Matrica: Atdzimšana (The Matrix Resurrections)

Pirmā Matrica bija filma, kas atstāja labu iespaidu gan ar interesantu sižetu, gan ar tehniskiem efektu risinājumiem, kas kopā radīja jaunu ēru sci-fi žanrā. Nesen noskatījos Matrica: Atdzimšana, kuru gaidīju un liku uz to lielas cerības, kā iespēju atgriezties 1999. gadā, izdzīvojot tās pašas emocijas un sajūtas. Diemžēl tas nenotika un šajā rakstā izklāstīšu savas pārdomas par filmu.

Ņemot vērā filmā neskaitāmās atsauce uz pirmo Matricu, tad noteikti šo filmu vajag vērtēt kopsakarā ar to. Pirmā Matrica uzpirka ar savu noslēpumainību, nesaprotamo pasauli, noir atmosfēru, kur drūmā lietainā pilsētā, kas atgādina vietu no ASV 40. gadu detektīvu filmām, notiek svarīgi, bet līdz galam neizprotami notikumi. Noformējums un stils tika ieturēts it visā un to varēja salīdzināt ar Tumšo pilsētu (Dark city). Tāpat pirmajā Matricā ļoti labi izdevās nodot bezcerības un bezpalīdzības sajūtu, kad varoņi bēga no aģentiem un bija zināms, ka tos nevar uzvarēt. Tas viss kopumā radīja ļoti labu, noteiktā stilā ieturētu mākslas darbu, kas kļuva par kulta filmu.

Savukārt Matrica: Atdzimšana jau no pašiem pirmajiem kadriem tika pozicionēta kā komēdijas filma. Neo kolēģi, priekšnieks un psihologs bija izveidoti kā joku tēli, pie tam ar ļoti pliekaniem un jau kaut kur dzirdētiem jokiem. Tāpat Morfiusa tēls tika nomainīt no nopietnā pretošanās kustības līdera uz izteiktu klaunu, ar stereotipu no vecajām filmām, kurās ir jautrs, nenopietns un provokatīvs melnādainais, kā, piemēram, filmā Sastrēguma stunda (Rush hour). Veidotāji filmā necentās radīt atmosfēru vai ielikt kaut kādu filosofisku domu, bet tajā bez kautrēšanās lika visas mūsdienu klišejas kā, piemēram, stiprās sievietes tēls, aseksuāla pasaule, labais vienmēr uzvar ļauno, pie tam labais ir gudrāks un izveicīgāks par ļauno, kara laikā var neklausīt pavēles, ja ir augstāks mērķis un nepaklausība vienmēr tiek piedota, filmā jābūt noteiktai proporcijai ar aziātiskas izcelsmes un melnādainiem aktieriem.

Apskatot aktieru spēli, tur viss bija slikti. Kianu Rīvs pēc sajūtām spēlēja komēdijas filmā, nevis nopietnā sci-fi darbā, pārējie aktieri necentās, Jonatans Grofs, kurš atveidoja aģentu Smitu, atgādināja smukuli no kādas filmas, kurai mērķauditorija ir sievietes pēc četrdesmit. Morfiusa atveidotājs Yahya Abdul-Mateen II izskatījās pēc āksta. Vienīgi kaut cik centās Kerija Anna Mosa, kura spēja veidot pareizus sejas vaibstus pareizos momentos, gan demonstrēt emocijas, kad tās bija nepieciešamas. Kopumā sajūta bija tāda, ka aktieri bija atnākuši spēlēt kārtējo super varoņu filmu, nevis leģendāru noir stila scf-fi darbu.

Par sižetu rakstot īsi, tā vienkārši tur nebija. Uzrakstot, ka sižets bija slikts, būtu jāatzīst, ka tas vispār tur ir bijis. Sākumā mēs redzam varoni pasaulē, kur viss ir labi, gan apmaksāts darbs, gan labi kolēģi un augsts sociālais statuss. Arī Trīsvienība bija apmierināta ar dzīvi, bērni, vīrs, savs bizness, kas atgādināja ideālu un klišejisku laimīgas dzīves paraugu. Paskatoties uz Matricu, mēs redzam, ka kopumā cilvēki dzīvo, priecājās par dzīvi un visus viss apmierina. Tad kādā brīdī Neo izdomā, ka viņam dzīvē trūkst attiecības un, ka viņam patīk Trīsvienība. Otra sižeta līnija bija pretošanās kustība, kura dzīvoja pilsētā, kurā nebija karš, jo tai bija noslēgta vienošanās ar robotu pasauli. Nav skaidrs pret ko tieši šī kustība iestājās un kāda bija viņu motivācija, jo tie cilvēki, kuri atradās Matricā, neizteica pretenzijas par savu dzīvi, savukārt pat teorētiski, ja pamodinātu visus cilvēkus no miega, tad pilsēta nespētu visus pabarot un viņi visdrīzāk nomirtu badā, līdz ar to atrašanās Matricā bija vienīgais veids kā viņi varētu turpināt dzīvot. Tāpēc secīgi nav saprotams, kāpēc pretošanās kustība vēlējās pamodināt Neo un sagraut Matricu, jo tas nemainītu pilnībā neko. Arī Neo motivācija nebija skaidra, jo viņš varēja būt kopā ar Trīsvienību Matricā, priekš kam to modināt, pie tam roboti pildīja vienošanās un visu varēja sarunāt. Beigās vēl labāk, uz jautājumu, ko Neo un Trīsvienība plāno darīt ar pasauli, atbilde bija, mainīt to, bet nepasakot, kas tieši bija slikti esošajā modelī, jo nebija definēta neviena problēma. Rezultātā mēs iegūstam filmu, kurā scenārijs ir vājāks par daudzām bērnu multfilmām kas nav cienīgi kulta filmas franšīzei.

Nobeigumā, tā pēc savas būtības ir fanu filma, kur salikti elementi, kas varētu patikt faniem, bet diemžēl tie ir cīņas un šaušanas elementi, bet ne sižets un noskaņa. Vāja aktieru spēle un sliktas komēdijas joki. Tāpat filmai nebija normāls sižets un pietrūka motivācija, jo viss tika darīts tāpēc, ka tika darīts, nevis, lai risinātu kādu problēmu. Pati filma atgādināja sliktu Marvel darbu, no kura tika izņemts ārā galvenais vēstījums. Ja gribat noskatīties Matricu, tad noteikti noskatāties pirmo daļu, bet uz Matricu: Atdzimšana nav lietderīgi tērēt ne naudu, ne laiku. Vērtējums 2/10.

Gobzema popularitātes iemesli

Visu laiku centos, rakstot par politiku, neskart noteiktas partijas un politiķus, rakstot vispārīgi par mehānismiem un skatu punktu, no kura var vērot politiskos procesus. Tomēr viena parādība Latvijas politikā ir īpaši interesanta, par ko ir vērts uzrakstīt, jo patiesībā tas nav par politiķi, bet par mūsu politisko sistēmu. Manā ieskatā Aldis Gobzems ir simptoms, ka mūsu politiskajā sistēmā nekas nav kārtībā un sabiedrība caur protestu cenšas atrast atbildes uz ilgajiem jautājumiem, kurus valdošās partijas nevēlas risināt. Tāpēc šoreiz uzrakstīšu savas pārdomas par Alda Gobzema popularitātes iemesliem, kuri patiesībā ir citādāki, nekā var šķist no pirmā acu uzmetiena.

Ja mēs paskatāmies citās valstīs, tad arī tur varam atrast populistus, kuriem nav skaidras politiskās programmas, ir tikai lozungi, solījumi un vienkārši sarežģītu jautājumu risinājumi, bez nepieciešamajām detaļām. Diemžēl tas nav par Aldis Gobzemu, bet par visiem mūsu politiķiem. Ja paskatāmies priekšvēlēšanu debates vai partiju programmas, tur nav nekā, vispār nekā. Visiem galvenais ir par jebkuru cenu tikt Saeimā un valdībā, pie tam nav svarīgi ar ko un uz kādiem principiem. Nacionālajai apvienībai un Jaunajai konservatīvai partijai nekādu problēmu nav darboties ar Attīstību/ Par. KPL.LV, kamēr tā eksistēja, nebija nekādu problēmu veidot koalīciju ar Jauno Vienotību. Savukārt iepriekšējās Saeimas laikā Jaunajai Vienotībai nebija nekādu problēmu veidot koalīciju ar Zaļo Zemnieku Savienību, kaut arī Jaunās Vienotības ideoloģija ir cīņa pret korupciju un oligarhiem. Pie tam paskatāmies uz partijām un to vadību, parasti tā ir šaura cilvēku grupa, kas veido partijas valdi, bet ierindas partijas biedriem lielākoties ir statistu loma. Rezultātā mums ir cilvēku apvienības, kuras juridiski skaitās partijas, bet patiesībā tos cilvēkus nevieno ideoloģija, bet draugu un radu saites, tādējādi tām kļūstot par slēgtām cilvēku grupām priekš savējiem.

Nākamais, ko nepieciešams apskatīties ir sabiedrības uzticība partijām. Tur viss ir ļoti bēdīgi. 2021. gada 17. februārī tika publicēts sabiedrības uzticības reitings valdībai, kur tikai 34% no iedzīvotājiem valdības lēmumus vērtēja pozitīvi, bet 66% negatīvi. (saite: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/premjers-valdibas-rekordzemo-reitingu-skaidro-ar-nogurumu-no-covid-19.a393310/). Tad bija publicēti Eirobarometra dati par uzticību partijām, kur tikai 7% procenti Latvijas iedzīvotāju uzticējās partijām, bet 93% no iedzīvotājiem neuzticējās. Tajā pētījumā valdībai uzticējās tikai 23%, savukārt valsts pārvaldei tikai 27% un parlamentam 21%. (saite: https://lvportals.lv/skaidrojumi/328626-uzticibas-limenis-medijiem-un-institucijam-baltija-20202021-2021). Tas nozīmē, ka 73% no iedzīvotājiem neuzticas valsts pārvaldei un 79% Saeimai. Rezultātā viss saliekas kopā. Partijas nepārstāv cilvēkus un cilvēki savukārt neuzticas cilvēku grupām, kuras nepārstāv viņu intereses. Veidojas milzīga plaisa starp valdošo koalīciju no vienas puses un sabiedrību no otras. Pie tam, cilvēkiem nejūtot piederības sajūtu un iesaisti valsts politikā, ieslēdzās instinkts savējie un ienaidnieki. Par savējiem kļūst visi, kuri nav aktīvi iesaistīti politisko lēmumu pieņemšanā un par ienaidniekiem visi, kuri atrodas politiskos amatos un Saeimā. Brīdī, kad ir izveidojies tāds vakuums, kur no vienas puses ir sabiedrība, bet no otras koalīcija, kas lobē būvnieku karteļa intereses, Latvijas Universitātes intereses, medicīnas sistēmu, kurā ir milzīgi korupcijas riski, novecojošo izglītības sistēmu utt. Praksē sanāk ļoti vienkārši, mums ir, piemēram, medicīnas sistēmas problēmas, vajag ieviest obligāto veselības apdrošināšanu, lai tas nenotiktu, lielo slimnīcu un poliklīniku vadītāji, izmantojot asociāciju un privātos kontaktus pārliecina politiķus to nedarīt. Rezultātā neefektīvā nozare uzvar, vēlētāji, kuriem ir interese lētā un efektīvā medicīnas sistēmā, zaudē. Un tā ir katrā jomā. Kāpēc? Jo partijas nebalstās uz reālo vēlētāju atbalstu, bet gan uz politiskās sistēmas izolēšanu, kad vēlēšanās piedalās tikai tās partijas un cilvēki, kas garantē esošo spēku palikšanu pie varas. Visuzskatāmāk to parādīja pašvaldību vēlēšanas, kur praktiski visur palika iepriekšējie domes priekšsēdētāji.

Beidzot nonākam līdz Aldim Gobzemam. Viņš ir tas elements, kurš aizpilda šo vakuumu starp sabiedrību un valdošo koalīciju. No sabiedrības ir ļoti liels pieprasījums pēc reformām un cīņu ar korupciju. Viņš kā saprātīgs cilvēks, ļoti labi jūt šo pieprasījumu, jo nepaslinkoja palasīt komentārus sociālajos tīklos un parunāt ar vēlētājiem priekšvēlēšanu kampaņas laikā. Cilvēki vēlas taisnību un taisnīgumu, ko arī iepriekšminētais politiķis sola. Pie tam viņš nesaka, kādā veidā viņš to plāno sasniegt, jo visdrīzāk pats nemaz nezina, bet vienkārši pasaka apgalvojumu, kad es nākšu pie varas, mums būs moderna izglītības un medicīnas sistēma, kāpēc, jo es nākšu pie varas. Un šeit pat nav svarīga viņa partijas intelektuālā kapacitāte, kas ir zema, jo tā pati Karinā Sprūde atreferē Krievijas oficiālās propagandas klišejas, piemēram, raidījumā Kārtības rullis teica, “Nu tad prasiet savam Baidenam!”. (saite: https://xtv.lv/rigatv24/video/3AGXRxoDNJ5-13_12_2021_kartibas_rullis_1_dala). Tomēr, neskatoties uz to, ka, pēc manām domām, Alda Gobzema partija ir margināli, cilvēki viņus atbalsta un tam ir savi iemesli. Pirmkārt, atšķirībā no koalīcijas politiķiem, viņš reāli runā ar cilvēkiem un nebaidās no komunikācijas ar tiem, neskatoties uz cilvēku pozitīvo un negatīvo attieksmi. Otrkārt, viņš rada tēlu, kuram daudzi vēlas līdzināties, nedzer, nesmēķē, sporto, sakarīgi spēj runāt. Tas arī izskaidro, kāpēc daudzām sievietēm viņš izraisa simpātijas, bet tas ir vissvarīgākais Latvijas politiskajā realitātē. Ja jūs parunāsiet ar cilvēkiem, kuri piedalās vēlēšanās kā vēlētāji, tad redzēsiet to, ka daudzi izvēlas politiķus pēc principa, vai viņš man fizioloģiski patīk vai nepatīk. Treškārt, Aldis Gobzems kaut ko dara. Šeit nav tik svarīgi ko darīt, bet cilvēkiem vienmēr patīk rīcība, kaut arī tā ir bezjēdzīga, bet rīcība ir labāk nekā bezdarbība, lai iegūtu cilvēku simpātijas. Kāpēc esošai valdībai un parlamentam ir tik zemi reitingi un praktiski visi iedzīvotāji viņiem neuzticas? Atbilde ir vienkārša, viņi nedara to, ko cilvēki no viņiem gaida, tas ir, nerisina medicīnas, izglītības un citas problēmas, bet, pakļaujoties lobijam, labākajā gadījumā atstāj visu kā ir, bet sliktākajā, pieņem lēmumus, kas visu pasliktina, piemēram, organizējot neefektīvus publiskos iepirkumus. Personīgi es visu laiku gaidu, kas Veselības ministrs nāks klajā ar medicīnas reformas piedāvājumu, bet diemžēl tas nenotiek, atšķirībā no miglā tītiem iepirkumiem.

Rezultātā, ko mēs redzēsim nākošajā rudenī, ja nekas nemainīsies? Politisko vakuumu daļēji aizpildīs Alda Gobzema partija, kas var droši cerēt uz 15-20% vēlēšanās, jo sabiedrībā ir noskaņas uz protestu un daudzi nav gatavi iet ielās, bet gatavi klusām aiziet līdz vēlēšanu iecirknim. Tāpat pie varas esošās partijas nerisinās problēmas, bet turpinās cīņu pret opozīciju, vēl vairāk viņu leģitimējot, jo pašlaik ir situācija, ka koalīcija ar tik zemiem reitingiem ar cīņu pret oponentiem pati parāda par ko jābalso, ja esošā vara ir apnikusi. Tāpēc arī vēršanās pret Aldi Gobzemu viņa turnejas laikā tika negatīvi uztverta praktiski no visiem gan viņa atbalstītājiem, gan pretiniekiem, jo esošā vara nepatīk vēl vairāk.

Nobeigumā varam apkopot visu vienā teikumā, cilvēku zemas uzticēšanās dēļ rodas politiskais vakuums, ko aizpilda populisti, jo esošā vara maksimāli distancējās no sabiedrības. Kādi varētu būt risinājumi? Vienkārši, politiskajām partijām jāskrien pakaļ katram cilvēkam un būtiski, vismaz līdz 100 tūkstošiem jāpalielina biedru skaits, kā arī jānodrošina reālas politiskās kāpnes savas struktūras ietvaros. Vēlētājiem savukārt ir pašiem vairāk jāiesaistās politikā, lai Aldis Gobzems nebūtu vienīgā protesta alternatīva, bet veidotos konkurence, kurā augtu un attīstītos idejas, kā uzlabot mūsu valsti. Līdz nākamajām vēlēšanām ir palicis maz laika, bet daudzas lietas var paspēt izdarīt. Man noteikti interesē nākamā gada vēlēšanas, jo priekšvēlēšanu cīņa reāli sākās jau labu laiku atpakaļ un viss interesantais vēl tikai priekšā.

Tēli mūsu galvās

Samērā interesanti ir padomāt par to, kā veidojas mūsu apziņa. Mēs dzīvojam un smadzenes nepārtraukti uzņem jaunu informāciju, izmantojot visas esošās maņas. Viss datu apjoms tiek apstrādāts un mums veidojas kaut kāds pasaules redzējums par visām notiekošām lietām. Pie tam smadzeņu darbībai ir raksturīgs pasaules nepārtrauktības princips. Visam, ko smadzenes uztver, jābūt vienotā sistēmā, kur nevar būt tukši caurumi. Ja mēs redzam kādu notikumu, mēs redzam to pilnībā un priekš mums nav pārtraukumu, kaut arī patiesībā mūsu rīcībā var būt nepilna informācija. Tas ir stāsts par to, kuru avārijas daļu esat redzējis, tāds viedoklis arī jums būs. Ja redzat notriektu cilvēku, šķiet, ka autovadītājs ir vainīgs, savukārt, ja būtu ieradušies tur minūti ātrāk, redzētu, ka cilvēks skrēja pāri ielai neatļautā vietā un patiesībā vainīgs ir tieši notriektais cilvēks un neuzzinot visus apstākļus, tā arī nodzīvosiet dzīvi ar savu situācijas redzējumu. Šoreiz par tēliem mūsu galvās.

Mēs nepazīstam nevienu cilvēku, vienīgi tā cilvēka tēlu, kādu smadzenes ir uzzīmējušas. Ja pat, pats cilvēks sevi īsti nezina, jo tikai nonākot kādā situācijā, var uzzināt kā mēs patiesībā tajā rīkosimies, apkārtējie cilvēki par mums zina vēl mazāk. Tas nozīmē, ka ir pilnīgi bezjēdzīgi prasīt cilvēkiem, lai viņi par sevi kaut ko pastāsta, jo viņu stāsts būs tāds, lai, pirmkārt, atbilstu sociālām un morāles normām, otrkārt, tiktu balstīts uz cilvēka izpratni par sevi, kaut arī pats cilvēks daudzas lietas nemaz nezina. Līdz ar to mēs dzīvojam pieņēmumos un stereotipos. Piemēram, visi ārsti ir labi un izcili cilvēki, visi jaunieši ir citādāki nekā iepriekšējā paaudze, visas sievietes grib bērnus un ģimeni, visi vīrieši grib tikai seksu, visi skolotāji spēj bērniem labi iemācīt priekšmetu, visi politiķi zog, visi tiesneši ir cilvēki ar augstām morāles normām, visi čigāni zog, visi migranti brauc sēdēt uz pabalstiem, visas skaistas sievietes mīl bezjēdzīgus intīmos sakarus un visi bagātie ārzemnieki ir gudri un izsmalcināti. Šo sarakstu var turpināt bezgalīgi, bet tieši tā smadzenēs tiek veidoti tēli. Kad iepazīstamies ar kādu cilvēku, pirmās minūtes cilvēks uzdod jautājumus, lai otru ieliktu kaut kādā kategorijā un piedēvētu jaunajam paziņam šīs kategorijas īpašības. To smadzenes dara, lai ekonomētu resursus, jo daudz vienkāršāk ir kategorizēt, nekā radīt jaunu kategoriju. Rezultātā mēs dzīvojam pasaulē, kas sastāv no noteiktiem tēliem, kuru nemaz nav tik daudz un visi cilvēki mūsu smadzenēs tiek aprobežoti ar šiem tēliem, jo nokļūst kādā no kategorijām. Interesanti, ja kāds no cilvēkiem, kuru mēs esam ielikuši noteiktā kategorijā, rīkojas citādāk, nekā mēs sagaidām, tad mūsu smadzenes nevis maina cilvēka kategoriju, bet cenšas izskaidrot, kāpēc šoreiz rīcība ir citādāka, jo smadzenēm nepatīk kļūdīties. Bieži esat dzirdējuši, kad cilvēks izdzirdot kaut ko citādāku, nekā konkrētam cilvēkam ar viņa kategoriju vajadzētu darīt, pasaka, piemēram, visi tiesneši ir kārtīgi cilvēki, bet šim ir atkarība no alkohola, vai visi migranti grib dzīvot uz pabalstiem, bet šis nāk no ļoti laba valsts reģiona un izglītotas ģimenes, visas skaistas sievietes mīl bezjēdzīgu intīmos sakarus, bet šī ir izņēmums, jo gāja svētdienas skolā utt.

Nobeigumā var izdarīt secinājumu, lai iepazītu cilvēku, mums ir sākumā jācīnās ar sevi, jo smadzenes centīsies ekonomēt resursus un iemest cilvēku noteiktā kategorijā, lai nebūtu jāveic papildus piepūle pētot, bet uzreiz varētu izmantot iepriekš izstrādātu uzvedības modeli. Šāda pieeja strādā ikdienā, jo nav laika pētīt visus pārdevējus, policistus, ārstus, tiesnešus, garāmgājējus utt. Tomēr, komunicējot ar cilvēkiem, kuri mums tiešām ir interesanti, nepieciešams sasprindzināt koncentrēšanos un veidot jaunu tēlu bez nekādām kategorijām, jo tikai tad mēs izejam ārpus sava rāmja, un sākam iepazīt pasauli.