Kārtojot skapi

Cilvēkam ir raksturīgi krāt visādas lietas, kas kaut kādā dzīves posmā radīja asociācijas ar spilgtu un emocionālu notikumu. Dažādas fotogrāfijas, grāmatas, atzinību raksti, rotas, kartiņas, stikla izstrādājumi, statuetes, gleznas un drēbes reizēm rada grūtības tās izmest ārā, jo šķiroties no noteiktās lietas rodas bailes zaudēt to neredzamo saikni ar atmiņām par pagātni. Tāpēc cilvēki iegādājas dažādas kastes un maisus, lai saglabātu spilgtu brīdi un pēc iespējas nodotu to nākamajām paaudzēm. Līdzīgi bija arī manā gadījumā, kad kārtojot vecas mantas un ieskatoties vietās, kur putekļu kārta krājās gadu desmitiem, sanāca atrast lietas, kuras radās un tika glabātas kā atmiņas par kādu noteiktu laiku. Interesanti, ka man ar šīm lietām nebija nekādu emocionālu saišu, izņemot to, ka lietas piederēja man zināmiem cilvēkiem.

Nejauši uzgāju bēšas krāsas kartona mapi, kas man par brīnumu bija ļoti labi saglabājusies. Mapes vāku fiksēja tumša gumija. Atverot mapi, ieraudzīju vairākas kartiņas, kurās bija attēlota Rīga dažādos laikos. Kaut arī uz kartiņām nebija datumi, jaunākas fotogrāfijas radīšanas laiks varētu būt 20. gs. 90. gadu sākums, savukārt vecākas bildes bija no 20. gs. sākuma. Interesanti tas, ka 20. gs. sākumā Rīgas Centrs izskatījās daudz krāšņāks un sakārtotāks ar glītām reklāmām, tīriem un taisniem bruģa ceļiem un kārtīgi apgrieztiem kokiem. Savukārt jaunākās bildes demonstrēja tikai un vienīgi lauskas no kādreiz bagātas un krāšņas pilsētas. Jāpiebilst, ka arī mūsdienās, mēs vēl neesam pietuvojušies Rīgas izskatam, kāds tas bija labākajos laikos.

Šajā bloga ierakstā es publicēju visas atrastās kartiņas, kas bija pirktas 20. gs. 90. gadus vidū. Kartiņas izdeva SIA “Pestmalis”, kas darbojās no 1993. līdz 1998. gadam. Pieņemu, ka kartiņas var atrast internetā, tomēr tas mani neatturēs no attēlu izvietošanas. Es lieku uzreiz gan frontālo, gan aizmugurējo pusi.

Pirmā ir Krievijas impērijas aizsardzības ministra Barklaja de Tolli piemineklis, kas atrodams Rīgā netālu no Elizabetes un Brīvības ielas stūra arī šodien.

Nākamajā kartiņā ir Brīvības iela, kas pirmajā bildē saucās Aleksandra iela, bet PSRS laikā Ļeņina iela. Pirmā bilde vizuāli man atgādina tagadējo Krišjāņa Barona ielu posmā no Elizabetes ielas līdz Lāčplēša ielai.

Nākamajā bildē ir ēka, kas atrodas uz Merķeļa un Brīvības ielas stūra. 20. gs. sākumā tur atradās viesnīca, bet pēc tam kafinīca Sigulda.

Nākamajā bildē ir redzama Ģertrūdes iela, kas vizuāli arī šodien būtiski nav mainījusies kopš 20. gs. 90. gadiem, ja skatās no tāda paša rakursa, savukārt atkāpjoties vienu soli atpakaļ, redzēsim viesnīcu un kazino.

Viens no attēliem, kas gandrīz nav mainījies, ir Pētera baznīcas priekšējā fasāde. Baznīcas kopumā ir laba vieta, kur var nodoties sapņiem par iepriekšējiem laikmetiem.

Reformatoru iela šodien saucas Alksnāja iela. Tā agrāk stilistiski izskatījās daudz līdzīgāk mūsdienu ielas izskatam nekā tā izskatījās 20. gs. 90. gados, kur nebija pat normāla ielas seguma.

Nākamajā bildē ir redzama Rīgas birža un ēka, kas atradās Doma laukumā un kuras vairs nav.

Agrākā Senatnes iela, kas vizuāli izskatījās ļoti līdzīgi gan 20.gs. sākumā, gan arī jaunākajā bildē. Mūsdienās tā ir Mūku iela.

Smilšu iela ir būtiski mainījusies gan salīdzinājumā ar 20. gs. sākumu, gan 20. gs. 90. gadu sākumu. Agrāk tur kursēja tramvajs un pats tornis izskatījās autentiskāk un pievilcīgāk ar ieejas durvīm sānā un ēku, kuras vairs nav.

20. gs. sākumā Tirgoņu iela bija ļoti krāšņa iela, kur aktīvi norisinājās ratu kustība un atradās daudz dažādi veikali. 20. gs. 90. gadu sākumā iela izskatījās ļoti bēdīgi, savukārt mūsdienās, tā līdzinās 20. gs. sākuma izskatam. Interesanti, ka šī iela savu nosaukumu nav mainījusi kopš viduslaikiem.

Vaļņu iela, viena no pazīstamākajām Vecrīgas ielām, kas atradās gar bijušo mūri. 20. gs. sākumā tā bija ļoti dzīvīga iela ar veikaliem un noslogotu satiksmi.

Un noslēgšu kartiņu publicēšanu ar Zviedru vārtiem, kas izskatās mūsdienās ļoti līdzīgi, ja salīdzina ar iepriekšējiem gadiem.

Šis bija patīkams ieskats vēsturē, lai varētu redzēt, kā ir mainījusies Rīga salīdzinājumā ar laika posmu pirms Pirmā pasaules kara un 20. gs. 90. gadu sākumu. Rīga nepārtraukti mainās un jācer, ka tā kļūs vēl skaistāka un interesantāka.

Protesti pret policijas vardarbību ASV

Jau kādu laiku Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) notiek protesti pret vietējās policijas vardarbību. Šie protesti norisinājās arī daudzās citās valstīs, kā, piemēram, Lielbritānijā un Brazīlijā. Diemžēl Latvijā medijos un arī sabiedrībā netiek pievērsta liela uzmanība protestiem un to iemesliem, bet samērā plaši tiek atainoti un aprakstīti kadri par lielveikalu izlaupīšanu, dažādu ielas bandu aktivitātēm un nemieru vardarbīgo izpausmi, kaut arī lielākā daļa protestētāju ir miermīlīgi cilvēki, kas iet ārā protestēt par samērā vienkāršām, pareizām un skaidrām lietām, kā sociālo vienlīdzību, cīņu pret rasismu un policijas sistēmas reformu. Šoreiz uzrakstīšu savas pārdomas par šo tēmu.

Sākumā svarīgi noskaidrot informācijas avotus, kurus vajag un kurus nevajag izmantot. Noteikti, ja vēlamies saprast, kas notiek ASV, mums ir jāizmanto ASV esošie mediji. Nekādā gadījumā nevajadzētu izmantot Krievijas un Ķīnas medijus, tajā skaitā Krievijas un Ķīnas finansētos medijus, kas atrodas ASV, jo gan Krievijai, gan Ķīnai ir noteiktas politiskās intereses un tās veidos apzinātu propagandu, lai ietekmētu sev vēlamā gultnē politiskos procesus ASV. Piemēram, Krievijā ļoti izdevīgi iekšienē fokusēt uzmanību uz ārzemju problēmām, lai izvairītos no sabiedrības informēšanas par milzīgo Covid-19 traģēdiju un ļoti aizdomīgiem statistikas datiem, vai arī valsts ekonomisko krīzi. Ķīna savukārt vēlas uzvarēt tirdzniecības karu un vēlētos redzēt poliskajās aprindās sev lojālus politiķus, kā arī Ķīna vēlas demonstrēt Ķīnas iekšējam patēriņam, cik briesmīgs ir kapitālisms un cik lieliski ir dzīvot komunismā. Šajā gadījumā arī Latvijas ziņu portālos esošo informāciju nav lietderīgi izmantot, jo tās pirmavots ir ASV medijos esošās ziņas, pie tam, pie mums bieži mediji vēlas palielināt auditoriju un vairāk akcentē uzmanību uz vardarbību, jo auditorija patērē vardarbību daudz labāk. Arī pašā ASV var lasīt, bet ar ļoti kritisku pieeju, medijus, kas atbalsta Republikāņu partiju un esošo prezidentu, tāpēc, ka ir priekšvēlēšanu gads un viņi ļoti cenšas novirzīt visu fokusu uz problēmām ar noziedzību, nevis runāt par problēmām ar rasismu, kas ilgstoši netiek risinātas un problēmām ar policijas vardarbību, kas arī netiek risinātas pietiekami efektīvi.

Pēc kritikas par to, kur informāciju nevajadzētu smelties vai arī vajadzētu veikt ļoti rūpīgu analīzi, lai to izmantotu, tagad jāuzraksta, ko var izmantot, lai gūtu pēc iespējas objektīvāku bildi, kas patiesībā tagad tur notiek. Viennozīmīgi oficiālā statistika un oficiālie paziņojumi, ko publicē valsts pārvaldes institūcijas būtu izmantojamas kā viens no informācijas avotiem. Piemēram, VOX ir publicējusi apkopotus datus par to, kādas rases cilvēki visvairāk tiek nošauti no policijas puses. Šajā rakstā tiek demonstrēta informācija, ka esot melnādainajam ASV, ir trīs reize lielāks risks tikt nošautam nekā esot baltajam. Tāpat daudz lielāks risks esot latīņamerikāņiem un indiāņiem.

Saite: https://www.vox.com/2020/5/31/21276004/anger-police-killing-george-floyd-protests

Vēl ļoti labs avots ir ASV Cilvēktiesību komisijas ziņojums, kurā raksta par to, ka federālo institūciju rīcībā nav vienoti un patiesi dati par reālo situāciju saistībā ar rasismu starp policistiem un policijas vardarbību, jo nav vienoties ziņošanas sistēmas un bieži dati tiek pamatā iegūti no nevalstiskajām organizācijām un citiem ar policiju nesaistītiem avotiem, kas neparāda visu kopainu. Tāpat ziņojumā tiek atzīts, ka joprojām ir lielas problēmas ar policijas vardarbību, kas arī ir nemieru iemesls. Šis ziņojums tika publicēts 2018. gada novembrī, bet kā redzams, secinājumi ir aktuāli arī šodien.

Saite: https://www.usccr.gov/pubs/2018/11-15-Police-Force.pdf

Samērā objektīva informācija ir atrodama daudzos ASV medijos. Es, piemēram, izmantoju CNN un Bloomberg, jo tie ir bagāti un samērā neatkarīgi mediji, kuriem ir augsti iekšējās ētikas standarti, kā arī Bloomberg ir samērā dārgs informācijas avots, kuru lasa uzņēmēji un kuri prasa no medija augstas kvalitātes sagatavotu informāciju. Arī CNN apskata jautājumu par vardarbību no dažādiem skatu punktiem, kas rada iespēju uzzināt par daudzām detaļām un vairo uzticamību informācijas avotam.

Īsumā, par ko ir stāsts. ASV ir problēmas ar policijas vardarbību, pie tam katrā štatā ir citādāka situācija, jo policija nav vienota institūcija. Federālā līmenī policija tiek uzraudzīta samērā slikti un visa uzraudzība lielākoties ir štata tiesas uzdevums. Ņemot vērā, ka daudzos dienvidu štatos melnādainie cilvēki pilnvērtīgas politiskās tiesības ieguva tikai 20. gs. 60os gados, tad to pārstāvība izpildvaras un tiesu varas institūcijās štatu līmenī joprojām ir samērā zema, kā rezultātā rasisma līmenis ir noturīgs un pats rasisms ir konsekvents no varas puses. Ņemot vērā zemo melnādaino iedzīvotāju politisko pārstāvību, arī ekonomiskais līmenis ir būtiski zemāks nekā vidusmēra baltajam iedzīvotājam, kā rezultātā noziedzības līmenis starp melnādainajiem iedzīvotājiem ir augstāks, kas ir ļoti labs pamats dažādiem radikāliem grupējumiem un rasistiem propagandēt rasu naidu, kas, atkaļ, dēļ zemās politiskās pārstāvība, elektorāli ir izdevīgi un ļauj gūt panākumus štata līmenī.

Par protestiem jāatzīmē, ka pašus protestus atbalsta daudzi sabiedrībā pazīstami cilvēki, jo saredz problēmas saistībā ar rasismu. Pašas demonstrācijas un piketi nav vardarbīgi, savukārt to visu izmanto vietējās bandas un noziedznieki, kuri stundām izlaupa veikalus. Jautājums ir tāds, kur tajā brīdī ir policija, lai aizstāvētu veikala īpašnieku īpašuma tiesības. Kad vajag kādu piežņaugt, tad trīs policisti varonīgi ir gatavi turēt vienu cilvēku, kamēr ceturtais to žņaudz ar celi, bet, kad tiešām jācīnās ar organizētu noziedzību protestu laikā, tad vienīgais, ko cilvēki neredz tuvumā, ir policija. Latvijā un arī ASV medijos, kā, piemēram, Fox News, tiek likts akcents uz vardarbību, radot iespaidu, ka vienkārši melnādainie cilvēki izgāja uz ielām zagt un laupīt. Bet krietni mazāk tiek rādīts un stāstīts par iemesliem un patiesajiem protestiem, kur nekādas vardarbības nav.

Secinājums kā parasti ir viens. Ja vēlaties noskaidrot patiesību, paši veiciet izpēti un analīzi, meklējot gan oficiālos informācijas avotus, gan dažādus medijus, priekšroku dodot lieliem medijiem, kuriem ir stingri iekšējie ētikas standarti un kuri iepriekš centās parādīt situāciju no dažādiem skatu punktiem. Biznesa ziņas parasti ir daudz objektīvākas, jo uzņēmēji pieprasa kvalitatīvu informāciju. Ja vēlaties veikt izpēti, noteikti izmantojiet vietējos medijus, nevis ārvalstu ziņu pārstātus. Tāpat svarīgi zināt, ka paši protesti ir lielākoties miermīlīgi un tos atbalsta plaša sabiedrības daļa ASV, savukārt vardarbība bieži ir policijas bezdarbība un arī policijas vardarbības rezultāts. Miermīlīgi protestētāji neizlaupa veikalus, bet to dara vietējās bandas un grupējumi, kā arī parastie noziedznieki, kuri jūt nesodāmību noteiktajā brīdī.