Globālā sasilšana vai tomēr piesārņojums


Nesen tika publicēts žurnālā “Science” raksts par pētījumu, kāpēc izmirst bites (Chronic exposure to neonicotinoids reduces honey bee health near corn crops, http://science.sciencemag.org/content/356/6345/1395). Viens no būtiskākajiem iemesliem tika minēts nikotinoīdu izmantošana lauksaimniecībā, precizāk, kukurūza laukos.

Lūk, arī piemērs, kad cilvēka darbība ietekmē apkārtējo vidi un draud izraisīt badu nabadzīgajās valstīs, jo tieši bites veic lielāko apputeksnēšanas darbu. Kaut arī lielākoties augstāk minēto vielu izmanto Kanādā un ASV kukurūzas laukos, tomēr cietīs tieši Āfrika, jo samazinoties pārtīkas apjomam bagātajās valstīs, cenas uz pārtiku pieaugs, tādējādi to būs izdevīgi vest uz Eiropu vai Amērikas valstīm, tādējādi tā pārtikas daļa, kas tiek nosūtīta uz pasaules nabadzīgākajiem rajoniem, vienkārši uz turieni vairs netiks sūtīta, jo to varēs par labu cenu pārdot, nevis atdot labdarībā. Un te nonākam pie šī ieraksta virsraksta – nevis globālā sasilšana ietekmēs mūsu visu  labklājību, bet tieši cilvēku darbība ar ķīmiskām vielām, kas iznīcina mūsu apkārtējo vidi.

Advertisements

Sniegotais brauciens uz bezdibeni


Šis stāsts ir balstīts uz patiesiem notikumiem. Visi tēli ir izdomāti, jebkuras sakritības ir nejaušas, kā arī zemāk aprakstītājam ir tikai un vienīgi māksliniecisks mērķis. Tiesas piespriestais sods paņemts no tiesas sprieduma par līdzīgu noziedzīgu nodarījumu, savukārt preces un naudas apjoms tika noapaļots.

Aukstā decembra dienā aiz loga krita balts sniegs, kas sastāvēja no lielām un izteiksmīgām pārslām. Kārtējā sestdiena sākās bez steigas un rosmes. Ap pulksten 11:00 Daniels atvēra acis un ar roku centās satvert blakām uz galda stāvošu telefonu. Gaisma, kas spraucās caur guļamistabas aizkariem vēstīja par to, ka gulēts ir pārāk ilgi. Telefonā bija viena īsziņa un neatbildēts zvans, kas nespēja pamodināt Danielu pēc kārtējās piektdienas pasēdēšanas. Izziņā bija apsveikums vārda dienā, savukārt zvans tika saņemt no Daniela drauga, ar kuru viņam šodien bija norunāta tikšanās. Kaut arī bija sestdiena, tomēr tā noteikti nebija plānota kā brīvdiena. Paskatīdamies laika prognozes telefonā, Daniels nopūtās par solīto sniega puteni un nolika telefonu atpakaļ uz nakts galdiņu.

Ticis līdz virtuvei, Daniela acu priekšā pavērās nesakārtotas virtuves skats. Uz galda bija neapēsta gaļa ar sieru un olīvām, savukārt pie izlietnes atradās vīna un alus pudeles. Izlietnē rēgojās zaļi šķīvji ar gaiši brūnu apmali, haotiski izmētāti ēdamrīki un sasita krūze. Daniels ieslēdza tējkannu un centās atrast kaut vienu tīru kafijas tasi, lai pagatavotu tajā spirdzinošo dzērienu.

Apsēzdamies pie netīrā galda malas, viņš lēnām malkoja karsto kafiju bez cukura un klusām pārdomāja šodienas gaitas. No virtuves loga bija redzams mikroautobuss, ar kuru Danielam šodien ir plānots pārvest preci un tādējādi nopelnīt uz jaungada svinībām un turpmāko dzīvošanu. Kafijas dzeršanu pēkšņi pārtrauca telefona zvans. Daniels ātri piegāja pie nakts galdiņa un pacēla uz tā guļošo telefonu.

“Klausos!” Daniels teica, uzspiežot zaļo atbildēšana pogu.
“Čau! Zvanīju no rīta, bet tu necēli klausuli, vai viss kārtībā?” jautāja Daniela draugs Jānis.
“Jā! Vakar bija neliela pasēdēšana un šodien nav tas mundrākais stāvoklis no rīta” paskaidroja Daniels.
“Labi. Galvenais neaizmirsti, ka tev šodien divos vajag ierasties norunātajā vietā un neaizmirsti paņemt naudu!” teica Jānis.
“Noteikti būšu.” Daniels apstiprināja un nolika klausuli.

Pēc sarunas, Daniels iebāza telefonu priekšējā bikšu kabatā un izdzēra līdz galam kafiju. Pieiedams pie gaiši brūnā koka galda, viņš atvēra atvilktni un izņēma no tās 15 000 EUR, kas jau no vakardienas bija rūpīgi ielikti maisā. Tos ielikdams mazā vīriešu somā, Daniels iegāja vannas istabā, noskaloja vēl aizmigušo seju, iegāja gaitenī, uzvilka jaku, paņēma automašīnas atslēgas un ātrā solī devās uz mikroautobusa pusi.

Ceļš bija piesnidzis un ārā valdīja spēcīgs ziemeļu vējš. Kaut arī brauciens notika ap pusdienlaiku, tomēr laukā valdīja pustumsa. Redzamība uz ceļa bija vāja. Mašīnā skanēja pieklusināta mūzika un Daniela skatiens vērsās uz priekšu. Skatiens bija tukšs, bez emocijām un pārdzīvojumiem, vienaldzīgs un auksts, tāpat kā ziemeļu vējš, kas sitās pa mikroautobusa priekšējo stiklu.

Pēc ilgāka laika, Daniels ieradās norunātajā vietā pie valsts robežas, kur viņu jau gaidīja Jānis. Daniels atvēra mašīnas durvis un izgāja ārā no tās. Uzliekot kāju uz sniega, tā nedaudz iegrima. Putenis bija darījis savu, tas noklāja zemi ar balstu un mīkstu segu. Lēnām Daniels piegāja pie Jāņa mašīnas un sasveicinājās ar viņu.

“Esmu gatavs paņemt visu norunāto kravu, lūk šeit būs nauda, kā bijām runājuši.” teica Daniels.
“Jā, ļoti labi. Starp citu, apsveicu ar vārda dienu!” sacīja Jānis, atvērdams sava mikroautobusa aizmugurējās durvis, kur atradās 3000 iesaiņotas paciņas ar cigaretēm ar citas valsts akcīzes nodokļu markām.
Daniels kopā ar Jāni ātri pārkrāva visas kastes. Meža vidū visapkārt bija klusums, ko vēja šalkas diemžēl nemitīgi iztraucēja. Pēc pēdējās kastes, Jānis teica:
“Man ir neliela aizķeršanās ar piegādi, līdz ar to ātrāk par martu jauna pieveduma nebūs.”
“Līdz martam? Kas noticis?” uztraukts jautāja Daniels.
“Pagaidām neko nevaru paskaidrot, bet, jā, līdz martam.” atbildēja Jānis un devās uz automašīnas pusi.

Daniels iekāpa automašīnā visai sliktā omā, jo cigarešu tirdzniecība bija viņa galvenā nodarbe un Jāņa teiktais nozīmēja, ka Daniela ienākumi būtiski kritīsies. Satraukumā un nelielā izmisumā, kas bija redzams Daniela sejā, viņš iedarbināja automašīnu un spēcīgi uzspieda gāzes pedāli. Braukdama, automašīna aizķera ar mikroautobusa sānu stingrāku koka zaru, kas atstāja uz mašīnas krāsojuma nelielu švīku.

Ceļš ar katru minūti kļuva aizvien baltāks, ko nobēra spēku pieņēmušais sniegta putenis, kas tika pavadīts ar brāzmainu vēju. Automašīnas lukturi izgaismoja ceļu un gaismas stari veidoja mērenu deju ar sniega pārslām. Pēc pāris minūtēm Daniels pamanīja policijas posteni uz meža ceļa. Viņš uzreiz saprata, ka postenis ir izvietots tikai un vienīgi viņa dēļ. Danielam nebija kur nobraukt malā vai apgriezties, lai izvairītos no nevēlamās tikšanās ar likumsargiem. “Tā tad marts, protams!” viņš pie sevis noteica. Un ņemot vērā, ka līdz postenim tomēr vēl palika neliels attālums, Daniels paņēma telefonu un centās sazvanīt Jāni. Bez lielas izbrīnas telefons bija atslēgts.

Piebraukdams pie policijas posteņa, Daniels lielā satraukumā atvēra automašīnas logu. Seja viņam bija sarkana un pietvīkusi, skatiens nespēja fokusēties vienā punktā un rokas nervozi ieķērās stūrē, it kā, atlaižot tās, notiktu kritiens bezdibenī, kurā pēc Daniela domām krita visa viņa dzīve, visa pagātne un nākotnes plāni, cerības un vēlmes. Palika tikai tukšums un bezcerība.

Pēc automašīnas apskates policija atrada nelegālu cigarešu kravu. Daniels pēc garākas sarunas vienojās ar prokuroru par savas vainas atzīšanu. Pēc gada notika tiesas sēde, kurā tika nospriests Danielu atzīt par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā un piespriest viņam piespiedu darbu 220 stundas un piedzīt no Daniela valsts labā kaitējuma kompensāciju 10 000 EUR apmērā.

Mūžīgās mācības


Sen neesmu rakstījis savā blogā un mani zināmā mērā pat nomocija sirdsapziņa par to, ka stāv vesela informācijas izvietošanas telpa, kas netiek regulāri papildināta, kaut arī katru dienu ir kāds notikums vai tēma, kas varētu izdaiļot interneta vidi.

Nedaudz par izjūtām. Mēs sākam mācīties septiņu gadu vecumā. Skolas laikā katram pavīd doma, kaut tik ātrāk beigtos mācības un varētu kļūt pieaugušāks. Uzsākot studijas, šādas domas kļūst mazāk un, saņemot bakalaura grādu, sirdī ir jūtamas nelielas skumjas. Tad tu saproti, ka bez maģistra mūsdienās ir grūti dzīvot un ar lielāku sparu nekā jebkad agrāk dodies pēc nākamā grāda. Iegūstot to, tu stāvi izlaidumā, klausies saldās rektora un pasniedzēju runas par spīdošo nākotni un zaļo zāli ar zilajām debesīm. Tu stāvi un jau iedomājies, ka nu tikai viss tagad sāksies. Paiet pāris gadi un kļūst skaidrs, ka mācību un studiju process sāk pietrūkt, smadzenes sāk slinkot un pats kļūsti profesionāls vienā jomā, aizmirstot pārējās. Kā lauzt iepriekšminēto situāciju, ļoti vienkārši, jāsāk jaunas studijas un ņemot vērā, ka vēl viens bakalaurs ir garš un laikietilpīgs process, tad, protams, ka labākais vairiants ir vēl viens maģistra grāds.

Mans ieteikums visiem, līdzīgi kā slavenajam revolucionāram, mācieties, mācieties un vēlreiz mācieties.

Pašvaldību vēlēšanas – Rīga


Vakar tika aizvadītas pašvaldību vēlēšanas, ņemot vērā, ka medijos šī tēma tika apspriesta gana plaši, tad šeit ierakstīšu īsu komentāru, lai atstātu savu liecību vēsturē.

Par kandidātiem. Uzvarēja pie varas esošā partija, kas, pēc manām domām, ļoti veiksmīgi uztur un veido koruptīvās shēmas, un ļoti efektīvi izzog pašvaldības budžetu. Piemēri nav tālu jāmeklē, Rīgas satiksme, Rīgas ūdens, namu apsaimniekošana, ceļu būve utt. Pērējie kandidāti neko labāku neizdomāja, kā nevis pieminēt un piedāvāt tiešus un šaurus risinājumus katrai no problēmām, kārtējo reizi sāka dalīt vēlētājus pēc “etniskās” piederības, starp citu ļoti interesanti, pie kuriem (labajiem – latviešiem, sliktajiem – krieviem) tiek pieskaitīti Rīgā dzīvojošie ēbrēji, čigāni, lietuvieši, ukraiņi, baltkrievi un igauņi, vai viņi arī neiederas latviskā Rīgā? Pēc būtības šāda dalīšana ir diskriminācija un nebūtu pieļaujama mūsdienu valstī. Patiesībā par dažu politiķu izteicieniem, Vācijā vai Lielbritānijā tie saņemtu mazākais administratīvo, bet labākajā gadījumā kriminālo sodu.

Ņemot vērā Rīgas nacionālo sastāvu, bija no paša sākuma skaidrs, ka ar nacionalistiskiem lozungiem tālu tikt nevar, bet tomēr, kāpēc tas tika darīts? Ļoti vienkārši, zinot, ka uzvarēt nav iespējams, partijas cīnījās par iekļūšanu domē, lai palielinātu savu popularitāti, bet diemžēl neko vairāk, jo daļa no ievēlētiem deputātiem piedalīsies nākamajās Saeimas vēlēšanās un pašvaldība viņus tā īsti neinteresē.

Par iznākumu. Kā jau es rakstīju iepriekš, pa lielam priekš mums esošajā konfigurācijā, nav svarīgi, kurš uzvar vēlēšanās, jo naudas dalīšana notiek pa visam citā līmenī (ir pie mums bagāti un ietekmīgi cilvēki). Līdz ar to, spriežot pēc priekšvēlēšanas kampaņas no visu partiju puses, var izdarīt vienu vienkāršu secinājumu, neviena no tām nevēlās cīnīties pret korupciju, bet gan ieņemt esošās varas vietu koruptīvajā tīklā, tādējādi palielinot savu individuālo labklājību

Kad būs pārmaiņas? Tās noteikti būs tikai tad, kad mēs visi mainīsim attieksmi pret valsti, kā arī valsts institūcijas un pašvaldības sāks piemērot likumā notiekto racionāli, domājot par kopējo labklājību, nevis tikai un vienīgi par savējo. Attieksme, lūk, kas ir svarīgs, diemžēl, politiķi to nav sapratuši un diemžēl, šī politiķu paaudze arī nesapratīs.