Lībija- joprojām pēdējais Eiropas glābiņš


Labdien!

Otro pārdomu daļu sanāk rakstīt pēc vairākām vairāk nekā nedēļas un daudzas lietas ir mainījušās sakarā ar Lībiju. Pirmkārt Tripole tika ieņemta un liekās vairs nekas nespēj aizkavēt nemiernieku uzvaru. Otrkārt tika izteiktas prognozes, ka Lībija savus iepriekšējos naftas eksporta apjomus varēs sasniegt pēc vairākiem gadiem, līdz ar to 44% no Āfrikas kontinenta nafta eksporta noteikti Lībijas nespēs nodrošināt un nebūs vērā ņemams spēlētais uz doto brīdi. Tomēr šis karš izskatās, priekš vairāk Eiropas valstīm ir labs ieguldījums nākotnē, kad neapšaubāmi naftas cenas celsies un tieši tajā brīdī tiks atjaunota pilnībā naftas piegāde. Ne velti milzīgākās britu naftas ieguves kompānijas plāno izvērst savu darbību Lībijas teritorijā, kā, piemēram, Petrofac un EnQuest, kas plāno palielināt savu peļņu par vairākiem miljardiem sterliņa mārciņām nākamo 4 gadu laikā.

Sistēma ir ļoti vienkārša, lielāka daļa akcijas pieder Lielbritānijas politiskajai elitei pietuvinātiem cilvēkiem vai pašai elitei, piemēram, British Petroleum daļa akciju pieder dažādiem lordiem, kas savukārt ir ieinteresēti uzņēmumu peļņā. Arī lielo kompāniju vadība nepārtraukti cenšas saglabāt savu vietu vietu lielās konkurences apstākļos un izmanto priekš tā visus pieejamos mehānisms. Mazāk nekā gadu pēc vēlēšanām Lielbritānijā un vairāk nekā gadu pirms prezidenta vēlēšanām ASV bija labs laiks, lai palielinātu savus ienākumus no dividendēm, ko sniedz akcijas kompānijas peļņas gadījumā, līdz ar to nebija īpaši sarežģīti izdabūt cauri valdības gaiteņiem plānu, lai palielinātu kontroli pār arābu apdzīvotajām teritorijām, jo iepriekšējā vara kļuva aizvien alkatīgāka un nevēlējās parakstīt klaji neizdevīgus līgumus. Un tā 15. februārī Lībijā sākās nemieri. Starp citu interesanti, ka runājot personīgi ar dažiem cilvēkiem no tā reģiona, precīzāk Alžīrijas, neviens neticēja, ka Lībijā vispār var sākties nemieri.

Ziemeļāfrikas un Tuvo austrumu dieva dāvana un vienlaicīgi arī lāsts ir melnais zelts, kurš vienmēr nesīs postu, karu un iznīcību, jo tikai šādā veidā mēs eiropieši spējam uzturēt savu augsto dzīves līmeni, tas ir, atņemot Āfrikai un Āzijai visu, ko vien var ar spēku atņemt. Protams, ka skan nepatīkami, bet visi ir iemācījušies uz to aizvērt acis un dzīvot izliekoties, ka nekas nenotiek, jo mums taču tas ir izdevīgi.

Ar cieņu Lasītājam.

Advertisements

Lībija- Eiropas pēdējais glābiņš.


Labdien!

Šodien vēlos dalīties ar domām par Lībijas karu, jo notikumi mainās strauji un drīz Kadafi vairs nebūs Lībijas valsts vadītājs. Līdz ar to nedaudz ieskatīšos situācijā pirms kara Lībijā un beigās pievērsīšos iemesliem, kāpēc tieši tagad nemiernieki sāka izšķirošo cīņu par varu.

Pirms civilā kara Lībija izskatījās šādi: 6,4 miljoni iedzīvotāju, šāds skaits tika sasniegts tikai 35 gadu laikā, kas veido iedzīvotāju skaita pieaugumu 2,5 reizes. Vairāk par 75% iedzīvotāju dzīvo pilsētās. Triopolē pirms kara dzīvoja 1,5 miljons iedzīvotāju. Vidējais iedzīvotāju vecums ir 24 gadi un vidējais mūža ilgums sievietēm 79 gadi, vīriešiem 75, kas ir daudz labāks rādītais nekā Latvijā (vīriešiem 66 gadi, bet sievietēm 77). Galvenās tautsaimniecības nozares naftas ieguve un zemkopība. 2010. gadá ekonomika pieauga par 4,2% ar 2,5% lielu infláciju. Lieláká probléma Líbijá sociálajá jomá bija lielais bezdarbs, kas 2004. gadá sastádija 30% no darbspéjígiem iedzívotájiem. IKP uz vienu iedzívotáju sastvéja 2010. gadá ap 14 000 ASV dolláriem. Lībijā pastāvēja kara stāvoklis valstī un pārvalde tika veidota no parlamentlīdzīga veidojuma, kur daļu ievēlēja, bet daļu nosauca Kadafi, veidojums pildīja gan likumdevēja varas funkcijas, gan izpildvaras funkcijas. Juridiski Kadafi neieņēma amatus valdībā, tomēr viņam bija pilnīga vara pār to. Lībijā pastāvēja klasiskā islamu valstu tiesu sistēma, kur pamata tiesību avots bija Korāns. Tiesu sistēma bija trīspakāpju ar apelācijas iespējām. Kadafi armija sastāvēja vidēji no 50 tūkstošiem karavīru un ap 2500 karatehnikas vienībām sauzemes karadarbības vešanai.

Lībija ir sadalīda divās lielās daļās un katrā no tām ir atšķirīgs dzīves veids un tradīcijas. Lībija nav vienota valsts, bet sastáv no reģioniem un sadrumstalotas sabiedrības, kuru veido klani un dzimtas.

Iepriekšminētie dati pamatā tika ņemti no enciklopēdijām un ASV izlūkdienesta mājas lapas: https://www.cia.gov/library/publications/the-world-factbook/geos/ly.html

No iepriekšējā apskata nevar teikt, ka Lībijā bija milzīgas problēmas, kas varētu būt par iemeslu nemieriem. Arī lielais bezdarbs nebija būtiskākā problēma, jo tika maksāti pabalsti un badu neviens šajā valstī necieta. Tomēr izraisījās civilkarš. Interesanti atzīmēt, ka uz nemieriem Lībijā ļoti strauji noreaģēja Francija, Itālija un vēlāk ASV ar Lielbritāniju. Vēlāk tika iesaistīta NATO, lai mazinātu kara vešanas izmaksas. Interesanti, ka Sīrijas gadījumā (IKP uz vienu iedzīvotāju ir ap 4 000 ASV dolāriem), kur tika nogalināti daudz vairāk mierīgo iedzīvotāju, netika veiktas līdzīgas darbības. Tātad secinājums, ka mierīgo iedzīvotāju drošība NATO neinteresē tik lielā mērā, kā tas tiek deklanēts un viss šajā virzienā izteiktais ir propagandas sastavdaļa. Pie tam, pati militārā iejaukšanās nebija leģitīma, tāpēc, ka Starptautisko publisko tiesību princips ir neiejauties valsts iekšējās lietās. Iejaukšanās pierāda pastiprinātu interesi pār šo valsti.

Eiropā pēdējā laikā parādās aizvien lielākas ekonomiskās problēmas. Lielā parādu krīze tādām valstīm kā Itālija (kas atbalstija sankcijas un militārās operācijas pret Lībiju), Spānija, Īrija, Grieķija, Portugāle liek kristies aizvien zemāk gan akciju, gan fondu biržu indeksiem. (Detalizēti var apskatīt kritumu http://www.marketwatch.com) Uz doto mirkli Eiropas Savienības dzinējspēks ekonomikā faktiski ir Francija un Vācija, kuras iegulda lielu daļu savu valstu budžeta līdzekļu ES stabilitātes nodrošināšanai. Diemžel arī šo valstu ekonomiskā izaugsme nenotiek kā cerēts un iemesls tam ir augstās naftas cenas, kas daļēji uz doto brīdi ir tādā līmenī dēļ Lībijas. Līdz ar to loģisks secinājums, ka, ja pazemināsies naftas cenas, tad pāatrināsies pasaules ekonomika un savu labumu gūs naftas importētāju valstis, kas ir ASV, Francija, Vācija un citas Eiropas valstis. Pie tam atšķirībā no Sīrijas, kas iegūst 400 000 bareles naftas dienā, Lībija iegūst 1,7 miljonus bareles dienā. Uz doto mirkli pēc augusta sākumā notikušajiem lielajiem akciju tirgu kritumiem, kas vēl turpināsies ilgu laika periodu, ekonomiku var atdzīvināt ar lētu naftu, kas pēc būtības būs Lībijas iedzīvotāju apzagšana, jo nemiernieku pārstāvji, lai tikai iegūtu varu, būs ar mieru parkastīt jebkuru līgumu ar NATO valstīm. Jau tagad ir parakstīti vairāki aizņemuma līgumi no ASV priekš kara vešanas, kas Lībiju piespiedīs pārdot naftu par zemākām cenām. Naftas ieguves kompānijas maksās savu valstu budžetos naudu, kas ļaus Eiropas valstīm papildināt savus budžetus un sekmēt krīzes pārvarēšanu.

Runājot par Latviju, diemžel mēs uz pensiju un izglītības, kā arī medicīnas rēķina maksājam dalības naudu NATO budžetā, kuru izmanto šāda veida operācijām, bet ieguvumus dabū tikai lielās NATO dalībvalstis un būtu ļoti labi, ja Latvija censtos panāk, lai mūsu uzņemumi arī varētu piedalīties “Lielā pīrāga” dalīšanā, nevis tikai finansēt to priekš citiem.

Būs raksta turpinājums.

Valsts attīstība, vai tomēr nē?


Labdien!

Vēlos šoreiz dalīties ar savām domām par valsts attīstību uz doto brīdi un tās perspektīvām, par ko runā politiķi.

Mēdījos bieži var dzirdēt pēdējā laikā pozitīvus izteicienus par ekonomikas atkopšanos un pareizo virzību nākotnē. Protams, var ļoti ilgi un daiļrunīgi spriest par vārdu preizību un vēl talak attīsotot savas fantāzijas, ieslīgt nelielā eiforījā par to, ka drīz viss beidzot būs labi. Visu iepriekšminēto diemžēl bojā viena neliela nianse, šī eiforija netiek balstītas uz faktiem. Lai manas pardomas būtu kaut cik vērtas un lasītājam tīkamas, šoreiz izmantošu LR Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datus un savas nelielās zināšanas ekonomikā, lai izdarītu secinājumus kurp tad mēs patiesība ejam un kapēc.

Pirmkārt, šodien tika sniegta informācija, ka eksports pieaudzis par 36,9% salīdzinājumā ar 2010 gada pirmo pusgadu. No pirmā skatījuma skan tiešam patīkami un vēl atceroties nesen izteiktā Nodarbinātības valsts dienesta ierēdņa optimistisko viedokli, ka bezdarbs samazinās un, ka tas ir novēlotais faktors, respetīvi, ja ekonomika augs, tad bezdarbs samazināsies pēc kāda laika vēl vairāk. Tomēr katrā medus mucā ir sava karote ar darvu un šoreiz tā slēpjās improta pieaugumā par 34,0%, kas no pirmā acu skatījuma ir pozitīvi, jo starpība tak sanāk 2% par labu eksportam. Vienīgi apmāns slēpjās tajā, ka eksports pirms tam bija mazākos absolūtos skaitļos nekā imports un līdz ar to arī pieaugums par 36,9% ir mazāks absolūtos skaitļos nevis lielākspar importu. Protams, tas ka šie abi skaitļi palielinās, ir pozitīvi, jo pieaug apgrozāmo līdzekļu daudzums, tomēr to nevar vērtēt kā pozitīvu signālu priekš tik liela optimisma, kā izskanēja mēdījos. Jāpiezīmē, ka 55,7% no importa pieauguma notika tieši mazumtirdzniecībā un vairumtirdzniecībā, tas nozīmē, gala patēriņam. Tas nozīmē, ka par to maksās iedzīvotāji. Tad man radās velme izpētīt kurš par to maksās? Izmantojot to pašu CSP, aplūkoju iedzīvotāju naudas ieņēmumu statistikas rādītājus, kur pirmais, kas pievērsa manu uzmanību, bija vidējie ieņēmumi neto privātajā un publiskajā sektorā. Rādītājos par 2010. gadu sanāk, ka publiskajā sektorā vidējie ieņēmumi bija 334 LVL/mēnesī, bet privātajā 304 LVL/mēnesī. Starpība sastāda gadrīz 10%, kas mani uzvedināja uz domas, ka publiskais sektors naudu saņem nevis no iekasētajiem nodokļiem, bet gan no citiem avotiem.

Runājot par eiforiju, kas pārņem šad un tad klausoties ziņas, vai vēl lielāku eiforiju, klausoties premjerministru vai ekonomikas minstru, tad nav brīnums, ka tai pievienojās daudzi ekonomisti un rodās liela kopīga laimīga aina, kas diemžel ir acu un prāta pamāns.

Turpinot par citiem publiskā sektora naudas ieguves avotiem, man prātā ienāca tikai aizņemšanās. Valsts aizņemas, lai segtu savus izdevumus ar samērā miglainu perspektīvi aizņēmumu kādreiz atdot, kas beigās noved pie lielām finansiālām grūtībām. Secinājums, ka imports palielinās lielā mēra uz publiskā sektora rēķina, kas reiz jau noveda pie krīze mūsu valstī. Diemžel nekas nav mainījies pēc lielā satricinājuma. Līdz ar to, tiek tērēta nauda, ko valsts aizņēmusies, lai izvestu sevi no krīzes, bet kā rāda statistika, nauda tiek tērēta patēriņam, kas faktiski nozīmē līdzekļu noēšanu, ko eksports nespēj kompensēt tāpēc, ka jau sākumā 36,9% no eksporta nav ekvivalenti 34% no importa.

Tuvojās vēlēšanu laiks, kas nozīmē, ka valsts varai visvienkāršākais ceļš, kā iegūt papildus balsis, parādīt ekonomikas augšupēju. To visvieglāk ir panākt tērējot naudu, tādejādi uz kādu brīdi palielinot ekonomisko aktivitāti, kas diemžēl būs nosegta ar naudu, kas tika un tiks aizņemta visdrīzāk ar valsts obligāciju tirgus palīdzību un to nāksies atdot. Ja ekomoniskā izaugsme nesekos, tad parādu slogs var izraisīt nākamo ekonomisko krīzi, kā tas tagad notiek Itālijā, Portugālē, Īrijā un Spānijā.

Rezumējot: lai uzvarētu vēlēšanās, nepieciešams ielikt pamatus nākotnes krīzei un cerēt, lai tā nepienāk tuvako 4 gadu laikā un pēc 4 gadiem netikt ievēlētam atkal.

Ar cieņu,

Lasītājam