Filma Slepkavu brālība (Assassin’s Creed)


Pēc ilga laika izdomāju noskatīties kādu filmu un, ņemot vērā, ka agrāk esmu spēlējis datorspēli Assassin`s Creed, tad nevarēju nepaskatīties spēles sižeta ekranizējumu. Tālāk īsi izklāstīšu savas pārdomas.

Galvenajās lomās spēlēja Maikls Fasbenders (Michael Fassbender), kurš filmējās vairākās X-men filmās, Marion Kotilard (Marion Cotillard), kura filmējās visās franču taksi filmās un Džeremījs Airons (Jeremy Irons). Filmas budžets bija 125 miljoni bet ieņēmumi tikai 54 miljoni. Kā redzams, projekts pilnībā izgāzies un turpmāk uzrakstīšu savu viedokli, kāpēc.

Pirmām kārtām spēles sižets tika būtiski transformēts, lai to izveidotu pēc klasiskā action filmas žanra. Skatoties filmu nav sajūta, ka skaties vienotu filmas sižetu, bet rodas sajūta, ka filma sastāv no vairākiem izgrieztiem gabaliem, pie tam, tos ir rakstījuši dažādi cilvēki, un tāpēc filmai kopumā nav vienotas loģiskas secības. Piemēram, galvenajam varonim Kolam Linčam veic nāvīgas indes injekciju ar mērķi izpildīt nāves sodu, pēc tam viņš pamostas un mēģina uzreiz bēgt, kaut arī loģisku motīvu tam nebija. Cits piemērs, ēkā visu laiku bija pilns ar apsardzi, kas apsargāja ļoti bīstamus noziedznieku, bet nevienam no apsargiem visas filmas garumā nebija šaujamieroča, jo tādā gadījumā visu slepkavu brālību varētu izšaut pāris minūšu laikā. Un vēl viens piemērs, kaut arī no visiem pārējiem slepkavām laboratorijā, izņemot Linču, informācija bija iegūta, tos tik un tā turēja dzīvus un ļāva viņiem brīvi pārvietoties un nozagt veclaicīgas granātas, un tam vispār nav nekādas loģikas. Tie bija tikai spilgtākie piemēri, bet tādu neloģisku epizožu filmā ir ļoti daudz.

Otrām kārtām, aktieru spēle, vienkārši drausmīga, izskatījās, ka neviens no aktieriem necenšās, bet klaji atstrādā savu honorāru. Emocijas ir neizteiksmīgas un reizēm nepareizas noteiktajā situācijā. Tas tikai pierāda atziņu, ka labu rezultātu aktiermākslā var iegūt, aicinot nepazīstamus, bet talantīgus aktierus, toties šajā filmā ar aktieriem bija mēģināts iegūt papildus reitinga punktus un piesaistīt skatītājus, kas spriežot pēc filmas ieņēmumiem, nav izdevies.

Trešām kārtām, filmēšana un cīņas scēnas. Vienkārši sakot, tās ir briesmīgas. Kaujas grūti uztveramas, kamera no slikta leņķa. Ienaidnieki parādās tajās vietās, kur tiem nevajadzētu būt, ievainotais garīdznieks pārvietojās ātrāk nekā skrejošais slepkava utt.

Gala vērtējums šai filmai noteikti nevar būt augstāks par 3/10, vairāk ielikt vienkārši neceļas roka.

Advertisements

Kārtējās vakara pārdomas – optimisms un pesimisms


Pašlaik dzīvē ir tāds periods, kad nav iedvesmas rakstīt kaut ko sarežģītu un vērtīgu. Vienīgais uz ko pietiek enerģijas, ir uzrakstīt nelielu pārdomu kopojumu ar haotiskām rindkopām, lai par mani pilnībā neaizmirstu.

Ikdienā, braucot pa Rīgu, galvā nāk simtām domu, gan dāžādi dzejoļu motīvi, gan stāsti, gan vienkārši tēmas, par kurām būtu vērts uzrakstīt. Spriežot pēc pēdējām ziņām par demogrāfisko situāciju Latvijā, katrs ieraksts ir zelta vērts, jo pēc kāda laika visdrīzāk nepalik neviens cilvēks, kas gribēs un varēs kaut ko uzrakstīt latviešu valodā. Atmetot sarkasmu, bēdīgi. Un jāpieblist, ka jebkurš ieraksts ir vērtīgs.

Par blogu dzīvi samērā sarežģīti ir pilnvērtīgi spriest, jo pārstājot tiem sekot vismaz uz pāris nedeļām, zūd neredzamā saikne ar šo pasauli un nākas pavadīt ilgu laiku, lai to atgūtu. Vienīgi esmu pamanījis, ka blogi par dāžādu ēdienu pagatavošanu joprojām ir dzīvi, tādējādi var secināt, ka ar blogu pasauli viss ir kārtībā. Atšķirībā no sociālajiem tīkliem, vismaz blogos cilvēki nenolaižās tik zemu, kad publiski izliek apskatei savu dzīvi, bet ēdienu blogi man vienmēr asociējās tieši ar to.

Kaut kad nesen nonācu pie interesantas atziņas par pesimismu un optimismu. Sabiedrībā un grāmatās var sastapt teicienu, ka optimisms ir tas, kuram glāze ir pa pusei pilna, bet pesimists, kuram glāze pa pusei tukša. Tā noteikti nav taisnība. Glāzes vērtēšana, kad tajā vispār kaut kas ir, tā ir analīze, bet pesismisms ir tad, kad glāze ir tukša un nav cerību, ka tā varētu piepildīties, savukārt optimisms ir tad, kad cerību uz glāzes piepildīšanu nav, bet kāds naivi tic, ka tā tomēr piepildīsies. Lūk kādos maldos mēs visi dzīvojam.

Pagaidām visiem veiksmīgi. Tuvākajā laikā atsākšu aktīvi publicēt.

Vakara pārdomas ziemā


north_tent

Šoreiz nolēmu pasēdēt un uzrakstīt dažādas pārdomas, kas rodas sēžot un vērojot skatu pa logu, kur aukstie -17 ir aizdzinuši uz mājām pat visskarbākos cilvēkus. Pēdējā laikā ir parādījies ziemas slinkums kaut ko cik necik jēdzīgu rakstīt blogā. Domas kā vienmēr ir daudz kā no pārpilnības raga, tomēr ietērpt tās skaistā un lasāmā tekstā neizdodas. Te kaut kad pāris dienas atpakaļ, atradu savus vecos pierakstus, kuri tika radīti aptuveni septiņu gadus atpakaļ. Toreiz man dzīvē gadījās posms, kad nebija pieejama televīzija un dators bija pieejams samērā limitētā apmērā, līdz ar to daudz laika tika pavadīts vakaros dzerot tēju un rakstot pārdomas par dienā dzirdēto un redzēto. Sēdēju un lasīju savus gara darbus, kas mani izbrīnija, cik detalizēti un smalki es mācēju pamanīt cilvēku raksturu nianses un iezīmes. Šķiet, ka mūsdienu tehnoloģijas iznīcina mūs kā cilvēkus un liek pielāgoties virtuālajai videi, kaut arī ārpus tās ir vesela pasaule, par kuru mēs itkā zinām, bet patiesībā lielu daļu laika, tur nedzīvojam. Pēc neilgām pārdomām, nonācu pie viena, ļoti vienkārša secinājuma, ja gribi kaut ko radīt, izslēdz datoru un vispār, pēc iespējas, nelieto tehniku, jo tikai tādā veidā var dzirdēt savu iekšējo balsi un savas domas.