Kā zināt vai meitene tevi mīl?

Kaut kā pirmsvēlēšanu periodā visas tēmas ir par politiku, jo aitas un auni cenšās ievēlēt sev vilkus, kuri pēc tam tās un tos dīrās un ēdīs. Tāpēc nolēmu uzrakstīt kaut ko pilnīgi atšķirīgu no politikas. Šovakar par jūtām. Lūgums tiem, kuri tic ģimenes institūtam un kuriem ir laimīgas ģimenes, tālāk nelasīt, jo tas nonesīs jumtu, kas jūsu gadījumā nav vajadzīgs, jo jūs jau esat laimīgi. Bet priekš pārējiem, uz priekšu.

Klasiskā pasaka, ko mums māca no bērnības ir tāda, ka mēs izaugsim, atradīsim savu īsto un vienīgo, iemīlēsi viņu, viņa iemīlēs tevi, nopirksi viņai puķes, aizvedīsim uz restorānu un kino, nopirksi dzīvokli, kur abiem dzīvot, aprecēsies, tad sāksi nodarboties ar viņu ar seksu, radīsiet abi bērnus un dzīvosiet laimīgi. Kāpēc tieši tāda pasaka tiek stāstīta visiem sākot no mazām bērnu dienām, grūti pateikt, bet nekādas citas alternatīvas netiek dotas, ir tikai viens ceļš ejams.

Tagad par mīlestību. Mēģināts ir visādi, gan tikties ar meitenēm visu viņām izmaksājot, gan tikties nemaksājot ne par ko, pat ne par sevi un secinājums pēc visa ir ļoti interesants. Kas notiek, ja tiek mēģināts veidot attiecības pēc klasiskā, iepriekš aprakstītā modeļa. Tu satiec meiteni, sāc komunikāciju ar viņu, paiet kādas laiks, tad pieņem lēmumu, ka ir laiks pamēģināt viņu kaut kur uzaicināt. Pats aicināšanas brīdis ir trauksmains. Vienu no vairākām reizēm kāda no meitenēm piekrīt. Tad tu sāc meklēt vietu, kur viņu aizvest. Izdomā, tad norunā laiku, protams, lai viņai būtu ērti. Ja restorāns nav īpaši populārs, vietu var nerezervēt, bet, ja tā ir kāda pazīstama vieta, rezervē galdiņu. Norunātā laikā, skaisti apģērbies, nopērkot pa ceļam puķes, tu steidzies uz randiņu. Protams, viņa kavē, jo ne jau viņai tas ir vajadzīgs. Pēc kāda laika viņa atnāk, tu noignorē kavēšanos un uzdāvini viņai puķes. Sākumā viennozīmīgi tu vēl viņu neņem aiz rokas, jo tas vēl nav atļauts. Ejot atsevišķi, meiteni ir jāizklaidē ar interesantām sarunām, panākot to, lai viņa smaida un viņai ir labi. Aizejot uz restorānu, tu sēdi, uztraucies, vai viss ir labi, protams, beigās par visu samaksā. Pēc tam vēl kāda maza pastaiga un tu viņu iesēdini taksī vai pavadi līdz transportam un tad iestājās gaidīšanas laiks. Pēc kādām pāris stundām vai dienām tu saņemies viņai uzrakstīt ar cerību, ka viņa atrakstīs. Viņa savukārt visu vakaru un turpmāko laiku vērtēs, kā tu viņu esi izklaidējis, cik gādīgs un dāsns esi bijis, kāds ir tavs statuss, intelekts un vai vispār esi viņas cienīgs. Beigās viņai ir iespēja, vai nu novērtējot visu, akceptēt, ka atbilsti viņas kritērijiem, vai arī noraidīt, jo neatbilsti viņas standartiem un kritērijiem.

Un tagad patiesība par to, kāpēc esmu atteicies no augstāk aprakstītā modeļa. Tur ir vairākas problēmas, bet pats svarīgākā – tur nav mīlestības no meitenes puses. Tu tajā, klasiskajā, randiņa modelī ieguldi ļoti daudz resursu un priekš tevis tas ir svarīgi, savukārt, meitene šajā gadījumā iegulda stipri mazāk, ja iegulda vispār, izņemot savu “dārgo” laiku pāris stundu garumā. Līdz ar to, tev emocionālais fons ir daudz lielāks, un ļoti liela iespēja, ka varētu rasties arī kādas patiesas jūtas. Savukārt no malas skatoties, priekš metienes tu esi kārtējais puisis, kurš skaidra viņai pakaļ, visu dara priekš viņas un atļauj viņai pieņemt lēmumu, jo viss tiek pozicionēts tādā veidā, itkā šī tikšanās, restorāns un pārējais ir vajadzīgs tikai tev, savukārt viņa atnāca aiz gara laika. Pie šādas konstrukcijas, tu uzreiz demostrē un arī nostādi meiteni dominējošā stāvoklī un kļūsti par to, pār kuru dominē. Ņemot vērā, ka meitenēm pēc dabas patīk stipri, pārliecināti un ar stipru raksturu vīrieši, tu pie šāda modeļa esi zaudējis jau tajā brīdī, kad sāki veidot šāda veida komunikāciju ar tālākām darbībām. Meitene nekad patiesi nemīlēs un negribēs vīrieti, kurš ir zem viņas un pār kuru viņa dominē.

Kas notiek klasiskā randiņa gadījumā? Tu visu laiku sevi reklamē un centies parādīt, ka būsi priekš meitenes labākais viņas aizgādnis, kurš par viņu rūpēsies, sargās, uzturēs, palīdzēs un klausīs. Savukārt meitene cenšās sevi pēc iespējas dargāk pārdot, sākot ar ķermeni, beidzot ar apģērba gaumi un manierēm, ja tādas ir. Šajā gadījumā sēž divi cilvēki un tirgojās, kurš kuram vairāk piesolīs un varēs piedāvāt. Sieviete sola skaistu ķermeni un seksu, bet vīrietis materiālos labumus. Ja maksātspēja ar piedāvājumu sakrīt, tad pāris aprecās un veido ģimeni, kas pēc tam 40% gadījumā izjūk, par ko es rakstīju rakstā par laulības izjukšanu.

Vai redzējāt kalsiskā randiņa un attiecību veidošanas modelī kaut kur mīlestību un jūtas, par ko mums raksta visos romānos un rāda visās romantiskās filmās? Reālajā dzīvē jūs neko tādu tur neatradīsiet. Nē, šajā gadījumā ir pavisam cita vērtību skala, uzvedības un attiecību rāmis un citi mērķi. Pilnīgi pretēji ir gadījumos, kad necenties meiteni “nopirkt”, bet gan izveidot ar viņu dažāda veida emocionālas saiknes, taisot kopīgus piedzīvojumus un prasot no viņas ieguldīt attiecībās, taja skaitā arī materiāli, jo attiecības ir kaut kas tāds, kas vienādi vajadzīgs jums abiem, jo jūs abi tajās vēlaties atrasties.

Es, piemēram, jau vairākus gadus nekad nemaksāju par meitenēm, ne kur. Tieši pretēji, katrs maksā par sevi vai pasaku, ka man būs ļoti patīkami, ja apmaksāsi biļetes vai restorānu. Un patiesībā, tiešām, ir patīkami. Nekad neplānoju randiņus un tikšanās reizēs viss notiek spontāni. Un te rodas jautājums, kā meitenes uz to parakstās? Ļoti vienkārši, starp mani un viņām ir jūtas. Mums abiem tajā brīdī ir labi no tā, ka esam kopā viens ar otru un vienalga, vai ejam uz parku, vai uz dārgu restorānu vai stāvam visu vakaru vārturūmē, jo līst lietus, tāpēc, ka jebkurā gadījumā mums būs piedzīvojumi un plašs jūtu spektrs, jo, kad ir patiesas un dziļas jūtas, viss pārējais kļūst mazsvarīgs. Lūk arī atbilde uz jautājumu kā zināt vai meitene tevi mīl. Ja meitene iet tev līdzi, neprasot, kur mēs ejam, ja viņai ir vienalga tavs materiālais stāvoklis, jo viņa uz tevi neskatās, kā uz labklājīgas dzīves nodrošinātāju, bet gan kā uz puisi, kurš viņu mīl un puisi, ko viņa mīl un grib mīlēt, līdz ar to nav cita iemesla, kāpēc viņa ir kopā ar tevi, kā tikai jūtas. Jo šajā gadījumā tikai jūtas ir motivātors jebkam starp abiem notiekošajam.

Deputāti nav par valsti

Tuvojās vēlēšanas un arvien vairāk pieaug sarunu skaits par politiku un pašām vēlēšanām. Tāda veida diskusijās parasti ieņemu skeptisku pozīciju, jo cenšos skatīties uz visu ļoti piezemēti bez rozā vai citas krāsas brillēm. Cilvēka smadzenes kopumā nav pieradušas dzīvot realitātē, bet gan nepārtraukti būvē sev sapņu pilis un iedomu pasauli. Un šajos sapņos daudzi cilvēki vēlas kļūt par deputātiem un piedalīties politiskos procesos, savukārt parastie cilvēki skatās un vērtē, kurš no tiem būs labākais viņu interešu priekšstāvis, kurš realizēs vēlētāja suverenās tiesības. Tieši tāpēc balsojam par… Patiesībā vienalga, par ko balsojam vai nebalsojam, un tūlīt īsumā uzrakstīšu kāpēc tieši tā.

Pirmām kārtām, Latvijā mēs balsojam par partijām nevis deputātiem. Jūs teiksiet, ir taču krustiņu un mīnusiņu sistēma. Pareizi, bet, lai nobalstotu par noteiktu deputātu, jums noteikti ir jānobalso par to partiju, kurā viņš pašlaik atrodas un, kura viņu ir izvirzījusi kā kandidātu. Pirmā pretruna, nevis jūs viņu izvirzāt kā savu priekšstāvi, bet partija, savukārt jūs tikai dodat vai nu akceptu vai noraidāt to.

Otrām kārtām, Latvijas specifika ir tāda, ka partijas ir ļoti mazas. Gan naudas līdzekļu, gan cilvēku skaits tur nav īpaši ievērojams salīdzinājumā pat ar daudzām vienkāršām biedrībām, kuras pilda lobista funkcijas. Partija ir juridisks formējums, kuru vada partijas padome vai valde vai precīzāk izpildinstitūcija, kas arī nosaka partijas mērķus, politisko kursu, budžetu un to, kurš būs kandidāts un kurš nebūs. Ja pat formāli tā nenotiek, tad tie, kas ir bijuši partijā, apstiprinās, ka partijas, sauksim to par valdi, nosaka visu. Lūk vēl viena nianse, kas izslēdz iespēju, ka jūs izvēlaties par ko balsot, tieši otrādi, jums piedāvā kandidātus, no kuriem jūs varat izvēlēties. Iedomājaties, jūs gribat ābolu un jums iedod kasti, kur visi āboli ir sapuvuši, vai ir starpība, kuru ābolu ņemsiet?

Trešām kārtām, ir vēl viena ļoti absurda lieta demokrātiskā valstī, bet, ko pieprasa jebkura partija, kad ir balsojums un dāžadu jautājumu izskatīšana – tā ir partijas disciplīna. Protams, deputāts ir neatkarīgs savā balsojumā, bet pateicības un parāda sajūta pret partijas valdi, kas viņu atbalstīja un izvirzīja, kā arī partijas iekšienē noteiktais pienākums balstot tā kā lems valde un arī risks, ka balstojot pretēji, deputāts var tikt izslēgts no partijas vai netikt iekļauts nākamo vēlēšanu kandidātu sarakstā, ļoti sašaurina deputāta brīvību un neatkarību.

Ceturtām kārtām, ir reālā dzīve un deputātu pieredze. Par deputātiem kļūst visu iespējamo profesiju pārstāviji, kuriem labākajā gadījumā ir padziļinātas zināšanas vienā vai divās jomās. Realitātē katrs deputāts darbojās Saeimas komisijā, kas skata tukstošiem dažādu likuma projektu par visdažādākām tēmām, piemēram, Elektronisko sakaru likums, kurš pat juristiem, kuri ikdienā ar to nestrādā, ir ļoti sarežģīts no tehniskās puses, to saku no pieredzes. Deputāts, kurš nav specialists telekomunikācijas jomā, diez vai varēs pamanīt, ka kāds neliels grozījums likuma pantā būtiksi ietekmēs telekomunikācijas tirgu vai arī patērētāju intereses. Tajā brīdī pieslēdzās dažādas biedrības (asociācijas), kuras katra cenšās pārliecināt deputātus, ka viņu intereses ir vissvarīgākās nozarei un valstij kopumā. Realitātē, kurš skaļāk un skaistāk bļauj, tas arī uzvar, pārliecinot deputātu. Gadījumā, ja no jautājuma ir atkarīgas ekonomiskās intereses, tad tiek ieslēgta iepriekšminētā partijas disciplīna un depuatāts tiek “aicināts” atbalstīt vai noraidīt noteikto likumprojektu.

Un tagad pēc visa izlasītā padomājiet, kur šajā visā politiskajā procesā esat tieši jūs, kur ir tas ietekmes mehānisms, izņemot viens balstojums četros gados, kas reāli motivētu deputātus darboties tieši jūsu interesēs, nevis atbalstīt un pakļauties savai partijai un lobistiem. Pie tam jāņem vērā, ka likumprojektu daudzums ir tik liels, ka pat pie lielākās velešanās neviens deputāts nespēs tajos iedziļināties. Šajā gadījumā rodas jautājums. Ja jau deputāti un vēlētāji, kuri tos ievēl, praktiski neietekmē politisko un likumdošanas procesu valstī, kurš tad patiesībā to vada un nosaka spēles noteikumus, pēc kuriem mums visiem ir jādzīvo? Priekš tiem, kuri vēl nezina atbilsi uz šo jautājumu, uzrakstīšu to kaut kad vēlāk.

Kāpēc cilvēks zaudē visu (par biznesu)?

Skaidrs, ka ir dažādas uzņēmējdarbības formas, kā arī vairākas formas kā palielināt savu kapitālu. Uz to visu var skatīties no dažādiem skatu punktiem un no dažādām pozīcijām. Rakstu savas pārdomas par biznesa pamatiem, kurus daudzi neievēro un izmanto neefektīvi savus resursus, tādējādi zaudē konkurētspēju. Pārdomas radās jau kādu laiku atpakaļ, bet šodien beidzot ir iedvesma to visu uzrakstīt.

Tā nu reiz ir sanāc, ka, dzīvojot kādu ilgāku laiku vienā notiektā vietā, sāc pamanīt, ka uz ielas ar lielu cilvēka plūsmu nepārtraukti veras vaļā kaut kādi veikali un pēc kāda laika tie aizveras ciet. Reizēm tajos tiek pārdoti pīrādziņi, reizēm puķes, reizēm apģerbs. Kopīga iezīme ir tāda, ka viņi visi agri vai vēlu aizveras. Zemāk aprakstīšu situāciju, pieminot veikalu, bet principā tas var būt jebkāds bizness.

Kā rodas veikali? Klasisks stāsts, cilvēkam ir iekrāta nauda un viņš izdomā, ka apnicis strādāt, sākšu nodarboties ar biznesu un pelnīt naudu. Vēl labāk, ja ir tā: cilvēkam ir māja, nauda un biznesa ideja. Viņš izdomā, ka viņš savā mājā par savu naudu atvers veikalu. Paiet kaut kāds laiks un viņš ir spiests aizvērt savu biznesu, jo kāds konkurents ir viņu apsteidzis, visa nauda ir zaudēta un īpašuma tūlīt arī nebūs. Kur problēma?

Sāksim ar māju. Šeit ir nekustāmais īpašums un noteiktais cilvēks darbojās kā īpašnieks, kura galvenā interese ir izīrēt savu īpašumu pēc iespējas dārgāk.

Tālāk nauda. Šeit tas pats cilvēks ir kā investors, kura interese ir ieguldīt naudu pēc iespējas ienesīgāk, lai tā nestu maksimāli lielāku peļņu jeb procentus.

Tālāk bizness. Šeit cilvēks ir kā uzņēmējs, kuram interese ir noīrēt vislētāko īpašumu, lai to izmantotu biznesa vajadzībām un iegūt pēc iespējas lētāku naudu, lai būtu apgrozāmie līdzekļi un nauda iekārtām utt.

Rezultātā redzam, ka vienam cilvēkam patiesībā ir trīs pretējas intereses, kuras viņš nevar realizēt. Ja viņš ņems ļoti dārgu īri no sevis paša, tad visdrīzāk viņš negūs peļņu no biznesa un arī nauda nenesīs procentus. Ja viņš vēlēsies ieguldīt savā biznesā naudu ar augstiem procentiem, tad pārējās divas pozīcijas cietīs. Savukārt, ja viss tiks ieguldīts biznesā ar 0% procentiem un netērējot īrei, tad nauda un īpašums zaudēs savu vērtību un nenesīs peļņu, savukārt jebkurš risks ar potenciālo kapitāla pieaugumu 0% ir bezjēdzīgs un tādā gadījumā kapitāls var būt tikai ar potenciālu samazināties.

Tieši tāpēc svarīgākais sākumā ir izvērtēt, vai īpašumu nevar iznomāt un no tā gūt ienākumus, ieguldīt naudu un no tā gūt ienākumus, savukārt priekš biznesa atrast lētāku telpu un atrast lētāku naudu, kas ir lētāka nekā ienākumi no sava iegūldītā kapitāla.

Šeit ir aprakstīta racionāla loģika, pēc kādas nepieciešams būvēt jebko savā dzīvē, kas saistīts ar materiālām lietām, pie tam šeit aprakstītais ir pamatu pamats, par ko mēs bieži dzīvē aizmirstam.

Vai zeme ir plakana?

Sens senos laikos uzskatīja, ka zeme ir plakana, pēc tam cilvēki sāka aizdomāties par to, ka zeme tomēr ir apaļa, tad izdomāja, ka zeme ir visuma centrā un beigu beigās, attīsoties tehnoloģijām, uzzināja, ka zeme ir tikai niecīgs ķermenis visā lielajā visumā, ko sauc arī par kosmusu. Mūsdienās parādījās ideja par to, ka zeme tomēr varētu būt plakana un mēs visi esam liels eksperiments zem liela kupola.

Līdzīgi kā cilvēki, kas tic neidentificētiem lidojošiem objektiem, ticot, ka tie ir citplanietieši, cilvēki ir gatavi ticēt pilnībā jebkam. Kāpēc tā notiek un kāds mērķis ir idejai par to, ka zeme ir plakana? Tur ir sava jēga un pamatojums.

Zināms teiciens, ka trakajiem pieder pasaule. Tieši trakie spēj nospļauties uz sabiedrības viedokli un iet pretēji sabiedrībā pastāvošajai kārtībai. Nepārtraukta tiekšanās uz nezināmo un alkas pēc piedzīvojumiem un atklājumiem palīdzēja cilvēcei sen senos laikos izdzīvot un ļoti efektīvi evolucionēt, līdz ar to šāds instinkts mūsos ir kā viens no pamatinstinktiem, kuram ļoti grūti pretoties, tāpat kā seksam, kad blakus ir skaista, jauna, slaida auguma sieviete. Iedomāsimies, ka parādās uz zemes milzīgs vertikāls melns caurums, kura dziļumā kaut kas mirgotu. Parādās pēkšņi un vienkārši atrodas, pieņemsim Rīgā. Kā jūs domājat, cik ilgā laikā cilvēki ieinteresētos par to, cik ilgā laikā sāktu par to runāt, pētīt? Galu galā atrastos vairāki drosminieki, kuri piekristu ieiet tajā iekšā, kaut arī nav zināms vai viņi izdzīvos. Tieši šādi drosminieki, kuriem ir pazemināta baiļu izjūta, cilvēkiem sķiet simpātiski un viņiem par godu ir gatavi celt pieminekļus un tieši tādi cilvēki varētu vadīt lielas cilvēku masas, ja teiktu, ka zina, ka patiesībā tur ir paradīze.

Atgriežoties pie plakanās zemes. Cilvēks izdomājot traku ideju, ļoti viegli spēj ap sevi pulcēt cilvēkus un kļūt par viņu līderi. Nav svarīgi ar kādu motivāciju, katrs no cilvēkiem pievienotos, rezultātā izveidotos kaut kāda paliela cilvēku grupa. Lai izveidotu šāda veida grupu un to vadītu, ir nepieciešami vairāki elementi: pēc iespējas trakāka ideja, kas noteikti ir pretēji sabiedrības vispārpieņemtam uzskatam, lai parādītu, ka esi ārpus sabiedrības un cīnies pret to; tad nepieciešams cēls mērķis, piemēram, melnā cauruma izpēte; un, pēdējais, nepieciešama mērķtiecīga un enerģiska rīcībā. Un, lūk, veidojās cilvēku grupa, kas gatava sekot uz melno caurumu. Neticiet, palasiet par sektām vai baznīcu.

Apskatoties uz plakanās zemes ideju no sociālās psiholoģijas skatu punkta, nemaz tik traka un bezjēdzīga šī ideja neliekas, ņemot vērā, ka no visa piesaistītā cilvēku bara tiek iekasēta ļoti liela naudas summa, līdzīgi kā reliģijas gadījumā, kur pat mūsdienās atrodas naivie cilvēki, kas tic dievam, kaut arī neviena pierādījuma nav, ka dievs eksistē, bet galvenais ticēt.

Valsts pārvaldes samazināšana

Valsts vara klasiski tiek dalīta trīs lielos zaros, tiesu vara, izpildvara un likumdevēja vara. Runājot par valsts pārvaldes samazināšanu, parasti tiek runāts par izpildvaras efektivizēšanu, domājot ar to ierēdņu un institūciju skaitu samazināšanu. Priekšvēlešanu laikā šī tēma kārtējo reizi kļūst ļoti aktuāla un šeit ļoti īsi uzrakstīšu savas pārdomas par to. Protams, rakstīšu ar kritiku, jo tikai tādā veidā var redzēt lietas, kādas tās ir patiesībā.

Ja salīdzina valsts pārvaldi un privāto sektoru, tad ļoti bieži valsts pārvaldes iestādēs ataglojums ir zemāks vai ļoti līdzīgs ar privātajā sektorā piedāvāto. Privātajā sektorā ir vēl viena priekšrocībā, nav jāatskaitās par ienākumiem, katru gadu pildot ienākumu deklarāciju un arī kontrole pār personu un tās radiniekiem privatajā sektorā nav. Tāpat var brīvi izvēlēties nodarbošanos un pelnīt naudu visos iespējamos legālos veidos Latvijā un ārzemēs. Cilvēks, stājoties civilijā dienestā valsts iestādē, brīvprātīgi atdod daļu savu brīvību un tiesību, kā arī bieži saņem zemāku atalgojumu. Rodas loģisks jautājums, kapēc kāds vispār kļūst par ierēdni? Un atbilde ir ļoti vienkārša, pirmkārt tā ir mistiskā drošības sajūta par regulāriem ienākumiem, kas ir iluzija, bet par to citreiz, un otrs iemesls ir statusa iegūšana. Lūk, statuss sabiedrībā ir visvērtīgākā lieta cilvēka prātos, ko pierāda iepriekšminētais. Apziņa, ka tev ir vara un tu no pilnīgas nulles kļūsti par cilvēku ar pilnvarām un iespēju apmierināt jebkuras savas velmes attiecībā uz dominēšanu pār citiem un cieņas, un ranga iegūšana, spēj valdzināt un kā narkotikas piesaistīt un uzsēdināt uz tāda veida atkarību.

Lasot šo rakstu, rodas jautājums, kāds sakars visam iepriekš rakstītajam ar valsts pārvaldes samazināšanu. Atbilde ir ļoti vienkārša, vistiešākais. Ko vēlēšanās politiķi cenšās lēti pārdot vēlētājiem, mēs samazināsim valsts pārvaldi, tādējādi ietaupītos līdzekļus novirzīsim kaut kur citur. Bet kā praksē notiek šāda veida akcijas. Tiek dots uzdevums ministrijai un, tad secīgi uz leju pakļautībā esošajām iestādēm, samazināt ierēdņu skaitu. Un tagad padomājiet, iestādes vadītājs, kuram ir statuss, rangs, un apziņa, ka viņš vada, piemēram,  50 cilvēkus, pasaka, samazini cilvēku skaitu līdz 35. Šāds uzdevums ir pretēji iestādes interesēm, jo katras iestādes velme un mērķis ir palielināt savu budžetu un ietekmi valsts pārvaldē, lai tādējādi apmierinātu ierēdņu personīgās velmes, ar kādām viņi vispār ir izvēlējušies šādu nodarbošanos dzīvē. Līdz ar to realitātē valsts iestāde sāk darboties pretēji no augšas dotajam uzdevumam, sākumā pamatojot katra amata nepieciešamību un pēc tam cenšoties, vispirms likvidēt neaizpildītās amata vietas un meklēt jebkurus citus veidus, ķeroties klāt ļoti spēcīgiem argumentiem – statistikai un nākotnes draudiem noteiktā nozarē. Rezultātā pēc šādas komandas no augšas, samazināt ierēdņu skaitu, patiesībā to skaits var pieaugt. Un ja skatās uz Latvijas budžetu, tad katru gadu tas pieaug, savukārt cilvēku skaits samazinās. Budžets tiek tērēts lielākoties uz valsts pārvaldes nodrošināšanu, kas pierāda, ka administratīvais aparāts nesamazinās, bet kļūst aizvien dārgāks.

Tāpēc pētot un plānojot savu dalību vēlēšanās, kā aktīvam dalībniekam – vēlētājam, iesaku veikt padziļinātu solījumu analīzi no psiholoģiskā skatu punkta, jo jebkurā sistēmā visvājākais posms ir tieši cilvēks, ar savām domām un vēlmēm, kas ļoti bieži ir pretēji loģikai un racionālajam virzienam. Līdz ar to kaut kādas izmaiņas var veikt tikai ņemot vērā kopējo psiholoģisko un ekonomisko situāciju, bet šeit rodas nākamis jautājums, kurš to vispār darīs?