Ko noteikti nedrīkst darīt attiecībās?


Reizēm sanāk tikties ar draugiem, kad kādam no viņiem līdzi ir meitene, ar kuru viņi ir klasiskajās attiecībās un bieži var novērot pilnīgi nepareizu rīcību no vīrieša puses, ko nekad nedrīkst darīt attiecībās ar meiteni. Ņemot vērā, ka nesen šādu ainu man nācās novērot, nolēmu padalīties blogā ar savām pārdomām. Šis ieraksts neatbilst klasiskajai izpratnei par attiecībām, kad vīrietis ir zem sievietes tupele, tieši otrādi, uzrakstīšu, ko nedrīkst darīt, lai zem tās nepakļūt.

1. nekad nedrīkst nest meitenes somiņu, nekādā gadījumā, tu neesi kalps, ja meitene vēlas, lai viņas somiņu kāds nesā, tās ir viņas problēmas;

2. nekad nedrīkst risināt meitenes problēmas, ja viņai kaut ko vajag, lai risina pati, jo visi ir pieauguši cilvēki un attiecības ir domātas priekš emocionālās pasaules, nevis kāda cilvēka noalgošanai uz pilnu darba slodzi;

3. nekad nemaksā par meiteni, ja pat esi ilgstošās attiecībās ar viņu, jo tu taču parasti nemaksā par saviem draugiem, ar kuriem esi bieži vien vēl ilgākās attiecībās;

4. nekad nenostādi savus draugus zemāk par meiteni, ja meitene piezvana un tu esi kopā ar draugiem, viņai nepaveicās un būs vien jātiekas ar mani citā laikā, jo esmu aizņemts vai, lai brauc pie mums un iesaistās kopīgā pasākumā;

5. nekad neved meiteni uz mājām, ja tas tev nav pa ceļam, ja negrib braukt ar taksi, tad vienīgā iespēja ir palikt pie manis, ja šāds variants man ir interesants un viņa ir labi uzvedusies;

6. nekad nesaki neko sliktu par saviem draugiem meitenes klātbūtnē, ja pat draugu lokā mīli pasmieties par kādu no draugiem, tad meitenes klātbūtnē tavi draugi ir vislabākie un foršākie cilvēki uz pasaules;

7. vienmēr meitenei velti ne vairāk uzmanības kā pārējiem, jo priekš tevis visi ir vienādi, viņai nav nekādas priekšrocības attiecībā uz jebkuru no taviem draugiem;

8. nedrīkst izrādīt samākslotas rūpes un līst ar debīliem jautājumiem, piemēram, kā tu jūties, vai tev šeit patīk, ko tu esi tik bēdīga utt., tev uz to ir vienalga, neviens ar varu netiek turēt un, ja kādam nepatīk, vienmēr var doties prom, pie tam šādā veidā tu sevi nostādi zemāk par sievieti un šādi vīrieši no malas izskatās nožēlojami un neinteresanti sievietēm. Vienīgais veids kā vari novērst situāciju, kad meitenei ir garlaicīgi, bet tu vēlies, lai viņa paliek, tas ir ieinteresēt viņu ar kādu provocējošu jautājumu vai neordināru tēmu, liekot viņai par to stāstīt un uzdodot viņai jautājumus, iesaistot viņu sarunā un procesā;

9. nekad neizsmēj meiteni citu klātbūtnē un nevērtē viņu pēc viņas īpašībām, vienīgi par ko var smieties, tā ir kaut kāda rīcība un jokiem jābūt pozitīviem, nevis aizskarošiem;

10. nekad nerisini attiecības draugu priekšā ar meiteni, tāpat nekad nesūdzies par meiteni saviem draugiem un meitenei par saviem draugiem.

Šeit centos apkopot to, kas tiešām iekrīt acīs un, kas nekādā gadījumā nav pareizi, ja ir vēlēšanas viedot attiecības, kurās ir cieņa vienam pret otru un, kur abi ir kopā tāpēc, ka mīl viens otru, nevis viens ir otra kalps un pilda jebkādu citu funkciju, nekā emociju radītājs.

 

Advertisements

Paliekošā iela


Pēdējā laikā nācās daudz laika pavadīt telpās. Pēc ilgāka brīža, izejot ārā uz ielas, sāc pamanīt, ka viss ir kaut kā neierasti un citādi, nekā bija iepriekš. Šāda sajūta rodas nevis tāpēc, ka ir mainījusies iela, bet uz brīdi esi mainījies tu pats. Pieņemot par aksiomu atziņu, ka cilvēka rīcība un lietu uztvere ir atkarīga no sociālās vides, kā arī to ietekmē apkārtējā vide kopumā, tad varam izdarīt secinājuma, ka iela bija un ir tāda pati, tikai ilgākais laiks, kas pavadīts ārpus tās, mainīja ielas uztveri tieši manī.

Izejot uz ielas, redzi, ka pa to iet tik pat nepazīstami cilvēki, kas bija arī agrāk. Pa to kursē sabiedriskais transports un brauc mašīnas. Nekas nav mainījies ilgu laiku, izņemot tevi pašu. Iela kā nebeidzamais cilvēku resurss, iepludina gājējus veikalos, mājās un pagalmos. Cilvēks nekad nevar būt vientuļš, jo iela vienmēr piedāvā iespēju satikt jebkurā brīdī kādu nepazīstamu cilvēku. Tā ir kā taisna bruģa vai asfalta upe, kura vienmēr ir dzīva un haotiski plūst dažādos virzienos.

Izejot ārā, vakara saule apspīdēja ietvi, garām traucās neskaitāmi cilvēki, atgriežoties no savām dienas nodarbēm. Viss tik trauksmains un interesants. Šajā brīdī sāk atgriezties ierastā ielas uztvere un viss nostājās savās vietās. Pārņem priecīgas izjūtas, kad skaties uz šo mūžam plūstošo organismu.

Jo tālāk jo trakāk – agrāk tā nebija


Bieži varam dzirdēt teikumu, ka agrāk tā nebija, vai arī šodien cilvēki paliek aizvien stulbāki, salīdzinājumā ar agrākiem laikiem. Mūžīgā tēma par to, ka senos laikos zāle bija zaļāka un debesis zilākas. Kā tad ir patiesībā un kāpēc mūsos rodas šāda sajūta, un kā pret to cīnīties?

Patiesība ir ļoti vienkārša, cilvēki ar katru gadu kļūst gudrāki, ja mēra vidējo intelekta līmeni. Šī raksta ietvaros izvairīšos no jebkādiem pierādījumiem un atsaucēm, ja kāds vēlas, var pameklēt pats dažādu starptautisko organizāciju pētījumus. Kopējais intelekts pieaug līdz ar tehnoloģiju attīstību un, kļūstot informācijai pieejamākai, cilvēks spēj daudz kvalitatīvāk izveidot savās smadzenēs vīziju par apkārtējo pasauli. Papildus tam, pašlaik ir daudz vieglāk ceļot, spēlēt datorspēles, komunicēt ar lielu skaitu cilvēku un iepazīt dažādas kultūras. Līdz ar to cilvēks spēj pieņemt uz lielāku informācijas apjomu pamatotu lēmumu, kas nozīmē, ka ilgtermiņā lēmums vedīs līdz efektīvākai mērķa sasniegšanai.

Mūsos rodas sajūta par to, ka agrāk bija labāk, tikai un vienīgi mūsu smaadzeņu darbības īpatnību dēļ. Labo un pozitīvo smadzenes atcerās daudz labāk, nekā negatīvo un slikto, tāpēc filtrējot dāžada veida atmiņas par notikumiem un pieredzi, smadzenēs veidojās pozitīvāka aina par pagātni, nekā tā ir patiesībā, tieši tāpēc senie laiki mūsu smadzenēs ir zaļāki un zilāki. Papildus tam, cilvēki nepārtraukti mirst un cilvēkiem ar labāku izglītību un veselīgāku dzīvesveidu vidēji ir lielākas iespējas nodzīvot ilgāk, kā arī viņi nepārtraukti iztur dabisko atlasi darba tirgū. Līdz ar to, skatoties uz vecāka gājuma cilvēkiem, mēs redzam tikai labākos no labākajiem, jo pārējie ir jau miruši. Tāpēc arī jauniem cilvēkiem var rasties ilūzija, ka agrāk skolās mācija labāk un pārtika bija veselīgāka. Realītātē, ja paskatāmies kā mainās vidējais izglītības līmenis un dzīves ilgums, tad redzam, ka tas pieaug attiecībā pret iepriekšējo periodu un šeit es ieteiktu skatīties plašāku statistiku par Latvijas datiem, lai redzēto kopējo ainu.

Cīnīties pret ilūzijām un sapņiem var ļoti vienkārši, ar statistiku un pētījumiem. Es jau agrāk esmu publicējis dažāda veida statistiku un pētījumu aprakstus, līdz ar to varat pasmelties tur avotus priekš savas personīgās izpētes. Zinātniskā pieeja lietām vienmēr spēj izkristalizēt realitāti no dogmām un mītiem. Tāpēc aicinu visus, ziņu vietā lasīt zinātnisko literatūru, un tad vienā brīdī sapratīsiet, ka dzīvojam labākā un gudrākā pasaulē, nekā tā bija jebkuru laika periodu atpakaļ, jo tik daudz atklājumu un tik daudz zinātnieku un pētnieku kā šodien, nekad iepriekš skaitliskā izteiksmē nav bijis.

 

Kā zināt vai meitene tevi mīl?


Kaut kā pirmsvēlēšanu periodā visas tēmas ir par politiku, jo aitas un auni cenšās ievēlēt sev vilkus, kuri pēc tam tās un tos dīrās un ēdīs. Tāpēc nolēmu uzrakstīt kaut ko pilnīgi atšķirīgu no politikas. Šovakar par jūtām. Lūgums tiem, kuri tic ģimenes institūtam un kuriem ir laimīgas ģimenes, tālāk nelasīt, jo tas nonesīs jumtu, kas jūsu gadījumā nav vajadzīgs, jo jūs jau esat laimīgi. Bet priekš pārējiem, uz priekšu.

Klasiskā pasaka, ko mums māca no bērnības ir tāda, ka mēs izaugsim, atradīsim savu īsto un vienīgo, iemīlēsi viņu, viņa iemīlēs tevi, nopirksi viņai puķes, aizvedīsim uz restorānu un kino, nopirksi dzīvokli, kur abiem dzīvot, aprecēsies, tad sāksi nodarboties ar viņu ar seksu, radīsiet abi bērnus un dzīvosiet laimīgi. Kāpēc tieši tāda pasaka tiek stāstīta visiem sākot no mazām bērnu dienām, grūti pateikt, bet nekādas citas alternatīvas netiek dotas, ir tikai viens ceļš ejams.

Tagad par mīlestību. Mēģināts ir visādi, gan tikties ar meitenēm visu viņām izmaksājot, gan tikties nemaksājot ne par ko, pat ne par sevi un secinājums pēc visa ir ļoti interesants. Kas notiek, ja tiek mēģināts veidot attiecības pēc klasiskā, iepriekš aprakstītā modeļa. Tu satiec meiteni, sāc komunikāciju ar viņu, paiet kādas laiks, tad pieņem lēmumu, ka ir laiks pamēģināt viņu kaut kur uzaicināt. Pats aicināšanas brīdis ir trauksmains. Vienu no vairākām reizēm kāda no meitenēm piekrīt. Tad tu sāc meklēt vietu, kur viņu aizvest. Izdomā, tad norunā laiku, protams, lai viņai būtu ērti. Ja restorāns nav īpaši populārs, vietu var nerezervēt, bet, ja tā ir kāda pazīstama vieta, rezervē galdiņu. Norunātā laikā, skaisti apģērbies, nopērkot pa ceļam puķes, tu steidzies uz randiņu. Protams, viņa kavē, jo ne jau viņai tas ir vajadzīgs. Pēc kāda laika viņa atnāk, tu noignorē kavēšanos un uzdāvini viņai puķes. Sākumā viennozīmīgi tu vēl viņu neņem aiz rokas, jo tas vēl nav atļauts. Ejot atsevišķi, meiteni ir jāizklaidē ar interesantām sarunām, panākot to, lai viņa smaida un viņai ir labi. Aizejot uz restorānu, tu sēdi, uztraucies, vai viss ir labi, protams, beigās par visu samaksā. Pēc tam vēl kāda maza pastaiga un tu viņu iesēdini taksī vai pavadi līdz transportam un tad iestājās gaidīšanas laiks. Pēc kādām pāris stundām vai dienām tu saņemies viņai uzrakstīt ar cerību, ka viņa atrakstīs. Viņa savukārt visu vakaru un turpmāko laiku vērtēs, kā tu viņu esi izklaidējis, cik gādīgs un dāsns esi bijis, kāds ir tavs statuss, intelekts un vai vispār esi viņas cienīgs. Beigās viņai ir iespēja, vai nu novērtējot visu, akceptēt, ka atbilsti viņas kritērijiem, vai arī noraidīt, jo neatbilsti viņas standartiem un kritērijiem.

Un tagad patiesība par to, kāpēc esmu atteicies no augstāk aprakstītā modeļa. Tur ir vairākas problēmas, bet pats svarīgākā – tur nav mīlestības no meitenes puses. Tu tajā, klasiskajā, randiņa modelī ieguldi ļoti daudz resursu un priekš tevis tas ir svarīgi, savukārt, meitene šajā gadījumā iegulda stipri mazāk, ja iegulda vispār, izņemot savu “dārgo” laiku pāris stundu garumā. Līdz ar to, tev emocionālais fons ir daudz lielāks, un ļoti liela iespēja, ka varētu rasties arī kādas patiesas jūtas. Savukārt no malas skatoties, priekš metienes tu esi kārtējais puisis, kurš skaidra viņai pakaļ, visu dara priekš viņas un atļauj viņai pieņemt lēmumu, jo viss tiek pozicionēts tādā veidā, itkā šī tikšanās, restorāns un pārējais ir vajadzīgs tikai tev, savukārt viņa atnāca aiz gara laika. Pie šādas konstrukcijas, tu uzreiz demostrē un arī nostādi meiteni dominējošā stāvoklī un kļūsti par to, pār kuru dominē. Ņemot vērā, ka meitenēm pēc dabas patīk stipri, pārliecināti un ar stipru raksturu vīrieši, tu pie šāda modeļa esi zaudējis jau tajā brīdī, kad sāki veidot šāda veida komunikāciju ar tālākām darbībām. Meitene nekad patiesi nemīlēs un negribēs vīrieti, kurš ir zem viņas un pār kuru viņa dominē.

Kas notiek klasiskā randiņa gadījumā? Tu visu laiku sevi reklamē un centies parādīt, ka būsi priekš meitenes labākais viņas aizgādnis, kurš par viņu rūpēsies, sargās, uzturēs, palīdzēs un klausīs. Savukārt meitene cenšās sevi pēc iespējas dargāk pārdot, sākot ar ķermeni, beidzot ar apģērba gaumi un manierēm, ja tādas ir. Šajā gadījumā sēž divi cilvēki un tirgojās, kurš kuram vairāk piesolīs un varēs piedāvāt. Sieviete sola skaistu ķermeni un seksu, bet vīrietis materiālos labumus. Ja maksātspēja ar piedāvājumu sakrīt, tad pāris aprecās un veido ģimeni, kas pēc tam 40% gadījumā izjūk, par ko es rakstīju rakstā par laulības izjukšanu.

Vai redzējāt kalsiskā randiņa un attiecību veidošanas modelī kaut kur mīlestību un jūtas, par ko mums raksta visos romānos un rāda visās romantiskās filmās? Reālajā dzīvē jūs neko tādu tur neatradīsiet. Nē, šajā gadījumā ir pavisam cita vērtību skala, uzvedības un attiecību rāmis un citi mērķi. Pilnīgi pretēji ir gadījumos, kad necenties meiteni “nopirkt”, bet gan izveidot ar viņu dažāda veida emocionālas saiknes, taisot kopīgus piedzīvojumus un prasot no viņas ieguldīt attiecībās, taja skaitā arī materiāli, jo attiecības ir kaut kas tāds, kas vienādi vajadzīgs jums abiem, jo jūs abi tajās vēlaties atrasties.

Es, piemēram, jau vairākus gadus nekad nemaksāju par meitenēm, ne kur. Tieši pretēji, katrs maksā par sevi vai pasaku, ka man būs ļoti patīkami, ja apmaksāsi biļetes vai restorānu. Un patiesībā, tiešām, ir patīkami. Nekad neplānoju randiņus un tikšanās reizēs viss notiek spontāni. Un te rodas jautājums, kā meitenes uz to parakstās? Ļoti vienkārši, starp mani un viņām ir jūtas. Mums abiem tajā brīdī ir labi no tā, ka esam kopā viens ar otru un vienalga, vai ejam uz parku, vai uz dārgu restorānu vai stāvam visu vakaru vārturūmē, jo līst lietus, tāpēc, ka jebkurā gadījumā mums būs piedzīvojumi un plašs jūtu spektrs, jo, kad ir patiesas un dziļas jūtas, viss pārējais kļūst mazsvarīgs. Lūk arī atbilde uz jautājumu kā zināt vai meitene tevi mīl. Ja meitene iet tev līdzi, neprasot, kur mēs ejam, ja viņai ir vienalga tavs materiālais stāvoklis, jo viņa uz tevi neskatās, kā uz labklājīgas dzīves nodrošinātāju, bet gan kā uz puisi, kurš viņu mīl un puisi, ko viņa mīl un grib mīlēt, līdz ar to nav cita iemesla, kāpēc viņa ir kopā ar tevi, kā tikai jūtas. Jo šajā gadījumā tikai jūtas ir motivātors jebkam starp abiem notiekošajam.

Pastaiga pa kalniem


Kalni var būt dažādi. Vieni ir kaili pelēkā un melnā krāsā, kuru virsotnes rotā kristālbalts sniegs, citi savukārt var būt pilnīgi zaļi ar neskaitāmiem toņiem, ko veidot dažāda lieluma zaļās lapas un garās priežu skujas. Bet ir arī tādi kalni, kuri sākumā nav redzami. Tos ieraugām tikai tad, kad pēc ilgstošas vakara pastaigas atskatamies uz nule noieto ceļu un redzam, ka katrs nākamais solis tika sperts aizvien smagāk un smagāk, virzoties uz kalna virsotni, kura bija paslēpta aiz gaiši pelēkā asfalta, kas veidoja nebeidzamo pilsētas upi, un mājām, kas spēlēja nelielu uzkalnu lomu. Šie kalni ir paslēpti, vietām izlīdzināti, vietām atstāti neskarti kā seno laiku mantojums.

Tas vakars bija neaizmirstams. Pilsēta tik skaista un apburoša stiepās līdz pat horizontam. Apkārt atradās palmas un lielas piecstāvu mājas, kas tika celtas dienvidnieciskā stilā. Katrs solis pa glīti sakoptu parku, kas robežojās ar stāvo nogāzni, piepildija dvēsli ar spēcīgu enerģiju, kas lika sirdij pukstēt strauji un elpai aizrauties. Fonā atradās vecs cietoksnis no masīviem akmeņiem. Patīkami silts vējš apskāva rokas un seju, bija mierīgi un tikai reizēm pagāja garām kāds nesteidzīgs kalna iedzīvotājs, kurš patiesībā bija pilsētnieks, kuram bija tā laime tur dzīvot. Saule, kas mērķtiecīgi virzījās uz norietu, apspīdēja pilsētas sarkanos jumtus un daudzo banzīcu torņus. Pastaigājoties pa kalna virsotni radās jaunas, vēl nebijušas domas, ko virzīja brīvības un laimes sajūta. Skatoties uz gleznaino ainavu saproti, cik šis mirklis ir skaists un, ka neviens gleznotājs nespēs aprakstīt visu emociju un jūtu buķeti, kas virmoja dvēselē.

Neviens mirklis nevar būt tik skaists, ja tik ideālā brīdī iztrūkst pats galvenais, mīlestības. Skatoties uz viņas vēja appūstajiem matiem un sārtiem vaigiem no garās pastaigas. Saproti, ka glezna ir pilnīga, visas satāvdaļas ir savienotas milzīgā virknējumā, kurš bezgalīgi griežās apkārt, veidojot nebeidzamu cilindru. Es jutu, kā viņas skatiens uz pilsētu un pēc tam manās acīs teica visu bez neviena vārda. Mums bija labi un bija vienalga par visu, kaut arī kalns sabruktu vai iespertu zibens. Es turēju viņas roku, kas vieglām centās visu laiku izslīdēt, lai tādējādi sajustu manu ciešo satvērienu ik mirkli, kad centos to atgūt. Smaids, smiekli un reibinošs skatiens saglabājās visu pastaigas ceļu. Katrs pieskāriens bija tik dabīgs un kopējā aina no dienviditālijas pilsētas un spilgtām jūtām saplūda vienā veselumā, kuru gribētos apturēt un nelaist prom.

Dzīvot tagad un tūlīt


Cilvēki nepārtraukti dzīvo sapņu un ilūziju pasaulē. Bieži kaut kādu neizdarību vai slinkumu mēs attaisnojam ar kādu cēlu nākotnes plāna sasniegšanu, dēļ kura pašlaik ir jāpaciešās. Skaidrs, ka nākotnē vienmēr viss notiek citādāk, nekā esam plānojuši, jo reālajā dzīvē ir neskaitāmi faktori, kurus mums nav iespējams ņemt vērā. Tāpēc pareizākais veids ir dzīvot te un tagad, cenšoties no katra brīža iegūt maksimumu emociju un prieka, pretējā gadījumā visa dzīve var paiet nebeidzamos sapņos. Līdz ar to svarīgi būt pieslēgtam realitātei un censties izvairīties no sapņiem. Tāpēc iesaku visiem lasītājiem tieši tagad izdarīt to, ko visu mūžu ir gribējies, bet tam ir bijušas nepārtrauktas atrunas un aizbildinājumi. Protams, darām visu likuma robežās.

Blogs kā laika ekonomijas rīks


Pēdējā laikā sanāca rakstīt par nopietnām tēmām, kur bija nepieciešama iedziļināšanās, vēstures faktu pieminēšana un analīze. Šoreiz darba dienas vakarā vēlos uzrakstīt kaut ko vienkāršu un, kas var būt vienkāršāks par īsām pārdomām.

Viena no bloga tematikām, kuru agri vai vēlu skar jebkurš blogeris, ir atbilde uz jautājumu, kāpēc es rakstu blogu. Atbilde uz šo samērā filosofisku jautājumu var tikt ietverta vienā rakstā, vai arī vīties cauri visai daiļradei. Man patīk iztiept šo prieku, jo vienmēr atbalstīju dzīves saukli, labāk nebeidzamas šausmas, nekā šausmīgas beigas. Tomēr tieksme pēc mūžības dara savu.

Reizēm ir nācies runāt ar cilvēkiem transportā vai kaut kur ejot. Laika parasti tādos brīžos ir gaužām maz, jo visi skrien mūžīgā steigā, lai noķertu un satvertu milzīgo laimes asti. Lūk, sarunas laikā vairākkārt dažādiem cilvēkiem esmu teicis šādu frāzi, es par to jau esmu rakstījis, paskaties manā blogā tādu un tādu rakstu. Cilvēks pēc mana aicinājuma izlasa un pēc tam izsaka savu viedokli. Tas tiešām palīdz aiztaupīt daudz laika un apspriest tēmu daudz padziļinātāk. Būtisks ieguvums, kādam norādīt savu blogu kā informācijas avotu par savu viedokli, ir izklāstītās domas struktūras esamība. Ne par velti ir teikts, ka tikai uzrakstītā doma ir pabeigta doma. Rakstot, es varu apskatīt jautājumu no vairākām pusēm, ievākt informāciju no kādas datubāzes, pievienot kādu citātu utt. Sarunas laikā, skrienot, tādas iespējas pagaidām nav, līdz ar to informācija tiek pasniegta mazākā apjomā, bez vispusēja izklāsta.

Tāpēc tieši tev, jā tev, kas lasa šos teikumus, iesaku sākt rakstīt. Vienalga ko un kādā apjomā, galvenais izliec savas domas rakstiskā veidā un dod citiem atsauci uz saviem rakstiem, jo tā tu spēsi daudz labāk pamatot savu viedokli un arī tevis paustajam būs lielāks svars.