Gadu atpakaļ biju rakstījis un analizējis Latvijas ekonomisko situāciju, lai noskaidrotu, kur patiesībā esam un uz kuru pusi virzāmies. Dažādu iemeslu dēļ labu laiku neesmu pētījis dažādus rādītājus, tāpēc ļoti labs iemesls to izdarīt tagad. 2018. gadā notika Saeimas vēlēšanas un 2019. gada sākumā mums tika izveidota jauna valdība, kas ar zināmām izmaiņām turpina darboties arī šodien. Vissvarīgākais jebkuras varas uzdevums ir nodrošināt ekonomisko izaugsmi un individuālo ienākumu pieaugšanu. Tāpēc rakstot šo rakstu, skatīšos Eurostat un Centrālās statistikas pārvades mājas lapas un komentēšu tur atrodamos datus.
Sākumā skatāmies Iekšējā kopprodukta apjomu (IKP) uz vienu iedzīvotāju skaitu pēc pirktspējas standarta un redzam, ka attiecībā pret vidējo Eiropas Savienības (ES) līmeni kopš 2018. gada līdz 2020. gadam ieskaitot, esam auguši par 1%, salīdzinājumam tajā pašā laikā Igaunija auga par 3% un Lietuva par 6%. Tas nozīmē, ka mūsu pirktspēja faktiski nemainījās, kaut arī kaimiņu valstis spējušas to izdarīt.[1]
Apskatot Latvijas eksportu attiecībā pret IKP, redzam, ka kopš 2018. gada līdz 2020. gadam, ieskaitot, kritums bija 1.2%, salīdzinājumam Igaunijai tajā pašā laikā bija kritums par 3.3% un Lietuvai par 1.7%. Tomēr negatīvai šajā gadījumā ir kopējais eksporta apjoms, kas Latvijai 2020. gadā bija 60.3% no IKP, Igaunijai 71.2% un Lietuvai 73.5%. Tas nozīmē, ka kopumā mēs stipri atpaliek no kaimiņiem eksporta apjomos un mums bija un joprojām ir liels potenciāls to audzēt, tomēr esošās varas laikā tas netika darīts, kas būs ekonomikas un ienākumu palielināšanas barjera arī nākotnē, jo pašlaik nekas netiek darīts, lai kardināli mainītu situāciju.[2]
Otrs svarīgs rādītājs ir imports, kas sastāv gan no patēriņu precēm, gan no izejvielām un pakalpojumiem. Šis ir svarīgs rādītājs, kas ataino ekonomikas veselību, ja imports ir augsts, tas nozīmē, ka valstī ir augsts kopējais patēriņš, kas paātrina ekonomisko attīstību, ja zems, tad ekonomika palēninās. Latvijā periodā no 2018. gada līdz 2020. gadam, ieskaitot, imports kritās par 3.0%, pat pašu laiku Igaunijā par 1.2% un Lietuvā par 9.2%. Skatāmies absolūtos skaitļos, Latvijai imports 2020. gadā bija 59.2% no IKP, Igaunijai 70.7% un Lietuvai 64.2%. Visām Baltijas valstīs eksporta un importa starpība 2020. gadā bija pozitīva, kas ir labs rādītājs, ja neņem vērā absolūtos skaitļus, jo tas nozīmē, ka ekonomikā ieplūst lielāks naudas apjoms, nekā no tās iet ārā. No otras puses Latvijas ekonomika ir vājāka, par ko liecina mazie apjomi un tie būtiski nemainījās periodā no 2018. gada līdz 2020. gadam, kas nozīmē, ka no valsts varas puses netika veiktas pietiekamas darbības, lai stimulētu izaugsmi.[3]
Skatoties dziļāk ekonomiskos procesos, jāsalīdzina darba spēka produktivitāti. Jo lielāka produktivitāte, jo lielāku viens strādājošais saražo pievienoto vērtību uzņēmumam. Tas nozīmē, ka pie vienādiem amatu nosaukumiem katrā valstī produktivitāte atšķiras, piemēram, vienā cilvēks darbību var veikt ar rokām, otrā ar datora programmu, kas rezultātā būtiski palielinās izdarītā darba apjomu kopumā. Produktivitāte parāda to, cik tehnoloģiski ir attīstīta valsts un cik daudz lieku darbinieku tajā ir, bez kuriem varētu iztikt un tos novirzīt citās jomās. Latvijā periodā no 2018. gada līdz 2020. gadam, ieskaitot, darba spēka produktivitāte pieauga par 1.6%, Igaunijā tajā pašā periodā par 4.0% un Lietuvā par 5.3%. Tas nozīmē, kā iepriekšminētajā periodā netika veiktas nekādas darbības, lai uzlabotu cilvēku produktivitāti, tādējādi Latvijā nevar būt lielāks ienākumu pieaugums par pārējām Baltijas valstīm, kā arī kopējā tendence neliecina, ka šāds pieaugums varētu būt nākotnē, jo no varas puses par to netiek runāts un publiski netiek piedāvāti risinājumi, kas varētu mainīt situāciju. Pie tam absolūtos skaitļos Latvija būtiski atpaliek no abām kaimiņu valstīm, jo Latvijā 2020. gadā bija tikai 70.3% no ES vidējās produktivitātes, Igaunijā 80.8% un Lietuvā 81.9%.[4]
Atkāpjoties no ekonomiskiem rādītājiem, pie kuriem noteikti vēl būs jāatgriežas, paskatāmies dzimstību un mirstību periodā no 2018. gada līdz 2021. gadam. Redzam, ka mums katru gadu iedzīvotāju skaits sarūk aptuveni par 13.5 tūkstošiem un šī tendence turpinājās visu šo periodu, kamēr esošā Saeima un valdība veic savu darbu. Tas nozīmē, ka nekas netika darīts, lai šo situāciju uzlabotu un dzimstība joprojām ir būtiski zemāka par mirstību, kā arī migrācija no ārzemēm praktiski nemaina situāciju uz labo pusi, kas ilgtermiņā novedīs pie tā, ka būs aizvien lielāks darba spēka trūkums, esošā sabiedrība novecos, savukārt vietā neviens nenāks, jo pašlaik valstī nav ekonomiskā un sociālā vide, kas stimulētu pretējo.[5]
Svarīgākais katram cilvēkam ir viņa personīgie ienākumi un to turpmāka perspektīva. Tāpēc apskatot vidējos ienākumus valstī, redzam, ka strādājošo mēneša vidējā darba samaksas mediāna periodā no 2018. gada līdz 2020. gadam, ieskaitot, pieauga par 119 euro, savukārt absolūtos skaitļos pieaugums bija 139 euro, kur privātajā sektorā alga pieauga par 147 euro, bet publiskajā sektorā par 124 euro. Jāņem vērā, ka 2020. gadā privātajā sektorā vidējā alga bija 1138 euro, bet publiskajā 1156 euro. [6] Par ko liecina šie skaitļi? Latvijā pa trīs gadiem darba produktivitāte pieauga tikai par 1.6%, savukārt vidējā atalgojuma mediāna par 15%, ja par bāzi ņemam 2018. gada darba samaksas mediānu 774 euro un pieaugumu par 119 euro. Šāda disproporcija nozīmē, ka Latvijā nepamatoti pieaug darba spēka izmaksas, kas tādējādi padara preču ražošanu un pakalpojumu sniegšanu dārgāku, kas ilgtermiņā kavēs valsts attīstību. Darba produktivitāti var celt caur izglītību un tehnoloģiju ieviešanu, savukārt darba samaksai jāpieaug tikai, kad pieaug darbinieka vērtība darba tirgū. Valsts vara neko nav darījusi, lai mainītu šo situāciju, bet izmantoja vidējās darba algas pieaugumu sevis slavināšanai, aizmirstot pateikt, ka šis pieaugums ir īslaicīgs un ilgtermiņa perspektīva ir negatīva.
Pēdējais, ko apskatīsim šī raksta ietvaros ir patērētāju pirktspēja, lai novērtētu, vai ir palielinājušies reālie iedzīvotāju ienākumi, jo svarīgākais, cik par vienu naudas vienību varam iegādāties preces un pakalpojumus. Centrālā statistikas pārvalde piedāvā informāciju par visām ES valstīm, tāpēc salīdzināšu pirktspēju ar kaimiņu valstīm. Latvijas iedzīvotāju pirktspēja periodā no 2018. gada līdz 2020. gadam, ieskaitot, pieauga par 2%, Igaunijā par 1% un Lietuvā par 2%. Absolūtos skaitļos Latvijas iedzīvotāju pirktspēja 2020. gadā bija 74% no vidējā ES rādītāja, Igaunijas 80% un Lietuvas 68%. Paskatoties uz šo rādītāju, redzam, ka pirktspēja esošās varas laikā nedaudz pieauga, kas vērtējams pozitīvi, tomēr līdz vidējam ES līmeni ir liela atstarpe un pieaugums tādos tempos liecina, ka ES vidējo līmeni sasniegsim 2035. gadā, kaut arī pie pareizas politikas, to varētu izdarīt krietni ātrāk.[7]
Apskatot kopējo bildi, secinājums ir samērā bēdīgs, ekonomikas izaugsme bija ļoti lēna, tikai 1%, tāpat eksporta un importa apjoms stipri atpalika no kaimiņvalstīm, kas arī neliecina par to, ka mums nākotnē gaidāma būtiska ekonomiskā izaugsme, kas varētu palielināt iedzīvotāju ienākumus. Par to kumulatīvi liecina arī lēnais darba produktivitātes pieaugums, kas stipri atpaliek no kaimiņvalstīm un absolūtos skaitļos ir relatīvi zems. Joprojām esošajai varai nav izdevies tikt galā ar negatīvo iedzīvotāju skaita pieaugumu, kas pēc būtības ir arī neefektīvas politikas sekas ekonomikas jomā. Tāpat milzīga problēma, kas netiek risināta ir darba samaksas pieaugums neproporcionāli pret darba produktivitātes pieaugumu, kas nākotnē mums radīs krīzi, jo uzņēmējiem ir izdevīgi pārcelt ražotnes un pakalpojuma sniegšanu uz valstīm, kur darba produktivitāte ir augstāka. Tāpat publiskā sektora atalgojuma apmērs attiecībā pret privāto sektoru liecina, ka mums ir ļoti dārgs administratīvais aparāts un esošā valsts vara nedara neko, lai to labotu un palielinātu efektivitāti, bet vienīgi plāno turpināt atlīdzības celšanu ierēdņiem. Pozitīvais ir pirktspējas pieaugums, tomēr tam objektīvi nav pamata turpināties un ilgtermiņā arī šis rādītājs stagnēs. Kad izvērtēsiet par ko balsot vēlēšanās, noteikti ieskatāties Eurostat un Centrālās statistikas pārvaldes mājas lapā, lai redzētu reālo situāciju valstī un pieņemtu uz faktiem balstītu lēmumu.
Avots:
[1] https://ec.europa.eu/eurostat/databrowser/view/tec00114/default/table?lang=en
[2] https://ec.europa.eu/eurostat/databrowser/view/tet00003/default/table?lang=en
[3] https://ec.europa.eu/eurostat/databrowser/view/tet00004/default/table?lang=en
[4] https://ec.europa.eu/eurostat/databrowser/view/tec00116/default/table?lang=en
[5] https://data.stat.gov.lv/pxweb/lv/OSP_PUB/START__POP__IR__IRS/IRS010/table/tableViewLayout1/
[6] https://data.stat.gov.lv/pxweb/lv/OSP_PUB/START__EMP__DS__DSV/DSV010
[7] https://data.stat.gov.lv/pxweb/lv/OSP_PUB/START__POP__MI__MII/MII030/table/tableViewLayout1/
sarkanakmens 