Izcilība – dāvana vai lāsts


Jau no pašas bērnības mums apkārtējie cilvēki apgalvo, ka jebkurā vietā jābūt izciliem. Visa izglītības sistēma ir skrupulozi būvēta, lai bērniem radītu sajūtu, ja nebūs izcils, nebūsi nekas. Visi atceras katra skolotāja spārnoto teicienu, ja slikti strādāsi, slaucīsi ielas, kaut arī mūsdienās bērnus varētu baidīt ar ko citu, ja slikti mācīsies, strādāsi par skolotāju. Vai tiešām izcilība ir veiksmīgas un laimīgas dzīves priekšnoteikums, un vai tiešām cilvēki, kas uzrāda viduvējus rezultātus, paliek aiz lielās likteņa skatuves?

Šodien gāju no mācībām un pieturā pamanīju vienu puisi, kas centās ar vārdiem demonstrēt meitenei, cik viņš ir izcils. Man sanāca aizkavēties pieturā un nedaudz dzirdēt monologu. Puisis ļoti aktīvi kaut ko stāstija par saviem panākumiem kaut kādos ar mācībām saistītajos projektos un lielijās par saviem sasniegumiem. Tad es iekāpu transportlīdzeklī, un klusā garām braucošo automašīnu skaņa raisīja manī pārdomas par izcilību. Sāku atminēties skolu un studijas, apkārtējos paziņas un draugus, kā arī atcerējos samērā pasen lasīto pētījumu.

Sociālie tīkli ļauj ieskatīties tur, kur agrāk pieeja bija liegta. Aplūkojot aktuālās darba vietas un publicēto dzīvi, var secināt, ka tie kas vislabāk mācijās skolā, strādā vienkāršā darbā, viņiem ir vienkārša ģimene un viņi dzīvo ļoti viduvēju dzīvi. Tas pats arī ar studijām. Neviens no izciliem kursa biedriem nav nopelnījis milzīgas naudas summas un daudz no viņiem ieņem vienkāršu ierēdņu amatus. Toties tie, kas mācijās vidēji vai nedaudz labāk par vidējo, ieņem augstākus apamatus un savu dzīvi būvē daudz interesantākā veidā.

Lai saprastu, kāpēc notie tā un ne savādāk, es sāku domāt par iemesliem un pazīmēm, kas liek mums uzskatīt kādu cilvēku par izcilu. Pirmām kārtām par izcilu mēs uzskatām cilvēkus, par kuriem citi saka, ka tie ir izcili. Tiek veidota sabiedriskā doma, sākumā klasē, pēc tam kursā un pēc tad citās dzīves jomās. Savukārt cilvēkiem, kuri iegūst šādu statusu, ļoti patīk, ka viņi tiek novērtēti augstāk par pārējiem. Visvairāk par naudu cilvēkiem patīk statuss. Jo augstāks statuss, jo cilvēks jūtas spēcīgāks un pārāks par pārējiem. Tas ir kā narkotikas, kas rada atkarību. Bērnībā bieži cilvēkiem šis ceļš sākas ar vecākiem, kuri vēlas pierādīt pārējiem, ka tieši viņu bērns ir visgudrākais un vistalantīgākais. Šādi vecāki ir egoisti un nedoma par bērna nākotni.

Tomēr dzīve ļoti mīl, lai viss būtu līdzsvarā. Cilvēki, kas aizraujas ar velmi būt izcili, nesaprot, ka tā ir psiholoģiska slimība, ar kuru jāgriežās pēc palīdzības. Sabiedrība ir veidota tā, ka izcilība tiktu atbalstīta, tāpat kā alkohola tirgošana, bet vai lielās devās alkohols ir labs veselībai? Tieši tas pats notiek ar izcilību. Cilvēks, kurš jūtas izcils, pieliek lielas pūles, lai par tādu arī paliktu. Viņš mācīsies vairāk par citiem, viņš demotivēs citus, sakot, ka nav vērts censties, jo tāpat nekas nesanāks, tādējādi apkarojot konkurentus, viņš augstprātīgi un nievājoši izturēsies pret apkārtējiem, tādējādi patiesībā cenšoties panākt no citiem cilvēkiem atzīšanu, ka viņš ir izcils, jo viņu no pašas bērnības vērtē un citu vērtējums viņam ir vissvarīgākais uz pasaules.

Dziļi sirdī cilvēks, kurš vēlas būt izcils, būs nelaimīgs, jo viņš nepārtraukti izjutīs viņa galvā izdomātu sabiedrības spiedienu. Viņam gan mācībās, gan darbā palielinās slodzi, jo visi zina, ka no viņa var dabūt vairāk.  Tieši izcilus cilvēkus sūtīja skolas laikā uz olimpiādēm, pirms kurām viņiem bija ļoti rūpīgi un ilgi jāgatavojās, līdz ar to viņi tika vairāk noslogoti, lai skola un skolotājs varētu plūkt laurus.

Šeit rodas jautājums, ja sistēma ir regulēta tādā veidā, ka tā meklē un apbalvo izcilus cilvēkus, vai izcilie cilvēki dod vislielāko pienesumu sabiedrībai, kas viņus atbalsta? Lūk, kur slēpjās otra lāsts. Sabiedrība no izciliem cilvēkiem neko papildus neiegūst, jo šie cilvēki pēc sava rakstura ir visu dzīvi dzīvojuši, lai sasniegtu tieši savu, nevis komandas, labāko rezultātu. Izcilnieki nekad nedarbojas priekš komandas vai sabiedrības, bet vienīgi izmanto pirmo vai otro, lai uz to resursu rēķina paceltos vēl augstāk. Šo var izskaidrot ar to, ka izcils cilvēks var būt tikai viens. Ja izcils cilvēks patiesi strādās priekš komandas mērķa, tad izcili būs visi un sākotnējais izcilnieks nespēs apmierināt savu tieksmi pēc pozitīva novērtējuma no citu puses, jo tieši citu vērtējums viņam ir vissvarīgākais, tāpēc ka par izcilu cilvēku pataisa sabiedrība. Izcilība vienmēr ir salīdzināšana. Ja nav ar ko salīdzināt, tad nevar būt izcils.

Kaut kad biju lasījis, ka cilvēki ar visaugstāko IQ neko lietderīgu nedara, es domāju neizmanto savu IQ, lai tiešām nestu labumu ar milzīgu pievienoto vērtību sabiedrībai. Paradoksāli, bet tieši cilvēki ar visaugstāko IQ strādā akciju vai fondu biržās, strādā azarspēļu biznesā, kur var gūt lielu peļņu un veido agresīvu biznesu utt. Viss tiek veikts, lai apmierinātu tieši savas velmes. Savukārt par ugunsdzēsējiem, ārstiem, skolotājiem un citās sabiedrībai noderīgās profesijās, iet strādāt cilvēki ar vidēju vai nedaudz virs vidēja IQ līmeni. Šis ir izskaidrojams ar to, ka tieši cilvēki ar vidēju vai nedaudz augstāku virs vidēja IQ, patiesi apzinās, ka viņi vieni paši neko nespēs paveikt un ir nepieciešams komandas darbs, lai sasniegtu mērķi un labus rezultātus. Viņi apzinās, ka tieši komadas darbs un prasme sadarboties ir lielākā vērtība. Viņi māk to darīt, jo no bērnības, viņiem bija vairāk mācīties komunikācijas prasmes, jo viņi nebija nedz augstprātīgi, nedz aizņemti ar tiekšanos uz izcilību.

Vēl viens lāsts, kas ir izciliem cilvēkiem, tā ir nepareiza audzināšana pēc būtības. Vecāku pienākums ir izaudzināt bērnu, lai viņš būtu pēc iespējas brīvāks no visiem steriotipiem, lai viņš spētu brīvi izrādīt savas emocijas, efektīvi un patīkami komunikcēt ar citiem cilvēkiem, justu empātiju un būtu pilnīgi brīvs savā izvēlē, ko darīt un par ko mācīties. Vēcāku viens no galvenajiem uzdevumiem ir iemācīt bērnam pašu galveno, būt laimīgam šajā dzīvē un uz visu skatīties pozitīvi, darīt pašam un vienmēr palīdzēt citiem un padod roku tam, kurš netiek līdzi, iemācīt priekšplānā izvirzīt cilvēciskās vērtības, tādas kā draudzība, līdzjūtība, izpalīdzība utt. Bērni, kuriem par mērķi tiek izvirzīta izcilība, iepriekšminētās lietas neiemācās, vai iemācās daudz sliktāk, jo viņu laiks un prāts ir nodarbināts pavisam ar citām lietām, tā ir konkurence, citu noniecināšana un citu vērtēšana. Šāds bērns nekad nebūs laimīgs, jo zaudējot izcilības statusu, viņš zaudēs iespēju apmierināt savas tieksmes, un aizpildīs šo tukšumu ar kaitīgām un destruktīvām lietām, jo būt laimīgam, viņam nebija laika iemācīties.

Nobeigumā vēlos pateikt, ka dzīvē nav svarīgi būt pirmajam vai būt labākajam, bet svarīgi ir būt laimīgam un apzināties, ka dzīvo tieši tādu dzīvi kādu vēlies, jo tie kuri tevi vērtē, paši cīnās ar savām problēmām, jo katrs citos redz tikai un vienīgi savus personīgos trūkumus.

Advertisements

Iziešana ārpus rāmjiem – filma Perfekts svešinieks (Perfect Stranger)


Tie, kas manu blogu lasa regulāri, noteikti būs izbrīnīti, kāpēc es rakstu par kaut kādu 2007. gada filmu. Papildus tam, filma noteikti nav tajā kategorijā, no kuras izvēlos brīvā laika kavēkli. Tomēr es to noskatījos, kaut arī divos piegājienos pa stundai. Par saviem motīviem un secinājumiem vēlāk, bet sākumā par pašu filmu.

Perfektais svešinieks ir stabili B kategorijas filma ar Hale Beriju (Halle Berry) galvenajās lomās. Viņu mēs varam pazīt pēc filmām James Bond: Die Another Day un Gothika.

Īsumā par filmu. Viduvēja aktieru spēle, vienkārš sižets ar samērā sagaidāmu atrisinājumu priekš tiem, kuri iepriekš bija skatījušies Gotiku. Galvenā varone ir valdonīga, egoistiska psihopāte, kas manipulē ar cilvēkiem un dara visu, lai novērstu no sevis jebkāda veida aizdomas par slepkavību. Diemžēl filma tika izveidota tā, ka jau no paša sākuma neradās nekāda vēlēšanās just līdzi galvenajai varonei, kas bija žurnāliste, kuru atstādināja no darba, par labi paveiktu darbu, kas neatbilda avīzes politiskajām interesēm. Visas filmas garumā atspoguļojās viņas nicinājums pret citiem cilvēkiem, manipulēšana, neadekvāta uzvedība un aukstasinība. Filma izrādījās neveiksmīga tāpēc, ka spriežot pēc sākotnējās režisora ieceres, mums vajadzētu just līdzi galvenajai varonei un gribēt sevi asociēt ar viņas kaut kādām itkā labajām īpašībām un šādai līdzi jušanai vajadzēja būt līdz pašām beigām, kad mēs uzzinām, ka patiesībā slepkava ir viņa. Tomēr tēls tika jau no pašas filmas sākuma pasniegts nekvalitatīvi, kas radīja no pirmās minūtes negatīvu atieksmi. Papildus tam, filmā bija daudz klišeju, piemēram, ja cilvēks ir hakeris, viņš var uzlauzt pilnīgi visu. Šo filmu no mūsdienu perspektīves ir vērts skatīties tikai, ja esat Hale Berijas fans, jo neko citu tur atrast īsti nevar.

Tagad par rāmjiem. Kā es nonācu līdz šai filmai? Ļoti vienkārši, palūdzu vienai pazīstamai meitenei ieteikt man jebkuru filmu pēc viņas ieskata, kuras skatīšana man nebūtu raksturīga. Patiesību sakot, biju gaidījis romantisku komēdiju, vai raudulīgu drāmu, bet biju patīkami pārsteigts, ka viņas gaume ir daudz nedradicionālāka kā varētu iztēloties priekš jaukām un foršām meitenēm. Rezultātā, kaut arī pati filma no manas puses izpelnījās samērā skarbu kritiku, tomēr pati filmas noskatīšanās manī radīja daudz pozitīvu emociju, jo tā lieliski izmete ārā no rāmjiem, jo pats brīvprātīgi to skatījies nebūtu. Jauna pieredze, jaunas izjūtas un labs iemesls veikt ierakstu blogā. Noteikti piekopšu šādu praksi arī turpmāk, tikai citās jomās. Prasīšu cilvēkiem kaut ko man ieteikt no kulturas jomas, un centīšos iegūt jaunus iespaidus, tādējādi ieskatoties pavisam citā pasaulē, kura paiet garām man nemanot.

Ķekša pēc


Viens no maniem uzstādījumiem ir uzrakstīt vismaz vienu rakstu mēnesī, ko es arī sistemātiski izpildu. Kaut arī laika ir maz un iedvesma ir aizbraukusi atvaļinājumā uz ilgu laiku, tomēr esmu šeit un rakstu. Izmantošu šo vienkāršo, bet populāro triku starp bloga rakstītājiem – ja nav par ko rakstīt, raksti par rakstīšanu.

Klasika ir regulāri atskatīties atpakaļ un izteikt atziņu, atbildot uz vienu īsu jautājumu, kāpēc es rakstu blogu. Ja palasa uzmanīgi iepriekšējos rakstus, kas rakstīti, piemēram, 2015. un 2016. gados, tad var redzēt, ka šī atbilde un tās atziņa un jēga, kā arī saturs nemitīgi mainās. Pārmaiņas noteikti ir pozitīvs rādītājs, jo tas nozīmē, ka bloga autors aug un attīstās.

Svarīgākais, ko centos ievērot visu laiku, sagatavojot rakstus, tā ir izvairīšanās no cikliskām lietām. Piemēram, ļoti viegli sākt rakstīt par sporta zāles apmeklēšanu, tomēr ļoti grūti pēc tam nokāpt no tās tēmas. Cilvēks ieciklējās, paplašina zināšanas par sporta zāli un viņam gribas ar to dalīties. Diemžēl monētas otrā puse ir redzes loka sašaurināšanās par pārējām tēmām. Līdz ar to nākas nepārtraukti meklēt viduceļu un risinājumus. Viens no efektīvākajiem līdzekļiem ir sevis sviešana ārā no komforta zonas. Ja kāds tagad lasa šo tekstu un jūtās komfortabli, tad pirmais ko var darīt, tas ir piecelties no krēsla vai gultas, nostāties puspietupiena pozā un tādā stāvoklī lasīt šo raksta atlikušo daļu. Komforta nebūs, un rezultātā tiks nostiprināti kāju muskuļi, tā tad ķermenis attīstīsies un kā jau minēts senā parunā, veselā miesā, vesels gars.

Par turpmāko. Noteikti uzrakstīšu kādu stāstu, par pamatu ņemot tiesas spriedumu. Pats tiesas nolēmums man jau ir atrasts, atliek tikai pievienot tam māksliniecisko sastāvdaļu un latviskot tajā minētos apstākļus, jo spriedumu ņēmu no Anglijas tiesas.

Plānos ir tupināt rakstīt un rakstīt, tikai pašlaik nav zināms apjoms, līdz ar to nekādus solījumus un mērķus sev neizvirzu, bet noteikti pieturēšos pie formāta –  vismaz viens raksts mēnesī. Protams, ja iedevesma izdomās atgriezties no dievs vien zin, kur tā ir aizbraukusi vai aizlidojusi, vai aizpeldējusi, rakstu būs vairāk. Bet pagaidām visiem novēlu patīkamas kāju un vēderu muskuļu sāpes, kad piecelsieties no puspietupiena pozas.

Pārsteigums – mūsu pasaules robežas


Katru dienu, pieceļoties no gultas, mēs cenšamies atrasties savā tik drošā un patīkamā komforta zonā. Mēs darām tās lietas, ko esam pieraduši veikt katru dienu. Vingrošana, zobu tīrīšana, brokastu gatavošana, ziņu skatīšanās, tas viss mūsos rada ikdienas sajūtu un pasauli, kurā nekas mums negaidīts un neparast nevar notikt. Jautājums, kā izkļūt ārā no apburtā loka, kas nelaiž vaļā un ar katru dienu tikai savelkas un savelkas ciešāk? Ko darīt, ja nevaram vairs atšķirt vienu dienu no otras un pat nedēļas priekš mums sāk lidot kā stundas? Ļoti vienkārši, jākāpj ārā no savas komforta zonas, kas patiesībā mums liedz attīstīties.

Viena man pazīstama meitene, ļoti gudra un spējīga, mācēja ar varonīgu apņemšanos izmest sevi jau otro reizi no savas tik interesentās, kaut arī smagās komforta zonas, kurā jau vairākus gadus viņa bija radusi atrasties dienu no dienas. Viņa devās pretīm nezināmajam, būdama gatava uz visu. Man ļoti interesanti bija vērot, kā jauni izaicinājumi viņai tikai deva klāt papildus adrenalīnu un endorfīnu, un varēja manīt, kā viņa ar katru dienu aizvien vairāk atplaukst kā baltā tuksnesī pēc lietus sarkanais zieds. Lūk, kas notiek ar cilvēku, kad viņš tiek ārā no savas komforta zonas. Viņš jūtas it kā piedzimis no jauna, pasaule kļūst tik jauka un draudzīga, spēcīgas emocijas un pacilāts garstāvoklis ar vēja spārniem ceļ viņu debesīs un šķiet, ka viss šajā pasaulē ir iespējams.

Manis iepriekš aprakstītais piemērs parāda, cik svarīgi ir būt tur, ārā, nevis sēdēt mazā un šaurā pasaulē, ko esam paši sev uzbūruši. Pēc manām domām, labākais veids, kā tikt ārā no komforta zonas, ir pārsteigums. Mums ir jāmacās pārsteig ar sevi citus cilvēkus, kuri atrodas mums apkārt.

Pirmkārt, ja mēs vēlamies kādu pārsteigt, tad mums jādara kaut kas tāds, ko ikdienā mēs nekad nebūtu darījuši, piemēram, varam nokrāsot matus zaļā krāsā (tas ir ļoti ekstrēms piemērs). Otrkārt, mēs dodam iespēju citiem izjust emocijas, ko ikdienā lielākā daļa no cilvēkiem neizjūt, jo vienkārši ir aizmirsuši kā tas ir, dēļ darba un ikdienas rūpēm. Treškārt, pārsteigums rada neordināras situācijas, kas maina pasauli mums apkārt, tādējādi visus apkārtējos, viņiem nemanot, arī grūžot ārā no komforta zonas, jo pasaule, kurā viņi agrāk jutās tik aizsargāti, sāk pamazām pazust. Tāpēc aicinu visus pārsteigt viens otru un mainīt pasauli mums apkārt, lai nevienam nebūtu iespējams aizsnausties savā iekšējā pasaulē, jo plašie realitātes lauki ir daudzas reizes interesantāki.

Mīlestības mērķis ir mīlēt, nekas vairāk, nekas mazāk


The aim of Love is to love: no more, and no less.” Oscar Wilde, De Profundis

Šis slavenais un tik patiesais Oskara Vailda citāts tagad izdaiļo šokolādes rūpnīcas “Laima” žogu uz Miera ielas. Izlasot to, man radās daudz pārdomas, un tā es naktī stāvēju pretīm uzrakstam un prātoju par dzīvi un mīlestību.

Mēs bieži aizmirstam par jūtām un patiesām emocijām. Dienas steigā skrienam pēc naudas, cenšamies mācīties, strādāt, visu paspēt pēc iespējas īsākā laikā un dusmīgi atgrūžam tos, kuri stājas mums ceļā. Es vienmēr esmu uzdevis jautājumu, uz kurieni, un cilvēki parasti apmulst un sāk klusēt, domāt un beigās pārdzīvot ar slēptu satraukumu, jo patiesībā viņi nezina atbildi.

Tā arī ar mīlestību. Satiekas puisis un meitene. Pirmais, kas starp viņiem nodibinās ir neredzama saikne, kas balstās uz dzīvnieciskiem instinktiem, rodas patiesas un neviltotas jūtas. Mēs mīlam un dzīvojam sapnī, mainām savu realitāti un šķiet, ka mainās visa pasaule. Iepriekš lietas, kuras lika būt uztrauktam, paliek nebūtiskas un laiks apstājas. Katrs no lasītājiem noteikti ir izdzīvojos šāda veida pārdzīvojumus. Tie ir visnotaļ patīkami.

Svarīgākais no tīrās mīlestības ir tas, ka neviens nevienam nav neko parādā, jo mīlestības vienīgais mērķis ir tikai un vienīgi mīlēt. Tev ir labi tikai tāpēc, ka otrs cilvēks ir, un nav svarīgi, kas viņš ir un kas viņam pieder. Mums nav tiesības prasīt, bet ir tiesības baudīt, baudīt to laiku un enerģiju, ko dot otrs.

Savādi, bet tiko mīlestībā iezogas racionālais grauds. Tiko meitene vai puisis sāk gribēt vairāk vai dot mazāk, tā mīlestība sabrūk. Ilūzija izzūd un sapnis beidzas. Sākas divu saprātīgu cilvēku cīņa par varu attiecībās, par dominēšanu, par iedzīvošanos, par izmantošanu, īsāk sakot, par uzvaru.

Nobeigumā novēlu visiem mīlēt. Mīlēt tīri un kaislīgi, mīlēt neprasot neko un neko nedodot, izņemot jūtas un emocijas, kas patiesībā ir vērtīgākais, ko varam dod otram cilvēkam.

Kā vieglāk dzīvot?


Ikdiena. Mēs trešdaļu dzīves pavadām mācībās vai darbā. Katru dienu nemitīga skriešana un virzīšanās uz kaut kādu mērķu sasniegšanu. Ja visu to uztvert nopietni, tad noteikti agri vai vēlu iestāsies nogurums, depresija, panīkums un morālā sadegšana.

Izvairīties no tā var palīdzēt tikai un vienīgi viena tablete – pasaules uztveres maiņa. Ja pamainīt savu pasaules uztveri, un attiekties uz visu kā uz spēli vai iespēju apgūt un iegūt kaut ko jaunu. Attiekties uz visām lietām un likstām kā uz izaicinājumu un iespēju sevi uzlabot. Par visu smieties un uzjautrināties, attiecoties pret visiem procesiem viegli kā uz spēli, tad dzīve no drūmas un garlaicīgas, pārvēršās par interesantu un jautru. Apkārtējie cilvēki to jutīs un pasaule apkārt mainīsies uz labo pusi. Visiem novēlu meklēt spēli un izaicinājumu visā, kas ir jums apkārt.

Mūžīgās mācības


Sen neesmu rakstījis savā blogā un mani zināmā mērā pat nomocija sirdsapziņa par to, ka stāv vesela informācijas izvietošanas telpa, kas netiek regulāri papildināta, kaut arī katru dienu ir kāds notikums vai tēma, kas varētu izdaiļot interneta vidi.

Nedaudz par izjūtām. Mēs sākam mācīties septiņu gadu vecumā. Skolas laikā katram pavīd doma, kaut tik ātrāk beigtos mācības un varētu kļūt pieaugušāks. Uzsākot studijas, šādas domas kļūst mazāk un, saņemot bakalaura grādu, sirdī ir jūtamas nelielas skumjas. Tad tu saproti, ka bez maģistra mūsdienās ir grūti dzīvot un ar lielāku sparu nekā jebkad agrāk dodies pēc nākamā grāda. Iegūstot to, tu stāvi izlaidumā, klausies saldās rektora un pasniedzēju runas par spīdošo nākotni un zaļo zāli ar zilajām debesīm. Tu stāvi un jau iedomājies, ka nu tikai viss tagad sāksies. Paiet pāris gadi un kļūst skaidrs, ka mācību un studiju process sāk pietrūkt, smadzenes sāk slinkot un pats kļūsti profesionāls vienā jomā, aizmirstot pārējās. Kā lauzt iepriekšminēto situāciju, ļoti vienkārši, jāsāk jaunas studijas un ņemot vērā, ka vēl viens bakalaurs ir garš un laikietilpīgs process, tad, protams, ka labākais vairiants ir vēl viens maģistra grāds.

Mans ieteikums visiem, līdzīgi kā slavenajam revolucionāram, mācieties, mācieties un vēlreiz mācieties.