Darbības kas jāveic pirms stāšanās dzimattiecībās

Grūti ir paiet garām ziņai par apsūdzībām, ka Kristaps Porziņģis ir iespējams veicis kādas prettiesiskas darbības saistībā ar stāšanos dzimattiecībās ar sievieti. Neiedziļinoties tajā stāstā, lai visus apstākļus noskaidro policija, man radās pārdomas, kā no šādām situācijām vispār varētu izvairīties. Nav noslēpums, ka ASV un citās valstīs šāda veida publiskas apsūdzības kļūst samērā biežās un daudzos gadījumos šādas apsūdzības neapstiprinās. Tāpēc nedaudz humora no manas puses,  a kas īsti būtu jādara, pie tam tas attiecas uz abiem dzumumiem, jo arī sievietes tiek apsūdzētas par to, lai izvairīties no iespējamām apsūdzībām.

1. Ja pāris ir pieņēmis lēmumu stāties dzimattiecībās vienam ar otru, noteikti būtu vērts noslēgt rakstveida vienošanos, lai apliecinātu abu pušu gribas izpausmi. Tāpēc abiem jādodas pie notāra, kurš apliecinās abu pušu paraksttiesības, personu identitāti un visu pareizi iegramatos.

2. Pēc tam var doties uz izvēlēto, ne publisku vietu, lai stātos abiem diviem dzimumattiecībās, bet pa ceļam vēlams paņemt līdzi zvērinātu tiesu izpildītāju, kuram ir tiesības fiksēt faktu. Līdz ar to viņš varēs fiksēt, ka dzimumakts notika pēc abpusējas piekrišanas. Protams, viņam nāksies būt klāt visa procesa laikā.

3. Kad esat atbraukuši uz izvēlēto vietu kopā ar zverinātu tiesas izpildītāju, iededziet sveces, izkaistiet rožu lapiņas, ieslēdziet klusu romantisku mūziku, nosēdiniet zverinātu tiesas izpildītāju labā un ērtā vietā, lai viņām būtu iespējams vērot procesu un detalizēti visu fiksēt.

4. Kad ir izdarīts viss iepriekšminētais, ieteicams pieaicināt vēl divus neatkarīgus lieciniekus, vēlams dažāda dzimuma, jo iespējams turpmāk radīsies kaut kādas domstarpības par fiskētā fakta interpretāciju, ko būs fiksējis zverināts tiesu izpildītājs.

5. Kad ir noformēta rakstveida abpusēja piekrišana un pieaicinātas visas vajadzīgās personas, nepieciešams noformēt rakstveida aktu par atkārtotu piekrišanas izteikšanu pirms paša procesa uzsākšanas, jo katra no pusēm var taču zaudēt interesi un velmi stāties dzimumattiecībās, jo iespējams mūzika nebūs laba vai rožu lapiņas savītušas.

6. Uzreiz pēc dzimumakta, zvērināts tiesu izpildītājs fiksē visu notikušo, puses paraksta vēl vienu aktu par to, ka nevienai no pusēm nav nekāda veida pretenzijas, liecini rakstveidā apraksta redzēto.

Lūk, izpildot visus šos soļus, jums nekad neradīsies tāda veida situācijas, kādas pēdējo laiku aizvien biežāk rodas dažādām slavenībām.

Dzejolis – Netaisnība

Šodien izdomāju publicēt dzejoli, lai šis būt dzejas vakars. Nekas lieks, tikai pārdomas un emocijas ietītas ritmā ar atskaņām. Sacerēju šodien.

Netaisnība

Visapkārt māņi lieli skauj

Un katru dienu melus krauj

Kad miegā staigājam un ēdam

Vai patiesība uztrauc kādam

Tad šautra centrā paliek viena

Kā nokopēta darba diena

Izmisīgi ticībā mēs slīkstam

Uz visu citādo tik pīkstam

Kaut arī pasauli mēs mainīt varam

Tikai citas lietas atkal daram

Nekā vairs skaista nepaliek

Un mānīgais uz priekšu tiek

Kamēr kopā braši kliedzam

Nākotni uz mūžu liedzam

Vai atnāks kāds kurš pestīs rāmi

Piekalts krustā sliesies stāvi

Varēsim tad slinkot grezni

Pienākumi cilvēkiem būs mazi

Vai laimei tiešām kādam jāmirst

Un simtiem vienam būtu jāsirgst

Lai vienam labi zemē sokas

Kas vienam zelts, tas otram mokas.

AML bakhānālija

Ļoti grūti ir paiet garām noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas tēmai, ņemot vērā, ka šī tēma lakoniski nomainīja pagājušā gada GDPR ieviešanas vājprātu, kad dažas iestādes un cilvēki uzskatīja, ka jebkura datu apstrāde ir prettiesiska un pret to ir jācīnas. Šoreiz tikai humors un nekas vairāk.

Lasot dažādus rakstus un valdības plānus, šķiet, ka drīz arī puķu tantei tirgū būs nepieciešams noskaidrot puķu pircēja naudas līdzekļu izcelsmi, pārbaudīt to sankciju sarakstā un veikt padziļinātu izpēti, ja pircējs par puķēm vēlēsies samaksāt skaidrā naudā. Pie tam, ja pircējs radīs aizdomas, puķu tantei, kā atbildīgam iedzīvotājam, būs pienākums nekavējoties ziņot Kontroles dienestam un, saņemtos no pircēja līdzekļus, uz izmeklēšanas laiku iesaldēt un darījuma attiecības apturēt. Skaidrs, ka līdzekļu iesaldēšanu puķu tante nevarēs veikt bez liela pārnesējamā ledusskapja, kurā būs jāglabā līdzekļi līdz apstākļu noskaidrošanas. Ja izrādīsies, ka līdzekļi, par kuriem pircējs vēlējās iegādāties puķes, ir iegūti noziedzīgā veidā vai arī pircējs nevarēs pierādīt līdzekļu izcelsmi, puķu tantei nekavējoties vajadzēs visus līdzekļus ieskaitīt valsts kontā, jo šādi līdzekļi tiek konfiscēti valsts labā. Protams, nevaram aizmirst arī terorismu, tāpēc puķu tantei būs pienākums uzzināt kādam nolūkam pircējs vēlas iegādāties puķes un vai nav saskatāmi draudi valsts un sabiedrības drošībai, ja puķes tiks pārdotas šim pircējam. Papildus tam, svarīgi būs noskaidrot, vai pircējs puķes pērk sev, vai kādas citas persona uzdevumā. Sākotnējās aptaujas laikā, puķu tantei nepieciešams būs noskaidrot patiesā labuma guvēju no šī darījuma, iedodot aizpildīt attiecīgo anketu un ar parakstu trijās vietās apliecinot anketā minēto. Kad visa informācijas tiks ievākta un salīdzināta ar puķu tentes datubāzē esošo informāciju, kad tiks noskaidroti visi iepriekšminētie apstākļi un, ja neradīsies nekādas citas šaubas, darījums varēs notikt un puķu tente varēs pārdot puķes pircējam. Kaut arī puķu tante būs godīga un vienmēr tigos puķes pēc labākās sirdsapziņas, pie tās vienmēr varēs atnākt VID, pārbaudīt puķu tantes iekšējo AML dokumentāciju un procesu funkcionalitāti un tās neesamības gadījumā piemērot administratīvo vai kriminālo atbildību.

Uzrakstīju šo visu un pašam prieks. Kaut arī šis ieraksts ir kā satīra par AML tēmu, reizēm liekas, ka tieši šāda nākotne mūs visus gaida.

Pasaules transformācija

Mūsu pasaule nemitīgi mainās, dzenot uz priekš pārmaiņas, traucoties pāri kultūrai, reliģijai, paražām, tautām un valstīm. No kurienes nākam un uz kurieni ejam, šoreiz nelielas pārdomas pie sulas glāzes, jo tēja sen izdzerta lasot grāmatu.

Ja paskatās etnisko Eiropas karti un politisko karti, tad varēsim ieraudzīt, ka daudzas valstis ir tajā teritorijā, kur no senatnes mitinājās noteiktas tautas. Tehnoloģiju attīstība ļāva saplūst pavisam mazām tautām, kā arī tika likvidētas daudzas mazas valodas. Šis process turpinās aizvien uz priekšu. Ja paskatamies uz pasauli caur kapitālisma prizmu, tad redzēsim, ka lielajām korporācijām, kas dāsni finansē politiķus ASV un citās nozīmīgās valstīs, nav vajadzīgas tautas, kultūras dažādība, vietējās valodas utt. Patiesībā ir pilnīgi otrādi, kapitalismam vajag, lai visur būt pēc iespējas viens standarts, viena valoda, vienota nauda, vienota politiskā iekārta un vienots viss pārējais. Kapēc? Ļoti vienkārši, viendabīgā vidē ir mazākas biznesa izmaksas. Līdz ar to šis vektors gribot mums vai nē, saglabāsies tuvākajā laikā.

Kas notiks nākotnē? Nav jābūt futuristam vai pareģim, lai izdarītu vienkāršu secinājumu: tiks izveidoti vēl lielāki reģionālie milži kā Eiropas Savienība, tiks likvidētas valstis klasiskajā izpratnē, pārveidojot tās par pašvaldībām līdzīgos subjektos. Ja uz zemes jau tagad ir ap sešām naudas valūtām, ar kuru palīdzību notiek gandrīz visa preču apmaiņa, bet vēl globālāk skatoties tā ir viena – ASV dolārs, tad arī vietējās valūtas kaut kad izzudīs vispār. Ja jau pašlaik mums biznesa valoda ir angļu valoda, tad visdrīzāk Eiropā un Āfrikā tā būs kā vienīgā saziņas valoda, jo pārējās valodas zaudēs kā nerentablas biznesa vidē. Kultūra arī pamazām unificēsies, jo globālo korporāciju iespaidā, mēs jau pašlaik patērējam vienu un to pašu mūziku, filmas, modi, sporta veidus utt. Šī tendence aizvien kļūs tikai stiprāka. Pie tam jaunais nežēlīgi iznīcina veco pasaules iekārtu, vienkārši noslaukot, piemēram, arābu valstis vai sen ir noslaucījis Āfrikas vai Latīnamerikas lokālās kultūras.

Cilvēkam piemīt divejāda daba, no vienas puses mēs tiecamies pēc visa jaunā un vēlamies veikt atklājumus un izbaudīt piedzīvojumus, tajā pašā laikā konservatīvi cīnoties pret visu citādāko un svešo, agresīvi aizstāvot no senatnes nākušās tradīcijas un pasaules uzskatus. Neskatoties uz to, pret globāliem procesiem nav iespējams cīnīties, tiem var tikai pakļauties un pielāgoties, cenšoties mainīt un koriģēt lokālas parādības, lai padarītu ērtāku un drošāku apkārtējo vidi jaunajā pasaulē.

Par 16. marta Leģionāru piemiņas dienu

Katru gadu Latvija sadalās divās diametrāli pretējās grupās, tie, kas ir par Leģionāru piemiņas dienas atzīmēšanu, iešanu pie Brīvības pieminekļa un tie, kas ir pret šo piemiņas dienu kā tādu. Katrai pusei ir sava pozīcija un savi argumenti, kas visdrīzāk ir pareizi un kopsaucēju abas puses šajā jautājumā nekad neatradīs. Šeit pamēģināšu šo lietu apskatīt no veselā saprāta puses.

Politiksi ļoti izdevīgi ir sabiedrību dalītu pēc iespējas mazākās slēgtās grupās. Leģionāru piemiņas dienu atzīmēšanu ļoti veikli izmanto bijušie komunisti no nacionalistiskām partijām un no komunistiskajām partijām, kas, kā efektīvs rīks, nodrošina nacionalistu atrašānos pie varas un komunistu atrašanos Eiropas parlamentā. Situāciju var nosaukt win – win, jo zaudētāji galu galā ir sadalītās sabiedrības locekļi, kuri balsto par noteikto politisko spēku, nevis tāpēc, ka politiskais spēks ir cīnījies par nodokļu samazināšanu, ceļu būvi, labvēlīgas biznesa vides radīšanu, bet gan cīnījies pret kaut kādiem mistiskiem pagātnes rēgiem, par kuriem patiesībā milzīga daļa informācijas joprojām ir noslepenota gan Krievijas, gan Lielbritānijas arhīvos un, kuru atvēršana apgrieztu visu pasauli otrādi. Piemēram, retais, kurš zina, ka vēl nedēļu pēc faktiskās uzvaras pār Vāciju, PSRS un ASV karspēks karoja savā starpā un liela daļa bilžu ar kopīgiem karogiem uzņemtas vēlāk, un tādu fakti ir ļoti daudz un tos var atrast, piemēram, karavīru atmiņās, kuras izklāstītas grāmatās, bet kuras nav izdotas lielā tirāžā.

Kādai mums jābūt attieksmei saistībā ar Leģionāru piemiņas dienu, neskatoties uz to, kāds ir mūsu viedoklis par šo dienu un notikumiem, kas tiek atzīmēti? Latvijas Satversmes 1. pantā ir rakstīts, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika, savukārt 100. pantā ir rakstīts, ka ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus un, ka cenzūra ir aizliegta. Tas, ka mēs dzīvojam demokrātiskā valstī, mums uzliek par pienākumu izteikt savu viedokli un ieklausīties citu cilvēku viedoklī, pie tam diskusijai jānotiek ne vardarbīgā, bet tieši otrādi intelektuālā veidā, izrādot visiem iesaistītajiem cieņu un dodot iespēju vienādi izteikties. Savukārt vārda brīvība ir ne tikai tiesības izteikt savu viedokli, bet pienākums ļaut to izteikt arī cilvēkam, kura viedoklis ir pilnīgi pretējs tavējam un, kuram tu pilnīgi nepiekrīt. Vienīgais instruments, kas ir atļauts, lai kādu pārliecinātu par sava viedokļa pareizību, ir argumentēšana un izskaidrošana bez personīgiem apvainojumiem, lai neviens no diskusijā iesaistītajiem nejustos aizvainots. Šāds jautājuma risināšanas veids ir augstākā sabiedrības pārvaldes un diskusijas forma, kur nepieciešams, lai visi sabiedrības locekļi būtu izglītoti un ar augstu kultūras līmeni. Vai tāds ir Latvijas saibiedrībai, jā viennozīmīgi. Esmu ļoti asi diskutējis ar daudziem cilvēkiem par visdažādākām tēmām un šī diskusija lielākoties palika tieši iepriekš aprakstītajos rāmjos, par ko ir liels prieks.

Ļoti spilgts piemērs, cik svarīga ir vārda brīvība un cik svarīgi ir noliekot malā emocijas, aizstāvēt vispārīgu principu. ASV augstākajā tiesā bija izskatīta lieta National Socialist Party of America v. Village of Skokie, kur neo nacisti vēlējās sarīkot savu gājienu pilsētā, kurā liela daļa iedzīvotāju bija ēbreji un, kur vietējā tiesa aizliedza šo gājienu. Tomēr ASV Augstākā tiesa, kur daļa tiesnešu bija ēbreji, nolēma, ka šāds aizliegums ir pretēji ASV konstitūcijā noteiktajām tiesībām uz vārda brīvību, jo katram iedzīvotājam ir tiesības paust savu viedokli un rezultātā gājiens tika atļauts.

Sākumā var šķist, ka ASV piemērā princips par vārda brīvību ir pareizs kopumā, bet, lūk, uz šo konkrēto gadījumu ar Leģionāru piemiņas dienu atzīmēšanu vai 9. maija svinībām, tomēr nebūtu attiecināms, jo šeit ir “īpaši” apstākļi. Tomēr, nē, tas ir attiecināms visur un vienmēr, jo likuma normām ir viena svarīga īpašība, tā ir, ka likuma norma tiek piemērota neierobežotu reižu skaitu, kamēr šī norma ir spēkā. Šāda pieeja ilgtermiņā ir izdevīga visai sabiedrībai, jo ļauj redzēt, cik sabiedrība ir atšķirīga un kādas problēmas vai jautājumi to uztrauc un ir aktuāli. Un tikai pareizi formulējot problēmu, ir iespējams to ātri un efektīvi atrisināt, vai vismaz censties to darīt.

Nobeigumā vēlos atzīmēt, ka Latvijā sabiedrība kopumā ir toleranta un iecietīga, bet tas nenozīmē, ka šo līmeni nevajag attīstīt vēl vairāk, jo tikai strīdā dzimst patiesība un tikai dažādībā ir spēks.

Cilvēku skaits uz zemes

Kas gan var būt vēl nenoteiktāks, kā precīzs cilvēku skaits uz zemes, jo katru minūti kāds mirst un kāds piedzims, patiesībā, katru sekundi kāds mirst un kāds piedzimst. Patiesībā viena laika vienībā piedzimst 2.5 reizes vairāk cilvēku nekā nomirst, kas nozīmē, ka cilvēku skaits viennozīmīgi virzās uz palielināšanos. Vēl tikai 19. gs. sākumā cilvēku skaits sasniedz knapi vienu miljardu, bet šodien tas ir 7.7 miljardi iedzīvotāju, no kuriem lielākā daļa dzīvo Ķīnā (1.41 miljardi) un Indijā (1.36 miljardi). Nākamā valsts aiz Īndijas ir ASV (0.33 miljardi) un Indonēzija (0.27 miljardi). Kādi ir iedzivotāju skaita nekontrolētas pieaugšanas riski? Kur dzīvot vislabāk?

Ekrānšāviņš no http://www.worldometers.info

Demogrāfija ir ļoti sarežģīta zinātne, jo tikai virspusēji to apskatot, varētu šķist, ka tā ir cilvēku skaitīšana dažādos veidos. Protams, izpēte notiek daudz dziļāk un prognozes tiek veiktas, pamatojoties uz neskaitāmām detaļām, mērijumiem, pētījumiem un niansēm. Jau samērā sen daudzi zinātnieki brīdina, ka nekontrolēts iedzīvotāju skaita pieaugums, kas, piemēram, turpina notikt Indijā, var novest pie milzīgas katastrofas. Kā riski tiek minēti, bads, epidēmijas, nemieri un karš. Jo lielāks cilvēku blīvums kādā no teritorijām, jo lielāka spriedze starp sabiedrības locekļiem. Pamēģiniet, piemēram, 10 gadus nodzīvot ar 15 cilvēkiem 50 kvadrātmetru lielā dzīvoklī. Noteikti piedzīvosiet visu iespējamo, kas saistīts ar pārapdzīvotības riskiem. Pie tam atšķirībā no Ķīnas, kur lielakā daļa iedzīvotāju ir kaut cik necik izglītota, Indijā milzīgi cilvēku pūļi, aptuveni 400 miljoni, nemāk pat lasīt un ir pilnībā neizglītoti. Iedomājaties zemi, kur pamatizglītība ir neiedomājama greznība, kuru liela daļa to vispār nevar atļauties. Tādās zemēs cilvēki ir jo īpaši pakļauti reliģiozo un radikāļu kultu ietekmei, kur ir pateicīga augsne fanātismam un agresijai.

Beidzot jāuzraksta pozitīvs par mūsu valsti. Neiedomājama greznība ir dzīvot tik tukšā vietā kā Latvija, jo pie mums cilvēku pūļus var sastapt tikai lielveikalos vai svētkos. Lielākā daļā iedzīvotāju ir izglītota un pat vidusskolas izglītība ir pieejama gandrīz ikkatram iedzīvotājam, kas lielā daļā pasaules, ir ļoti dārgs prieks. Pie mums vienīgā epidēmija parasti ir gripas epidēmija un padzerot ūdeni no krāna, ir maza iespēja saslimt ar kādu nāvīgu slimību (nedariet to jebkurā gadījumā). Pie mums krīt balsts sniegs, nevis melns dēļ gaisa piesarņojuma, pūš vējš, kurš dzenā tīras gaisa masas un nedraud bads. Ja pavērtējam Latviju no apdzīvotības skatu punkta, pie mums gandrīz viss ir kārtībā un tieši mums ir tās priekšrocības, to visu baudīt.

8. marts nav sieviešu svētki

Neskatoties uz to, ka liela daļa bloga lasītāju ir sievietes, nolēmu uzrakstīt šo rakstu, lai neskaitāmas reizes nevajadzētu skaidrot savu pozīciju, bet varētu vienkārši dot norādi uz blogu, lai lasa un iedziļinas, jo pasakot īsi, cilvēki nesaprot un apvainojas.

Paskatoties kalendārā, mēs redzam, ka 8. marts Latvijā tiek atzīmēts kā Starptautiskā sieviešu diena. Daudzi kļūdaini uzskata, ka šī diena ir vienkārši dzimuma svētki un, lai tiktu apsveikts, nepieciešams vienkārši piedzimt ar sieviešu dzimuma orgānu. Lai tas neizskatītos, ka es nemīlu sievietes, taisnības labad jāuzraksta, ka es ignorēju un atsaku apsveikumus, kad mani mēģina apsveikt 23. februārī, “vīriešu dienā”, jo esmu kopumā pret tāda veida apsveikumiem.

Sanāk pašlaik tā, ka sievietes 8. martā tiek apsveiktas, jo viņas ir sievietes, kas nav viņu izvēle un viņas nav pielikušas ne mazākās pūles, lai par tādām būtu. Patiesībā šī diena radās sieviešu sociālās cīņas rezultātā, kad sievietes aktīvi sāka protestēt pret netaisnīgu darba samaksu, brīvdienu neesamību un kopumā netaisnīgiem darba apstākļiem. Ja paskatās 1909. gada realitāti, kad šie protesti aizsākās tad, kad gan vīriešiem, gan sievietēm bija ļoti smagi darba apstākļi rūpniecībā un daudzās citās nozarēs. Papildus tam, par to pašu darbu sievietes saņēma mazāku atalgojumu, kas pasliktināja sieviešu stāvokli sociālajā vidē. Pirmā pasaules kara laikā sievietes iestājās pret karu, protestējot pret to. Tieši sievietes veica smagu darbu rūpnīcās un medicīnas iestādēs, kamēr vīrieši bezjēdzīgi galināja viens otru un tas lielā mērā arī bija viens no iemesliem, kāpēc sievietes tiesību ziņā izlīdzinājās ar vīriešiem. Mūsdienās sieviešu kustības daudzās valstīs cīnās par vienādām tiesībām iegūt izglītību, izvēlties ar ko precēties, izvēlēties nodarbošanās veidu un pret vardarbību pret sievietēm ģimenēs. Līdz ar to šīs dienas nozīme ir protestā un cīņā, pie tam sociālā un bieži politiskā. Pareizi šo dienu būtu svinēt nevis apsveicot katru apkārt esošo sievieti ar to, ka viņa ir sieviete, jo tam nav nekādas politiskas jēgas, bet vienkārši vīriešu demonstrācija, ka tie atrodas zem dziļas tupeles, bet pareiz būtu rīkot piketus un protesta gājienu par to, ka milzīga daļa sieviešu joprojām pasaulē ir bez pamatskolas izglītības, tiek diskriminētas darbā un ģimenēs, sievietes tiek tirgotas, ka prece un ciešs no fiziskas vardarbības.

Ja paskatamies ANO starptautisko dienu sarakstu (http://www.un.org/en/sections/observances/international-days/), tur nav rakstīts, ka 8. marts ir svētku diena, bet gan ka tā ir Starptautiskā sieviešu diena. ANO nosaka dienas, nevis lai tās svinētu, bet gan, lai pievērstu visas pasaules uzmanību noteiktām problēmām. Mēs taču nesvinam vispasaules AIDA dienu, apsveicot visus ar AIDS slimos cilvēkus. Es neesmu pret sieviešu dienām vai sievietēm, tieši otrādi, es vēlos, lai šī diena pildītu savu funkciju un bezjēdzīgu puķu vietā un tukšiem apsveikumiem, šo dienu vajadzētu piepildīt ar politisku un sociālo jēgu, pieprasot valsts varu risināt ar sieviešu problēmām saistītos jautājumus, un taisnības labad, patiesībā nav tādu atsevišķi sieviešu problēmu, jo tās ir visas sabiedrības problēmas, kuras jārisina visiem kopā.

Informācija par Starptautisko sieviešu dienu – http://www.un.org/en/events/womensday/history.shtml/

Nesasniedzamā objektivitāte

Vārds “objektīvs” skaidrojošā vārdnīcā tiek skaidrots dažādi un pretrunīgi. Viens variants ir, kā objektīvs ir tāds, kas eksistē neatkarīgi no cilvēka apziņas un atrodas ārpus tās. Savukārt otrs variants, ka objektīvs ir tāds, kura uzskati, rīcība, runa atbilst īstenībai, tāds, kura uzskatos nav subjektīvas attieksmes, aizspriedumu. Abi protams ir filosofiski skaidrojumi un abi ir tik pat pareizi kā nepareizi. Pirmais variants mums pasaka, ka cilvēks pēc būtības nevar būt objektīvs savā pasaules skatījumā, jo viss tiek uztverts un vērtēts caur savas pieredzes un zināšanu prizmu. Savukārt otrs variants izsaka pieņēmumu, ka cilvēka uzskati vai rīcība var būt ārpus savas pieredzes un zināšanām. Lasītāji, kas interesējās par Imanuēla Kanta darbiem un ir lasījuši Tīrā prāta kritiku, noteikti saskata, ka skaidrojošā vārdnīcā “objektīvs” tiek skaidrots tieši ar vācu filosofijas palīdzību un šoreiz tieši par objektivitāti.

Mūsu kultūrā kā viena no cēlakajām un sabiedrības atbalstošām rīcībām tiek uzskatīta taisnīga rīcīga. Daudzi ir dzirdējuši frāzi, ka spriedums var būt likumīgs, bet ne taisnīgs, vai arī rīcība atbilst likumam, bet nav taisnīga. Tieši objektivitāte ļauj izvērtēt situāciju pilnīgi un redzēt vienādi visas notikumā iesaistītās puses, kas ļauj pieņemt objektīvu un taisnīgu lēmumu. Kā noskaidrojām iepriekš, tas pēc būtības nav iespējams. Tieši tāpēc objektivitāte kā nesasniedzama vienība, tiek uztverta tik cēli un tīri un pēc kā visi tiecas un uz ko visi cer. Šeit uzreiz jāsaprot, ka lielākā daļa cilvēku objektivitāti uztver kā viņiem labvēlīga lēmuma pieņemšanu, jo skatoties uz notikumiem caur viņu individuālo prizmu, visi notikumi ir objektīvi, ja tie ir labvēlīgi tieši noteiktajam cilvēkam. Tas ir pašsaprotami, jo paskatīties uz lietām no otras puses, nozīmē izkāpt ārā no savas apziņas, atmest visu iepriekš uzkrāto pieredzi un izmest ārā visas zināšanas. Tādējādi mēs vienmēr dzīvosim netaisnīgā un neobjektīvā pasaulē, jo nav neviena cilvēka uz pasaules, kurš spētu iziet ārpus savas apziņas un būt patiesi objektīvs.

Ņemot vērā augstāk minēto problemātiku, sabiedrība ir izdomājusi citu mēru, kā noteikt, vai lēmums ir taisnīgs vai nē. Ja cilvēks uzvar strīdā un gūst no tā materiālu labumu, tad subjektīvi priekš tā cilvēka lēmums bija taisnīgs un objaktīvs, savukārt, ja cilvēks zaudē un tieši otrādi zaudē arī materiālo labumu, tad lēmums bija negodīgs un netaisnīgs. Un šeit notiek paradokss. Ja sabiedrībā visaugstāk tiek vērtēta objektivitāte un taisnīgums, pēc kā vajadzētu tiekties jebkurā lietā un dzīves situācija, patiesībā cilvēks vienmēr būs subjektīvs un netaisnīgs un tieksies pēc netaisnības, vadoties pēc savām materiālajām vai reizēm arī nemateriālajām interesēm.

Šis ieraksts parāda to, ka visa sabiedrība dzīvo melos un ilūzijās, ka kaut kas mūsu pasaulē var būt objektīvs, jo viss notiekošais nav uztverams objektīvi, jo tas atrodas ārpus cilvēka apziņas, tādējādi arī tiekšānās pēc objektivitātes var būt kā nesasniedzams mērķis, kuram nekad nebūs lemts īstenoties.

Jāmaina sistēma nevis jāčīkst

Šodien kārtējo reizi jūsminājos par to, ka cilvēku grupa tiek izmantota politisko mērķu sasniegšanai. Stāv cilvēki ar iepriekš izdomātiem un sagatavotiem plakātiem, ar uzrakstiem, kuri nepasaka pilnīgi neko. Pastāvēja, parunāja savā starpā un izklīda, bet vēlāk kāds varēs teikt, ka lūk sarīkoju piketu. Latvijā, atšķirībā no Saudu Arābijas, par piketiem nesoda ar nāvi, nocertot galvu, bet tieši otrādi, pie mums valsts vara tos sekmē, kas ir ļoti pareizi un atbalstāmi. Tomēr tāda veida piketiem nav nekādas nozīmes, jo tie cilvēki ne par ko necīnās, viņi vienkārši stāv un saka, ka viņiem kaut kas nepatīk. Skatoties izbraukušo no valsts cilvēku skaitu un dažādas sociālās aptaujas, lielākai daļai kaut kas valstī nepatīk. Tāpēc man patiktu un, tiešām, es teiktu, ka mūsu sabiedrība ir beidzot pavirzījusies soli uz priekš, ja cilvēki pieprasītu brīvību un  sistēmas maiņu. Šajā gadījumā es rakstu par pašvaldību monopoliem, kas var būt vienīgi korupcijas midzenis.

Nepieciešami risinājumi, piemēram, sadaliet un pārdodiet pa daļām Rīgas Satiksmi, izveidojot akcijas sabiedrību un kotējot akcijas biržā. Likvidējiet pašvaldībai piederošos namu apsaimniekotājus, likvidējiet rīdznieku kartes utt.

Vienmēr jācīnās par izmaiņām, kas risina problēmu saknē, nevis tikai jāizsaka savas pretenzijas, jo tādā veidā mēs akceptējam esošo kārtību un paliekam uz vietas čīkstēt tālāk, kamēr mūsu čīkstēšanu izmanto visi, kam nav slinkums.