Blogam 10 gadi

Vairāk kā desmit gadi ir pagājuši kopš mana pirmā ieraksta “Sākums blogam“. Viss sākās, jo bieži bija vēlme kaut ko pateikti vai padalīties ar kādu informāciju, vai viedokli, bet nesanāca ne laika, ne arī nebija īsto cilvēku pa rokai, kuri klausītos ne vienmēr tik interesantas tēmas. Šī iemesla dēļ un arī tāpēc, lai uzlabotu savu izteikšanās stilu un prasmi rakstot, dalījos šad tad ar savām pārdomām un skatījumu uz dažādām lietām, pievienojot savu pieredzi. Pašlaik nekas nav mainījies, tikai tēmas kļuvušas nopietnākas, bet izteikšanās tiešām labāka. Ja sākumā man bija īsi ieraksti un to radīšanai bija vajadzīgs ilgāks laiks, tad pašlaik es varu uzrakstīt rakstu pārdesmit minūšu laikā. Būtiski pieauga bloga lasāmība un atpazīstamība. Ņemot vērā, ka ir pagājis pietiekami liels laiks, vērts atcerēties, kā viss sākās.

Es sēdēju nelielas Anglijas guļamā rajona mājas istabā. Pati māja tika celta no sarkaniem ķieģeļiem un atradās uz ielas, kurā stiepās nebeidzama sarkano māju jūra. Pa logu bija dārzs un netālu stāvēja tādi pati māja ar aizmugurējo daļu. Biju atbraucis vēlu mājās un ēdu tikko pagatavotās vakariņas no pupiņām, kartupeļiem un cīsiņiem. Domāju, ko lai padara. Jau iepriekš biju lasījis dažādus blogus. Man patika to tēmas un cilvēku komentāri. Domāju, ka arī varētu uzsākt bloga rakstīšanu, jo bija tik daudz enerģijas un domu, kas nepārtraukti vijās ap galvu. Manā iztēlē bija zinātniskie raksti, romāni, stāsti, dzejoļi un piedzīvojumi. Tāpat bija viedoklis par dažādām politiskām tēmām un notikumiem. Visu laiku nepameta jocīga sajūta, ka ir jāpadalās ar to pasaulei, kā arī jāiesaistās citu blogu diskusijās. Tā arī piereģistrēju vietni un sāku domāt, ko lai raksta. Man iešāvās pirmā doma, ka tā arī varētu uzrakstīt par bloga sākumu. Pēc būtības tas ir sākums stāstam, kas turpinās līdz pat šodienai un turpināsies nākotnē. Katram ierakstam bija sava jēga un nozīme, pārdomas un emocijas, vēlmes un gaidas. Ja saliek visu kopā, tad var ieraudzīt mani. Tieši tāpēc vienmēr esmu uzjautrinājies no jautājumiem, kā mani sauc, cik man gadu un kas es esmu. Ja cilvēks ir tik aprobežots un slinks, ka nevar izlasīt manus rakstus un ieraudzīt, kas patiesībā esmu, tad ar tādu cilvēku nav vērts tērēt laiku.

Kad, lasītāj, iepazīsties ar šo rakstu, tad zini, ka aicinu tevi arī uzsākt sava bloga rakstīšanu. Noteikti ir vērts veltīt šai nodarbei laiku un spēkus, jo rakstīšana palīdz ne tikai sakārtot domas, bet atklāt sev pasauli, kas pirms tam slēpās tālu zemapziņā. Papildus tam, šeit vienmēr ir mani noteikumi. Atšķirībā no sociāliem tīkliem vai cita veida vietnēm, savā blogā es pats izvēlos kādus komentārus akceptēt, kādus nē, kādus attēlus izvietot un ko nelikt apskatei. Kaut arī es nekad nedzēšu komentārus un esmu par vārda brīvību, atklāta rupjība tiek aizklāta. Tāpat es izvēlos teksta garumu un, svarīgākais, saturu.

Protams, sociālie tīkli, vienā, no kuriem es arī aktīvi rakstu, ļauj īsumā izklāstīt svarīgāko domu un komunicēt ar citiem cilvēkiem, tomēr bloga priekšrocība ir tāda, ka šeit var uzrakstīt par tēmu detaļās. Tieši nianses spēlē svarīgāko lomu kādas tēmas iztirzāšanā, jo rakstot vispārīgi, viegli nonākt pie nepareiziem un maldīgiem secinājumiem, pārlieku visu vispārinot. Tā rodas daudzas nepatiesas teorijas un loģikas kļūdas. Savukārt šeit, kad rakstu un domāju līdzi, reizēm pieķeru sevi pie domas, ka mans sākotnējais viedoklis ir nepilnīgs un ir papildināms ar jaunu informāciju. Tāda pieeja ļauj paust ne tikai nostāju, bet dot vērtīgu pienesumu, kas iepriekš nebija citos avotos.

Bloga rakstīšanas laikā esmu iepazinies ar interesantiem cilvēkiem. Ar kādu pat saticies dzīvē. Vienu satikšanos vienmēr esmu augsti vērtējis, jo tas cilvēks bija savdabīgs un ļoti neparasts. Joprojām reizēm apmaināmies ar kādām ziņām, kas ir ļoti jauki. Kas man patīk bloga sfērā, tie ir cilvēki, jo blogu parasti raksta ļoti gudri un apķērīgi cilvēki. Pie tam ar savu unikālo skatījumu uz dzīvi. Blogs man asociējas ar mākslu un varu teikt, ka visi cilvēki, kas ved labu un kvalitatīvu blogu, neapšaubāmi, ir mākslinieki. Vislabāk šo mākslinieciskumu izbaudīt mēnessgaismā.

Uzrakstīju īsu ieskatu bloga dzīvē, atceroties daudz patīkamu brīžu. Noteikti arī turpmāk tiks publicēti daudz interesantu rakstu par visu, kas interesē, jo tieši tāpēc arī tiek rakstīts katrs vārds, veidots, katrs teikums un ievietots katrs ieraksts. Paldies visiem lasītājiem, no kuriem vairākus pazīstu personīgi un ar kuriem vienmēr ir patīkami komunicēt.

No kā sastāv dzīve?

Mēs nepārtraukti dzīvojam sapnī, izdomājam pasaules, fantazējam, kaut ko plānojam un veidojam, bet reizēm viss beidzās. Sapņi sabrūk, izdomātā pasaule izgaist un pamazām sāc redzēt realitāti tādu, kāda tā patiesībā ir. Šajā gadījumā nav nekādu ilūziju un domu, bet ir tikai faktu konstatācija un tukšums, kuru nav iespējams aizpildīt, jo patiesībā visi sapņi priekš tās aizpildīšanas ir beigušies.

Var teikt, ka cilvēkam nekad nav labi. Ja pietrūkst maize, tad cilvēks domā, ka brīdis, kad viņš iegūs maizi, būs laimīgākais brīdis viņa mūžā. Pēc tam, kad maize ir pietiekamā daudzumā, cilvēks sāk domāt par lietām, kuras pirms tam viņu pilnībā neuztrauca. Tādā veidā sanāk, ka visu laiku dzīvojam dzīvi, kādu patiesībā nevēlamies dzīvot, bet sapņojam par to kā nav un visdrīzāk nekad nebūs. Strādājam darbu, kurš sen ir apnicis, bet ir tik ērts un pierasts, dzīvojam mājā, kas patiesībā ir briesmīga un vienīgā vēlme no tās pēc iespējas ātrāk pazust, braucam ar transportu, kurš sen ir pieriebies, darām tās lietas, kuras ir jādara nevis tās, kuras mēs gribam darīt un kopumā dzīve paiet tik bezjēdzīgi un tukši.

Tad atbildot uz virsrakstā uzdoto jautājumu, no kā sastāv dzīve, atbilde ir vienkārša, no nepiepildītiem sapņiem un nepārtrauktas vilšanās, ka nekas dzīvē nav tā kā mēs vēlamies, bet viss notiek tā, kā mēs varam, lai notiktu.

Vienas dienas glezna

Šodien mūs visus ieskāva siltas pavasara vēsmas, kas līdzīgi, kā pievilcīga svešiniece pamet tikko manāmu acu skatienu, nevienam neredzot drosmīgi spēlējoties ar tevi. Skaista meitene tāpat kā šī jaukā diena steidzīgiem soļiem paiet garām un pretim nāk pūlis ar ikdienišķiem un nogurušiem skatieniem, kuri sirdī spējīgi atstāt tikai vēsumu un vienaldzību. Līdzīgi arī nākamās dienas solās būt aukstas un vējainas.

Rīts sākās agri, vajadzēja piecelties, uztaisīt un paēst brokastis, noskatīties kādu analītisko raidījumu un sākt strādāt. Darbs no mājām ir labs ar to, ka nav iespējams nokavēt, jo pat pēdējā minūtē uzvarot sevi ar modinātāja palīdzību, varu ieslēgt datoru un būt klāt tiešsaistē. Diena paiet risinot neskaitāmus uzdevumus un problēmas. Pa starpai sanāk iziet uz balkona, lai ievilktu svaiga gaisa malkus un pārbaudītu, cik stipri saule dedzina ādu. Pienāk vakars, tiek izpildīts pēdējais uzdevums un sākas brīvais laiks. Pastaiga, veikals, fiziskās aktivitātes un grāmata, tāds ir vakara plāns, lai darba nedēļa sāktos ražīgi un produktīvi.

Pienāks tumšais laiks, tiks paņemta krūze ar tēju. Sēžot pie loga aiz apaļā galda pie atvērtas klades sacerēšu kārtējo dzejoli, ļaujot plūst emocijām kā strauja kalnu upe, kuras dzidrie ūdeņi veido pasakainu skatu, spēcīgi līstot caur cietajām, mūžīgajām klintīm.

Dvēseles būris

Jau kādu laiku ir vēlme uzrakstīt blogā lielu un detalizētu informāciju par nopietnu tēmu, bet, godīgi sakot, tam visam nav nekādas nozīmes, jo ziņas un notikumi paslīd garām kā gaisīgie mākoņi saulainā vasaras dienā. Mēs ikdienā zaudējam mākslu, zaudējam sevi un pārvēršamies par bezpersoniskiem robotiem, lielā tādu pašu metāllūžņu masā. Šoreiz par to.

Dzīvē viss notiek pa apli. Mēs varam pamest kādu vietu, lai pēc īsāka vai garāka laika tur atgrieztos. Mēs tāpat varam neredzēt ilgi kādu cilvēku, lai nejauši satiktu to atkal negaidītā brīdī. Ikdienas steigā skrienam uz savu nāvi, pa starpai cenšoties izdarīt mūsu iztēlē veidotas tik svarīgas lietas, par kurām kāds garāmgājējs tikai nosmīnēs, jo viņa uzburtā gaisa pils ir ar logiem uz citu pusi. Mainot realitāti, cenšamies pievērsties mākslai, klausīties dažādu mūziku un apmeklēt jaunas vai tik ierastas un sirdij tuvas vecās vietas. Elpa un iekšējie dvēseles saucieni rada eiforiju un reizē arī melanholiju, jo pat spilgtākajā brīdī zinām, ka nāks bezspēks un skumjas.

Līdzīgi kā sākt skatīties nu jau daudziem aizmirstās mākslinieku izstādes, kur atveroties durvīm, redzam ģēnija iekšējo pasauli, kur emocijas, jūtas, šaubas un neziņa mijas ar pašpārliecinātību, drosmi un kaislībām. Katrā no mums iekšā sēž mākslinieks, kuru daudzus gadus atpakaļ esam noslēguši būrī, uzlikuši sabiedrības važas un aiz kauna aizmirsām viņa vārdu. Bērns nekad neprasa, bet dara. Ja bērns kaut ko vēlās uzzīmēt, viņš to dara pat uz sienas vai uz svaigi nolakotas parketa grīdas. Tomēr apkārtējie nesaka atzinīgus vārdus, bet tikai ciniski aizrāda par nodarīto skādi mantām. Ar tām pašām mantām, kuras mēs metam virsū uz nu jau iebetonētu sarkofāgu, lai pārliecinātos, ka ieslodzītais mākslinieks nekad netiks ārā.

Tā mēs ejam pa jaunām vai pazīstamām pilsētas ielām, jūtam un dzirdam, bet baidāmies izrādīt savu patieso iekšējo pasauli. Paslīdam ar akmens seju garām tādiem pašiem cilvēkiem, kurus nekad vairs neieraudzīsim un par kuriem neviens nekad neuzzinās. Slīdēsim uz priekšu baidīdamies, bet ar klusu cerību sirdī, ka reiz iesprostotais mākslinieks spēs izlauzties un izkļūt brīvībā, lai izkrāsotu dzīvos toņos tik drūmu saulaino vasaras dienu.

Rozmarīns un dienvidu saule

Patīkami ir kavēties atmiņās par dažādiem ceļojumiem, kā arī ļoti patīkami iztēloties nākotnes piedzīvojumus. Kaut arī Latvijā laikapstākļi ir samērā vēsi, neskatoties uz silto ziemu, saule pamazām ņem virsroku pār mākoņiem un aukstajiem austrumu vējiem. Pārdomas par to, kāda būs vasara, noteikti iezogas katram, kurš nav plānojis strādāt visu silto laiku bez apstājas. Šoreiz nelielas pārdomas par visu un ne par ko konkrētu.

Politikā visdrīzāk būs ļoti nemierīgs laiks, tāpēc, ka tuvojās pašvaldību vēlēšanas Rīgā un uz spēles ir likta likme vairāku miljardu euro apmērā. Tie cilvēki, kuriem nav žēl sava laika, viennozīmīgi veltīs daudz pūles, dažādos veidos piedaloties politiskajās sacīkstēs.

Starptautiskais tūrisms noteikti šogad nebūs lielā cieņā, tāpēc redzēsim vietējo pakalpojuma sniedzēju uzplaukumu, ko labprāt nodrošinās Rīgas, Mārupes, Baložu un Ķekavas iedzīvotāji. Lielai daļai sanāks atklāt Latvijā vēl nebijušas vietas un saņemt jaunas emocijas, tāpēc ka ikdienā apceļot Latviju ir sarežģītāk, nekā apceļot, piemēram, Grieķija ziemeļus.

Epidēmija noteikti mūs vēl kādu laiku nepametīs, jo Eiropas Savienība apsolīja izdalīt papildus naudu negatīvo ekonomisko seku mazināšanai, kas nozīmē lielus publiskos iepirkumus, naudas dalīšanu savējiem un līdzīgu naudas tērēšanas pasākumus. Tāpēc laiku pa laikam redzēsim gan visādus jaunus ierobežojumus, gan skaistas uzvaras no valdības puses.

Mans ieteikums visiem, pēc iespējas distancēties no visa notiekošā, par ko stāsta ziņās. Dzīve ir pārāk interesanta, ja to veido uz individuālo notikumu pamata. Mīlestība, piedzīvojumi, sports, pārgājieni, jaunu lietu iegāde, rakstīšana, dzejošana, zīmēšana, muzicēšana, tas viss ir tik skaists, ka ir pelnījis, lai tam veltītu pilnīgi visu vasaru bez jebkādām atkāpēm.

Gadījumā, ja kādam vasaras karstumā sanāk piedzīvot arī kādu bēdīgāku brīdi, noteikti jāpieiet visam filosofiski, jo pat kādu zaudējot, mēs tikai un vienīgi aizveram noteiktu grāmatas lapu, kas pabeidz nodaļu, bet nekādā gadījumā nepārtrauc pašas grāmatas rakstīšanu.

Ceru, ka visiem lasītājiem vasara nesīs daudz jauku brīžu un šī sezona būs kārtējā aizraujošā un neticamā, dažādu notikumu pārpildīta. Jāatceras, ka mēs paši veidojam savu dzīvi un paši esam savi saimnieki, aktieri, režisori, producenti un dekorāciju meistari.

 

Kura šis gads patiesībā ir?

Ierastā dzīves ritējumā Lieldienu brīdienas tiek uztvertas kā garāka atpūta no rutīnes un darba gaitām. Tieši šajās brīvdienās parasti izdodas izbaudīt atnākošo pavasari. Diemžēļ šis gads nav kā ierasts, jo par vainu tam visam ir karantīna. Problēma pat ir nevis ierobežotā pieejā dažāda veida pakalpojumiem, kā restorāni vai kafeinīcas, bet gan cilvēku noskaņā, kas spraucās ārā pat cauri šķietami laimīgajām sejas izteiksmēm. Tā nu mēs visi dzīvojam un gaidam, kad beidzot beigsies valstī izsludinātais ārkārtas režīms. Tāpēc dažādās diskusijās bija apspriesti jautājumi, kurš šajā laikā jūtas vislabāk, kuram patiesībā pieder laiks? Šī iemesla dēļ rakstā apskatīšu, kura šis gads patiesībā ir?

2020. gads ir žurkas gads. Interesanti, ka 12 gadus atpakaļ, 2008. gadā sākās ekonomiskā krīze, vēl pirms 12 gadiem 1996. gads bija pēdējais gads pirms lielās Āzijas ekonomiskās krīzes, savukārt 1984. gads un 1985. gads bija pēdējie stabilas izaugsmes gadi pasaulē, pēc kā notika straujš naftas cenas kritums, kā rezultātā PSRS ekonomiskā situācijas tik ļoti pasliktinājās, ka tai bija jāsabrūk. Protams, pie katra gada var pievilkt klāt dažādus zīmīgus notikumus, tomēr šeit skaidri redzams cikliskums, kas cilvēku dzīvē un arī ekonomikā eksistē. Interesanti, ka arī nākamais divpadsmit gadu cikls pēc 2008. gada cikla sākās ar tik zīmīgiem notikumiem kā pandēmija un karantīna. Pie tam ir vēl viena intersanta sakritība, 1980. gadu krīze sākās dēļ ASV ekonomiskām problēmām, 1998. gada krīze sākās dēļ Dienvidaustrumu Āzijas ekonomiskām problēmām, 2008. gada krīze sākās dēļ ASV ekonomiskām problēmām, savukārt 2020. gada krīze atkal sākās dēļ Āzijas šoreiz ne ekonomiskām problēmām. Līdz ar to 2020. gadu noteikti varam saukt par žurkas gadu ar tai raksturīgajām krīzēm.

Vēls intersanti, ka Latvijā 2020. gada dzīvnieks ir bebrs, precīzāk, Eirāzijas bebrs. Toties no kukaiņu pasaules šis gads ir ziedmušas gads. Līdz ar to šī gada ģērbonī varētu ielikt žurku, bebru un ziedmušu, kaut kur augšā.

Šis gads noteikti nav ceļotāju un iepirkšanās gads, tāpēc šis ir to cilvēku gads, kuriem patīk sēdēt mājās un kuriem nepatīk iepirkties. Rezultātā šis gads noteikti ir mājsēžu gads, par kuriem piespiedu kārtā transformējas liela daļa valsts iedzīvotāju. No tā varam izdarīt secinājumu, ka šogad dominēs nodarbes, ar kurām var nodarboties mājās, tā ir ēst gatavošana, televizora skatīšanās, grāmatu lasīšana un datorspēļu spēlēšana. Par pēdējo nodarbi varam teikt, ka šis noteikti ir geimeru gads, jo pašlaik sēdēšana pie datora ir sociāli atbildīga nodarbe, savukārt iet laukā un iepazīties ar jauniem cilvēkiem ir sociāli bezatbildīga darbība, par kuru paredzēts sods.

Nobeigumā var apkopot, ka 2020. gads ir žurkas, bebra un ziedmušas gads, ja raugās no dzīvnieku pasaules skata punkta. No cilvēku nodarbes viedokļa šis ir pasīvais mājsēžu un geimeru gads. Agri vai vēlu pandēmija beigsies un tad atkal ausīs ceļotāju un piedzīvojumu meklētāju gads, kas visdrīzāk būs 2021. gads.

Cilpas ap mūsu pasauli

Šoreiz gribas uzrakstīt par kaut ko vienkāršu, acīmredzamu, bet tajā pašā laikā nemanāmu no ikdienas rūpju skatapunkta. Katru dienu mēs mostamies, mazāgajamies, ģērbjamies, ejam uz darīt kaut kādas savas lietas, piemēram, strādāt, tad atnākam atpakaļ, ēdam, kaut ko lasām vai skatāmies un ejam gulēt. Tā notiek katru dienu. Kur paliek laiks un vai mēs vispār to pamanām?

Cilvēks lielāko daļu dzīves pavada savā fantāziju un sapņu pasaulē. Mēs dzīvojam nākotnes sapņos, cenšoties risināt tagadnes problēmas. Pie tam, prāts tik ļoti visu automatizē, ka mēs pārstājam pamanīt elementārākās lietas. Kurš, piemēram, atceras, kā viņš tīrīja zobus trīs dienas atpakaļ, vai gatavoja ēst nedēļu atpakaļ? Visdrīzāk neviens no lasītājiem to neatcerēsies, jo mēs to daram automatizētā stāvoklī, patiesībā atrodoties iedomu pasaulē, kurā norisinās kaut kādi tikai mums zināmi procesi. Piemēram, var plānot bloga rakstīšanu un vienlaicīgi skriet. Šajā procesā skriešana būs automātiskas darbības, ko ķermenis ir pieradis darīt neskaitāmas reizes un pats interesantākais, ka domājot par blogu, visdrīzāk tuvākajā nākotnē tu atkal skriesi.

Tādējādi tiek veidotas cilpas, no kurām mēs tikai ar milzīgu piepūli varam tikt ārā, jo prāts tik ļoti visu optimizē, ka jebkura jauna un citādāka lieta kļūst neērta, izraisoša bailes un šķietami vispār nevajadzīga mūsu dzīvē. Viegli pateikt, tad jau jāsāk darīt kaut ko lietas labā, bet iespējams, ka kaut kā jauna sākšana ir kārtējā cilpa, un notiek regulāri, kā iekšējs protests pret ierasto, kas beidzas ar neizbēgamo atgriešanos iepriekšējā punktā.

Mūs vada bailes

Raksti manā blogā parādās aizvien retāk un retāk, bet tā noteikti nebūs nākotnē. Šodien nolēmu piesēsties pie datora un uzrakstīt par kādu tēmu, kas pirmā ienāk prātā. Diemžēl izjūtu to stāvokli, kad atrast labu un sakarīgu ideju ir ļoti grūti, jo reta rakstīšana blogā notrulina prātu šajā virzienā. Ja vēlaties daudz ideju un tēmu, rakstiet bieži un tās pašas nāks jūsu galvā. Pagaidām par bailēm un sabiedrību, par vadīšanu un kontroli. Šoreiz pacentīšos maksimāli īsi, bet kodolīgi.

Bieži saka, ka brīvība ir sajūta, kad tev vairs nav bail. Sajūtas, kas iekšēji saka, stop, vairs neeksistē un tu vari ļauties domas brīvībai un rīkoties tā, kā pats vēlies. Tomēr sabiedrības mērķis ir pretējs tavējam, jo sabiedrībai vajag no tevis, viens – maksā nodokļus, divi – uzturi ģimeni, trīs – sargā sabiedrības vērtības, četri – īsi nenodzīvo līdz pensijai. Lai kontrolētu lielāko cilvēku daļu tiek radītas un uzturētas dažādas bailes, piemēram, nemaksāsi nodokļus, nebūs pieejama medicīna, tev nebūs ģiemenes, vecumdienas pavadīsi vientulībā, nesargāsi sabiedrības vērtības, vai pārkāpsi tās, sabiedrība izjuks un tu tiksi publiski nosodīts, kļūsi par pensionāru, būsi vecs, nekam nederīgs balasts sabiedrībai utt. Pēc būtības, ja mēs paskatamies detalizēti, visa sabiedrība ir būvēta tikai un vienīgi uz bailēm. Valsts ļoti veikli izmanto bailes, lai kontrolētu cilvēku, piemēram, krimināllikuma vai administratīvā likuma sankcijas. Lielākā daļa cilvēku baidās tās pārkāpt Protams, tādas tiesību normas, kas aizliedz laupīt, zagt utt., ir svarīgas un nepieciešamas, toties tādas normas, kas ierobežo vārda brīvību vai personīgo brīvību, ir nosodamas un Latvijā tādas ir atrodas lielā skaitā.

Ja pieņemam, ka dzīvojam nepārkāpjot krimināllikumā noteiktās normas un pieturamies pie administratīvās kārtības, vismaz saprātīgās robežās, tad rodas samērā pareizs secinājums, a parējais tak ir atļauts. Tik tiešām viss parējais ir atļauts, ja tiekam vaļā no sabiedrības kontroles rīka – bailēm. Piemēram, ja sabiedrības vērtība ir cienīt vēsturi un kultūru, dari pretēji un ej pretīm sabiedrības steriotipiem, ja sabiedrība saka, izveido ģimeni, maini partneri katru mēnesi, sabiedrība nevēlas, lai tu nodzīvo līdz 100 gadiem, tad par spīti visiem izdari tā utt. Šeit svarīgākais ir iet pretīm bailēm un atbrīvoties no bailēm būt nosodītam un būt izolētam, ja nedzīvosi pēc sabiedrībā pieņemtiem steriotipiem un klišejām, jo tikai tādā veidā ir iespējama brīvība, kurā var būt maksla, piedzīvojumi, pašizpausme, zināšanas, izglītība un gaisma.

Augstāk tālāk stiprāk

Šodiena ir kārtējā, nu jau pavasara diena un man ir uznācis garstāvoklis kaut ko savā nodabā parakstīt blogā, lai lasītāji varētu paskatīties uz pasauli no kārtējā jaunā leņķa. Zinu, ka daudziem patīk lasīt pārdomas, jo tieši tajās slēpjās dažādas dzīves patiesības, emocijas un arī maldība. Atceros, ka sporta laukumā agrāk tika rakstīti vārdi: Augstāk, tālāk, stiprāk. Reizēm šie vārdi bija attēloti citādākā kārtībā, bet jēga palika tā pati.

Augstāk. Mēs visi nepārtraukti tiecamies uz augšu, uz mūsu izfantazēto un par pareizu noteikto virsotni, no kuras mēs vēlamies raudzīties uz apkārtējo pasauli un teikt, ka zem mums ir visi, bet virs mums nav neviena. Es tajā skaitā vienmēr virzos uz augšu, lai nu kāds jautājums tas būtu, kaut arī reizēm saniedzot vienu virsotni, saproti, ka tā īstā bija blakus.

Tālāk. Virzamies uz priekšu un bēgam no savas pagātnes. Dzēšam un cenšamies aizmirst neveiklus brīžus un no distances atcerēties spožās dzīves uzvaras, kaut arī tieši negatīvie brīži mūs ir visvairāk mācījuši, bet uzvara vienīgi apreibināja, ļaujot ticēt ka esam labākie un stāvam uz visaugstākās virsotnes.

Stiprāk. Katru dienu pavadām ar mērķi būt stiprākiem par savu vakardienas es. Reizēm tas ļoti labi izdodas, bet reizēm tieši otrādi, saprotam, ka tas labais un pareizas cilvēks spogulī bija vakar, bet šodien priekšā uz tevi skatās slinkais un miegainais es.

Patiesībā, dzīve ir daudz sarežģītāka par trīs vienkāršiem vārdiem. Tikai ar laiku mēs saprotam, ka lidojot aizvien augstāk, nākas sāpīgāk krist, dodoties tālāk, sanāk mērot garāku ceļu, lai atgrieztos un padarot sevi stirprāku, mēs aizmirstam, kā ir būt vajiem un kļūstam skarbāki un augstprātīgāki.

Dzīves ceļš

Daudzi cilvēki nodzīvo savu dzīvi un pat neuzdot jautājumu, kas patiesībā dzīve ir priekš viņiem pašiem. Savukārt citi, nemitīgi slīgst pārdomās par dzīves un cilvēces jēgu, savu vietu zem saules un pasaulē, nododas dziļiem un sarežģītiem jautājumiem. Dzīvi var uztvert visādos veidos, tā var būt kā ceļojums, kuram ir skaidrs sākums un beigas, dzīve vār būt kā nebeidzamas sacīkstes ar konkurentiem, ģimenes locekļiem un draugiem, dzīve var būt kā spilgts un skaists romāns, kurā nepārtraukti rodas jauni apstākļi un notikumi, kas romānu padara aizvien sarežģītāku un komplicētu, dzīve var būt kā cīņa par kādām vērtībām un ideāliem, dzīve var būt arī kā spēle, kur viss ir tik pat reāls kā nereāls un kur fiziskā pasaule saplūst kopā ar fantāzijām, aizvien jaucot nost trauslo robežu.

Nav svarīgi, kā mēs uztveram savu dzīvi, jo katrs redzējums ir savā ziņā pareizs, bet svarīgi ir dzīvot ar apziņu, ka tieši mēs paši esam sava romāna, savas cīņas, sava ceļojuma un savas spēles autori un tikai pašiem aktīvi darot lietas, mēs veidojam savu dzīvi.