Labdien!
Pasaulē juridiski pastāv vairāk nekā 200 valstis. Daļa no tām ir labklājīgas un pārtikušas, bet lielākā daļa eksistē uz postimperialistiskiem principiem, tas ir, tiek kontrolētas no ārzemēm ģeopolitikas jautājumos un kalpo par varas mehānismu esošai cilvēku grupai, kas veido varas eliti. Vēlos apskatīties, kāda situācija ir Latvijā.
Latvijas Republikas Setversmē noteikts, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika. No šīs normas izriet, ka Latvija ir tiesiska valsts, kurā visu nosaka likums, kurš pieņemts likumdošanas procesā. Demokrātija izpaužās, kā normatīvos aktu pieņem vēlētāju pārstāvi, kuriem tādas tiesības deliģē tauta, kurai vienīgai Latvijā ir suverena vara, tas pilnīga un negroza vara, kuru neviens nedrīkst nedz ierobežot, nedz atņemt, jo nevienai iestādei vai institūcijai nav tādas pilnvars, jo visas pilnvaras izriet no tautas gribas, ko pauž Latvijas Republikas Saeimā sēdoši pārstāvji. Šāda teorija darbojās un uz doto mirkli nekas labāks par demokrātiju nav izdomāts, kaut arī demokrātiskās iekārtas ir atšķirīgas un pēc manām domām, Latvijā nav tas veiksmīgākais modelis, bet tā ir atsevišķa tēma.
Atskatoties uz iepriekšminēto, var ieslīgt idealistiskā pasaulē, kurā viss notiek, tā kā rakstīts. Bet atgriežoties realitātē, secinājums viens: Latvijā vara nepieder tautai.
Pirmkārt, politiskās partijas tiek finansētas ar ziedojumu palīdzību, kas uzliek partijām pienākumu attaisnot ieguldītos līdzekļus, lai saņemtu ziedojumus nākotnē. Pret šādu sistēmu paredzēts cīnīties ar valsts politisko partiju finansēšanu. Paskatoties tēriņus partijām priekšvēlēšanu laikā, kas, piemēram vienai partijai sastādīja ap 400 000 LVL, tad kļūst skaidrs, ka tikai 86 000 LVL, ko tā pati partija saņems no budžeta, ir nepietiekama summa. Jautājums, kur tiks ņemta pārēja nauda viennozīmīgi ir lieks. Šajā skarā rodās vēl viena problēma, daudzi ietekmīgi un agāti cilvēki veic ziedojumus vairākās perspektīvās partijās, kas nozīmē, ka to cilvēku interese tiks ievērotas un aizsargātas jebkurā gadījumā. Tādā gadījumā neredzu, kur te parādās demokrātiskas republikas pazīmes, jo vara pieder faktiski cilvēkiem ar lielu naudu. Šādi cilvēki bieži ir banku īpašnieki. Rezultāts šadai sistēmai, piemēram, Civillikuma grozījumi, kas noteiktu, ka personas saistības, kas nodibinātas ņemot hipotēku, tiesīgas izbeigt atdodot bankai nekustamo īpašumu, un bankai nebūtu tiesības piedzīt starpību starp personas parādu un nekustamā īpašuma faktisko vērtību. Grozījumi, protams, netika pieņemti un mēs redzam, ka šādu normu neesamība bremzē ekonomisko attīstību, jo cilvēki patērē spēkus un resursus, cenšoties atdot parādu kreditoram. Šāda sistēma bremzē ekonomisko attīstību un noteikti nav valsts interesē, jo privātās intereses vienmēr būs pretnostatītas attīstīvai un izaugsmei. Sekas vienkāršas, otrs lielākais bezdarba līmenis Eiropas Savienībā un iekšējā tirgus samazināšanās līdz kritiskai robežai un liels emigrācijas vilnis. Ievērot mazu grupu interese politikā ir bīstami arī no tāda viedokļa, ka pašas bankas šādu normu neesamības dēl nenopelna potenciālo peļņu, kuru varētu iegūt, ja valsts ekonomika funkcionētu efektīvāk un efektīvi norisinātos civiltiesiskais apgrozijums.
Otrkārt, demokrātiskā valstī nepieciešams iesaistīt pēc iespējas lielāku iedzīvotāju skaitu lēmuma pieņemšanā, jo tas palielina cilvēku līdzdalību un izpratni par valstī notiekošiem procesiem. Svarīgi sākt cilveku iesaisti pašvaldību līmenī un turpināt praksi valsts līmenī. Attīstība šajā jautājumā noteikti virzās uz priekšu, tomēr problēma, ka līdzdalība notiek maznozīmīgos jautājumos, bet valsts politika un būtiski jautājumi tiek izlemti ļoti šaurā cilveku lokā. Minēšu piemēru bez papildus materiāliem un izpētes. Partijas sastāv no valdes un biedriem. Pēc būtības partija ir biedrība, kurā visi maksā dalības maksu un virzās uz kopīgu mērķi, tomēr Latvijas prakse rāda, ka visus būtiskos jautājumus izlemj valde. Ja valde jūt, ka jautājums varētu partijā tikt izlemts citādāk, nekā tas nepieciešams, tiek pasūtīti raksti mēdijos un jautājums tiek maksimāli sarežģīts, lai cilvēks, bez iedziļināšanās jautājumā nespētu izveidot savu patstāvīgu viedokli, bet pakļautos argumentiem, kurus izteiktu eksperts. Līdz ar to, partijas vada un kontrolē tajā notiekošos procesu pilnībā valde. Kas ir valde: neliels cilvēku skaits. Ap šiem cilvēkiem parasti uzrodās uzņēmēji un menedžeri, kuri lobē privātas intereses. Ja mums koolīcijā pašlaik ir 3 partijas, tad reālā vara ir aptuveni cilvēkiem 15, kuri nosaka visu valsts politiku, jo bez viņiem nav iespējama neviena liela projekta realizēšana Latvijā.
Treškārt, demokrātiskas valsts priekšnoteikums ir spēcīgi mēdiji, bet neiedziļinoties šajā jautājumā, spēcīgi mēdiji var būt tikai tad, kad ir spēcīga opozīcija un reāla cīņa par varu, bet mums diemžel opozīcijas nav, jo pat atrodoties opzicijā, partijām tiek iedots pietiekams projektu skaits un naudas caur valsts iepirkumiem, lai to kontrolētie mēdīji darbotos noteiktā virzienā un gultnē. Reizēm lasot Latvijas mēdijus, sajūta, ka visi tiek kontrolēti no viena centra un kaut vai mums nav cenzūras, tomēr informācija tiek filtrēta un pasniegta ļoti vienveidīgi. Mēdīji atgādina mehānismu ar kura palīdzību tiek sagatavota sabiedriskā doma, pirms kāda projekta realizācijas, labs piemērs Latvijas Krājbanka. Uzskatu, ka viss notiekošais tika iepriekš izplānots un realizācija notiek ideāli, jo konkrēta cilvēku grupa iegūs ļoti lielus līdzekļus no šā projekta.
Līdz ar to, secinājums, ka reālā vara pieder aptuveni 15 cilvēkiem Latvijā un tiem pietuvinātiem draugiem un radiem. Domāt, ka Latvija ir demokrātiska un neatkarīga republika ir pāragri, jo mums jāpaveic daudz darba, lai kādreiz Latvijas Republikas Satversmē noteiktās tiesību norma pirmajā pantā būtu patiesa.
Lai veicās!
sarkanakmens 