvot tā kā dzīvo Eiropas Savienības bagātās valstis, mēs visi bijām gatavi sevi pavērdzināt un atdot visu, kas mums bija dārgs. Pēc būtības notika tas pats, kas notika tūkstots gadus atpakaļ, līdz ar to secinājums ir tikai viens, vēsture neko mums nemāca.

Uzreiz gribu atrunāt, ka neesmu pret Eiropas Savienību kā tādu, bet esmu pret to, ka iestāšanās tajā bija akla pakļaušanās nepiepildamam sapnim, jo pirāmīdveidīgā sistēmā, kādam vienmēr ir jābūt apakšā.

Skola kā dzīves izaicinājums


Vairākas dienas presē vai nu kampaņas veidā, vai vienkārši aiz reportieru labās gribas, tiek publicēti raksti par to, ka ar Latvijas parastās vidusskolas diplomu nav iespējams iestāties Kembridžas universitātē. Par šo tēmu nolēmu izteikt savu viedokli, jo sistemātiski tiek kritizēta mūsu izglitības sistēma, kaut arī objektīvi paskatoties, iespēmas nemaz nav tik slikti.

Pirmkārt, par salīdzināšanu ar Kembridžas vai jebkuru citu Anglijas (nevis Lielbritānijas) universitāti jāatgādina, ka studiju maksa gadā tur ir 9000.00 GBP, kas ir aptuveni 12534.00 EUR pēc šodienas valūtas kursa. Ņemot vērā, ka studiju programma ir paredzēta vismaz 3 gadiem, tad trīs gadu laikā studiju maksa jebkurā Anglijas universitātē būs 37602.00 EUR. Papildus jāatzīmē, ka studentam ir kaut kas jāēd un jāvelkā kaut kāds apģērbs. Īrējot istabu ar citiem studentiem un pieticīgi ēdot, papildus studiju maksai var droši pieskaitīt ikmēša izdevumus 700.00 GBP apmērā, kas gadā būtu 8400.00 GBP jeb aptuveni 11699.00 EUR, kas trijos gados būtu 35097.00 EUR, tādējādi par studijām kopā būtu jāmaksā 72699.00 EUR. Man ir ļoti liels prieks, ka taisot presē rakstus par Kembridžas universitāti  saisībā ar to, ka Latvijas vidusskolu diploms tur netiek akceptēts, reportieri uzskata, ka vidējais Latvijas iedzīvotājs mūsu valstī var atļauties savam bērnam izmaksāt studijas Anglijā trīs gadu laikā par tām iztērējot iepriekšminēto naudas summu, pie nosacijuma, ka vidējā neto alga Latvijā 2014. gadā bija 560.00 EUR, kas 12 mēnešos ir 6720.00 EUR. Tad man rodas jautājums, vai nu tiek rakstīts par dažādām Latvijām, no kurām vienā es arī ļoti vēlētos dzīvot, vai arī kādam tiešām ir ļoti bēdīgs izglītības līmenis, it sevišķi matemātikas jomā. Būsim godīgi, apmaksāt studijas ārzemēs saviem bērniem Latvijā var ļoti mazs cilvēku skaits, pie tam lielai daļai cilvēku ļoti nopietnas grūtības sagādā studiju maksas atmaksa par studijām Latvijā, kur studiju maksa ir krietni zemāka. Līdz ar to, ņemot vērā iepriekš izklāstīto, Latvijas vidusskolu diploma pieņemšana vai nepieņemšana Anglijas universitātē ir tik mazsvarīgs jautājums, ka tas var tikt izmantots vienīgi sabiedriskās domas radīšanai un citiem mērķiem, kas saistīti ar studijām un valsts budžetu. Papildus jāmin fakts, ka tie vecāki, kas tiešām plāno un var atļauties sūtīt savus bērnus studijām Anglijā, iepriekš jau veic nepieciešamos sagatavošanas darbus, sūta bērnus uz vasaras nometnēm ārzēmēs, kur tiek mācīta angļu valoda, nodrošina, ka bērni saņem papildus izglītību vai nu kursos vai privāti un laicīgi nokārto nepieciešamos papildus eksāmenus, jo, ja vecākiem ir nauda un vēlēšanās, visi jautājumi ir atrisināmi.

Otrkart, jāatceras, ka valstī ir tikai viena politika, pēc iespējas vairāk no iedzīvotājiem paņemt nodokļu un nodevu veidā un pēc iespējas iedzīvotājiem mazāk atdod, kas nozīmē, ka izglītības jomā tiks darīts viss, lai izglītību padarīt par lētāku ar mazākiem izdevumiem, tādējādi nevis reformējot, bet optimizējot. Šajā gadījumā izglītības kvalitāte tiek novirzīta pie otršķirīgajiem jautājumiem. Gadiem tiek rakstīts presē, ka skolnieki tiek pārslogoti un mācībās informācijas apjoms nemitīgi pieaug, ļoti daudz reizes tika minēts pasniedzēju atalgojuma jautājums, jo par tādu naudu, kas pašlaik tiek maksāta skolotājiem, spējīgi un talantīgi cilvēki neies strādāt, jo samērā viegli tiem būs iespējams sevi realizēt citur. Kā vēl viena problēma tiek minēta eksaminēšanas sistēma, kad pieaug obligāto eksāmenu skaits, skolu skaita samazinājums utt. Īsumā apkopojot, varētu teikt, ka tiek uzkrātas fundamentālas problēmas, kas netiek ilgstoši risinātas. Papildus varētu pievērst uzmanību skolotāju kvalifikācijas pārbaudei. Ņemot vērā, ka skolotāju skaits samazinās, tad arī kvalifikācijas kritēriji tiek samazināti, lai aizpildītu tukšās vietas. Iepriekšminētais rezultējās ar to, ka skolotājs nespēj izprast mikorklimantu klasē, nespēj nodrošināt skolēnu tiesības būt drošā vidē un netruacēti iegūt izglītību, kad jautājumi ir jākārto pašiem vecākiem vai reizēm pat policijai. Šajā gadījumā paviršais skolotāja darbs tiek attaisnots ar to, kā par tādu atalgojumu neko vairāk sabiedrība nevar jau prasīt, kaut arī pēc tādiem argumentiem, šāds skolotājs būtu vienkārši atbrīvojams no darba, par kvalifikācijas trūkumu.

Treškārt, iepriekšrakstītais par skolu problēmām ir ļoti aktuāls, tomēr objektīvi vērtējot, skolā ir iespējams iegūt labu izglītību, jo tiek piedāvāts mācību materiāls, ir daudz labu skolotāju, kas tiešām kvalitatīvi izpilda savu darbu un strādā daudz vairāk nekā par to skolotājiem tiek maksāts, jo skolotāji saprot, ka viņu ieguldījums ir daudz svarīgāks, par materiālām vērtībam, kas pēc būtības ir pareizi, bet ļoti netaisnīgi no valsts puses, kas lieliski to izmantot. Šeit atliek apskatīt trešo jautājumu, paša skolnieka attieksmi pret mācībām. Skolnieka attieksme pret mācībām veidojās vēl pirmsskolas vecumā, jo vairāk pūļu vecāki velta bērna audzināšanai un disciplinēšanai, jo vieglāk un ar labākiem rezultātiem bērns var apgūt skolā piedāvāto informāciju un iziet apmācību kopumā. Ja vecāki savu bērnu izglīto papildus skolā piedāvātajam, tas ir, runā ar bērnu, apspriež ar viņu sarežģītus jautājumus (arī prims skolas un sākuma klasēs), izskaidro bērnam sarežģītas lietas un parāda pasauli kaut vai apkārtējās vides sfērā, kontrolē, kādu informāciju bērns saņemt izmantojot datoru, kā bērns pavada brīvo laiku, sūta bērnu uz papildus nodarbībām sportā un pulciņos, tad bērns viegli apgūs skolā pasniegto, skolotājiem būs daudz vieglāk strādāt, klasē būs labāks mikroklimats, un beigu beigās no bērna puses tiks pievērsta pastiprināta uzmanība tām lietām, kas viņam būs nepieciešamas, lai pēc skolas turpinātu studijas tieši tur, kur viņš vēlas, par neskatoties uz to, ka vidusskolas diploms daudzās vietās ārpus Latvijas netiek akceptēts, jo izeja un risinājumi vienmēr ir. Apkopojot var secināt, ka lielākā atbildība bērna izglītošanā ir nevis skolai, bet vecākiem. Papildus var minēt to, ka, ja vecāki pievērstu lielāku uzmanību skolotāju darbam, tad arī no skolotājiem prasot vairāk, tiem būtu jāceļ sava kvalifikācija ne tikai zināšanu jomā, bet arī pedagoģisko prasmu jomā.

Kopsavilkumā var minēt, ka gribot kaut ko mainīt, ir jāsāk no sevis paša. Šāda atziņa ir ļoti sena un neapstrīdami pareiza, jo sistēmu un valsti mēs veidojam paši, nevis politiķi vai kādas valsts Latvijas diploma atzīšana vai neatzīšana, kas bieži notiek dēļ tā, ka tā valsts vienkārši aizsargā savu darba tirgu, jo Latvijā ir ļoti daudz talanīgu, gudru un izglītotu cilvēku, kas ļoti viegli izkonkurētu Rietumu valstīs vietējos iedzīvotājus.