Sevis ziedošana


Sevis ziedošana sabiedrības labā, lai no sabiedrības gūtu uzslavas un varētu justies tai noderīgs, ir viens no spēcīgākajiem instinktiem, kas ir spēcīgāks pat par vecāku un pašsaglabāšanās instinktiem. Viss ir tikai un vienīgi vienam mērķim, lai cilvēce kā dzīvības paveids izdzīvotu un būtu konkurētspējīgāks salīdzinājumā ar citiem dzīvniekiem.

Jā, kaut arī mēs negribām to atzīt, mēs tomēr vairāk esam dzīvnieki un mazāk cilvēki. Lielāko dzīves laika mēs dzīvojam pamatojoties uz instinktiem un automātiskām funkcijām, un tikai reizēm pieslēdzam apzinīgo smadzeņu daļu, kas patērē ļoti lielu enerģijas daļu un nav nepieciešama ikdienas funkciju nodrošināšanai.

Līdzīgi, kā bites ir gatavas uzbrukt lapsenēm, ziedojot sevi, lai tikai izglābtu bišu stropu, rīkojās arī cilvēki. Šodien man bija saruna ar vienu brīnišķīgu cilvēku, kuram ir labi attīstīti instinkti saistībā ar piederību grupai un spēju ziedot sevi grupas labā. Tas izpaudās asinis nodošanai kā donors. Kā atlīdzība par šo ziedošanos, smadzenēs veidojās neironu saites, kas rada eiforiju, līdzīgi kā lietojot narkotiskās vielas mazās devās, līdz ar to no tā var veidoties atkarība. Viņa aizrāvās ar šo procesu, jo juta nepieciešamību būt noderīgai sabiedrībai un sajuta gandarījumu, no apziņas, ka viņa ir laba priekš citiem, ka viņa dara kaut ko patiesi labu un cēlu. Mēs visi varam pateikt viņai paldies, jo ik vienam viņas asinis var noderēt (protams, ka ir dažādas asinis grupas….). Tomēr viņai nācās par šo altruismu maksāt ļoti dārgu cenu, jo asinis ir organisma sastāvdaļa, kas nodrošina visu orgānu funkcionalitāti un apgādā ķermeni ar barības vielām. Kaut arī sabiedrībā par to runā ļoti maz, jo tas nav izdevīgi sabiedrībai kopumā, asins nodošana ir kaitīga organismam un to noteikti ir jādara pēc iespējas retāk, pirms tam veicot neatkarīgu no donora centra veselības pārbaudi, ka arī nekad nedrīkst nodot asinis neizgulējies, vai pēc ilgstošas fiziskas slodzes iepriekšējās dienās. Diemžēl viņa ilgi vai arī nekad vairs nevarēs būt par asins donoru. Viņa palīdzēja ciltiem ar savām asinīm, veselību un dzīves ilgumu, bet vai sabiedrība palīdzēs viņai, šaubos, jo kaut arī mums ir gandarījums darīt kaut ko sabiedrības labā, pats par sevi abiedrības modelis nav domāts lai palīdzētu indivīdiem, bet tikai indivīdu kategorijām un, ja nekvalificējies tai, tad sabiedrība, ar dažiem izņēmumiem, būs gatava atteikties no šī sabiedrības locekļa.

Iepriekšminētais stāsts demonstrē to, ka mums jātrenējas novilkt treknu svītru starp saviem instinktiem un savām interesēm. Viennozīmīgi, lai sabiedrība izdzīvotu, ir nepieciešami cilvēki, kas sevi ziedo un ir gatavi atdot savu dzīvību, piemēram, glābjot kādu no ugunsgrēka. Tomēr racionālā pieeja ir pēc iespējas limitēt šādu instinktu izpausmi un dzīvot pec galvenā glābšanas principa – sākumā pārliecinies par savu drošību un tikai pēc tam glāb citus.

Advertisements

Pareizais jautājums


Saņēmu jautājumu no pazīstamas meitenes, kas tev manī nepatīk vai kaitina. Skaidrs, ka uz tāda veida jautājumiem nekādā gadījumā nedrīkst atbildēt un, protams, tas arī netika darīts. Papildus tam, jāatdzīst, ka pats jautājums netika uzdots pareizi, jo jebkuras cilvēka īpašības kaut kādos apstākļos var patikt vai nepatik. Piemēram, braucot izklaidēties, var šķist, ka pārlieku liela pasākuma plānošana ir garlaicīga, savukārt ejot pārgājienā, noteikti novērtēsi cilvēka īpašību, kas ir skrupuloza plānošana un iespējamo apstākļu analizēšana. Līdz ar to pēc pašas būtības jautājums bija nepareiz, labi zinot ar kādu mērķi tas tika uzdots, kā rezultātā, atbildot uz šo jautājumu, pati atbilde vienmēr ir nepareiza un tas, kurš to dara, zaudē.

Kāds jautājums būtu pareizs? Sākumā jāsaprot, kas ir kaisle un mīlestība, vai arī jebkādas citas cilvēciskās attiecības ārpus profesionālās sfēras. Tās ir emocijas. Līdz ar to svarīgi otrā cilvēkā mācēt izraisīt emocijas, un nav no svarīgi vai emocijas ir pozitīvas, vai negatīvas, jo kvalitatīvās attiecībās ir nepieciešamas abas. Jā, tieši tā, abas. Ja visu laiku būsi pozitīvs, apnikisi, negatīvs, tas pats. Līdz ar to pareizais jautājums būtu tāds, kādos apstākļos un kādas manas īpašības spēj tevī radīt visspilgtākās emocijas? Un šeit atkal nav vienas pareizas atbildes, jo apstākļi ir dažādi, tāpēc sākumā ir jāreaģē uz esošajiem apstākļiem, visu laiku domājot, kā, izmantojot apkārtējo, radīt cilvēkā jebkādas emocijas, ideālā gadījumā, pārmijus pozitīvas un negatīvas.

Bez tēmas šajā ziemas vakarā


Dīvaina sajūta nepamet jau vairākas dienas. Sēdi pie datora ar velmi kaut ko uzrakstīt, tomēr nav ne spēka, ne iedvesmas izdomāt jaunu un aizraujošu tēmu, kas spētu pavert skatu uz pasauli pa visam no cita leņķa. Neskatoties uz to, nekādi zemie punkti nevar liegt man prieku rakstīt, jo gandarījums no nesen uzrakstītā teksta paliek uz ļoti ilgu laiku un tie, kas to ir darījuši, zina, ka rakstīšana nes lielu siltumu sirdij un dvēselei.

Var uzdod jautājumu, kāpēc virsrakstā ir minēts – ziemas vakarā, ja kalendārā ir marts? Un atbilde sekos tik pat īsa un lakoniska – astronomiskais pavasaris iestāsies pēc pārdesmit dienām un mēs joprojām esam aukstajā ziemā.

Mums apkārt notiek neskaitāmi notikumi un pat tagad, rakstot šo ierakstu, tiek publicētas simtām ziņu. Savukārt nemitīgā skriešana un sekošana līdzi dažādiem notikumiem liek raisīties vienīgai velmei apstādināt laiku, uzspiest pogu un izslēgt visu. Atrasties kaut kur aiz laika un telpas, lai varētu apsēsties un padomāt par visu, kas notiek. Atrast jēgu vai arī to pazaudēt, revidēt vērtības vai arī tās dzēst un svarīgākais, apkopot domas kaut kam jaunam un saistošam, ko ierakstīt šajā blogā. Ikdiena viennozīmīgi apēd mūs pašus un liek spēlēt tūkstošiem lomu ar iepriekš uzrakstītu scenāriju un bieži uzrakstītu lugas nobeigumu. Pēc katras labi vai slikti izspēlētas lugas seko nākošā un tad vēl viena. Ja spēlējam pēc noteikumiem, tad visi ir apmierināti un gatavi tev iedod nākamo lomu, iespējams nedaudz labāku par iepriekšējo, bet, ja esi nospēlējis slikti, tad nākamajā lugā atradīsies pavisam maza un nemanām lomiņa, vai arī tiksi izdzīts no skatuves un nāksies meklēt jaunu aktieru sastāvu. Visiem ir ienācis prātā jautājums, vai tad mēs paši nevaram izdomāt lugu, sarakstīt izcilu dramaturģijas darbu un to nospēlēt? Protams, ka nē, jo šī luga tiek rakstīta ar daudzu cilvēku emocijām un pūlēm un viens pats cilvēks, lai arī cik lielisks viņš būtu, nespēs mainīt un ietekmēt teātri ar neskaitāmiem aktieriem un vēl lielāku skatītāju pūli.

Izcilība – dāvana vai lāsts


Jau no pašas bērnības mums apkārtējie cilvēki apgalvo, ka jebkurā vietā jābūt izciliem. Visa izglītības sistēma ir skrupulozi būvēta, lai bērniem radītu sajūtu, ja nebūs izcils, nebūsi nekas. Visi atceras katra skolotāja spārnoto teicienu, ja slikti strādāsi, slaucīsi ielas, kaut arī mūsdienās bērnus varētu baidīt ar ko citu, ja slikti mācīsies, strādāsi par skolotāju. Vai tiešām izcilība ir veiksmīgas un laimīgas dzīves priekšnoteikums, un vai tiešām cilvēki, kas uzrāda viduvējus rezultātus, paliek aiz lielās likteņa skatuves?

Šodien gāju no mācībām un pieturā pamanīju vienu puisi, kas centās ar vārdiem demonstrēt meitenei, cik viņš ir izcils. Man sanāca aizkavēties pieturā un nedaudz dzirdēt monologu. Puisis ļoti aktīvi kaut ko stāstija par saviem panākumiem kaut kādos ar mācībām saistītajos projektos un lielijās par saviem sasniegumiem. Tad es iekāpu transportlīdzeklī, un klusā garām braucošo automašīnu skaņa raisīja manī pārdomas par izcilību. Sāku atminēties skolu un studijas, apkārtējos paziņas un draugus, kā arī atcerējos samērā pasen lasīto pētījumu.

Sociālie tīkli ļauj ieskatīties tur, kur agrāk pieeja bija liegta. Aplūkojot aktuālās darba vietas un publicēto dzīvi, var secināt, ka tie kas vislabāk mācijās skolā, strādā vienkāršā darbā, viņiem ir vienkārša ģimene un viņi dzīvo ļoti viduvēju dzīvi. Tas pats arī ar studijām. Neviens no izciliem kursa biedriem nav nopelnījis milzīgas naudas summas un daudz no viņiem ieņem vienkāršu ierēdņu amatus. Toties tie, kas mācijās vidēji vai nedaudz labāk par vidējo, ieņem augstākus apamatus un savu dzīvi būvē daudz interesantākā veidā.

Lai saprastu, kāpēc notie tā un ne savādāk, es sāku domāt par iemesliem un pazīmēm, kas liek mums uzskatīt kādu cilvēku par izcilu. Pirmām kārtām par izcilu mēs uzskatām cilvēkus, par kuriem citi saka, ka tie ir izcili. Tiek veidota sabiedriskā doma, sākumā klasē, pēc tam kursā un pēc tad citās dzīves jomās. Savukārt cilvēkiem, kuri iegūst šādu statusu, ļoti patīk, ka viņi tiek novērtēti augstāk par pārējiem. Visvairāk par naudu cilvēkiem patīk statuss. Jo augstāks statuss, jo cilvēks jūtas spēcīgāks un pārāks par pārējiem. Tas ir kā narkotikas, kas rada atkarību. Bērnībā bieži cilvēkiem šis ceļš sākas ar vecākiem, kuri vēlas pierādīt pārējiem, ka tieši viņu bērns ir visgudrākais un vistalantīgākais. Šādi vecāki ir egoisti un nedoma par bērna nākotni.

Tomēr dzīve ļoti mīl, lai viss būtu līdzsvarā. Cilvēki, kas aizraujas ar velmi būt izcili, nesaprot, ka tā ir psiholoģiska slimība, ar kuru jāgriežās pēc palīdzības. Sabiedrība ir veidota tā, ka izcilība tiktu atbalstīta, tāpat kā alkohola tirgošana, bet vai lielās devās alkohols ir labs veselībai? Tieši tas pats notiek ar izcilību. Cilvēks, kurš jūtas izcils, pieliek lielas pūles, lai par tādu arī paliktu. Viņš mācīsies vairāk par citiem, viņš demotivēs citus, sakot, ka nav vērts censties, jo tāpat nekas nesanāks, tādējādi apkarojot konkurentus, viņš augstprātīgi un nievājoši izturēsies pret apkārtējiem, tādējādi patiesībā cenšoties panākt no citiem cilvēkiem atzīšanu, ka viņš ir izcils, jo viņu no pašas bērnības vērtē un citu vērtējums viņam ir vissvarīgākais uz pasaules.

Dziļi sirdī cilvēks, kurš vēlas būt izcils, būs nelaimīgs, jo viņš nepārtraukti izjutīs viņa galvā izdomātu sabiedrības spiedienu. Viņam gan mācībās, gan darbā palielinās slodzi, jo visi zina, ka no viņa var dabūt vairāk.  Tieši izcilus cilvēkus sūtīja skolas laikā uz olimpiādēm, pirms kurām viņiem bija ļoti rūpīgi un ilgi jāgatavojās, līdz ar to viņi tika vairāk noslogoti, lai skola un skolotājs varētu plūkt laurus.

Šeit rodas jautājums, ja sistēma ir regulēta tādā veidā, ka tā meklē un apbalvo izcilus cilvēkus, vai izcilie cilvēki dod vislielāko pienesumu sabiedrībai, kas viņus atbalsta? Lūk, kur slēpjās otra lāsts. Sabiedrība no izciliem cilvēkiem neko papildus neiegūst, jo šie cilvēki pēc sava rakstura ir visu dzīvi dzīvojuši, lai sasniegtu tieši savu, nevis komandas, labāko rezultātu. Izcilnieki nekad nedarbojas priekš komandas vai sabiedrības, bet vienīgi izmanto pirmo vai otro, lai uz to resursu rēķina paceltos vēl augstāk. Šo var izskaidrot ar to, ka izcils cilvēks var būt tikai viens. Ja izcils cilvēks patiesi strādās priekš komandas mērķa, tad izcili būs visi un sākotnējais izcilnieks nespēs apmierināt savu tieksmi pēc pozitīva novērtējuma no citu puses, jo tieši citu vērtējums viņam ir vissvarīgākais, tāpēc ka par izcilu cilvēku pataisa sabiedrība. Izcilība vienmēr ir salīdzināšana. Ja nav ar ko salīdzināt, tad nevar būt izcils.

Kaut kad biju lasījis, ka cilvēki ar visaugstāko IQ neko lietderīgu nedara, es domāju neizmanto savu IQ, lai tiešām nestu labumu ar milzīgu pievienoto vērtību sabiedrībai. Paradoksāli, bet tieši cilvēki ar visaugstāko IQ strādā akciju vai fondu biržās, strādā azarspēļu biznesā, kur var gūt lielu peļņu un veido agresīvu biznesu utt. Viss tiek veikts, lai apmierinātu tieši savas velmes. Savukārt par ugunsdzēsējiem, ārstiem, skolotājiem un citās sabiedrībai noderīgās profesijās, iet strādāt cilvēki ar vidēju vai nedaudz virs vidēja IQ līmeni. Šis ir izskaidrojams ar to, ka tieši cilvēki ar vidēju vai nedaudz augstāku virs vidēja IQ, patiesi apzinās, ka viņi vieni paši neko nespēs paveikt un ir nepieciešams komandas darbs, lai sasniegtu mērķi un labus rezultātus. Viņi apzinās, ka tieši komadas darbs un prasme sadarboties ir lielākā vērtība. Viņi māk to darīt, jo no bērnības, viņiem bija vairāk mācīties komunikācijas prasmes, jo viņi nebija nedz augstprātīgi, nedz aizņemti ar tiekšanos uz izcilību.

Vēl viens lāsts, kas ir izciliem cilvēkiem, tā ir nepareiza audzināšana pēc būtības. Vecāku pienākums ir izaudzināt bērnu, lai viņš būtu pēc iespējas brīvāks no visiem steriotipiem, lai viņš spētu brīvi izrādīt savas emocijas, efektīvi un patīkami komunikcēt ar citiem cilvēkiem, justu empātiju un būtu pilnīgi brīvs savā izvēlē, ko darīt un par ko mācīties. Vēcāku viens no galvenajiem uzdevumiem ir iemācīt bērnam pašu galveno, būt laimīgam šajā dzīvē un uz visu skatīties pozitīvi, darīt pašam un vienmēr palīdzēt citiem un padod roku tam, kurš netiek līdzi, iemācīt priekšplānā izvirzīt cilvēciskās vērtības, tādas kā draudzība, līdzjūtība, izpalīdzība utt. Bērni, kuriem par mērķi tiek izvirzīta izcilība, iepriekšminētās lietas neiemācās, vai iemācās daudz sliktāk, jo viņu laiks un prāts ir nodarbināts pavisam ar citām lietām, tā ir konkurence, citu noniecināšana un citu vērtēšana. Šāds bērns nekad nebūs laimīgs, jo zaudējot izcilības statusu, viņš zaudēs iespēju apmierināt savas tieksmes, un aizpildīs šo tukšumu ar kaitīgām un destruktīvām lietām, jo būt laimīgam, viņam nebija laika iemācīties.

Nobeigumā vēlos pateikt, ka dzīvē nav svarīgi būt pirmajam vai būt labākajam, bet svarīgi ir būt laimīgam un apzināties, ka dzīvo tieši tādu dzīvi kādu vēlies, jo tie kuri tevi vērtē, paši cīnās ar savām problēmām, jo katrs citos redz tikai un vienīgi savus personīgos trūkumus.

Iziešana ārpus rāmjiem – filma Perfekts svešinieks (Perfect Stranger)


Tie, kas manu blogu lasa regulāri, noteikti būs izbrīnīti, kāpēc es rakstu par kaut kādu 2007. gada filmu. Papildus tam, filma noteikti nav tajā kategorijā, no kuras izvēlos brīvā laika kavēkli. Tomēr es to noskatījos, kaut arī divos piegājienos pa stundai. Par saviem motīviem un secinājumiem vēlāk, bet sākumā par pašu filmu.

Perfektais svešinieks ir stabili B kategorijas filma ar Hale Beriju (Halle Berry) galvenajās lomās. Viņu mēs varam pazīt pēc filmām James Bond: Die Another Day un Gothika.

Īsumā par filmu. Viduvēja aktieru spēle, vienkārš sižets ar samērā sagaidāmu atrisinājumu priekš tiem, kuri iepriekš bija skatījušies Gotiku. Galvenā varone ir valdonīga, egoistiska psihopāte, kas manipulē ar cilvēkiem un dara visu, lai novērstu no sevis jebkāda veida aizdomas par slepkavību. Diemžēl filma tika izveidota tā, ka jau no paša sākuma neradās nekāda vēlēšanās just līdzi galvenajai varonei, kas bija žurnāliste, kuru atstādināja no darba, par labi paveiktu darbu, kas neatbilda avīzes politiskajām interesēm. Visas filmas garumā atspoguļojās viņas nicinājums pret citiem cilvēkiem, manipulēšana, neadekvāta uzvedība un aukstasinība. Filma izrādījās neveiksmīga tāpēc, ka spriežot pēc sākotnējās režisora ieceres, mums vajadzētu just līdzi galvenajai varonei un gribēt sevi asociēt ar viņas kaut kādām itkā labajām īpašībām un šādai līdzi jušanai vajadzēja būt līdz pašām beigām, kad mēs uzzinām, ka patiesībā slepkava ir viņa. Tomēr tēls tika jau no pašas filmas sākuma pasniegts nekvalitatīvi, kas radīja no pirmās minūtes negatīvu atieksmi. Papildus tam, filmā bija daudz klišeju, piemēram, ja cilvēks ir hakeris, viņš var uzlauzt pilnīgi visu. Šo filmu no mūsdienu perspektīves ir vērts skatīties tikai, ja esat Hale Berijas fans, jo neko citu tur atrast īsti nevar.

Tagad par rāmjiem. Kā es nonācu līdz šai filmai? Ļoti vienkārši, palūdzu vienai pazīstamai meitenei ieteikt man jebkuru filmu pēc viņas ieskata, kuras skatīšana man nebūtu raksturīga. Patiesību sakot, biju gaidījis romantisku komēdiju, vai raudulīgu drāmu, bet biju patīkami pārsteigts, ka viņas gaume ir daudz nedradicionālāka kā varētu iztēloties priekš jaukām un foršām meitenēm. Rezultātā, kaut arī pati filma no manas puses izpelnījās samērā skarbu kritiku, tomēr pati filmas noskatīšanās manī radīja daudz pozitīvu emociju, jo tā lieliski izmete ārā no rāmjiem, jo pats brīvprātīgi to skatījies nebūtu. Jauna pieredze, jaunas izjūtas un labs iemesls veikt ierakstu blogā. Noteikti piekopšu šādu praksi arī turpmāk, tikai citās jomās. Prasīšu cilvēkiem kaut ko man ieteikt no kulturas jomas, un centīšos iegūt jaunus iespaidus, tādējādi ieskatoties pavisam citā pasaulē, kura paiet garām man nemanot.

Ķekša pēc


Viens no maniem uzstādījumiem ir uzrakstīt vismaz vienu rakstu mēnesī, ko es arī sistemātiski izpildu. Kaut arī laika ir maz un iedvesma ir aizbraukusi atvaļinājumā uz ilgu laiku, tomēr esmu šeit un rakstu. Izmantošu šo vienkāršo, bet populāro triku starp bloga rakstītājiem – ja nav par ko rakstīt, raksti par rakstīšanu.

Klasika ir regulāri atskatīties atpakaļ un izteikt atziņu, atbildot uz vienu īsu jautājumu, kāpēc es rakstu blogu. Ja palasa uzmanīgi iepriekšējos rakstus, kas rakstīti, piemēram, 2015. un 2016. gados, tad var redzēt, ka šī atbilde un tās atziņa un jēga, kā arī saturs nemitīgi mainās. Pārmaiņas noteikti ir pozitīvs rādītājs, jo tas nozīmē, ka bloga autors aug un attīstās.

Svarīgākais, ko centos ievērot visu laiku, sagatavojot rakstus, tā ir izvairīšanās no cikliskām lietām. Piemēram, ļoti viegli sākt rakstīt par sporta zāles apmeklēšanu, tomēr ļoti grūti pēc tam nokāpt no tās tēmas. Cilvēks ieciklējās, paplašina zināšanas par sporta zāli un viņam gribas ar to dalīties. Diemžēl monētas otrā puse ir redzes loka sašaurināšanās par pārējām tēmām. Līdz ar to nākas nepārtraukti meklēt viduceļu un risinājumus. Viens no efektīvākajiem līdzekļiem ir sevis sviešana ārā no komforta zonas. Ja kāds tagad lasa šo tekstu un jūtās komfortabli, tad pirmais ko var darīt, tas ir piecelties no krēsla vai gultas, nostāties puspietupiena pozā un tādā stāvoklī lasīt šo raksta atlikušo daļu. Komforta nebūs, un rezultātā tiks nostiprināti kāju muskuļi, tā tad ķermenis attīstīsies un kā jau minēts senā parunā, veselā miesā, vesels gars.

Par turpmāko. Noteikti uzrakstīšu kādu stāstu, par pamatu ņemot tiesas spriedumu. Pats tiesas nolēmums man jau ir atrasts, atliek tikai pievienot tam māksliniecisko sastāvdaļu un latviskot tajā minētos apstākļus, jo spriedumu ņēmu no Anglijas tiesas.

Plānos ir tupināt rakstīt un rakstīt, tikai pašlaik nav zināms apjoms, līdz ar to nekādus solījumus un mērķus sev neizvirzu, bet noteikti pieturēšos pie formāta –  vismaz viens raksts mēnesī. Protams, ja iedevesma izdomās atgriezties no dievs vien zin, kur tā ir aizbraukusi vai aizlidojusi, vai aizpeldējusi, rakstu būs vairāk. Bet pagaidām visiem novēlu patīkamas kāju un vēderu muskuļu sāpes, kad piecelsieties no puspietupiena pozas.

Pārsteigums – mūsu pasaules robežas


Katru dienu, pieceļoties no gultas, mēs cenšamies atrasties savā tik drošā un patīkamā komforta zonā. Mēs darām tās lietas, ko esam pieraduši veikt katru dienu. Vingrošana, zobu tīrīšana, brokastu gatavošana, ziņu skatīšanās, tas viss mūsos rada ikdienas sajūtu un pasauli, kurā nekas mums negaidīts un neparast nevar notikt. Jautājums, kā izkļūt ārā no apburtā loka, kas nelaiž vaļā un ar katru dienu tikai savelkas un savelkas ciešāk? Ko darīt, ja nevaram vairs atšķirt vienu dienu no otras un pat nedēļas priekš mums sāk lidot kā stundas? Ļoti vienkārši, jākāpj ārā no savas komforta zonas, kas patiesībā mums liedz attīstīties.

Viena man pazīstama meitene, ļoti gudra un spējīga, mācēja ar varonīgu apņemšanos izmest sevi jau otro reizi no savas tik interesentās, kaut arī smagās komforta zonas, kurā jau vairākus gadus viņa bija radusi atrasties dienu no dienas. Viņa devās pretīm nezināmajam, būdama gatava uz visu. Man ļoti interesanti bija vērot, kā jauni izaicinājumi viņai tikai deva klāt papildus adrenalīnu un endorfīnu, un varēja manīt, kā viņa ar katru dienu aizvien vairāk atplaukst kā baltā tuksnesī pēc lietus sarkanais zieds. Lūk, kas notiek ar cilvēku, kad viņš tiek ārā no savas komforta zonas. Viņš jūtas it kā piedzimis no jauna, pasaule kļūst tik jauka un draudzīga, spēcīgas emocijas un pacilāts garstāvoklis ar vēja spārniem ceļ viņu debesīs un šķiet, ka viss šajā pasaulē ir iespējams.

Manis iepriekš aprakstītais piemērs parāda, cik svarīgi ir būt tur, ārā, nevis sēdēt mazā un šaurā pasaulē, ko esam paši sev uzbūruši. Pēc manām domām, labākais veids, kā tikt ārā no komforta zonas, ir pārsteigums. Mums ir jāmacās pārsteig ar sevi citus cilvēkus, kuri atrodas mums apkārt.

Pirmkārt, ja mēs vēlamies kādu pārsteigt, tad mums jādara kaut kas tāds, ko ikdienā mēs nekad nebūtu darījuši, piemēram, varam nokrāsot matus zaļā krāsā (tas ir ļoti ekstrēms piemērs). Otrkārt, mēs dodam iespēju citiem izjust emocijas, ko ikdienā lielākā daļa no cilvēkiem neizjūt, jo vienkārši ir aizmirsuši kā tas ir, dēļ darba un ikdienas rūpēm. Treškārt, pārsteigums rada neordināras situācijas, kas maina pasauli mums apkārt, tādējādi visus apkārtējos, viņiem nemanot, arī grūžot ārā no komforta zonas, jo pasaule, kurā viņi agrāk jutās tik aizsargāti, sāk pamazām pazust. Tāpēc aicinu visus pārsteigt viens otru un mainīt pasauli mums apkārt, lai nevienam nebūtu iespējams aizsnausties savā iekšējā pasaulē, jo plašie realitātes lauki ir daudzas reizes interesantāki.