Siltuma rekordi priecē!


Labdien!

Latvijā šodien (reģistrēts +10.1 pēc cellsija) un rīt tiks reģistrēti siltuma rekordi, kas noteikti iepriecina, jo neesmu sala un sniega atbalstītais. Daži argumenti kāpēc:

Pirmkārt, primo reizi Latvijā Ziemassvētku laikā braucu ar divriteni un šogad riteņa sezona sākās marta pēdējā nedēļā, tātad, deviņi mēneši, šis tiešām ir rekords.

Otrkārt, patīkami būt laukā bez cepures un mūžīgās domas, kāpēc es vispār tādā salā izgāju ārā. Kaut arī ir bieži mitrs, tomēr kamēr tempratūra plusām tas ir paciešams.

Treškārt, ielas nav slidenas un sasalušas, kā arī sniegs netraucē ietvju malās un sāls lēnām un mērķtiecīgi neizēd apavus.

Rezumējums, siltums ir labs un globālās sasilšanas rezultāti pagaidām izskatās samēra iepriecinoši, kamēr nesāka kust jūra un celties jūras līmenis, bet šis temats būs aktuāls pēc kāda laika- uz doto mirkli viss pozitīvi!

Lai veicās!

Advertisements

Dzīvot labi vai mūžīgi?


Labdien!

Pāris nedēļas atpakaļ izlasiju Onorē de Balzaka grāmatu “Šangrilas āda” un man rādās dažas tēmas pārdomām, kuras vēlos izklāstīt šajā postā.

Grāmatas sižets balstīts uz cilveka patiesā dzīves ceļa meklējumiem, kad tiek uzdots jautājums vai dzīvei vispār ir jēga vai to mēs spējam radīt paši. Grāmatas varonis ir bijušais students un zinātnisko rakstu autors Rafaels, kuram dzīvē zūd jebkāda jēga dēļ nelaimīgās mīlestības un trūkuma. Izmisumā metot kazino savus liktenīgos kauliņus Rafaels paliek bez pēdējā sue (fraņču naudas vienība 19. gs.) un dodās uz Senu slīcināties. Pa ceļam viņš iegriežās seno antikvāro lietu veikalā, kur tirgotājs (vecs ēbrejs) piedāvā viņam noslēgt derības ar nelabo. Nelabais nav viduslaiku baznīcas izpratnē sātans vai kāds cits pazemes valstības iemītnieks. Nelabais slēpjās Šangrilā, kas ir kalnu ēzeļa āda no Kaukāzas. Šīs ādas īpašība, ka tā izpilda visas viņa mazākās apzinātās un neapzinātās vēlēšanās, tomēr tā prasa pretīm viņa dzīves gadus. Ar katru vēlēšanos āda samazinās un izzūdot tai pavisam pazudīs arī tās saimnieks. Protams, ka Rafaels esot iepriekšaprakstītā situācijā, izvēlējās iegūt īpašumā brīnumaino ādu un viņa vēlēšanās sāka piepildīties. Viennozīmīgi, ka vēlēšanu izpilde nevarēja turpināties mūžīgi un pēc gada viņš nomira, jo āda izzuda. Kļūstot par visbāgātāko cilveku pasaulē Rafaels sāka baidīties no nāves un bija gatavs neiet ārā no mājām un gulēt gultā tikai lai neko nevēlētos un paliktu ilgāku laiku dzīvs. Jo ilgāks laiks tecēja uz priekšu, jo lielākas bailes no nāves viņā sāka runāt.

Grāmatā autors uzdeva filosofisku jautājumu, vai cilvēkam nepieciešams viss, ja viņam nav laika visu to izlietot un izbaudīt. Līdzību var meklēt mūsdienu dzīves veidā, kas daudziem ir kā apburtais loks, proti, cilvēks sāk vairāk strādāt, lai vairāk pelnītu, tomēr viņam samazinās laiks, kad viņš var pavadīt mājās, lai izbaudītu jaunās iekārtas, kas tika iegādātas uz nopelnīto naudu, vai kur aizbraukt, jo darbs paņem gan laiku, gan spēku. Otrs jautājums, vai iegūstot visu pasaulē, mēs zināsim ko ar to iesākt un, vai piepildīsim savus sapņus, kurus nesām cauri visai mūsu dzīvei, vai arī metīsimies bezjēdzīgā dzīves izniekošanai.

No iepriekšminētiem jautājumiem rodāš pamatjautajums: dzīvot labi vai mūžīgi? Atbildes nav, jo katrs ir savas dzīves gājējs, tomēr vienmēr ir vērts aizdomāties vai vēlamies dzīvot materiālajā pasaulē ticoties tikai un vienīgi peļņai, kas samazina mūsu dzīves laiku, jo mums vienkārši nebūš brīvu brīžu, lai izbaudītu dzīvi, vai dzīvot mūžīgi nedzenoties pakaļ nesasniedzamajam, bet saglabājot proporcijas starp darbu un atpūtu, starp savu laiku un svešo laiku, starp materiālo un garīgo, lai visam mūsos būtu līdzsvars, jo tikai tad mēs spēsim izdarīt pareizo izvēli starp labumu un mūžīgumu, kas nepieciešams tieši mums, jo neesmot izvēlei nav no kā izvēlēties.

Lai veicās!

Gads pagāja un kur mēs esam?


Labdien!

Kaut arī līdz gada beigām vēl ir 9 dienas, kuru laikā var notikt viss kaut kas, tomēr centīšos īsi atskatīties uz pagājušu gadu no politikas līdz savai dzīvei.

Pirmām kārtām politika, ņemot vēra, ka politikā notika daudz interesantu notikumu, tomēr nevaru teikt, ka kaut kas tajā jomā ir mainījies attiecība pret 2010 gadu: budžetu pieņem slēgtās cilvēku grupā nepiesaistot plašāk NVO un neinformējot iedzīvotājums par koncepcijām un naudas tēriņiem, jo informācijas trūkuma dēļ būs grūtāk nokontrolēt daudzās naudas plūsmas. Secinājums, ka politiskā kultūra nav mainijusies, bet viss parējais nav nemaz tik nozīmīgs parastam cilvēkam.

Otrkārt, pasaulē turpinās krīze, kas netiks atrisināta vēl ilgu laiku. Skatoties ekonomikas ziņas, neredzu nekādu atšķirību starp iepriekšejo gadu: tāda pati nenoteiktība, valūtas kursi braukā pa amerikāņu kalniņiem un biržu indeksu virzienu paredzēt grūtāk nekā laikapstākļus tuvākajai nedēļai.

Treškārt, savā dzīvē sākot daudzas jaunas lietas, vienā brīdī saproti, ka neatrisinot iepriekšējās, kas palika no 2010. diez vai varēs iztikt un par tām aizmirst. Tātad arī problēmas nemaz tik raiti netika risinātas.

Uz jautājumu kur mēs esam, atbilde, gandrīz turpat. Bet tas nav pesimisms, bet tikai veselais saprāts.

Atziņa viena, viss plūst viss mainās, bet noteikti tas vairāk atgādina straumē peldošu cilvēku nevis laivu uz kura sēdi un pats airē.

Apņemšanās uz nākamo gadu ķeksītim: iegādāties savā dzīvē laivu un stingrus airus, lai tie nesalūztu ejot cauri krācēm.

Lai veicās!

Čujs


Labdien!

Šodien radās doma, ka tādu terminu kā “čujs” varētu definēt kaut kā tā:

Čujs ir spēja akumulēt daudz informācijas par tēmu un tad izdarīt kaut kādus pārdabiskus secinājumus, kas brīnumainā kārtā noved pie vēlamā rezultāta.

Lai veicās!

Ērkšķis


Ērkšķis

Tuksnesī augošs ērkšķis

Vientuļi plašumā stāv

Vējš to appūš ikdienu

Gadiem ūdens tuvumā nav

Skatiens ērkšķim tālēs

Caur dzeltenām smiltīm iet

Klusums mūžīgais kaimiņš

Bet nevar viņš asaras liet

Mākonis augstumā paslīd

Ēnu neviļus uzmetis

Saule to atkal karsē

Noplūkt-atļauju neviens nav palūdzis

Eiropanika


Labdien!

Pēdējās ziņas par Eiro liek aizdomāties, ka problēma uzpūsta pārāk liela.

Atceros, ka krīze Eiropā sākās pēc būtības 2011. gada augusta sākumā, kad nobruka visi lielākie pasaules tirgi un jau toreiz tika runāts par iespējamo eiro krišanu utt. Pirmkārt uzskatu, ka eiro netika radīts tāpēc, lai to pēc 12 gadiem apglabātu, kas noteikti ir labs arguments, lai neticētu baumām. Vai ar eiro kaut kas var notikt? Diez vai, jo Vācijas un Francijas ekonomika ir pārāk spēcīgas, lai to pieļautu. Tad atliek jautājums, kāpēc tāda panika? Uzskatu, ka pašlaik notiek mēģinājums Vācijai palielināt savu ietekmi pār ES valstīm, jo kontrole pār līdzekļiem ir daudz efektīvāka nekā militāro spēku izvietošana. Pēc būtības divas ES lielvalstis paņems varu un stingrāka fizkālā poltika, par ko tagad daudzi runā, ļaus kontrolēt katras ES dalībcalsts attīstību, jo dzīvojot ar budžeta pārpalikumu, diez vai būs iespējams konkurēt ar to pašu Vāciju utt.

Līdz ar to, problēmas, pēc manām domām, ir uzpūstas un tas ir tikai savas ietekmes palielināšanas mehānisms lielsvalstīm.

Lai veicās!

Valsts vara tautai – mīts


Labdien!

Pasaulē juridiski pastāv vairāk nekā 200 valstis. Daļa no tām ir labklājīgas un pārtikušas, bet lielākā daļa eksistē uz postimperialistiskiem principiem, tas ir, tiek kontrolētas no ārzemēm ģeopolitikas jautājumos un kalpo par varas mehānismu esošai cilvēku grupai, kas veido varas eliti. Vēlos apskatīties, kāda situācija ir Latvijā.

Latvijas Republikas Setversmē noteikts, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika. No šīs normas izriet, ka Latvija ir tiesiska valsts, kurā visu nosaka likums, kurš pieņemts likumdošanas procesā. Demokrātija izpaužās, kā normatīvos aktu pieņem vēlētāju pārstāvi, kuriem tādas tiesības deliģē tauta, kurai vienīgai Latvijā ir suverena vara, tas pilnīga un negroza vara, kuru neviens nedrīkst nedz ierobežot, nedz atņemt, jo nevienai iestādei vai institūcijai nav tādas pilnvars, jo visas pilnvaras izriet no tautas gribas, ko pauž Latvijas Republikas Saeimā sēdoši pārstāvji. Šāda teorija darbojās un uz doto mirkli nekas labāks par demokrātiju nav izdomāts, kaut arī demokrātiskās iekārtas ir atšķirīgas un pēc manām domām, Latvijā nav tas veiksmīgākais modelis, bet tā ir atsevišķa tēma.

Atskatoties uz iepriekšminēto, var ieslīgt idealistiskā pasaulē, kurā viss notiek, tā kā rakstīts. Bet atgriežoties realitātē, secinājums viens: Latvijā vara nepieder tautai.

Pirmkārt, politiskās partijas tiek finansētas ar ziedojumu palīdzību, kas uzliek partijām pienākumu attaisnot ieguldītos līdzekļus, lai saņemtu ziedojumus nākotnē. Pret šādu sistēmu paredzēts cīnīties ar valsts politisko partiju finansēšanu. Paskatoties tēriņus partijām priekšvēlēšanu laikā, kas, piemēram vienai partijai sastādīja ap 400 000 LVL, tad kļūst skaidrs, ka tikai 86 000 LVL, ko tā pati partija saņems no budžeta, ir nepietiekama summa. Jautājums, kur tiks ņemta pārēja nauda viennozīmīgi ir lieks. Šajā skarā rodās vēl viena problēma, daudzi ietekmīgi un agāti cilvēki veic ziedojumus vairākās perspektīvās partijās, kas nozīmē, ka to cilvēku interese tiks ievērotas un aizsargātas jebkurā gadījumā. Tādā gadījumā neredzu, kur te parādās demokrātiskas republikas pazīmes, jo vara pieder faktiski cilvēkiem ar lielu naudu. Šādi cilvēki bieži ir banku īpašnieki. Rezultāts šadai sistēmai, piemēram, Civillikuma grozījumi, kas noteiktu, ka personas saistības, kas nodibinātas ņemot hipotēku, tiesīgas izbeigt atdodot bankai nekustamo īpašumu, un bankai nebūtu tiesības piedzīt starpību starp personas parādu un nekustamā īpašuma faktisko vērtību. Grozījumi, protams, netika pieņemti un mēs redzam, ka šādu normu neesamība bremzē ekonomisko attīstību, jo cilvēki patērē spēkus un resursus, cenšoties atdot parādu kreditoram. Šāda sistēma bremzē ekonomisko attīstību un noteikti nav valsts interesē, jo privātās intereses vienmēr būs pretnostatītas attīstīvai un izaugsmei. Sekas vienkāršas, otrs lielākais bezdarba līmenis Eiropas Savienībā un iekšējā tirgus samazināšanās līdz kritiskai robežai un liels emigrācijas vilnis. Ievērot mazu grupu interese politikā ir bīstami arī no tāda viedokļa, ka pašas bankas šādu normu neesamības dēl nenopelna potenciālo peļņu, kuru varētu iegūt, ja valsts ekonomika funkcionētu efektīvāk un efektīvi norisinātos civiltiesiskais apgrozijums.

Otrkārt, demokrātiskā valstī nepieciešams iesaistīt pēc iespējas lielāku iedzīvotāju skaitu lēmuma pieņemšanā, jo tas palielina cilvēku līdzdalību un izpratni par valstī notiekošiem procesiem. Svarīgi sākt cilveku iesaisti pašvaldību līmenī un turpināt praksi valsts līmenī. Attīstība šajā jautājumā noteikti virzās uz priekšu, tomēr problēma, ka līdzdalība notiek maznozīmīgos jautājumos, bet valsts politika un būtiski jautājumi tiek izlemti ļoti šaurā cilveku lokā. Minēšu piemēru bez papildus materiāliem un izpētes. Partijas sastāv no valdes un biedriem. Pēc būtības partija ir biedrība, kurā visi maksā dalības maksu un virzās uz kopīgu mērķi, tomēr Latvijas prakse rāda, ka visus būtiskos jautājumus izlemj valde. Ja valde jūt, ka jautājums varētu partijā tikt izlemts citādāk, nekā tas nepieciešams, tiek pasūtīti raksti mēdijos un jautājums tiek maksimāli sarežģīts, lai cilvēks, bez iedziļināšanās jautājumā nespētu izveidot savu patstāvīgu viedokli, bet pakļautos argumentiem, kurus izteiktu eksperts. Līdz ar to, partijas vada un kontrolē tajā notiekošos procesu pilnībā valde. Kas ir valde: neliels cilvēku skaits. Ap šiem cilvēkiem parasti uzrodās uzņēmēji un menedžeri, kuri lobē privātas intereses. Ja mums koolīcijā pašlaik ir 3 partijas, tad reālā vara ir aptuveni cilvēkiem 15, kuri nosaka visu valsts politiku, jo bez viņiem nav iespējama neviena liela projekta realizēšana Latvijā.

Treškārt, demokrātiskas valsts priekšnoteikums ir spēcīgi mēdiji, bet neiedziļinoties  šajā jautājumā, spēcīgi mēdiji var būt tikai tad, kad ir spēcīga opozīcija un reāla cīņa par varu, bet mums diemžel opozīcijas nav, jo pat atrodoties opzicijā, partijām tiek iedots pietiekams projektu skaits un naudas caur valsts iepirkumiem, lai to kontrolētie mēdīji darbotos noteiktā virzienā un gultnē. Reizēm lasot Latvijas mēdijus, sajūta, ka visi tiek kontrolēti no viena centra un kaut vai mums nav cenzūras, tomēr informācija tiek filtrēta un pasniegta ļoti vienveidīgi. Mēdīji atgādina mehānismu ar kura palīdzību tiek sagatavota sabiedriskā doma, pirms kāda projekta realizācijas, labs piemērs Latvijas Krājbanka. Uzskatu, ka viss notiekošais tika iepriekš izplānots un realizācija notiek ideāli, jo konkrēta cilvēku grupa iegūs ļoti lielus līdzekļus no šā projekta.

Līdz ar to, secinājums, ka reālā vara pieder aptuveni 15 cilvēkiem Latvijā un tiem pietuvinātiem draugiem un radiem. Domāt, ka Latvija ir demokrātiska un neatkarīga republika ir pāragri, jo mums jāpaveic daudz darba, lai kādreiz Latvijas Republikas Satversmē noteiktās tiesību norma pirmajā pantā būtu patiesa.

Lai veicās!