Rozmarīns un dienvidu saule


Patīkami ir kavēties atmiņās par dažādiem ceļojumiem, kā arī ļoti patīkami iztēloties nākotnes piedzīvojumus. Kaut arī Latvijā laikapstākļi ir samērā vēsi, neskatoties uz silto ziemu, saule pamazām ņem virsroku pār mākoņiem un aukstajiem austrumu vējiem. Pārdomas par to, kāda būs vasara, noteikti iezogas katram, kurš nav plānojis strādāt visu silto laiku bez apstājas. Šoreiz nelielas pārdomas par visu un ne par ko konkrētu.

Politikā visdrīzāk būs ļoti nemierīgs laiks, tāpēc, ka tuvojās pašvaldību vēlēšanas Rīgā un uz spēles ir likta likme vairāku miljardu euro apmērā. Tie cilvēki, kuriem nav žēl sava laika, viennozīmīgi veltīs daudz pūles, dažādos veidos piedaloties politiskajās sacīkstēs.

Starptautiskais tūrisms noteikti šogad nebūs lielā cieņā, tāpēc redzēsim vietējo pakalpojuma sniedzēju uzplaukumu, ko labprāt nodrošinās Rīgas, Mārupes, Baložu un Ķekavas iedzīvotāji. Lielai daļai sanāks atklāt Latvijā vēl nebijušas vietas un saņemt jaunas emocijas, tāpēc ka ikdienā apceļot Latviju ir sarežģītāk, nekā apceļot, piemēram, Grieķija ziemeļus.

Epidēmija noteikti mūs vēl kādu laiku nepametīs, jo Eiropas Savienība apsolīja izdalīt papildus naudu negatīvo ekonomisko seku mazināšanai, kas nozīmē lielus publiskos iepirkumus, naudas dalīšanu savējiem un līdzīgu naudas tērēšanas pasākumus. Tāpēc laiku pa laikam redzēsim gan visādus jaunus ierobežojumus, gan skaistas uzvaras no valdības puses.

Mans ieteikums visiem, pēc iespējas distancēties no visa notiekošā, par ko stāsta ziņās. Dzīve ir pārāk interesanta, ja to veido uz individuālo notikumu pamata. Mīlestība, piedzīvojumi, sports, pārgājieni, jaunu lietu iegāde, rakstīšana, dzejošana, zīmēšana, muzicēšana, tas viss ir tik skaists, ka ir pelnījis, lai tam veltītu pilnīgi visu vasaru bez jebkādām atkāpēm.

Gadījumā, ja kādam vasaras karstumā sanāk piedzīvot arī kādu bēdīgāku brīdi, noteikti jāpieiet visam filosofiski, jo pat kādu zaudējot, mēs tikai un vienīgi aizveram noteiktu grāmatas lapu, kas pabeidz nodaļu, bet nekādā gadījumā nepārtrauc pašas grāmatas rakstīšanu.

Ceru, ka visiem lasītājiem vasara nesīs daudz jauku brīžu un šī sezona būs kārtējā aizraujošā un neticamā, dažādu notikumu pārpildīta. Jāatceras, ka mēs paši veidojam savu dzīvi un paši esam savi saimnieki, aktieri, režisori, producenti un dekorāciju meistari.

 

Kura šis gads patiesībā ir?


Ierastā dzīves ritējumā Lieldienu brīdienas tiek uztvertas kā garāka atpūta no rutīnes un darba gaitām. Tieši šajās brīvdienās parasti izdodas izbaudīt atnākošo pavasari. Diemžēļ šis gads nav kā ierasts, jo par vainu tam visam ir karantīna. Problēma pat ir nevis ierobežotā pieejā dažāda veida pakalpojumiem, kā restorāni vai kafeinīcas, bet gan cilvēku noskaņā, kas spraucās ārā pat cauri šķietami laimīgajām sejas izteiksmēm. Tā nu mēs visi dzīvojam un gaidam, kad beidzot beigsies valstī izsludinātais ārkārtas režīms. Tāpēc dažādās diskusijās bija apspriesti jautājumi, kurš šajā laikā jūtas vislabāk, kuram patiesībā pieder laiks? Šī iemesla dēļ rakstā apskatīšu, kura šis gads patiesībā ir?

2020. gads ir žurkas gads. Interesanti, ka 12 gadus atpakaļ, 2008. gadā sākās ekonomiskā krīze, vēl pirms 12 gadiem 1996. gads bija pēdējais gads pirms lielās Āzijas ekonomiskās krīzes, savukārt 1984. gads un 1985. gads bija pēdējie stabilas izaugsmes gadi pasaulē, pēc kā notika straujš naftas cenas kritums, kā rezultātā PSRS ekonomiskā situācijas tik ļoti pasliktinājās, ka tai bija jāsabrūk. Protams, pie katra gada var pievilkt klāt dažādus zīmīgus notikumus, tomēr šeit skaidri redzams cikliskums, kas cilvēku dzīvē un arī ekonomikā eksistē. Interesanti, ka arī nākamais divpadsmit gadu cikls pēc 2008. gada cikla sākās ar tik zīmīgiem notikumiem kā pandēmija un karantīna. Pie tam ir vēl viena intersanta sakritība, 1980. gadu krīze sākās dēļ ASV ekonomiskām problēmām, 1998. gada krīze sākās dēļ Dienvidaustrumu Āzijas ekonomiskām problēmām, 2008. gada krīze sākās dēļ ASV ekonomiskām problēmām, savukārt 2020. gada krīze atkal sākās dēļ Āzijas šoreiz ne ekonomiskām problēmām. Līdz ar to 2020. gadu noteikti varam saukt par žurkas gadu ar tai raksturīgajām krīzēm.

Vēls intersanti, ka Latvijā 2020. gada dzīvnieks ir bebrs, precīzāk, Eirāzijas bebrs. Toties no kukaiņu pasaules šis gads ir ziedmušas gads. Līdz ar to šī gada ģērbonī varētu ielikt žurku, bebru un ziedmušu, kaut kur augšā.

Šis gads noteikti nav ceļotāju un iepirkšanās gads, tāpēc šis ir to cilvēku gads, kuriem patīk sēdēt mājās un kuriem nepatīk iepirkties. Rezultātā šis gads noteikti ir mājsēžu gads, par kuriem piespiedu kārtā transformējas liela daļa valsts iedzīvotāju. No tā varam izdarīt secinājumu, ka šogad dominēs nodarbes, ar kurām var nodarboties mājās, tā ir ēst gatavošana, televizora skatīšanās, grāmatu lasīšana un datorspēļu spēlēšana. Par pēdējo nodarbi varam teikt, ka šis noteikti ir geimeru gads, jo pašlaik sēdēšana pie datora ir sociāli atbildīga nodarbe, savukārt iet laukā un iepazīties ar jauniem cilvēkiem ir sociāli bezatbildīga darbība, par kuru paredzēts sods.

Nobeigumā var apkopot, ka 2020. gads ir žurkas, bebra un ziedmušas gads, ja raugās no dzīvnieku pasaules skata punkta. No cilvēku nodarbes viedokļa šis ir pasīvais mājsēžu un geimeru gads. Agri vai vēlu pandēmija beigsies un tad atkal ausīs ceļotāju un piedzīvojumu meklētāju gads, kas visdrīzāk būs 2021. gads.

Cilpas ap mūsu pasauli


Šoreiz gribas uzrakstīt par kaut ko vienkāršu, acīmredzamu, bet tajā pašā laikā nemanāmu no ikdienas rūpju skatapunkta. Katru dienu mēs mostamies, mazāgajamies, ģērbjamies, ejam uz darīt kaut kādas savas lietas, piemēram, strādāt, tad atnākam atpakaļ, ēdam, kaut ko lasām vai skatāmies un ejam gulēt. Tā notiek katru dienu. Kur paliek laiks un vai mēs vispār to pamanām?

Cilvēks lielāko daļu dzīves pavada savā fantāziju un sapņu pasaulē. Mēs dzīvojam nākotnes sapņos, cenšoties risināt tagadnes problēmas. Pie tam, prāts tik ļoti visu automatizē, ka mēs pārstājam pamanīt elementārākās lietas. Kurš, piemēram, atceras, kā viņš tīrīja zobus trīs dienas atpakaļ, vai gatavoja ēst nedēļu atpakaļ? Visdrīzāk neviens no lasītājiem to neatcerēsies, jo mēs to daram automatizētā stāvoklī, patiesībā atrodoties iedomu pasaulē, kurā norisinās kaut kādi tikai mums zināmi procesi. Piemēram, var plānot bloga rakstīšanu un vienlaicīgi skriet. Šajā procesā skriešana būs automātiskas darbības, ko ķermenis ir pieradis darīt neskaitāmas reizes un pats interesantākais, ka domājot par blogu, visdrīzāk tuvākajā nākotnē tu atkal skriesi.

Tādējādi tiek veidotas cilpas, no kurām mēs tikai ar milzīgu piepūli varam tikt ārā, jo prāts tik ļoti visu optimizē, ka jebkura jauna un citādāka lieta kļūst neērta, izraisoša bailes un šķietami vispār nevajadzīga mūsu dzīvē. Viegli pateikt, tad jau jāsāk darīt kaut ko lietas labā, bet iespējams, ka kaut kā jauna sākšana ir kārtējā cilpa, un notiek regulāri, kā iekšējs protests pret ierasto, kas beidzas ar neizbēgamo atgriešanos iepriekšējā punktā.

Mūs vada bailes


Raksti manā blogā parādās aizvien retāk un retāk, bet tā noteikti nebūs nākotnē. Šodien nolēmu piesēsties pie datora un uzrakstīt par kādu tēmu, kas pirmā ienāk prātā. Diemžēl izjūtu to stāvokli, kad atrast labu un sakarīgu ideju ir ļoti grūti, jo reta rakstīšana blogā notrulina prātu šajā virzienā. Ja vēlaties daudz ideju un tēmu, rakstiet bieži un tās pašas nāks jūsu galvā. Pagaidām par bailēm un sabiedrību, par vadīšanu un kontroli. Šoreiz pacentīšos maksimāli īsi, bet kodolīgi.

Bieži saka, ka brīvība ir sajūta, kad tev vairs nav bail. Sajūtas, kas iekšēji saka, stop, vairs neeksistē un tu vari ļauties domas brīvībai un rīkoties tā, kā pats vēlies. Tomēr sabiedrības mērķis ir pretējs tavējam, jo sabiedrībai vajag no tevis, viens – maksā nodokļus, divi – uzturi ģimeni, trīs – sargā sabiedrības vērtības, četri – īsi nenodzīvo līdz pensijai. Lai kontrolētu lielāko cilvēku daļu tiek radītas un uzturētas dažādas bailes, piemēram, nemaksāsi nodokļus, nebūs pieejama medicīna, tev nebūs ģiemenes, vecumdienas pavadīsi vientulībā, nesargāsi sabiedrības vērtības, vai pārkāpsi tās, sabiedrība izjuks un tu tiksi publiski nosodīts, kļūsi par pensionāru, būsi vecs, nekam nederīgs balasts sabiedrībai utt. Pēc būtības, ja mēs paskatamies detalizēti, visa sabiedrība ir būvēta tikai un vienīgi uz bailēm. Valsts ļoti veikli izmanto bailes, lai kontrolētu cilvēku, piemēram, krimināllikuma vai administratīvā likuma sankcijas. Lielākā daļa cilvēku baidās tās pārkāpt Protams, tādas tiesību normas, kas aizliedz laupīt, zagt utt., ir svarīgas un nepieciešamas, toties tādas normas, kas ierobežo vārda brīvību vai personīgo brīvību, ir nosodamas un Latvijā tādas ir atrodas lielā skaitā.

Ja pieņemam, ka dzīvojam nepārkāpjot krimināllikumā noteiktās normas un pieturamies pie administratīvās kārtības, vismaz saprātīgās robežās, tad rodas samērā pareizs secinājums, a parējais tak ir atļauts. Tik tiešām viss parējais ir atļauts, ja tiekam vaļā no sabiedrības kontroles rīka – bailēm. Piemēram, ja sabiedrības vērtība ir cienīt vēsturi un kultūru, dari pretēji un ej pretīm sabiedrības steriotipiem, ja sabiedrība saka, izveido ģimeni, maini partneri katru mēnesi, sabiedrība nevēlas, lai tu nodzīvo līdz 100 gadiem, tad par spīti visiem izdari tā utt. Šeit svarīgākais ir iet pretīm bailēm un atbrīvoties no bailēm būt nosodītam un būt izolētam, ja nedzīvosi pēc sabiedrībā pieņemtiem steriotipiem un klišejām, jo tikai tādā veidā ir iespējama brīvība, kurā var būt maksla, piedzīvojumi, pašizpausme, zināšanas, izglītība un gaisma.

Augstāk tālāk stiprāk


Šodiena ir kārtējā, nu jau pavasara diena un man ir uznācis garstāvoklis kaut ko savā nodabā parakstīt blogā, lai lasītāji varētu paskatīties uz pasauli no kārtējā jaunā leņķa. Zinu, ka daudziem patīk lasīt pārdomas, jo tieši tajās slēpjās dažādas dzīves patiesības, emocijas un arī maldība. Atceros, ka sporta laukumā agrāk tika rakstīti vārdi: Augstāk, tālāk, stiprāk. Reizēm šie vārdi bija attēloti citādākā kārtībā, bet jēga palika tā pati.

Augstāk. Mēs visi nepārtraukti tiecamies uz augšu, uz mūsu izfantazēto un par pareizu noteikto virsotni, no kuras mēs vēlamies raudzīties uz apkārtējo pasauli un teikt, ka zem mums ir visi, bet virs mums nav neviena. Es tajā skaitā vienmēr virzos uz augšu, lai nu kāds jautājums tas būtu, kaut arī reizēm saniedzot vienu virsotni, saproti, ka tā īstā bija blakus.

Tālāk. Virzamies uz priekšu un bēgam no savas pagātnes. Dzēšam un cenšamies aizmirst neveiklus brīžus un no distances atcerēties spožās dzīves uzvaras, kaut arī tieši negatīvie brīži mūs ir visvairāk mācījuši, bet uzvara vienīgi apreibināja, ļaujot ticēt ka esam labākie un stāvam uz visaugstākās virsotnes.

Stiprāk. Katru dienu pavadām ar mērķi būt stiprākiem par savu vakardienas es. Reizēm tas ļoti labi izdodas, bet reizēm tieši otrādi, saprotam, ka tas labais un pareizas cilvēks spogulī bija vakar, bet šodien priekšā uz tevi skatās slinkais un miegainais es.

Patiesībā, dzīve ir daudz sarežģītāka par trīs vienkāršiem vārdiem. Tikai ar laiku mēs saprotam, ka lidojot aizvien augstāk, nākas sāpīgāk krist, dodoties tālāk, sanāk mērot garāku ceļu, lai atgrieztos un padarot sevi stirprāku, mēs aizmirstam, kā ir būt vajiem un kļūstam skarbāki un augstprātīgāki.

Dzīves ceļš


Daudzi cilvēki nodzīvo savu dzīvi un pat neuzdot jautājumu, kas patiesībā dzīve ir priekš viņiem pašiem. Savukārt citi, nemitīgi slīgst pārdomās par dzīves un cilvēces jēgu, savu vietu zem saules un pasaulē, nododas dziļiem un sarežģītiem jautājumiem. Dzīvi var uztvert visādos veidos, tā var būt kā ceļojums, kuram ir skaidrs sākums un beigas, dzīve vār būt kā nebeidzamas sacīkstes ar konkurentiem, ģimenes locekļiem un draugiem, dzīve var būt kā spilgts un skaists romāns, kurā nepārtraukti rodas jauni apstākļi un notikumi, kas romānu padara aizvien sarežģītāku un komplicētu, dzīve var būt kā cīņa par kādām vērtībām un ideāliem, dzīve var būt arī kā spēle, kur viss ir tik pat reāls kā nereāls un kur fiziskā pasaule saplūst kopā ar fantāzijām, aizvien jaucot nost trauslo robežu.

Nav svarīgi, kā mēs uztveram savu dzīvi, jo katrs redzējums ir savā ziņā pareizs, bet svarīgi ir dzīvot ar apziņu, ka tieši mēs paši esam sava romāna, savas cīņas, sava ceļojuma un savas spēles autori un tikai pašiem aktīvi darot lietas, mēs veidojam savu dzīvi.

Vakara pārdomas par rāmjiem un izaicinājumiem


Jānoslēdz šis trīs dienu ierakstu maratons ar kaut ko vairāk filosofisku, kas saistīts ar personību un cilvēka attistīšanos. Kā jau parasti, rakstot par ekstenciālām tēmām, blakus ir karsta, tvaikojoša tēja, visapkārt miers un pilnīgs klusums, ko pārtrauc tikai melnas klaviatūras taustiņu klabēšana.

Svarīgs noteikums, ko es vienmēr ievēroju, neliec darīt citam to, ko pats neesi darījis. Šī attiecas uz uzdevumiem, lai izietu ārpus saviem rāmjiem. Lai to veiksmīgi darītu, ar pazītamiem vai mazāk pazīstamiem cilvēkiem reizēm apmainos ar dažādiem uzdevumiem. Esmu lūdzis, lai man iesaka kādu priekš manis neierastu filmu, par ko rakstīju iepriekš, vai esmu ar kādu sarunājis, ka nopērkam viens otram teatra biļetes pēc brīvas izvēles, ar domu, ka katrs nopirks to, kas ir viņa gaumē un otram būs pilnīgi jauna pieredze. Esmu pieņēmis un izteicis dažādus izaicinājumus, kaut vai uztaisīt foto vai uzņemt video par kaut ko neparastu un ekstrēmu. Pamēģiniet ierakstīt video priekš pazīstama cilvēka ar pašsacerēta dzejoļa deklanēšanu, ja pirms tam nekad neko līdzīgu neesiet darījis.

Man dzīve sastāv no daudzām lietām, ko daru pār spīti tam, ka no tā ir bail vai tas ir neērti no sabiedrības skatu punkta, kapēc, lai paplašinātu savus rāmjus un mestu sevi ārā no komforta zonas. Gan dzīve kļūst interesantāka, gan visu laiku jūtama attīstība. Tāda veida uzdevumi palīdz uzturēt plašu skatījumu uz pasauli un attiekties mierīgi pret visu nezināmo un jauno. Tādējādi nepārtraukti tiek trenētas smadzenes un psiholoģiskā noturība. Jo neērtāks un grūtāks uzdevums, jo labāk.

Kad rāmji visu laiku bīdās plašumā, sāc pamanīt citu cilvēku noslēgtību, bailes, nedrošības sajūtu un šauro pasaules redzējumu. Tikai tad dzīvē notiek izmaiņas un pat paziņu un draugu loks sāk pamazām mainīties, jo uzrodās cilvēki ar plašāku dzīves skatījumu, bet pazūd tie, kas stāv uz vietas.

Novēlu visiem nesēdēt sevis izveidotajos būros, bet regulāri un mērķtiecīgi virzīt visas apkārt esošās sienas plašumā. Svarīgākais šeit ir darīt, darīt bez jebkādām atrunām, jo tikai darbība izrauj mūs no sapņu un ilūziju pasaules, izrauj realitātē, kur ir daudz interesantu lietu.

Ko noteikti nedrīkst darīt attiecībās?


Reizēm sanāk tikties ar draugiem, kad kādam no viņiem līdzi ir meitene, ar kuru viņi ir klasiskajās attiecībās un bieži var novērot pilnīgi nepareizu rīcību no vīrieša puses, ko nekad nedrīkst darīt attiecībās ar meiteni. Ņemot vērā, ka nesen šādu ainu man nācās novērot, nolēmu padalīties blogā ar savām pārdomām. Šis ieraksts neatbilst klasiskajai izpratnei par attiecībām, kad vīrietis ir zem sievietes tupele, tieši otrādi, uzrakstīšu, ko nedrīkst darīt, lai zem tās nepakļūt.

1. nekad nedrīkst nest meitenes somiņu, nekādā gadījumā, tu neesi kalps, ja meitene vēlas, lai viņas somiņu kāds nesā, tās ir viņas problēmas;

2. nekad nedrīkst risināt meitenes problēmas, ja viņai kaut ko vajag, lai risina pati, jo visi ir pieauguši cilvēki un attiecības ir domātas priekš emocionālās pasaules, nevis kāda cilvēka noalgošanai uz pilnu darba slodzi;

3. nekad nemaksā par meiteni, ja pat esi ilgstošās attiecībās ar viņu, jo tu taču parasti nemaksā par saviem draugiem, ar kuriem esi bieži vien vēl ilgākās attiecībās;

4. nekad nenostādi savus draugus zemāk par meiteni, ja meitene piezvana un tu esi kopā ar draugiem, viņai nepaveicās un būs vien jātiekas ar mani citā laikā, jo esmu aizņemts vai, lai brauc pie mums un iesaistās kopīgā pasākumā;

5. nekad neved meiteni uz mājām, ja tas tev nav pa ceļam, ja negrib braukt ar taksi, tad vienīgā iespēja ir palikt pie manis, ja šāds variants man ir interesants un viņa ir labi uzvedusies;

6. nekad nesaki neko sliktu par saviem draugiem meitenes klātbūtnē, ja pat draugu lokā mīli pasmieties par kādu no draugiem, tad meitenes klātbūtnē tavi draugi ir vislabākie un foršākie cilvēki uz pasaules;

7. vienmēr meitenei velti ne vairāk uzmanības kā pārējiem, jo priekš tevis visi ir vienādi, viņai nav nekādas priekšrocības attiecībā uz jebkuru no taviem draugiem;

8. nedrīkst izrādīt samākslotas rūpes un līst ar debīliem jautājumiem, piemēram, kā tu jūties, vai tev šeit patīk, ko tu esi tik bēdīga utt., tev uz to ir vienalga, neviens ar varu netiek turēt un, ja kādam nepatīk, vienmēr var doties prom, pie tam šādā veidā tu sevi nostādi zemāk par sievieti un šādi vīrieši no malas izskatās nožēlojami un neinteresanti sievietēm. Vienīgais veids kā vari novērst situāciju, kad meitenei ir garlaicīgi, bet tu vēlies, lai viņa paliek, tas ir ieinteresēt viņu ar kādu provocējošu jautājumu vai neordināru tēmu, liekot viņai par to stāstīt un uzdodot viņai jautājumus, iesaistot viņu sarunā un procesā;

9. nekad neizsmēj meiteni citu klātbūtnē un nevērtē viņu pēc viņas īpašībām, vienīgi par ko var smieties, tā ir kaut kāda rīcība un jokiem jābūt pozitīviem, nevis aizskarošiem;

10. nekad nerisini attiecības draugu priekšā ar meiteni, tāpat nekad nesūdzies par meiteni saviem draugiem un meitenei par saviem draugiem.

Šeit centos apkopot to, kas tiešām iekrīt acīs un, kas nekādā gadījumā nav pareizi, ja ir vēlēšanas viedot attiecības, kurās ir cieņa vienam pret otru un, kur abi ir kopā tāpēc, ka mīl viens otru, nevis viens ir otra kalps un pilda jebkādu citu funkciju, nekā emociju radītājs.

 

Paliekošā iela


Pēdējā laikā nācās daudz laika pavadīt telpās. Pēc ilgāka brīža, izejot ārā uz ielas, sāc pamanīt, ka viss ir kaut kā neierasti un citādi, nekā bija iepriekš. Šāda sajūta rodas nevis tāpēc, ka ir mainījusies iela, bet uz brīdi esi mainījies tu pats. Pieņemot par aksiomu atziņu, ka cilvēka rīcība un lietu uztvere ir atkarīga no sociālās vides, kā arī to ietekmē apkārtējā vide kopumā, tad varam izdarīt secinājuma, ka iela bija un ir tāda pati, tikai ilgākais laiks, kas pavadīts ārpus tās, mainīja ielas uztveri tieši manī.

Izejot uz ielas, redzi, ka pa to iet tik pat nepazīstami cilvēki, kas bija arī agrāk. Pa to kursē sabiedriskais transports un brauc mašīnas. Nekas nav mainījies ilgu laiku, izņemot tevi pašu. Iela kā nebeidzamais cilvēku resurss, iepludina gājējus veikalos, mājās un pagalmos. Cilvēks nekad nevar būt vientuļš, jo iela vienmēr piedāvā iespēju satikt jebkurā brīdī kādu nepazīstamu cilvēku. Tā ir kā taisna bruģa vai asfalta upe, kura vienmēr ir dzīva un haotiski plūst dažādos virzienos.

Izejot ārā, vakara saule apspīdēja ietvi, garām traucās neskaitāmi cilvēki, atgriežoties no savām dienas nodarbēm. Viss tik trauksmains un interesants. Šajā brīdī sāk atgriezties ierastā ielas uztvere un viss nostājās savās vietās. Pārņem priecīgas izjūtas, kad skaties uz šo mūžam plūstošo organismu.

Jo tālāk jo trakāk – agrāk tā nebija


Bieži varam dzirdēt teikumu, ka agrāk tā nebija, vai arī šodien cilvēki paliek aizvien stulbāki, salīdzinājumā ar agrākiem laikiem. Mūžīgā tēma par to, ka senos laikos zāle bija zaļāka un debesis zilākas. Kā tad ir patiesībā un kāpēc mūsos rodas šāda sajūta, un kā pret to cīnīties?

Patiesība ir ļoti vienkārša, cilvēki ar katru gadu kļūst gudrāki, ja mēra vidējo intelekta līmeni. Šī raksta ietvaros izvairīšos no jebkādiem pierādījumiem un atsaucēm, ja kāds vēlas, var pameklēt pats dažādu starptautisko organizāciju pētījumus. Kopējais intelekts pieaug līdz ar tehnoloģiju attīstību un, kļūstot informācijai pieejamākai, cilvēks spēj daudz kvalitatīvāk izveidot savās smadzenēs vīziju par apkārtējo pasauli. Papildus tam, pašlaik ir daudz vieglāk ceļot, spēlēt datorspēles, komunicēt ar lielu skaitu cilvēku un iepazīt dažādas kultūras. Līdz ar to cilvēks spēj pieņemt uz lielāku informācijas apjomu pamatotu lēmumu, kas nozīmē, ka ilgtermiņā lēmums vedīs līdz efektīvākai mērķa sasniegšanai.

Mūsos rodas sajūta par to, ka agrāk bija labāk, tikai un vienīgi mūsu smaadzeņu darbības īpatnību dēļ. Labo un pozitīvo smadzenes atcerās daudz labāk, nekā negatīvo un slikto, tāpēc filtrējot dāžada veida atmiņas par notikumiem un pieredzi, smadzenēs veidojās pozitīvāka aina par pagātni, nekā tā ir patiesībā, tieši tāpēc senie laiki mūsu smadzenēs ir zaļāki un zilāki. Papildus tam, cilvēki nepārtraukti mirst un cilvēkiem ar labāku izglītību un veselīgāku dzīvesveidu vidēji ir lielākas iespējas nodzīvot ilgāk, kā arī viņi nepārtraukti iztur dabisko atlasi darba tirgū. Līdz ar to, skatoties uz vecāka gājuma cilvēkiem, mēs redzam tikai labākos no labākajiem, jo pārējie ir jau miruši. Tāpēc arī jauniem cilvēkiem var rasties ilūzija, ka agrāk skolās mācija labāk un pārtika bija veselīgāka. Realītātē, ja paskatāmies kā mainās vidējais izglītības līmenis un dzīves ilgums, tad redzam, ka tas pieaug attiecībā pret iepriekšējo periodu un šeit es ieteiktu skatīties plašāku statistiku par Latvijas datiem, lai redzēto kopējo ainu.

Cīnīties pret ilūzijām un sapņiem var ļoti vienkārši, ar statistiku un pētījumiem. Es jau agrāk esmu publicējis dažāda veida statistiku un pētījumu aprakstus, līdz ar to varat pasmelties tur avotus priekš savas personīgās izpētes. Zinātniskā pieeja lietām vienmēr spēj izkristalizēt realitāti no dogmām un mītiem. Tāpēc aicinu visus, ziņu vietā lasīt zinātnisko literatūru, un tad vienā brīdī sapratīsiet, ka dzīvojam labākā un gudrākā pasaulē, nekā tā bija jebkuru laika periodu atpakaļ, jo tik daudz atklājumu un tik daudz zinātnieku un pētnieku kā šodien, nekad iepriekš skaitliskā izteiksmē nav bijis.